Ilustratīvs attēls
No 2021. gada vidējās izglītības saturs skolās tiek īstenots atbilstoši kompetenču izglītības prasībām, pamatojoties uz “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030) vadlīnijām. Pieejas mērķis ir palīdzēt jauniešiem apzināties savas intereses, spējas un sagatavoties izglītības turpināšanai augstskolā, tāpēc būtu tikai loģiski, ja šāda pieeja turpinātos arī augstākās izglītības līmenī. Kamēr jaunā pieeja paredz salīdzinoši lielu skolu autonomiju un starpdisciplināriem projektiem bagātu mācību procesu, augstskolām un koledžām jāievēro stingri reglamentēti izglītības standarti (profesionālo programmu gadījumā – gan izglītības, gan profesiju standarti), kas ne vienmēr atbilst 21. gs. tendencēm. Tas ierobežo jaunu, darba tirgus prasībām atbilstošu studiju programmu veidošanu un neļauj nodrošināt kompetenču pieejas pēctecību.
Zināšanas un prasmes reālās dzīves situācijās
Kompetenču pieeja būtībā nozīmē, ka mācību process tiek veidots tā, lai skolēns spētu saskaņoti izmantot zināšanas un prasmes reālās, neierastās dzīves situācijās. Proti, nevis mācoties tikai iegaumēt zināšanas, bet izprast tās un spēt izmantot savā darbībā. Tā skolēni iegūst praktisku pieredzi, iespēju papildus attīstīt arī tādas prasmes kā sadarbība, spēja ievērot termiņus, strādāt pēc kritērijiem, arī radošumu. Šāda pieredze ir labs pamats, lai nākotnē izvēlētos savu profesionālo ceļu. Šāda pieeja ir ne tikai skolās – kopš 2019. gada tā tiek īstenota arī pirmsskolās. Tas nozīmē, ka bērni jau no pirmsskolas vecuma pilnveido caurviju prasmes un zināšanas tiek apgūtas integrētā mācību procesā. Patiesībā šīs izmaiņas ir pirmā reize, kad mācību saturs un pieeja mācībām tiek pārskatīta vienotā sistēmā un pēctecīgi visiem sešpadsmit bērna vispārējās izglītības gadiem – no pusotra gada vecuma pirmsskolā līdz vidusskolai, tomēr, manuprāt, šādai pieejai jāturpinās arī augstākajā izglītībā.
Studiju programmām – noteikts saturs un realizācija
Augstākā izglītība Latvijā iedalās divos virzienos – akadēmiskā, kas vairāk balstās uz pētniecisko kompetenču apgūšanu, un profesionālā, kas orientēta uz darba tirgū nepieciešamajām kompetencēm. To rezultātā absolvents iegūst arī profesionālo kvalifikāciju, piemēram, grāmatvedis, jurists, mārketinga speciālists, uzņēmum vadītājs utt. Ir arī programmas, kas apvieno elementus no abiem virzieniem. Veidojot ikvienu studiju programmu, jāievēro gan noteikts saturs, gan realizācija - ar kādām metodēm programma tiek īstenota. Runājot par studiju programmu saturu, jāņem vērā, ka akadēmiskās programmas regulē izglītības standarti, bet profesionālās – gan izglītības, gan profesiju standarti.
Izglītības standarti pretrunā kompetenču pieejai
Izglītības standarti uzliek ļoti stingrus rāmjus, kā jābūvē studiju programmas. Pēc būtības šobrīd minētie standarti nosaka, ka programma sastāv no atsevišķiem priekšmetiem, bet kompetenču pieeja – tieši pretēji – vērsta uz to, lai robežas starp priekšmetiem izzūd, un, izglītojamie, risinot reālas problēmas, varētu apgūt zināšanas no dažādiem studiju kuriem un uzreiz tās pielietot praksē.
Pievēršoties profesiju standartiem, jāuzsver, ka ir dažādi veidi, kā sasniegt to noteiktās prasības, proti, to var darīt gan ar atsevišķiem studiju kursiem, kā tas ir šobrīd, gan ar kompetenču pieeju. Lielāka vērtība būtu otrajam veidam, jo profesiju standartu galvenais mērķis ir noteiktas kompetences. Profesiju standarti iezīmē vēl kādu problemātiku – ja koledža, augstskola vai universitāte vēlas izveidot profesionālo studiju programmu, nepieciešams attiecīgs profesijas standarts, bet mūsdienu darba tirgus tendences liecina, ka pakāpeniski izzūd konkrētu profesiju robežas, turklāt nākotnē kopējo klāstu papildinās jaunas profesijas, par kurām tagad pat nenojaušam. Kamēr garā un birokrātiskā procesā tiek izstrādāti profesiju standarti, dzīve iet uz priekšu un speciālisti ir nepieciešami šeit un tagad, taču augstskolas ir profesiju standartu ķīlnieki un nevar sākt attiecīgo speciālistu sagatavošanu.
Runājot par studiju programmu realizāciju jeb to, ar kādām metodēm tiek īstenotas studiju programmas, jāpiezīmē, ka arī patlaban studiju ietvaros tiek analizētas dažādas problēmsituācijas, bet tās tiek skatītas tikai no viena, attiecīgā studiju priekšmeta aspekta. Kompetenču pieeja ļautu pētīt problēmas no dažādiem studiju priekšmetiem, rezultātā nonākot pie ļoti izvērstas un padziļinātas analīzes. Izstrādājot projektu, studenti varētu analizēt gan finanšu plūsmu, gan juridiskos aspektus, gan personāla vadību u.c. lietas. Gluži kā reālajā dzīvē.
Lielāka autonomija programmu veidošanā
Jāņem vērā, ka tuvākajos gados augstākās izglītības vidē ienāks pirmie vidusskolu absolventi, kuri būs mācījušies kompetenču pieejā, attiecīgi, rodas jautājums – vai studentus, kas apguvuši jaunās prasmes, augstskolās būsim spiesti likt vecajos rāmjos? Zināšanu un prasmju rezultātus var sasniegt, atsakoties no konkrētiem studiju kursiem, priekšplānā izvirzot dažādas problēmsituācijas un kopīgi ar studentiem strādājot pie to risinājumiem. Attiecīgi, rodas jautājums – kā to panākt? Minēto problēmu risinājums sakņojas lielākā augstskolu un koledžu autonomijā studiju programmu veidošanā. Tā sniegtu iespēju vieglāk veidot starpdisciplināras programmas, kas būtu orientētas uz dažādu problēmu risināšanu, pielietojot iegūtās zināšanas.
Kompetenču pieeja un starpdisciplināras mācības, kas balstītas projektos, reālu problēmu risināšanā un apgūtā pielietošanā praksē, ir šodienas realitāte un tāda nepieciešama visos izglītības līmeņos. Šāda prakse tiek īstenota virknē ārvalstu augstākās izglītības institūciju, un, ja vēlamies saglabāt Latvijas absolventu konkurētspēju, kompetenču pieejai jāienāk arī augstākajā izglītībā. Mūsdienīgas programmas ar atbilstošām metodēm sekmētu arī absolventu spēju risināt dažādas problēmas, tāpēc būtu vērtīgi caurlūkot izglītības standartus, padarot tos atbilstošākus kompetenču pieejas principiem, kā arī mainīt profesiju standartu izveides kārtību, lai izglītība un profesiju attīstības tendences ietu kopsolī.
Autore ir Alberta koledžas valdes locekle
