Bezatbildīgs sajukums

Cilvēki informācijai sociālajos tīklos uzticas tikpat lielā mērā kā masu medijiem. Taču aizmirst vai nevēlas saprast, ka masu mediji uzņemas atbildību par informāciju, ko tie izplata, bet sociālie tīkli ir tikai tehnoloģija, ar kuras starpniecību var komunicēt.

Mūsdienās saturs top dažādās formās un kanālos. Taču par žurnālistu var strādāt tikai tas, kurš pārzina un ievēro ceturtās varas darbības un ētikas principus un tos tur augstāk par citām savām pārliecībām.

Pašlaik auditorijas ziņā lielākie un ietekmīgākie masu mediji — interneta portāli — jaunās tūkstošgades sākumā bija tikko dzimuši. Mums, studentiem, nebija ne jausmas, kādā pasaulē dzīvosim jau pēc dažiem gadiem un ka vēl pēc divām desmitgadēm izpratne par masu medijiem, par objektīvu un kvalitatīvu informāciju būs tik lielā mērā mainījusies. Protams, muļķīgi būtu bijis domāt, ka masu mediju un informācijas vide tehnoloģiju attīstības skrējienā paliks uz vietas. Tomēr — kurā brīdī viss aizgāja greizi? Manuprāt, tieši tad, kad sociālos tīklus sāka uzskatīt par sociālajiem medijiem, jo tie sevi pielīdzināja masu medijiem.

Oksfordas Angļu valodas vārdnīcā medijs definēts kā masu komunikācijas līdzeklis, piemēram, interneta portāls, laikraksts, žurnāls, radio vai televīzija, savukārt tajā strādājošie žurnālisti un redaktori īsteno saziņu ar sabiedrību.

Bet kas ir sociālais medijs? Saskaņā ar Kembridžas vārdnīcu tās ir mājaslapas vai datorprogrammas, kas ļauj cilvēkiem komunicēt vai dalīties ar informāciju savā starpā, izmantojot internetu, datoru vai tālruni, vai datoru. Tātad pamatā — tehnoloģijas. 

It kā pavisam vienkārši: no masu medija es saņemu žurnālistu sagatavotu, pēc iespējas objektīvāku informāciju, bet sociālajā medijā vienkārši komunicēju ar dažādiem cilvēkiem. Spēles noteikumi ir ļoti skaidri. Tomēr tas ir tikai šķitums.

Uzmanība ir biznesa instruments, jo ar to var nopelnīt. Masu mediji jau tradicionāli ar savu saturu piesaistīja lasītājus, un iespaidīgām izdevumu tirāžām vienmēr atradās reklāmdevēji. Arī mūsdienās sabiedriski politiskie mediji apzinās savu sargsuņa uzdevumu un reklāmas izmanto, lai spētu šo lomu pildīt. Ētikas pārkāpumus, protams, var atrast arī tajos, un PR laikmetā tā ir nopietna problēma, tomēr šiem pārkāpumiem nav gluži ikdienišķs raksturs. Un masu medijam atšķirībā no soctīkla var prasīt neprecīzu informāciju atsaukt.

Sociālos medijus es gribu dēvēt par sociālajiem tīkliem tā iemesla dēļ, ka tie paši nerada pārbaudītu un objektīvu saturu — tiem nav redakciju ar kvalificētiem žurnālistiem un redaktoriem kā masu medijiem. Sākotnēji sociālie tīkli piesaistīja ar šķietami nevainīgu iespēju ikvienam virtuālajā vidē publicēt savus ierakstus un fotouzņēmumus, bet vēlāk, auditorijai pieaugot, šo vienuviet piesaistīto uzmanību tie sāka pārdot reklāmdevējiem. Tomēr sociālo tīklu nolūks nekad nav bijis veidot kvalitatīvu saturu un tajā ieguldīt. 

Novembrī The Wall Street Journal publicēja pētījumu Facebook Files. Lielākā daļa tajā izmantotās informācijas ir Facebook iekšējie dokumenti. Secinājums izrādījās biedējošs: Facebook ir radījis tehnoloģiju, ko pats vairs nespēj kontrolēt. Lietotāji saņem nevis objektīvu un pārbaudītu informāciju, bet gan tādu, uz kuru tie, visticamāk, reaģēs ar emociju zīmi, ar komentāru utt. Un, piemēram, par dusmīgu reakciju Facebook algoritms konkrētajam ierakstam piešķir piecus punktus. Jo lielāks punktu skaits, jo biežāk algoritms to izplata un mēs to redzam. Neraugoties uz Facebook pārstāvju publiskiem apgalvojumiem, ka jaunākie algoritmi visu vērsīs par labu, tas šobrīd tehnoloģiski nav iespējams. 

Atklātie dokumenti arī rāda, ka lietotāji ar vislielāko sekotāju skaitu ir «vienlīdzīgāki par citiem». Ja viņu publicētais saturs algoritmam šķiet aizdomīgs, tas nokļūst «pastiprinātajā pārbaudē». Un tad pastāv liela iespējamība, ka ieraksts, lai kāds arī būtu tā saturs, lielās auditorijas dēļ tomēr tiek publicēts. Facebook ieraksti, kam pēc dažādiem kritērijiem vajadzēja būt izdzēstiem, 2020. gada laikā vien ir skatīti 16,4 miljardus reižu! Šo īpašo «pastiprinātās pārbaudes» programmu sauc XCheck, un tajā ir iekļauti 5,8 miljoni kontu. Tie visi dod lielākus auditorijas iesaistes un uzmanības rādītājus, ko Facebook var tālāk pārdot reklāmdevējiem. Realitātē sociālajam tīklam lietotāji ir tikai skaitļi, ar kuriem var nopelnīt, un nekādas atbildības par tiražēto saturu.

Diemžēl izmaiņas sabiedrības uztverē ir tik lielas, ka vienīgais, ko tā pieprasa no sociālā tīkla, ir — nepārtraukta darbība.

Facebook jeb tagad par Meta kļuvušā uzņēmuma nākotnes plāni ir fokusēties uz pilnīgi citas virtuālās jeb meta vides radīšanu, kur cilvēks būs avatars un varēs dzīvot mākslīgi radītā un iedomātā pasaulē. Vai mēs atkal priecīgi metīsimies turp? Kurš uzņemsies atbildību par to, kas tur notiks ar mums?

Ieva Treija pēc izglītības ir žurnāliste, strādā par tehnoloģiju un zinātnes uzņēmumu komunikācijas konsultanti. Interesējas par mediju, komunikācijas un tehnoloģiju attīstību.