Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Ja Latvijas ekonomika un cilvēku labklājība atpaliek no mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem, skaidrs, – ir vainīgas bankas. Ja Latvijā ir par maz labi atalgotu darba vietu, – vainīgas bankas. Jo tās, lūk, nefinansē jaunu uzņēmumu rašanos. Ja kāds ar sliktu kredītvēsturi vai apšaubāmas izcelsmes ienākumiem nevar paņemt kredītu, – vainīgas bankas. Šāda viedokļu “ainava” pēdējo mēnešu laikā veidojas (tiek veidota?) par un ap Latvijā strādājošajām bankām. Sabiedrība tiek “nogatavināta” jauna nodokļa ieviešanai banku nozarē, jo eirozonā īstenotās monetārās politikas dēļ, kas vērsta uz inflācijas mazināšanu, bankas nu pelna par daudz. Bet nākamajā budžetā jau tagad zināms - robu gana daudz.
Regulāra banku piesaukšana dažādos kontekstos apliecina to, cik nozīmīga ir finanšu sistēma valsts ekonomikas funkcionēšanā un attīstībā. Bankas to apzinās un labi saprot gan privātpersonu situāciju, kurām jāsaskaras ar inflācijas ierobežošanas sekām – pieaugošām kredītlikmēm, gan arī uzņēmējus, kuru vēlmi un spēju aizņemties ietekmē daudzi neskaidri jautājumi – no kara izraisītas nestabilitātes līdz energoresursu krīzei un jaunu tirgu meklējumiem. Kredītiestādes pastāvīgi izskata klientu jautājumus, ja tiem ir grūtības samaksāt aizdevumu, un sniedz individuālu, mērķētu, konkrētai personai piemērotu atbalstu tiesiskā regulējuma ietvaros.
Sekojot publiskajai komunikācijai, varētu šķist, ka bankas, kuras Latvijā strādā jau sen, pēkšņi, 2023. gadā, ir kļuvušas izteikti “nedraudzīgas” Latvijas ekonomikas attīstībai. Šo neloģisko vispārinājumu izprast palīdz, ja sīkāk apskatām galvenos pieņēmumus un stāstus, kas pēdējā pusgada laikā tiek vīti pret Latvijas komercbankām.
Konkurence
Pirmais stāsts: banku nozarē, kurā strādā deviņas komercbankas un divas ārvalstu banku filiāles, ir pārāk zema konkurence. Šeit jājautā, vai jauns nodoklis tiešām vairos konkurenci? Drīzāk pretēji. Jāšaubās, vai kāds vietējais vai ārvalstu investors vēlēsies ieguldīt valstī, kur jauns nodoklis var parādīties jebkurā brīdī. Jāatgādina, ka Ārvalstu investoru padomes publicētais ikgadējais investīciju vides indekss norāda, ka, pēc investoru domām un vērtējuma, investīciju vide Latvijā ir drīzāk pasliktinājusies, nevis uzlabojusies. Papildus nodokļa ieviešana investīciju vidi un konkurences situāciju noteikti neuzlabos – politiķi dod skaidru signālu, ka Latvijā budžeta “lāpīšanas” nolūkā jebkurā brīdī var vērsties pret pelnītspējīgiem uzņēmumiem. Nākamie pēc bankām rindā uz “sarkanā paklāja” var būt jau publiski piesauktie, piemēram, mazumtirdzniecības uzņēmumi. Turklāt pat, ja tiek identificēts konkurences trūkums, vai par to faktiski būtu jāsoda nozares uzņēmumi? Jāatzīmē, ka konkurences veicināšana finanšu sektorā nav pašu banku, bet gan politikas un ekonomikas veidotāju uzdevums, kuru atbildība ir tirgum piesaistīt vairāk spēlētāju.
Kreditēšana
Otrais stāsts: bankas nekreditē uzņēmumus. Jāsāk ar to, ka augstāki kreditēšanas rādītāji, piemēram, Igaunijā un Lietuvā, nozīmē tikai vienu – Latvijā “klibo” uzņēmējdarbības vide, traucē ēnu ekonomika, korupcija un citas nebūšanas, kas kavē uzņēmumu attīstību. Jo tieši tas, ka daudzi Latvijas uzņēmumi atrodas t.s. “pelēkās ekonomikas” zonā, liedz tiem piešķirt aizdevumus. Ceru, nevienam nešķiet, ka Baltijā strādājošas starptautisku komercbanku grupas būtu izraudzījušās Latviju kā vienu no Baltijas valstīm, kurā apzināti kreditēs mazāk.
Vai jauns papildus nodoklis veicinās kreditēšanu? Nē, jo tas nekādā veidā nerisina pamatproblēmu – ēnu ekonomikas izplatību Latvijā. Jāiebilst, ka pat vienreizēja nodokļa ieviešana rada būtiskas, tālejošas sekas. Jebkura papildus nodokļa izraisītā kredītu apjoma samazinājuma ietekme tiks pārnesta uz nākamajiem gadiem investīciju deficīta dēļ, kas ik gadu ekonomikā un valsts budžetā var izmaksāt vairākus desmitus miljonus eiro.
Pelnītspēja
Trešais stāsts: bankas pelna pārāk daudz. Vai tiešām tā ir? Bankas kopš 90. gadu sākuma ir pelnījušas un cietušas zaudējumus, atbilstoši ekonomikas attīstības cikliem. Nozīmīgākais rādītājs, kas liecina par spēju attīstīties, ieguldīt jaunos pakalpojumos un tehnoloģijās, ir banku kapitāla atdeve. Piemēram, ja apskatām Latvijas banku darbību sākot no 2004. gada, banku vidējā kapitāla atdeve (ROE) bijusi 6,7%, kas ir zemāks rādītājs salīdzinot ar citām nozarēm. Vidējais ROE rādītājs no 2017. gada līdz 2021. gadam visām Latvijas tautsaimniecības nozarēm bija 12,7%. Vai tiešām gaidīsim, kad labvēlīga tirgus situācija skars kādu ekonomikas nozari, un tad ikreiz piemērosim tai virspeļņas nodokli? Kas notiks ekonomikas lejupslīdes ciklos, kad arī bankām var būt zaudējumi? Vai tad valsts kompensēs negūtos ienākumus?
Jāatgādina, ka 2023. gada peļņas pieaugumu banku sektorā radīja Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumi par strauju procentu likmju paaugstināšanu, cīnoties ar lielo inflāciju. Starpbanku aizdevumu likmes Euribor (tā atspoguļo aizņemšanās un aizdošanas vidējo cenu starpbanku tirgū) kāpums nozīmē, ka pieaug ikmēneša maksājumi, piemēram, hipotekāro kredītu maksātājiem. Likmju kāpums izriet no viena galvenā mērķa – ECB centieniem slāpēt rekordaugsto inflāciju. Īsumā – dārgāka aizņemšanās nozīmē mazāku patēriņu (pieprasījumu) un tātad cenu kāpumam ir jāapstājas. Tiklīdz cenu kāpums nostabilizēsies 2% pieauguma robežās gadā, ECB neturpinās paaugstināt likmes un kredītu maksātāju ikmēneša maksājums vairs nepieaugs.
Augstāku procentu likmju vidē pieaug arī kredītprocentu izmaksas, kā rezultātā, iestājoties negatīvajai ekonomikas cikla fāzei, palielināsies kredītu zaudējumi. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka banku augstā rentabilitāte saglabāsies līdzšinējā apjomā arī turpmākajos gados. Proti, šāda peļņa ir īstermiņa parādība, un tās labākais izlietojums būtu ieguldīt ekonomikas attīstībā, finansējot inovatīvus, legāli strādājošus uzņēmumus. Uzsvēršu – bankas ir kreditējušas un kreditē Latvijas uzņēmumus un privātpersonas, jo kreditēšana ir banku pamatbizness. Tomēr bankām ir jāievēro regulatora prasības un tās nevar atļauties izsniegt aizdevumus uzņēmumiem, kuri maksā aplokšņu algas, ir nodokļu parādnieki, kuru īpašnieku struktūra nav caurskatāma un cita starpā rada riskus saskarties ar sankciju sarakstos iekļautām personām vai uzņēmumiem.
Jauna papildus nodokļa uzlikšana bankām ir politiski vilinoša lieta – salīdzinoši vienkārši var izņemt naudu no vienas nozares, un pārdalīt to neatliekamām vajadzībām, kuru ir un būs krietni vairāk, nekā iespēju. Proti, jaunais nodoklis nonāks valsts budžeta “lāpīšanai”. Jāpiebilst, ka tas nav tieši paredzēts, lai sniegtu atbalstu iedzīvotājiem, to sociālajām vajadzībām, vai kā atbalsts nozarēm, kur tas ir kritiski svarīgi, piemēram, veselības vai iekšlietu sistēmai. Daudz sarežģītāka, taču tautsaimniecībai un valstij vērtīgāka pieeja būtu kaut par dažiem procentpunktiem samazināt pelēkās ekonomikas daļu, kas vienlaikus ģenerētu papildus naudu budžetā un padarītu Latvijas uzņēmumus kreditējamus.
Autore ir Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja
