Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Rīgā un tās apkārtnē muižu un muižiņu nav trūcis. Grūtības sākas tad, kad vēlamies sameklēt kādu, kuru sakopuši un joprojām apdzīvo tās īpašnieki. Daļa ir nojauktas, virkne arhitektūras mantojuma ir avārijas stāvoklī, citas sadalītas dzīvokļos, vēl kādā atrodas sabiedriskas iestādes vai veikals. Zēlustes muiža ir elegants izņēmums. Atjaunota, sakopta un apdzīvota, Juglas ezera krastā tā priecē savus vienpadsmitos īpašniekus – uzņēmēju Kasparu Viškintu ar sievu Jolantu un bērniem – un viņu viesus.
Lietas ar stāstu
«Agrāk dzīvojām Salaspilī. Kad kāds vaicā, kā nonācām līdz muižai, atbildu – ar porcelāna traukiem! Neatceros, vai pirmo servīzi nopirkām vai saņēmām dāvanā, bet pamazām tai piepulcējās arī mēbeles, interjera priekšmeti… Visbiežāk cilvēki vispirms iegādājas ēku un tad to iekārto, bet mums sanāca otrādi,» smejas Jolanta, kad no filigrānām maigi rozā tasītēm malkojam piparmētru tēju Zēlustes muižas terasē. Uz senas pūra lādes smaržo sarkanas rozes, dzīvojamajā istabā aiz vāzē sakārtotām orhidejām slejas vēsturiska krāsns. Balti mūsdienīgi ādas dīvāni mijas ar grezniem masīvkoka skapjiem un kumodēm, uz kurām saliktas neparastu formu vāzes. «Interjerā parādās mūsu raksturi. Es pieturos pie klasikas, Kasparam patīk antīkais. Mēs atrodam kompromisu detaļās,» komentē Jolanta.
Ar vēsturisko mēbeļu kolekcionēšanu saimnieks aizraujas jau gadus divdesmit, tās nopirktas no īpašniekiem, uzietas antikvariātos. Katrai ir savs stāsts, savas nianses, vairākām – arī viltīgi paslēpti nodalījumi un neparasti mehānismi. «Tagad neviens neko tādu netaisa,» saka Kaspars, kamēr aplūkojam mēbeļu iekārtu, kas agrāk atradusies Krievu drāmas teātrī. Runājot par muižas dārgumiem, viņš gan ir pieticīgs – daudz plašāku kolekciju var aplūkot citā uzņēmēja īpašumā, Ēdoles pilī Kurzemē. Tiem, kuri tur viesojušies, komentāri nav nepieciešami – pils istabu sienas rotā gleznas, visur izlikti svečturi, senās mēbeles papildina kolekcijas ar veciem svariem, rotaļlietām, automašīnu modelīšiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.