Marts, 2014. Pēc Krimas aneksijas. Foto — Krišs Salmanis
Pirmos piecdesmit Ir numurus apbrīnoju kā neregulārs lasītājs. Īpaši aizkustināja pazudušajai jahtai Kaupo veltītā vāka ilustrācija. Bet kopš brīža, kad mani pirms 14 gadiem uzaicināja arī pašam kaut ko uztaisīt, ik otrdiena ir rezervēta vāka taisīšanai. It kā diezgan ilgi, bet 720 vāki ir 720 dienas — kopā sanāk nieka divi gadi. Šķirstot žurnālu arhīvu, tā arī izskatās.
Pa šo laiku esmu kaut ko iemācījies, vāki kļuvuši tīrāki un idejas skaidrākas. Retušas iemaņas vēl varētu uzlabot, kopumā — pieņemami. Daži vāki pat gandrīz pārklājas ar manu pamatamatu, mākslu. Ja izvēlaties atbilstošo mākslas definīciju, varat uzskatīt visu manu veikumu par mākslu. Es sliecos piekrist maigākai versijai, kas saka — māksla ir tas, ko par tādu atzīst pats mākslinieks. Bet varbūt māksla notiek tikai brīdī, kad jūs, lasītāji, to saskatāt. Kā tas koks mežā, kas brakšķ tikai tad, ja kāds tā kritienu dzird.
