Žurnāla rubrika: Cilvēki

Mums nevajag skaistas mājas, ja tādēļ iet bojā cilvēki – godalgotā Maxima arhitekte Zane Kalinka atzīst, ka patlaban nezina, kā strādās tālāk

Uz interviju līdzi mammai Zanei Kalinkai atnāk dēls Andris. Viena no Latvijas pieredzējušākajām arhitektēm kolēģiem asociējas ar principialitāti, lielām darbaspējām un to, ka visus trīs bērnus ir pievērsusi savai profesijai. Viņa ir autore viesnīcai Rīdzene un augstceltnēm Anniņmuižas bulvārī, kas savulaik saņēma PSRS Tautas sasniegumu izstādes zelta medaļu, elegantajām Tomsona terasēm un industriālā mantojuma ainavā perfekti iesēdinātajam Valdemāra ielas Rimi. Par pēdējo Zanei Kalinkai tika gada balva arhitektūrā. Tāpat kā par Zolitūdes Maxima.

Andrim Kalinkam, Maxima projekta vadītājam un autoruzraugam, šis biroja Kubs kopdarbs ar māti bija pirmā augstā profesionālā atzinība. Lepnums, bet tagad – milzīga drāma.

Dēls ir pavadījis mammu, jo viņai ir slikti ar veselību. Divas nedēļas viņa nav bijusi savā birojā, apsēdusies klusākā Rīgas centra restorāna stūrī, atklāti izstāsta, ka tagad bez pārtraukuma lieto neiroleptiskus līdzekļus. Un rutīnas zāles vairogdziedzerim, tā problēmas saasinājušās pirms trim gadiem. Černobiļas darbinieku jaunā pilsēta Slavutiča, kuru arhitekte sāka veidot kopā ar piecu citu padomju republiku arhitektiem mēnesi pēc atomreaktora avārijas, par Latvijas rajona projektēšanu savulaik saņemdama Ukrainas PSR valsts prēmiju, vairākiem speciālistiem ir izrādījusies pat dzīvības cenā.

«Es vienmēr esmu centusies darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Es negribu mēģināt attaisnoties… Nezinu, ar ko mēs esam sodīti, ka tas notika tieši sešos – laikā, kad ēkā ir visvairāk cilvēku,» viņa runā par Zolitūdi. «Ja es varētu…»

Vārdi ķeras, acīs ir izmisums. Akurātā rokrakstā Zane Kalinka ir sarakstījusi ieteikumus, lai šāda traģēdija neatkārtotos. Lasa tos pat vairākas reizes. Viegla Ziemassvētku mūzika restorāna skaļrunī kontrastē ar garajām, sāpīgajām pauzēm mūsu sarunā.

«Sāku es kā arhitekte Modra Ģelža birojā. Otrais projekts bija Gaiļezera bērnu slimnīca kopā ar Annu Reinfeldi un Modri Ģelzi. Dabūjām Vissavienības komjaunatnes prēmiju,» arhitekte sarunu ievada, it kā vēlreiz vajadzētu pierādīt savu vārdu. «Negribu skaitīt, cik apbalvojumu esmu ieguvusi, tas tagad ir nenozīmīgi. Tikai gribu uzsvērt, ka tiešām esmu godīgi strādājusi.»

Tūdaļ pēc Latvijas neatkarības nodibinātais uzņēmums Kubs nav saņēmis nevienu valsts pasūtījumu. Privātie klienti vairs neizmantotu viņu pakalpojumus, ja kāds pasūtījums būtu paveikts slikti. «Padomju laikā arī centāmies darbu izpildīt, lai funkcionāli ērtāk cilvēkiem. Kad [70.gados] cēlām bērnu slimnīcu Gaiļezerā, bija milzīga cīņa. Maskava pieprasīja, lai būvē septiņstāvu. Bet evakuācijas gadījumā no septītā stāva ātri nonest lejā bērnu – tas ir neiespējami. Turklāt bērnus nodaļās izvieto pēc slimībām, nevis pēc vecuma. 

Es, toreiz pavisam jauna arhitekte, braucu uz Maskavu. Izcīnīju, ka mums ir divstāvu bērnu slimnīca. Arī visos pārējos objektos esmu centusies domāt par to, lai cilvēkiem būtu ērtāk un vieglāk, lai viss ir funkcionāli un pareizi,» stāsta pieredzējusī arhitekte.

«Zolitūdes traģēdija ir milzīga, un es saprotu, ka cilvēkiem sāpe izpaužas dažādos veidos: «Kāpēc tādu māju vajadzēja, tik idiotisku projektu, un kāpēc tik idiotiski kaut ko vajadzēja darīt?» Bet es diemžēl nevaru neko vairs līdzēt.»

Tie, kas 2011.gadā par Zolitūdes Maxima iedeva jums gada balvu arhitektūrā, arī sāk apšaubīt to, ko toreiz ir sacījuši? «Komerciālas ēkas ne pārāk bieži sasniedz šādu monumentalitāti. (..) Pateicoties materiālu un arhitektūras valodas lietojumam, kas te šķiet negaidīts, ēka pievieno vērtību un dod jaunu elpu apkaimei, darbojoties ne vien komerciāli, bet arī sociāli.»

Zane Kalinka. Balvu iedeva starptautiska žūrija. Pat igauņu prese publicēja rakstu, kur augstu novērtēja mūsu darbu. Šī māja risināja pilsētbūvniecisko problēmu. Es gribēju, lai cilvēkiem, kas tur dzīvo, ir savs «dārziņš», kur viņus neviens netraucē. Veciem cilvēkiem, māmiņām ar maziem bērniņiem ir kur pasēdēt – smuki sakoptā, privātā teritorijā. Aizskriet uz pļavām izklaidēties var jaunieši.

Vēsturiski šīs ēkas vietā bija mazdārziņi un pamesti šķūnīši, kuros uzturējās krimināli elementi. Mēs sakopām šo teritoriju. Centāmies, lai veikals nebūtu tipveida skārda kaste. Lai cilvēkiem, kas uz to iet katru dienu, tomēr būtu patīkamākas sajūtas.

Zaļie jumti ir visai izplatīts risinājums skandināvu arhitektūrā.

Andris Kalinka. Tieši tā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā pat privātmājām ir zaļie jumti, tas nav nekas ārkārtējs. Diemžēl šajā gadījumā tas ir pārvērties par ārkārtēju.

Bet par vairākām būvēšanas kārtām bijāt informēti? Tagad vēl izrādās, ka veikala jumts un pagrabs var piederēt vienam īpašniekam, sienas – citam.

Z.K. Arhitektam, veidojot ideju, protams, nebija nekāda doma, ka to dalīs kārtās. Ir veikals, ir māja, ir piebūve. Redziet, šeit blakus arī padomju laikos ir veidots veikals – piebūve. (arhitekte Kalinka ir paņēmusi līdzi vizualizāciju, kur Maxima redzama apkārtnes ainavā. Padomjlaiku māju tai līdzās ar piebūvēto tirdzniecības platību arī ir projektējusi viņa.) Domāju – ja nebūtu bijusi krīze, viss tiktu būvēts normāli, vienā kārtā. Kā arhitekte es sākumā nespēju pat iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt – ka veikals var darboties un blakus tiktu būvēta māja.

Padomju laikā arhitektam bija iespēja cīnīties par cilvēku drošību, tagad, kapitālismā, vairs ne?

A.K. Šajā procesā bija iesaistīti daudzi speciālisti: īpašnieki, būvuzraugi, celtnieki, sertificēti būvinženieri, būvdarbu vadītājs. Ja viņi saka, ka tas ir iespējams, mums, arhitektiem, ir jārespektē speciālistu viedoklis.

Z.K. Kad nodeva ekspluatācijā pirmo kārtu – veikalu -, bija krīze, un neviens nezināja, vai dzīvojamo māju tam līdzās vispār uzbūvēs. Mums vajadzēja uzprojektēt, ka veikals ir pabeigts tādā veidā. Pagaidu jumtu uzlika, lai viss labi izskatītos, tā arī tas tika nodots ekspluatācijā. Ja ēku nodod ekspluatācijā, tālāk par to atbild īpašnieks. 

Gaiļezera bērnu slimnīcas gadījumā man lika pārkāpt normatīvus, es tos nepārkāpu. Arī šeit viss ir ieprojektēts pareizi, pēc normatīviem.

Es negribu taisnoties, bet gribu pateikt, kas būtu jāmaina, lai tāda traģēdija vairs nenotiktu. (Ieskatās savās piezīmēs.) Man liekas, mēs esam nedaudz aizmirsuši domāt par cilvēku drošību būvēs. Obligāti būtu nepieciešama projektu ekspertīze, būtu jābūt valsts nozīmētiem sertificētiem ekspertiem ar vismaz 10 gadu pieredzi, kas varētu pateikt: jā, šī konstrukcija darbosies. Pasūtītājam tas būtu jāapmaksā pēc valsts noteikta cenrāža.

Likvidētā būvinspekcija tāda nebija?

Z.K. Nē. Vajadzētu būt atsevišķam sertificētu ekspertu reģistram.

Tagad sertificēti ir visi inženieri, konstruktori, arhitekti – visiem ir sertifikāti savā nozarē.

Sertificēts speciālists ar trīs gadu pieredzi jau drīkst veikt ekspertīzi citam projektam, parakstīt, ka viss ir kārtībā.

A.K. Kad būvvaldei iesniedz projektu, tiek pārbaudīta arhitektūras sadaļa – vai ievēroti normatīvi, stāvu skaits, līdz pat pakāpienu skaitam, bet cilvēku drošībai vissvarīgākās būvkonstrukciju un ugunsdrošības sadaļas no valsts un pašvaldības puses netiek kontrolētas vispār.

Z.K. Ēka ir nodota, vājstrāvu speciālists ir saprojektējis pēc normatīviem pieprasītās signalizācijas. Kas notiek? Signalizācija darbojas, īpašnieks saka: «Nē, neuztraucieties, tā ir tikai viltus trauksme!» Tā nekādā gadījumā nedrīkst būt!  Īpašniekam momentā ir jāevakuē cilvēki. Kamēr nav novērsta kļūme sistēmā, ēkā nedrīkst neko darīt.

Sabiedriskajām būvēm arī būtu jāizveido valsts kontroles funkcija, lai reizi gadā vai divos pārbaudītu, kā viss darbojas, pārbaudītu drošību. Īpašnieks var uz pārseguma vai uz pagraba uzlikt milzu smagumus, tie var iebrukt. Viņš var aizkraut vai aizslēgt evakuācijas izejas.

Un glābējiem gadījumiem, ja sabiedriskā ēkā kaut kas notiek, vajadzētu būt arhīvam. Nospiež datorā podziņu, un parādās ēkas plāns, evakuācijas izejas, griezums. Parādās ēkas projektētāju grupa, piemēram, konstruktors un arhitekts, ar kuriem momentā jāsazinās, lai saprastu, ko labāk darīt.

Mēs [Zolitūdē] nekur netikām klāt. Es televīzijā skatos, kā celtņi [iegruvušajā veikalā] ne pie kolonnām, bet laiduma vidū novieto divus lielos konteinerus, kuros krauj betona gabalus. Apakšā ir pagrabs, pazemes stāvvieta. Arī tas varēja brukt, paldies Dievam, ka izturēja. Mēs ar konstruktoru pa numuru 112 sazvanījām glābējus.

Vai glābējiem izteicāt bažas, ka jumts varētu iebrukt atkārtoti?

Z.K. To, kā fermas [jeb metāla sijas] savā starpā ir saistītas un kā tās reaģēs, ja viena daļa ir iebrukusi, zināja konstruktors. Viņš bija aizbraucis tur uz vietas, bet ar viņu neviens nerunāja.

Es kā arhitekte zināju, ka apakšā ir pagrabs un uz pārseguma nedrīkst likt tik daudz.

Bijāt apmeklējuši šo veikalu pēc atklāšanas?

A.K. Protams. Mums katru nedēļu otrdienās ir sapulces. Divas dienas pirms šā negadījuma pa jumtu staigāju – kopā ar būvdarbu vadītāju, būvuzraugu, būvkonstruktoru. Apsekojām, vizuāli novērtējām.

Z.K. Es veselības stāvokļa dēļ pēdējā laikā tur nebiju bijusi.

Laikam likteņa ironija slēpjas apstāklī, ka, pat ja traģēdijas rītā tur būtu aizgājis projektētājs, nekas jau neliecināja, ka ēka sagrūs.

A.K. Tur jau tā lieta, ka vēl pāris nedēļas pirms negadījuma tika pieņemta, apsekota visa Maxima no iekšpuses un ārpuses – veikala telpas, visas noliktavas. Komisija neko būtisku neatrada. Nekādu priekšvēstnešu nelaimei bez signalizācijas nebija.

Vai bijāt dzirdējuši par biežajām trauksmēm šajā objektā?

Z.K. Nē, mēs par tām nebijām informēti.

A.K. Tā ir īpašnieka atbildība.

Z.K. Tas, ka nedrīkstētu veikt nekādus celtniecības darbus, ja apakšā notiek telpu ekspluatācija, netika ņemts vērā. Es runāju par nākotni. Es gribētu, lai pēc iespējas ātrāk pieņemtu šādus noteikumus.

Tātad jums tomēr bija bažas par darbiem?

Z.K. Nē. Es tagad, visu analizējot, tā saku – lai nekas līdzīgs vairs nekad neatgadītos. Man ir 42 gadu stāžs arhitektūrā. Zinu, ka būvkonstruktori [konstrukciju izturību] vienmēr rēķina dubultā un trīskāršā drošībā. Man pat sapņos nevarēja rādīties nekas tamlīdzīgs.

Tepat Latvijā ir pazemes stāvvietas, kurām virsū ber zemi un stāda kokus. Ne viens vien projekts, desmitiem. Pie Rīgas domes ir pazemes izstāžu zāle, kurai pa virsu gan bruģis tiek likts, gan mašīnas brauc.

Latvijas arhitektu sabiedrībā valda milzīgs šoks, ka sabruka tieši šī perfektā māja.

A.K. Tas varēja notikt jebkuram arhitektam. Ja man būtu vēlreiz jāprojektē šī māja, nezinu, ko es varētu darīt citādi. No arhitektu viedokļa mēs darījām visu pēc labākās sirdsapziņas.

Z.K. Nekad neesmu centusies projektēt kaut ko prātam neaptveramu, kur konstruktoram būtu briesmīgi jāsaspringst, piemēram, veidot skaistas, milzīgas pārkares. Paskatieties, kas tagad notiek pasaulē! Šī bija standarta māja.

Sabiedrībā cirkulē mīti par nekvalitatīvi celtajām padomju mājām, kas tūlīt bruks. Stāv kā stāvējušas.

Z.K. Es arī šeit gribu runāt par cilvēku drošību. Paneļu mājām ir garantijas laiks, kalpošanas laiks – aptuveni 50 gadi. Tās tika uzbūvētas pietiekami labi, un es ļoti ceru, ka viss būs kārtībā, bet apsekojumi un ekspertīzes noteikti būtu nepieciešamas.

Esat projektējusi arī citas ēkas Zolitūdē un Imantā, stāvējusi pie šo mikrorajonu šūpuļa.

Z.K. Padomju laikos mēs kopā ar Juri Gertmani projektējām Zolitūdes rajonu.

Šī [Maxima] māja faktiski bija tāds kā nobeigums Zolitūdes attīstībai.

Arī jūsu ģimenē šī ir īpaša situācija. Kubā strādājat trijatā ar dēlu Andri un meitu Daci, jūsu znots Didzis Putniņš ir viens no RE&RE bosiem. Saspringta situācija laikā, kad tiek dalītas atbildības.

Z.K. Tas viss ir nejauši izveidojies. Meita otrreiz apprecējās tikai pirms pāris gadiem. Kad mēs sākām Zolitūdes projektu, viņa vēl nebija Putniņu ģimenes locekle.

Vēl divos mūsu projektos, tikai pēc tam, kad tie tika izstrādāti, tika uzaicināta firma RE&RE, un to darīja privātais pasūtītājs.

Jautājumu vairāk uzdevu par traģēdijas apjomu arī jūsu ģimenē.

Z.K. Protams, tas nav izstāstāms, kāds trieciens šis ir mūsu ģimenei, tomēr tas nav salīdzināms ar kopējo traģēdiju, ar to, kas ir noticis citiem.

Vai pēc notikušā vispār spējat kaut ko darīt savā profesijā?

Z.K. Ir iesāktie projekti. Arhitekta atbildība – sākot projektu, tas ir jāpabeidz. Viņš nevar pamest un aizmukt, jo tas var atstāt iespaidu uz ēkas nākotni.

A.K. Pašlaik divi projekti ir celtniecības stadijā, notiek autoruzraudzība, divi – projektēšanas stadijā.

Preses konferencē nākamajā rītā pēc notikušā bijāt vieni no retajiem, kas demonstrēja cilvēcīgu stāju un sāpes. Bijāt atnākuši paši, nevis atsūtījuši kādu pārstāvi. Paši apturējāt savus arhitektu sertifikātus. Bet kāpēc bija vajadzīga jezga ar automašīnām, pārrakstot tās citai firmai un tad atkal reģistrējot atpakaļ?

A.K. Tas bija pārsteidzīgs lēmums.

Z.K. Mēs ļoti atvainojamies. Juristi ar saviem uzbrukumiem faktiski to izraisīja.

A.K. Lai apliecinātu mūsu nodomu patiesumu, tas viss tika atcelts. Ar manis, Zanes vai Kuba nekustamajiem īpašumiem nekādas darbības līdz izmeklēšanas un tiesvedības beigām netiks veiktas.

Tās bija bailes no tiesvedībām?

A.K. Mēs gribam veikt svarīgāko mūsu uzbūvēto objektu ekspertīzi. Katra ekspertīze maksā 2000-3000 latu, un tā ir pietiekami liela summa. Firmai nav šādu līdzekļu, tā kā ar īpašumiem esam apsolījušies neko nedarīt, mums tagad jāmeklē, kur dabūt šādu naudu.

Kalinkas kundze, jūs, viena no Latvijā pazīstamākajām arhitektēm, kā profesionāle esat pilnīgi neaizsargāta šajā situācijā?

Z.K. Pilnīgi neaizsargāta.

A.K. Protams, ekspertīzes veikt mums neviens neprasīja, un mums ir profesionālās atbildības apdrošināšana par Ls 300 000. Tā ir spēkā. Tā segs cietušo trešo personu prasības, ja tiks pierādīta mūsu vaina. Pašlaik esam gaidīšanas režīmā.

Z.K. Dziļi sērojam par notikušo. Ļoti, ļoti. Kaut es nebūtu vispār sākusi šo projektu!

A.K. Ka tas vispār notika, es nevaru aptvert līdz šim brīdim.

Z.K. Mēs palīdzam izmeklētājiem un ekspertiem. Ka mēs varētu kaut ko nomainīt, veikt izmaiņas dokumetācijā, kā tas izskanēja presē, ir pilnīgi izslēgts. Visu dokumentu otrais eksemplārs glabājas būvvaldē, pie būvniekiem.

Morālā atbildība ir vienkārši… Kā teica arhitekts Andris Kronbergs, situācijas ķīlnieki.

Visvieglākais būtu vispār vairs neko nedarīt arhitektūrā.

Nav vairs uzticības sistēmai, ko arhitekts nevar kontrolēt?

Z.K. Redziet, tehnoloģijas iet uz priekšu. Kādreiz varēja uzprojektēt privātmāju arhitekts un būvnieks, taču tagad – kādi tik speciālisti netiek iesaistīti! Tās pašas signalizācijas, elektrība, apkure, vēdināšana, visādi alternatīvie siltumi, saules baterijas… Citādi nevar – mums ir jātic, ka otrs līdzcilvēks izdarīs savu darbu labi. Tad vispār neko nevarētu izdarīt, ja otram cilvēkam nevarētu uzticēties.

Būvkonstruktoru Ivaru Sergetu šaurajā profesionālajā lokā pazināt personīgi?

A.K. Mēs ar viņu bijām jau strādājuši pie diviem citiem projektiem – Tango projekta starp Blaumaņa un Dzirnavu ielu, kas vēl nav pabeigts, un pie jaunas biroju mājas Brīvības un Indrānu ielas stūrī. Sadarbība bija veiksmīga, tāpēc to turpinājām.

Kā darbosities tālāk?

(Ilga pauze.)

A.K. Visu, ko no arhitektūras un projekta vadības viedokļa varējām izdarīt, darījām pēc labākās sirdsapziņas. 

Z.K. Tas nedrīkstēja notikt. Kaut kur visā šajā sistēmā tomēr ir bijusi kļūda. Lūdzu, vēlreiz šajā rakstā atgādiniet, ka cilvēku drošībai ir jābūt visaugstākajai vērtībai. Nekas nespēj atsvērt cilvēku dzīvības. Mums nevajag skaistas mājas, ja tādēļ iet bojā cilvēki.