Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Pagājušajā gadā Valsts valodas dienā 15. oktobrī Nīcā tika atvērta Benitas Laumanes monogrāfija Identitātes meklējumi: Nīcas, Otaņķu, Pērkones mājvārdi un uzvārdi. Lejaskurzemes vārdiem autore jau iepriekš veltījusi apjomīgus pētījumus. Viņa aplūkojusi, piemēram, Rucavas ciemu nosaukumus un Bārtas un Jūrmalciema mājvārdus.1
Lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga (Kazimieras Būga, 1879—1924) 1922. gadā raksta: «Ar vietu vārdiem mūs uzrunā pati zeme. Tās valodas vārdi — pilsētu, ciemu, upju, ezeru, purvu, mežu, kalnu un citi nosaukumi. Vietām vārdus dod cilvēki. Vārdi, ko zemes vietām devusi viena tauta, var kļūt arī par citas tautas vietvārdiem.»2 Uz aksiomu, ka vietvārdi un personvārdi skaidro tautu un novadu vēsturi, savas grāmatas ievadā atsaucas arī Benita Laumane un uzsver, ka «Lejaskurzemes īpašvārdu (..) analīzes gaitā svarīgi nodalīt relatīvi hronoloģiskos slāņus, lai iegūtu valodas liecības par kultūrvēsturiskā novada veidošanos — par tautu pārrobežu migrāciju un kontaktiem kā senākos, tā arī jaunākos laikos» (18). Visos Lejaskurzemes valodas pētījumos, arī šajā monogrāfijā, Laumani interesējuši Baltijas jūras austrumu piekrastē runāto valodu un kultūru — austrumbaltu un rietumbaltu, somugru (lībiešu, igauņu), ģermāņu, austrumslāvu un rietumslāvu (poļu, kašūbu) — mijiedarbe. Par Bārtas mājvārdiem viņa 2017. gadā raksta: «Bārtas mājvārdi ir kultūrzīmes ietvars, kurā atspulgo iedzīvotāju migrācijas nospiedumi senajā rietumbaltu teritorijā (..) starp trim Nidām — Rucavas, Kuršu kāpu un Nidavas ciemu Vislas lejtecē.»3 Cilvēku skaita samazināšanās karu un epidēmiju iespaidā un jaunu iedzīvotāju ienākšana, tirdzniecības ceļi gar Baltijas piekrasti — viss gadsimtu gaitā ietekmējis teritoriju nacionālo sastāvu un atstājis pēdas dažādu senumu mājvārdos un uzvārdos.
