Izaudzēt vīnogas, kas ir izturīgas pret salu un slimībām, – 30 gadus strādādams Moldāvijā mērķi sev izvirzīja Gunvaldis Vēsmiņš. Viņš sapņo par labu ēdamo vīnogu ienākšanu katrā sētā
Patīk šitā? Zin, tad lāb! Šitā nav domāta priekš ēšanas, bet priekš vīna, selekcionārs Gunvaldis Ilgvars Vēsmiņš Cīravā vēlīgi dalās ar rudens ražu, kas nolikta uz galda mājas priekšā. «Un paņem šito! Parasti jo lielāka oga, jo vairāk sēklu – tik lielās ogās ir četras sēklas, bet tur būs tikai viena vai divas,» viņš piebīda tuvāk trauku.
Šķīvī ir arī viņa pirmā izveidotā šķirne ‘Ļana’, par ko ieguvis sertifikātu 1973.gadā, dzīvojot Moldāvijā. Otrā – ‘Suročenu baltā’. «Abas šķirnes ir diezgan plaši izplatītas pasaulē. Portugālē, piemēram, ‘Ļanu’ audzē vairāk nekā 1000 ha platībā. Šad tad arī Latvijā veikalos var redzēt ‘Ļanu’, kas ir atnākusi no Portugāles. Pēc ogām pazīstu!» klāsta sirmais vīrs. «Un šitā ir ‘Simča’, mana mazdēla Aleksandra selekcija. Viņam uzvārds ir Simčenko, sacīju: tā tava pirmā šķirne, lai būtu Simča! Un šī, ‘Dietlava’, ir vīna šķirne. Izveidota jau te, Cīravas Vīnkokos. Maziņas odziņas, ļoti sulīgas, līdz 70% sula. Šito vīnogu šogad pirmoreiz provēs vīna darītavā pie Siguldas.»
Ilgi var
Piedzimis 1931.gadā Medzē, Liepājas pievārtē, Gunvaldis Vēsmiņš vīnogas pirmoreiz dabā redzējis tikai 1946.gadā, kad iestājies Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā. «Tur pie sienas dārzniekam auga ‘Šasla baltā’,» atceras. «Man tā gribējās vienu odziņu nogaršot, bet nevarēju atļauties. Lielie puiši gan garšoja. Biju mazākais, man bija 15 gadi, vienmēr biju aizmugurē lielajiem. Un biju audzināts, ka bez atļaujas neko nedrīkst ņemt. Apelsīnu, banānu biju garšojis, tos varēja nopirkt, bet vīnogas – nekad.» Pirms kara Latvijā laukos pie mājām reti kur augušas vīnogas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.