Ilustrācija — Petr Kirusha
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Veltīts visaugstākajai mīlestībai
Es iznāku gar kluba stūri, pavisam jaunā lētā uzvalkā (kopā ar kursabiedriem izkrāvu trīs ķieģeļu vagonus, tā nu varēju nopirkt) un koferīti rokā. Un pirmais, ko ieraugu, — Jarkovu Karpo māja. Tās priekšā dzeltenās smiltīs ir jaunas priedītes kārtīgās rindiņās. Uz Karpo mājas lieveņa stāv Jarkovu Marfa un ved mani ar skatienu. Viņa stāv bez lakata, sirma, kupliem matiem — reiz viņas mati saulē mirdzēja zeltā, tagad nemirdz. Laikam mati nomirst ātrāk par cilvēku, es nodomāju...
Piegājis tuvāk, paklanos Marfai un caur jaunajām priedītēm saku:
— Labdien, Marfastant.
Marfa kustina lūpas un pavada mani tālāk tik ilgi, līdz es ieeju «lielajās» priedēs (pie mums tās vēl sauc «tās, ko tavs tētiņš sastādīja»).
