Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Kad dzejniekam Jānim Rokpelnim, kura dzīvo metaforu apgaismota uzaugusi ne viena vien dzejas lasītāju paaudze un kura redaktora roka, iespējams, atstājusi iespaidu uz vairāku paaudžu latviešu dzejnieku tekstuālo atklāšanos, 80. jubilejas priekšvakarā jautā, kas mūsdienās ir dzeja, viņš saka: nekas cits kā tas, ko par dzeju uzskata pats dzejnieks1. Nekādi formāli kritēriji nepastāvot un nevarot tikt izvirzīti.
Šāda definīcija man šķiet vienkāršota, turklāt tautoloģiska — mums būtu iemesls jautāt, kas ir dzejnieks, un izrādītos, ka dzejnieku definē darbība, respektīvi, dzejošana. Tomēr es dzejniekam piekrītu. Ja kāds raksta kaut ko, kas ir dzeja, vai pat kaut ko, kas nav dzeja, bet pats autors domā, ka ir, šajā domāšanas maģiskajā aktā gluži automātiski rodas dzeja. Jo cogitat ergo est. Dzejas aktā ir kaut kas pašradošs, pat ja kopš literatūras pirmsākumiem dzejai ir arī autors. Dzeja parādās dažādās, arī ikdienišķās valodas spēlēs, iznirst valodas lietotāja priekšā no valodas ainavas kā nesakārtotas un spontānas skaņu vai grafēmu vides, un tas, kurš identificē dzeju kā savējo, ieliek tajā darbu, nodalot dzejisko struktūru un iepakojot to konkrētās rindās un jaunā — lappuses vai dziesmas — laukā. Un nav svarīgi, ka par vienu vai otru dzejas darbu daudziem novērotājiem no malas radīsies šaubas. Nav svarīgi arī tas, ka maz Latvijā ir tādu, kas savā ikdienas dzīvē var atļauties būt tikai un vienīgi (profesionāli) dzejnieki. Lai gan šādai iespējai būtu jābūt, šis smagais jautājums nav šīs apceres tēma.
