Smaiļošanas sacensības. Foto - Edijs Pālens, LETA
Latvijas jaunie sportisti demonstrē augstus panākumus dažādās sporta disciplīnās – gan individuālajos, gan komanda sporta veidos, apliecinot, ka ir disciplinēti, motivēti un orientēti uz mērķi. Vienlaikus jauniešiem jāspēj savienot sportu un mācības – nedz dzīve, nedz sports nav prognozējami, tāpēc nepieciešams plāns B, un arī C vai D. Latvijā ir sporta veidi, kuros ar augstiem sasniegumiem var nopelnīt, taču liela daļa jauno sportistu veido t.s. duālo karjeru, kas nozīmē, ka sportists spēj apvienot savu sporta karjeru, tostarp augstu sasniegumu sportu, ar izglītību un/vai darbu elastīgā veidā.
Sekmes ietekmē sniegumu sportā un otrādi
Neraugoties uz jauniešu panākumiem sportā, vienmēr atgādinu, cik svarīgi ir turpināt iegūt izglītību. Saku jauniešiem, ka viņi mācās sev, nevis skolai vai kādam citam, un arī trenējas sev, nevis trenerim vai vecākiem. Daļa jauniešu, kuri nopietni trenējas, ir izvēlējušies mācīties tālmācībā, arī mans dēls. Uzsākot sadarbību ar Eiropas Tālmācības vidusskolu, vienmēr esmu teicis saviem audzēkņiem, ka sekmēm ir jābūt labām. Ja būs sliktas sekmes, nāksies mācīties papildus, apmeklēt konsultācijas, bet tas nozīmēs – atņemt laiku treniņiem. Iespēju robežās cenšos sekot līdzi audzēkņu sekmēm mācībās, zinu, ka to dara arī viņu vecāki, bet kopumā jāsaka, ka jaunieši, kuri nopietni pievērsušies sportam, ir motivēti un disciplinēti, un tas atspoguļojas arī viņu sekmēs.
Profesionāli sportisti ar vairākām augstākajām izglītībām
Tāpat vienmēr atgādinu, cik sports un dzīve var būt neparedzami, un ka vienmēr nepieciešams rezerves plāns, pat vairāki. Un skola ir tikai pirmais pakāpiens, ar to viss nebeidzas. Neraugoties uz izvēlēto karjeru, ir jāmācās un jāattīstās visu mūžu. Arī es, kā treneris, visu laiku mācos, ceļu kvalifikāciju. Uzskatu, ka cilvēks nemācās, viņš būtībā stāv uz vietas, un tad atliekt tikai noraudzīties, kā citi paiet garām. Lai gan ir sporta veidi, kuros var nopelnīt, jāatceras, ka sports nav mūžīgs, un Latvijā ir daudzi profesionāli sportisti ar vienu vai vairākām augstākajām izglītībām. Tas apliecina, ka rezerves plāns nepieciešams pat labākajiem, turklāt skaidri parāda, ka augstu sasniegumu sportu un mācības var savienot.
Lielākais izaicinājumiem jauniešiem, manuprāt, ir tāds, ka ne vienmēr ar pirmo reizi izdodas atrast savu īsto ceļu, interesējošo mācību virzienu. Tas ir kā sportā, kurā arī ir dažādas disciplīnas, un ne vienmēr pirmā izvēlētā ir arī tā īstā. Galvenais, nevajag pārdzīvot, ja ar pirmo reizi neizdodas atrast piemērotāko, arī visās sacensībās nav iespējams uzvarēt, bet tas jau nav iemesls, lai padotos.
Arī trenerim visu laiku jāmācās
Tas, ka sportisti arī savas mācību un studiju gaitas izvēlas saistīt tikai ar sportu, daļēji ir mīts. Protams, ir jaunieši, kuri nākotnē vēlas kļūt par treneriem, bet tam ir nepieciešams aicinājums. Trenera darbs nav viegls, turklāt, to arī nevar ierindot starp profesijām, kas saņem lielāko atalgojumu. Jaunieši to redz un saprot. Turklāt, kā jau minēju, lai būtu labs treneris, kurš spēj sniegt atbalstu saviem audzēkņiem, ir jāmācās visu laiku.
Ir sporta veidi, kuros var nopelnīt vairāk, un tādi, kuros “apgrozās” mazāki līdzekļi – augstas klases sportistiem smaiļošanā ir iespējas, lai gan tās nav salīdzināmas ar basketbolu vai hokeju. Atbilstoši sasniegumiem ir atbalsts no Latvijas Olimpiskā komitejas: dienas nauda, iespēja piedalīties nometnēs u.c. Arī smaiļošanā ir iespējas, piemēram, dažādas programmas, kas atbalsta studējošos sportistus, tomēr, lai pretendētu uz atbalstu, jādemonstrē augsts sniegums. Ar viduvējiem sasniegumiem tas neiet cauri.
Autors ir smaiļošanas treneris
