«Jau bērnībā lasīšanu man vajadzēja tā, kā vajag klusumu,» atzīst Agnese Rutkēviča. Foto — Matīss Markovskis
Ar Agnesi Rutkēviču sarunājas Ingmāra Balode
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Ar dzejnieci, eseju autori, dramaturģi Agnesi Rutkēviču sen nebija gadījies pārmīt vairāk par apsveicināšanās vai apsveikuma frāzēm, satiekoties kādā literārā pasākumā. Par viņas jaunāko dzejas krājumu Vientulības drošības noteikumi, kas klajā nāca aizvadītā gada beigās, dzirdēju jūsmīgas ziņas, pirms pati biju to izlasījusi — un manā lokā ir visai maz cilvēku, kuri atklāti pastāsta, ka viņus kaut kas ir aizrāvis, aizkustinājis. Jau kopš pirmajām publikācijām dzejniece piedāvājusi lasītājam diezgan kontemplatīvu vidi, līdztekus dzīvu realitātes tvērumu, aizkustinošas, precīzi iekadrētas īstenības daļas, vēlāk vedusi tuvāk citām pārdzīvojošām būtnēm, vietām atklājot, ka tie ir (arī) cilvēki, un tagad mūs iepazīstina ar vientulības drošības noteikumiem. Agnese izrādās tieša un lakoniska sarunbiedre, savukārt šur tur izkaisītās elipses ļauj ieraudzīt arī viņas runāto tekstu kā musturu, kurš turpinās un turpina citu zīmētās līnijas, paliekot savā gara ainavā.
