Eseja

TAS ir noticis! Redaktore ir atsūtījusi fotogrāfiju — tajā redzams manas jaunās grāmatas pirmais eksemplārs. Pavisam svaigs, tikko no tipogrāfijas, kliedzoši jauns un neskarts. Tūliņ, tūliņ, vēl tikai pāris dienas, un mans lolojums parādīsies veikalos, bibliotēkās, grāmatplauktos un elektroniskajās ierīcēs. Urā! 

Saukti šie cilvēki ir dažādi — inteliģenti, intelektuāļi, garīgā darba veicēji, literāti, mācītie (no vācu Gelehrte) utt. Kaut skaitliski viņu nekad nav daudz, tie vienmēr ir bijuši ieraugāmi, bet viņu devums ikvienas nācijas kultūrvēsturē ir salīdzinoši viens no iezīmīgākajiem, paliekošākajiem. Dažkārt vēsturē kāda sabiedrības daļa pret viņiem izturējusies negatīvi, pat naidīgi, visbiežāk tas bijis novērojams izteikti kreisās sociālās grupās, lai arī, paradoksālā kārtā tieši pateicoties šai relatīvi mazajai cilvēku grupai un viņu idejām, kreisie radikāļi nereti ir tikuši pie sava statusa izmaiņām un uzlabošanās, varas iegūšanu ieskaitot. 

Paskatos pa logu — spīd saule, izeju laukā — spīd saule, dziedu, eju laimīgs gar Narvesen, nekādu pazīmju, ka manis varētu nebūt; un piepeši pamostos.