No emigrācijas uz imigrācijas valsti – kādu labumu tas var dot Latvijas ekonomikai?

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi. Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Gandrīz droši var apgalvot, ka Latvija no emigrācijas valsts kļūst par imigrācijas valsti. Imigrācija 2022. gadā bija ievērojami lielāka nekā emigrācija, taču to noteica Ukrainas kara bēgļu radītā īslaicīgā ietekme. Šā gada sākumā Latvijā dzīvoja 25,7 tūkstoši kara bēgļu.

Tāpēc ir laiks apsvērt, kā imigranti ietekmēs Latvijas darba tirgu un ekonomiku. Lai izvairītos no negatīvajiem aspektiem, imigrācijas politikai būtu jākoncentrējas uz imigrantu integrāciju darba tirgū. Ja cilvēks ātri atrod darbu, viņš arī ātri apgūst valodu, atrod draugus vietējo iedzīvotāju vidū un tamlīdzīgi. Igaunijā bija laba pieredze ar Ukrainas kara bēgļiem, kuri nepaļāvās uz valsts pabalstiem, bet ātri meklēja darbu, pat ja darbs neatbilda viņu iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim. Es ceru, ka šāda situācija bija arī Latvijā. Bez šādas integrācijas var notikt atsvešināšanās, izolācija un atsevišķu galvaspilsētas apkaimju kļūšana par sava veida geto, ko pavada noziedzības aktivitātes pieaugums. Šādus piemērus nav grūti atrast, pietiek paraudzīties pāri Baltijas jūrai.

Vēl viens potenciāli negatīvs aspekts, kas saistīts ar ārvalstu darbaspēku, ir ēnu ekonomika un sociālais dempings. Var gadīties, ka ārvalstnieki vēlas un ir gatavi strādāt par zemāku atalgojumu un saņemt nereģistrētus ienākumus. Taču tas ir arī vietējo uzņēmumu godaprāta jautājums, cik lielā mērā te izmanto vai neizmanto sistēmas “caurumus”, piemēram, nomājot darbiniekus kā pakalpojumu tā vietā, lai viņus algotu, vai kā citādāk.

Taču mēs nevaram ignorēt arī pozitīvos aspektus. Ārzemnieki, tāpat kā vietējie iedzīvotāji, ir patērētāji, tāpēc viņu skaita palielināšanās veicina patēriņu un arī kopējo pieprasījumu. Lielākā daļa ārvalstnieku strādā oficiāli, tāpēc palielinās arī valsts nodokļu ieņēmumi. Viņu vidū noteikti ir vairāk indivīdu ar uzņēmējdarbības prasmēm, kas nozīmē, ka tiek radītas jaunas darba vietas, jauni pakalpojumi un preces, ko vietējie nepiedāvā, tādējādi palielinot produktu klāstu.

Kaut arī pašlaik ir ekonomikas “sabremzēšanās”, tomēr mēs varam gaidīt arī pretējo virzību – kādā brīdī atsāksies izaugsme. Vecumvecais teiciens vēsta – kal ratus ziemā un ragavas vasarā. Tā arī lejupslīdē mums būtu jāgatavojas izaugsmei, jo citādi mēs nespēsim izmantot īsto brīdi.

Domājot par imigrācijas politiku, reālistiski jāraugās uz to, kāda var būt imigrantu ietekme uz darba tirgu. Turpmāk ir minēti apsvērumi, kas būtu jāņem vērā, lai imigrāciju varētu izmantot tautsaimniecības un iedzīvotāju labā.

Ir ļoti grūti skaitliski noteikt, kur ir kritiskā robeža, taču ir skaidrs, ja, piemēram, Latvijā ierodas 100 celtnieku, tas, visticamāk, būtiski neietekmēs darba tirgu iekšzemes būvniecības nozarē. Taču, ja ieradīsies 100 labākie klasiskās mūzikas mūziķi, tas, neapšaubāmi, ietekmēs mūziķu darba tirgu Latvijā. Tādējādi imigrācijas ietekmes apmērs ir atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku ir nodarbināti attiecīgajā jomā un kāda ir konkurence uz darba vietām; būtiskas ir aktuālas prognozes, darba tirgus un darba devēju pieprasījuma analīze.

Reālajā dzīvē vēl svarīgāk ir tas, kāda ir darbaspēka kvalifikācija, kas ierodas valstī. Vai tās būs tā dēvētās “baltā apkaklītes” jeb augsti kvalificēts darbaspēks – augstākā un vidējā līmeņa speciālisti, ierēdņi, uzņēmumu vadītāji un tamlīdzīgi – vai “zilās apkaklītes” jeb mazkvalificētais darbaspēks – pakalpojumu un tirdzniecības sektoros strādājošie, kvalificēti strādnieki, mašīnu operatori un nekvalificēti strādnieki?

Iepriekšējā pieredze citās valstīs liecina, ka masveida migrācija pagātnē ir notikusi galvenokārt starp “zilo apkaklīšu” darbiniekiem. Piemēram, 20. gadsimta 60. gados uz Vāciju pārcēlās celtnieki no Turcijas. ASV bija vērojama lēta lauksaimniecības darbaspēka ieplūšana (galvenokārt no Meksikas) un tamlīdzīgi. Pēc Eiropas Savienības paplašināšanās 2004. gadā strauji pieauga darbaspēka plūsma no Austrumeiropas valstīm. Migrācijas krīze Eiropas Savienībā 2015. gadā ietvēra arī galvenokārt “zilo apkaklīšu” strādniekus (ar dažiem izņēmumiem Sīrijas bēgļu gadījumā).

Pētījumi liecina, ka, imigrējot “zilo apkaklīšu” darbiniekiem, vietējais mazkvalificētais darbaspēks tiek izspiests no darba tirgus. Ja “zilo apkaklīšu” strādnieku ieplūšana nerada strauju pieprasījuma pieaugumu, palielinātais nodarbinātības piedāvājums var izraisīt kopējā algu līmeņa samazināšanos. Potenciāli var būt ietekme uz darba apstākļiem. Līdz ar to vietējā darbaspēka piedāvājums var samazināties, viņi kļūst par bezdarbniekiem vai ir vienkārši neaktīvi, tā radot papildu slogu sociālās nodrošināšanas sistēmai.

“Balto apkaklīšu” darbinieku radītā ietekme ir atšķirīga. “Balto apkaklīšu” darbinieki parasti ieplūst tajās nozarēs, kurās trūkst vietējā darbaspēka. Citiem vārdiem sakot, pieprasījums pēc tiem ir lielāks nekā piedāvājums. Piemēram, var minēt Vācijā agrāk īstenoto “zaļās kartes” kampaņu, kad IT speciālistiem no Austrumeiropas tika piešķirtas atvieglotas uzturēšanās un darba atļaujas, jo Vācijā trūka darbaspēka šajā jomā.

Raugoties no darba ekonomikas, varētu teikt, ka attiecībā uz “balto apkaklīšu” darbiniekiem kapitāls (mašīnas, iekārtas) un darbaspēks viens otru papildina. Tas nozīmē, ka mašīnas neizspiež cilvēkus no darba tirgus, drīzāk tehnoloģiskais progress un sarežģītāku iekārtu ieviešana palielina vajadzību pēc kvalificētiem speciālistiem, kas prot strādāt ar šīm tehnoloģijām. Papildus tiem, kas ir tieši saistīti ar iekārtām, ir nepieciešamas arī tehniskās apkopes un servisa atbalsta struktūras, sakaru un infrastruktūras atbalsta sistēmu izveide un tamlīdzīgi. Šajā gadījumā darbaspēka ieplūšana drīzāk atdzīvina nozari, rada jaunas darba vietas, veicina algu pieaugumu un nodrošina jaunas iespējas vietējam darbaspēkam.

Kad darbaspēka pieplūde kļūst lielāka nekā aizplūde, valstij ir jāsāk risināt migrācijas politikas jautājumus. No iepriekš minētā, ir skaidrs, ka jāveicina kvalificēta darbaspēka pieplūde. Attiecībā uz mazkvalificētu darbaspēku jābūt piesardzīgiem, liels uzsvars jāliek uz imigrantu integrāciju ekonomikā. Ar augsti kvalificētiem speciālistiem šī problēma nerodas, jo viņi ir jāpiesaista valstij, un priekšnoteikums ir tas, ka pēc viņiem ir liels pieprasījums, tātad – ir darba vietas.

Es domāju, ka arī nākotnē migrācijas starpība saglabāsies uz pozitīva, tai skaitā uz imigrācijas rēķina – šo tendenci nevar apturēt, ja vien mēs neaizslēdzam robežas. Mēdz teikt, ja dzīve dod citronus, tad pagatavo no tiem limonādi, savā ziņā šis ir līdzīgi – galvenais ir izmantot šo situāciju par labu Latvijas ekonomikai un tās iedzīvotājiem.

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektora Kaspara Gorkša viedoklis kontekstā ar imigrāciju:

“Šobrīd Latvijā ir izveidojusies interesanta situācija – neskatoties uz zemo faktiskā bezdarba līmeni, proti, 6,9%, ir vairāk nekā 440 tūkstoši ekonomiski neaktīvu iedzīvotāju un uzņēmēji aizvien saskaras ar darbaspēka trūkumu. Turklāt, kaut arī Ukrainas iebraucēju struktūra ir līdzīga, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvija atpaliek Ukrainas pilsoņu nodarbinātībā. Ja Latvijā nodarbina ap 34%, tad Lietuvā un Igaunijā vairāk nekā 70%. Valstij ir nepieciešama kontrolēta imigrācijas politika ar skaidriem kritērijiem, jo šis ir brīdis, kad lielāku kaitējumu ekonomikai var nodarīt darbaspēka trūkums, nekā tā pieplūdums no ārvalstīm. Ne velti Ekonomikas ministrija ir uzdevusi Latvijas Darba devēju konfederācijai sniegt priekšlikumus darbaspēka “zaļā koridora” izveidei darbinieku piesaistei no ārvalstīm. Mūsu ieskatā viena no veiksmes atslēgām ir princips, ka imigrējušie cilvēki ir piesaistīti konkrētām darba vietām konkrētos uzņēmumos, proti, nevis vienkārši iebrauc, bet jau ir zināmas nozares un uzņēmumi, kuros ir pieprasījums. Šāda pieeja, kas balstīta uz konkrētām vajadzībām un prognozēm, mazinātu riskus, ka kādā profesijā vai nozarē, kur mums pašiem pietiek speciālistu, rastos pārāk liels piedāvājums un līdz ar to “dempings”. Ir svarīga sasaiste ar valsts ekonomikas struktūru, kā arī atbilstoša normatīvu bāze un konkurētspējīgas darbaspēka izmaksas, lai izvairītos no alternatīvu nodarbinātības formu izmantošanas darbinieku piesaistē, piemēram, darbinieku kā pakalpojuma noma no ārvalstu nodarbinātības uzņēmumiem. Papildu uzdevums ir arī imigrējušo cilvēku integrācija sabiedrībā, neveidojot segregāciju un ar to saistītos riskus.”

 

Raksta autors ir Bigbank galvenais ekonomists