Par jūsu un mūsu brīvību! Ar šo devīzi poliete Ita Kozakeviča uzjundīja mazākumtautību nacionālo pašapziņu un atbalstu Latvijas neatkarībai.
Vai viņas nāve Itālijā bija nejaušība vai čekas pirksts?
Ap Doma laukumu 1990.gada 3.novembrī tūkstošiem cilvēku piepilda Vecrīgas ieliņas. Līdzīgi kā pirms pusgada, kad 4.maijā tauta gaidīja Neatkarības de-klarācijas pieņemšanu. Toreiz Augstākās padomes tribīnē kāpa arī viena no Latvijas Tautas frontes līderēm, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja Ita Kozakeviča. «Jo vairāk mēs tuvojamies Latvijas neatkarībai, jo vairāk tuvojamies maksimāli demokrātiskai attieksmei pret nacionālajām minoritātēm,» viņa oponēja interfrontiešu frāzēm par apspiestajiem krievvalodīgajiem. Ar pavasara ziediem un apskāvieniem tūkstošiem cilvēku sagaidīja deputātus, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Arī Itu.
Tad, 3.novembrī, cilvēki ar puķēm apber Itas zārku. Ziedi klāj arī visu ceļu piecu kilometru garumā no Jēkaba katedrāles līdz Miķeļa kapiem. Daudzi nespēj aptvert, ka Itas dzīve aprāvusies 35 gados. Viņas nāves apstākļi Itālijā ir mīklaini. Mulsinošs Itas dzīvesbiedra Induļa Strazdiņa atteikums prasīt tiesu medicīnas ekspertīzi un izmeklēšanu. Šogad, 25 gadus vēlāk, kad padomju lēģerus izgājušais dzejnieks Knuts Skujenieks intervijā Ir pirmo reizi atklāja, ka viens no viņa nodevējiem bija Indulis Strazdiņš – VDK ziņotājs, Itas draugi atceras detaļas, kas stiprina aizdomas, ka viņas nāve nebija nejauša.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.