Žurnāla rubrika: Cilvēki

Everita Pļavniece, takšu portāla autore

Posted on janvāris 11, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Mani dārgumi! Skipers ir no Jelgavas, Kūpers – no Maskavas, Āgenskalna daudzstāvu mājas dzīvoklī ar saviem gludspalvaino takšu puikām iepazīstina Everita

Runādamies ar suņiem, viņa ar vīru Andri viens otru tā arī sauc: «mamma» un «tētis». «Dēli», it īpaši atjautīgais Skipers, saprot valsts valodu tik labi, ka informācija, kas viņiem nebūtu jādzird, tiek izteikta krieviski. 

Kūpers uz trīs gadu dzimšanas dienu saņēma siera, biezpiena, burkānu torti sirds formā ar cīsiņu garnējumu. Uz Skipera piecu gadu jubileju tapa kūka ar Holivudas zvaigžņu alejas simbolu: Everitas galerijā portālā Draugiem.lv var izsekot viņas suņu dzīvei. 

Skipers pagājušovasar izturējis proves, lai tēlotu aktiera Andra Keiša četrkājaino draugu filmā Vientuļā sala. Nopelnījis honorāru – 30 latus par divu dienu filmēšanos. 

Šim dzīvniekam piemīt politiķu tik kārotā harisma! Draugiem.lv pie videoklipa, kur viņš Ziemassvētkos ar zobiem atver dāvanas, «man patīk» uzklikšķinājuši 846 cilvēki, abu suņu fotogalerija dažu dienu laikā apskatīta vairāk nekā 12 000 reižu. «Cīsiņsuņi» savu saimnieci – grafisko dizaineri un fotogrāfi – ir iedvesmojuši izveidot ne tikai bilžu «buduāru» Skipera studija, bet arī ikgadējo takšu kalendāru un interneta portālu. 

Pirms sešiem gadiem, kad Everita apprecējās, viņai no vecāku mājām visvairāk pietrūka suņa. Abi ar vīru norunāja: pilsētas dzīvokļa iemītniekam vajadzētu būt neliela auguma un ar īsu spalvu. Aizbrauca pie pirmā takšu metiena, ko atrada sludinājumā, paņēma mazuli, kas panācās viņiem pretim un aiz prieka apčurājās. Tas bija melnais Skipers ar brūniem lāsumiem. Izvēli par otru suni Kūperu izdarīja citi. Rudais tīrasiņu skaistulis, kura ausis bērnībā bija tik lielas kā zilonītim Dambo, mazliet par ilgu aizsēdējies dzimtajās mājās, 3,5 mēnešu vecumā uz Rīgu atceļoja ar vilcienu no Krievijas. «Krievi, amerikāņi, angļi,» Everita uzliela Kūpera smalkos radurakstus. 

Atšķirībā no Skipera, kas kucēna dullībā «izlasīja» grāmatu Zvejnieka dēls, sacaurumoja piecas atkritumu lāpstiņas un pa visu dzīvokli izripināja kartupeļu maisu, Kūpers rīkojies ar izsmalcinātu minimālismu, smejas Everita  – nograuzis vadus mājas kinozālei. 

Takšu portāls ir rīkojis piecas labdarības akcijas Piepildām bļodiņas, kurās vākta barība patversmju dzīvniekiem. Skipers un Kūpers saimnieku lomā ir sagaidījuši viesus septiņos Latvijas takšu saimnieku un viņu mīluļu salidojumos: tur notiek suņu talantu konkursi, takšu skriešanas maratons, izcilākajam no visiem žūrija piešķir supertakša titulu. 

«Tāpat kā es, viņi bieži vien ir radoši cilvēki: mākslinieki, fotogrāfi…» Everita ir novērojusi, kas kopīgs visiem takšu saimniekiem. 

Zelta zivtiņa

Posted on janvāris 11, 2012 by - Personība

Jaunā aktrise Ieva Segliņa (21) gatavojas savai otrajai lielajai lomai – Džuljetai. Režisora Džilindžera iestudētā Šekspīra traģēdija Romeo un Džuljeta janvāra nogalē piedzīvos pirmizrādi Dailes teātrī. Pirmo lielo lomu pie Džilindžera viņa nospēlēja 16 gadu vecumā izrādē Lolita 

Laikmets, kad aktrises bija dīvas, ir beidzies, atzīst jaunā Dailes teātra aktrise. Viņa ir 21 gadu veca un pagājušajā vasarā beigusi leģendārā Maskavas Teātra mākslas augstskolas MHAT režisora Romāna Kozaka kursu. «Agrāk aktrisēm visu laiku bija jāpiedomā, kā viņas izskatās, kā izies no mājas, tagad tiek gaidīta daudz lielāka vienkāršība,» Ieva spriež. Pēdējās nedēļās pirms pirmizrādes viņa ir ļoti aizņemta mēģinājumos. Intervijai jaunā aktrise laipni atradusi stundu brīva laika, ko citādi būtu varējusi pavadīt, mazliet atpūšoties. Teātra grimētavā, kur noris mūsu intervija, Ieva apsēžas pie sava galdiņa – uz tā lomas eksemplārs zilos vākos, trīsdaļīgs spogulis ar spilgtu apgaismojumu. Viņas sacīto par vienkāršību pasvītro pašas glītais, taču vienkāršais tēls – ne pilītes kosmētikas, gaiša jaciņa un bikses. 

Intervijā visu laiku jaunāko Dailes teātra štata aktrisi brīžiem uzlūkoju tieši, brīžiem – spoguļattēlā. Magnētiskā pievilcība, kas jaunajai aktrisei piemīt – un tas nav tikai viņas patīkamais izskats -, bija tā, ko mēģinājumu starplaikā pamanīja Dailes teātra režisors Džilindžers, 2003.gadā viņu sastopot teātra gaitenī. Ievai toreiz bija tikai divpadsmit gadu, ar bērnu ansambli Knīpas un knauķi viņa piedalījās izrādē Īkstīte. Jūsu meita reiz būs aktrise, Ievas mātei toreiz teica Džilindžers. 

Pēc četriem gadiem, kad Ievai bija sešpadsmit, viņš atcerējās jauno dziedātāju un sazvanīja sievieti, lai viņas meitai piedāvātu galveno lomu Vladimira Nabokova lugas Lolita iestudējumā. Tas bija tramplīns visiem turpmākajiem notikumiem Ievas dzīvē, ko pavisam droši var dēvēt par neticami veiksmīgu sakritību ķēdīti. 

Un te viņa ir – jaunā Džuljeta! Ievas balss ir jaunavīgi maiga un tvanīga kā karstās šokolādes tasīte. Šo sezonu Dailes teātrī viņa sāka ar Odrijas lomu situāciju komēdijā Primadonnas. 27.janvārī gaidāma Šekspīra lugas Romeo un Džuljetas pirmizrāde, bet Ievu šosezon gaida vēl viena nozīmīga loma – atjaunotajā izrādē Džons Neilands viņa spēlēs Neilanda meitu, lomu, ko reiz spēlējusi aktrise Lilita Ozoliņa. 

Nervus un sapņu lomas – malā!
«Nervus un sapņu lomas pašlaik jānoliek malā. Jākoncentrējas uz darbu,» Ieva saka nopietni, kā uzrunājot pārgalvīgu jauniešu auditoriju. Viņas gadījumā šiem vārdiem patiešām ir svars: kopš vasarā saņēmusi aktrises diplomu Maskavā un atgriezusies Rīgā, lai septembrī sāktu darbu Dailes teātrī, visa dzīve pakārtota lomām un darbam. «Man ir svarīgi, lai galvā ir skaidrība un nedzīvoju uz vienām emocijām,» jaunā aktrise stāsta. 

Pat pēdējās nedēļās pirms Romeo un Džuljetas pirmizrādes Ieva nezina, kurš uz skatuves būs viņas Romeo. Mēģinājumu procesā Džilindžers izvēlējies paņēmienu: mēģināt, abām Džuljetām – Ievai Segliņai un Ilzei Ķuzulei, kā arī abiem Romeo – Artūram Dīcim un Kristapam Rasimam, mainoties partneriem. «Tas ir ļoti labi,» Ieva saka. «Ja tev jāspēlē ar partneri, iepriekš nepasakot, ar kuru, ir interesanti. Nepierodi. Ir dzīvas, īstas emocijas.» 

Dažos mēģinājumos Ieva un Ilze «samaina Romeo» pat četras reizes. Ieva smejas – kas zina, vai pat pirmizrādes dienā režisors pateiks, ar kuru partneri jāspēlē. «Vienkārši ej uz skatuves, un – o!» viņa skanīgi smejas. 

Reklāmas plakātā viņi tomēr ir sadalīti pāros: Ieva ar jauno, daudzsološo Artūru Dīci, kurš par Mocarta lomu izrādē Amadejs, kā arī Jura lomu izrādē Aija pagājušajā sezonā tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks. Vai Ieva pati jau piedzīvojusi Šekspīra varoņu cienīgas emocijas? Viņa domīgi sarauc pieri. «Nav vairs tie laiki, kad cilvēki staigā pa ielām un nogalina cits citu, kā tas bija Šekspīra laikos. Pašlaik es meklēju, kā caur savām emocijām, atmiņām spēlēt kaut ko tik lielu kā viņa darbos.» 

Ievu Šekspīrs interesē kā autors, kurš sakāpina cilvēku emocijas. «Viņa varoņi dzīvo galējībās. Ja skumjas – tad ļoti. Ja laime – tad tāda, kādas uz Zemes nemaz nav.» Šekspīra dzejas valoda jaunajai aktrisei šķiet dabiska un skaista. Viņa atceras kāda pasniedzēja teikto – dzejā cilvēki runā tad, kad emocijas ir tik spēcīgas, ka parastā valodā tās izteikt nemaz nav iespējams. Pantus viņa nekaļ, vakaros sēžot uz gultas malas. «Es lasu, domāju par notikumiem un cilvēkiem, un teksts pats galvā iesēžas.» Džilindžers visu laiku mēģinājumos atkārtojot – runājiet vienkāršāk! «Lai nav kā vecās filmās – iznāk 30.gadu Džuljetas ar savu pantiņu,» Ieva smejas. Viņai patīk mūsdienu teātris, kurā nav mākslīga sakāpinājuma. Dzīvi uz skatuves no visa, kas notiek ārpus tās, Ieva nemaz nenodala. «Uz skatuves esmu es, un nokāpjot arī esmu es.» 

Savā ziņā var teikt, ka Ieva savu dzīvi patlaban pakārto darbam teātrī. Viss cits – otršķirīgs. Ja no rīta jābūt mēģinājumā, viņa vakarā ies laikus gulēt. Nekādu ballīšu! Pati smejas – teātrī kolēģi runā, ka apzinīgums pāries. Tomēr Ieva negrib, lai kaislība uz darbu pārvēršas rutīnā. «Es ticu, ka tāds brīdis nemaz nepienāks,» viņa apņēmīgi saka. 

Maskavā zvans no Džilindžera
Pavasarī, kad viņa vēl mācījās Maskavā, Ieva kādu rītu metro saņēma zvanu no Rīgas. Zvanītājs bija Džilindžers. Tā, štata vieta teātrī tev būs, tava pirmā loma sezonā būs Džuljeta, – režisors ātri nobēris. Ieva iespiegusies no prieka. «Tas bija kaut kas tāds…!» 

Viss kā pa diedziņu? Jaunā aktrise atzīstas, ka studiju laikā, kad atbraukusi uz mājām Rīgā, vienmēr ieskrējusi arī teātrī. Pārrunājusi ar Džilindžeru, kā studijās veicas. «Protams, man nebija pārliecības, ka Dailes teātris mani ņems darbā. Kad kursabiedri Maskavā skrēja uz teātriem atrādīties, likās – man arī vajag!» Tās bija tikai emocijas, jo Ieva jau zināja, ka atgriezīsies Rīgā. Bija saņēmusi darba piedāvājumu no Dailes teātra. 

Ja salīdzina Rīgas un Maskavas teātru vidi, jaunajiem aktieriem Maskavā iespējas ir daudz lielākas. «Desmit reizes vairāk teātru,» Ieva stāsta. «Protams, arī konkurence desmit reizes lielāka.» Pēc studijām Maskavā palikt bez darba ir gandrīz neiespējami, ja esi uzņēmīgs un proti sevi parādīt. 

Ieva ir atklāta – jaunam aktierim svarīgākais ir tas, lai viņu pamana režisors. «Tad tev viss ir. Viss veras vaļā.» Viņa vērtē kā milzīgu veiksmi to, ka trīspadsmit gadu vecumā Džilindžers viņu pamanīja. Deva iespēju spēlēt. «Tas ir liktenis, pilnīgi un galīgi neatkarīgi no aktiera paša gribas. Dieviņš izlemj, ka viņš grib savest tevi kopā ar šo cilvēku, un tā notiek.» Par skandalozo Džilindžeru, pie kura pusaudzes gados nospēlēja savu pirmo lielo lomu Lolitu (Nabokova darbā Lolita ir 12 gadus veca pusaudze, kura iesaistās attiecībās ar pusmūža vīrieti, mātes vīru), jaunā aktrise vienmēr izteikusies sirsnīgi. Kā skolotājs un labs draugs, kuram var uzticēties. 

Mēģinājumos, cilājot smago tēmu par pusaudzes un pusmūža vīrieša attiecībām, Džilindžeram izdevies radīt delikātu un vienlaikus brīvu atmosfēru. Ievai nebija jākaunas. «Viņš teica: uz skatuves dari, kā gribi, un es darīju,» viņa atceras, kā tolaik strādājusi. Toreiz pat īsti nav apzinājusies, cik nopietni tas ir – spēlēt uz lielās skatuves. «Viņa savu lomu nospēlē pārliecinoši, neizkrītot no tās ne mirkli, spēj pārmiesoties radikāli atšķirīgās Lolitas šķautnēs – sākot ar naivu bērnišķību, turpinot ar rafinētu sievišķību un beidzot ar pilnīgu sterviskumu,» pēc pirmizrādes 2007.gadā rakstīja teātra kritiķe Zane Radzobe. 

Fragmentu no Lolitas Ieva spēlēja arī iestājeksāmenos Maskavā pirms četriem gadiem. Studēt Krievijas teātra mākslas citadelē ierosināja slavenais režisors, vēlāk arī Ievas aktieru kursa vadītājs Romāns Kozaks. Noskatījies Rīgā izrādi Lolita, viņš devās pie Džilindžera. Vēlējās runāt ar Ievu un viņas vecākiem. Vai viņa būtu ar mieru doties uz Maskavu mācīties? Meitenei tolaik bija tikai sešpadsmit gadu. Nepabeigta vidusskola. Ievas ģimenē nav neviena no teātra vides. Taču Kozaka ideja tika novērtēta. Ievu valdzināja teātra pasaule. 

Kopā ar mammu Ieva devās uz iestājeksāmeniem. Krievu valodu zināja vāji. Bija iemācījusies krieviski Annas Ahmatovas dzejoli, un latviski – fragmentu no Lolitas. Komisija – Krievijas teātra pasaules zvaigznes – klausījās Ievā, aizrautīgi smejoties. Oļegs Tabakovs, Konstantīns Raikins… «Toreiz es viņus nepazinu un nemaz neuztraucos.» 

Dinamiskā, emocionālā Maskavas vide sākumā stindzināja. Nācās vienai tikt galā ar visu ikdienišķo. Milzu tempā apgūt krievu valodu, lai nebūtu baltais zvirbulis no Rīgas, kurš nodarbībās bezpalīdzīgi plāta rokas. Paralēli aktiermākslas studijām viņa pabeidza arī Rīgas Hanzas vidusskolu. 

«Vēl lielāku mīlestību pret profesiju,» Ieva formulē, ko studijas Maskavā deva. «Sapratni, cik milzīga ir teātra pasaule un ko tajā var paveikt.» Rīgā Ievai teikts – studijas Maskavā tevi sabojās, iemācīs domāt! Dabiskums bija jauniņās aktrises trumpis uz skatuves. «Pirms Maskavas grāmatas nelasīju,» Ieva pačukst. Augstskolā dabūja sarakstiņu ar klasiku, ko nedrīkstēja nelasīt. Mamma uz Maskavu sūtīja grāmatas latviešu valodā, lai Ieva jaudā tikt līdzi. Tagad aktrise vislabprātāk lasot krieviski – bagātās valodas dēļ. «Bija periods, kad man ļoti interesēja Antons Čehovs. Viņā caur humoru, vieglumu un mieru parādās traģiskais, kas cilvēkā ir.» Viņa arī atzīstas, ka Krievijā daudzu iemīļoto Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita nav spējusi pieņemt. Kāri tvērusi pasniedzēju skaidrojumus, bet grāmata tā arī palikusi vienaldzīga. 

Ievai patīk vienkāršība gan dzīvē, gan uz skatuves. «Tā man ir tuva, nevis domas par formu, abstrakciju. Pats interesantākais uz skatuves ir dzīvs cilvēks.» Maskavā viņa mācījās četrus gadus. Vienu gadu pirms studiju beigām Ievas kurss zaudēja skolotāju Romānu Kozaku. «Viņš bija ļoti cienīts un mīlēts cilvēks Maskavas teātra pasaulē,» jaunā aktrise stāsta. Režisors, kurš 80.gados Maskavā iestudējis kulta izrādes Činzano un Jeļizaveta Bam eglītē pie Ivanoviem, bet kopš 90.gadiem vadījis Maskavas Puškina teātri, nomira 2010.gada pavasarī 52 gadu vecumā. Rīgas skatītāji zina viņa iestudētās izrādes Dailes teātrī, veiksmīgākā no tām ir Ivonna, Burgundijas princese ar Rēziju Kalniņu galvenajā lomā. 

Runājot par Kozaku, Ieva no sirds apraudas. Spiež pie sejas baltu dvielīti. Kozaks viņai iemācījis, ka dzīvē ir trīs svarīgākās lietas: ļubovj, jumor i tvorčestvo. Mīlestība, humors un māksla. «Un tikai tādā secībā.» Režisors bija Ievas uzticības persona, pie kura vienmēr varējusi pieiet, pieķerties pie rokas un izstāstīt, kas sāp, interesē, uztrauc. 

Pēdējais studiju gads MHAT studentiem bijis izšķirošs: viss kurss kopā staigājuši pa teātriem, rādīdami režisoriem fragmentus no studiju laikā iestudētajām izrādēm. Kā zelta zivtiņas akvārijā, daži tika izķerti, citi ne. «Kā preci jāiet un sevi jāparāda,» Ieva ir tieša. Taču bez nīgruma. Lai tiktu pie labām iespējām, ļoti daudz jāstrādā. Džilindžers stāsta, ka mēģinājumos Ievā saskata krievu teātra skolas pamatus. «Tā ir labākā teātra skola pasaulē,» viņš saka. Vēl pirms dažiem gadiem Ieva bijusi dabas bērns, kas uz skatuves «paņēmusi» ar dabiskumu, dzīvīgumu. Tagad klāt nākusi lieliska aktiermākslas tehnika. Džilindžers uzskata, ar laiku Ieva varēs nospēlēt žanriski daudz dažādu lomu. Mūsdienu teātrī aktierim jāspēj būt daudzveidīgam. 

Ieva atzīstas, ka ilgojas pēc Maskavas. «Gribētos vēl mācīties, būt tajā pasaulē. Bet saprotu – tas posms ir beidzies, un tagad man jābūt teātrī.» Pieaugušo pasaulē ir citi noteikumi, viņa jau noprot. Studiju laikā pasniedzēji kā no māla veidojuši viņu no jauna, apčubinot un palīdzot, bet tagad pienācis laiks, kad no Ievas gaida – rādi, ko māki! 

Pirmajā teātra sezonā Ievai jau Džuljetas loma. Daudzas par to var tikai sapņot. Pirmos panākumus piedzīvojot arī viņas kursabiedri Maskavā. Vairākiem tikušas galvenās lomas, kāda meitene vīdējusi uz liela plakāta pie Puškina teātra. 

Aktrise smejas, ikdienas nemaz nav. Ir mēģinājumi un izrādes. No domu procesa par darbu atslēgties viņai nemaz negribas. «Lai cik dīvaini tas izklausītos, brīvās Jaunā gada dienas man bija liekas,» Ieva atzīstas. Tās izsitušas no skaistās teātra sajūtas.

Skolotājs mastā

Posted on janvāris 11, 2012 by - Veiksme

Daugavpils uzņēmums Belmast savulaik no Baltijas izkonkurēja skandināvus, bet nu Krievijā viņu sakaru torņi kotējas kā mersedess autotirgū 

Protu montēt Belmast torņus – tā dažos Krievijas reģionos cilvēki raksta CV, lai apliecinātu savu kvalifikāciju. Specializētajos interneta forumos vietējie dalās pieredzē, kā Daugavpilī ražotos metāla torņus samontēt vislabāk, kādi instrumenti tam nepieciešami. «Mēs tur esam zīmols ar augstu prestižu. Gandrīz kā mersedess autotirgū,» ar smaidu saka SIA Belmast valdes loceklis Anatolijs Precenieks. 

Tieši grandiozie un vērienīgie projekti Krievijā, Baltkrievijā, Kazahstānā un Turkmenistānā ļāva uzņēmumam attīstīties krīzes laikā. Citi ražotāji uzņēmumus slēdza vai pārprofilēja, Belmast darbinieku skaits no 150 pieauga līdz 300, bet apgrozījums no sešiem miljoniem latu 2008.gadā – līdz gandrīz 11 miljoniem 2011. Pašlaik Baltijā tam īstu konkurentu vairs nav un faktiski viss saražotais tiek eksportēts. 

Kādēļ resursiem bagātais austrumu kaimiņš pats neražo torņus, bet importē tos no Latvijas, kurai metāls jāpērk ārzemēs? Anatolijs to nezina. «Iespējams, lielajiem metalurģijas kombinātiem nav izdevīgi ķēpāties ar šādu specifisku produktu.» Tomēr nākotnē viņš raugās piesardzīgi, jo bizness Krievijā ir grūti prognozējams. Nāks no augšas norādījums, ka nepieciešams tautu simtprocentīgi nodrošināt ar mobilajiem sakariem, – sliesies torņi. Nebūs tādas direktīvas – nekas nenotiks. Tāpēc pēdējā laikā uzņēmums arvien vairāk pievēršas Rietumu tirgum. Bet arī tam ir sava specifika. 

Paldies vājiem partneriem
Tāpat kā daudzi, kas biznesam pievērsās pagājušā gadsimta 80. un 90.gadu mijā, arī Anatolijs pēc izglītības nav uzņēmējs. Audzis Krāslavā, mācījies Aizkrauklē, viņš pēc vidusskolas devās uz Rīgu un universitātē sāka studēt vācu valodu un literatūru. Svešvalodas PSRS bija domātas iekšējam patēriņam – augstskolas beidzēji varēja oriģinālvalodā lasīt Šilleru, un visbiežāk viņu ceļš veda atpakaļ uz skolu. Anatolijs par skolotāju sāka strādāt jau pirms augstskolas beigšanas un pats saka – paticis. Pat ļoti. 

To nevar teikt par algu – jaunai ģimenei ar diviem bērniem bez sava dzīvokļa bijis grūti savilkt galus. Tāpēc, kad studiju draugi 1989. gadā uzaicinājuši organizēt biržas brokeru kursus, viņš skolu pametis. 

«Firma, kurā sāku strādāt, darbojās Rīgas un Maskavas biržā. Tajās apgrozījās nopietna nauda. Mans uzdevums bija noorganizēt un vadīt metodisko centru, atrast pasniedzējus, izstrādāt mācību metodiku,» stāsta Anatolijs. Mācot citus, mācījies arī pats. Likumsakarīgs nākamais solis – paša uzņēmumu veidošana. Tirgus pieprasīja gan jaunas, pirms tam padomijā neredzētas preces, gan arī jaunas zināšanas, tāpēc Anatolija kompānijas gan nodarbojās ar mācīšanu, gan remontēja mašīnas. Pēc kāda laika Anatolijs izšķīries jaunai investīcijai – likvidējis savus dažādos uzņēmumus un kļuvis par vienu no pieciem īpašniekiem un direktora vietnieku kompānijā Belam Rīga, kas ražo un uzstāda datu pārraides un korporatīvos telefonu tīklus. «Tā bija ļoti nopietna un perspektīva telekomunikāciju kompānija un tāda ir joprojām. Ar lieliem projektiem, labu apgrozījumu un normālu peļņu,» izvēli skaidro Anatolijs. 

Par telekomunikāciju mastiem un torņiem, kādus tolaik jau būvēja Rietumeiropā 90.gadu beigās, Latvijā neviens neko daudz nezināja. Masti, kādus pazīstam šodien, līdz ar detaļu montāžas tehnoloģiju, kuras princips atgādina bērnu saliekamos konstruktorus, pirmo reizi parādījās 1999.gadā, kad Belam Rīga uzvarēja Lietuvas Aizsardzības ministrijas konkursā. «Patiesībā tas bija NATO projekts, kurš paredzēja gan korporatīvā telekomunikācijas tīkla izveidi, gan vairāku sakaru torņu uzstādīšanu,» atceras Anatolijs. «Mums nelaimējās ar piegādātājiem – partneri izrādījās galīgi nenopietni, bija problēmas ar termiņiem, ar kvalitāti… Tad radās doma ražot pašiem.» Tā māteskompānijai radās meita – Belmast. 

Vieta ražotnei noskatīta Daugavpilī, kur atradās Belam Rīga pārstāvniecība, tur arī pievadķēžu rūpnīcā pieejamas ražošanai nepieciešamās telpas, savukārt pilsētā – kvalificēts darbaspēks. Arī Latvijai pirmie torņi, kas uzcelti Dagdā, būvēti pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma. Vēlāk Belmast uzvarējis lielā konkursā par torņu piegādi mobilo sakaru operatoram Tele2 Lietuvā, bet Latvijas austrumu robežas vajadzībām uzbūvēja 14 novērošanas torņus. 

Tomēr sākumā jaunais uzņēmums darbojies stipri pieticīgi, un tajā strādājuši tikai 15 cilvēki – torņi nebija Belam Rīga pamatprodukcija, turklāt Belmast netrūka pieredzējušu konkurentu. Torņus un mastus ražoja un Baltijas tirgum piegādāja skandināvu kompānijas. Tos ražoja arī salīdzinoši nelieli Latvijas un Lietuvas uzņēmumi, piemēram, Vairogs Rīgā. Tieši konkurences un nelielās peļņas dēļ Belam Rīga 2004.gadā nolēma atteikties no jaunā uzņēmuma. Anatolijs bija citās domās. Viņš uzskatīja, ka, pieaugot mobilo sakaru nozīmei, tas varētu būt perspektīvs bizness, tāpēc izpirka Belmast un, pametis darbu tā dibinātājkompānijā, pievērsās tikai torņiem. 

30 stāvu augstumā
Jau pirmajā patstāvīgā darba gadā uzņēmuma apgrozījums sasniedza gandrīz miljonu latu, bet peļņa – turpat simt tūkstošus. Un pieprasījums turpināja augt! Piesaistot uzņēmumam vietējos investorus, Anatolijs sāka paplašināt ražošanu. «Cilvēki nāca ar naudu, ar ražošanas platībām, kas mums tobrīd bija ļoti svarīgi,» viņš atceras, tūlīt gan piebilzdams, ka kopumā nemaz tik daudz ražošanā neesot investēts. Ieskaitot nupat pabeigto ERAF līdzfinansēto miljonu eiro vērto siltināšanas projektu, kas samazina izmešu daudzumu atmosfērā, tiešās investīcijas nepārsniedzot divus miljonus latu. Tātad uzņēmuma panākumi neslēpjas tik daudz ieguldītajā naudā, cik sortimentā un ražotāju intelektuālajā potenciālā. 

Tikai nezinātājam visi torņi šķiet vienādi. «Tas ir tāpat, kā teikt, ka visām mašīnām ir četri riteņi un vienīgais, ar ko tās atšķiras, ir krāsa,» smejas Anatolijs. Patiesībā ikviens tornis tiek projektēts konkrētiem mērķiem un konkrētai vietai. «Novērošanas tornis ir pilnīgi citāds nekā sakaru tornis, bet sakaru tornis atšķirsies no torņa, ka būvēts militāriem mērķiem. Vēl vairāk – vieniem un tiem pašiem mērķiem paredzētais tornis Ventspilī būs citāds nekā Latgalē, nerunājot nemaz par torņiem Turkmenistānā vai Sibīrijā,» aizrautīgi stāsta Anatolijs. Katrā vietā ir savs vēja ātrums, gaisa temperatūra, mitrums, apledojums un citi faktori. 

Tāpēc ikviena torņa projektēšana sākas tieši ar to, ka tiek fiksētas iespējamās slodzes, kam tas būs pakļauts. Pēc tam atbilstoši mērķiem un pasūtītāju prasībām tas viss jāsaskaņo ar torņu augstumu. Bet Belmast  ražojumu augstums mēdz būt no dažiem metriem sakaru mastiem, ko uzstāda uz ēku jumtiem, līdz pat 250 metriem kā telekomunikāciju mastam, ko pašlaik uzņēmumā projektē Dānijai. Parasti gan augstums svārstās no 50 līdz 70 metriem, tas ir, 20 vai 30 stāvu mājas augstumā. Kad projekts pārvērsts gatavā produktā, tornis saņem savu numuru un tehnisko pasi. Gluži kā automašīnas, ar kurām tos patīk salīdzināt Anatolijam, lai gan patiesībā tie ir būvobjekti, kas drīzāk jāsalīdzina ar ēkām. 

Pateicoties speciālistiem – sākot no projektētājiem un beidzot ar metinātājiem -, Daugavpils torņu ražotājiem pēdējo gadu laikā izdevies ne tikai nostabilizēties tirgū, bet arī izkonkurēt citus. «Tā ir mūsu lielākā bagātība – augsti kvalificēti darbinieki,» atzīst Anatolijs, atcerēdamies, ka pirmo pieredzējušo ražošanas vadītāju viņi atraduši Šauļos un izteikuši labāku darba piedāvājumu. Pašlaik Belmast var atļauties maksāt tik daudz un nodrošināt tādus darba apstākļus, ka uzņēmumā strādā veselas ģimenes un cilvēki stāv rindā, lai tiktu pieņemti darbā. Kā vienu no galvenajiem uzņēmuma principiem valdes priekšsēdētājs min cieņu pret strādniekiem. «Visā kompānijas darbības laikā mēs ne reizi neesam aizkavējuši algas.» 

Sākumā uzņēmumā ražoja 50 torņus gadā, bet tagad tas ir mēneša apjoms. Šovasar vien torņos, kuru cena ir no 30 000 līdz 50 000 eiro, pārstrādāts ap 600 tonnu tērauda. Vesels tērauda ražošanas uzņēmums Ukrainā gandrīz pusgadu strādāja, tikai pildot Belmast pasūtījumu. Taktika – sākt nevis ar grandioziem apjomiem, bet kvalitatīvu produktu – šo gadu laikā pilnībā attaisnojusies. 

Tomēr pašlaik uzņēmums atrodas izvēles priekšā. Par to sākuši interesēties zviedri. Ko darīt? Ļaut viņiem pārņemt ražošanu, veidot kopuzņēmumu vai arī turpmāk paļauties tikai uz saviem spēkiem? Joprojām orientēties uz grūti prognozējamo, bet lielu peļņu sološo Austrumu tirgu? Vai arī uz iepriekš paredzamajiem Rietumiem, kur ir ārkārtīgi augstas prasības, milzīga konkurences un niecīgas peļņas iespējas? «Būtu jau labi, ja visu varētu iepriekš paredzēt, bet mūsu biznesā tas ir gandrīz neiespējami. Neatliek nekas cits, kā kustēties, darboties, un tad jau redzēs…» vēl nav izlēmis Belmast valdes loceklis. Viņš tic, ka viens no būtiskiem biznesa nosacījumiem ir veiksme. Līdz šim daugavpiliešiem veicies.

3 biznesa principi
1. Turēt doto vārdu – klients ne tikai jāpiesaista, bet ar viņu jāstrādā
2. Cieņpilna attieksme pret darbiniekiem
3. Veiksme – bez tās grūti realizēt biznesa principus

Ātrums!

Posted on janvāris 11, 2012 by - Jauna seja

Oskars Ķibermanis (18)

Oskars ir viens no 16 jauniešiem, kurš pārstāvēs Latviju jaunatnes pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs, ko 13.janvārī atklās Insbrukā. Puisis ir boba stūrmanis, ar viņu kopā startēs arī stūmējs Elvis Kamšs

Vecāki: Andris – uzņēmējs, Aiva – skolotāja.

Ka sāki nodarboties ar bobsleju? Bobsleja federācija meklē bobslejistus starp vieglatlētiem. Pagājušā gada martā viņi man piedāvaja – piekritu. 

Kā jātrenējas bobslejam? Jātrenē fiziskā sagatavotība un braukšanas prasmes. Treneris skatās nobraucienus, analizē kļūdas, bet mēs ņemam vērā aizrādījumus un mēģinām izbraukt, kā vajag. 

Nesen treniņā piedzīvoji kritienu, kādas sajūtas? Tas nebūt nebija mans pirmais, pieci kritieni bija jau pašā sākumā. Treniņa laikā izsitās no rokām stūre, tad neko vairs nevar izdarīt. Ar ātrumu 100 kilometri stundā kājām gaisā braucām lejā – sāp gan man, gan stūmējam. Sajūtas, protams, nav patīkamas, bet, jas tas mani biedētu, uz Insbruku nebrauktu. 

Ko gaidi no olimpiskajām spēlēm? Uz daudz ko var cerēt, bet es vienkārši gribu startēt pēc iespējas labāk. 

Par ko domā nobrauciena laikā? Domāju, kā izbraukt virāžas, tās ir jāiemācās no galvas. 

No kā jāatsakās, lai kļūtu par veiksmīgu bobslejistu? Nav nekas īpašs, vienīgi vajag izgulēties, un tagad vēl jāpaseko, lai mūsu kopējais svars nepārsniedz atļauto. Bobs sver 170 kg, bet mēs katrs drīkstam 90 kg. 

Kas tev nes veiksmi? Ģimene. Viņi brauks līdzi mani atbalstīt. 

Imants Dācis, bēru ceremoniju vadītājs

Posted on janvāris 4, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Trīsdesmit piecus gadus Imants bija Latvijas TV programmu pults režisors un laida ēterā raidījumus, piespiežot pogu. 25 gadus viņš vada bēru ceremonijas un spiež pogu, kas nolaiž lejup zārku uz kremēšanu

Pēc izglītības Imants ir režisors, mācījies pie režisores Lūcijas Ņefedovas, vadījis Slokas un Lapmežciema dramatiskos kolektīvus. Pēcāk strādājis televīzijā, pieredzējis barikādes. «Tas bija ļoti trauksmains, bet arī skaists laiks. Vienotība un apņemšanās strādāt, lai vai kas notiktu. Kad omonieši ieņēma televīzijas ēku, TV aparatūru noslēpa kāda krieviete. Bailes bija tikai par savējiem, kas mājās. Pašiem ne.» Tolaik televīzijai bijis cits spēks – ja sastrādāto šmuci parādīja televīzijā, tad vainīgo atlaida. «Tagad ir tā: parādīja televīzijā? Nu un? Būs citas ziņas, šīs aizmirsīsies.» 

Vadīt bēres Imants sāka, vēl strādājot televīzijā. Kursabiedrene no uzņēmuma Atvadas regulāri aicināja pievienoties, vajagot vīriešus. «Sākums bija drausmīgs,» Imants stāsta, ka debitējis krievu bērēs. Krievi no latviešiem atšķiroties ar temperamentu. Kad aicina atvadīties un ņemt ziedus, latvieši stāv un skatās cits uz citu. Krievi iet pēc pirmā uzaicinājuma. Latvieši ticot dažādiem rituāliem, piemēram, ja, laižot kapā zārku, kaut kas iekrīt, – jāatstāj. Reiz zārka nesējam kapā iekrita telefons un tur arī palika. 

Ja nu Dācim kas nepatīk, tad tas, ka bērnus spiež atvadīties no aizgājēja. «Viņiem taču ir bail.» Dažs uz bērēm ņemot līdzi arī bērnu ratiņos, suņus gan krematorijā neielaiž. Mūzikas izvēles ziņā Dācis cenšas uzklausīt: ir bēres, kur skanējis tikai Bītlu repertuārs. Iecienītākās ir Raimonda Paula dziesmas: Kamolā tinēja, Mēmā dziesma, Mātei. Bijušas arī bēres, kur dzied solo, piemēram, Ainārs Virga, Niks Matvejevs. 

«Bēru ceremoniju vadīšana ir teātris. Man jāpaņem publika, citādi grūti runāt, ja pretī mūris.» Imantam jābūt savāktam, mierīgam, savi pārdzīvojumi jānoliek malā. Jāuzklausa aizgājēja tuvinieki. Reiz bēres nesākās laikā, jo sieviete, kuras 14 gadus vecais dēls bija noslīcis, gribēja izrunāties. Ir arī gaiši mirkļi: no sirmas mammītes skaisti un gaiši atvadījušās divas māsas. 

Vissmagākās ir darba dienas, kad jāizvada jauni cilvēki. «Man pašam dēls gājis bojā. Sieva nesen nomira.» Kopā nodzīvojuši 32 gadus. Smagi bijis aptvert, ka, attaisot istabas durvis, tuvā cilvēka tur vairs nav. Imants gan uzskata, ka nāve nav sliktākais, kas var notikt ar cilvēku. Dvēsele ir nemirstīga. «Jo vairāk esi pārdzīvojis, jo dvēsele bagātāka. Tāpēc jāizbauda katra diena.»

Kā laimīgā kaijas kaka

Posted on janvāris 4, 2012 by - Personība

Atdalījušies no Leļļu teātra, trīs aktieri ar vienu no populārākajiem Latvijas Ziemassvētku vecīšiem Jāni Kirmušku priekšgalā izveidojuši trupu Kili-Kili. Izrāde par vilku un zaķīti jau apceļojusi latviešu emigrācijas centrus 

Kirmuška – Lipors, Kirmuška – Lipora. Šādi izskaidrots, aktieru apvienības Kili-Kili nosaukums, par kuru, SIA reģistrējot, brīnījušies ierēdņi, iegūst cilvēciskas aprises. Jānis un Laila Kirmuškas, Edgars un Lilija Lipori. Jā, latviešiem neparasti uzvārdi, piekrīt Jānis Kirmuška, ilggadējais Latvijas Leļļu teātra aktieris. Viņa kolēģis Edgars Lipors, dziedošo vīru kopas Vilki vadītājs, liels nacionālo vērtību un folkloras cienītājs, par savu uzvārdu puspajokam, pusnopietni «izpīpējis», ka latgaliski tas varot nozīmēt «liepu āri». Bet Kirmuškas neziņu kliedējusi ģimeņu nometne 3×3 Mazsalacā, kur piedalījies arī baltu valodu profesors Austris Grasis. «Jāprasa līviem!» valodnieks iesaucies, padzirdot, ka Kirmušku dzimta sakņojas Vidzemes lībiešu senajās teritorijās, Staicelē un Alojā. ««Kir» ir kaija vai ķīris. «Muška» – melna oga, mellene,» Helmī un Dainis Stalti atbildi zinājuši uzreiz. 

«Un kas tad ir «kaiju oga»? Sveiciens no debesīm, kad mums tiek laimīgs brīdis,» Kirmuška, labsirdīgs lācis ar izcilu humora izjūtu, bijis sajūsmā. Vai nav piemērots uzvārds viņa profesijai? 

Jāņa un Lailas Kirmušku vārdus cilvēki joprojām saista ar Leļļu teātri. Arī es šīs iestādes mājaslapu izpētu krustām šķērsām, patiešām neticēdama, ka štata aktieru sarakstā vairs nav viņu bilžu un biogrāfiju. Abi – kursabiedri Latvijas Valsts konservatorijā, tūdaļ pēc augstskolas beigšanas 1984.gadā sākuši strādāt ikvienam bērnam labi pazīstamajā ēkā Rīgā, Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas stūrī. Pavadījuši tur 25 gadus. Bija pirmā un vienīgā darbavieta, uz viņu izrādēm sāka nākt jau to cilvēku atvases, kas paši pirmsskolas vecumā bija sēdējuši skatītāju rindās. 

Kāpēc Laila un Jānis, kā arī desmit gadus par viņiem jaunākais kolēģis Edgars Lipors, ar kuru aktieru pārim bija izveidojusies laba «ķīmija», 2010.gada sākumā pameta teātri, viņi negrib izteikties. Uz šīs trijotnes taču balstījās viss repertuārs! Nojaušu, ka šo izvēli ir iespaidojusi ekonomiskā krīze un kultūras institūciju apcirptais budžets, kas daudzās iestādēs ietekmēja arī cilvēciskās attiecības. 

Apvienība Kili-Kili, kurā bez trim aktieriem aizkadrā darbojas Edgara Lipora sieva, horeogrāfe un kustību konsultante, nav izvērsusi aktīvu reklāmas kampaņu, tomēr nospēlējusi vairāk nekā 100 izrāžu ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Viņi ir projektu teātris, rullē vienu lugu, kamēr tā interesanta skatītājiem. Es Kili-Kili «kases gabalu» Kas zaķīti pasargās? sagadīšanās pēc Ziemassvēku priekšvakarā esmu redzējusi mājās pie tulces, kas to pārcēla angļu valodā, kad trupa pagājušā gada rudenī uzstājās Amerikā. «Manā mūžā labākais bārters,» savā blogā pēc tam ierakstīja divu bērnu mamma, kas uz izrādi bija uzaicinājusi krustbērnus un tuvāko draugu bērnus. 

Mājas apstākļos spēlējot 20 cilvēku kompānijai, Kirmuškas un Lipors ne mirkli nezaudēja profesionālitāti. Rīgas Kinostudijas mākslinieču Daces Rožlapas un Ilzes Kiršteinas lelles, īpaši šūti kostīmi un butaforijas – priekšnesumā bija manāma akadēmiskā leļļu teātra skola, taču arī gluži jauna dinamika. 

27.novembrī Avārijas brigādes autora Māra Putniņa darbu par mūžīgo zaķīša un vilka konkurenci redzēja arī mani Beļģijā un Luksemburgā dzīvojošie draugi. Latvijas pārstāvniecībā Briselē izrāde pulcēja 150 cilvēku. Atnākuši pat tādi, kuru bērni, kur nu vēl viņi paši, no tradicionālā leļļu teātra skatītāju vecuma jau izauguši. Kirmušku vārds izraisa nostalģiju, turklāt šis bijis īpašs notikums: Latvijas viesmākslinieki pie klaida latviešiem parasti ierodas ar pieaugušajiem domātiem iestudējumiem. 

31.decembra pusdienlaikā, kad Kirmuškas satieku tepat Rīgā, franču kafejnīcā pie Barona centra, Laila man sirsnīgi uzdāvina beļģu šokolādi ar vīģēm un valriekstiem, kas vēl aizķērusies no Briseles brauciena. Edgars Lipors jau ir devies uz laukiem: 2.janvārī Kas zaķīti pasargās tika izrādīts bērnu aprūpes centrā Ērgļu pusē. Arī Jānis Kirmuška ir steidzīgs, ik pa laikam skatās  pulkstenī. Tūdaļ pēc atgriešanās no ārzemēm viņam, tāpat kā kolēģim Edgaram, sācies gadskārtējais Ziemassvētku vecīša skrējiens. «40 eglīšu,» viņš sarēķinājis. Paša iepriekšējo gadu rekords – 70 – šogad gan netika pārspēts. 

Tūdaļ pēc mūsu sarunas Kirmušku gaida gada pēdējais uznāciens vecīša lomā: kādās mājās Jūrmalā. Viņš izvelk rūtiņu burtnīcu, ko iekārtojis īpaši decembim. 24. un 25.datums sīkiem burtiņiem pierakstīts no vienas vietas, pa sešām eglēm dienā. Citās lappusēs piezīmes nedaudz skrajākas. Trīs svētdienas, sākot no 1.decembra, tirdziņā Doma laukumā ar svētku uzvedumu, kur bija gan lelles, gan mūzika, gan Ziemassvētku vecītis, uzstājās visa apvienība Kili-Kili. 

«Katra eglīte ir no sirds. Bērni ir kristāldzidra auditorija,» Kirmuška min vispārzināmu patiesību. «Tie nav kumēdiņu pasākumi, bet dziļš garīgs tonis.» Bērni ar viņu gribot parunāt, daži nelaiž vaļā tik ļoti, ka liekas – varbūt vecāku mīlestību pārāk sākušas aizvietot virtuālās rotaļlietas. Ieminēdamies par skaitāmpantiņa «Sidraba mēnestiņš laižas pa gaisu» triumfa gājienu šāgada Ziemassvētkos, Jānis nemaz nebrīnās, ka popularitātes izskaidrojums varētu būt pirms svētkiem bieži rādītā TV3 pašreklāma. 

Ja dāvanas ekonomisko apstākļu dēļ sākušas kļūt mazliet pieticīgākas, tas ir pat labi, nospriežam. Pirms tam Ziemassvētku vecītis redzējis bērnu acis, kurās pat nepazib pārsteigums, citu pēc cita atverot krāšņos saiņus. Pie septītās, astotās kastes mazulis piekūst, pat līdz galam neplēš vaļā… 

Un garām gāja skunkss
Ziemsvētku vecīša arodu Kirmuškam, tikko atnākušam uz Leļļu teātri, ierādījis dramaturgs Valdis Pavlovskis. Izstāstījis, ka attieksme ir svarīga, katra detaļa – būtiska. Pat tērpam ir jābūt perfektam: vecītis pie bērniem nevar iet padilušā pufaikā. «Garš, sarkans vilnas mētelis ar bifeļādām,» Kirmuška atceras savu pirmo vecīša kostīmu. Eglītē, ko prezidents Guntis Ulmanis rīkojis bērnunama audzēkņiem, viņš ieradies mētelī, kura apakšmala bijusi nošūta zvārguļiem. Pēc Jāņa Petera uzaicinājuma Ziemassvētkus Latvijas vēstniecībā Maskavā apmeklējis divdaļīgā sarkana atlasa kostīmā ar baltu apdari. 

«Vecīt, vai tu vari ielēkt baseinā?» Kirmuška reiz palūgts pirms kāda smalka un tropiska gadu mijas pasākuma pieaugušajiem. «Par lielu naudu – lūdzu,» aktieris bijis profesionāls. «No trīs metru augstuma ielēcu, zem ūdens ātri izģērbos, aizpeldēju uz baseina otru pusi, mana bārda uzpeldēja, bet es no baseina malas skatījos, kā cilvēki meklē Salaveci.» 

Kirmuška ir sertificēts kaskadieris, pirms gada pat ticis pie bandīta lomas ne tikai pašmāju UgunsGrēkā, bet arī Bolivudas grāvējā Aģents Vinods, pēc trīs dienu filmēšanās gan «nošauts» Doma laukumā. «Šaušana, steps, staigā uz rokām, akrobātiski triki plus cīņas, kautiņi,» līdzās ierakstam «leļļu vadīšana» vēstīts aktiera profilā internetā. 

Tomēr tiem, kas ir apmeklējuši Leļļu teātri, vairāk par rīkļurāvēju vai vīriņu sarkanā tērpā viņš asociējas ar Karlsonu, Runci Zābakos, Runci Bazilio Buratīno piedzīvojumos, Herkulesu izrādē Un atkal Pifs. Viņa sievas Lailas lomu skaitā ir Sniegbaltīte, Īkstīte un Pelnrušķīte, Buratīno un zaķītis Šmauks, Gerda Sniega karalienē. Edgars Lipors, kas Leļļu teātrī ieradās 1996.gadā, ar viņiem abiem paspējis saspēlēties daudzās izrādēs. 2001.gadā viņi visi kopā ar kolēģi Daci Vītolu uz Amerikas un Kanādas latviešu centriem veda sava teātra iestudējumus Ķekatu spēles un Eža kažociņš. Taču arī Edgara daudzie talanti nelika trīcēt par vienīgo iztikas avotu. Babītes vidusskolā, kur mācās Liporu bērni, abiem ar sievu Liliju piedāvāts ritmikas un dejošanas pedagogu darbs. «Viss latviskais. Mācām nevis skatuvisko, bet sadzīvisko, sociālo deju,» viņš stāsta. Ar Vilkiem Edgars bijis saistīts jau pirms Leļļu teātra, no 1991.gada, daudzi patriotisko dziesmu klausītāji pat nav zinājuši, ka viņš tikpat virtuozi kā dziedāt prot dancināt auduma zvērus un cilvēciņus. 

Doma par savu leļļu izrādi, kas būtu gan rādāma Latvijā, gan eksportējama uz ārzemēm, briedusi gadus četrus. Lugu Kas zaķīti pasargās trīs aktieri pasūtījuši Mārim Putniņam. Laila Kirmuška, kuras kontā jau bijuši režijas darbi Leļļu teātrī, izteikusi gatavību uzņemties atbildību par iestudējumu. Edgaram Liporam nav bijis problēmu uzrakstīt mūziku, ko viņš pats atskaņo ar akordeonu. «Mazs, spalgs, tieši kā domāts šai izrādei,» viņš liela uzticamo darbarīku, kas perfekti ielienot koferī. 

2010.gada martā vilks un zaķītis jau apceļoja latviešu biedrību namus aiz okeāna. «Milvoki, Ņūdžersija, Bostona, Čikāga, Mineapolisa – pirmā izrāde mums bija Amerikā un simtā arī turpat,» stāsta Laila Kirmuška. Šīs uzstāšanās aktieri papildināja ar ģipša masku gatavošanu kopā ar bērniem – interesanta atkāpe no parastās leļļu teātra rutīnas, kur aktieri pazūd, kad zālē atkal iedegas gaisma. Tā paša gada rudenī viņi uzstājās lielākajos latviešu centros Īrijā. Pagājušā gada aprīlī bija Stokholmā, oktobrī atgriezās ASV, šoreiz – Vašingtonā, kur notika Eiropas kultūras festivāls Eirokids. Četras izrādes angļu valodā amerikāņu skolās, viena latviski – «savējiem». 

Jau pierasts, ka, aizkulisēs gatavojoties izrādei, latviskās tērgāšanas vietā viņi dzird bērnus runājam angliski. Latvijas aktieri ar portatīvo skatuves aprīkojumu klaida latviešu namos tiek sagaidīti kā valodas un kultūras misionāri. Kāda vecmāmiņa Amerikā gan neesot spējusi pieņemt, ka viņu izrādē līdzās vilkam un zaķītim darbojas nevis sesks, bet skunkss. To, ka tēlu ar šādu vārdu ir iecerējis lugas autors, viņa nav uzskatījusi par pietiekamu argumentu. Melnsvītraino dzīvnieku, kuru Amerikas latvieši pa lielākai daļai arī sauc tieši tā kā izrādē, aktieriem nav izdevies redzēt. Taču viņa ceļmalā palaistā smaka, kas vienā no pārbraucieniem pa autobāni noplīvojusi gar mašīnas logu, bijusi pārliecinoša.   

Lai lelle nosarkst
«Optimisms,» Kirmuškas argumentē spēju atstāt štata vietas Leļļu teātrī brīdī, kad abiem tikai pāris gadu pietrūka līdz 50 gadu vecumam, Edgaram bija nepilni 40. «Cik pats esi drošs, tik arī ir tās drošības. Vienā dienā viss var mainīties,» viņi ir pārliecinājušies. Brīdi pirms atdalīšanās no teātra bijusi melnā svītra, kad Jānis pavisam muļķīgā kārtā lauza kāju… kāpjot pats savā automašīnā. 

Protams, teātris ir dzīvesveids, ēkā Barona un Elizabetes ielas stūrī pavadīts arī ļoti laimīgs posms viņu mūžā, bet dīvainā kārtā tagad viņi jūtoties labāk nekā periodā, kad ikdiena it kā bija labāk prognozējama. Edgaram lielu gandarījumu sagādā muzicēšana Vilkos, viņš, tāpat kā Kirmuškas, arī ir pieprasīts multfilmu tekstu ierunātājs. 2010./2011.gada sezonā viņi kopā ar Pēteri Šogolovu uzstājās Laura Gundara iestudētajā un Mārtiņa Brauna komponētajā komiskajā mūziklā Karaliste neatkarīgajā Teātrī TT. Lailai nupat bijusi pavisam interesanta pieredze – viņa veidojusi leļļu skatus Dailes teātrī Kārļa Auškāpa iestudētajā izrādē Gūsteknis pilī, kur tādā veidā parādīta Augusta Kirhenšteina marionešu valdība. Paliekot teātra štatā, tik liela radošā amplitūda nebūtu iedomājama. 

No otras puses, viņi apzinās savu kvalifikāciju un negrib to laist zudumā. Lai saprastu darba «materiālu», it īpaši vissarežģītākās lelles, ko aktieri virs «širmja» rausta ar trosēm, jāpaiet 8-10 gadiem, ir secinājis Edgars Lipors. «Mīmikas lelles, kam aktiera roka ir galvā iekšā, var visādi šķobīt, bet ar trošu lelli, lai tu un skatītāji redz, ka tā nosarkst…» viņš saviļņots apstājas pusvārdā, likdams nojaust, cik ļoti joprojām mīl savu darbu. 

«Esam kļuvuši daudz stiprāki, pašpārliecinātāki un varošāki,» saka Laila Kirmuška. «Mums ir jābūt tādiem pašiem kā jūsu žurnāla nosaukumam – Ir!» Tik mazā trupā aktieri nedrīkst stagnēt, atmest ar roku: «Šoreiz neizdevās, varbūt nākamreiz.» Arī zaķīša un vilka izrādē, kas februārī turpinās apceļot Latviju, viņi cenšas ievērot māksliniecisku lakonismu. Saīsinājuši tekstu tur, kur to var parādīt ar darbību. Uzņēmušies pienākumus, kurus teātrī būtu pildījis tehniskais personāls. Lailai, sākot atbildēt par rekvizītiem, bijis ļoti jāpiedomā, lai pirms izrādes viss stāvētu pareizajās vietās. Reiz, uz improvizētās skatuves uznākot viņas vadītajam ezītim, bija pazudusi pauniņa, kas zvēriņam jānes attiecīgajā skatā. Viņa zibenīgi noskrūvējusi rokturi vienam no izrādē izmantotajiem lietussargiem, ielikusi vismaz to ezim rokās. Ieraugot, kā spriganais lugas varonis uz skatuves uzčāpo kā salīcis večuks, rūdītais skatuves un dzīves partneris Kirmuška nevarējis valdīt smieklus. 

Uz abiem savas trupas vīriešiem, lai arī ar viņiem kopā strādā jau, šķiet, simt gadus, Laila kopš atdalīšanās no lielā teātra sākusi skatīties ar vēl patiesāku respektu. «Tik talantīgi aktieri, labi ģimenes tēvi!» viņa saka bez lieka patosa. 

Kirmušku dēlam Viesturam jau 21 gads, meitai Elīnai – 17. Liporu bērniem Artai un Dzintaram ir attiecīgi 13 un 11 gadi. Par savu dzīvi aktieri nav īpaši rāvušies stāstīt medijiem, lai arī tā ir bijusi un arī tagad ir pakārtota viņu profesijai. «Varam neuztraukties, ka zaudēsim popularitāti. Mēs jau nemaz neesam populāri. Leļļu teātra aktieri ir slēpšanās meistari,» nosmej Edgars. «Izrādē visi skatās uz mazo skunksu, nevis uz lielo vīru, kas aiz tā stāv.» 

7.janvārī Lipors ar Vilkiem Ložmetējkalnā prezentēs jauno mūzikas albumu Brīvības kareivji, bet vēl pēc nedēļas dosies koncertturnejā uz Austrālijas latviešu centriem. Jānis Kirmuška pēc Ziemassvētku vecīša maratona izvēdinās galvu, slēpodams Itālijā. Laila tikmēr kopā ar Dailes teātra režisoru Kārli Auškāpu jau ir sākusi veidot izrādes par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta krievu valodas versiju Leļļu teātrī, ar kuru viņa tomēr negrib saraut attiecības. 

Arī Kili-Kili, kas februārī atsāks uzstāties, dzimst jauna leļļu izrāde. «Domāju, ka izdarām pakalpojumu Leļļu teātrim, aizbraucot uz vietām, kur tas finasiāli nevar atļauties nokļūt. Rādām piemēru, ka latviešu leļļu teātris ir profesionāls,» saka Edgars Lipors. «Dzīve ir tik interesanta, tik sulīga!»

Kā Grieta tika pie dvīņubrāļa

Posted on janvāris 4, 2012 by - Dzīve

Guntars un Sindija Meluškāni adoptējuši Daniēlu, kurš jaunos vecākus gaidīja trīs gadus. «Bērni karājas gaisā, viņus «marinē»,» adopcijas sistēmu vērtē Guntars 

Nē, nu, tie Meluškāni! Viņiem jau trīs bērni ir, vēl ceturto ņems no malas. «Laikam baidās, ka tik nākamais bērns atkal nav meitene, jo divas jau ir,» – tādu reakciju dažos apkārtējos izraisīja Meluškānu vēlme adoptēt četrgadīgu zēnu. Viņu motivācija nebija skaidra, jo – neikdienišķa. Guntars ir Draugiem.lv radošais direktors, Sindija – Mammamuntetiem.lv radītāja. Viņi dzīvo privātmāja Pierīgā, Sauriešos, un tā vien šķiet, ka ar trim bērniem taču pietiktu darāmā. 

Sarunai Guntars piekrīt ar norunu, ka netiks slavēts un uztaisīts par varoni. Tiekamies Draugiem.lv jaunajā birojā netālu no Ulmaņa gatves. Neilgi pirms gadu mijas, neilgi pirms darbinieku bērnu ballītes. Kamēr runājām, ik pa laikam pie stiklotajām durvīm pienāk Daniēls un bažīgi paskatās, ar ko vecāki runājas. Nedaudz pie durvīm pastāv un pavaktē mūs visus. 

Guntara sieva Sindija stāsta, ka svešs cilvēks vecāku tuvumā puiku drusku kreņķē, jo tieši nepazīstamie allaž lēmuši viņa dzīvi. Nesen psihoterapeits Sindijai skaidrojis, ka bērniem jebkurš pieaugušais telpā ienāk ar nozīmi. Pie durvīm Daniēls pieskrien ik pa laikam un, saprazdams, ka vecāki ir viņa redzamības lokā, atkal aizjoņo. 

Palīdzēt konkrēti
Draugiem.lv Meluškāniem ir vairāk nekā draudzīgs portāls. Kad tā radītāji Lauris Liberts un Agris Tamanis pirms septiņiem gadiem savā īrētajā dzīvoklī svinēja Draugiem.lv palaišanu, Sindijai un Guntaram tas bija pirmais publiskais iznāciens kā pārim. Iepazinās gan viņi jau pirms tam. «Paralēli viens otram visu laiku kaut kur bijām,» Guntars atceras, ka strādājuši kopā Vakara Ziņās, tad žurnālā Septiņi. Sindija bija reportiere, Guntars – redaktors. Kad žurnāls Septiņi vairs neiznāca, Guntars gadu dzīvoja bez darba. ««Depresņaks», kodiens. Biju absolūti neģimenisks tips.»  

«Cinisks arī biji,» piebilst Sindija un stāsta, ka kopējās draugu pasēdēšanās Guntars izteicies, ka precēties ir stulbi, viņš jau nu nepiedalītos ģimenes dzemdībās. 

Domas mainījās, kad abi kļuva tuvāki. Sindijai no iepriekšējām attiecībām bija četrus gadus vecs dēls Dāvis. Kad abi pārvācās dzīvot pie Guntara, Dāvis pajautāja, vai kādu dienu viņš ar mammu padzīvos arī pie Memura – kopējā drauga Māra. Guntars puikam saistījās ar vienu no lielās draugu kompānijas, kurā Dāvim visi bija vienlīdzīgi. Sākotnēji abu attiecības nebija spožas, taču palēnām iešūpojās. Meluškāniem piedzima Anna, kurai tagad ir seši gadi. Otrai meitai – Grietai – četri. Arī Daniēls ir četrus gadus vecs. Ar Grietu viņš ir vienā augumā, pēc dvīņiem abi gan neizskatās. «Kad dzima Grieta, izrādījās, ka bijis vēl viens embrijs, taču nav attīstījies. Man būtu bijuši dvīņi. Re, tagad līdz ar Daniēlu ir!» saka Sindija. 

Vaicāti, kāpēc augustā viņu ģimenei pievienojās Daniēls, Meluškāniem katram ir savs stāsts. Vispirms Guntara. Strādājot Draugiem.lv, viņš bija radis piedalīties palīdzības kampaņās. Piemēram, ar portāla starpniecību savākt ziedojumus avārijā cietušam cilvēkam. «Lāpi pasauli, bet salāpīt jau nevari. Palīdzi daudziem, bet nevienam tā līdz galam. Man negribējās būt tukšam muldētājam, bet vienu lietu izdarīt pamatīgi. Konkrēti. Līdz galam.» Sindija tam piekrīt, sakot, ka rūpes par konkrētu cilvēku ir taustāmas, redzamas. Palīdzēt viņai gribējies kopš bērnības, kad lasījusi ne tās sižetiski maigākās grāmatas, piemēram, Kadriju. 

Meluškāni paši nepiemin vēl kādu aspektu, kam ir vērā ņemama nozīme: abi bijuši žurnālisti, līdz ar to viņiem ir apjausma, ka viss negrozās ap sevi un tuvajiem, bet apkārt ir daudz un dažādu dzīvju ar citādām problēmām un priekiem. Viņu informatīvā telpa ir plaša – zināja, kas ir audžuģimene un kas – adopcija. 

Lai kļūtu par adoptētājiem, Meluškāniem vajadzēja iziet vairākas pārbaudes. Viena no tām – Tvaika ielā, Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. To atceroties, abi secina: tas bija piedzīvojums. Prasīts, piemēram, cik bieži mēdz iedzert. 

Atstāj vienu uz divām dienām
Adopcijai Meluškāni mentāli bija sagatavojušies. Zināja, ko vēlas un ko spēs «pavilkt.» Bērnu ar veselības problēmām nevarētu, jo tā būtu liela slodze. Gribējās dot mājas un mīlestību bērnam, kuram ir mazākas cerības, ka viņu kāds adoptēs, – vecumā ap gadiem desmit. Tāds zēns arī iederētos starp četrus, sešus un 11 gadus vecajiem pašu bērniem. Iecerētais nerealizējās, jo tādā vecumā puikas bez brāļiem un māsām nebija pieejami. 

Adopcijas virzītāji piedāvāja trīs puikas. Viens bija neparedzams, jo mamma alkoholiķe slimoja ar seksuāli transmisīvo slimību buķeti, arī otram bija veselības problēmas. Trešais puika bija Daniēls. Vispirms Meluškāni viņu ieraudzīja bildē: zēns sārtiem vaigiem, žirgts un smaidīgs. Viņa dzīvesstāsts – drausmīgs: mamma uzaugusi bērnunamā, puika bija viņas pirmais un vienīgais bērns. Tēvs – kaut kur. Aprūpes tiesības mammai atņēma, kad gadu veco Daniēlu viņa atstāja uz divām dienām vienu. Tikmēr bērns mājās bija noraudājies un nokakājies. «Gadu vecam bērnam tas ir…. To māti… Es nezinu… (Sindija turas, nepasakot skarbu vārdu) vajadzētu krimināli sodīt, nevis pēc pusgada piedāvāt satikties ar puiku un dot iespēju laboties. Audžumamma stāstīja, ka jau pirmajā tikšanās reizē ar Daniēla mammu bijis skaidrs, ka viņa nevēlas rūpēties par bērnu.» Guntars papildina: «Kamēr vecākiem dod iespējas laboties un meklē radiniekus, kuri varētu bērnu audzināt, tikmēr netiek dotas iespējas adoptētājiem. Bērni karājas, viņus «marinē». Iespējai laboties es dotu trīs mēnešus.» 

Daniēls vecākus gaidīja trīs gadus, augdams sirsnīgā audžuģimenē Krāslavas pusē kopā ar pāris gadu vecāko Oļegu (vārds mainīts). Puiku, kura mammu nosita civilvīrs. «Kad bijām ciemos pie audžuģimenes, Oļegs uzlika filmu par Bembiju, īpaši uzsverot vietu, kur Bembija mammu nošauj. Viņš teica: «Tāda skaistule, bet nošāva!»» Oļegs cietis no vardarbības, nepazīst kaunu un sāpes. Tik drīz jaunus vecākus viņš nesagaidīs, jo «karāšanās gaisā» turpinās – nākamā tiesa ir pēc pusgada. Lai Oļegs nokļūtu adoptējamo sarakstā, viņam jābūt juridiski brīvam: no viņa audzināšanas jāatsakās ne tikai vecākiem, bet arī radiniekiem. 

Sarunas laikā var nojaust, ka Meluškāniem pie sirds dikti ķer likumdošana, kas, viņuprāt, nedarbojas bērnu interesēs. «Laiks, kuru bērns gaida uz adopciju, maksimāli jāsaīsina. Jādod iespēja normāliem vecākiem audzināt bērnus, nevis dzērājiem laboties,» saka Guntars. Konceptuāli šādam viedoklim piekrīt Labklājības ministrijas pārstāve Līvija Liepiņa, sakot, ka 2006.gadā veiktā likuma redakcija ir neveiksmīga. 

Grozījumi Civillikumā paredz: ja gada laikā aprūpes tiesības nav iespējams atjaunot, tad lemj par aizgādības tiesību atņemšanu. Iepriekšējais termiņš bija uz pusi īsāks. To mainīja uz gadu ar norādi, ka ar sešiem mēnešiem nepietiek, lai bioloģiskie vecāki savu dzīvi sakārtotu. Toreizējā Bērnu un ģimenes lietu ministrija uzskatīja, ka šāds grozījums nav nepieciešams, taču Saeimas deputāti lēma citādi. Patlaban Saeimā otrajā lasījumā iesniegti grozījumi, kas dažos gadījumos ļaus termiņu samazināt. Liepiņa nenoliedz, ka bāriņtiesas vispirms orientējas uz bioloģiskās ģimenes saglabāšanu un meklē alternatīvas tikai tad, ja nav uzlabojumu. 

Dzīve ir jēgpilnāka
Pagājušā gada 16.augusts bija tā diena, kad visa Meluškānu ģimene brauca uz Krāslavu iepazīties ar Daniēlu. «Brauciens bija zīmēm ļoti bagāts. Pa ceļam – briesmīgs negaiss. Ļoti liels uztraukums. Kad ieradāmies pie audžuģimenes, negaiss norima. Negribējām stiept laiku, solījām izlemt tajā pašā dienā,» atceras Sindija. Pēc iepazīšanas ar puiku devušies uz viesu māju, taču pa ceļam nomaldījušies. Un atkal – šausmīgs negaiss. Nākamajā dienā, kad lēmums bija pieņemts, atausa skaista un skaidra diena. «To mēs pavadījām uz burvīgas salas Latgalē. Skaisti un mierīgi.» Aiznākamajā dienā, formalitātes nokārtojuši, Meluškāni jau brauca mājup ar četriem bērniem. Pa ceļam piestāja pie veikala Salaspilī. Daniēls izkāpa no mašīnas un izčurājās turpat zālē, kā radis laukos. Kad Meluškāni jau bija nokļuvuši mājās, viņiem piezvanīja audžumamma. No pārdzīvojuma, ka Daniēlu paņem, Oļegam tovakar sacēlusies augsta temperatūra. 

Meluškānu mājā Daniēlam ir kopīga istaba ar 11 gadus veco Dāvi, spēlējas – ar abām māsām. Sākotnēji Annai un Grietai ar puiku nebija vienkārši saprasties, jo viņš runāja krieviski. Meitenes tagad iemācījušās krieviski, Daniēls – latviski. Arī sadzīves ritms kļuvis jestrāks, jo Meluškānu meitenes ir mierīgas, bet Daniēls – kustīgs. Ik dienu uz galda ir desmit krūžu, jo te jāpadzer ūdens, te sula, un, protams, katrs no savas krūzes. Jaunajās mājās Daniēls iepazinis arī vannu. Domājis, ka tas ir baseins, lēcis iekšā un sasities. 

Vislielākā pārmaiņa ģimenē ir konkurence uz mammu. Daniēls koncentrēti prasījis uzmanību. Pārbaudījis robežas, cik tālu var iet. «Viņam bija uzkrītošs paradums klauvēt. It kā jau nekas tāds, taču piektajā dienā apnika. Anna prasīja: «Mammu, kā krieviski pateikt: «Ja nebeigsi klauvēt, tētim uzsprāgs galva.»?» Daniēls mēdz arī skaļi runāt un ēst papīru, taču tas Meluškānus nešokē. «Bijām uz to gatavi. Citam šoks ir pirmais bērns, kurš kakā piecreiz dienā un pēkšņi prasa ēst arī naktī,» salīdzina Sindija. Pirmajās nedēļās viņai trūcis spēka, tad Guntars visu «paņēmis uz sevi». «Mums baigi labi mijas depresijas – kad Sindija iekrīt, tad es velku ārā, un otrādi,» Guntars nosmaida. Agrāk viņš bijis nepacietīgāks, tagad tāda ir Sindija, bet Guntars – mierīgs. «Kā klints.» 

Un tagad sekos pati skaistākā vieta rakstā. Runā Sindija: «Līdz ar Daniēla ienākšanu ģimenē esmu kļuvusi daudz piepildītāka. Dzīve šķiet jēgpilnāka. Ar attiecībām dziedēju bērnības traumas, palīdzu bērnam sevī. Man cēlusies pašapziņa.» Dažs sakot, ka Sindija izskatās nogurusi, ko viņa arī nenoliedz. Pērnā gada nogalē nav pieticis spēka un laika ikgadējai tradīcijai – taisīt kartītes un kalendārus ar ģimenes bildēm vecākiem un vecvecākiem. Kad zvanījis telefons, negribējies atbildēt. 

Onkulis apraudājās
Pastāstu Meluškāniem gadījumu, kad sieviete, kurai bērni bija izauguši, gribēja adoptēt, taču vīrs pateica: «Svešus paklīdeņus nevajag.» Sindija novērojusi, ka tāda attieksme valda joprojām. Arī no saviem draugiem un paziņām sajutusi piesardzīgu attieksmi pret Daniēlu. Dažs pēta, kas viņā ir citāds, dažs nezina, kā kontaktēties. «Tas atkarīgs no tā, cik cilvēks jūtas pats par sevi pārliecināts. Cik pieņēmis sevi,» saka Sindija. 

Kad Guntars saviem vecākiem pateicis, ka vēlas adoptēt bērnu, viņi samērā salti pateikuši: «Tas ir jūsu lēmums. Neiebilstam, pats liels cilvēks.» Līdzko iepazinušies ar Daniēlu, kļuvuši atsaucīgāki. Savukārt Sindijas omītes 70 gadus vecais krustdēls, izdzirdējis labo ziņu, apraudājies, sakot, ka arī gribējis adoptēt bērnu, bet sieva iebildusi. 

Svešs bērns tomēr nav ābols, kas nekrīt tālu no ābeles. Viņš tomēr drusku ir ābelē augošs čiekurs. Meluškāni uz to atbild, stāstot, ka patlaban Daniēls vēlas apjaust savu identitāti. Cenšas uzzināt par jaunajiem vecākiem, cik iespējams: skatās albumus, prasa, vai mamma baroja Annu un Grietu ar pienu un kāpēc viņu ne. Daniēlam galvā ir ķīselis un viss dzimtas koks samudžinājies, jo uz Ziemassvētkiem dāvanas atsūtīja īstā vecmāmiņa, audžumamma arī. Viņš domā, ka Meluškāni ir īstie vecāki, jo pirmajās tikšanās reizēs saucis par mammu un tēti,  pavaicājis: «Kāpēc tik ilgi nebraucāt pēc manis?» 

Pēdējo desmit gadu laikā nav bijis tik labs adopcijas rādītājs kā pērn, kad Latvijā adoptēti 128 bērni, uz ārvalstīm – 130. «Doma par bērnunamu likvidēšanu nav slikta,» saka Guntars un vēlas, lai viņu stāstītais iedrošina citus adoptēt bērnus. Tas neesot sarežģīti. Kad Stopiņu bāriņtiesas darbiniece uzzinājusi, ka Meluškāni adoptēs bērnu, bijusi ļoti priecīga, jo tieši todien kāda mamma atteikusies no sava trešā bērna. 

Daniēlam atrasta vieta bērnudārzā. Ziemassvētkos pie eglītes mājās puika jau noskaitīja divrindi: «Zīlīte ar gudru ziņu, pastāsti man pasaciņu.» Daniēls kļuvis drošāks – vairs nezīmē sevi lapas stūrī, bet pa vidu un aizpilda visu lapu. 

«Ar šito džekiņu viss būs kārtībā,» uzsitis uz pleca Daniēlam, nosaka Guntars. Galvenais – lai puika izaugot laimīgs. «Arī pašapzinīgs un pārliecināts, jo pārējais viņam no Dieviņa dots: Daniēlam ir ļoti laba sirds,» – tā Sindija.

Misionāri

Posted on janvāris 4, 2012 by - Veiksme

Pirms 20 gadiem Tilde radās gandrīz vai spiestā kārtā, bet tagad turas starp Eiropas valodtehnoloģiju flagmaņiem, lai gan tās konkurenti ir tādi milži kā Google 

Sagadīšanās dēļ Tildē nonākam tieši dienās, kad Latvija mēģina tikt galā ar ziņu par krievu valodai veltīto referendumu. Prievītēs šeit neviens nestaigā, tomēr šis ir birojs, kura moto pauž «mēs latviskojam pasauli» un kurā uz kolēģiem, kas «draivu» nesauc par dzini, skatās greizi. 

Nosēdušies sapulču telpas lielā galda vienā pusē, trīs no uzņēmuma vadībspēkiem – dibinātāji Andrejs Vasiļjevs un Uldis Dzenis, kā arī biznesa attīstības direktore Indra Sāmīte – tomēr provokatīvam iesākumam neļaujas. Viņos vēl jūtama eiforija no nedēļu iepriekš atzīmētās Tildes 20 gadu jubilejas, un nacionālais jautājums tā arī paliek neskarts. Toties virpinām čehu un horvātu pašlepnuma tēmu, tāpat kā grieķu un rumāņu zinātnisko ieguldījumu Tildes ikdienā. 

Simboliskā tilde
Pāris desmitgadēs no divu datorikas studentu teju piespiedu kārtā palaista uzņēmuma Tilde kļuvusi par savā jomā vadošo Baltijas IT uzņēmumu, turklāt ikvienu no šiem 20 gadiem noslēdzot ar peļņu. Patlaban viņi darbojas trijos virzienos, no kuriem visi uzņēmuma apgrozījumam pienes aptuveni vienādu artavu. Tilde lokalizē lielo uzņēmumu produktus, attīsta valodtehnoloģijas, to skaitā savu mašīntulkotāju, un vēl arī grāmatvedības risinājumu Tildes Jumis. 

Taču sāka viņi ar laikrakstu datorizēšanu. Būdami vēl studenti Latvijas Universitātē, Andrejs un Uldis deviņdesmito pašā sākumā nonāca Dienā, kur izveidoja IT sistēmu un pārnesa latviešu alfabētu uz datora kodu tabulām, proti, radīja iespēju ar datoru rakstīt latviski. «Tolaik datoros nebija 11 diakritisko zīmju. Kad izveidojām tās, parādījās arī citi, kam vajadzēja. Diena tobrīd bija centrālais medijs, kam visi gribēja līdzināties,» atceras Uldis. 

Sākotnēji viņi darbojās laikraksta paspārnē, līdz Dienas jurists ierosināja puišiem dibināt pašiem savu uzņēmumu. «Aizgājām ar Uldi uz krogu Pie Kristapa, kur Atmodas laikā visiem sviestmaizes dalīja un alu par brīvu lēja. Sēdējām un spriedām, kā saukt uzņēmumu. Uldim bija ideja – tā kā burti bija pirmais mūsu produkts un viss pārējais auga no tiem, tad sauksim par Tildi, jo 90.gadu sākumā diakritiskās zīmes varēja iegūt ar tastatūras augšējo kreisā stūra taustiņu jeb tildi. Simboliski – nospiežot to, burtu varēja rakstīt latviski,» saka Andrejs. 

Traki un stulbi
90.gadu sākumā programmatūras radīšanas bizness izskatījās bezcerīgs, jo viss tika kopēts un čiepts. «Šā iemesla dēļ deviņdesmitajos mūs sauca par trakajiem stulbeņiem,» smej Andrejs. Programmas pirkuši vai nu tie, kuriem bija ļoti specifiskas vajadzības, vai arī ideālisti autortiesību jomā. Pretēji bijis ar datortirdzniecību – atved un pārdod, gūstot tūlītēju peļņu virs 100%. «Tik un tā dzelžu biznesā negribējām līst – nopērc, saskrūvē, pārdod. Mūs uzrunāja iespēja pašiem kaut ko radīt,» nosaka Uldis. 

Saistošākās, tomēr arī grūtākās biznesa nišas noskatīšana prasīja arī lielākas pūles. Ceļš pie kontaktiem Rietumos tolaik veda caur Maskavu, un tur, izstādē Comdex, Tilde pirmoreiz sarokojās ar Microsoft pārstāvi no Redmondas. Mūsdienās, kad Apple fani gatavi iekosto ābolu izskūt galvvidū un ietetovēt, grūti noticēt, ka pirms 20 gadiem tieši Microsoft piemita alternatīvās, dinamiskās kompānijas tēls. «Laikā, kad visi lietoja DOS un Word Perfect, Microsoft bija jaunie, sparīgie, kas maina iesīkstējušo pasauli, sākot jau ar milzi IBM. Kad Microsoft paši atbrauca uz Latviju, viņi jau zināja, pie kā nākt. Un nāca ar konkrētu lietu – vajadzību pēc latviešu pareizrakstības pārbaudes saviem produktiem,» skaidro Andrejs. 

Tā Tilde salipa ar Microsoft, šīm simbiotiskajām attiecībām periodiski turpinoties vēl šodien. Uldis gan spriež – nevar teikt, ka bez Microsoft šodien nebūtu Tildes. «Mūsu misija ir būt par saikni starp vietējo kultūru, zināšanām un pasaules līmeņa tehnoloģijām. Nebūtu Microsoft, būtu bijis cits spēlētājs Latvijā,» teic Uldis, un tā nav pirmā reize, kad par savu biznesu Tildes cilvēki saka «misija». 

Vēlīns e-pasts
Strādājot jomā, kur šodienas darba rezultāti materializējas pēc gadiem trim vai pieciem, Tildes šefi teic, ka būtiska ir spēja uzņemt pareizo kursu. Uzminēt, kas pasaulei būs vajadzīgs pēc ilgāka laika. Lai noķertu idejas, viņi rīko prāta vētras, analīzes sesijas un dodas uz konferencēm. (Nu jau vairākus gadus Tildē ir noteikums – lai tiktu uz konferenci, tajā jāuzstājas. Taču tas nav mazinājis apmeklēto konferenču skaitu.) 

Tomēr reizēm ideja atnāk pati, turklāt sākotnēji maz atgādina biznesa iespēju. Tādos brīžos ir svarīgi, cik esi atvērts jaunajam. Tovakar, pirms 14 gadiem, kad Andrejs bija aizsēdējies darbā un atnāca e-pasts no Hewlett Packard ar lūgumu palīdzēt pie terminu pārtulkošanas latviski, liels bija vilinājums teikt, ka Tilde ar to nenodarbojas, izslēgt datoru un doties mājup. «Viņiem vajadzēja ātri, un domāju – nu, kā tā nepalīdzēsim? Izdarījām, un HP teica – o, ļoti labi, būs vēl darbiņš! Tas bija zīmīgs pagrieziens, jo tieši tā sākās mūsu lokalizācijas pakalpojumi. Kopš 1998.gada palīdzam lielu uzņēmumu produktus pielāgot mūsu tirgum. Tagad arī lietuviešu un igauņu valodai,» atklāj Andrejs. 

Tas bija atspēriena punkts, lai atvērtu birojus Viļņā un Tallinā, kur sēž programmētāji, tulkotāji un valodas eksperti. Tagad viņi saņem lokalizācijas pasūtījumus tiklab no Japānas kā no Argentīnas. Nupat Indra Pekinā tikusies ar klientu, pēc tautības ķīnieti, lai spriestu, kā latviešu, lietuviešu un igauņu tirgum pielāgot angliski izstrādātu Amerikā tapušu produktu. «Piedāvājumi mums nāk no visdažādākajām laika joslām. Visiem galā .com, un nevienam pat neinteresē, kur tu sēdi, galvenais ir ātrs un labs rezultāts,» viņa skaidro. 

Tieši tāpēc tulkošana Tildē līdzinās fabrikas darbam. Tulkam priekšā trīs ekrāni – oriģinālteksts, tulkojums un terminu vārdnīca, un nemitīgi tiek strādāts pie tā, kā optimizēt ražošanas procesu, jo klients maksā par pirmoreiz iztulkotu vārdu. Atkārtoti tam parādoties tekstā, takse jau ir krietni zemāka. Šis ir vēl viens iemesls, lai līdz perfekcijai pilnveidotu savu mašīntulku. Kopš vasaras tas iekļauts Tildes Birojā, bet «tā Rīga nekad nav gatava!», saka Andrejs – metodes vēl izkopjamas, lai noslīpētu datora prasmes tulkot ne tikai vārdus, bet veselus teikumus. Mašīntulka anatomiju viņi veido tādu, lai tehnoloģijas būtu pielāgojamas arī citām mazajām valodām, piemēram, horvātu, slovēņu vai čehu. 

Zinātne plus tehnoloģijas
Tildes divu desmitgažu pieredze vismaz uzņēmuma līdzīpašnieku izklāstā atgādina ekonomikas mācībgrāmatu. Netērēt vairāk kā nopelnīts, sadalīt riskus, investēt nākotnē, domāt uz priekšu. Taču ir situācijas, kad noiet greizi, kaut viss darīts šķietami pareizi. Krīzes pilnbriedā, 2008.gada nogalē, Tilde attapās Baltijas programmatūras tirgū, kas gada laikā bija sarucis par 60%. Uzņēmumu vadītāji, rēķinot, kur un kā ietaupīt, vispirms nogrieza gan jaunu datoru, gan tiem domātu programmu iegādi. «Vienīgais, kā nodrošināt izaugsmi, – iet uz ārpusi. Taču tad mums vajadzēja mainīties – derēja mūsu zināšanas, bet tās vajadzēja attīstīt jaunā pakāpē,» saka Andrejs. 

Tilde reaģēja, savus resursus fokusējot, lai iesaistītos ES atbalstītās inovāciju programmās. Sākuši ielauzīties ES projektu pasaulē jau kopš 2003.gada, tagad viņi lēš, ka tieši piespiedu kārtā krīzes laikā pieņemtais lēmums bijis viens no uzņēmuma veiksmīgajiem pagriezienpunktiem. Paši pirmie kucēni tika slīcināti, jo «neviens mūs nezināja, turklāt Latvijai Eiropas kontekstā nav pašas inovatīvākās valsts tēls». Toties līdz šim Tilde ir piedalījusies 11 ES projektos, no kuriem vairāki ir pašu loloti un vadīti, piemēram, EuroTermBank, ACCURAT un META-NORD, bet parējos atsaukušies citu partneru uzaicinājumam attīstīt piedāvātās metodes arī mazākām valodām. 

Tomēr paši vislabprātāk izceļ mašīntulkošanu. Viņu tehnoloģijas pamatā ir statistiskās metodes, kas paģēr ārkārtīgi lielus teksta apjomus. Tad nu Šefīldas Universitāte Anglijā un Grieķijas Valodu tehnoloģiju institūts analizē interneta krājumus, atlasot satura ziņā vērtīgus tekstus, Rumānijas Zinātņu akadēmija izstrādā metodes, kā saprast, kura frāze kurā valodā atbilst un kā to atrast, Vācijas Mākslīgā intelekta centrs apstrādā metodes, kā šīs frāzes izmantot mašīntulkošanas uzlabošanā, un Tilde to visu pielāgo mazajām valodām. Uz jautājumu, kam tas viss, jo ir taču Google tulkotājs, viņi liek pretī savu eksperimentu. 

Pagājušo vasaru aizvadījuši ar pašu sāktu sacensību – precizitātē pārspēt Google tulkotāju. «Ir zināmi mērījumi, kas pierāda tulkošanas kvalitāti. Vasarā pielikām pie sienas mērījumu grafiku, samobilizējām komandu un metāmies darbā. Trīs ar pusi mēnešos pārspējām Google,» tīkamās atmiņās veldzējas Andrejs. Viņš ir pateicīgs IT gigantam, ka tas pirmais padarīja plaši pieejamas tobrīd vēl pētniecības stadijā esošas tehnoloģijas, tomēr uzstāj, ka noteiktās nišās – mazās valodās, specifiskās nozarēs – Tilde var labāk. Šī gan nav atziņa, kuras saldajā pēcgaršā pārlieku kavēties. «Mums tāda nozare. Atslābt nedrīkst, visu laiku jāturas līdzi. Jābūt kustībā un jāmēģina apgūt nišu, pirms tā radusies,» rezumē Andrejs.

3 biznesa principi
1. Būt atvērtam. Biznesa iespēja var atnākt arī darbdienas noslēgumā
2. Nekarot ar globālajiem konkurentiem – atrast nišu, kurā izkopt meistarību
3. Talantīga un motivēta komanda, kas apzinās, ka IT jomā apstāties nedrīkst

Zaļāka nākotne

Posted on janvāris 4, 2012 by - Jauna seja

Andrejs Stepanovs (28) 

Jaunais zinātnieks ieguvis balvu par izcilu veikumu enerģētikā Latvenergo un Latvijas Zinātņu akadēmijas konkursā – par darbu Modulāras nepārtrauktas barošanas sistēmas ar dažādiem enerģijas avotiem un uzkrājējiem izstrāde un izpēte.

Vecāki: Uļjana – medmāsa, Vjačeslavs – elektriķis. 

Par ko ir tavs promocijas darbs? Par tādu nepārtrauktas barošanas bloku izveidi, kas ļautu izmantot alternatīvo enerģiju – sauli vai vēju. Nepārtrauktās barošanas bloki ir, piemēram, portatīvo datoru lādētāji. Gatavu produktu nepiedāvāju, bet praktisku prototipu gan. 

Vai esi pirmais, kam tas ienācis prātā? Daudziem zinātniekiem ir līdzīgas idejas. Ir grūti izdomāt ko pavisam jaunu, varam tikai modificēt un uzlabot. 

Kāpēc esi izvēlējies enerģētiku? Jau kopš bērnības mani ir interesējusi tehnika. Skolas brīvlaikus pavadīju, palīdzot tētim elektriķa darbā. 

Ko vēlies sasniegt tuvākajā laikā? Gribu turpināt strādāt sāktajā jomā un attīstīt alternatīvo enerģētiku. Esmu par zaļu nākotni – saules enerģijas izmantošana tajā ir būtiska. 

Kā pētnieks tu lasi arī lekcijas studentiem? Vairāk esmu noslogots projektos, bet palīdzu arī savam zinātniskajam vadītājam Rīgas Tehniskajā universitātē pasniegt lekcijas. Ir tādi studenti, kas negrib saprast to, ko stāstu, bet ar lielu daļu ir patīkami strādāt un dalīties zināšanās. 

Kurš, tavuprāt, ir nozīmīgākais zinātnes sasniegums? Nav tāda viena nozīmīgākā, jo jebkurš atklājums ir balstīts uz vairākiem sasniegumiem. Piemēram, dators ietver tūkstošiem izgudrojumu. Ja mēs atgrieztos laikā un dzēstu kādu no tiem, dzīvotu pavisam citādā pasaulē. 

Ko gaidi no jaunā Pūķa gada? Ceru uz ģimenes pieaugumu.

Drīkst apēst!

Posted on decembris 28, 2011 by - Cilvēki

«Tu esi ģēnijs! Kuš!» Karīnai Šišlo teica draudzene, kad bija izdzirdējusi viņas ideju – izgatavot karameli, kas izskatās kā dzintara gabals. Šogad to sāka pārdot

Karīna Šišlo ir režisore jauniešu teātrī Vinnijs Mazajā ģildē. Izgudrošana ir viņas ikdiena. Pirms vairākiem gadiem viņa uzveda Pūt, vējiņi! un izdomāja, kā atainot Baibiņas noslīkšanu – meitene uzgāza sev uz galvas milzu kublu ūdens. «Strādājot par režisori 20 gadus, ir tā laime būt nedaudz bērna prātā. Uzskaņoties uz viena viļņa,» saka Karīna un dāvā man ēdamā dzintara gabalu. Saku, ka jātaisa vaļā. Karīna iesaka to apēst brīdī, kad būšu viena, varēšu padomāt un konfekti izbaudīt. 

«Neesmu Lote no Izgudrotāju ciema. Speciāli idejas nedomāju. Tās atnākušas,» Karīna stāsta, ka pirms diviem gadiem savā Rīgas dzīvoklī sēdējusi virtuvē, dzērusi tēju un pret sauli pētījusi skaistu dzintara gabalu. «Bija tāds aktīvais tukšums galvā, kad domas raisās, ja nekur nesteidzies. Gandrīz vai peldi.» Skatoties dzintarā, Karīna apjauta: tas tā patīk, ka varētu apēst. «Diez, kā garšotu, ja būtu ēdams. Ideja! Ēdamais dzintars!» 

Sākotnēji gan Karīna ideju nevienam nestāstīja. Pirmie par to uzzināja vīrs un dēls. Iedrošināja. Karīna piezvanīja draudzenei, kura savulaik strādāja Laimā par tehnoloģi. Izdzirdējusi ideju, viņa teica: «Tu esi ģēnijs! Kuš!» draudzene piekodināja Karīnai ideju nevienam nestāstīt. 

Katliņš vārās
Kopējiem spēkiem abas prātoja karameles recepti. Draudzene teica, ka nav iespējams izveidot tādu karameli, kādu Karīna vēlas. «Gribēju izmantot dabīgas izejvielas, jo dzintaram taču jābūt nākušam kā no piejūras pļavas!» Piejaukt garšas pastiprinātājus būtu vieglākais ceļš, taču Karīna gribēja pievienot dabīgo smiltsērkšķu sulu. Kausēja katliņā cukuru un maisīja, kamēr masa sāka atdarināt dzintaru, tad pielēja krūmcidoniju sīrupu un smiltsērkšķu sulu, arī dzērveņu un cidoniju gabaliņus. «Garša nav spilgta, bet nekaitina,» pēc Karīnas domām, vēl ir daudz uzlabojamā. 

Recepte bija, varēja sākt ražošanu, bet trūka naudas. Zinātāji teica, ka bez 150 000 latu nav ko sākt. Karīna iesniedza projektu ES finansējumam, saņēma atteikumu. Izpalīdzēja draugi. Viens no viņiem – Jānis Dāvids, kurš savulaik strādājis Lāču ceptuvē un nesen Jelgavas novada Svētes Vecūdros nodibinājis savu maiznīcu, kur cep Svētes maizi. Jānis piedāvāja telpas un palīgus, kuri «dzintarus» ar rokām darina vienreiz mēnesī. Citi Karīnas draugi palīdzēja reģistrēt preču zīmi Saldais dzintars un starptautisko patentu. Neviens no viņiem neprasa atpakaļ ieguldīto naudu. «Dzīve ir gara. Gan atmaksāsim viens otram. Mums nav īstermiņa attiecības, kur nauda uzreiz jāatdod, viss jāsadala, lai var tālāk dzīvot.» Iepakojumu Karīna izdomāja pati, arī uz tā redzamās melnbaltās dabas fotogrāfijas ir viņas bildētas. «Divu gadu laikā, kamēr tapa produkts, nesaskāros ar birokrātiju vai to, ka kāds apzināti liktu šķēršļus,» secina Karīna. 

Ēdamā dzintara «iziešana sabiedrībā» bija šogad Muzeju naktī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Karīna bija ietērpusi divas meitenes vaidelošu kleitās, viņas reklamēja dzintarus. Cilvēki paskatījās un gāja tālāk. Pirmos dzintara eksemplārus pārdeva viesnīca Radisson Blue Daugavas krastā. Karīna pati bija aiznesusi un piedāvājusi. Viņa devās arī uz airBaltic, kas bija atsaucīgi un iekļāva to suvenīru sarakstā. Vēl dzintaru var nopirkt kafiju un tēju veikalu tīklā Aromātu pasaule, arī Latvijas preču veikalā Riija Tērbatas ielā. Ne visos suvenīru veikalos «dzintaru» ņem pretī, jo tas ir pārtikas produkts un ar atšķirīgiem uzglabāšanas noteikumiem. Kā Latvijas suvenīru, ko dāvāt prezentācijās, saldo dzintaru izvēlējās Latvijas vēstniecība Polijā. «Tas bija nozīmīgi, jo mans vectēvs Česlavs Parčinskis bija Polijas armijas maršala Jozefa Pilsud-ska adjutants. Viņu nošāva Katiņā. Re, tās ir pogas no vectēva mundiera,» Karīna rāda uz sudrabkrāsas rokassprādzi. 

Mums nav nekā sava?
Saku Karīnai, ka ideja ir tik vienkārša, ka sen to jau kādam vajadzēja būt izdomājušam. Latvijā nopērkami saldumi Jūras akmentiņi, taču kāpēc visus šos simtus gadu kāds nevarēja izdomāt dzintaru?! «Daudzi smejas, ka ar šo ideju iznesti cauri, jo tā mums visiem bija deguna priekšā. Par dzintara krellēm taču saka – kā nosūkātas ledenes.» Tieši nepārprotamās idejas dēļ tirgotāji ir atsaucīgi. Ja tā būtu biezpienmaizes krāsas un formas švamme, visticamāk, neatsauktos. Dzintars ir simbols, dārgakmens. Mūsējais. «Dzintars ir atpazīstams. Nostrādā cilvēka impulss. Katram tie ir citi, visbiežāk, bērnībā iekodētie. Aizkustina kāds mūzikas akords, kāda krāsa. Laba ideja ir tā, kas kaut kādā veidā aizkustina.» 

Dzintara konfektes derīguma termiņš ir gads. Karīna tā izdomājusi, lai «dzintars» varētu arī pastāvēt plauktā kā priekšmets, kas priecē. «Gribas, lai dzintariņš atnes labu sajūtu katram, kas to nopērk. Lai pircējs zina, kurš cilvēks «dzintaru» ar savām rokām Svētē darinājis un tādējādi viņam ir darbs.» Nākotnē Karīna plāno eksperimentēt ar dzintara garšām un veidiem, mēģinot dot darbu vēl vairāk cilvēkiem. «Lai varam paši saviem spēkiem savā zemē tikt uz priekšu.» 

Lai arī kā Karīnai nepatīk, ka piedēvē izgudrotājas titulu, tāda nu viņa ir. Jau pirms desmit gadiem izdomāja Lāčplēša cepuri, ko nēsāt, fanojot par Latvijas sportistiem, piemēram, hokejistiem. Ideja ienāca prātā, redzot pa Vecrīgu ejam kādu britu futbola fanu, kam galvā bija padomju laika armijas cepure. «Ak, Dievs, vai tiešām mums nav nekā sava?» Karīna atceras, ko nodomājusi, ieraugot tūristu. Ar cepures tapšanu viss noticis līdzīgi kā ar dzintaru – šūt palīdzējuši draugi. Divas brūnas ausis un pa vidu Latvijas karogkrāsas ielaidums. Cepure apbraukusi pasauli, jo bijusī Statoil vadītāja Baiba Rubesa to uzdāvinājusi jahtas Milda komandai. «Katrās olimpiskajās spēlēs vai hokeja spēlē redzu televīzijā, ka kādam vēl tā ir.» 

Karīna ir domājusi, kāpēc idejas nāk pie viņas. «Iespējams, tam ir saikne ar to, kādus jautājumus iekšēji risinu. Tas izfiltrējas tēlos, materiālās lietās. Īstajā laikā un vietā.»