Meža ielokā Šimku ģimene izauklējusi vēl vienu spilgti uzlecošu pianisti – Aurēliju. Lielajā istabā, kur līdzās stāv viņas un Vestarda klavieres, meitene stāsta par sapni spēlēt Albertholā un to, kāpēc mīl skumjas
Netālu no Tukuma, lejup pa kalnu, no kura atklājas gleznains skats, meža ielenkumā stāv māja. Skaista un viena pati. Tuvākie kaimiņi ap trīssimt metru tālu, pāri laukam.
16 gadus vecā pianiste Aurēlija Šimkus par šo bērnības nošķirtību vēlāk intervijā teiks, ka vienatne ir bijusi piespiedu mācību stunda domāt, radīt, sapņot un veidot savu pasauli – ar saviem tēliem. Tas tagad palīdz. «Tā sanācis, ka bērnību esmu pavadījusi viena, savās domās. Un ja ir raksturā tā skumjā cietēja nots, tad viegli to vienmēr atdzīvināt. Mākslā ciešanas, iekšējie pārdzīvojumi un smalkāka pasaule ir tas, no kā mēs radām. Mēs nevaram radīt no prieka vai virspusējām izklaidēm. Šajās skumjās ir jāsaredz gaisma.»
Nepabeigtais Bahs
Izcilā latviešu pianista Vestarda Šimkus 13 gadus jaunākā māsa Aurēlija 5.decembrī Lielajā ģildē atklāj festivālu Eiropas Ziemassvētki ar solokoncertu, ko pati dēvē par klaviermūzikas vakaru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.