Zemgaļu metālisti iekaro Skandināviju

Lai iemācītos strādāt ar stiklu, Mārtiņš Eltermanis rīkojās aizkustinoši vienkārši — aizgāja pie konkurējošā uzņēmuma.
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Jelgavas uzņēmuma Glassstyle darbinieki ir pārdroši – viņiem patīk uzņemties vairāk, nekā iespējams, un tad ar stikla un metāla konstrukcijām pārsteigt pasūtītājus

Kad viens no vīriem, pabeidzis metināt melno tēraudu, norauj no sejas aizsargmasku un uzsmaida kolēģim velnišķīgi apmierinātu smaidu, viņš atgādina vikingu. Cūkādas priekšautā ar tādiem pašiem cūkādas zābakiem kājās, viņš aizrautīgi darbojas ar metāla konstrukcijām, kas vēlāk tiks vestas uz Norvēģiju un izmantotas kādas koka mājas celtniecībā. Bet attieksme tāda, it kā viņš sev zobenu kaltu. 

Tādi ir visi vairāk nekā 33 Glassstyle darbinieki. Pie ražotnes atstātais žigulis, kas izmantots auto izdzīvošanas sacensībās, ir lielisks apliecinājums, ka viņi ir mazliet dulli. Uzņēmuma dibinātājs Mārtiņš Eltermanis tieši krīzes gados nolēma kopā ar draugu veidot stikla apstrādes uzņēmumu, lai gan viņam nebija ne plika graša pie dvēseles, ne arī sajēgas par stiklu. Vēlāk, uzņēmuma līdzīpašnieka Māra Krasmaņa iedrošināts, sāka nodarboties ar metālapstrādi un kopā ar kolēģiem kļuva par īstiem metālistiem. Norvēģijā paši pieteicās demontēt un atjaunot vecas slūžas, lai gan iepriekš neko tādu nebija darījuši. Kad norvēģu sadarbības partneri nedroši ieminējās, vai latvieši var tiltu uzbūvēt, atbildēja – protams! Uzbūvēja. Tāds ir Glassstyle galvenais darba princips – nebaidīties riskēt.

Ar cilvēcīgu atbalstu

Mārtiņš kopā ar draugu Daini Bērziņu uzņēmumu nolēma dibināt 2008.gadā. «Dainis strādāja labi apmaksātu darbu lauku tehnikas tirdzniecībā, es palīdzēju ģimenei puķu veikalā un darīju gadījuma darbus. Naudas mums bija tik, cik bija, respektīvi, necik.» Bija izlasījuši par Jelgavas biznesa inkubatoru un pieteica savu ideju. Tagad kādreizējā inkubatora ēka redzama aiz Glassstyle biroja stikla sienām. Tieši tāpat kā Lielupe un Jelgavas baznīcu torņi. Uzņēmumam ir birojs ar visskaistāko skatu uz pilsētu, bet toreiz, pirms septiņiem gadiem – neveiksmei nolemta ideja. «Mums bija doma atdzīvināt stikla bloku ražošanu. Atminieties, padomju laikos kāpņu telpās bija sienas no stikla blokiem,» stāsta Mārtiņš. «Bet mums pagalam neveicās ar tiem.»

Izrādās, vairumam cilvēku joprojām metas pumpas no visa, kas saistīts ar padomju laikiem. Par laimi, Mārtiņam un Dainim dažādībai biznesa plānā bija paredzētas ar smilšu strūklu apstrādātas rūdīta stikla durvis. Tā bija dzīvotspējīga ideja, un 2009.gadā abi draugi nodibināja uzņēmumu, kas pasūtītājiem Jelgavā un tās apkārtnē sāka uzstādīt stikla durvis, dušas kabīnes un sienas. Ar inkubatorā iegūto finansiālo atbalstu tika izveidoti pirmie bukleti, vizītkartes, mājaslapas, ko Mārtiņš uzskata par nozīmīgu ieguldījumu – vietne tīmeklī ir viens no būtiskākajiem ceļiem pie klienta.

Lai iemācītos strādāt ar stiklu, Mārtiņš rīkojās aizkustinoši vienkārši. Aizgāja pie konkurējošā uzņēmuma Pilnstikls, kas arī nodarbojas ar rūdīta stikla konstrukciju izgatavošanu, un palūdza iespēju mēnesi strādāt kopā ar šīs firmas montāžniekiem. «Pilnstikls bija viens no pirmajiem mūsu sadarbības partneriem, no kuriem joprojām iepērkam furnitūru: durvju rokturus un eņģītes,» paskaidro Mārtiņš. Jautāts, kas mudināja Pilnstikla vadību atbalstīt iespējamos konkurentus, viņš atbild – cilvēcīgas attiecības. Šādu cilvēcīgu atbalstu sniedza arī kāds draugs, kas toreiz, kad Glassstyle vēl nebija savas ražotnes, atvēlēja Mārtiņam stūrīti savā fabrikā.

Diemžēl Mārtiņš un Dainis ātri saprata, ka ar stiklu vien naudu nenopelnīt. Pieprasījums mazs, cena – augsta. «Iebuksējāmies, nekur uz priekšu netikām,» atzīst Mārtiņš. «2010.gadā mums izteica vēlēšanos pievienoties mūsu draugs Māris Krasmanis, ar kuru tagad divatā esam uzņēmuma līdzīpašnieki. Viņš ir iekšdedzes dzinējs, ieteica neaprobežoties tikai ar stikla durvīm un sākt piedāvāt arī metālapstrādes pakalpojumus. Kāda metālapstrāde!» Neviens no viņiem pirms tam pat smago metālu neklausījās. Taču gan pasūtītājiem, gan izpildītājiem ir sarežģīti no divu dažādu ražotāju materiāliem izveidot kaut ko vienu, piemēram, kāpņu margas. «Lai salāgotu divu ražotāju stikla un metāla konstrukciju, tas rada nevajadzīgu muļļāšanos,» skaidro Mārtiņš. «Tiklīdz sākām piedāvāt metāla konstrukcijas un stikla izstrādājumus mājām, pieprasījums kļuva krietni lielāks.»

Vairums pasūtījumu bija durvju, margu, balkonu, stikla dušu iebūve privātmājās. Pirmie lielākie darbi – stikla siena Elejas saieta namā un Olaines bērnudārzā Ābelīte. Vēlāk šādu pasūtījumu kļuva aizvien vairāk, un nu par Glassstyle darba stilu un kvalitāti var pārliecināties arī divās pilīs. Siguldas Jaunajā pilī jelgavnieki veidoja terases konstrukcijas, balkonus un kāpņu margas. Bet Jelgavas pilī, kur atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte, izveidoja metāla un stikla konstrukciju lifta šahtai, lai augstskola būtu pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. «Visu metinājām uz vietas. Augstākajos stāvos darbinieki kā industriālie alpīnisti karājās, iesieti virvē,» Mārtiņš stāsta par 18 metrus augsto konstrukciju. Rokot šahtas grīdai vajadzīgo pazeminājumu, strādnieki uzgāja 18.gadsimta monētas – kamēr arheologi meklēja senās liecības, darbi tika apturēti.

Vajag tiltu? Lūdzu!

Dienā, kad Ir viesojas ražotnē, te valda darba dienai nepiedienīgs klusums. Izrādās, darbinieki krauj stikla un metāla konstrukcijas vešanai uz Norvēģiju. Aptuveni 70% produkcijas tiek eksportēta skandināviem un turpat arī montēta koka daudzdzīvokļu namos, tāpēc uzņēmumu darbinieki nemitīgi rotē: 15 strādā Latvijā, padomju laika angārā izveidotā ražotnē Ozolniekos, citi 15 – Norvēģijā, visbiežāk Lillestremā, kur atrodas telpas celtniecības detaļu montāžai.

Tieši pēc tam, kad jelgavniekus 2011.gadā uzmeklēja kāds norvēģu būvuzņēmējs, Glassstyle uzņēma īstos apgriezienus. Pirmais pasūtījums bija sešas stikla durvis. «Neviens no mums pirms tam Norvēģijā nebija bijis. Pirmajā reizē gāja raibi, jo pasūtītājs, būdams nedaudz izklaidīgs, bija piemirsis, ka ieradīsimies. Bijām ar instrumentiem un stiklu uz ielas, pretī nebija mašīnas,» stāsta Mārtiņš. Taču viņu dzīvē ir daudz veiksmes un sagadīšanās. «Toreiz Lillestremā satikām lietuviešus un sarunājām, ka viņi mums aizdod mašīnu, lai varam aizbraukt uz objektu un sākt montāžas darbus. Joprojām ar tiem lietuviešiem sadarbojamies.»

Norvēģu būvuzņēmējam tik ļoti iepatikās Glassstyle darbs, ka viņš kopš 2011.gada ne tikai pats regulāri sadarbojas ar latviešiem, bet ieteicis viņus arī citiem norvēģu būvuzņēmējiem. Vairums namu, kuros strādā Glassstyle, ir koka karkasa ēkas. Tādas, pēc Mārtiņa vārdiem, norvēģiem patīk. Savukārt ar mūra ēkām norvēģiem nepatīkot «ķēpāties».

Latvieši nelielu pieredzi rekonstrukcijas darbos guvuši, strādājot gan Siguldas Jaunajā pilī, gan Siguldas pilsdrupās, tāpēc viņiem ir dūša darīt to, ko skandināvi nevēlas uzņemties. «Ja jaunceltņu tuvumā ir vecas ēkas, viņi tās atdod mums rekonstruēt. Viena ēka bija vecas dzirnavas. Kad piedāvājām renovēt arī slūžas, norvēģis pasmējās, jo mums nebija ne jausmas, kā slūžas atjaunot. Tomēr tās demontējām, atvedām uz Latviju, cīnījāmies. Mums izdevās.» Tagad ēku restaurācija ir trešā joma, kurā Glassstyle darbojas.

Glassstyle pārdrošību pierāda arī viņu apņemšanās uzbūvēt norvēģu klientam tiltu. Kā skaidro Mārtiņš, Norvēģijā būvuzņēmējiem ir striktas prasības – ceļot jaunas ēkas, jāsakopj arī vide ap tām, jānodrošina pievedceļi līdz pat maģistrālajam ceļam. Ja jaunceltne ir vienā upes pusē, bet sabiedriskā dzīve otrā krastā, būvniekiem jāceļ arī tilts. «Kad norvēģis mums ieminējās par tiltu, teicām: «Protams!» Lai gan mums tilta būvniecība bija tikpat sveša kā kosmoss. Bet šis norvēģis, ar kuru sadarbojamies, ir diezgan liels avantūrists un mums uzticējās,» stāsta Mārtiņš. Siguldā Glassstyle bija sadarbojies ar arhitekti Ināru Caunīti, un viņa piekrita projektēt tiltu. Konstruktori un inženieri ņēmās rēķināt – lai gan tilts paredzēts gājējiem, ziemā tam tomēr jāspēj izturēt arī sniega tīrīšanas mašīnas slodzi. «Lai būtu simtprocentīgi droši, ka tilts precīzi atbilst nepieciešamajiem izmēriem, mēs to vispirms samontējām Latvijā. Tilts derēja ar viena vai divu milimetru nobīdi,» stāsta Mārtiņš, rādot fotogrāfijas.

Tagad norvēģu būvnieki ir gatavi Glassstyle uzticēt arvien vairāk darba. Par iespējamo sadarbību ieinteresējies arī viens no Skandināvijas lielākajiem celtniecības un nekustamo īpašumu uzņēmumiem NCC, taču ar nosacījumu – jelgavnieki atsakās no spartiskajiem darba apstākļiem vecajā angārā un izveido mūsdienīgu ražotni, kā arī iegūst Eiropas kvalitātes sertifikātus produkcijai. Tādēļ arī Mārtiņš un Māris kopā ar kolēģiem sākuši darbu, lai pāraugtu paši sevi – jāceļ vismaz 2000 kvadrātmetrus liela ražotne, jāsertificē konstrukcijas.

Mājas būs Latvijā

Lielākais Glassstyle izaicinājums pašlaik, gādājot par izaugsmi, ir nodrošināt darbu līdzsvaru Latvijā un Norvēģijā. No 2011.gada, novirzot peļņu attīstībai, uzņēmums ir spējis ik gadu dubultot apgrozījumu, un pērn tas sasniedza gandrīz miljonu eiro. Lielākā daļa peļņas gūta ārzemēs.

«Norvēģijā viss skaidrs: ir pasūtītāji, sarunājam, ko katrā projektā darām, zinām izpildes termiņus, strādājam,» stāsta Mārtiņš. «Bet Latvijā viena problēma ir tā, ka valsts un pašvaldību konkursos uzvar lētākais piedāvājums, un konkurējot mēs nespējam izprast – kā var būt tik zemi cenu piedāvājumi. Vai nu uzņēmējs ir paredzējis, ka nemaksās darbiniekiem, vai nemaksā visus nodokļus. Ja esam nodokļu maksātāji, Latvijā nespējam konkurēt,» secina uzņēmējs.

«Otra problēma ir lielie būvniecības uzņēmumi, kas uzvar konkursos un dažādu darbu izpildei piesaista apakšuzņēmumus, bet katru apakšnieku nospiež tik zemu, cik var – iet vaļā kautiņš par centiem. Līguma nosacījumi ir tādi, ka mums kā mazam uzņēmumam vienas kļūdas dēļ jābaidās zaudēt visu uzņēmumu. Bet mums ļoti gribas, lai Latvijā būtu vairāk pasūtījumu, negribas strādāt ārzemēs.» Tāpēc paralēli plānam iekarot Somiju un Zviedriju Glassstyle tomēr nolēmis darīt visu iespējamo, lai darbs un mājas ir šeit – Latvijā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Uzņēmums ir kā skola – sākām mācības 1.klasē un visu laiku turpinām. Mūsu spēks ir vēlmē arvien kaut ko jaunu uzzināt.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Vecāmāte teica, ka skola maksā naudu. Esam izvēlējušies skolu, kas patiešām maksā bargu naudu. Šogad, piedaloties konkursā par Inčukalna estrādes būvniecību, neuzmanības dēļ iesniedzām pašizmaksas tāmi. Uzvarējām un, apzinoties, ka par kļūdām jāmaksā, estrādi uzcēlām, negūstot no tā peļņu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Būt drosmīgiem un riskēt! Sākumā nav, ko zaudēt, un šāda situācija jāuztver kā priekšrocība. Kad uzņēmums kļūst lielāks, tad gan vairs nedrīkst uzņemties simtprocentīgu risku.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu