Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Uzrakstīt kaut cik reālu prognozi par to, kā mākslīgais intelekts varētu ietekmēt rakstniecību, ir tikpat neiespējami, kā aizbraukt uz Marsu ar sarūsējušu velosipēdu.
Divus gadus darbojoties European Writers’ Council valdē, esmu pavadījis garas stundas, cenšoties sagremot informāciju par draudiem, ko mākslīgais intelekts varētu nodarīt un jau konkrēti nodara grāmatniecības nozarei pasaulē. Dzirdēts daudz. Par tulkotājiem un grāmatu ilustratoriem, kas izmesti no darba un kurus aizstāj mašīna, par dzejoļiem, kas labāki par cilvēka radītajiem, par izdotiem viltotiem klasiķu «līdz šim nezināmiem tekstiem», kurus pēkšņi kāds «atklājis», utt.
Bet kuru gan Latvijā šie briesmu stāsti interesē? Viss taču notiek kaut kur tālajā Lielbritānijā vai Spānijā — lai par to uztraucas mans labais paziņa, EWC goda prezidents Migels Anhels Serrano vai Maja Bensimona — vietnes Againstwritoids.org uzturētāji.
