Irānas darījums
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Eiropas plāksteri Donbasa brūcēm
Gads karā sāk mainīt cilvēku noskaņojumu Ukrainas austrumu reģionā Donbasā, kur daudzi līdz šim atbalstījuši prokremlisko varu. ES finansēti vaučeri un izremontētas mītnes tiem, kuru mājas palikušas viņpus frontes līnijai, ir taustāmāka palīdzība nekā Novorosijas solījumi. Tomēr netrūkst arī «sadzīves separātistu», un šāviņu troksnis nav pilnībā rimis
Donbasa pilsētas Horļivkas iedzīvotāji – žurnālistu pāris Olga un Dmitro Ņikuļini – pērn maijā ilgi neprātoja, vai atstāt dzīvokli un vairumu iedzīves, dodoties pāri frontes līnijai uz Ukrainas valdības spēku kontrolēto teritoriju. Lēmuma pieņemšanā izšķirošs bija gadījums, kuru Olga joprojām atceras ar satraukumu. Kārtību pilsētā tolaik jau diktējuši separātisti.
Olga atradās pilsētas padomes ēkā, kur notika vietējo deputātu sēde, kad ieradās ar automātu bruņojies vīrs un vaicāja – kuri te esot žurnālisti? Atsaucies kāds viņas kolēģis. Aptvērusi, ka nav jēgas slapstīties, arī Olga pieteikusies. Bruņotais vīrs pateicis: ejam lejā! Rokas un kājas nav klausījušas, sirds dauzījusies no ārkārtējā sasprindzinājuma. Olgai šķitis, ka viņus ved uz kādu no pagrabiem, kuros turēti gūstekņi. Nonākot pirmā stāva vestibilā, separātistu kaujinieks tomēr pateicis: atstājiet ēku!
Olgu un Dmitro satieku Kramatorskā – tas ir viens no Austrumukrainas mašīnbūves centriem, pilsēta ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Pagājušā gada vasarā pilsēta nepilnus divus mēnešus atradās separātistu rokās, nesen te svinēta atbrīvošanas gadskārta. Ierodos Kramatorskā kopā ar astoņiem citiem Eiropas Savienības valstu žurnālistiem, četru dienu braucienā vērojot, kā Ukrainas valdības atgūtajās teritorijās veicas ar postījumu likvidēšanu un palīdzību civiliedzīvotājiem un kā te spējusi palīdzēt arī ES.
Automāts kā arguments
Nepilnus simt kilometrus attālā Horļivka, kuru Olga un Dmitro pameta pirms gada, jau kopš pērnās vasaras atrodas separātistu rokās. Abi ukraiņu žurnālisti jūtas pārsteigti, ka šajā Austrumukrainas pilsētā pat daudzi izglītoti cilvēki – ārsti, skolotāji – atbalstījuši prokrievisko spēku nākšanu pie varas. Dmitro stāsta, ka bruņotā vienībā esot iestājies arī kāds viņa bijušais kolēģis žurnālists. Tad ieradies avīzes redakcijā un sācis politisku sarunu. Diskutējuši. «Viņš jau apgalvoja, ka jaunā vara nemēģināšot žurnālistiem diktēt, kādi raksti jāpublicē. Tomēr kaut kā uzsvērti bezrūpīgi turēja rokās savu automātu. Protams, bija noņēmis magazīnu un norāvis aizslēgu. Un beigās pateica: žurnālisti nedrīkst palikt malā. Mums esot jāizlemj, kurā pusē atradīsimies,» atceras Dmitro.
Vēl kāds cits separātistu karotājs dzīvojis kaimiņos Dmitro vecākiem. «Allaž nevīžīgi ģērbies, netīrīgs. No mantotās mājas stiepa visu ārā, pat savus metāla vārtus izcēla no eņģēm un pārdeva! Vēlāk pievienojās separātistiem, staigāja ar automātu – drīz vien kaut kā tika pie dzīvokļa, un pat draudzene parādījās. Pēc tam droši vien saprata, ka tomēr karot negribas, un vairs netika manīts ar ieroci. Laikam visu, kas šķita nepieciešams, bija paguvis salaupīt,» spriež Dmitro.
Kramatorskā žurnālistu pārim izdevies atrast gan dzīvokli, gan darbu. Abi strādā privātā pilsētas interneta medijā 6264com.ua, kura apmeklējumu skaits pakāpeniski augot, lai gan vēl neesot sasniedzis komerciāli izdevīgu līmeni – Olga ir šā portāla galvenā redaktore.
Kramatorskā, tāpat kā pārējās Ukrainas pilsētās, ielās redz daudz politisku plakātu, patriotisku armijas un nacionālās gvardes slavinājumu. To, ka atrodamies tieši Donbasā, atgādina plakāts, kādu nav gadījies redzēt citos reģionos. Tas vēsta: «Sadzīves separātisms: 1. apgāna nacionālos simbolus, 2. gaida Krievu pasaules ierašanos.» Olga apstiprina, ka plakātā piesauktais «sadzīves separātisms» tiešām pilsētā ir jūtams. «Netālu no maniem vecākiem dzīvo kāda sieviete, jau gados. Viņa pavisam atklāti aģitē. Staigā apkārt un stāsta: atnāks separātisti, un te valdīs Krievija. Un viņa nav vienīgā, kas ir šādi noskaņota. Es nesaprotu, kā var tā runāt – dzīvot šeit, regulāri saņemt Ukrainas pensiju un beigu beigās to visu tik ļoti necienīt!»
Dažos gadījumos tas ir nevis separātisms, bet pilnīgs nacionālā lepnuma trūkums – nevēlēšanās un nespēja novērtēt visu, ko Ukrainai izdevies sasniegt. Pārlieku liela neticība savai valstij, kas liedz objektīvāk paskatīties uz jaunās varas centieniem mainīt dzīvi Ukrainā. Daudzi joprojām vēlas dzīvot valsts aizbildniecībā, tāpēc donbasieši masveidā kļuva par vieglu upuri solījumiem, ka dzīve Novorosijā jeb Jaunkrievijā būs daudz labāka, ar lielākām pensijām, dažādiem pabalstiem un dāvanām. Par to, vai Krievija to spēj un arī vēlas sagādāt, daļa Donbasa iedzīvotāju sākuši domāt tikai tagad. Viņi aptvēruši, ka Ukrainas valdības kontrolētajā Donbasa teritorijā valsts vara tomēr nodrošina pieņemamākus dzīves apstākļus un zināmu kārtību, kas esot labāka nekā frontes līnijas otrā pusē. Vērojama arī aktīva postījumu novēršana gan ar vietējiem spēkiem, gan ar ES atbalstu.
Kramatorskas bērnudārza Katjuša ēkā februārī trāpīja šāviņš, bojā gāja viena no audzinātājām un kāda sieviete ar mazu dēliņu. Viņa bija tikko izņēmusi bērnu no dārziņa un steidzās sasniegt patvērumu tuvējā daudzstāvu ēkā. Katjušas direktore Valentīna Smiščenko uzved viesus – žurnālistus un ES misijas pārstāvjus – otrajā stāvā, lai parādītu vietu, kur toreiz šāviņš ielauza griestus. Tagad viss jau saremontēts un nokrāsots – vietējā rūpnīca par saviem līdzekļiem aizlāpījusi caurumu, izklāts linolejs, uzlīmētas tapetes.
Par laimi, liktenīgajā 10.februāra dienā audzinātājas bērnus bija ievedušas iekšā agrāk nekā parasti un, kad sākusies apšaude, paspējušas ar viņiem noiet uz pirmo stāvu – telpu bez logiem. Pēc šī uzbrukuma pieci bērni sākuši raustīt valodu, kāda četrgadīga meitenīte nav atguvusies vēl tagad. Katrs spēcīgāks troksnis bērnus biedē. «Mēģinām viņus pasargāt no sarunām par sliktām tēmām, tāpēc par karu šeit nerunājam. Cenšamies viņus izolēt no tā, dot pašu labāko un izturēties pret viņiem bez stingrības. Karš taču nav uz ilgu laiku,» saka direktore.
Viņa runā uzsvērti diplomātiski, taču beigās tomēr atbild uz atkārtoto jautājumu – kurš raidīja šāvienus 10.februārī. «Ukrainas armija tā nebija.» Šī nav vienīgā reize, kad bērnudārzam trāpījis lādiņš. Iepriekš apšaudē tas cietis pagājušā gada 22.jūnija pusnaktī, kad tur atradies tikai sargs un upuru nav bijis.
Elektrība abām pusēm
Man ir iespēja salīdzināt iespaidus, ko gūstu Doņeckas apgabalā, ar citos braucienos Luhanskas apgabalā redzēto. Atšķirībā no dziļā aizmugurē esošās Kramatorskas, Luhanskas apgabala Ščastjas pilsēta atrodas pie pašas frontes līnijas. Separātisti šeit valdīja neilgu laiku pagājušās vasaras sākumā. Noskaņojums bija ļoti prokrievisks, vietējā milicija gandrīz pilnībā pieslējās separātistiem vai izvairījās no pienākumu pildīšanas, tikai nedaudzi miliči saglabāja uzticību valdībai. Tagad arī šeit vietējā vara paspējusi likvidēt prāvu daļu no beidzamā gada laikā nodarītajiem kara postījumiem – par to pārliecinājos jūnijā, pavadot pilsētā piecas dienas.
Iepriekš esmu vairākkārt pabijis Ščastjā pagājušajā ziemā. Toreiz no Luhanskas tikai 16 kilometru attālumā esošo nelielo pilsētu ar 12 tūkstošiem iedzīvotāju gan dienu, gan nakti regulāri apšaudīja separātisti. Šāva ar Grad, ar haubicēm un lielgabaliem, tankiem un mīnmetējiem. Apmēram puse vietējo iedzīvotāju neizturēja un devās tālāk no frontes. Tomēr pārējie palika, jo daudzām ģimenēm te ir darbs, turklāt Ukrainas apstākļiem visai labi apmaksāts – gan Luhanskas TEC, gan dažādos mazākos ar termoelektrostaciju saistītos objektos. Pazīstamajam oligarham Rinatam Ahmetovam piederošā TEC līdz pat šim laikam turpina darbu un apgādā ar elektrību arī Luhansku. Tas gan nav atturējis separātistus laiku pa laikam raidīt šāviņus arī TEC virzienā.
Apmeklējot Ščastju jūnijā, klusums šķiet pārsteidzošs – atskan tikai daži nejauši sprādzieni, savukārt tādiem niekiem kā strēlnieku ieroču tarkšķēšanai kilometra vai divu attālumā te sen vairs neviens nepievērš uzmanību. Arī divas drosmīgas pārdevējas nelielā veikaliņā, no kura līdz Siverskijdoņecas upei tikai kādi simt metru, bet vēl trīssimt metru tālāk ir beidzamais ukraiņu postenis. Aiz tā – neitrālā josla. Abas pārdevējas izliekas nedzirdam manu jautājumu par apgabala gubernatora aizliegumu tirgot alkoholu piefrontes zonā. Veikals atrodas izdevīgā vietā, ik pēc brīža pie tā piestāj kāda automašīna ar ukraiņu karavīriem, dažām vēl ir ārzemju numuri, uz citām vienkārši rakstīts Ukrainas armijas brīvprātīgo aizsardzības bataljona nosaukums Aidar, bet citām numurā lasāms: «PTN – HL» (domāts Krievijas prezidents Vladimirs Putins). Vīri formās pērk kafiju, ūdeni un karstmaizes – vislielākajā cieņā ir tās, kurās ir nevis viens, bet divi kopā salikti cīsiņi.
Pie veikaliņa satieku bijušo PSRS VDK specvienības karavīru, kas savā dzīvē pabijis vairākos karos – Angolā, Afganistānā, bijis arī Irākā un Kubā. Tagad viņš ir Ukrainas bruņoto spēku sevišķo uzdevumu speciālists ar segvārdu Pūķis. Tieši viņa vienība maijā netālu no Ščastjas sagūstīja divus Krievijas galvenās izlūkošanas pārvaldes karavīrus (vienam no tiem bija kapteiņa pakāpe), tagad šie gūstekņi atrodas Kijevā. Krievu kapteinis kaujā ticis ievainots un esot ļoti baidījies no operācijas – domājis, ka narkozē ukraiņu ārsti viņu atstāšot bez kāda orgāna. Pūķis atzinīgi novērtē GRU specvienības sagatavotību un ekipējumu. Diemžēl ukraiņiem neesot tik labu un jaudīgu ieroču.
Jautāju, ko Pūķis domā par EDSO novērošanas misiju. «EDSO atbrauc, un mēs ar viņiem aprunājamies, tā – par neko. Todien, kad sagūstījām Krievijas specdienesta karavīrus, zvanīju viņiem, taču EDSO novērotāja telefons klusēja.» Pūķis apgalvo, ka jau 2004.gadā esot sapratis – būs karš. Ja Viktors Janukovičs prezidenta vēlēšanās būtu uzvarējis jau toreiz, arī karš būtu sācies daudz agrāk, uzskata Pūķis.
Jau gandrīz gadu karā atrodas Aidar izlūkvienības komandieris Orests – viens no tiem, kas šajā laikā kļuvis par profesionālu snaiperi un komandieri. Pagājušā gada vasarā viņš ieguva ārsta diplomu un brīvprātīgi pievienojās bataljonam. Tagad sācis apsvērt iestāšanos elitārā sevišķo uzdevumu vienībā. «Karš – tā ir viena liela gaidīšana. Kaujas risinās tikai pavisam īsu laiku, bet pamatā ir gatavošanās,» viņš stāsta par ikdienu. Viņa vienība esot piemērs visiem citiem – katru dienu dažādi vingrinājumi un sportošana, arī alkoholu neviens nelietojot. Uzturoties Ščastjā, pamanu tikai divus iereibušus karavīrus. Arī šķērsojot ukraiņu armijas, iekšlietu spēku, robežsargu un drošības dienesta apsargātos posteņus daudzas reizes vairāk nekā pusgada garumā, iereibušus karavīrus neesmu redzējis.
Dzīves apstākļu uzlabošanās, regulāri saņemtās pensijas un spēja beidzot nodrošināt pilsētā relatīvu mieru – visi šie faktori jūtami pieklusinājuši Ščastjas iedzīvotāju vēlmi aktīvi atbalstīt Jaunkrieviju, lai gan, protams, prokrieviskais noskaņojums daudzu prātā saglabājies.
Turpmāk bez Ļeņina
Slovjanska ir bēdīga paskata, padomiski nesakopta pilsēta, kuru šķērso par godu Eiropas futbola čempionātam ierīkotā supereiropeiskā dzelzceļa līnija Kijeva-Doņecka, kas abas šīs pilsētas vairs reāli nesavieno. Tomēr te ir svarīgs Donbasa rūpniecības centrs, un pirms kara sākuma bijis labi attīstīts vidējā līmeņa bizness. Slovjanskā iegūst vērtīgu mālu, ko izmanto pat kosmiskajā rūpniecībā. Kara kontekstā īpašu nozīmi ieguvuši divi ideoloģiski svarīgi kalni – Svjatohirskas pareizticīgo klosteris, kam ierādīta ikoniska loma Jaunkrievijas tēla veidošanā, un Karačunas kalns, uz kura slienas reģiona jaudīgākais TV retranslācijas tornis.
Pusgadu Slovjanskas mēra amatā esošais Ukrainas prezidenta Petro Porošenko partijas biedrs Oļegs Zontovs sarunā saka – konflikts, visticamāk, turpināšoties līdzīgi kā tagad, ar nelieliem uzbrukumiem, pēkšņām apšaudēm. Diezin vai atjaunošoties liela mēroga karadarbība. Viņaprāt, lai gan Slovjanskā lielākā daļa iedzīvotāju atbalstījuši separātistus, saskaroties ar marodierismu un dažādām citām nelikumībām, cilvēki zaudējuši sākotnējo eiforiju. Slovjanskas vadītājs apgalvo, ka iedzīvotāji tikuši izmantoti netīrā politiskā spēlē un daži to esot atzinuši, bet citi ne.
Lielākajai daļai pilsētnieku pirmajā vietā ir sadzīves problēmu risināšana, tādēļ tāds notikums kā bronzas Ļeņina novākšana jūnijā aizritējis bez īpašām emocijām. Vispirms vietējie skatās savā maciņā un, ja tur valda tukšums, ļauj vaļu kritikai. Šādā noskaņā jebkurš kritisks stāsts – patiess vai nepatiess – un dažādi atsevišķi pārkāpumi tiek vispārināti un vērsti pret prezidenta Porošenko varu. Arī es uzklausu viedokli, ka pret donbasiešiem citos reģionos, tajā skaitā Kijevā, izturoties naidīgi un armija esot korumpēta, jo par kravu caurvešanu uz separātistu kontrolēto teritoriju nākoties maksāt milzu summas. Dzirdams pat tas, ka Janukoviča laikā brīvības bijis vairāk.
Slovjanskas mērs atzīst – esot grūti pārliecināt cilvēkus, ka posta sakne meklējama daudz dziļāk, nevis Arsēnija Jaceņuka valdības laikā. Piemēram, pilsētas komunālajā sfērā tagad jāķeras pie darbiem, kas nav veikti 23 gadu laikā, un līdzīga stagnācija bijusi arī citās jomās.
Ar Doņeckas apgabala situāciju iepazīstas arī ES humānās palīdzības un civilās aizsardzības komisārs Krists Stilianidis. Runājot ar mūsu žurnālistu grupu Slovjanskā, viņš uzsver – Ukraina kļuvusi par svarīgāko jautājumu Eiropā kopš PSRS sabrukuma, liekot atgriezties aukstā kara atmosfērā. Viņa piebilde, ka mediji nepietiekami informē par ES palīdzību Ukrainai, izklausās kā apliecinājums stratēģiskam sadarbības plānam ar jauno varu. Tas sasaucas arī ar Eiropas politiķu aicinājumiem mazāk enerģijas šķiest nerezultatīvos kontaktos ar Krieviju, tā vietā vairāk reāli palīdzot kara postu piedzīvojušajai Ukrainai.
Pašlaik ES ieguldījums ir nepilni 50 miljoni, bet plānotā palīdzības summa – 600 miljoni eiro, kas sasniegs arī separātistu pārvaldītās Ukrainas teritorijas. «Lai palīdzētu cietušajiem, esmu gatavs pat ar velnu runāt,» emocionāli saka komisārs Stilianidis. Daudzi bēgļi šo palīdzību jau izjutuši pavisam konkrēti – gan saņemot par ES finansējumu izremontētu mitekli, gan arī tā sauktos vaučerus. Tās ir iepirkša-nās kartes, kuras tiek izsniegtas visām karadarbības dēļ pārvietotajām personām: 450 grivnu (20 eiro) – par šādu summu viens cilvēks mēneša laikā var iegādāties dažādas preces, galvenokārt pārtiku. Tas vienlaikus uzskatāms arī par vietējā biznesa atbalstu. Pavisam nesen Donbasā atklāta starta mācību programma mazā un vidējā biznesa sācējiem. Tā ietver biznesa idejas formulēšanu, konsultācijas kredīta saņemšanai un darbības sākšanai. Tieši uz to ES ir aicinājuši reģiona pārstāvji – nevis piegādāt preces, bet palīdzēt pašiem ukraiņiem izvērst saimniecisko darbību.
Slovjanskā 100 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju ir pievienojušies 32 tūkstoši valsts iekšienē pārvietoto personu (pavisam tādu Ukrainas teritorijā ir 1,3 miljoni, bet ārpus Ukrainas, lielākoties Krievijā, pēc ANO datiem, vēl viens miljons). Bēgļu izmitināšanai Slovjanskā par 800 tūkstošiem eiro izremontētas divas kopmītnes, 720 tūkstoši saņemti no ES, pārējais no vietējā budžeta. «Mēs gaidām, ka palīdzība no Eiropas nemazināsies. Ceru, ka eiropieši tik ļoti neapradīs ar šo konfliktu un tiktāl nezaudēs draudu sajūtu, lai izšķirtos par palīdzības pārtraukšanu,» saka pilsētas mērs.
Pieci savējie un vēl septiņi audzināšanā pieņemti zēni un meitenes – tāda ir Slovjanskas iedzīvotāju Korčmu ģimene, oficiāli reģistrēta kā ģimenes bērnunams. Vecāki Aleksandrs un Oksana kopā ar bērniem sagaida žurnālistus pie mājas, kura vairs nav apdzīvojama – tiešs trāpījums no tanka lielgabala. Vairums bērnu tobrīd nav bijuši mājās, pašiem vecākiem ar diviem bērniem izdevies paglābties pagrabā. Taču tagad viņi visi dzīvo citā, nesen nopirktā mājā, par kuru Oksana stāsta: «Naudu sūtīja no visas Ukrainas, Zviedrijas, Kanādas. Pat no Krievijas. Visa pasaule mums ir palīdzējusi.»
Mainīgā fronte
Un uzvar… baktērijas!
Latvija ir starp Eiropas valstīm ar zemāko antibiotiku patēriņu, tomēr uztraukumam ir pamats – vairākums antibiotiku lietotāju ir bērni
Ja bērnam ir apsārtis kakls, to var izārstēt tikai ar antibiotikām! Dzirdot šādu ģimenes ārstes apgalvojumu, mazās Elizabetes mamma Līga Brūvere neuzdrošinājās iebilst. Kad meitai bija divarpus gadu, ziemas sezonā viņa ārstējās ar antibiotiku kursu pat 5-6 reizes. Bronhīts? Antibiotikas! Vidusauss iekaisums – antibiotikas, iekaisis kakls – atkal antibiotikas. Pēdējā reizē, kad Elizabetei atkal bija apsārtusi rīkle, Līga nolēma ārsta izrakstītās antibiotikas bērnam tomēr nedot, un meitene atlaba bez tām. Būdama otras meitas gaidībās, Līga nomainīja ģimenes ārstu. Tagad vecākajai meitai ir 11 gadu, jaunākajai – 8, un šo pēdējo astoņu gadu laikā ģimenes ārste antibiotikas bērniem izrakstījusi tikai vienu reizi, kad jaunākās meitas asins analīzes uzrādīja bīstamo baktēriju streptokoku.
Šī vienas ģimenes pieredze ilustrē paradoksu Latvijas medicīnā – lai gan antibiotikas mūsu valstī lieto daudz mazāk nekā citās Eiropas zemēs, ir pamatotas aizdomas, ka lielākā daļa pacientu, kuriem ārsti izraksta antibiotikas, ir bērni.
64% pacientu, kuri mājās ārstējas ar antibiotikām, ir bērni un jaunieši vecumā līdz 19 gadiem, liecina infektologa Ugas Dumpja rīcībā esošie dati. Turklāt pirms diviem gadiem publicēts pētījums par antibiotiku izrakstīšanas praksi Latvijā liecina – vairāk nekā 80% gadījumu, kad bērni lietojuši antibiotikas, ar tām ārstētas slimības, kuras parasti neizraisa baktērijas, bet gan vīrusi, un tātad antibiotikas to ārstēšanai nav jālieto.
Tā ir bīstama tendence, jo antibiotiku pārtēriņš nodara lielu postu – arvien vairāk baktēriju kļūst rezistentas jeb nejutīgas pret visām zināmajām antibiotikām, liedzot izārstēt cilvēkus, kuru dzīvību varētu glābt. Pēc Eiropas Slimību kontroles un profilakses centra (ECDC) datiem, Eiropā ik gadu ap diviem miljoniem cilvēku inficējas ar baktērijām, kas nav izskaužamas ar antibiotikām, un 23 tūkstoši cilvēku mirst. Piemēram, 30% streptokoka izraisītu pneimoniju ir grūti ārstējamas, jo slimības izraisītājs ir rezistents pret lielu skaitu antibiotiku.
Nevajadzīgi izrakstītas
Kopš pagājušā gadsimta sākumā angļu farmakologs Aleksandrs Flemings izdalīja penicilīnu, ar antibiotiku palīdzību ir izdevies uzvarēt daudzas slimības: tuberkulozi, holeru, vēdera tīfu, dizentēriju un reimatismu. Bez tām nav iedomājama mūsdienu medicīna, it īpaši ķirurģija, orgānu transplantācija, onkoloģija, stāsta infektologs Dumpis. Taču vienlaikus ir radusies problēma: antibiotiku ilgas lietošanas dēļ baktērijas pielāgojas, mutāciju rezultātā rodas tādas baktērijas, pret kurām antibiotikas ir nespēcīgas. Tāpēc kopš 2002.gada Eiropā mēģina ierobežot antibiotiku lietošanu. Šajā ziņā Latvija ir viena no paraugvalstīm – ceturtā valsts Eiropā ar vismazāko antibiotiku patēriņu. Salīdzinot Latviju ar antibiotiku lietošanas līderēm Grieķiju, Rumāniju un Franciju, mūsu valstī patēriņš ir divreiz mazāks.
«Bet izrakstīšanas kvalitāte nav laba. Izraksta neatbilstoši indikācijām un pārsvarā bērniem,» uz dziļāku problēmu norāda Dumpis. Konferencē TEDxRiga 2015 jūnijā viņš iepazīstināja ar skaitļiem: apzinot 1968 pacientus, kuri ārstējušies mājās ar ārsta izrakstītām antibiotikām, atklājies, ka 43% no tiem ir bērni vecumā līdz deviņiem gadiem, bet vēl 21% – pusaudži no 10 līdz 19 gadu vecumam, tātad kopā bērni un jaunieši veido 64% no pacientu izlases. Publikācija par pētījumu, kuram vākti šie skaitļi, nav vēl pabeigta, bet infektologs saka: mediķu aprindās tā ir vispārzināma patiesība, ka vairums antibiotiku izraksta bērniem. Jau 2013.gadā publicētā vairāku ārstu, arī Dumpja, veiktā pētījumā par antibiotiku izrakstīšanas praksi Latvijā konstatēts, ka 24% pacientu, kuriem ģimenes ārsti izrakstījuši antibiotikas, ir vecumā līdz desmit gadiem.
Šajā pašā pētījumā tika atklāts, ka visbiežāk ar antibiotikām bērniem ārstētas trīs slimības: faringīts (kakla iekaisums), akūts bronhīts un rinosinusīts (deguna blakusdobuma iekaisums). No visiem bērniem, kas ārstēti ar antibiotikām, 92% bērnu līdz piecu gadu vecumam un 79% bērnu vecumā no 5 līdz 14 gadiem ārstētas tieši šīs trīs slimības. «Bet tās ir vīrusu izraisītas slimības, kas nav jāārstē ar antibiotikām,» problēmu skaidro Dumpis, un viņa teikto apstiprina pediatre Jana Pavāre no Bērnu slimību klīnikas. Viņa uzsver, ka ar antibiotikām jāārstē tikai baktēriju izraisītas kaites: «Ir gadījumi, kad ārsts, ieraugot apsārtušu rīkli ar baltiem aplikumiem, nospriež, ka tas ir baktērijas izraisīts faringīts. Bet bērniem gan faringītu, gan bronhītu un augšējo elpceļu iekaisumus visbiežāk izraisa vīrusi.»
«Ģimenes ārsti ir galvenie antibiotiku izrakstītāji,» saka Dumpis, atsaucoties uz 2013.gada pētījumu. ECDC dati liecina, ka Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, antibiotikas patērē vairāk ambulatori, tātad mājās pēc ārstu ieteikuma, nevis slimnīcās. Latvijā patēriņš ambulatori ir sešreiz lielāks nekā stacionāros. No tā secināms – tieši ģimenes ārsti visbiežāk izraksta antibiotikas bērniem.
Bijušais Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītājs Pauls Princis nenoliedz, ka tā varētu būt, jo tieši ģimenes ārsts ir vispieejamākais mediķis. Taču kopš 2012.gada asociācijas biedru sapulcēs katru reizi «aktualizēts jautājums par antibiotiku lietošanas labo praksi», saka asociācijas pašreizējā vadītāja Sarmīte Veide. Vienlaikus Veide cenšas aizstāvēt kolēģus, atsaucoties uz antibiotiku vadlīnijām un valdības noteikumiem par ambulatorai ārstēšanai izrakstīto zāļu kompensēšanas kārtību, kas paredz – minētās slimības var ārstēt ar antibiotikām. Turklāt no 1.jūnija valsts apmaksā antibiotikas noteiktu diagnožu ārstēšanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, nevis tikai līdz trim gadiem kā līdz šim.
Neskaidrības rada fakts, ka šajos valdības noteikumos ar antibiotikām ārstējamo diagnožu sarakstā iekļautas arī vīrusu slimības, piemēram, gripa. Ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders atzīst – formulējums tiešām esot «neveikls», taču ierēdņi šīs diagnozes iekļāvuši sarakstā tikai ar domu, ka slimības gaitā vīrusa infekcijai var pievienoties bakteriālā, kura tad jāārstē ar antibiotikām. Lai šo pārpratumu novērstu, ministrija var veikt redakcionālus labojumus noteikumos, ja ārsti to rakstiski pieprasīs.
Pārtēriņš veicina mutācijas
Jebkuram ārstam vajadzētu apzināties, ka antibiotiku lietošana nevietā rada lielu bīstamību – izdzīvo baktērijas, kurām ir tādas mutācijas, kas nosaka rezistenci, uzsver Dumpis. Baktērijas dzīvo zarnās vai rīklē un izplatās ļoti viegli – tieši bērni, kas bērnudārzos un skolās kopā ēd, dzer, rotaļājas, īpaši ātri izplata rezistentās baktērijas.
Rezistence mūsdienās apgrūtina baktēriju izraisītas pneimonijas, urīnceļu un plaušu slimību, arī gonorejas ārstēšanu. «Ārpus slimnīcām rezistence parasti nenoved pie mirstības, bet rezistento baktēriju izplatība slimnīcās var novest pie nāves. Iedomājieties, kas notiek, ja slimniekam, kas nonācis reanimācijas nodaļā, divas trīs dienas dod antibiotikas, bet rezistento baktēriju dēļ tās viņu neārstē!» stāsta Dumpis. Tādēļ slimnīcu mediķi, kam reanimācijas un ķirurģijas nodaļās jāārstē infekcijas, ir ļoti satraukti par rezistento baktēriju izplatību.
Lai samazinātu antibiotiku izrakstīšanas biežumu, Dumpis iesaka to kontrolēt. Viņaprāt, stingrāku kontroles mehānismu varētu izstrādāt un ieviest, kad valdība atbalstīs Veselības ministrijas ierosinājumu kompensējamo zāļu sarakstā iekļaut antibiotikas un arī pieaugušajiem tās apmaksāt 50% apmērā. Taču, lai īstenotu šo ieceri, vajadzīgi trīs miljoni eiro, un pagaidām šādas naudas nav, skaidro Šneiders.
Otrs Dumpja ierosinājums – mudināt ģimenes ārstus izrakstīt nevis plaša spektra antibiotikas, kas iznīcina daudzas nekaitīgās baktērijas, bet tā dēvētās šaura spektra antibiotikas, kas iznīcina dažas – slimību ierosinātājas. Pētījumi liecina, ka Latvijā bērniem visbiežāk izraksta amoksicilīnu/klavulanātu, kas ir garšīgs kā sīrups, bet ir «slikts no rezistences selekcijas viedokļa». Savukārt reti izraksta penicilīnu, kas ļoti labi tiek galā ar tām piecām baktērijām, kas visbiežāk bērniem izraisa slimības, apstiprina daktere Pavāre.
Apzinoties rezistento baktēriju izplatības risku, Pavāre, Dumpis un vēl grupa mediķu ir izstrādājuši rekomendācijas antibiotiku ambulatorai lietošanai bērniem, kas kopš jūnija pieejamas Nacionālā veselības dienesta mājaslapā. Tur precīzi nosauktas ieteicamās antibiotikas un to devas bērniem noteiktos vecumos. Turklāt uzsvērts, ka Latvijai nav pamata līksmot par kopumā zemo antibiotiku patēriņu. ECDC aizrāda, ka pēdējos gados patēriņš mums būtiski pieaudzis – no 10,9 devām uz 1000 iedzīvotājiem 2009.gadā līdz 13,5 devām jaunākajos datos par 2013.gadu. Katrā trešajā gadījumā antibiotikas izrakstītas nevajadzīgi.
Antibiotiku patēriņš Latvijā
Interneta izmeklētāji
Eliots Higinss tikai ar klēpjdatora palīdzību apsteidzis profesionālus izlūkus un žurnālistus, noskaidrojot patiesību par karu Sīrijā un Ukrainā
Ļoti daudz var uzzināt par pasauli, sēžot dīvānā ar klēpjdatoru. 2011.gadā Eliots Higinss (Eliot Higgins) bija bez darba palicis finanšu administrators, kurš mājās pieskatīja mazo meitiņu, kamēr sieva strādāja. Higinss jau vairākus gadus bija aktīvs interneta diskusiju dalībnieks, taču, būdams satraukts par Sīrijā notiekošo pilsoņu karu un vēlēdamies nedaudz mērķtiecīgāk pavadīt laiku, viņš nolēma sākt jaunu, kā pats saka, hobiju – piefiksēt visus ieroču paveidus, kuri redzami YouTube un citos sociālajos medijos no konflikta zonas augšupielādētajos attēlos.
Lai gan Higinss nekad nav bijis Sīrijā, nerunā arābiski un, pirms sāka šim jautājumam sekot, neko daudz nezināja par ieročiem, žurnāls The New Yorker 2013.gadā viņu nosaucis par «iespējams, vadošo ekspertu par [Sīrijas] karā izmantoto munīciju». Liekot lietā internetā atrodamo informāciju – videoklipus, satelītu uzņēmumus, viņa sociālo tīklu sekotāju piegādāto informāciju – un gatavību jebkurā svarīgā attēlā neatlaidīgi izanalizēt pat vissīkākās detaļas, viņš bija starp pirmajiem, kurš identificēja Sīrijas valdības izmantotās «mucu bumbas» un kasešbumbas. Viņa atklājums, ka opozīcijas spēki sākuši izmantot Horvātijā ražotus ieročus, kļuva par The New York Times pirmās lappuses rakstu.
Tagad Higinss savas spējas pētnieciskās žurnālistikas laukā pievērsis konfliktam Ukrainā un kopā ar ASV domnīcu Atlantic Council nācis klajā ar pētījumu Slēpties acu priekšā: Putina karš Ukrainā (Hiding in Plain Sight: Putin’s War in Ukraine), kurā, izmantojot tikai publiski pieejamus avotus, tiek pārliecinoši pierādīta Krievijas karaspēka klātbūtne Austrumukrainā. Jūnijā Higinss ar vienu no ziņojuma līdzautoriem Maksimilianu Cuperski (Maksymilian Czuperski) viesojās Rīgā, lai prezentētu pētījumu un pastāstītu par metodēm, ar kurām viņi strādā.
Nolemju abus aizvest uz Krastmalas Lido, kas ar plašo ēdienu klāstu, milzīgo guļbaļķu sienām un latviskajiem rotājumiem vienmēr atstāj lielu iespaidu uz ārzemniekiem. Paņēmuši šo to, viskautko, apsēžamies klusākā stūrī un sākam runāt par pārsteidzošām lietām, kuras var atklāt, vienkārši rūpīgi pētot internetā redzamos attēlus.
Kad organizācija Atlantic Council, kurā strādā Cuperskis, pērn augustā sāka darbu pie pētījuma, viņu mērķis bija to balstīt tikai informācijā, kuru ikviens var pārbaudīt, – sociālajos tīklos atrodamās fotogrāfijās un video, Google Maps, publiski pieejamos satelītu uzņēmumos -, lai Krievijas varas iestādēm atņemtu argumentu, ka pierādījumi nāk no rietumvalstu drošības dienestiem. Higinss tolaik jau bija piesaistījis sev lielu uzmanību un izveidojis mājaslapu Bellingcat.com, kuras uzdevums ir veicināt pētnieciskās žurnālistikas metožu izplatīšanos un kur viņš ar domubiedriem jau bija ķēries pie izmeklēšanas par reisa MH17 notriekšanu 17.jūlijā virs separātistu kontrolētās teritorijas Austrumukrainā.
Kā Higinss atrod īstos video un fotogrāfijas, ja neprot ne arābiski, ne krieviski? Te atkal palīdz Google. Ja atrodas kāda fotogrāfija vai video, kas atbilst viņa interesēm, viņš var tos pavadošo tekstu ievietot Google Translate, identificēt atslēgvārdus, un tad ar meklētāju atrast citas saites ar līdzīgu saturu. Ļoti palīdz arī fakts, ka daudzi sociālie tīkli ļauj meklēt attēlus, izmantojot geotags – fotogrāfijas uzņemšanas vietas garuma un platuma grādus, kurus attēlā iekodē fotoaparāti un mobilie telefoni.
Tiesa, arī geotag nevar vienmēr uzticēties, tehnoloģisku iemeslu dēļ var būt nobīdes, tāpēc vienmēr jāmeklē papildu apstiprinājumi, taču tādus var atrast pat pilnīgi neizteiksmīgās fotogrāfijās. Higinss savā telefonā parāda bildi, par kuru sākumā domājis – bezcerīgi. Taču sācis rūpīgi pētīt un atklājis, ka fonā redzamais elektrības vadu mudžeklis pie staba un plaisa asfaltā precīzi sakrīt ar citām tajā vietā uzņemtajām fotogrāfijām, tāpēc var droši zināt, kur bilde tapusi.
Pateicoties šādai ar daudziem avotiem apstiprinātai informācijai, Higinss un viņa kolēģi ir varējuši ļoti precīzi izsekot BUK raķešu sistēmas ceļam atpakaļ uz Krieviju pēc MH17 notriekšanas, kā arī atsevišķu Krievijas karavīru gaitām Ukrainā. Turklāt pētījumā izmantotā informācija ir publiski pieejama, un to var pārbaudīt ikviens. Par to nejauši guvu apstiprinājumu tūlīt pēc vakariņām. Brauciena laikā atpakaļ uz centru Higinss un Cuperskis saņēma ziņu, ka interneta medija Vice News pazīstamais korespondents Saimons Ostrovskis (Simon Ostrovsky) publicējis spēcīgu videosižetu, balstoties uz pētījumā atklāto informāciju par vienu Krievijas kareivi – Bato Dombajevu no Burjatijas. Bato nekautrējoties ievietoja savas fotogrāfijas portālā VKontakte un tā atklāja savu ceļu no Ulanude pie Mongolijas robežas līdz pat Austrumukrainai. Ostrovskis uztaisījis selfijus tajās pašās vietās, kur Dombajevs, to skaitā sagrautā ukraiņu dzelzsbetona kontrolpunktā pie Debaļceves. Noliekot blakus Ostrovska un Dombajeva bildes, nav šaubu, ka tās uzņemtas vienā un tajā pašā vietā. Kā balvu par šo sižetu Ostrovskis saņēma Krievijas valdība atteikumu izsniegt viņam iebraukšanas vīzu.
Cuperskis stāsta, ka Rietumu izlūkdienesti, kuri tērē miljardiem dolāru informācijas vākšanai, vēl aizvien nav pratuši pieslēgties šiem jaunajiem avotiem. Iespējams, vecākās paaudzes analītiķiem ir grūti tajos orientēties. Higinss piebilst, viņš savas metodes attīstījis tieši tāpēc, ka viņam nebija pieejami tik apjomīgi resursi.
Savākto informāciju par MH17 notriekšanu Higinss nosūtījis Nīderlandes izmeklētājiem. Lai gan nav saņēmis nekādu oficiālu atbildi, viņš piefiksējis, ka nesen nīderlandiešu izplatītā video, kurā lūgta Austrumukrainas iedzīvotāju un aculiecinieku palīdzība, visi izmeklētāju izmantotie attēli bija atrodami Bellingcat nosūtītajā informācijā.
Kāpēc nīderlandieši ar viņu aktīvāk nekontaktējas? «Šī ir pavisam jauna tipa izmeklēšana,» saka Higinss, «bet nevienā šāda mēroga izmeklēšanā nav tādā apjomā izmantota sociālajos medijos atrodamā informācija.» Tas ir arī risks, jo nevar zināt, kā tiesas vērtēs šādus pierādījumus. Turklāt Higinss ar saviem pētījumiem ir pierādījis, ka daudzi Krievijas varas iestāžu publiskie izteikumi par MH17 notriekšanu ir meli. «Vai Krievija šos pašus viltotos pierādījumus iesniedza Nīderlandes policijai? Vai viņi ir mēģinājuši maldināt izmeklēšanu? Tas ir ļoti nopietns jautājums,» norāda Higinss.
Higinss ir acīmredzami aizrāvies ar šo pētnieciskās žurnālistikas metodi. «Ļoti maz cilvēku ar to nodarbojas, bet tas nav sarežģīti.» Viņš cer savākt naudu mācībām, lai šādu pētnieku būtu daudz vairāk, un panākt ciešāku sadarbību ar tradicionāliem žurnālistiem, it īpaši tiem, kas izmeklē korupciju un naudas atmazgāšanu, lai, izmantojot publiski pieejamas datubāzes, atklātu kriminālas shēmas. Tiesa, cilvēkiem, kas ar šādiem pētījumiem nodarbojas, jābūt «apsēstiem», saka Higinss. Darbs prasa lielu laika ieguldījumu. «Meklējot to vienu fotogrāfiju, kas man vajadzīga, esmu redzējis neskaitāmas bildes, kurās krievu zaldāti piedzeras, izģērbušies līdz apakšbiksēm,» viņš stāsta. «Ir jāpatīk rakties cauri tam visam, lai gūtu lielo gandarījumu, kad esi atradis īsto informāciju.» Cuperskis saka: «Bato atrašana bija ļoti emocionāls brīdis.» Bija tik daudz informācijas drumstalu, bet šeit bija redzams viss stāsts. «Tas pierādīja, ka šī metode strādā.»
«Ir sajūta, ka šai pieejai ir milzīgs potenciāls, un ir gandrīz tracinoši, ka visas organizācijas, kam to rādām, saka: tas ir neticami, mēs nekad neko tādu neesam redzējuši,» stāsta Higinss. «Bet tas nav nekāds burvju triks! To var iemācīties pusstundas laikā!» Higinsā pamostas gandrīz vai sludinātājs – viņš cer, ka šī var kļūt «par lielu globālu kustību, kurā daudzi cilvēki gan gūst to gandarījumu, kuru es no šī darba gūstu, gan dara lietu, kas var mainīt pasauli». Tas nav tikai Higinsa viedoklis. Arī Cuperska priekšnieks Atlantic Council Freds Kemps (Fred Kempe), bijušais The Wall Street Journal redaktors, viņam esot teicis – šīs metodes izmainīs visu!
Tas, iespējams, izklausās pārspīlēti. Tomēr, ja cilvēks no sava dīvāna Anglijas vidienē var savākt informāciju, kas būtiski ietekmē mūsu izpratni par starptautiskiem notikumiem, varbūt nemaz tik pārspīlēti tas nav.
Ēdienkarte
Skābeņu zupa
Spinātu salāti ar zemenēm, dārzeņu salāti ar garnelēm
Mazsālīta siļķes fileja, mazsālīts lasis
Cūkgaļas šašliks ar ceptiem kartupeļu salmiņiem
Cūkgaļas karbonāde
Rabarberu dzēriens
Spēka dzēriens ar rabarberiem un spinātiem
Kafijas krēms ar vaniļas mērci
Mangaļu negāzētais ūdens, tēja
Pašapmāna krahs
Grieķija piekritusi vēl skarbākiem noteikumiem nekā referendumā noraidītie
Viņš solīja ar radikālām izmaiņām atjaunot izaugsmi. Taču pēc sešiem Grieķijas premjerministra Aleksa Cipra valdīšanas mēnešiem viņa valsts ekonomika ir nonākusi nepieredzētas ekonomiskas krīzes žņaugos. Iedzīvotāji no banku kontiem nedrīkst izņemt vairāk par 60 eiro dienā. Pārskaitījumi uz ārvalstīm ir aizliegti. Aptiekās un slimnīcās sāk pietrūkt zāļu, jo tās gandrīz visas tiek importētas. Valdība pārstājusi maksāt piegādātājiem, un vairākumam uzņēmumu ieņēmumi samazinājušies par 25-50%.
Viņš solīja izbeigt «taupības» politiku.
Taču pēc pirmdienas rītā panāktās vienošanās ar pārējiem eirozonas valdību vadītājiem Ciprs ir piekritis vēl skarbākām prasībām nekā tās, kuras viņš un viņa ministri vēl pirms dažām nedēļām dēvēja par teroristiskām. Lai pat sāktu sarunas par papildu naudas saņemšanu, Grieķijas parlamentam šonedēļ jāpārkāpj vistreknākajām no Cipra sarkanajām līnijām un jāpieņem likumi gan par pensiju sistēmas reformu, gan par PVN paaugstināšanu. Pēc tam būs jāķeras pie tālejošām izmaiņām darba likumdošanā, jāpārstāj pasargāt no konkurences tādas nozīmīgas nozares kā prāmju pārvadājumi un jāveic liela mēroga privatizācija, kas viss ir pilnīgā pretrunā ar Cipra partijas Syriza radikāli kreiso pārliecību un viņu solījumiem vēlētājiem.
Viņš solīja panākt parādu norakstīšanu.
Taču, lai tautu glābtu no ekonomiskas katastrofas, kas sekotu iziešanai no eirozonas, un lai aizvietotu no bankām aizplūdušo naudu, Ciprs ir spiests valsts parādu palielināt vēl par vismaz 82 miljardiem eiro, kurus viņš tagad lūdz starptautiskajiem aizdevējiem. Janvārī, kad Cipra valdība nāca pie varas, Grieķijai bija nepieciešami tikai 7,2 miljardi eiro, lai sekmīgi noslēgtu aizdevuma programmu.
Visbeidzot, viņš solīja atjaunot grieķu pašcieņu.
«Mēs neturpināsim postošo pakļaušanās politiku,» viņš teica valdības pirmajā sēdē, un vēl pirms divām nedēļām viņš kaismīgi aicināja tautiešus demonstrēt nacionālo pašapziņu un referendumā balsot pret aizdevēju piedāvātajiem noteikumiem papildu naudas piešķiršanai.
5.jūlijā 61% grieķu nobalsoja «par pašcieņu» un pret aizdevēju prasībām. 13.jūlijā Ciprs piekrita noteikumiem, kuri ir vēl daudz skarbāki nekā referendumā noraidītie. Viņš piekritis aizdevēju pārstāvju pastāvīgai klātbūtnei Atēnās (pret ko pirms sešiem mēnešiem pats kategoriski iebilda), sola saskaņot ar aizdevējiem visus viņiem interesējošos likumprojektus, pirms tie nonāk parlamentā, un apņemas nodot visus privatizējamos uzņēmumus neatkarīgam fondam, kura darbību uzraudzīs Eiropas institūcijas.
Ciprs var pat justies laimīgs, ka dabūja šādus noteikumus, jo sestdien Vācija un citas valstis bija gatavas ļaut Grieķijai atstāt eirozonu. Vācijas finanšu ministrs runāja par izstāšanos uz pieciem gadiem. Latvijas finanšu ministrs Jānis Reirs ministrijas tviterkonta ierakstos sestdien Grieķijas iesniegto priekšlikumu aizdevējiem novērtēja kā Cipra valdības «darba imitāciju» un pievienoja savam ierakstam momentbirku #Grexit, kas nozīmē Grieķijas izstāšanos no eirozonas. Itālijas finanšu ministrs pēc galotņu tikšanās teica, ka gandrīz visas eirozonas valstis bija pret jaunu palīdzības programmu. «Tikai Francija, sīkā Kipra un mēs atbalstījām kompromisu», bez kura nebūtu vienošanās – būtu Grexit.
Ņemot vērā milzīgo Eiropas valstu vadītāju neuzticību, ko Ciprs bija radījis pret sevi un savu valdību, viņš var justies laimīgs, ka franči tomēr panāca Vācijas piekrišanu 80 un vairāk miljardu eiro lielam aizdevumam valdībai, kura vairākkārt teikusi, ka nevarēs atmaksāt jau līdz šim aizņemto naudu. Bez drakoniskiem priekšnoteikumiem Vācijas un citu eirozonas valstu valdībām nebūtu nekādu argumentu, lai pārliecinātu savus vēlētājus, ka vēl desmitiem miljardu netiek vienkārši iegāzti Grieķijas neaizberamajā bedrē un ka no šīs naudas došanas ir kāda jēga. Bet Cipra gatavība piekrist stingrajiem noteikumiem parāda, cik ārkārtīgi vajadzīga viņam ir šī nauda.
Šis nelaimīgais stāsts vēl nav beidzies, jo Cipram vēl ir jāizpilda apņemšanās, kas ir pretrunā ar visu, ko viņš solījis grieķiem gan pirms, gan pēc vēlēšanām.
Taču Latvijai no šā biedējošā piemēra jāgūst viena skaidra mācība: ir ļoti jābīstas no populistiem, kuri saka – ar savu stingro pašapziņu mēs pakļausim sev pasauli. Šādi šarlatāni Latvijā nav bijuši retums, un jebkuram no Cipra lielajiem solījumiem varētu atrast Latvijā līdzvērtīgu. Vēl pirms dažiem gadiem Aivars Lembergs gānīja valdību un aicināja iet to pašu parādu norakstīšanas ceļu, kurš tagad novedis Grieķiju postā. Šobrīd Nacionālā apvienība un Reģionu apvienība piekopj Syriza cienīgu vēlmju domāšanu, sakot, ka mēs varot uzstājīgi no sabiedrotajiem prasīt drošības garantijas un vienlaikus rupji noraidīt viņu lūgumu palīdzēt ar bēgļu izvietošanu.
Slikti, ka politiķi tik bezatbildīgi runā. Vēl sliktāk, ja cilvēki viņiem notic. Bet vislielākais ļaunums rodas, ja šāds pašapmāns sāk noteikt valsts politiku. Kā tagad redzams Grieķijā, tas var novest pie kraha.
Komentārs 140 zīmēs
KNAB pārmet Jūrmalas galvam Gatim Truksnim prettiesiskas atlīdzības saņemšanu – 22 000 eiro par pašvaldības uzņēmumu uzraudzīšanu.
Divi Krievijas radikāļi arestēti Ādažu bāzē. Aizturēts Lindermans. Loģiski, ka nacboli ar olām apmētā Latvijas konsulātu Sanktpēterburgā.
Gandrīz visi priecīgi. Pēc vienošanās par Irānas kodolprogrammu varētu beigties sankcijas pret Teherānu un samazināties naftas cenas. Šoferiem labi, Putinam slikti.
Svētku ģībonis
Lēmums atcelt Dziesmusvētku gājienu bija politiski, taču ne cilvēciski aplams
Izglītības ministres Mārītes Seiles lēmums neatkāpties no amata, kā bija sākotnēji pieļāvusi pēc bērnu masveida ģībšanas pagājušo sestdien skolēnu Dziesmusvētku ģenerālmēģinājumā, ir vismaz vēsturiski loģisks. Dziesmusvētku dalībnieki ir ģībuši vienmēr, taču ministri tāpēc nebija atkāpušies nekad.
Ja nu ministrei var pārmest kādu aplamu rīcību šādā ārkārtas situācijā, tad pirmām kārtām lēmumu atcelt Dziesmusvētku gājienu nākamajā dienā. Tā gan neviens ministrs nekad nebija darījis.
Var saprast ministri tīri cilvēciski – pat viena bērna noģībšana ir smags psiholoģisks pārbaudījums jebkuram, kam sirds vietā nav akmens. Turklāt tobrīd, nakts vidū, nebija zināms, kas varētu būt vismaz 50 bērnu ģībšanas iemesls, un atbildīgajiem par svētku dalībnieku veselību bija jārēķinās arī ar visļaunāko, piemēram, saindēšanos vai kādas slimības epidēmiju. Panika Mežaparka estrādē, par ko stāsta aculiecinieki, acīmredzot bija skārusi arī svētku rīkotājus. Rezultāts ir kārtējs tiesiska relatīvisma gadījums, turklāt masveidā.
Tiesa, ministre jau no rīta it kā atcēla savu nakts atcēlumu, skaidrodama, ka gājiena atcelšana patiesībā nozīmējot, ka tajā var nepiedalīties, nevis nedrīkst piedalīties. Atskatā vēsi vērtējot, tieši šādam bija jābūt lēmumam un paziņojumam par to.
Diemžēl lēmums, kā to daudzi arī saprata, bija gājienu atcelt. Politiskais kaitējums ir nodarīts. Notika it kā neatļauts pasākums, turklāt tā priekšgalā gāja Latvijas valsts simbols Valsts prezidents. Rūdītam ciniķim vai Latvijas profesionālam noniecinātājam ir iegansts ņirgāties, ka notikusi divu latviešu nacionālo tradīciju – Dziesmusvētku un tiesiskā nihilisma – manifestācija vienkop.
Tomēr ministres turpmākā rīcība neatstāj šaubas, ka, pieņemot lēmumu, viņai rūpēja bērnu drošība, nevis politika. Un lēmuma politiskās un tiesiskās sekas jāvērtē stingri atsevišķi no ģenerālmēģinājuma dalībnieku veselības problēmu iemesliem. Kaut vai tāpēc, ka šos iemeslus nevar novērst ar politiskiem paziņojumiem un žestiem. Premjerministre Laimdota Straujuma ir likusi izveidot komisiju, kurai divu nedēļu laikā jānoskaidro notikušā iemesli. Komisijas secinājumi varētu palīdzēt novērst līdzīgus negadījumus nākamajos Dzies-musvētkos un citos masu pasākumos.
Jārēķinās, ka jebkurā pasākumā, kurā pulcējas desmiti tūkstoši cilvēku, var notikt negadījumi. Ir svarīgi, vai rīkotāji ir sagatavojušies paredzamajiem un spēj pienācīgi reaģēt arī uz neparedzamajiem. Bet Dziesmusvētkus atcelt neviens laikam netaisās, tātad var prognozēt, ka cilvēki tajos ģībs arī turpmāk.
Svētku organizatori informē, ka šogad Dziesmusvētku laikā medicīniskā palīdzība sniegta aptuveni 500 jauniešiem, uz slimnīcu nogādāti 62 skolēni, no tiem 13 ir paturēti stacionārā dažas dienas. Bet ziņu arhīvos varam lasīt, ka iepriekšējos skolēnu Dziesmusvētkos 2010.gada jūlijā no-slēguma koncerta laikā vien mediķi snieguši palīdzību 784 svētku dalībniekiem Daugavas stadionā, kur notika deju lielkoncerti, bet divas dienas pirms tam palīdzība sniegta 1766 svētku dalībniekiem. Neatliekama medicīniska palīdzība bijusi nepieciešama kopumā 78 svētku dalībniekiem, no kuriem 19 stacionēti.
Togad problēmas sagādāja lielais karstums – gaisa temperatūra lāgiem pārsniedza +30 grādus. Un līdzīgi bija arī Vispārējos dziesmu svētkos 2013.gadā, kad noslēguma koncerta laikā Mežaparka estrādē, kā vēstīja ziņu aģentūras, «svelme gāž dalībniekus» un «visu laiku ārsti iznes kādu ģībušo». Tolaik arī netrūka diskusiju par dalībnieku sadzīves un dziedāšanas un dejošanas apstākļiem. Tomēr mediķu gala secinājums bija, ka «dziesmu un deju svētki pagājuši bez lielām kaitēm». Šādu vērtējumu laikam derētu precizēt – bez panikas un histērijas.
Šogad bija citādi. Starp minējumiem, kāpēc tik daudz bērnu noģība vienā laikā un vietā, dzirdēts arī par viscero-viscerālo refleksu jeb reflektorisku tieksmi atkārtot redzēto vai dzirdēto. Ka, redzēdami blakus stāvošos ģībstam, citi bērni krituši histērijā un arī ļāvušies ģībonim. Iespējams, taču to lai noskaidro komisija. Toties daļas sabiedrības reakciju uz notikušo laikam var droši dēvēt par histērisku.
Labā ziņa – tikai atsevišķi politiķi izmantoja iespēju prasīt labi strādājošās un godprātīgās ministres politisku sodīšanu. Ingunas Sudrabas partija vienīgā aicināja ministri atkāpties no amata, bet dažu pašvaldību vadītāji prasīja viņas atvainošanos.
Ministrei Seilei vismazāk no visiem atbildīgajiem var pārmest izvairīšanos no atbildības par notikušo. Pirmdien LTV Sastrēgumstundā viņa stingri norobežojās no citu par svētkiem atbildīgo amatpersonu paštīksmināšanās par it kā ļoti veiksmīgo pasākumu, kurā bērni ģībuši teju aiz laimes, jo, redz, Dziesmusvētki esot «latvietības rituāls», kas vienmēr notikšot «caur grūtībām», kuras vienojot latviešu tautu.
Seile prioritātes sarindoja pavisam citādi – bērnu veselība un drošība pirmajā vietā, bet «latviešu kultūras saglabāšana» tikai ceturtajā, aiz «svētkiem bērniem» un «mākslinieciskās kvalitātes». Var kritizēt politiski nepieredzējušo ministri par lēmumu atcelt gājienu, tomēr viņas lēmuma motīvi drīzāk ir paraugs «īstajiem» politiķiem, kuriem ideoloģija un rituāli bieži vien svarīgāki par cilvēkiem.
Komentārs 140 zīmēs
Paldies par sankcijām! Krievijas tirgus gan slēgts, taču ir citi, un šogad siera ražošanas apmērs Latvijā pieaudzis par 34%.
Lielbritānijā slēgti Russia Today bankas konti. Mūsu amatpersonas vēl vērtēšot, vai atļaut Kremļa propagandistiem reģistrēt filiāli Latvijā.
Mežonīga iecietība? Liepājas tiesa par piecgadīgas meitenes seksuālu izmantošanu divus vīriešus sodījusi ar piespiedu darbu.
Dziesmusvētku pēcgarša
Jūsuprāt, vai izglītības ministrei Mārītei Seilei ir jāatkāpjas no amata pēc kļūmīgā Dziesmusvētku finiša (gājiena atcelšanas)?
Jūsuprāt, vai svētku izpilddirektorei Agrai Bērziņai ir jāatkāpjas no amata, uzņemoties atbildību par ārkārtas situāciju ģenerālmēģinājumā (desmitiem bērnu ģībšanas gadījumu)?
Jūsuprāt, kādai jābūt prioritāšu secībai bērnu un jauniešu Dziesmusvētku organizēšanā?
Aptauja veikta internetā 14.jūlijā. Atbildēja 1344 respondenti
Īstie raksti
Zem zīmju virskārtas meklēsim būtību
Tikko Rīgu piedziedājuši un piedancojuši bērnu un jauniešu svētki, šonedēļ Latviju pieskandina folkloras festivāls Baltica, mūsu ikdienas ritmā ar jaunu sparu ienesot daiļās un spēcīgās latvju rakstu zīmes. Svētkos ar tām rotājamies vairāk, taču arī ikdienā, jo īpaši pēdējos gados, tās radušas pielietojumu gan bobsleja kamanās, gan pavisam mūsdienīgos un no tautas tērpiem stipri atšķirīgos apģērbos un sīklietās.
Latviešu nepārejošā un ļoti ilgstošā saikne ar savas tautas sensenajiem rakstiem un zīmēm ir patiesas apbrīnas vērta. To var atzinīgi vērtēt gan no tradīciju noturīguma, gan daiļuma izjūtas viedokļa. Tomēr liekas – ne vienmēr aizdomājamies, ka šiem rakstiem varētu būt vēl kāda dziļāka un arī mūsu ikdienā ļoti noderīga nozīme.
Neesmu nedz zīmju tulce, nedz īpaša tautas mantojuma lietpratēja, taču, pat ar virspusēju skatienu raugoties, manuprāt, ļoti skaidri redzamas ir latvju rakstu un zīmju kopīgās īpašības – formas stingrība, simetrija, harmonija, savstarpēja savietojamība, spēja virknēties un atkārtoties kaut līdz bezgalībai. Tāpat atvērtība dažādiem salikumiem un virknējumiem, tajā skaitā arī jauninājumiem, ja vien tiek ievērotas dažas pamata likumības.
Kad raugos uz šiem rakstu salikumiem, man prātā nāk vide un apstākļi, kādos tie veidojušies, pilnveidojušies un nonākuši līdz mums. Latvijas daba nepavisam nav tik simetriska, harmoniska un mīlīga, kā varētu domāt šodien, ar auto izbraucot zaļumos. Ceļi, pa kuriem braucam un ejam, ir cilvēka roku rūpīgi iekopti un ainavā ievilkti. Lauki un pļavas, par kuriem priecājamies, ir purviem un mežiem atkaroti, susināti un gadu gaitā rušināti.
Katrs, kam vairāk iznācis saskarties ar Latvijas dabu, noteikti zinās, cik ātri audzelīga ir zāle un nezāle vietās, kur mums to nevajag, cik dzīvelīgi un uzmācīgi ir krūmi, ja kaut uz brīdi esam atstājuši tos rosāmies savā nodabā. Cik kodīgs un pat nāvējošs var būt ziemas sals, ja neesam tam laikus sagatavojušies. Cik reizēm nežēlīgi kaltējoša un dedzinoša var būt mūsu ziemeļu it kā vārgā saule.
Lai tādos apstākļos ne tikai izdzīvotu, bet arī labi dzīvotu un paaudzēs turpinātos, cilvēkiem ir pašiem jārada sava kārtība un darbu secība, kas pacietīgi atkārtojama gadu pēc gada, turklāt ņemot vērā gadalaiku un diennakts ritējumu. Tas, protams, neizslēdz jaunievedumu meklēšanu un jauninājumu ieviešanu, taču tikai tad, ja paturam prātā, ka «ragavas» tomēr gatavojamas vasarā, bet «rati» – ziemā.
Turklāt kļūdaini būtu domāt, ka tas attiecas tikai uz lauksaimniecību vai folkloru. Patiesībā tas attiecas uz jebkuru mūsdienīgas tautsaimniecības nozari un sabiedrības dzīves jomu, tajā skaitā arī kultūru, sportu un politiku. Nevienā jomā pie panākumiem netikt bez cītīga darba, pacietības, centības un skaidra redzējuma par vēlamo iznākumu. Vienlaikus neaizmirstot par to, ka esam tikai posmiņš bezgalīgā rakstu un zīmju virknējumā, kas sācies sen pirms mums un turpināsies vēl ilgi pēc mums.
Varošie
Ikvienam mākonim ir zelta maliņa, bet par jauno dizaineri Jasmīnu Grasi jāsaka – arī viss mākonis var pārvērsties īstā zelta bedrē. Kad pirms pieciem gadiem Jasmīnu neuzņēma Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa nezaudēja dūšu. Devās studēt uz Nīderlandi un tur no jauna iemīlējās dizainā – tik brīvā un grandiozā, par kādu nebija zinājusi. Tagad viņas un partnera izveidotais birojs Chudy&Grase Berlīnē īsteno inovatīvu projektu, kam noticējuši jau tūkstošiem cilvēku dažādās pasaules malās: jaunie dizaineri pārdefinē veidu, kā uzvārīt ūdeni! Viņu indukcijas tējkanna Miito savākusi 800 tūkstošus eiro pasaulē lielākajā pūļa finansēšanas vietnē Kickstarter, un tas ir jauns sasniegums, kas ar Latviju saistītiem inovatoriem izdevies pēc lidojošās videokameras AirDog izcilā uzrāviena pērn. Jasmīna stāsta, kā līdz tam tika.
Domāt pasaules mērogā – aicina cits latvietis, vairāk nekā 50 patentu autors un elektroinženierijas doktors Imants Lauks. Viņa radītie biosensori attīstīti par veiksmīgiem produktiem, kas padara efektīvāku asins analīžu procesu un izmantoti 118 pasaules valstīs. Zinātnieka radīto firmu vērtība sniedzas simtos miljonu, un viņš iesaka arī Latvijā pētniekiem palūkoties ārpus ziloņkaula torņa, bet investoriem – vairāk riskēt, lai panāktu īstu izrāvienu tehnoloģiju tirgū. «Vienkārši jāsāk!»
Savā jomā pasaules vējus nomēģinājis jaunais kurzemnieks Niklāvs Sekačs, elektroniskās mūzikas cienītājiem pazīstams ar skatuves vārdu Niklāvz. Šajā nedēļas nogalē viņš valdīs pār ritmiem un enerģijas plūsmām vasaras lielākajā skaņu piedzīvojumā Positivus, bet pirms tam mēs aizbraucām pie viņa uz Liepāju – uzzināt, kas dzen uz priekšu jauno talantu, kura sportiskā kapuce piesedz ar absolūto dzirdi apveltītās ausis.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Referendumā 61,31% grieķu nobalsojuši pret vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Par vienošanos ar aizdevējiem nobalsojuši 38,7% vēlētāju. Eiropas Centrālā banka paziņojusi, ka turpinās palīdzību Grieķijai 90 miljardu eiro apmērā – tādā pašā līmenī, kādā šī palīdzība tika sniegta pirms referenduma.
Ungārijas parlaments akceptējis lēmumu gar robežu ar Serbiju uzbūvēt 175 km garu un četrus metrus augstu žogu, lai apturētu nelegālo imigrantu plūsmu. Ungārija dienvidos robežojas ar Serbiju, kas nav ES dalībvalsts, kā arī ar Rumāniju un Horvātiju, kas ir ES valstis, bet nav Šengenas zonā. Jaunais likums ietver arī stingrākus noteikumus par patvēruma pieprasīšanu, ļauj turēt imigrantus pagaidu nometnēs, paredz paātrināt iesniegumu izskatīšanu un ierobežot atkārtotu to pārskatīšanu.
Lielbritānija izdevusi orderi bijušo Latvijas krājbankas un bankas Snoras īpašnieku Vladimira Antonova un Raimonda Baranauska arestam. Tiesa arī atsaukusi lēmumu ļaut viņiem uzturēties brīvībā apmaiņā pret drošības naudu, jo Antonova advokāts paziņojis, ka klients devies uz Krieviju. Baņķieru izdošanu jau vairāk nekā trīs gadus cenšas panākt Lietuva, lai sauktu pie atbildības par Snoras īpašumu 490 miljonu eiro vērtībā piesavināšanos.
ASV Neatkarības dienas svinību laikā 4.jūlijā Kalifornijas un Aļaskas krastu tuvumā pielidojuši divi Krievijas bumbvedēju pāri. To dēļ gaisā pacelti ASV iznīcinātāji. Tiek norādīts, ka Krievijas bumbvedēji nav ielidojuši ASV gaisa telpā. Kad Krievijas bumbvedēji atradās pie ASV rietumu piekrastes, Krievijas prezidents Vladimirs Putins piezvanījis ASV prezidentam Barakam Obamam, lai apsveiktu Neatkarības dienā.
Saskaņā ar Ukrainas drošības dienesta ASV iesniegto informāciju Austrumukrainas separātistus komandē pieci Krievijas armijas ģenerāļi un pulkvedis. ASV sniegtajā informācijā arī teikts, ka Austrumukrainā atrodas deviņi tūkstoši Krievijas karavīru.
Malaizija pavēstījusi ANO Drošības padomei, ka drīzumā plāno iesniegt rezolūcijas priekšlikumu par ANO tribunāla izveidošanu, lai sauktu pie atbildības vainīgos Malaysia Airlines pasažieru lidmašīnas notriekšanā virs Austrumukrainas. Lidmašīna tika notriekta pagājušā gada 17.jūlijā. Visi 298 pasažieri un apkalpes locekļi gāja bojā.
Šveicietis Andrē Boršbergs (pa kreisi) ar saules enerģiju darbināmajā lidmašīnā Solar Impulse 2 pārlidojis Kluso okeānu, nolaižoties Havaju salās. Boršbergs ceļā pavadīja 118 stundas, mērojot 8000 km. Gaisā pavadītais laiks un nolidotais attālums ir rekordi pilotējamai ar saules enerģiju darbināmai lidmašīnai. Boršbergs sasniedzis arī rekordu solo lidojumam bez degvielas uzpildīšanas un pavadoņiem.
Valsts parāda attiecība pret IKP (%)
Eirozonas valstīs un Lielbritānijā (SVF prognoze 2015.gadam)
