Vinnētava
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Ir grūti uzvarēt plīša lācīti
Bargais Lukašenko izrādījās vājš un smieklīgs, jo nebija gatavojies cīņai ar sabiedrisko attiecību aģentūru. Idejas autors Pērs Kromvels atklāj, kā organizēta «lācīšu desanta» akcija
Ja Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko varētu aci pret aci satikties ar zviedru Pēru Kromvelu viņa mājas priekšā Zviedrijas dienvidos, viņš no pārsteiguma droši vien zaudētu valodu. Principā tāda iespēja viņam ir dota, jo Kromvela vadītā sabiedrisko attiecību aģentūra Studio Total ir uzaicinājusi ierasties Zviedrijā baltkrievu varas iestādes, kuras vēlas nopratināt asprātīgos zviedru brašuļus.
Visticamāk, bargie baltkrievu varas pārstāvji šo iespēju neizmantos un tā arī paliks ticībā, ka aiz jūlija sākumā Baltkrievijā no gaisa «nokritušajiem» mīksto spēļu lācīšu simtiem slēpjas liela, līdz zobiem bruņota, aiz dzeloņdrātīm paslēpusies specdienestu plejāde. Cietuma režīmā savu valsti un tās pilsoņus turošajam Lukašenko diezin vai ienāk prātā iespēja, ka viņa valsti par apsmieklu padarījušo akciju var izplānot un īstenot maza sabiedrisko attiecību aģentūra. Izdarīt to paši pēc savas iniciatīvas, par savu naudu un savā brīvajā laikā, turklāt zviedru atklātībai raksturīgā garā arī publiski uzņemties atbildību par notikušo.
Paši pūta, paši dega
Ar Kromvelu, kurš ir Studio Total dibinātājs un vadītājs, viens no «lācīšu desanta» idejas autoriem un īstenotājiem – viņš pasākuma laikā atradās Baltkrievijas teritorijā un lācīšu nomešanai sekoja no zemes -, tiekos viņa mājās. Pārsteidzošā vienkāršībā un atklātībā, kad esmu uzrunājusi viņu žurnāla Ir intervijai, Pērs uzreiz atrod laiku sarunai un uzaicina pie sevis. Četru cilvēku lielā aģentūra ir sadalīta starp Stokholmu un valsts dienvidiem, kur dzīvo un strādā Pērs.
Aģentūrai, kura ir pazīstama gan ar pirmā pasaules kausa spilvenu cīņās rīkošanu Ņujorkā, gan ar pasaulē pirmās «seksa skolas» Austrijā ideju, klienti ir daudzās pasaules malās, tāpēc daudz laika paiet ceļošanā. Līdz ar to atlikušais laiks jāpavada pēc iespējas tuvāk ģimenei, tāpēc Pērs strādā mājās. Te, mazā ciematiņā, vecu koku ieskautā un lauku baložu piedūdotā vidē, radusies doma, kas šovasar satricināja un sasmīdināja pasauli.
Visa epopeja ar lācīšiem īsumā ir šāda: iedvesmojušies no baltkrievu opozīcijas izvēlētā simbola – mīkstajām rotaļlietām -, zviedru aktīvisti gada laikā izplānojuši un īstenojuši plīša lācīšu nomešanu Baltkrievijas teritorijā, tādējādi parādot atbalstu Baltkrievijas citādi domājošajiem iedzīvotājiem un pasmejoties par Lukašenko režīmu. Pasākuma īstenošanai nepieciešamo mazo lidmašīnu iegādājušies Zviedrijā, divi no komandas izgājuši pilotu kursus.
Nopirkuši nepilnu tūkstoti plīša lācīšu, paši savām rokām tos apģērbuši un apdarinājuši ar vārda brīvību atbalstošiem vēstījumiem. Tad agrā 4.jūlija rītā no Lietuvas ar zemu lidojošu lidmašīnu nelikumīgi šķērsojuši Baltkrievijas robežu un pusceļā uz Min-sku izkaisījuši lācīšus. Tad devušies atpakaļ uz Lietuvu un Gotlandes salu.
Kas sekoja pēc tam, zviedriem nevarēja pat sapņos rādīties. Kad viņi pēc pasākuma paši publiskoja materiālus par akciju un informācija bija izplatījusies arī Baltkrievijas iekšienē, Lukašenko režīms sākotnēji to pilnībā noliedza, tad sekoja blogeru, žurnālistu un zviedru «atbalstītāju» aresti, augstu amatpersonu atlaišana no amatiem un beigu beigās arī iespaidīgs diplomātisks skandāls ar Zviedriju. Sanāksme par Baltkrievijas un Zviedrijas attiecībām tika sasaukta pat Eiropas Savienības līmenī.
Uzmanības samulsināti
Arī mediju uzmanība, ko zviedru aktīvisti saņēma pēc šīs akcijas, bijusi pašiem pārsteidzoši liela. To, ka interese būs no reģiona medijiem, bijām iedomājušies, stāsta Kromvels. Taču pēc tam, kad Lukašenko atlaida amatpersonas un Reuters palaida vēsti, ka lācīši sakauj ģenerāļus, pēkšņi interese parādījās no lielajiem pasaules medijiem CNN, NBC, BBC. Tā nepilnus divus mēnešus pēc «desanta» Studio Total pārstāvji joprojām sniedz intervijas – dažreiz līdz trim dienā.
Plašāku rezonansi pasaulē šī akcija ieguva brīdī, kad Lukašenko krita panikā un izraidīja zviedru vēstnieku. «Tas tikai palielināja skandālu. Tā ir tā problēma, kad diktators cīnās pret lietu, ko viņš nesaprot. Pret PR (public relations – sabiedriskās attiecības; angļu val.). Jo vairāk viņš to apkaro, jo sliktāk viņam pašam,» saka Kromvels. Tagad gan izskatoties, ka nupat viņš sāk atkāpties un ļauj skandālam noplakt, kaut vai izlaižot no apcietinājuma par līdzvainīgiem uzskatītos baltkrievus.
«Ja viņš būtu viņus uzreiz notiesājis un iemetis cietumā, tad tas atkal kļūtu par jaunu globālu ziņu. Tagad jebkāda attīstība šajā lietā atkal kļūs par pasaules mēroga ziņu. Taču viņš to nevēlas un grib, lai tas beidzas, jo ir tik pazemojoši. Ja mēģinātu ķerties mums klāt vai darītu vēl ko dīvainu, tad tas atkal nāktu pār viņa paša galvu. Ja es tagad dotu viņam padomus, tad ieteiktu likties mierā. Ja viņš to būtu darījis jau no paša sākuma, tas nebūtu kļuvis par tik lielu lietu,» lēš Kromvels.
Eiro sārts un lācīšu desants
Kromvels PR biznesā darbojas jau 20 gadu un joprojām to dara ar aizrautību. Labu sajūtu par padarīto darbu var radīt arī tad, kad, apkalpojot komerciālos klientus, nopelnīto naudu laiku pa laikam var izlietot vispārējam labumam. Viena tāda akcija pirms dažiem gadiem rīkota pašu mājās Zviedrijā, jo arī tur notiek sliktas lietas, pret ko ir vērts protestēt.
«Zviedrija ir zināma kā ļoti līdztiesīga valsts, taču zviedru sievietes katru minūti nopelna par 10 000 eiro mazāk, ja mēs skaitām kopā visas sievietes un vīriešus. Pirms diviem gadiem mēs publiski grilā sadedzinājām 10 000 eiro, lai parādītu, cik daudz naudas zūd katru minūti, un ilustrētu, kā tas ir – zaudēt naudu. Kad nauda tiek dedzināta, visiem aizraujas elpa un liekas, ka tas ir tāds zaudējums, jo to taču varētu izmantot kaut kam citam,» stāsta Kromvels, piebilstot, ka šai akcijai sekojušas plašas debates. Taču, tā kā esam ļoti maza aģentūra un mūsu resursi ierobežoti, mēs cenšamies šādas lietas īstenot reizi gadā vai divos, lai pievērstu uzmanību kādam jautājumam, kas mums liekas svarīgs, skaidro Kromvels.
Tagad bija pienākusi kārta Baltkrievijai. «Pēdējo divu gadu laikā situācija Baltkrievijā ir tikai pasliktinājusies un virzījusies nepareizā virzienā, un mūsu aģentūras specifika ir likt cilvēkiem runāt par kādiem jautājumiem. To mēs parasti darām lieliem zīmoliem un komerciālos projektos. Taču vairāk vai mazāk to pašu tehniku var lietot, lai panāktu saprašanu par citiem tematiem. Mēs zinājām, kā to izdarīt, un mēs nopelnām pietiekami daudz naudas, lai to izdarītu. Tā bija labs darbs, ko paveikt,» lepojas Kromvels.
Taujāts sīkāk par iemesliem, viņš atzīst, ka svarīgākais bijis izrādīt atbalstu baltkrieviem viņu cīņā pret režīmu. «Tā ir slēgta valsts, un tāpēc ir labi dažkārt parādīt no ārpuses, ka mums tiešām rūp viņu cīņa. Turklāt ne tikai no politiķu, bet arī no caurmēra iedzīvotāju puses. Protams, arī izgaismot situāciju,» skaidro Kromvels. Vienlaikus viņš atzīst, ka mērķi bijuši vairāki, Lukašenko izsmiešana nebūt nav bijis galvenais.
«Taču Lukašenko tas kļuva par ļoti personisku jautājumu. Tāds nebija mūsu nodoms no paša sākuma. Lācīšus izvēlējāmies ar zināmu humora piedevu un meklējām simbolu, kas ir ļoti mīļš un nekaitīgs, un pretstatījām to režīmam, kas ir ļoti skarbs un nežēlīgs. Viens no mūsu paziņojumiem mājaslapā arī vēsta, ka cīnāmies pret diktatoru ar humoru. Viņam ir ļoti grūti tikt ar to galā, jo, ja viņš neko neatbildēs, tad izskatīsies vājš, bet, ja atbildēs, tad atkal smieklīgs. Uzvarēt plīša lācīti ir grūti. Jā, varbūt var teikt, ka pasmieties par Lukašenko bija daļa no plāna jau kopš paša sākuma,» atzīst Kromvels.
Sabiedrības atbalsts
Akcijas autors, protams, priecājas, ka «lācīšu desants» atklājis Lukašenko vājumu. «Mēs jūtam atgriezenisko saiti, baltkrievu opozīcijas izdevumos internetā lasot komentārus, un tur 99% cilvēku priecājas, ka parādījām Lukašenko esam vājāku, nekā viņš izlikās. Domāju, ka tās ir tas pašas sajūtas Baltijā pēc Matiasa Rusta nolaišanās Sarkanajā laukumā – baismīgais režīms ar visiem tankiem un karavīriem, kas izskatījās ļoti stiprs un neuzvarams, izrādījās vājāks, nekā izlikās,» saka Kromvels.
Arī pašu mājās daudzi pauduši lepnumu, ka tieši zviedri to paveikuši, un no sabiedrības saņemts liels atbalsts. Paradoksālā kārtā skeptiski no sākuma bijuši pašu zviedru mediji. Tas tāpēc, ka Studio Total agrāk veidojusi dažādas joku kampaņas uzmanības piesaistīšanai. «Kā pasaules pirmā seksa skola Austrijā, kas izrādījās liels joks. Mediji bija uzmanīgi un negribēja atkal tikt apmuļķoti, tāpēc tam mazāk pievērsa uzmanību. Taču tagad jau vairs nav jautājums, vai tas tiešām notika. Tagad viņi raksta daudz un atbalsta, neesam saņēmuši daudz kritikas,» atzīst aģentūras vadītājs. Nekas slikts neesot dzirdēts arī no uzņēmēju puses, bet Zviedrijai laikam nav daudz biznesa attiecību ar Baltkrieviju, un patiesībā arī nevajadzētu būt, jo tā sanāk sava veida Lukašenko atbalstīšana, piebilst Kromvels.
Viņš atzīst, ka vienīgais kritiskais jautājums no zviedru mediju puses ir bijis par viņu atbildību Baltkrievijā arestēto cilvēku priekšā. Arī es uzdodu to pašu jautājumu Kromvelam. Atbildi viņš sāk pēc nelielas pauzes. «Tas, kas ielika viņus cietumā, bija Lukašenko. Un viņi nebija daļa no mūsu pasākuma. Mēs ļoti apzināti negribējām iesaistīt nevienu no Baltkrievijas, jo negribējām viņus pakļaut briesmām. Mums nebija nekādu kontaktu ne ar vienu Baltkrievijā, jo tas viņiem būtu ļoti riskanti. Mēs darījām, ko spējām, lai neapdraudētu baltkrievus. Mums ir ļoti grūti uzņemties atbildību par diktatora rīcību. Taču es nedomāju, ka labāk ir neprotestēt un domāt, ka, ja mēs protestēsim, viņš var visus nogalināt vai darīt ko tamlīdzīgu. Domāt, ka viņš ir pārāk briesmīgs, un lai tā paliek. Mēs nevienu apzināti nepakļāvām riskam ar saviem kontaktiem. Taču viņš uzklupa visiem pēc kārtas, lai gan tiem cilvēkiem nebija nekāda sakara ar mūsu akciju.» Viņu vidū bija žurnālists, kas tikai publicēja attēlus, un pēc tam tika apsūdzēts par palīdzību zviedriem nelegāli šķērsot robežu. Zviedri noīrēja Minskā dzīvokli, un cilvēks, kas to izīrēja, arī tika arestēts par palīdzību viņiem. «Tad jau cilvēki, kas mums pārdeva alu vai vakariņas, arī ir kaut kā mums palīdzējuši.»
«Ja kaut kas parāda situācijas kritiskumu, tad tas ir fakts, ka viņš var izvēles kārtā arestēt jebkuru jebkurā brīdī, un to viņš arī visu laiku dara,» uzsver zviedru aktīvists, atgādinot – Baltkrievijā, ja vienā vietā un laikā savācas vairāk nekā trīs cilvēki, to uzskata par nelikumīgu demonstrāciju, un viņi visi tiek uzreiz aizturēti.
«Nē» tabakai un diktatoriem
Sarunas gaitā nonākot līdz PR biznesa ētikai, Kromvels piemin kādu ārzemju PR aģentūru, kuru Lukašenko pirms dažiem gadiem bija noalgojis līdz vēlēšanu naktij 2010.gadā, mēģinot «atkausēt» Baltkrievijas un savu tēlu. Uz jautājumu, vai Studio Total piekristu Lukašenko vai kāda cita diktatora piedāvājumam sadarboties, Kromvels atbild ar skaidru «nekad».
«Ar mūsu darbu var panākt labu un sliktu iznākumu. Var panākt cilvēku reakciju. Nevar teikt, ka mēs ar savu darbu vienmēr padarām pasauli labāku, dažreiz tikai jautrāku. Tomēr mēs negribam darīt neko, kas padarītu pasauli sliktāku. Tāpēc mēs izvēlamies valstis un uzņēmumus, ar ko strādāt. Mēs izvēlamies projektus, ko uzskatām par labām lietām un cēliem mērķiem. Mēs nekad, nekad nestrādātu ar diktatoriem,» skan izvērstā atbilde.
Pēc Kromvela domām, ir slikti, ka bija kāda PR aģentūra, kas sadarbojās ar Lukašenko.
«Pat ja es smēķēju, es negribētu strādāt ar lielu tabakas kompāniju, lai palīdzētu atgūt tirgu. Tagad, kad tās zaudē smēķētājus Rietumeiropā un industriālajā pasaulē, tās pievēršas Āzijai un cenšas atjaunot cigarešu kā brīvības un labas dzīves simbola tēlu. It īpaši sieviešu vidū. Ir briesmīgi mēģināt aizvietot zaudētos Rietumu pasaules smēķētājus ar sievietēm Āfrikā un citur. Protams, ir tādas PR kompānijas, kas atkal un atkal dara tādas lietas,» skarbs ir Kromvels.
Pagaidām esot pāragri spriest, vai pēc šīs akcijas Baltkrievijā un lielās uzmanības Studio Total pati zaudēs vai iegūs jaunus klientus. «Mēs neesam īpaši domājuši to kaut kā izmantot klientu piesaistīšanai un pašreklāmai. Ja mums par kaut ko vairāk būtu jāuztraucas, tad par iespējamu klientu zaudēšanu, jo tas var mazliet mulsināt, ar ko mēs īsti nodarbojamies. Ka tērējam nopelnīto naudu politiskām kampaņām un diplomātisko krīžu radīšanai,» nosmaida Kromvels.
Kādu mācību viņš pats personīgi ieguvis no šīsvasaras notikumiem, jautāju sarunas noslēgumā. «To, ka sistēmas, ko uzskati par ļoti stiprām un stabilām, bieži ir speciāli būvētas, lai tikai radītu tādu priekšstatu. Tas pierāda, kas sistēmas ne vienmēr ir tik drošas, kā mums liekas. Ja šis ir iespējams, tad arī citas lietas, kas liekas neiespējamas, var īstenoties. Lielākajai daļai cilvēku likās neiespējami paņemt lidmašīnu un veikt šādu lidojumu. Tas ir padarījis pasauli lielāku. Taču ne vienmēr ir jādara tik iespaidīgas lietas, var panākt daudz ko arī ar mazākiem darbiem. Mēs pētām dažādas lietas un tehnikas, ko cilvēki izmanto. Nedomāju, ka katrai nākamajai kampaņai vēriena ziņā ir jāpārspēj iepriekšējā. Var būt kaut kas pavisam cits. Man nekļūst garlaicīgi, dzīvojot mierīgu dzīvi,» atbild Kromvels.
Trieciens nodokļu nemaksātājiem
Veselības ministre Ingrīda Circene nenogurdama ir atkārtojusi, ka valstij nav jānodrošina veselības aprūpe tiem, kas nemaksā nodokļus. Šķiet, viņai izdosies vārdus pārvērst darbos. Tas būs taisnīgi, bet vai par to nemaksāsim vēl dārgāk – zaudējot vai ārstējot cilvēkus ar ielaistām diagnozēm?
Desmit gadus pēc Repšes partijas dibināšanas Ingrīda Circene ir tuvu tam, lai izpildītu svarīgu tās politisko lozungu. Obligātā valsts veselības apdrošināšana, visticamāk, Latvijā būs. Sākotnējā iecere ir locīta un pārveidota, un pašlaik vēl nav precīzi zināms, kā tā darbosies, tomēr galveno principu katrs var droši likt aiz auss – tiem, kuri Latvijā no algas nemaksā nodokļus, daudzi valsts nodrošinātie veselības pakalpojumi vairs nepienāksies.
Lai labāk saprastu Veselības ministrijas (VM) rosināto reformu, jāatgādina pašreizējā sistēma. Patlaban veselības aprūpi finansē no kopējā valsts budžeta, tātad no visiem nodokļu maksājumiem, un to var saņemt visi Latvijas iedzīvotāji. VM vēlas, lai noteikta daļa no algas nodokļa (iedzīvotāju ienākuma vai sociālā nodokļa) tiktu speciāli novirzīta veselības aprūpei. Maksājot šo nodokli, iedzīvotāji automātiski «nopirktu» sev veselības apdrošināšanu un nepieciešamības gadījumā saņemtu valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Tiem, kuri nodokli nemaksā, valsts veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas nesedz. Nav plānots celt kādu no šiem nodokļiem, bet gan veselības aprūpei novirzīt iezīmētu daļu no pašreizējiem nodokļiem.
VM piedāvā trīs variantus, kā šī sistēma varētu darboties. Pirmais variants paredz no iedzīvotāju ienākuma nodokļa izdalīt 5% veselības nodokli. Šādā gadījumā būtu speciāls veselības apdrošināšanas budžets, kuru veidotu personalizētie veselības nodokļa maksājumi. Šis variants ir vistuvāk klasiskai veselības obligātai apdrošināšanai.
Otrs variants paredz veselības aprūpei vienkārši novirzīt 2% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, to neizdalot kā atsevišķu veselības nodokli. Veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotāji saņemtu atkarībā no ienākuma nodokļa maksāšanas fakta.
Trešajā variantā veselības aprūpei novirzītu 2% no tā sauktā sociālā nodokļa (oficiāli tā ir valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa). Šādā gadījumā sociālo nodokli palielinātu par 2%, attiecīgi samazinot ienākuma nodokli, un iedzīvotāji veselības aprūpes pakalpojumus saņemtu atkarībā no tā, vai ir maksājuši sociālo nodokli.
Visos variantos veselības aprūpei būs nepieciešams finansējums arī no centrālā valsts budžeta, jo ar veselības nodokli vai iezīmēto nodokļa daļu vien visus izdevumus segt nav iespējams.
Kuru no šiem variantiem īstenot, būs jāizvēlas valdībai. Ingrīda Circene saka – VM piekristu jebkuram koncepcijā iezīmētajam variantam, bet priekšroku dod 5% veselības nodoklim. Ministrijas plānus ir sarežģījis valdības lēmums iedzīvotāju ienākuma nodokli nākamajos trīs gados pakāpeniski samazināt par 5%, kas līdz ar to rada neskaidrības par pašvaldību budžetiem (kurus veido iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi).
Pašlaik veselības aprūpes finansēšanas koncepcija ir birokrātiskā saskaņošanas procesā un grūti prognozēt, kad valdība teiks savu galavārdu. VM lēš, ka sistēmu testa režīmā varētu ieviest agrākais nākamā gada 1.jūlijā.
Lai kuru no šiem variantiem īstenotu, par veselības aprūpes pieejamību nav jāuztraucas vairākām sabiedrības grupām. Tāpat kā līdz šim visus valsts nodrošinātos mediķu pakalpojumus saņems bērni, pensionāri, invalīdi, grūtnieces, vecāki, kas kopj mazu bērnu, reģistrētie bezdarbnieki, studenti un profesionālo skolu audzēkņi līdz 24 gadu vecumam. Viņu vietā nosacītās veselības apdrošināšanas iemaksas veiks valsts. Neatkarīgi no nodokļu maksāšanas pilnīgi visiem iedzīvotājiem sniegs neatliekamo palīdzību un ārstēs smagu un dzīvībai bīstamu diagnožu gadījumā – ja ir vēzis, cukura diabēts, tuberkuloze, psihiskās slimības u.c. Visiem, kam nepieciešams, valsts arī kompensēs zāļu iegādi.
Nodokļu nemaksātājiem valsts nesegs plānveida pakalpojumus – vizītes pie ģimenes ārsta, konsultācijas pie speciālistiem, dažādus izmeklējumus, plānveida operācijas slimnīcās u.tml.
Tiem, kuri algas nodokļus Latvijā nemaksā, piedāvās veselības obligāto apdrošināšanu pašiem nopirkt – par 20 latiem mēnesī jeb 240 latiem gadā. Visi pacienti varēs saņemt vienādus pakalpojumus neatkarīgi no algas vai nomaksāto nodokļu apjoma. To, vai pacients ir nodokļu maksātājs, ārsts noskaidros, ieskatoties e-veselības informācijas sistēmā – sava veida elektroniskā pacienta kartiņā, kuras darbība pašlaik tiek testēta.
No veselības sistēmas viedokļa būtisks jaunievedums ir iecere veidot veselības aprūpes līdzekļu rezervi, katru gadu tai novirzot 0,1-0,5% no kopējā veselības budžeta. Rezerves fonda nozīmi uzsver Pasaules Veselības organizācija (PVO), jo ekonomikas lejupslīdes brīžos tas ļautu nodrošināt aprūpi neaizsargātajām sabiedrības grupām.
Kāpēc reformēt?
VM cer, ka, ieviešot personificētas iemaksas veselības aprūpei un tās sasaistot ar pieejamajiem pakalpojumiem, sasniegs divus svarīgus mērķus. Pirmkārt, ar laiku palielināsies finansējums veselības aprūpei un valsts apmaksātie veselības pakalpojumi kļūs pieejamāki. Otrkārt, finansējums veselības aprūpei būs prognozējamāks un stabilāks.
VM iecerēm ir gan autoritatīvi atbal-stītāji, gan kritiķi, kuri uzskata, ka skaistie mērķi paliks nepiepildīti un tā vietā daļa iedzīvotāju paliks bez pienācīgas medicīniskās palīdzības.
«Ideāla veselības finansēšanas modeļa pasaulē nav,» saka Rīgas Stradiņa universitātes profesors, sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Eiropā pamatā ir divi pamatmodeļi – no vispārīgā valsts budžeta vai no sociālās apdrošināšanas (jeb darba devēju un ņēmēju iemaksām) finansēta veselības aprūpe. Mūsdienās visbiežāk tie pastāv jauktā veidā, ko tagad grasās ieviest arī Latvijā.
Līdzīgi arī PVO vadītāja Latvijā Aiga Rūrāne norāda, ka nav «pareizu un nepareizu modeļu», tie ir jāpielāgo valsts finansēšanas iespējām. VM koncepcija tapusi sadarbībā ar PVO ekspertiem, kuri uzskata – ja šādi ir iespējams piesaistīt papildu finansējumu veselības aprūpei, tas ir labi, un šāds reformas mērķis ir pamatots. Taču modeļa veiksmīga pastāvēšana ir atkarīga no vairākiem priekšnoteikumiem, no kuriem kā pirmo Rūrāne min ilgtermiņa mehānismu, kas nodrošinātu finansējuma pieaugumu veselībai no centrālā budžeta. Valsts finansējums veselības aprūpei Latvijā ir ļoti mazs – 3,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP), turpretim vidēji ES tas ir ap 7%.
Arī ieviešot veselības apdrošināšanas elementus, lielākā daļa veselības finansējuma gulsies uz valsts budžetu. Piemēram, pat variantā ar augstāko veselībai novirzīto nodokļa daļu (5%) no personalizētajiem maksājumiem iekasētu tikai aptuveni trešdaļu nepieciešamās naudas.
VM mērķis ir valsts kopējo finansējumu veselībai palielināt par 0,1% no IKP gadā, līdz 2020.gadā tas sasniegtu 4,5% no IKP. Ņemot vērā valsts ekonomikas attīstības prognozes, tas nozīmētu veselības aprūpes budžeta dubultošanos (šogad tie ir 466 miljoni latu, 2020.gadā – virs miljarda). Šādu mērķi VM vēlas sasniegt jebkurā gadījumā, vai veselības finansēšanas sistēma tiek mainīta vai ne.
VM rēķina, ka ar laiku pieaugs tā finansējuma daļa, kas ieplūdīs caur valsts veselības apdrošināšanu. Circene cer, ka, pirmkārt, iespēja saņemt valsts apmaksātus veselības pakalpojumus budžetam piesaistīs vairāk nodokļu maksātāju – cilvēku darbspējas vecumā. Otrkārt, tiktu sakārtoti maksājumi par ārzemēs strādājošajiem latviešiem, kuri nodokļus maksā citās valstīs. Circene stāsta, ka ir būtiski pieaugušas summas (pēdējos gados ap pieciem miljoniem latu), ko Latvija samaksā par mūsu valsts iedzīvotājiem sniegtajiem veselības pakalpojumiem citās valstīs. Ministre uzskata – ja viņi maksā nodokļus citur, būtu pareizi, ja šī valsts segtu viņu veselības aprūpi, tajā skaitā Latvijā. Tādējādi šī varētu būt iespēja piesaistīt papildu finansējumu.
Visbeidzot, saruktu to iedzīvotāju skaits, par kuriem sniegtajiem plānveida veselības pakalpojumiem būtu jāmaksā no valsts kases – gan uz emigrējušo, gan nelegāli nodarbināto rēķina. Precīzu datu, cik cilvēku šīs koncepcijas kontekstā būtu uzskatāmi par nodokļu nemaksātājiem, gan nav. VM lēš, ka teorētiski brīvprātīgās iemaksas varētu veikt ap 120 tūkstošiem cilvēku – tā ir starpība starp Latvijā reģistrētajiem darbspējas vecuma iedzīvotājiem un oficiāli nodarbināto skaitu.
«Igaunija obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu ieviesa 2005.gadā, un viņi ļoti veiksmīgi iekasē nodokļus. Šajā laikā ar savu 13% iezīmēto nodokli viņi ir panākuši, ka 67% no [veselības] budžeta veido šie nodokļa maksājumi. Tas nozīmē, ka nodokļu maksātāji daļēji sedz izmaksas gan par bērniem, gan par pensionāriem,» optimistisko skatu Circene pamato ar Igaunijas pieredzi.
Tomēr citur pieredze nav tik laba. RSU profesors Briģis, nenoliedzot Igaunijas veiksmīgo piemēru, min, ka «vecās» Eiropas valstīs ir tendence no apdrošināšanas pāriet uz valsts finansētu sistēmu. Pirmās to izdarīja Skandināvijas valstis, vēlāk Itālija, Spānija, Portugāle. «Vācijā 15 gados ir notikušas deviņas reformas, un visas vērstas uz lielos parādos ieslīgušo veselības apdrošināšanas fondu lomas samazināšanu,» stāsta Briģis. Vācijā, kura savulaik radīja valsts veselības apdrošināšanas modeli, ir otrās augstākās veselības izmaksas pasaulē pēc ASV.
Pretēji notikumi vērojami Austrumeiropā, kur valstis ir izvēlējušās apdrošināšanas modeli. Pirms pāris gadiem tādu ieviesa arī kaimiņvalstī Lietuvā, kuras pieredze gan neļauj cerēt uz lielu papildu finansējumu. Kā teikts VM uzdevumā veiktā Ernst&Young pētījumā, nodokļu nemaksātāji brīvprātīgās veselības apdrošināšanas iemaksas neveica, nekas nemainījās arī pēc valsts lēmuma tās noteikt par obligātām. Kā var saprast, valdība šādi cerēja piesaistīt ārvalstīs strādājošos lietuviešus.
Līdzīgi kā Briģis, lielākam kopējam veselības finansējumam netic Teksasas Universitātes asociētais profesors un endokrinoloģijas klīnikas vadītājs Uģis Gruntmanis.
«Lai gan ceru, ka šie nodokļu nemaksātāji kaut ko iemaksās valstij, nedomāju, ka tas būs daudz, noteikti ne tik, cik aprēķināts, jo par skaidru naudu Latvijā visu var nopirkt. Tiem, kas strādā ārzemēs, Latvijā ambulatorā aprūpe arī par pilnu maksu nav dārga,» saka Gruntmanis.
Cik lielā mērā no Latvijas aizbraukušie izmanto veselības pakalpojumus šeit, pētījumu nav. Kā saka Briģis, ir tikai subjektīvi ārstu vērojumi – vieni stāsta, ka viņi pie ārsta nāk ar sarakstu, kādus pakalpojumus Latvijā vēlas saņemt, citi apgalvo, ka viņiem nevajag neko.
«Paziņu lokā Anglijā zinu cilvēkus, kas regulāri brauc pie speciālistiem Latvijā, un runa nekad nav bijusi par to, cik dārgi vai lēti ir ārsti. Runa ir par to, ka ārsti Latvijā izdara visu nepieciešamo,» saka Sandra Rivča, kura ar ģimeni trīs gadus dzīvo Lielbritānijā un nereti kā tulce ir gājusi līdzi latviešiem un krieviem pie ģimenes ārsta un uz slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļu. Cilvēkiem ar zemiem ienākumiem Lielbritānijā veselība aprūpe ir bezmaksas, taču kvalitāti viņa raksturo kā zemu. Nopietnāku problēmu gadījumos cilvēki meklē maksas klīnikas vai brauc uz Latviju. «Domāju, ka cilvēki, kuriem nepieciešama nopietna izmeklēšana vai ārstēšana, būs gatavi maksāt naudu Latvijā, jo, lai cik negatīva ir dzirdēts par ārstiem Latvijā, tikai padzīvojot Anglijā, var novērtēt Latvijas mediķus,» viņa saka. «Latvijā var atrast daudz labākus speciālistus un arī rindas nav nemaz tik garas, bet par kvalitāti ir jāmaksā – es pozitīvi vērtēju šo jaunievedumu medicīnas aprūpē Latvijā,» Sandra Rivča atspēko bieži dzirdēto vērtējumu, ka līdz ar valsts apmaksāto ārstu pakalpojumu atņemšanu aizbraucējiem zudīs pēdējā saikne ar Latviju.
Vairāk ielaistu slimību?
Tomēr reformas kritiķu galvenais pretarguments ir cits – risks, ka palielināsies ielaisto diagnožu skaits, jo naudas trūkuma dēļ cilvēki laikus nedosies pie ārsta. «Jau tagad, bez jebkāda ierobežojuma, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju neapmeklē ārstu gada laikā, ja viņam nav akūtu saslimšanu,» kritiķiem atbild Circene. Piemēram, uz kolorektālā vēža pārbaudēm atsaucas tikai 7% uzaicināto. Dzemdes kakla vēža skrīningā un mamogrāfijā ir labāki rezultāti, taču arī tur divas trešdaļas uzaicināto pacientu pie ārsta neaiziet, lai arī šos izmeklējumus valsts pilnībā apmaksā. «Tas ir tikai pieņēmums, ka pēkšņi pasliktināsies [aprūpes] pieejamība,» saka Circene.
To pašu min Rūrāne – ielaisto slimību, piemēram, vēlu atklāta vēža īpatsvars Latvijā arī tagad ir augsts, no kā var secināt, ka valsts finansējums nav vienīgais arguments ārsta apmeklēšanai. Svarīga ir cilvēku izglītotība, ģimenes ārstu iesaistīšana, aicinot uz skrīningiem.
Rūrāne gan uzsver, ka ir sabiedrības grupas, piemēram, ilgstošie bezdarbnieki pirmspensijas vecumā, kuri ne savas ļaunprātības dēļ no veselības aprūpes tiešām būs izslēgti. To nevar pieļaut. Circene piekrīt, ka šī ir riska grupa, taču uzskata – viņu problēmas jārisina caur valsts dāsni finansētajām nodarbinātības programmām un dodot iespēju cilvēkiem pārkvalificēties, jo līdztekus bezdarbam Latvijā ir arī tirgum atbilstoša darbaspēka trūkums.
Speciālisti vērš uzmanību, ka var pieaugt akūto slimnieku skaits, kuri nevis saņems plānveida pakalpojumus, bet vērsīsies pēc neatliekamās palīdzības, kas no valsts viedokļa ir dārgāka. Šo tendenci apstiprina krīzes gadi, kad valsts ierobežoja plānveida pacientu uzņemšanu. Pirms krīzes, 2008.gadā, no slimnīcām izrakstīja 338 tūkstošus pacientu, un var pieņemt, ka proporcija starp plānveida un akūtajiem pacientiem bija, kā parasti, puse uz pusi. Savukārt 2010.gadā no slimnīcām izrakstīja jau krietni lielāku skaitu «akūto» pacientu – 296 tūkstošus. «Tas vienkārši nozīmē, ka slimnieki tika padarīti «akūtāki», un to ministrija nekad nevarēs izkontrolēt,» saka Gruntmanis.
Pētījumi Latvijā uzrāda augstu to cilvēku īpatsvaru (ap 15% 2010.gadā), kuriem veselības aprūpe nav pieejama naudas trūkuma dēļ. Kas slēpjas aiz šā skaitļa, īstas skaidrības nav, līdz ar to grūti spriest, vai VM plāni šo cilvēku īpatsvaru palielinās. Kā skaidro Briģis, aptaujās cilvēki pauž savu subjektīvo vērtējumu. Vieni nevar samaksāt pacientu līdzmaksājumus, kuri Latvijā krīzes gados ir auguši, citi – par zālēm, vēl citi šādi pauž savu attieksmi pret garajām rindām uz valsts apmaksātajiem plānveida pakalpojumiem, kurus par savu naudu var saņemt daudz ātrāk.
Tajā pašā laikā Latvijas veselības aprūpē ir ārkārtīgi augsts privātais finansējums – ap 40%, un tā īpatsvara ziņā Latvija ir otrajā vietā pasaulē pēc ASV. Ja ņem vērā naudu, ko iedzīvotāji samaksā pacientu līdzmaksājumos un par maksas pakalpojumiem, arī kopējais veselības budžets Latvijā izskatās gluži pieklājīgs (virs 6% no IKP) un vairs neatpaliek no kaimiņvalstīm. Turklāt šeit runa ir tikai par legālajiem maksājumiem. «Tik liela privātās naudas daļa medicīnas aprūpi padara ļoti nevienlīdzīgu,» uzsver Gruntmanis, kurš aicina privātās naudas saprātīgi organizēt, piemēram, papildus valsts apdrošināšanai ieviest obligātu privāto apdrošināšanu, kas viena otru nedublētu.
Ārsts kā nodokļu inspektors
Taisnīgumu Briģis sauc par Circenes plāna stiprāko pusi. «Tiem, kas maksā nodokļus, ir pamatots jautājums, kāpēc citi saņem to pašu nemaksājot. Tāpēc daudziem tas patīk, arī dakteriem,» saka RSU profesors. Viņš pats gan ieceri neatbalsta, un līdztekus ekonomisko ieguvumu trūkumam kā būtiskāko min «ideoloģisko» argumentu. Proti, pasaules sabiedriskajā domā nostiprinās pārliecība, ka veselībā lielākā vērtība ir vienlīdzība un solidaritāte. «Veselības aprūpi uzskata nevis par bonusu, bet par cilvēka tiesībām, un to nodrošināšana ir valsts atbildība,» raksturo Briģis.
«Principā šo sistēmu atbalstu, jo caurskatāmībai un atbildībai ir jābūt,» citāds viedoklis ir Gruntmanim. Rūrāne papildina – iecerētā sistēma varētu darboties, taču ir svarīgi nodokļu maksātājiem vienlaikus radīt ieguvumus, piemēram, ar rindu samazināšanu. «Pozitīvas pārmaiņas motivētu maksāt nodokļus,» uzskata Rūrāne. Līdzmaksājumu un rindu samazināšanu Circene sauc par prioritāti un palepojas ar soli šajā virzienā – šāgada budžeta grozījumos papildu izcīnītajiem 15,5 miljoniem latu.
Rūrāne min vēl vairākus svarīgus faktorus, kas noteiks izdošanos, – sākot ar precīzu reģistru un beidzot ar strukturālo reformu turpināšanu, samazinot slimnīcu skaitu un lielāku uzsvaru liekot uz primāro aprūpi, kas veselības budžeta izmantošanu padarītu efektīvāku.
Latvijas ārstu vidū visnegatīvāk noskaņoti ir ģimenes ārsti. VM skaidro iemeslu – viņiem saruks finansējums, ko valsts maksā par reģistrētajiem pacientiem. Taču paši ārsti min citus apsvērumus, piemēram, nevēlēšanos kļūt par «nodokļu inspektoriem» un atteikt ārstēšanu slimiem cilvēkiem, kas nav nodokļu maksātāju sarakstā. «Ārsti tiek padarīti par ķīlniekiem – viņiem būs jāārstē par velti, vai arī viņi būs slikti cilvēki, ja palīdzību nesniegs,» raksturo Ģimenes ārstu asociācijas vadītājs Pauls Princis. Ārstu biedrībā viedokļi atšķiras. Tās prezidents Pēteris Apinis par reformu ir izteicies ļoti asi, savukārt viceprezidents Māris Pļaviņš, cerot uz pozitīvajiem efektiem, to atbalsta.
Konceptuālu atbalstu Circenei sola arī valdības koalīcijas partneri. Veselības sistēmas trieciens ēnu ekonomikai (vismaz vienā flangā) būs sācies. Jācer, pietiks iejūtības un precizitātes nenosist neaizsargātos.
Meklējam Dimu!
Iespējamais zaglis, kas aprīlī iekrita Velofendera lamatās, profesionāli izvairījies no soda. Policija savu bezspēcību nenoliedz
Divus gadus policija velozagļus ķēra ar «ēsmas» metodi jeb velosipēdā iebūvētu GPS. Veicās labi. Šāgada aprīlī žurnāls Ir kopā ar partneriem rosināja policiju sadarboties eksperimentā Velofenders, dažādās vietās Rīgā pieķēdējot piecus velosipēdus. Tajos bija paslēpti GPS, un zagšanas gadījumā ierīces sūtītie signāli parādījās interneta kartē, ļaujot sekot velosipēdam. Mērķis bija atgādināt, ka velosipēds katram pašam jāsargā, un parādīt veidu, kā savu ielu karali nodrošināt, lai zādzības gadījumā to vieglāk atrast. Un vēl – izdarīt labu darbu, palīdzot policijai noķert riteņu zagļus, jo zādzību skaits šāgada pirmajos mēnešos bija dubultojies.
Tikai pabraukājās
Pirmo un vienīgo Velofendera velosipēdu nozaga 20.aprīļa vakarā Āgenskalnā pie veikala Maxima. Policisti un Velofendera komanda pēc GPS koordinātām brauca zagli ķert. Izdevās. Iespējamais zaglis bija vārdā Pāvels, 33 gadus vecs, dzīvo Āgenskalnā, bezdarbnieks. Viņa mantās atrada izlietotas šļirces. Tiesāts divreiz: par zādzību nelielā apmērā un par narkotisko vielu glabāšanu. Policijā secināja, ka tāds ir tipisks velozaglis. Pāvels savu vainu noliedza. Esot ar draugiem dzēris alu, tad kaut kāds Dmitrijs jeb Dima iedevis pabraukāties ar velosipēdu. Veikala Gandrs cilvēki velti varēja stāstīt, ka velosipēds pieder viņiem un pie Maximas to pieslēguši viņi, Pāvels palika pie sava.
Pāvelu apcietināja. Tikai mēnesi iepriekš viņš bija atbrīvots no ieslodzījuma vietas, tāpēc viņu turēja aizdomās par atkārtotu zādzību, par ko soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Ja Pāvels iepriekš nebūtu sodīts, viņam draudētu maigāks sods: brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem vai piespiedu darbs, vai naudas sods līdz simt minimālajām mēnešalgām.
Labā ziņa – velosipēdu izdevās atgūt. Tātad GPS kā sargāšanas metode darbojas. Velosipēds jau zādzības dienā nonāca īpašnieku rokās – tūrisma inventāra veikala Gandrs nomā, kas piekrita piedalīties Velofenderā.
Sliktā ziņa – pēc izmeklēšanas Gandrs ir saņēmis paziņojumu no policijas par kriminālprocesa izbeigšanu. Neesot pietiekamu pierādījumu, ka Pāvels vainojams velozādzībā. No apcietinājuma gan viņš nav atbrīvots – «sēž» par citām, lielākām zādzībām, kuras bija veicis jau iepriekš.
Aivars Ušpelis, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks, skaidro, kāpēc tā. Pirmkārt, velosipēdam nebija pieslēgta videonovērošana; otrkārt, pārbaudīts, ka ar knaiblēm, ko atrada Pāvela somā, pārkniebt saslēgu nebūtu iespējams; treškārt, zādzībai nav neviena liecinieka; ceturtkārt, uz velosipēda netika konstatēti pirkstu nospiedumi; piektkārt un galvenokārt, Pāvels apgalvo, ka velosipēdu pabraukāties iedevis kaut kāds Dima. Atrast viņu nevar. «Pilnīgi iespējams, ka tāda Dimas nemaz nav. Diemžēl nevaram pierādīt, ka viņš [Pāvels] ir zaglis,» saka Ušpelis. Novelt vainu uz «Dimām» esot rūdītu zagļu taktika. Pāvels stāsta, ka nav zadzis, un viss. Policijas darbs ir savākt pierādījumus, prokuratūras – tos vērtēt un izvirzīt apsūdzību. Prokuratūra atzina, ka nav pietiekamu pierādījumu. «Cilvēkam nav jāpierāda savs nevainīgums. Izmeklētājam ir jāpierāda cilvēka vaina. Līdz tiesai uzskatām, ka cilvēks ir nevainīgs,» atgādina Ušpelis.
Neiet spoži
Ruslans Novaks, Rīgas Zemgales priekšpilsētas prokuratūras galvenais prokurors lietu komentēt nevēlas, jo procesa virzītājs ir policija: lieta no prokuratūras patlaban aizsūtīta atpakaļ uz policiju, kurai jāturpina meklēt Dimu. «Iespējamajam zaglim ir tiesības uz alibi, un policijai ir tiesības to pārbaudīt,» saka Novaks. Likums ļauj Dimu meklēt vēl sešus gadus. «Izredzes ir 50 uz 50. Iespējams, atklāsim jaunus apstākļus, kas ļaus konstatēt viņa [Pāvela] vainu,» komentē Ušpelis.
Viņš 21 gadu ilgajā praksē tādus «Pāvelus» pieķēris gan ar pirmo, gan tikpat labi ar piekto reizi, līdz atrod neapgāžamu pierādījumu. Līdzīgi bijis ar autozādzībām, kad zaglis pieķerts pie stūres un teicis, ka paziņa iedeva pabraukāties. Pirmās instances tiesa zagli attaisnojusi, jo zagšanas fakts netika pierādīts. Kad policija nofilmēja zagšanas brīdi, zagli notiesāja. Par zādzībām Ušpelis uzskata: mantas pašiem vairāk jāsargā, jo Eiropā esot prakse sīkās zādzības dekriminalizēt.
Līdz pēdējam brīdim par Velofendera eksperimentu bija pārliecināts Andrejs Sozinovs, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks. Visam vajadzēja izdoties. «Negribu komentēt savu darbinieku paveikto,» viņš saka un norāda uz nepietiekamajiem pierādījumiem: sīkāk nopratinot, vajadzējis Pāvela versiju apgāzt ar pierādījumiem.
Situāciju velozādzību apkarošanā šovasar Sozinovs vērtē īsi: «Spoži nav gājis.» Atrasts ap 12% nozagto riteņu, taču detalizētu datu par to nav. Skaidrs, ka kopumā šāgada septiņos mēnešos nozagto velosipēdu skaits sarucis – 893, kas ir par 33 ciskudriļļiem mazāk nekā pērnā gada septiņos mēnešos.
Šovasar policijai izdevies noķert 20 gadus vecu zagli – narkomānu, kurš Rīgas centrā pie veikaliem un kinoteātriem nozadzis 21 velosipēdu. Policija analizējusi visas zādzības, videonovērošanas kameru ierakstus un noziegumu vietās atstātās pēdas, un izdevies zagli notvert. Viņš zadzis arī tūristu velosipēdus, cerot, ka viņi nevērsīsies policijā. Otrs aizturētais zaglis ir 18 gadus vecs un saimniekojis no Ādažiem līdz Carnikavai. Zadzis pie veikaliem pusdienlaikos un darbdienu beigās, daļa no braucamajiem nav bijuši pieslēgti. Viņu aizturējuši apsargi, kas pamanījuši puisi pārāk bieži snaikstāmies gar veikalu. Carnikavietis nozadzis 20 velosipēdus un realizējis tos Latgalītes tirgū. Pats ar tiem aizminies līdz Rīgai. Saulkrastu policijas šefs Andis Lapiņš stāsta, ka puisis nāk no trūcīgas ģimenes un vajadzējis naudu dzīvošanai. Vispirms viņš apzadzis patēvu – pievācis elektroinstrumentu, ar ko pārzāģēt saslēgus.
No Velofendera ir viens labums: Pāvels trīs mēnešus bija ieslodzījumā un nezaga. Skaidrs arī tas, ka velosipēdu ar GPS ir daudz vieglāk atrast nekā bez tā, jo nedēļas nogalē, kad startēja Velofenders, Rīgas reģionā kopumā nozaga 10 velosipēdus, un no tiem vienīgais atrastais bija «Dimas» ritenis. Pēc eksperimenta Gandrā vērsās policists no Rīgas Centra iecirkņa, kurš darbojas velozādzību jomā, un vēlējās izmantot vienu velosipēdu ar iebūvētu GPS iekārtu, lai turpinātu ķert zagļus. Varbūt reiz uz policijas lamatām uzrausies pats «Dima».
Viedoklis
Andrejs Judins, Krimināltiesību eksperts un Saeimas deputāts:
Lasot tiesas spriedumus, dažkārt nācies redzēt situācijas, kad, piemēram, cilvēks iegādājas narkotikas no nenoskaidrotas personas. No kā pirki? «No Jāņa.» – «Kas ir Jānis?» – «Nezinu.» Taču tas neizslēdz atbildību. Pirms desmit gadiem bija kāds gadījums, kad aizturēja cilvēku ar lielu naudas summu. Kad prasīja, kur dabūjis, viņš teica: «Pludmalē, Vasja iedeva.» «Kur ir Vasja?» «Nezinu.» Vai tāpēc viņš nav vainīgs, ja Vasju nevar atrast? Tā nav. Viņa liecības nav vienīgie pierādījumi. Jāmeklē citi. Ja cilvēks jau iepriekš ir sodīts par zādzībām un viņa rokās nonācis svešs velosipēds, varbūt jāvērtē citi apstākļi, nevis jātērē resursi, lai noskaidrotu paziņu, kurš iedevis pabraukāties. Ir gadījumi, kad zaglis vainu noliedz, tomēr lieta nonāk tiesā. Nevainīguma prezumpcija nenozīmē, ka cilvēks var teikt jebko un viņam tic. Tā var nonākt līdz absurdam.
Skaistā nākotne: Mēs neiesim iekšā konkrētikā
Gustavo prot neatbildēt, tomēr šo to uzzinām – ar Sudrabu jaunās partijas producenti neesot runājuši, ar Putinu pašlaik nevarot astrāli savienoties
Līdz Gustavo mūzikai tiekam sarunas vidū, pirmās stundas beigās. Kopā ar partijas līdzdibinātājiem Viesturu Dūli un Aivaru Čivželi pastāvīgi atkārtojis, ka vai nu neatbildēs, vai vēl nezina atbildes, ko pošas darīt politikā un kādi ir viņa uzskati par konkrētiem politikas jautājumiem, Gustavo salīdzina partijas veidošanu ar savu «komforta zonu» – mūziķa darbu. «Kad es sāku rakstīt albumu, tajā posmā tu nekad nedzirdi manu pozīciju. Tu to dzirdi, kad albums jau ir gatavs.»
Piemēram, mēnesi domājis, kā uzrakstīt piedziedājumu dziesmai Everestā: «Ir jāapgūst, kas neapgūts, lai kļūst par lejām kalni. Ikreiz, kad kāds no maniem tēliem brūk, es atklāju sevi no jauna.» Viņš pasmaida: «Ideāli iederas šajā sarunā. Pašlaik mēs esam kalnā un tikai kāpjam tajā. Un pēc kāda laika šis kalns mums kļūs par komforta zonu.»
Mūsu sarunā šādas «komforta zonas» ir retums, un vienā brīdī Gustavo man pārmet: «Močī tu, protams… Tu pats laikam nejūti, bet enerģētiski tu vienkārši visu laiku sit.» Tomēr man arvien šķiet, ka rakstīt mūziku, ko citi var izvēlēties klausīties vai neklausīties, nav tas pats, kas pretendēt uz valsts varu un iespēju ar likuma spēku uzspiest citiem savu gribu. Tāpēc vēlētājiem būtu svarīgi saprast, ko viņš darīs kā politiķis. Laikam kārtējo reizi pārkāpju «cilvēciskumu», uz ko visi trīs mani pastāvīgi aicina, jo citēju citu viņa dziesmu: «Ir tikai viena dzīve, ko var sapist – savējā.» «Tas bija baigi sen,» Gustavo attrauc. «Es ceru, ka esmu audzis.» Un pasūta kolu ar citronu un ledu.
Pusdienu saruna bija iecerēta, kā parasti šajā žanrā, ar vienu interesantu personību. Nedēļā kopš partijas Skaistā nākotne pieteikšanas Viesturs Dūle bija plaši izpaudies par tās mērķiem jeb, pareizāk, nevēlēšanos runāt par «konkrētiku». Šķita svarīgi pavaicāt viedokli arī šīs trijotnes populārākajai «sejai». Taču Gustavs Butelis atteicās nākt uz sarunu viens. Kaut arī pārējie trijotnes dalībnieki bija to viņam ieteikuši, Gustavo palika pie sava – vai nu trijatā, vai nekā.
Modīgajā restorānā Koya Andrejsalā intervējamie līdzās manam necilajam uz galda uzstādījuši savu jaudīgo diktofonu. «Mēs izdomājām, ka visādas drukātās lietas paralēli publicēsim – būs nodrukātais, un būs arī audio,» Gustavs paskaidro. Un brīnās par atteikšanos atrādīt viņam raksta tekstu pirms publicēšanas. Viņam tā gadoties pirmo reizi. Pavaicāju, kāpēc negribēja viens pats nākt ar savu ierakstu tehniku – vai nejūtas drošs par paša runāto? «Šī ir tā lieta, ko mēs trijatā organizējam,» viņš bilst. Mūziķa darbu «uz šo gadu» esot nolicis malā un vienojies ar «menedžmentu», ka principā nesniegšot intervijas. Bet tūlīt taču sniegs! «Tagad mēs sniedzam trijatā,» viņš precizē.
Abi pārējie gods godam necenšas runāt Gustavo vietā. Viesturs jeb Zuarguss, kā nu būšot rakstīts arī viņa pasē, palaikam sniedz plašāku idejisku fonu Gustava jeb Arstarulsmirusa teiktajam vai kādu komentāru par manis vaicāto (piemēram, ka man vienkārši vajagot «spilgtu virsrakstu»). Čivželis jeb Jurgstulaistus runā maz, toties kodolīgi. (Piemēram – «tu gribi korupciju valstī?» – viņš stingri noprasa, kad vēlos izzināt, kurā brīdī un ar kādu tiesisku pamatojumu partija atzīs kāda ģimeni par korumpētu.) Taču visi trīs palaikam ņemas cits pār citu pārmest, ka šī «nav baigi cilvēcīgā saruna», tomēr «labi, mēs esam ļoti pacietīgi šobrīd».
Tikpat vienprātīgi visi apgalvo, ka nezina tos cilvēkus, kuri piesakoties un no kuriem, kā teicis Dūle, varētu jau tagad izveidot «trīs partijas». Gustavs ar katru no viņiem aprunāšoties un vērtēšot potenciālos kandidātus «intuitīvi» pēc sev svarīgākajiem kritērijiem – cilvēcīguma, sirsnības, atvērtības un godīguma. (Un otrreiz nedēļas laikā mani samulsina viņa teiktais, ka tas esot «darbs ar cilvēkiem», kā savu darbu parasti raksturoja arī čekisti.) Bet pats, visticamāk, nekandidēšot jeb «neraušos tajā deputātismā».
Sevis salīdzināšanai ar Raimondu Paulu politikā Gustavo nepiekrīt – «mani uzskati un pieredze, es domāju, ļoti daudzos punktos atšķiras». Taču vaicāts, ko darīs, ja cilvēki, kurus ievilks vēlētos valsts amatos, izrādīsies negodīgi, tikai domīgi bilst: «Zini, ja tā nonāks, tad mēs neesam savu uzdevumu augstumos.» Tomēr «es šobrīd esmu tendēts nefokusēties uz tādu scenāriju». Un nevarot arī stāstīt, kā pārbaudīs partijā nākt gribētājus, jo tad «cilvēki sāks šīs metodes apiet».
Man palaikam sev jāvaicā, vai viņi paši ir izdomājuši, vai arī vārdā nenosauktie «afigenna krutie juristi» (kā raksturo Dūle) viņiem ieteikuši politiķiem absurdo, taču necaursitamo paņēmienu uz jautājumiem neatbildēt, cieti noskaldot: «Nākamais jautājums?» (Piemēram, kad pavaicāju, vai arī Lembergam ļautu iespēju samaksāt 100 tūkstošu sodanaudu un ar to nolīdzināt attiecības ar likumu.) Vai – «es uz to esmu jau atbildējis – mēs par to pašlaik nerunāsim». (Arī tad, kad vaicāju, vai veidotu koalīciju Rīgas domē ar Saskaņas centru.) Un ko šādas principiālas «nekonkrētikas» kontekstā nozīmē arī nedaudzās it kā ļoti konkrētās, taču strupās atbildes. Piemēram, vai ir runājuši ar Ingunu Sudrabu. («Nē.») Un vai kāds ārzemēs palīdz viņiem veidot mājaslapu, kura uzreiz ir arī krievu valodā un kuras gaišzilais logo sasaucas ar mājaslapu, kuru veido viena no viņu garīgajiem skolotājiem Sergeja Cveļova jeb Orisa sekotāji Ukrainā. (Arī – «nē».) «Mēs neesam ne Sorosa, ne Kremļa rokas,» Dūle paziņo.
Topošie politiķi ieteic vispirms vienoties vērtību sistēmā, «un tad sākam». Gustavs sarunas sākumā nosauc savus skolotājus garīguma meklējumos – tie ir mūki budistu klosterī Birmā, kur viņš bijis 2006.gadā, «tolteku mācības», Ekharts Tolle, Dons Migels Rīzs, Krajons, Rimpoče. «Esmu bijis arī Ukrainā, kur ir vieta, kas saucas Aifār. Ir bijis budisms, ir isidioloģija.» Savukārt Viesturs uzsver, ka Latvijas presi faktiski nelasot, «retu reizi izlasu kādu politologu – Ījabu vai Kažoku». Nav grūti noticēt viņa teiktajam, ka «mēs netēlojam, ka zinām kaut ko par budžetu», kaut gan tikai pašam laikam retorisks šķiet jautājums «nu, bet kurš zina kaut ko par eiro?». Toties man jāatzīstas, ka nezinu, kas ir change management jeb «pārmaiņu vadības» metode, ar ko viņi radikāli pārveidošot valsti. Mainīšot arī Satversmi, kad būs apspriedušies ar juristiem. Viņi apsola atsūtīt par to informāciju, un pēc divām dienām e-pastā saņemu saiti uz rakstu Vikipēdijā un uz biznesa konsultāciju firmas McKinsey publikācijām par «pārmaiņu menedžmentu».
Pavaicāju Gustavo, vai viņam šķiet nodarījumam atbilstošs divu gadu cietumsods Pussy Riot dalībniecēm Maskavā. Viņš atbild tēlaini. «Kad tu izskrien ar sarkanām apenēm arēnā un tev sāk nesties pakaļ bullis, baigi jocīgi jautāt tajā brīdī – kāpēc tu man brūc virsū? Krievijas valdībai arī savas bailes. Viņas provocēja un galīgi nerēķinājās ar tām sekām, kas var notikt. Un, lūk, ir rezultāts.»
Atgādinu, ka «rezultāts» ir divi gadi cietumā. Gustavo brīdi klusē. Tad bilst: «Es saprotu to pozīciju, no kuras tas sods tika piemērots, un tas ir viscaur ar bailēm saistīts. Skaidrs, ka varbūt principā būtu normāli saprast, ka viņas ir dullas, un piedot. Viņas ir dullas un absolūti, man liekas, nerēķinās vispār, kas varētu notikt. Ja tu jautā man – es viņām piedotu un nodarbotos ar audzināšanu.» Bet, ja tas ir Putina lēmums, tad sods ir pelnīts? «A Putins lemj ar savām motivācijām. Es ar viņu šobrīd nevaru savienoties astrāli.» Turklāt «Latvijā arī bāž cilvēkus cietumā absolūti bez nekāda pamatojuma».
Vienā brīdī Viesturs pats uzskata par vajadzīgu pateikt citu «svarīgu lietu» – ka partija būšot «multinacionāla». Viņa padoms: «Vajag sākt runāt ar krieviem.» Gustavs uzskata, kas tas nozīmē «vienkārši ieklausīties, kas viņiem ir aiz ādas». Viņam tas ir personiski – viņa pusbrālis un māte ir krievi, un abi ir Latvijas nepilsoņi. Taču uz jautājumu, kāda būs viņa nostāja, ja notiks referendums par pilsonību, Gustavs atbild ar parasto «atbildēsim vēlāk». Pārvaicāju, kā uzskata viņš pats – vai visiem nepilsoņiem būtu automātiski jāpiešķir pilsonība? «Es tev atbildēju uz šo jautājumu. Šobrīd es jau pārstāvu Skaistās nākotnes intereses.» Kāpēc brālis nav pilsonis? «Cik es zinu, deviņdesmito sākumā tika apsolīts, ka krieviem būs tā pilsonība, un pēc tam šis solījums tika aizmirsts.» Viņš savam brālim iedotu pilsonību, taču «valsts šobrīd domā savādāk».
Vēl mums nesakrīt uzskati arī par Dūles un Čivžeļa februārī rīkoto «baltās lapas» akciju – aicinājumu valodas referendumā balsot ar tukšiem biļeteniem. Tomēr šķiramies sirsnīgi. Visi trīs pēc kārtas mani apkampj un dodas veidot Skaisto nākotni.
Ēdienkarte
Ingvera tēja, Coca-cola, melna kafija, kafija Latte
Ir jautā
Kā vērtējat Valsts prezidenta uzklupienu presei: «Čaļi, pa galvu vajag, ja? Ilgi neesat sisti!»
Inga Spriņģe, Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja:
Cilvēciski varu saprast prezidentu, tas zināmā mērā ir privāts pasākums. Kā lauvu tēvs sargāja savu mazo. Taču prezidents nedrīkst būt rupjš nevienā situācijā. Izskatās, ka tā ir kļūda prezidenta preses dienesta darbā: vajadzēja laikus brīdināt medijus, ja uzmanību dēla pirmajā skolas dienā nevēlējās.
Juris Blumbergs, psihoterapeits:
Ko var atļauties parasts pilsonis, to, ak vai, nevar atļauties mācītājs, ministrs, Valsts prezidents. No prezidenta mēs gaidām vairāk nekā no parasta jaunā tēva, kas 1.septembrī satraucies var «uzcepties». Neviens Bērziņa kungam ar dēlu neuzglūnēja pa pirtiņas logu, bet publiskā vietā. Šādi reaģēt bija kļūda.
Varis Vētra, aktieris un tēvs:
Esmu ievērojis, ka Andris Bērziņš nespēlē valsts amatpersonu, bet biežāk izturas vienkārši kā cilvēks. Kā vīrietis. Ja vajag, dejās aizstāvēs sievieti, salabos televizoru. Varbūt nebija pareizi tā rīkoties, bet viņš atgādina, ka sociālās lomas ir mums visiem, taču bez sadomātās dzīves esam arī cilvēki – vīrieši, sievietes, mātes, tēvi.
Pa salāpītu ceļu
Ar piesardzīgām nodokļu izmaiņām ekonomikas izrāvienu nepanākt
Šovasar budžeta grozījumu apspriešana bijusi apbrīnojami klusa. Var jau teikt, ka valdība budžeta papildu ieņēmumus dalīja pēc kaut kādām prioritātēm, taču patiesībā tas bija ugunsgrēka dzēšanas turpinājums – naudu pēc ministriju pieprasījumiem sadalīja tiem, kuriem iepriekš bija vairāk atņemts (un reizēm arī tiem, kas vienkārši skaļāk bļauj).
Šoreiz nav jādiskutē par līdzekļu «apgriešanu», taču komforts, kādā pašlaik iejutušās visas naudas dalīšanā iesaistītās puses, ir nosacīts – tieši šī atelpa būtu īstais brīdis, lai nopietni runātu par budžeta izdevumu ilgtermiņa prioritātēm.
Galvenā no tām ir skaidra – ar atbalstu tautsaimniecībai panākt ekonomisku izrāvienu. Konkrēti mērķi iezīmēti vairākos stratēģiskos dokumentos, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju 2030.gadā jāsasniedz 27 000 eiro, nodarbinātības līmenim 73%, globālās konkurētspējas indeksā (kas raksturo ekonomikas konkurētspēju ne tikai nodokļu, bet arī uzņēmējdarbības vides kontekstā) mums no 63. vietas jāpakāpjas uz 45.
Lai šos mērķus patiešām sasniegtu, Latvijā ir nepieciešama straujāka darba nodokļu samazināšana.
Darbaspēka nodokļi Latvijā pašlaik nesekmē investīciju piesaisti. Efektīvā nodokļa likme ir augstāka nekā kaimiņvalstīs zemajām un vidējām algām. Proti, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme ir augstākā Baltijā, bet atvieglojumi vismazākie. IIN Latvijā ir 25%, Lietuvā -15%, Igaunijā – 21%, savukārt neapliekamais minimums Latvijā ir 45 lati, bet kaimiņos divreiz lielāks – Lietuvā 96 un Igaunijā 101 lats. Plāni, ko valdība iecerējusi īstenot turpmākā gada laikā, neļaus būtiski uzlabot konkurētspēju, piemēram, IIN samazināšana par 1% nedos gaidīto efektu – tāpēc LDDK piedāvā samazinājumu par 5%.
Valdība gan runā par nodokļu izmaiņām, taču tās ir kosmētiskas. Kamēr valdība turpina sākto piesardzības ceļu, darba devēji jūt, ka ar šādu atbalstu nebūs konkurētspējīgi Baltijas līmenī.
Raugoties uz to, kā šovasar tika gatavoti budžeta grozījumi, uzņēmējiem rodas bažas, ka nākamie vidējā termiņa valsts budžeta plānošanas gadi būs līdzīgi – plānošana tiks vilcināta vai vispār netiks ieviesta.
2013.-2015.gada vidēja termiņa budžetam valdība ir noformulējusi šādas prioritātes: «nacionāla līmeņa kultūras pasākumi un uzņemto starptautisko saistību nodrošināšana, kā arī demogrāfijas jautājuma risināšana». Taču īsta saikne starp šiem valdības formulētajiem mērķiem un faktiskajiem budžeta naudas papildu piešķīrumiem patiesībā nav skaidri saskatāma.
Igaunijā nodokļu politika demonstrē prioritāro jautājumu risināšanu, piemēram, mērķi uzlabot demogrāfisko situāciju. Diemžēl Latvijā valdība neizmanto iespēju ievērojami palielināt nodokļu atvieglojumus par apgādībā esošajiem, kā to rosināja LDDK.
Piesardzīgi ir jāvērtē arī līdzekļu samazinājums ES fondu apguvē. Šis process ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajiem centieniem saglabāt ES fondu līdzekļus pēc 2014.gada. Jāatgādina, ka Latvijai ir iespēja tikai vēl vienu reizi saņemt ES struktūrfondu līdzekļus līdz 2020.gadam, tāpēc valsts līdzfinansējums šo līdzekļu iepludināšanai tautsaimniecībā ir izšķirošs Latvijas ekonomikas infrastruktūras un nozaru atbalstam.
Nacionālā attīstības plāna galvenā prioritāte ir ekonomiskais uzrāviens, taču to būs grūti panākt, braucot pa bedrīšu salāpītu ceļu. Tieši tāda patlaban ir budžeta veidošana Latvijā – no vieniem grozījumiem līdz nākamajiem.
Apsteidzam Šveici
Biežāk parādās ziņas par aizdomīgiem darījumiem, izmantojot Latvijas bankas
Austrumu klātbūtne Latvijas banku sistēmā, kas nekad nav bijusi maza, sasniegusi jaunas augstienes. FKTK dati rāda, ka gada laikā no 2011. līdz 2012. gada jūnija beigām nerezidentu depozīti Latvijas bankās pieauguši par 1,2 miljardiem latu, sasniedzot 5,77 miljardus. Šajā laikā nerezidentu īpatsvars noguldījumos pieaudzis no 41% līdz 49,6%. Kā nesen atzīmēja ziņu aģentūra Bloomberg, tas ir manāmi vairāk nekā pat Šveicē, kur šis īpatsvars ir 43%. Gan relatīvi, gan arī absolūtos skaitļos nerezidentu depozītu lielums Latvijas bankās ir sasniedzis vēsturē augstāko līmeni.
Tā iemesli nav tālu jāmeklē. Putina atgriešanās prezidenta krēslā Maskavā daudziem likusi secināt, ka kleptokrātijas spiediens nākamajos gados tikai pieaugs, un līdz ar to meklēt drošāku patvērumu savai naudai. Kapitāla bēgšana no Krievijas pieauga no 34,3 miljardiem dolāru 2010.gadā līdz 80,5 miljardiem 2011.gadā, un 2012.gada pirmajā ceturksnī vien sasniedza 33,9 miljardus.
Kaut kur šai naudai jāpaliek, taču drošo vietu skaits sarūk. Kipra, viena no tradicionālajām «tumbočkām», kurā krieviem paticis glabāt naudu, pēdējā laikā kļūst aizvien nedrošāka. Tās banku sistēma ir cieši saistīta ar agonējošo Grieķiju, un šovasar tās valdība paziņoja par nepieciešamību glābt otro lielāko banku. Nesenā rakstā par nerezidentu noguldījumu lielo pieaugumu Latvijā Bloomberg norāda, ka «Kipras ekonomiskās nedienas mudina turīgus noguldītājus no bijušās PSRS meklēt savai naudai citu mājvietu ārzemēs».
Taču šāda nauda nes līdzi virkni risku. Acīmredzamākais – Latvijas bankas tiks izmantotas aizdomīgu darījumu veikšanai. Ir jau rakstīja, ka Kirgizstānas izmeklētāji apsūdz bijušā prezidenta dēlu Maksimu Bakijevu naudas atmazgāšanā, izmantojot ar sevi saistītu firmu pārskaitījumus caur Baltic International Bank un Aizkraukles banku. Ziņas par līdzīgiem darījumiem nāk klajā aizvien biežāk. Radio Brīvā Eiropa informē, ka Uzbekistānas prezidenta meitas Gulnaras Karimovas bijušais vīrs apsūdz viņu miljona slēpšanā kādā Latvijas bankā. Londonas tiesu dokumentos rakstīts, ka Romāns Abramovičs savulaik pārskaitījis Borisam Berezovskim 1,3 miljardus dolāru caur Latvijas Tirdzniecības banku. Bloomberg ziņo, ka Kazahstānas BTA bankas bijušo priekšsēdētāju Muhtaru Abljazovu apsūdz miljarda dolāru nozagšanā no paša vadītās bankas. Nauda esot virzīta caur Trasta komercbanku.
Šo uzskaiti varētu turpināt ilgi, un pati par sevi tā jau ir pietiekami liela problēma. Šādas apšaubāmas naudas klātbūtne var ne tikai bojāt Latvijas reputāciju, bet arī ietekmēt finanšu sektora stabilitāti. Jūlijā Starptautiskais Valūtas fonds atzina, ka nerezidentu noguldījumi ir «nozīmīgs ievainojamības avots», un atgādināja, ka tieši straujā nerezidentu naudas aizplūšana 2008.gada beigās bija viens no iemesliem, kāpēc Latvija bija spiesta meklēt SVF palīdzību.
Šīs ārzemju naudas īpašniekiem var arī kādā brīdī rasties vēlme aktīvāk pārvaldīt savu līdzekļu plūsmu un no vienkāršiem noguldītājiem pārtapt par banku vadītājiem un īpašniekiem. Tas banku sektoru padarītu vēl grūtāk kontrolējamu.
Tāpēc nozīmīgi šķiet secinājumi, pie kādiem nonāks Latvijas politiķi un regulatori saistībā ar Krājbankas afēru. Pagājušajā nedēļā bez lielas mediju uzmanības parlamentārās izmeklēšanas komisija par Krājbankas krahu pieņēma gala ziņojumu. Tajā iekļauta virkne lietderīgu ieteikumu uzlabojumiem finanšu sistēmā, taču par būtisko jautājumu – kā Krājbankas faktiskais īpašnieks Vladimirs Antonovs tika pielaists pie bankas pirkšanas? – komisija aprobežojas ar konstatējumu, ka «Finanšu un kapitāla tirgus komisija nepamatoti paļāvusies uz Lietuvas banku uzrauga veikto V.Antonova personības izvērtējumu, kas nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai FKTK nevajadzētu veikt pašai savu V.Antonova personības izvērtējumu».
FKTK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Brazovskis šo secinājumu apstrīd, norādot, ka «būtisku līdzdalību 2005.gadā Latvijas krājbankā ieguva Lietuvā licencēta un uzraudzīta banka Snoras, nevis V.Antonovs». «FKTK ņēma vērā, ka Snoras bija Eiropas Savienības dalībvalsts banka, kuras uzraudzību īstenoja Lietuvas Banka.»
Taču ne viena, ne otra puse nepasaka, kas būtu jādara, lai nākotnē pasargātu Latvijas bankas no apšaubāmiem īpašniekiem. Lielbritānija 2008.gada sākumā spēja apstādināt Snoras filiāles atvēršanu savā valstī. Varbūt britu regulatora arsenālā ir kādi ieroči, kuri Latvijai noderētu?
Neoficiāli amatpersonas stāsta, ka ir uzlabojusies sadarbība starp regulatoru un tiesībsargājošajām iestādēm. Bez lielas ažiotāžas FKTK ir liegusi Krievijas bankai Otkritije iespēju nopirkt GE Money Bank.
Varbūt tiešām viss, kas trūkst, ir aktīva attieksme. Tomēr nepamet sajūta, ka, kamēr politiskajā vidē sākta diskusija par uzturēšanās atļauju tirgošanu, ekonomikai daudz nozīmīgākais jautājums – kā regulēt Austrumu naudas pieplūdumu Latvijas finanšu sektorā? – netiek pienācīgi analizēts. Tas rada bažas, ka pēc dažiem gadiem atkal nāksies skatīties, kā amatpersonas plāta rokas un taisnojas, ka mēs jau nevarējām paredzēt…
Komentārs 140 zīmēs
«Šopings» rullē: jūlijā mazumtirdzniecības apgrozījums pieauga par 10,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Acīmredzot naudas maciņos netrūkst.
Ilgi domājusi un pētījusi, valdība beidzot tomēr saprata, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās nebūs iespējams balsot internetā.
Mākslinieks. Klints Īstvuds lika atbalstītājiem sarkt, oponentiem smiet, kad viņš izmantoja savu uzrunu ASV republikāņu konventam, lai 12 min. diskutētu ar tukšu krēslu.
Rēķini un bilance
Svarīga ir partiju godīga konkurence, nevis budžetā iemaksātā nauda
Augstākās tiesas Senāta lēmums noraidīt Zaļo un Zemnieku savienības kasācijas sūdzību un atstāt spēkā spriedumu, ka partiju apvienībai jāatmaksā valsts budžetā priekšvēlēšanu laikā nelikumīgi tērētie līdzekļi, diezin vai daudziem kļuva par svarīgu pagājušās nedēļas nogales ziņu. Likuma pārkāpums noticis pasen, summa ir salīdzinoši neliela, bet vienīgā intriga ir ZZS gaušanās, ka tās kasē neesot naudas, ko uzreiz samaksāt.
Taču šoreiz tieši notikuma blāvums ir labā ziņa: pēdējās no Latvijā atlikušajām oligarhu partijas blēdības tagad ir lielākoties vairs tikai garlaicīga tiesu ikdienas hronika. Savukārt budžetā iemaksājamā summa ir tikai krikums kopējā politiskajā bilancē.
Abu pārējo neseno Latvijas likteņu lēmēju politbiznesa projekti arī beidzās tiesā, taču ar lielu blīkšķi un iespaidīgākām summām. Andra Šķēles Tautas partija vainagoja politisko bankrotu arī ar juridisko un palika parādā valsts budžetam 2006.gadā Saeimas vēlēšanās pretlikumīgi saņemtos un tērētos 1 027 366 latus. Aprīlī tiesa izbeidza partijas maksātnespējas procesu un līdz ar to arī jebkādas iespējas atgūt naudu, kuras likvidētās partijas kasē, protams, nebija.
Aināra Šlesera partija LPP/LC pērn bankrotēja, palikdama parādā valstij 528 870 latu, ko arī bija nelikumīgi iztērējusi 9.Saeimas vēlēšanās. Jūnijā tiesa noraidīja partijas pieteikumu par KNAB lēmuma atcelšanu, partija arī šo lēmumu ir apstrīdējusi, bet tās ierindnieki tikmēr pārcēlušies uz Andra Amerika jaunveidojumu Gods kalpot Rīgai! stūķēt naudu partijas koferos pašvaldību vēlēšanām nākamgad.
Uz šo summu fona ZZS tajā pašā 2006.gadā vēlēšanu kampaņas ietvaros Aivara Lemberga nelikumīgi iztērētie 11 626 lati, kuri ir pierēķināti apvienības tēriņiem un būs jāieskaita valsts budžetā, izskatās necili. Tas ir pat mazāk nekā KNAB šāgada pirmajā pusgadā vien piecām partijām konstatētie pretlikumīgi saņemtie kopā 19 894 lati. (Un desmitiem reižu mazāk nekā Lemberga pērn advokātiem samaksātais gandrīz pusmiljons.)
Taču, pirmkārt, ZZS vēl nav gluži bankrotējusi. Otrkārt, pirms sešiem gadiem vēlēšanās pārtērētās naudas nelielais apjoms liecina ne jau par partijas relatīvu godīgumu un šauru rocību, bet drīzāk gan tieši otrādi – vērienīgām citām vēlēšanu iznākuma ietekmēšanas svirām, starp kurām nelikumīga nauda reklāmai nebija tik svarīga kā abām pārējām oligarhu komandām.
Tipoloģiski ZZS «premjerministra kandidāta» līdztekus partijas oficiālajai sarīkotā sevis reklamēšanas kampaņa, kuras izdevumus KNAB atzina par partijas priekšvēlēšanu tēriņiem, bija līdzīga TP un LPP/LC it kā ar partijām nesaistītu personu veidotajām reklāmas kampaņām – Šķēles kādreizējā parpalu nesēja Jurģa Liepnieka izkalkulētajai «pozitīvisma kampaņai» un Šlesera reklāmista Ērika Stendzenieka zem «kustības» Pa saulei izkārtnes sarīkotajai. Tikai «zemniekiem» tas bija pats viņu «premjerministra kandidāts» Lembergs, kas sevi slavināja paša finansētajā Paldies par atbalstu! kampaņā.
Toreizējais varenais pļāpātājs, kura katru pateikto muļķību mediji lika virsrakstos, nu ir stabili pārcēlies uz tiesu hronikām un arvien pārliecinošāk kļūst par ziņu garlaicīguma sinonīmu. Ziņu par Lembergu ir daudz, un tās ir visur, jo arī tiesu darbu ir daudz. Taču lielākajai sabiedrības daļai tās, šķiet, ir kā vienas mājā ieklīdušas mēslu mušas sišanās pret loga rūti – kaitinošs un apnicīgs fona troksnis. To rūpīgi pieraksta laikam vairs tikai Ventas Balss un no lasītājiem pilnīgi neatkarīgā NRA.
(Varbūt ievērības cienīgu burbuli šajā vienmuļo ziņu straumītē pagājušonedēļ uzsita Liepnieka Rīgas apgabaltiesā Lemberga kriminālprocesā liecinātais. Savulaik ietekmīgais «polittehnologs» kādreiz vēl ietekmīgāko politiķi tur raksturojis kā «leģendāru, stingru un skrupulozu vadītāju ar augstām prasībām pret saviem padotajiem un lielu ietekmi». Tiesu zāles nu paliek teju vienīgā vieta, kur «bijušo» publiski izmītos komplimentus kāds vēl uzklausa.)
It kā nelielā summa, kas ZZS būs jāiemaksā valsts budžetā, un arī it kā lielās TP un LPP/LC neiemaksātās atgādina par daudz nopietnāku bilanci. Šis kopā pusotrs miljons latu ir cena, ko oligarhi pirms sešiem gadiem pretlikumīgi piemaksāja, lai nopirktu varu un sarīkotu «trekno gadu» dzīres, kas Latvijas tautsaimniecībai, proti, valsts iedzīvotājiem radīja miljardiem latu zaudējumus.
Taču labā ziņa – par visu ir agri vai vēlu jāmaksā arī oligarhiem. Vismaz diviem no trim viņu iekoptais valsts kā uzņēmuma noslaukšanas bizness ir beidzies. Trešais nu jau arī ar AT lēmumu piestiprināts ZZS tieši tad, kad partijai pašai viņš no politiska resursa arvien vairāk kļūst par kriminālu apgrūtinājumu. Tas ir tikai laika jautājums, kad arī vēlētāji piestādīs ZZS rēķinu, un tas būs daudz nopietnāks nekā no KNAB. (Bet tiesas rēķins Lembergam, no kura viņš izmisīgi cenšas izvairīties, viņam var būt vēl nopietnāks.)
Svarīgas ir nevis naudas summas, ko likumu pārkāpušās partijas iemaksā (vai pat neiemaksā) valsts budžetā, bet gan partiju finansēšanas ierobežojumu ievērošana. Godīga partiju konkurence galu galā ietekmē visu valsts iedzīvotāju labklājību.
Komentārs 140 zīmēs
Gudrais Nils un vienkāršais Jānis. Ušakovs paziņo, ka neatbalstot referendumu, bet Urbanovičs izpļāpājas, ka tā ir SC taktika, lai apmuļķotu latviešus.
Paldies par atklātību! Demokrātiskās Latvijas
prezidents Bērziņš izpaudis personisko pārliecību, ka žurnālisti jāsit.
Revolūcija Ziemeļkorejā. Biedre Ri Soldžu, vadoņa Kima Čen Una sieva, redzēta fabrikā, tērpusies bikškostīmā. Tā valsts iet uz galu.
Atkārtot, atkārtot!
Jaunais skolas gads tikko sācies ar ziņu salūtu, kas rosina pārdomas. Turpinot «nasing spešel» jeb publiskās runas katastrofu tradīciju un iekrāsojot to agresīvos toņos, Valsts prezidents pirmajā skolas dienā piesolījis pa galvu žurnālistiem, kuri bija ieradušies iemūžināt viņa dēlēna mācību gaitu sākumu. Lai gan notikums bija iepriekš publiski izsludināts, kameru klātbūtne acīmredzami nokaitināja valsts un ģimenes galvu. Kad dusmas noplaka, prezidents atvainojās un vēlāk skaidroja, ka pie vainas bijis uztraukums un vēlme aizsargāt ģimenes privātumu.
Turpinot jau 1997.gadā sākto valsts «tīģerlēciena» plānu IT attīstīšanā, Igaunijā sākusi darboties jauno tīģerēnu mācību programma. Tajā jau pirmklasniekiem piedāvā apgūt programmēšanas un mobilo aplikāciju veidošanas prasmes. Pagaidām šis vēl ir tikai eksperiments, bet nākamgad tajā varēs iesaistīties visas valsts skolas, būs programmas pamatskolas un vidusskolas audzēkņiem. Igauņi cer tādējādi tikt galā ar programmētāju trūkumu, kas pašlaik smacējot tautsaimniecības attīstību.
Šīs divas ziņas, protams, nav tieši saistītas, taču tās abas ir par skolas sākumu un izraisa spēcīgas emocijas. Vienu gribētos aizmirst. Otru nebūtu slikti pēc laiciņa atkārtot. Ne kā n-to epizodi ziepju operā «lēnie igauņi mūs apsteidz», bet gan kā īstu ziņu jau par Latvijas skolām.
1.septembris ir kā mazais «1.janvāris», kurā top labas apņemšanās. Kāpēc lai viena no tām nebūtu radīt ziņas, kuras gribas atkārtot, nevis aizmirst.
