Domuzīme - 30. decembris, 2021
Iepazīšanās piedāvājums ir.lv abonēšanai - pirmie trīs mēneši par 3,90 eur/mēnesī.
Bezatbildīgs sajukums
Cilvēki informācijai sociālajos tīklos uzticas tikpat lielā mērā kā masu medijiem. Taču aizmirst vai nevēlas saprast, ka masu mediji uzņemas atbildību par informāciju, ko tie izplata, bet sociālie tīkli ir tikai tehnoloģija, ar kuras starpniecību var komunicēt.
Sveicam ar Domuzīmes 30. numuru!
Tāda ir žurnāla Domuzīme līdzšinējās darbības bilance, kura veidojusies sadarbībā ar autoriem. Žurnāls šajā laikā ir ieguvis ieinteresētus lasītājus un noteiktu vietu kultūras mediju lokā. Šogad iedibināta Domuzīmes Dzejas balva. Žurnāla darbam neaizstājams ir un paliek Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts.
- Proza
- 29.12.2021.
Akmeņi
Mans vārds ir Žans Luks Kuzņecovs. Es uzaugu ļoti šaurā pasaulē. Starp spilveniem nokrautu dīvānu un grāmatām piebāztu sekciju, starp traukiem pilnu senlaiku bufeti un gāzes plīti. Starp katliem, pannām, vecmammas porcelānu, klavierēm, gultām, tepiķiem. Starp mammu un tēti, kuri, sargājot un saudzējot, neatgāja no manis ne soli. Ļoti ilgi es nedrīkstēju spert kāju tālāk par mūsu dzīvokļa durvīm. Līdz vienpadsmit gadu vecumam tikai dažas reizes uzdrošinājos izlavīties kāpņu telpā un pār kāpņu margām paraudzīties lejup. Dzīvoklis bija mans visums. Pārējais — tikai spēles un ainavas, kas radītas man par prieku. Aiz loga automašīnām piebāzts pagalms, divarpus bērzi, divi ceriņkrūmi, daži kvadrātmetri zāles. Pagalma otrā pusē tāda pati pelēka māja, pilna mazām un kantainām pasaulēm. Nedaudz tālāk vēl citas mājas. Mazs debesu stūrītis un mākoņi.
- Proza
- 29.12.2021.
Īsts šveicars
Buri Ma, kāpņu telpas apkopēja, nebija gulējusi divas naktis. Trešās dienas rītā viņa ņēmās atbrīvot gultas pēļus no kukaiņiem. Stepētās segas viņa vispirms purināja turpat savā miteklī zem pastkastēm, pēc tam šķērsielā pie ieejas, tā izbiedēdama putnus, kas dzīroja ap dārzeņu mizām.
- Proza
- 29.12.2021.
Kod mēlē
Vasaras saule šķita salta, un Rīgas ielas tai otrdienā bija tukšas. Parasti es izlaidu rīta satikšanos ar pārējiem tūristiem. Vairums no viņiem bija pensionāri, izņemot vienu vīrieti un sievieti, kuri, tāpat kā es, ceļoja vienatnē. Viņi bija vismaz divreiz vecāki par mani, pārkāpuši četrdesmit gadu slieksnim. Vīrietis, uz mani skatīdamies, pārāk uzkrītoši smaidīja, bet sieviete atraidīja manus un arī visu citu mēģinājumus ar viņu runāt. Mani piesaistīja viņas savrupība, lūpas, kas nesmaidīja. Kādu vakaru dzirdēju viņu blakus numurā kliedzam. Nav brīnums. Šo braucienu uz padomju laika Latviju varēja pielīdzināt atvaļinājumam policijas pavadībā un saslēgtam rokudzelžos. Toreiz, septiņdesmitajos jeb PSRS «stagnācijas» gados, izciesto grūti dēvēt par tūrismu.
- Proza
- 29.12.2021.
Viņpus Nemunas
Trimdas baltiešu proza
