Ilustratīvs attēls
Latvijā šobrīd (2021./2022.m.g., pēc VIIS datiem¹) ir aptuveni 8700 praktizējošu pirmsskolas pedagogu, un lielākajai daļai mūsu bērnu kāds no šiem nepilniem deviņiem tūkstošiem profesionāļu ir pirmais dzīvē satiktais skolotājs – pirmais, kurš veido fundamentālu priekšstatu, kurā balstīsies turpmākā bērna socializēšanās un mācīšanās pieredze un izpratne par to. Tas ir fakts, kas balstās ne tikai statistikā un mūsu izglītības sistēmas uzbūvē, bet arī mūsu individuālajās pieredzēs kā bērniem, kā bērnu vecākiem, kā atbildīgiem sabiedrības locekļiem – tas ietekmē mūs katru.
Personīgi es pedagoga profesiju sāku novērtēt tikai tad, kad pati sāku strādāt skolā – tolaik arī nopietnāk reflektēju par saviem dzīves skolotājiem, par viņu ietekmi uz manu izaugsmi, lēmumiem un akadēmisko pašvērtējumu. Tomēr tādu nobriedušāku pārliecību par to, kas ir
un kādam jābūt labam skolotājam, es apzinājos tad, kad mani bērni sāka mācīties pirmsskolā. Šis raksts būs kā personīgajā pieredzē un profesionālajās pārliecībās balstīta oda² pirmsskolas skolotāja profesijai, kuru uzskatu par vienu no visnozīmīgākajām, kādas eksistē.
