Žurnāla rubrika: Cilvēki

Trauki kā piedzīvojums

Posted on marts 15, 2017 by - Veiksme

Padomju laikā Vaidavā ražotās māla bļodas ar tumšbrūno vai zaļo kantīti bija gandrīz katra sevi cienoša latvieša mājās. Tagad no Vaidava Ceramics traukiem mielojas gardēži Parīzes restorānā, bet to dizainu un kvalitāti apbrīno skandināvi

Jau vairāk nekā 35 gadus Vaidavā tiek izgatavota funkcionāla sadzīves keramika – māla trauki, puķupodi un to paliktņi. Bijušas arī vāzes, pat māla lustras. Laika gaitā mainījies produktu klāsts, tomēr nedz privatizācija, nedz iedzīvotāju zemā pirktspēja un krīzes nav spējušas būtiski traucēt ražotnes darbu. Tā ir viena no nedaudzajām Latvijā, kur joprojām top māla trauki, nevis tikai zvaniņi, eņģelīši vai citi suvenīri.

«Protams, ir bijuši grūtāki laiki un ne tik grūti. Tomēr, galvenais, esam spējuši mainīties līdz ar tiem,» saka SIA Rebeka, kam pieder ražotne, līdzīpašnieks un valdes loceklis Miks Balodis. Arī pašlaik notiekot pārmaiņas. Pirms vairākiem gadiem izstrādāta un sākta dizaina trauku kolekcijas Zeme ražošana. Bet līdzšinējā preču zīme Vaidavas keramika, orientējoties uz eksporta tirgiem, pārtapusi par Vaidava Ceramics. Nemainīga gan palikusi no Latvijas māla ar rokām ražoto trauku augstā kvalitāte.

«2015. gada janvārī mēs ar kolekciju Zeme, kurā tobrīd bija tikai astoņi vai deviņi priekšmeti, piedalījāmies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras organizētajā tirdzniecības misijā Somijā,» tagad atceras Miks. Šī misija, kuras laikā apmēram mēnesi vienā no Helsinku dizaina preču veikaliem tirgoti ne tikai trauki, bet arī pie mums ražotie apģērbi, rotaslietas un citi izstrādājumi, pēc viņa domām, bija būtisks pavērsiens uzņēmuma attīstībā.

Par 180 grādiem

To, ka jāiet ārpus Latvijas, Miks sapratis jau 2012. gadā, kad atgriezies tēvam piederošajā uzņēmumā. «Diemžēl ar to vien, ka saproti, cik ierobežots ir vietējais tirgus, nepietiek. Lai attīstītos, nepieciešams mērķtiecīgs, sistemātisks eksports,» viņš tagad atzīst, piebilzdams, ka sākumā, mēģinot uzreiz visu mainīt, drusku aplauzis ragus. Lai eksportētu, pirmkārt, jāsaprot, ko un kur eksportēt.

Otrkārt, uzņēmums ar gandrīz 20 darbiniekiem un produktu portfeli, kurā ir vairāk nekā 200 izstrādājumu, neesot automašīna, ko var spēji nobremzēt un, apgriežoties par 180 grādiem, sākt braukt pilnīgi pretējā virzienā.

Pēc vietējā tirgus inventarizācijas atteikušies no dažiem nepieprasītiem produktiem. Tad kopā ar jaunāko brāli Uģi Balodi, kurš pirms viņa atnākšanas līdzējis tēvam, sākuši veidot kolekciju Zeme. Par pamatu kalpojušas dažas no jau esošajām bļodu formām. Mēģinot tās padarīt pievilcīgas ne tikai latviešiem, bet arī ārzemniekiem, trauku ārpuse atstāta neglazēta. Tā esot brāļa ideja. Toties iekšpusei izvēlējušies ļoti kvalitatīvu glazūru un pilnībā atteikušies no visām etnogrāfiskajām zīmēm. Kā saka Miks, ārpus Latvijas tās neko neizsakot. Skandināviem ir savas etnogrāfiskās zīmes, un tur nevienu neinteresē, ka mūsu jumim ir enerģētiska vērtība. Tur cilvēkus interesē trauku dizains un to kvalitāte.

«Patiesībā nekādu velosipēdu mēs neizdomājām. Tā ir pasaulē labi zināmā terakota jeb neglazēts keramikas izstrādājums no krāsaina, šajā gadījumā Vidzemes sarkanā, māla, ar izteikti raupju struktūru,» skaidro Miks. Viņu produktu pievienotā vērtība jeb drīzāk inovācija – šis māla raupjums, traukus speciāli apstrādājot, padarīts gluds un rokām tīkams. Turklāt trauki ir ne tikai skaisti, bet arī praktiski. Virsma nepiesaista netīrumus vai taukus. Bļodas un krūzes var likt cepeškrāsnī, mikroviļņu krāsnī un mazgāt trauku mašīnā.

Patlaban kolekcijā ir ap 30 dažādu izstrādājumu ar triju krāsu glazējumu – baltu, salātzaļu un grafīta pelēku. Tirdzniecības misijai Helsinkos sekojusi ikgadēja piedalīšanās vienā no Eiropā lielākajām mājsaimniecības preču izstādēm Frankfurtē.

Tomēr, kā saka Miks, ņemot vērā, ka visa kolekcija veidota askētiska minimālisma tradīciju garā, viņiem bijis svarīgs tieši pirmais – somu – viedoklis. «Pašiem jau šķita, ka tīri labi, bet bija svarīgi uzzināt, ko saka ziemeļnieki, skandināvi, kur šīs tradīcijas ļoti spēcīgas.» Somiem trauki patikuši. Tas devis pārliecību, ka viņi atrodas uz pareizā ceļa.

Pēc mēneša Vaidava Ceramics jau piedalījusies līdzīgā tirdzniecības misijā Vācijā, bet Frankfurtē satikuši savu pirmo nopietno ārzemju partneri, kas jau divus gadus izplata Vaidavas traukus Vācijā, Šveicē un Austrijā. «Viņš specializējas tieši dizaina priekšmetu realizācijā un jau sadarbojās ar vienu no Latvijas kompānijām, tāpēc mums nebija grūti atrast kopēju valodu,» atceras Miks. «Galvenais, ka tas ritenis bija iegriezts.»

Tajā pašā 2015. gadā trauku kolekciju pamanījis un gatavību sadarboties izteicis arī kāds dāņu uzņēmējs. Caur Dāniju viņu produkti nonākuši arī Zviedrijā, Norvēģijā.

Nākamais atskaites punkts, kā uzskata Miks, bijusi piedalīšanās izstādē Parīzē. Tur viņus ievērojis šefpavārs Kristofs Sentaņa, kurš pirms tam strādājis vairākos restorānos, kas ieguvuši nozares augstāko novērtējumu – slavenās Michelin zvaigznes, bet tagad atvēris savu restorānu Papillon. «Franču virtuve neprasa komentārus, tāpēc ir milzīgs gandarījums, zinot, ka mūsu bļodiņās lieliskā Parīzes restorānā tiek pasniegts saldais ēdiens, bet uz salātu šķīvja servēta zivs,» ar gandarījumu atzīst Miks Balodis.

Handmade in Latvia

Pašlaik Vaidavā tapušie trauki ārpus Latvijas nopērkami astoņās valstīs. Bez jau minētajām vēl arī Igaunijā un Polijā. Ir izstrādāts speciāls dizaina produktam atbilstošs iesaiņojums, un katrā kārbā atrodas ne tikai attiecīgais trauks, bet arī mazs buklets ar stāstu par Vaidavu, Vidzemes mālu, kolekciju Zeme un to, kā šie trauki tapuši. Jo nekas nerodas un nevar rasties tukšā vietā.

Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, kad kolhozi, meklēdami iespējas piepelnīties, veidoja dažādas palīgražotnes, Vaidavā nolēmuši ražot māla traukus. Izremontēts vecs šķūnis, un 1980. gadā darbu sācis keramikas cehs. Miks domā – izvēli, visticamāk, noteicis netālu esošais Liepas māla karjers, kuru toreiz izmantoja galvenokārt Lodes sarkano ķieģeļu ražošanai, mālu uzņēmums tur pērk joprojām.

Apmēram tajā pašā laikā viņu ģimene no Ogres pārcēlusies uz Valmieru. Tēvs Jānis Balodis, pēc izglītības inženieris ķīmiķis, sācis strādāt Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā, kur nodarbojies ar jaunu produktu ieviešanu. Pēc sešiem gadiem viņu uzaicināja vadīt Vaidavas keramikas cehu. Lai gan ražotnē valdījis stipri liels haoss, 80. gadu vidū jau varēja sākt domāt par tādām padomju laikā diezgan abstraktām lietām kā rentabilitāte un peļņa. Ar keramiku tolaik nodarbojās daudzi un daudzviet. Sākot ar Latgales podniekiem un beidzot ar lielo daudzfiliāļu uzņēmumu Latvijas keramika. Māla izstrādājumi bija pieprasīti. Gan kā praktiski pielietojama un estētiska vērtība, gan kā latviskās identitātes zīme.

«Tolaik vasarās es dzīvoju pa Vaidavu,» atceras Miks. Tāpēc ar šo vietu un uzņēmumu saaudzis jau kopš bērnības. 90. gadu sākumā tēvs ražotni privatizējis. Kā atceras dēls, tas noticis, ne tik daudz cerot uz kapitālisma piedāvātajām biznesa iespējām, cik domājot, lai pats nepaliktu bez darba. «Tas bija traks laiks – 1991. gadā cilvēkam vēl ir darbs, bet 1992. jau varēja nebūt. Arī cilvēciski keramikas cehā tēvs pa šiem gadiem bija ieguldījis ļoti daudz spēka, enerģijas un izdomas,» saka Miks. Protams, nācies gan aizņemties naudu, gan meklēt partnerus. Viņš vēl tagad atceroties tā laika neziņu, nervozitāti un riska pilno gaisotni.

Pats Vaidavas keramikā sācis strādāt tūlīt pēc Vidzemes Augstskolas pabeigšanas aizvadītās desmitgades sākumā. Nostrādājis līdz 2005. gadam, tad pārcēlies uz Rīgu, lai 2012. gadā atkal atgrieztos. Pēdējos gados tēvs viņam pilnībā uzticējis uzņēmuma vadību, lai gan arī pats joprojām piedalās darbā. Sevišķi ar savu pieredzi un inženiera zināšanām.

Kā saka Miks, nevarot teikt, ka pirms tam nekas netika eksportēts, tomēr tas noticis neregulāri, tam bijis gadījuma raksturs. Reizēm kāds iepircis traukus Zviedrijas tirgum. Pāris reizes tie sūtīti pat uz Japānu. Tagad viņa mērķis ir padarīt eksportu par uzņēmuma stratēģiju, uz ko balstīties nākotnē. Patlaban, pateicoties kolekcijai Zeme, viņi eksportē ap 20% no saražotā, bet viss pārējais tiek realizēts Latvijas lielveikalu ķēdēs un citās tirdzniecības vietās. Miks gribētu, lai pēc kāda laika šī proporcija būtu pretēja.

Lai to panāktu, jāsaprot, ko tad īsti grib pircējs Eiropā, kur atšķirībā no Latvijas rūpnieciski traukus ar rokām neviens vairs neražo. «Roku darbs un dabīgais materiāls, ko izmantojam, padara mūsu izstrādājumus īpaši vērtīgus, un eiropieši to novērtē. Tomēr tas arī sadārdzina produktu. Tāpēc neesam un ar savām kolekcijām nekad nebūsim lēti,» turpina Miks Balodis. Savukārt ražot ar rokām vienkāršas ikdienā izmantojamas lietas pašlaik jau esot izšķērdība, tāpēc nākotnē arvien vairāk jāpievēršas tieši dizaina traukiem.

Pērn uzņēmuma apgrozījums bijis ap 200 000 eiro. Zīmīgi, ka pēc saražotās produkcijas daudzuma kolekcijas Zeme trauki bijuši 25% no visas produkcijas, savukārt, pārrēķinot naudā, tas uzņēmums devis ap 40% no kopējā apgrozījuma.

«Un, kad no Nīderlandes pienāk vēstule, kurā cilvēks raksta «teicams darbs, lieliska kvalitāte», es esmu laimīgs, pats saproti, ka trauki nav tikai vienkārši trauki, bet arī piedzīvojums un milzīgs izaicinājums,» saka Miks Balodis un neslēpj prieku, ka Latvijas Dizaina gada balvā 2017 starptautiska žūrija trauku kolekciju Zeme ierindojusi starp 20 finālistiem. Pašlaik, piesaistot profesionālu keramiķi, tiek veidota jauna kolekcija, bet stāstīt par to sīkāk Balodis pagaidām kategoriski atsakās. Vienīgi atzīst – tā turpināšot jau sākto funkcionālo dizaina trauku sēriju.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Radīšanas process, ko tā īsti var izjust tikai, strādājot šeit.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Lielākā mācība man bija, kad nācās secināt, – uzņēmumam, kurā strādā pietiekami daudz cilvēku, nepatīk asas kustības un pēkšņas pārmaiņas. Tām rūpīgi jāsagatavojas. Gan pašiem, gan arī cilvēki jāsagatavo.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Galvenais, ko es ieteiktu latviešiem, – uzņemties atbildību un kļūt par uzņēmējiem. No darba ņēmēja tapt par darba devēju ir risks, jāpamet komforts, bet tas būs to vērts.

Kristaps Beisons, nedzirdīgs Taxify šoferis

Posted on marts 8, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Pelēks BMW ir Kristapa vāģis. Ar to viņš ikdienā brauc uz darbu mēbeļu furnitūras tirdzniecības centrā Mežaparkā, vakaros auto kļūst par taksometru. Kristaps ir viens no diviem Taxify šoferiem, kuri ir nedzirdīgi.

Par taksistu Kristaps strādā ceturto mēnesi. «Būtu sācis piestrādāt jau agrāk, taču iepriekš man bija pārāk veca mašīna,» stāsta Kristaps. Mums sarunāties palīdz zīmju valodas tulks Elga Klāsupa. Viņa ir Kristapa radiniece. Pērn oktobrī Elga piezvanīja uz Taxify un uzzināja, ka ar nedzirdīgu šoferi sadarboties nav vēlmes. Pēc pāris nedēļām abi kopā tomēr aizgāja uz biroju. Taxify nav taksometru firma, tas ir uzņēmums, kurš apsaimnieko viedtālruņu lietotni, ar kuru var pasūtīt taksometru. Birojā Elga skaidroja, ka šoferim valoda nav tik būtiska, jo braucēji taksometru izsauc, telefona lietotnē ieklikšķinot savas atrašanās vietu. Taxify piekrita sadarboties. Testa braucienu Kristapam nelika veikt, tikai pārādīja, kā darbojas lietotne. 

Pirmais izsaukums novembrī bija no Mežaparka uz centru. Tas bija nedaudz satraucoši. Kristaps klientu nogādāja galapunktā, taču nospieda nepareizo pogu, un sanāca, ka viņš braucienu pasažierim uzsaucis. Taxify ir iespēja pasažierim piesaistīt savu bankas kontu, un norēķināšanās par braucienu notiek automātiski. 

Kad pasažieri vēlas papļāpāt, Kristaps telefonā uzraksta: «Esmu nedzirdīgs.» To darīt nākas reti, jo «cilvēki nemaz nevēlas sarunāties, pārsvarā spēlējas ar telefonu», smaida Kristaps. Ja kāds braucējs cenšas Kristapu sazvanīt, lai pateiktu, ka kavēs, pretī saņem tekstu, ka vieglāk būs sazināties ar īsziņām. «Nedzirdēt nav liels trūkums. Īpaši jau pateicoties tehnoloģiju attīstībai,» Kristaps stāsta, ka ikdienā ar citiem nedzirdīgajiem sazinās FaceTime, Skype vai WhatsApp.

Tikai viens klients ir interesējies, kā nedzirdīgais var būt taksometra vadītājs. «Nav nekādu grūtību. Viss tāpat kā dzirdīgajiem. Es lietoju skaņas signālu, ja vajag. Braucu prātīgi.» Automašīnā skan mūzika, un Kristaps klientiem rakstiski pajautā, vai tā ir vajadzīga. Gadījumos, kad ir bažas par auto tehnisko stāvokli, Kristaps uzaicina kādu dzirdīgu radinieku izbraukt un paklausīties, kur kaut kas čīkst vai grab.

Kristaps ir no Ķekavas. Viņa vecāki un māsa ir nedzirdīgi. Pabeidzis Barkavas profesionālo vidusskolu, puisis nolēma Jēkabpilī iegūt autovadītāja apliecību. Eksāmenus nokārtoja ar pirmo reizi. Tobrīd viņš bija 22 gadus vecs, tagad Kristapam ir 26. Viņam ir dzirdīga draudzene, kura dzīvo Varakļānos un apguvusi zīmju valodu. Kristapa sapnis ir māja pie jūras. «Bet tad ļoti daudz jābrauc kā taksistam,» viņš smejas. Patlaban izdodas piestrādāt pāris stundu darbdienu vakaros un sestdienās. Vienīgā brīvā diena ir svētdiena. Tad viņš atpūšas, uzspēlējot kādu datorspēli vai airsoftu.

Ķepainie eņģeļi

Posted on marts 8, 2017 by - Dzīve

Suns var ne tikai sargāt un riet, bet ārstēt un mierināt, liecina kanisterapijas augošā popularitāte Latvijā. Jau 80 īpaši trenētu suņu varētu būt gatavi doties pie vientuļiem sirmgalvjiem un nedziedināmi slimajiem

Guntas Kalves istabiņā Rīgas sociālās aprūpes centrā Mežciems todien virmo laimes hormoni. «Mīlulīt,» viņa glauda galvu tumšajai Bernes ganu sunenei Gesijai. Arī divi citi milzeņi – izskatā līdzīgā Dūja un baltā Aura, Pireneju kalnu suns – pieplok pie Guntas kājām. «Var redzēt, kā suns jūtas pie cilvēka, vai viņš streso, vai relaksējas, negūst sev problēmas,» norāda biedrības Maigais suns dibinātājs Viktors Mucenieks. Reizi nedēļā viņš ar saviem suņiem te ir gaidīts viesis. «Kanisterapijas pirmais uzdevums ir nenodarīt pāri sunim. Tikai otrais – palīdzēt cilvēkam,» suņu saimnieks nāk klajā ar paradoksu.

«Starp citu, Viktor, es tevi vienu nakti sapņos redzēju,» lietišķi paziņo Gunta, pensionēta bibliogrāfe. «Tu biji atvedis vienu lielo un veselu baru kucēnu. Pamodos un domāju: no kurienes tad Viktoram kucēni, ja abi metieni ir atdoti projām?» 

«Bārbijai pēc mēneša būs bērni,» viņš atbild. Bet Gunta vai palecas gaisā: «Nu tad atvedīsi viņus, lai sapņi piepildās?»

Pie askētiskā mitekļa sienām sieviete pielīmējusi attēlus. «Tur, jums aiz muguras, ir suns,» man norāda. «Un tur, pa kreisi, vēl viens. Ļoti iepatikās, man viņu izprintēja no datora, tad es to pārfotografēju savai profila bildei feisbukā.»  

«Atstāj man kādu,» Gunta pajoko, kad Viktora sakustēšanās arī suņiem dod impulsu doties durvju virzienā. «Visur, kur braucu, cilvēki prasa – atstāj,» viņš atsmej pretī. «Vakar bijām Ērgļu bērnudārzā, pēc tam Bērzaunē, tad Iršos – arī ar trim suņiem. Es būtu atbraucis bez neviena, ja katrā vietā pa vienam atstātu.» 

Viņi ir miljons!

Katram, ko todien apciemo Viktors, ir savs stāsts, kā viņš te nokļuvis. Gandrīz ikvienam, glaudot Dūju, Gesiju un Auru, atraisās mēle runāt par ģimeni un suņiem, kas reiz pašam bijuši. 77 gadus vecā Irēna Pakalne, 30 gadus nostrādājusi fabrikā Laima pie konfekšu līnijas, pansionātā, kā viņa pa vecai modei sauc šo iestādi, pēc gūžas lūzuma nonākusi pirms 29 gadiem taisnā ceļā no slimnīcas. «Cilvēkam jau no svara ir tas, ka kustoņam var pietuvināties un atrast valodu,» viņa saka, no plastmasas kastītes izņemot četrkājainajiem viesiem sagatavotos cepumus. Mums te ir daudz koncertu un daudzkas… Bet, kad viņus pirmoreiz redzēju, domāju – nu, tādi suņi!»

«Tikai pa vienam,» Viktors iejaucas. «Cepumi, protams, suņiem ir ļoti patīkami, bet ir problēma – viņi sāk meklēt nevis cilvēku, bet cepumus.»

Mežciemā ar saviem «audzēkņiem» viņš katru reizi cenšas izstaigāt vienu stāvu. Vispirms iet pie istabiņās sēdošajiem un gulošajiem, kas izteikuši vēlēšanos satikt dzīvniekus. Pēc tam pie mobilajiem, kuri starp ēdienreizēm un procedūrām vada laiku gaiteņos un vestibilos. 

Teorētiski vienā apmeklējumā suņiem būtu jāapciemo 50 aprūpes centra iemītnieku, katram veltot neilgu laiku. «Milzīga slodze. Nedrīkst nevienam pieķerties, tomēr dažiem mēs esam īpaši pieķērušies. Piemēram, Anastasijai, jaunam cilvēkam, kas ļoti pārdzīvo savas veselības problēmas. Un Gunta nāk ar visu sirdi pretī, tur arī nevar neatbildēt. Vēl gulošie… Viena sākumā teica: «Mēs četrās sienās tikai gaidām, kad tas eņģelis atnāks pakaļ. Nenāk un nenāk.» Pēc tam viņa saka: «Tagad mēs gaidām, kad sunīši nāks, mēs to eņģeli vairs negaidām.»»

Todien vizītes laikā «suņu fenomenam» seko topošo mediķu delegācija. «Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas Māszinību fakultātes 2. kursa studenti pēta netradicionālās ārstniecības metodes, šogad izvēlējušies dzīvnieku terapiju, uzstāsies studentu konferencē aprīlī. Latvijā pieejamākās ir reitterapija ar zirgiem un kanisterapija, vecāka gadagājuma cilvēkiem, protams, pieejamāki ir suņi. Mums ir doma to visu «zinātniskot»,» skaidro pasniedzēja Inga Buciniece.

Palīgos turēt suņu pavadas ieradušās arī divas brīvprātīgās. Ilze Šīraka-Ruģēvica, sociālā darbiniece, nesen atvadījusies no diviem mīluļiem pašas ģimenē, interesējas par kanisterapiju. Sofiju Ivļevu, 12 gadus vecu skolnieci, pieslēgties suņu ekspedīcijām pamudinājusi mamma, kas strādā šajā aprūpes iestādē. Mājās suni meitene pagaidām nedabūs, jo no tiem paniski baidās viņas vecākais brālis, kam ir autisms.

Anastasijai Ļubinskajai, 21 gadu vecai pansionāta iemītniecei ratiņkrēslā, kas šeit ir tikai pusotru gadu, mājās gan bijis mazs sunītis. Taču tagad vairs nav māju, vecākiem kļuvis par grūtu viņu aprūpēt. «Suns – tas ir cilvēka draugs. Viņš visu jūt. Es viņus visus mīlu,» Nastja nevar vien beigt čubināt Dūjas mīksto kažoku.

«Vai tad tie ir suņi? Karikatūra!» nošņācas garāmejoša sieviete. «Suņiem jākož un jārej, un jābūt pie ķēdes.»

«Gribu pateikt lielu paldies saimniekam par prieku, ko viņš mums dāvā,» nāk klāt cita kundze. «Suņus uzskatu par savējiem. Ja viņi atnāk vienreiz nedēļā, tas jau ir miljons. Viņi man patīk un laimīgu dara.» Anda Bērziņa, bijusī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste nefroloģe, kas mūžu atdevusi medicīnai, pirms pusotra gada «ierakumu otrā pusē» nonākusi veselības problēmu dēļ, vairs nav varējusi palikt mājās viena.

Suns no plakāta

Suņu saimnieks Viktors Mucenieks Hipokrāta zvērestu nav devis. Latvijas Televīzijas inženieris ar 35 gadu stāžu «jaunai dzīvei» ekrānos pielāgo dažādu vecumu kinofilmas. Reta specializācija, patlaban darbs ir tikai vienu divas dienas nedēļā. «Liktenis speciāli izspēlēja tādu joku, lai man parādītos laiks suņiem. Ja caurām dienām būtu jāstrādā televīzijā, vai es varētu ar to nodarboties?» 

Medicīniskās izglītības trūkuma dēļ vīrietis oficiāli nevarētu būt kanisterapeits, taču ar sievu Jeļenu, arī inženieri, par suni sapņojis kopš studiju laikiem. Uz kāda plakāta pētījuši suņu fotogrāfijas, acīs iekritis viens liels, balts. Saskatījušies – tādu gribētu. Kad jaunākajai meitai bija trīs gadi, Rīgas dzīvoklī paņēmuši Kaukāza aitu suni Reisi. Mīlestības iemiesojums! Jebkurš varēja bez bažām to apskaut. «Vienreiz braucām vilcienā, kāds vecītis gāja garām un nepamanīja, ka suņa ķepa izlīdusi no sola apakšas,» stāsta Viktors. «Uzkāpa… kauciens pa visu vagonu, zobi atņirgti, bet vecītim, kamēr viņš nokāpa nost, nekas nenotika. Man tas bija – wow! – suns var būt patiešām «drošs».»

Trīs gadus pēc Reisi nāves dzīvesbiedri no suņu izstādes atkal atgriezušies ar kucēnu. «Viņu mamma Prada,» Viktors pamāj uz abām melnbrūnbaltajām Bernes ganu sunenēm. Tajā pašā izstādē ieraudzījuši arī no Somijas atvestus divus baltus Pireneju kalnu suņus. «Tie bija suņi no tā 30 gadus vecā plakāta! Es sēdēju, skatījos uz viņiem, suņi pienāca un uzlika man galvas uz pleciem. Uzreiz aiz muguras dzirdu sievas balsi: «Neraudi, sameklēsim arī tādu kucēnu. Tā pēc gada mums parādījās baltā Dafi. Vēlāk abām, baltajai un tumšajai mammai, bija kucēni, un nolēmām, ka mēs pa vienam atstāsim sev. Tās ir  Gesija un Bārbija (papīros – Barbelo), divas meitenītes.» Kanisterapijas eksāmenu nokārtojuši pieci Mucenieku suņi, kas ar saimniekiem mīt Gaujā, bijušajā RTU darbinieku vasarnīcu ciematā. 

Doma izmantot hobiju arī līdzcilvēku labumam radusies citā suņu izstādē, uz kuru Mucenieki bija paņēmuši līdz savus kucēnus – vienkārši tāpat, socializēties. Acīmredzot ar līdzīgu nolūku Dauna sindroma bērnu grupiņu bija atvedusi kāda sieviete. «Bērni stāvēja maliņā, tad viens pienāca, apskāva mūsu suni. Saspringta seja, spazmas. Bet tajā mirklī, kad viņš apskāva, ieraudzījām vesela bērna seju. Man – šermuļi pār muguru,» emocionāli stāsta Viktors. «Bijām lasījuši, ka Amerikā tādus suņus ved pie karavīriem invalīdiem.» Latvijā pirmie kanisterapijas suņi parādījās pirms gadiem desmit, kopā ar saimniekiem mācījās Polijā. Arī Mucenieki Latvijas Kinoloģiskajā federācijā saņēma informāciju par šiem kursiem, izlēma, ka uz tiem brauks Viktors. Uz pirmo semināru Polijā viņš devās viens. Uz otro – jau ar paša trenēto balto, lielo Dafi. Polijas Kanisterapijas asociācijas prezidente sākumā šaubījusies, vai šī šķirne derēs terapijai, taču pēc nedēļas pati pienākusi: «Eksāmenu jūs nokārtosit.»

«Teorētiski – darba šķirne, prot mierīgi uzvesties ar mazu bērnu, bet prot arī sargāt ganāmpulku no vilka vai lāčiem. Inteliģence!» Viktors ar lepnumu skatās uz Dafi meitu Auru.

Atgriezies Latvijā ar savu pirmo diplomēto kanisterapijas suni, viņš sāka pieteikties bērnunamiem un bērnudārziem, aprūpes centriem, pansionātiem, skolām un internātiem. Brauca visur, kur ņēma pretī, pat uz sieviešu cietumu. Bija priecīgs, ja klients vismaz samaksā par minibusa degvielu. Šobrīd viņa komanda joprojām strādā par vēdera tiesu. Liels gandarījums bijis, kad Mežciems, kura iemītnieki Viktora suņus divu gadu laikā no sirds iemīļojuši, piedāvājis pastāvīgu līgumu. Vai par Rūjienas pansionāta Rūja žestu, pēc vairākām veiksmīgām viesošanās reizēm izsniedzot pienācīgu finansējumu. «Cilvēki ar īpašām vajadzībām, arī diezgan smagā stāvoklī. Tur suņi nogurst. Šeit, Mežciemā, cilvēki nāk ar labestību, tur – arī ar labestību, bet ar stiprām neirozēm,» saimnieks stāsta. «Tāpēc neesmu kļuvis bezsirdīgs. Esmu pie tā pieradis.» 

Valda haoss

Laikā, kad top šis raksts, divām Viktora sunenēm veikta acu operācija, drīz pasaulē nāks Bārbijas mazuļi, kas nozīmēs piespiedu dīkstāvi visai saimei. Bet parastā nedēļā terapijas suņu biedrības Maigais suns labākie spēki katru dienu ceļo uz citu Latvijas vietu. Biedrībai piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Tikko terapijas suņu apliecības ieguvuši arī divi Mucenieku suņu pēcnācēji, ko paņēma līdzi meita, kas studē un strādā Londonā.

«Veiksmes stāsti?» suņu saimnieks pārjautā. «Iespējams, esam sagadījušies klāt tajā brīdī, kad cilvēkam ir kļuvis labāk. Četrus mēnešus braucām uz internātu, kur bija autisks bērns, kas visu laiku staigāja savā pasaulē. Tad vienreiz viņš pienāk un apguļas pie suņa. Jocīgi, agrāk tā nedarīja. Pasaucu – jā, viņš «ieslēdzas»! Pagājušogad satiku viņu citā internātā. Pienāk, paglauda suni, sasveicinās. Mācās skolā!»  

Tādus pašus veiksmes stāstus zina viņa kolēģe Ramona Kārkliņa, kas ar samojedu šķirnes kanisterapijas suņiem sastopama fizioterapijas klīnikā Laba prakse, bet pirms tam ir darbojusies ar smagiem autisma, Dauna sindroma, bērnu cerebrālās triekas pacientiem un pat Svētās Sofijas hospisa nedziedināmi slimajiem mazuļiem. «Taču arī suns nav bezgalīgs,» viņa gan nopūšas, pieminot, kā viens no viņas četrkājainajiem darbarūķiem hospisā, dodot optimismu un cerību cilvēkbērniem, pats «sadega».

Jau no pagājušā gadsimta 50. gadiem pazīstamās animaloterapijas jeb petterapijas nozare kanisterapija Latvijā šobrīd piedzīvo strauju popularitāti, pēc dažādiem avotiem, varētu būt sertificēti 60-80 dažādu šķirņu suņu. Piemēram, Ingūna Tihomirova Valmierā strādā ar Ņūfaundlendas šķirni, Vladislava Akimova Rīgā ar Kavaliera kinga Čārlza spanieliem un borderkollijiem. Diemžēl suņu sertifikācija nav notikusi pēc vienotiem standartiem, kas noteic, kurš dzīvnieks patiešām var būt terapijas un kurš – tikai izklaides suns. Valda samērā liels haoss, kanisterapijas suņu pavadoņi bieži neveic savu misiju pārī ar mediķiem vai vismaz sociālajiem darbiniekiem, kā, pēc profesionālajām regulām, vajadzētu būt, lai to pilntiesīgi sauktu par terapiju. Ramona Kārkliņa kā iemeslu min latviešu izslavēto nespēju sastrādāties, arī birokrātisku neieinteresētību. Lietuvā, kur kanisterapijas suņi parādījās vēlāk par Latviju, tie jau atvieglo sirdzēju ikdienu pat valsts slimnīcu onkoloģijas nodaļās, kamēr pie mums atļauti tikai privātpraksēs. 

«Mūsu mērķis ir iet slimnīcās. Pagaidām to neļauj epidemioloģijas centri,» uzsver arī  ergoterapeite no Liepājas Kristīne Rebuka, kas vada tikko nodibināto Latvijas Kanistera-pijas asociāciju un Liepājas Universitātē par kanisterapiju raksta maģistra darbu pedagoģijā. Asociācijā ir apvienojušies kanisterapijā ieinteresēti cilvēki ar medicīnas izglītību, kas cer nākotnē panākt izmaiņas normatīvajos aktos un nospraust profesijas standartus. «Tas viss ir tik svaigs! Jā, efekts ir redzams jau tagad – pieskāriens, kontakts, siltums, mīkstums, beznosacījuma mīlestība… Bet mediķim ir jāzina, kāpēc ejam pie cilvēka ar suni.»

Skan ezeri

Posted on marts 8, 2017 by - Personības

Jaunā grupa Ezeri ar savu debijas albumu Ogle un Latvijas koncerttūri kļuvusi par vienu no interesantākajiem pēdējā laika kultūras notikumiem, ko mūzikas pazinēji raksturo ar vārdiem «unikāls» un «mežonīgs skaistums»

Tas ir kaut kas nedzirdēts! Jaunās Latvijas grupas Ezeri kompozīcijas nav ieliekamas nekādos rāmjos. Miķeļa Putniņa (25) komponētie un kopā ar draugiem Kristianu Priekuli (27) un Krišjāni Bremšu (25) veidotie skaņdarbi ir, bet tikpat labi nav džezs, eksperimentālā un indie mūzika. Tā ir ārpus standartiem, skaņās bagātīga, brīžiem sarežģīta, bet viegli klausāma. Dziesmās, kur vokāls var tikt izmantots arī kā muzikāls instruments, skan brīnišķīga pārliecība un pavasarīga tīrība – nav nekā lieka. 

«Ezeru skanējumā ir Latvijas skaņutelpā iepriekš nesastapta mākslas un popmūzikas simbioze. Tiešām unikāls triepiens, drosmīgas idejas un savs skaņas raksturs. Es priecājos, ka šie talantīgie skaņraži ir dzimuši mūsu klimatiskajā joslā, iedvesmo pasauli, un ar prieku no viņiem gaidu jaunas vēsmas, zibeņus un vētras,» saka mūziķis Jānis Šipkēvics. Gan grupas debijas albuma Ogle, gan jaunākajām dziesmām mūziku rakstījis Miķelis Putniņš, kurš nācis no mūziķu ģimenes, bet nav audzināts par mūziķi. Ar laiku sapratis, ka nekad neaizbēgs no vēlmes izstāstīt savus stāstus skaņās.

Mūziku rada personība

Grupa Ezeri ir pavisam jauna – izveidojusies pirms diviem gadiem, aizgājušajā vasarā izdeva debijas albumu, bet jau šopavasar izdzīvo Latvijas koncerttūri. Ātri apgriezieni, taču tam ir pamatojums – jaunā grupa apvieno trīs jaunus cilvēkus, kas ir profesionāli mūziķi un apzināti pieņēmuši lēmumu nodoties tikai un vienīgi mūzikai. 

Visi trīs cits citu pazīst sen. Miķelis un Krišjānis kļuva par draugiem jau bērnudārzā un turpināja draudzēties arī Jūrmalas Alternatīvajā skolā un Doma kora skolā. Ar Kristianu Miķelis iepazinās pusaudžu gados grupā Order Sang. Kristians mācījies mūzikas skolā, pūtēju orķestros spēlējis klarneti, vēlāk iemācījies spēlēt basģitāru un arī kontrabasu. «Mums visiem trim mūzika ir vienīgais, ar ko nodarbojamies,» saka Kristians. «Miķelis ir pilna laika mūziķis un komponists, Krišjānis spēlē un arī citus māca spēlēt bungas, bet es esmu iesaistīts vairākos mūzikas projektos, pēc kuriem muzicēšana Ezerā ir interesants, gudrs darbs. Prāta attīrīšana.»

Grupas izveidotājs ir Miķelis, ko sastopu uzreiz pēc Ezeru mēģinājuma. Priecīgu, aizrautīgu. Gluži tāpat kā viņa tēvs, Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš, gara auguma un zemu, tumšu balsi. Adītā cepure aizgrūsta uz pakauša, zilā jakā virs plāna krekliņa viņš mazliet atgādina kinofilmu zvejniekpuiku. Ar sirsnīgu, atklātu smaidu stāsta, ka viens no Rīgas centra dzīvokļiem pārveidots par studiju, kuru kā mēģinājuma telpas izmanto vairākas grupas, arī Ezeri. Brīnišķīgi, jo tajā pieejami instrumenti un dažādas ierīces. Bet studijā gandrīz vienmēr ir cilvēki, tāpēc nav klusuma, kas Miķelim esot vajadzīgs, lai radītu mūziku. Tāpēc muzicē viņš mājās.  

Reti kurš divdesmitgadnieks ar tādu prieku stāsta par saviem vecākiem un vecvecākiem. Kad jautāju par iedvesmu, Miķelis ilgi domā, kā pareizi noformulēt domu, taču nevar pateikt neko vairāk par: «Daudz iedvesmas gūstu savā ģimenē. Jāatzīstas. Savu mūziku esmu saaudzējis ar savu personību.» Personība, protams, izveidojās ģimenē. 

Miķeļa mammai, tāpat kā tētim, ikdiena saistīta ar mūziku. Viņa jau vairāk nekā 20 gadus vada bērnu vokālo grupu Knīpas un knauķi. Taču Putniņi nelika abiem bērniem (Miķelim ir māsa Zanei) dziedāt, nelika arī manīt, ka būtu jāinteresējas par kormūziku. Ļāva izvēlēties, kam nodoties, un, izrādās, pareizi darīja. «Esmu skatījies uz vecākiem kā uz labu piemēru,» saka Miķelis. «Tētim dzīvē vairākkārt bijušas situācijas, kad būtu bijis viegli pieslieties vairākuma viedoklim Bet viņš ir sapratis, ka svarīgi turēties pie savas pārliecības arī tad, ja tās dēļ jāiet pret straumi. Manuprāt, lai mūzika būtu laba, tajā jādzird personība, kas to rakstījusi. Mūsdienu popmūzikā daudz strādā ar iepriekš izdomātiem motīviem, tajā dzirdam tikai industrijas likumus. Arī es esmu saņēmis producentu ieteikumus, kā manu mūziku padarīt saprotamāku plašākai auditorijai. Man taču jādomā par naudiņu. Varbūt uztaisīt kaut ko ejošu? Bet aptvēru, ka, ja ļautos šai straumei, nesaprastu, kāpēc daru to, ko daru.» 

Jūrmalas Mūzikas skolā, kur Miķelis apguva saksofona spēli, viņš neatklāja sevī instrumentālistu. Viņam ne prātā nenāca mācīties mūziku, lai reiz spēlētu orķestrī. Taču abi kopā ar draugu Krišjāni 11- 12 gadu vecumā izlēma, ka vajadzētu uztaisīt savu grupu. Plāns bija nopietns, jo abi uzreiz sāka apgūt kādu mūzikas instrumentu: Krišjānis – bungas, Miķelis – ģitāru. Un, kad viņš sāka strinkšķināt stīgas, atklājās, ka mūzikas skolā iemācītais palīdz ātri atrast akordus un likt tos lietā. Viņš varēja stundām ilgi viens pats savā nodabā spēlēt. 

Krišjānis vēl bija pamatskolas puika, kad pieteicās Saulkrastu džeza festivāla meistarklasē pie pasaulslaveniem džeza bundziniekiem apgūt bungu spēli. Loģiski, ka Doma kora skolā abi draugi iestājās džeza klasē, tikai Krišjānis dienas nodaļā, Miķelis – vakara. «Laba skola,» saka Miķelis, gandarīts, ka skolā apguva to, par ko tiešām interesējās – džeza teoriju, vēsturi, muzicēšanu. Kopā ar Krišjāni sāka vasarās braukt uz Saulkrastu džeza meistardarbnīcām. «Tajās man arī radās interese par mūzikas radīšanu. Es sevi neuzskatu par baigo džezmeni, bet meistarklases es uzskatu par ļoti vērtīgām. Tās man parādīja, cik daudz un dažādas ir iespējas mūzikā,» stāsta Miķelis. «Džezs ir mūzikas žanrs, kurā mūziķi vienmēr ir mēģinājuši paplašināt mūzikas jēdzienu. Tajā ir visvairāk brīvības un improvizācijas. Tas mani ir iedrošinājis Ezeros meklēt akordiem interesantus salikumus. Mani interesē, kā mūzikā ir iespējams iesaistīt spontanitāti un abstraktumu. Tas man būs uzdevums mūža garumā – savienot šīs divas pasaules.» 

Tikai balss un ģitāra

«Grupu Ezeri izveidoja Miķelis, tas bija viņa darbs,» atceras Krišjānis. Viņš un Miķelis bija kopā muzicējuši vairākās grupās un projektos, bet Ezeri sakņojas Miķeļa komponētajās dziesmās ar viņa radītiem vai meklētiem vārdiem. Viņš arī 2015. gada vēlā rudenī uzrunāja pievienoties Kristianu Priekuli.   

Tas bija arī laiks, kad pats Miķelis izlēma, par spīti Rīgas Ekonomikas augstskolā iegūtajai izglītībai, mest mieru pūliņiem pelnīt naudu visiem saprotamā veidā un darīt to, kas patiešām patīk – radīt mūziku un uzstāties. Uz to viņu pamudināja piedāvājums 2016. gada sākumā aizstāt kādu lietuviešu dziesminieku solotūrē pa Itāliju, dziedot paša sarakstītas dziesmas un pavadījumam izmantojot ģitāru. Miķelis piekrita – gribēja pārbaudīt, vai viņa dziesmas ir klausāmas, ja vokālu papildina tikai viens instruments. «Kad sāku viens pats rakstīt mūziku, atklāju, ka aranžēšanā dators piedāvā ārprātīgi daudz iespēju. Bet skaņu spēlēs var uztaisīt interesantu gabalu, kam jēgas nav nekādas. Tāpēc izdomāju, ka manai mūzikai pamatā būs ģitāras partija, viss pārējais būs tai pakārtots. Itālijas brauciens, kur man bija jābrauc ar vienu elektrisko ģitāru, bija pārbaudījums, vai mana pieeja ir pareiza,» paskaidro Miķelis. Turklāt, šādi uzstājoties, viņš piepildītu pusaudžu gadu sapni uzstāties gluži tāpat, kā 90. gados darīja amerikāņu dziesminieks Džefs Baklijs – viens pats, tikai ģitāras pavadījumā, mazos klubos. Miķelis atzīst, ka bija koncerti, kuros neviens viņā neklausījās, bet bija arī sirsnīga uzņemšana un aplausi. «Sapratu, cik ļoti man bija pietrūkusi uzstāšanās un ka gribu turpināt to darīt,» saka Miķelis. 

Kad viņš atgriezās no Itālijas, bija gatavs ierakstīt Ezeru pirmo albumu un gatavoties koncertiem. «Albums un koncerti ir divas atšķirīgas lietas,» paskaidro Krišjānis. Albums ir Miķeļa darbs: viņa mūzika, vārdi, aranžējums, visus mūzikas instrumentus, izņemot basģitāru un bungas, arī iespēlējis viņš. Kristians un Krišjānis tikai ierakstīja savas partitūras. Bet tās pašas albuma dziesmas koncertos kļūst par grupas kopēju darbu, jo muzicējot viņi improvizē un eksperimentē. «Esmu sapratis, kā man paveicies ar grupas biedriem. Viņi ir gatavi tādām pašām avantūrām kā es. Ar viņiem kopā spēlējot, ir daudz piedzīvojumu sajūtas,» saka Miķelis.

«Kad pirmoreiz noklausījos Ezerus, iespaidu uzplūdā rakstīju Miķelim vēstuli ar vārdiem «tas ir kaut kas mežonīgi skaists, sirreāls, pagātni un mūslaikus savienojošs». Sajūta nav mainījusies, un nu ar lielu interesi gaidu Ezeru otro albumu,» stāsta Latvijas Radio 3 mūzikas žurnālists Orests Silabriedis. «Grupa Ezeri ir ārpus kategorijām stāvošs fenomens Latvijas mūzikā. Muzikālā ziņā drusku līdzīgi domā [latviešu grupa] Holy Lamb, bet Ezeriem, manuprāt, raksturīgs pirmatnējāks, raupjāks, alpīnistiskāks skanējums un domu gājiens. Tā ir ļoti neparasta mūzika, kas sakņojas progresīvā roka augsnē, bet vienlaikus paver pilnīgi jaunus apvāršņus, piedāvājot neparedzamas kombinācijas, kas atskaņotas visaugstākajā kvalitātē un ar visdziļāko iedvesmu. Man pat gribētos izteikt pieļāvumu, ka pēc būtības Ezeru mūzika ierindojama tajā pašā plauktā, kur atrodas mērenā modernisma virziena mūsdienu klasiskās mūzikas pārstāvju veikums. Tik vien starpības, ka Ezeru sniegumā dominē parastais rokmūzikas instrumentārijs, ko palaikam papildina akustiskie instrumenti. Iespējams, šis varētu būt viens no tiem gadījumiem, kad pārliecināmies, ka «mūzika ir viena» (ar nosacījumu, ka profesionālās kvalitātes mēraukla nezaudē pozīcijas). Domāju, ka šī atziņa tuvākajā laikā kļūs arvien aktuālāka.»

Piedalās Ungura ezers

Ezeri būs un skanēs vēl ilgi – ar līdzīgiem vārdiem šo pārliecību pauž visi grupas dalībnieki. «Mēs visi trīs esam kļuvuši par labiem draugiem,» saka Krišjānis. Spēlējuši daudzās grupās, tāpēc no pieredzes zina – arī muzikālas savienības pamatā ir draudzība. Miķelis atzīst, ka Kristianu aicināja Ezeriem pievienoties tāpēc, ka ar viņu ir viegli saprasties. Tagad, kad grupai jau bijušas vairākas radošās nometnes, pierādījies – tik ilgi kopā būt ir patīkami, ja cilvēkiem ir radniecīga dzīves uztvere. 

Grupas radošās nometnes notiek Ķeču mājās, kur 1929. gadā piedzima Miķeļa vectētiņš Verners Putniņš un kurās patlaban viņš pats saimnieko. Taču mājas atrodas nieka 600 metru attālumā no Ungura ezera, kas devis grupai nosaukumu. «2013. gadā aizbraucu uz laukiem kopā ar draugu Kristapu Austeru, kurš šobrīd Vīnē studē skaņu režiju un palīdz man dziesmu aranžējumos un ierakstu tehniskajos risinājumos,» Miķelis sāk stāstu par to, kā tapa grupas nosaukums. «Bet toreiz, vasarā, viņš izdomāja interesantu gājienu: ģitāras pastiprinātāju noliek ezera krastā tā, lai skaņa plūst uz ezera pusi, bet mikrofonus krastā tā, lai tie no ezera uztver atbalsis. Nenormāli interesanta pieredze!» Arī tad, kad grupa izjuka, Miķelis turpināja braukt uz Ķečiem muzicēt, līdz radās sajūta, ka Ungura ezers savā veidā piedalās mūzikas veidošanā. «Ungura ezeram par godu izdomāju, ka mana grupa būs Ezeri. Daudzskaitlī tāpēc, ka zināju – nebūšu viens,» saka Miķelis. Tā arī tagad, kad grupa ir, visi trīs mūziķi aizbrauc, iekurina kamīnu, izņem no somām instrumentus un spēlē. Arī tad, ja nav nometņu, Miķelis mēģina aizbraukt uz laukiem vai nokļūt pie dabas. Miers palīdz radīt ko jaunu.  

«Miķeļa mūzika ir patiesa,» Krišjānis paskaidro, kāpēc viņam patīk spēlēt Ezeros. «Viņam nav ambīciju pielāgoties sabiedrības vēlmēm, izdabāt, lai nopelnītu. Viņš spēj būt tik patiess, ka tas piesaista mūs, mūziķus, un arī jūs, publiku.»

Nagu lakas efekts

Posted on marts 8, 2017 by - Veiksme

No biroja līdz laboratorijai – desmit soļi. Ražojot nagu laku Latvijā, uzņēmums Kinetics iet skaistuma industrijas avangardā, eksportē to pat uz Irānu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Gvatemalu

Parastu, matētu, ar fliteriem vai šimmeriem – pulverveida pigmenta daļiņām, kas mirdz? SIA Kinetics Nail Systems ķīmiķis Edmunds Zutis uzņēmuma laboratorijā Rīgā, Braslas Biznesa centrā, piedāvā nagu lakas variantus. Ātri uzjauc pudelīti speciāli man. «Bāzi, kas sastāv no nitrocelulozes un šķīdinātāja, pigmentējam,» viņš stāsta. «Tā var iegūt precīzu receptūru, ko pēc tam ražošanā atkārtot. Pigmentēšana vienmēr ir roku darbs, piedzīt toņu precizitāti ir sarežģīti. Grama simtdaļas un tūkstošdaļas, viss ir ļoti koncentrēts.»

Edmunda kolēģe, kura ķīmijas studijās tikusi līdz doktorantūrai, attīsta receptūras, bet puiša specialitāte ir tieši krāsu ķīmija. Tieši tāpat kā šīs pudelītes saturs, arī katras veikalā nopērkamās nagu lakas formula top laboratorijā, pēc tam tiek pārrēķināta uz lielākiem daudzumiem, ražota masveidā un salieta tūkstošos pudeļu, piebilst viņa boss Andžejs Stenclavs. Pašlaik top Kinetics nagu laku rudens kolekcija, ko veikalos ieraudzīsim septembrī. «Vadāmies pēc tā, kas notiek uz modes skatuves, lielajos dizaina namos, un visas mūsu kolekcijas ir atbilstošas tam.» Šoruden aktuāli būšot zemes toņi. Taču jau pēc mēneša Kinetics laboratorija sāks strādāt ar krāsām, kas būs modē nākampavasar!

Nav kleitas? lako nagus!

«Tā bija sagadīšanās,» nokļūšanu šajā biznesa nišā komentē Andžejs Stenclavs. «Pēc iepriekšējā biznesa beigām meklēju jaunus virzienus.» Viņam ir mūziķa izglītība, 1992. gadā abolvējis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu kordiriģenta specialitātē. «No manas klases ir Dziesmusvētku virsdiriģents Mārtiņš Ozoliņš. Ar baltu skaudību saktos uz viņu, viņam pietika mugurkaula un drosmes turpināt iesākto. Lielākā daļa mūsu gada beidzēju tagad ir privātajā biznesā. Notāri, vairāki uzņēmumu vadītāji. Mūzikā palikuši daži. Es iestājos Mūzikas akadēmijā, bet līdz galam neizmācījos. Sāku nodarboties ar uzņēmējdarbību, pirmos 5-7 gadus ar degvielas tirdzniecību.

Protams, noteicošais bija vēlme nodrošināt sevi un nākotnē arī ģimeni. 90. gadu sākumā sajūta par mūziķa profesiju bija padrūma. Mūziķi dzīvoja trūcīgi. Pietrūka ticības, ka ar katru gadu būs tikai labāk.»

Biznesa vide tolaik piedāvāja īpaši valdzinošas iespējas. Trīs gadus 90. gadu beigās Stenclavs vadīja uzņēmumu Berno vīni, kas Latvijā sāka ievest dzērienus no Spānijas. «Tas nebija mans bizness, es to novedu līdz noteiktam punktam, kad tas bija rentabls. Aizgāju, kad to pārdeva.»

Nākamais plāns gaidīja realizāciju tepat aiz stūra. «Partneri, ar kuriem biju pazīstams, bija sākuši nodarboties ar mākslīgajiem plastmasas nagiem un pieaudzēšanas materiāliem. Likās interesants virziens. Piedāvājām Latvijas veikalu tīklam Drogas, tas ieinteresēja. Bijām vienkāršs izplatītājs, tirgotājs. Kopā ar amerikāņu partneri [Džonu Manzioni] sākām attīstīt savu nagu lakas zīmolu.» Kinetics tika izveidots 2002. gadā, pirmie četri akrila nagu pieaudzēšanas produkti un nosaukums radies Ziemeļamerikā. «Latvijā uzņēmumu sākām attīstīt no 2003. gada, jo partnerim nebija kapacitātes un intereses to darīt Amerikā. Šobrīd esmu vienīgais īpašnieks, viņam ir citi biznesi, mūsu redzējums un filozofija atšķīrās,» piebilst Stenclavs.

Liela daļa kosmētikas zīmolu paši neko neražo, bet iegādājas citu saražotos produktus un tiem uzliek savu logo. Arī Kinetics sāka šādi, taču ap 2009. gadu tā vadītājam bija skaidrs, ka vajag izveidot laboratoriju, attīstīt ražotni un savas nagu laku formulas, kas, protams, prasīja nopietnas investīcijas. «Ieraudzījām iespēju,» viņš iesaucas. «Ekonomiskās krīzes laikā?» pārjautāju. «Tieši tā,» Stenclavs atbild, pieminēdams fenomenu, ko Amerikas ekonomisti un sociologi sauc par «lūpukrāsas efektu»: skaistumkopšanas līdzekļu tirdzniecība strauji aug tieši finansiālās depresijas apstākļos. «Ja sieviete nevar atļauties jaunu kleitu, viņa vismaz nopērk jaunu nagu laku.» Viens no skaidrojumiem – šāda investīcija atmaksājas ilgtermiņā, jo koptas dāmas spēj piesaistīt kungus ar finanšu resursiem. Lai kādi arī būtu motīvi un rezultāti, «lūpukrāsas efekts» globāli «strādā», liecina pieredze. 

Pilna kontrole

Pirmajās Kinetics nagu lakas kolekcijās bija 36-48 toņi, tagad uzņēmums var lepoties  ar 5000 toņu bibliotēku. «Mana rakstura īpašība – ja kaut ko sāku darīt, gribas izdarīt pamatīgi un līdz galam, pat īpaši neanalizējot, kas tas ir. Mērķtiecība, jā,» secina Andžejs Stenclavs, kurš, starp citu, brīvajā laikā aizraujas ar skriešanu un alpīnismu.

«Man patīk iespēja Latvijā ražot, veidot pasaules līmeņa zīmolu. Sevis un Latvijas varēšanas apliecināšana: mēs varam būt ne sliktāki, bieži vien pat labāki par citiem – lieliem pasaules līmeņa zīmoliem šajā nozarē. Pat ja klients tikai atsūta kādu krāsu nokopēt, tas arī ir pietiekami liels izaicinājums – nokopēt tieši tā, kā viņš ir vēlējies.»

«Vai arī daltoniķis varētu veiksmīgi vadīt šādu uzņēmumu?» provocēju bosu. «Varētu. Uzņēmumu veido cilvēki. Biznesā ir jāprot deleģēt pienākumus, ļaujot citiem darīt to, ko viņi labi prot. Mums ir spēcīga komanda, kurā katrs no dalībniekiem dod savu pienesumu. Visi strādājam aizrautīgi. Lai sastādītu kolekciju, jābūt lielai aizrautībai ar modi. Es gan nepērku visus žurnālus un vakaros neskatos, kas nākamgad būs modē. To dara Jūlija Čuiko, uzņēmuma mārketinga speciāliste, viņa modes pasaulē zina visu nesalīdzināmi labāk par mani.»

Seši gadi pēc ražošanas sākšanas izvērtušies darba maratonā, kas joprojām nav rimis. Agri rīti un vēli vakari, telefona zvani arī brīvdienās – Andžejs Stenclavs stāsta, ka mierīgas dzīves tīkotājam biznesā nav ko meklēt. «Biju krietni optimistiskāks, man bija pārliecība, ka pusgada, gada laikā tiksim pie savām nagu lakas formulām.» Želejlakai (jeb gela lakai), kas pasaulē parādījās tikai pirms gadiem septiņiem, formulas «atkošana» aizņēmusi trīs gadus. «Tas prasa zināšanas, kādas mūsu universitātēs iegūt nevar, pieredzi, kādas arī Latvijā nav. Kompāniju sākot, vēl bija populāri akrila nagi. Želejlakas pārākums – tā nodrošina pat divu trīs nedēļu pārklājumu un atšķirībā no akrila nagiem, kas pat pusstundu bija jāmērcē acetonā, ir ātrāk noņemama.»

Vai Latvijā bez Kinetics un Dzintara vēl kāds ražo nagu lakas? «Cik mums zināms, ne. Arī vairākiem pasaulē zināmiem zīmoliem mēs ražojam nagu lakas un želejlakas. Bet, ražojot pašiem, ieguvums ir pilna kontrole pār tehnoloģiju un formulām, iespēja šīs formulas uzlabot un ātrāk nonākt tirgū ar jaunajām sezonas krāsām,» uzsver sarunas biedrs. «Ja mēs gribētu pasūtīt sezonas kolekciju pie ārpakalpojumu sniedzēja, no brīža, kad definētu krāsu, līdz brīdim, kad saņemtu pirmos paraugus, paietu 2-4 nedēļas. Ja gribētu ko mainīt vai pielabot, vēl pāris nedēļas. Šeit no biroja līdz laboratorijai ir 10 soļi. Ražotne – tepat, tikai citā ēkas stāvā. Ja precīzi zinām, ko vēlamies, krāsas izveidošana aizņem dažas dienas. Varam būt ātrāki, precīzāk atspoguļot tās modes krāsu niasnes, kuras gribam.»

Populārākā – Victory

Brīdī, kad satiekamies, Kinetics komanda gatavojas braucienam uz lielāko Eiropas kosmētikas izstādi Boloņā, kas ir viena no nozīmīgākajām pasaulē. «Mums būs pat divi stendi, viens – kontraktu ražošanas klientiem, otrs – Kinetics zīmolam,» stāsta direktors. «Vedīsim un rādīsim vasaras nagu laku kolekciju, kura pircējiem būs pieejama no maija. Bet tagad, no 1. marta, veikalos jau ir pavasara-vasaras priekškolekcija,» uzņēmējs atklāj nianses.

«Jā, visi augsta līmeņa kosmētikas zīmoli nāk katru gadu klajā ar vairākām kolekcijām, tās var būt no divām līdz pat piecām, sešām. Kinetics piedāvā četras pamatkolekcijas un dažreiz arī izlaiž kādu papildus. Jo mums ir laboratorija! Ja izdomājam, ka gribam izlaist kolekciju, varam to izdarīt pusotra mēneša laikā, saspringti strādājot. Vienu gadu izdomājām: gribam atsevišķu kolekciju uz Jauno gadu. Laboratorija bija radījusi brīnišķīgas svētku noskaņas krāsas. Bija jau septembris, izplatītājiem Jaunā gada kolekcija būtu jāsūta jau oktobrī. Ļoti ātri uztaisījām.»

80% nagu lakas joprojām tiek pārdota kā Kinetics produkts, 20% pārpērk citi zīmoli. «Kvalitāte un cenas, tas ir galvenais mūsu veiksmes faktors. Kinetics pozicionējums – premium jeb augstākās klases kosmētikas zīmols, pieejams par pieņemamu cenu. Kinetics galvenokārt lieto saloni, veikalos redzama mazākā daļa. Latvijā Kinetics pieejams Stockmann, Debenhams, Douglas, Kolonnas un arī daudzos profesionālajos veikalos.»

Pēdējos sešus gadus uzņēmums ražo arī roku kopšanas kosmētiku, savus produktus eksportē uz 30 valstīm. «Skaidrs, ka mūsu izaicinājums ir augt,» uzsver Andžejs Stenclavs. «Katru gadu kādas divas trīs valstis nāk klāt. Eksotiskākās? Ruanda Āfrikā, šobrīd gatavojam pasūtījumu salonu ķēdei Gvatemalā, labs tirgus ir Tuvie Austrumi, Persijas līča valstis, Apvienotie Arābu Emirāti, Irāna, no tradicionālākām – Krievija, Spānija, Francija, Itālija. Esam atvērti visiem. Veiksmīgākas mums ir tās valstis, kurās ir mazāk konkurentu, pasaules vadošo zīmolu. Lai gan, piemēram, Krievijā, kur esam veiksmīgi, ir gan pasaules, gan spēcīgi vietējie zīmoli.»

R.S.V.P., Purple Madness, Secret Agenda – lasu nagu laku nosaukumus. «Viss ir radīts in house,» smaida Andžeja Stenclava kolēģes, mārketinga speciālistes Ilze Sadovska un Jūlija Čuiko. «Krievija no Latvijas piedāvājuma ziņā neatšķiras, bet gluži cits stāsts ir par Dienvidameriku un Dienvidāfriku. «Viņiem pašlaik ir rudens-ziemas sezona, piedāvājam tās krāsas, kas mums bija aktuā-las rudenī un ziemā. Visā pasaulē visvairāk pārdotā ir koši sarkanā nagu laka Nr. 21 vai Victory. Latvijā modē ir pieklusinātāki toņi, gaišākas krāsas, piemēram, Nr. 6, Zephyr. Austrumvalstīs dāmas pieprasa spīdīgas, arī tumši sarkanas lakas, Āfrikā – spilgti rozā, tādu kā šo, Nr. 195 Pinky Winky.» Nosaukumu veidošanā piedaloties visi darbinieki no grāmatvedes līdz fabrikas strādniekiem. Simbolisku latviešu nosaukumu nav? «Nesaistām savu mārketingu ar Latviju, lai arī visi esam Latvijas patrioti. Mums patīk dzīvot šajā valstī, patīk arī iespēja taisīt šeit biznesu,» atbild boss.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pēc dabas esmu vērsts uz izaicinājumiem. Tirgus ir pilns, lielākais izaicinājums ir pierādīt, ka mēs, ražojot Latvijā, varam būt labāki par saviem konkurentiem.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Intuīcijas ignorēšana, pieņemot lēmumus. Visbiežāk esmu kļūdījies tad, kad neņēmu vērā priekšnojautas, kuras tajā brīdī šķitušas maznozīmīgas. Jāpievērš uzmanība pilnīgi visiem sīkumiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Savs bizness prasa ļoti daudz enerģijas, un ne katram cilvēkam tas derēs. Biznesu ir vērts taisīt, ja cilvēks sevi galīgi neredz algotā darbā. 

 

Ilze Liguori, tulkoja itālieti, kura pazuda Madonas mežos

Posted on marts 1, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Pagājušajā sestdienā Madonā ieradās viesi no Itālijas, lai piedalītos Eiropas meža darbinieku 49. čempionātā biatlonā. Itāļi bija astoņi. Rīta pusē paviesojās Madonas picērijā Neapole, lai apēstu picu. Tās saimniece Ilze Liguori priecājās uzņemt viesus. Priecājās arī viņas vīrs Marko, kas dzimis Itālijā, netālu no Milānas. Pirms sešiem gadiem abi iepazinās un nolēma dzīvot Madonā, atvēra kafejnīcu. Ģimenē aug trīs bērni. 

Ap pulksten sešiem vakarā viens no kungiem zvanīja Ilzei. Kaut kur bija ieguvis viņas kontaktus. Viņš pastāstīja, ka pazudusi Šarlote – 26 gadus vecā Itālijas delegācijas dalībniece, un policija sākusi viņas meklēšanu. Kungi došoties uz policiju, vai Ilze varētu atbraukt līdzi, jo citādi nesapratīšot, kā veicas izmeklēšana. Un, ja nu rastos grūtības sniegt liecības valodas barjeras dēļ, Ilze noderētu. Vai braukšot? «Protams! Visu pametu un devos. Es domāju, ka jebkurš tā rīkotos, ja ir iespēja palīdzēt,» saka Ilze. Viņa gan neesot profesionāla tulce, taču ikdienā ar vīru runā itāliski. Kad bija pārtulkotas visas trīs mutiskās liecības, Ilze devās mājās. Bērni jau gulēja. Viņai aizmigt bija grūti. «Policija strādāja ļoti veikli, profesionāli, taču bija liela neziņa un neskaidrība, uz kuru pusi sieviete devusies,» atceras Ilze. Meklēšanā iesaistījās visi Madonas policisti, ap 40 brīvprātīgo, robežsargi, zemessargi un karavīri.

Telefons Šarlotei bija līdzi, un viņa sūtīja īsziņu draugam, ka vēlas sev padarīt galu. Tieši telefona GPS bija tas, kas palīdzēja noteikt meitenes atrašanās vietu un to, kur viņa kustas. Par laimi, vilciens šajā apkaimē kursē tik reti, ka Šarlote to nesagaidīja. Pulksten 1.46 viņu atrada sēžam Pļaviņu stacijā. Meitene pa sliedēm bija nogājusi apmēram 50 kilometru. Divos naktī Ilzei zvanīja no policijas un lūdza atbraukt uz iecirkni, lai palīdzētu sazināties ar itālieti. «Nebūtu ētiski, ja es stāstītu visu, ko tulkoju, taču varu apliecināt, ka viņa teica – gribējusi veikt pašnāvību. Ar tādu mērķi gan uz Latviju meitenes nebrauca. Vienā brīdi esot noticis klikšķis, apjukusi, un pati nesaprot, kā varēja rīkoties tik muļķīgi,» stāsta Ilze. Meitenes stāvoklis nebija tik smags, lai ievietotu slimnīcā. Tajā pašā dienā aizlidoja mājās. Vecāki vēlāk sūtīja pateicības vārdus gan Ilzei, gan visiem, kuri Šarloti meklēja. «Ļoti priecājos, ka atradās. Ik reizi, kad medijos redzu, ka pazudis kāds cilvēks, pārdzīvoju un jūtu līdzi. Redzu, ka ir daudz brīvprātīgo, un tas ir tik labi, ka cilvēki ir izpalīdzīgi. Šoreiz arī man bija neliela iespēja palīdzēt.»

Budina pavasarim

Posted on marts 1, 2017 by - Dzīve

Kopš skolas gadiem saistīti ar folkloras kustību, Jānis un Gunta Jasjukeviči ir pārliecināti – latviešu svētki ne tikai jāpēta, tie arī jāsvin. Nu jau septiņus gadus  Jānis kopā ar draugiem uzvelk no rudzu stiebriem vītas cepures un iet budēļos, lai modinātu pavasarim

Kā tad, ka katru pavasari gāja budēļos, saka mana tante, jautāta, vai jaunībā svinēja Meteņus. Pajautājiet arī jūs vecvecākiem, vectantēm un onkuļiem! Uzzināsit, kā mājinieki sasēdās ratos vai kamanās, ja sniegs vēl nebija nokusis, un zirgs vilka ciemos pie brāļa vai brālēna, pie Zentiņas un uz vecā Voldiņa mājām! Kaut ko ieēda, iedzēra, tad gāja vaļā dziedāšana, un, ja bija sniegs, tad visi, liels vai mazs, šļūca ragaviņās no kāda piemājas pakalna vai paugura. Savēlās zemē, smējās un dullojās. Kāpēc tas viss, tante gan neatceras.  

«Meteņu uzdevums ir vairot auglību. Viss, kam pieskaras budēļi, kļūst vērtīgs,» paskaidro Gunta Siliņa-Jasjukeviča. Budēļos drīkst iet tikai vīrieši, un Guntai ir paveicies, ka viņas ģimenes sievietēm un draudzenēm ir tādi budēļi. Vīrs Jānis Jasjukevičs kopā ar draugiem jau septiņus gadus, lai aizbaidītu ziemu un tuvinātu pavasari, velk kažokus uz otru pusi, mauc galvās pašu rokām taisītas salmu cepures, kas aizsedz seju, piesien pie jostas vienu burkānu ar diviem sīpoliem, paņem zaru vīkšķi jaunu meitu nopēršanai un iet budēļos. No skata viņi ir pabaisi, kā no pazemes gaņģiem izkāpuši, bet baidīties no viņiem nevajag pat tad, ja viņi sētā apgāž kādu spaini un ķersta meitenes. Izjaucot ierasto kārtību un mieru, ar troksni un dziesmām, pēršanu un traku vārtīšanos pa zemi viņi modina zemi un mūs pašus. «Var ticēt, var neticēt, bet pirms pāris gadiem Vecumniekos izgājām budēļu gājienā, un šogad dzirdējām, ka dzimstība pieaugusi. Bijām Madonā, madonieši arī teica, ka viss notiek,» smaidot ūsās, saka Jānis. 

Gunta precizē, ka budēļi ne tikai budina jaunos rudenī posties kāzām, bet arī atmodina zemi, lai tajā var sēt un stādīt. Uzjundī spēku, lai varam ar jaunu joni mesties darbos.

Valentīns nobāl

Cik ļoti mums kārojas zināt, kas īsti ir Meteņi, liecina Auļu dūdinieku un bundzinieku veidotās videofilmas Metens popularitāte – mēneša laikā YouTube tai ir vairāk nekā 10 tūkstoši skatījumu, vēl pāris tūkstoši sociālajos tīklos. Kaspara Bārbala un Gata Indrēvica režisētajā klipiņā var redzēt galvenās Meteņa tradīcijas, ko papildina Jasjukeviču skaidrojums, kas ir budēļi. Viņi arī paši redzami īsajā trīs minūšu klipiņā. 

Jānis strādā par fizioterapeitu, Gunta pasniedz pedagoģiju augstskolā, abi jau kopš agras jaunības dzied folkloras kopā Grodi. Liela daļa viņu dzīves ir saistīta ar folkloras pētniecību un latviešu gadskārtu tradīciju iedzīvināšanu. Taču, kad pirms septiņiem gadiem Jānis nolēma iet budēļos, nācās atzīt, ka ar Grodiem tam nepietiks. Folkloras kopā dzied tikai divi vīri, bet budēļos jābūt paprāvam pulkam auglību nesošo garu. Tāpēc Jānis piepulcināja labus kolēģus un draugus, lai kopā atjaunotu piemirsto tradīciju.  

«Budēļi ir Zemgales tradīcija, tur Meteņu vakaru sauc arī par Budēļu vakaru,» skaidro Jānis. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija sagatavot budēļu cepures, kādas tās reiz, 90. gadu sākumā, Grodu dziedātājiem rādīja tautas kultūras mantojuma pētnieks Viktors Grāvītis. 70. gados ekspedīcijās Zemgalē viņš bija meklējis kādu, kas parādītu, kā no rudzu salmiem vijama cepure, kas atgādina labības kūli. Toreiz divus pasaules karus pārdzīvojušas sievas un vīri zināja teikt, ka budēļu cepurei jābūt no labības stiebriem, bet, kā to vīt, varēja parādīt tikai viena simtgadniece. «Budēļu cepure jāgatavo jau augusta sākumā, kad rudzi ir gatavi un tos var savākt,» Jānis tagad atstāsta kukažiņas stāstīto. «Seja nedrīkst būt redzama. Tāpēc jau tā ir maska, lai nevarētu atpazīt. Pie cepurēm piesien sarkanas un baltas lentītes, labi, ja var piesiet kārtīgu pakulu bārdu.» Jasjukeviču mājoklī uz balkona ir gandrīz 20 pašu rokām vītu budēļu cepuru. Tās gatavot prot ne tikai Jānis un viņa draugi. Nu jau vairākus gadus arī folkloras kopas Tīrums vadītāja Irita Vimba Zemgalē rīko budēļu masku darināšanas darbnīcas. «Pareizi, šādas maskas veido Zemgalē,» Jānis apmierināts, ka prasmes, kas padomju gados gandrīz izčabēja, tagad atkal ir rokā. 

Uzvilkuši maskas, kas simbolizē auglības spēku, apvilkuši otrādi aitādas kažokus un cimdus, tā vēstot, ka nāk no citas pasaules, kur viss ir ačgārni, vīri apstaigā draugu un radu mājas. Ne gluži dūdas pūzdami un bungas dauzīdami, taču ar Meteņu dziesmām un lielu troksni gan. Tā kā budēļi iet pie savējiem, pazīstamiem ļaudīm, tad nekādas rātnas sēdēšanas pie galdiem nav. Lai dzīvības sulas sāktu riņķot straujāk, ir jāvicina vīrietību simbolizējošais burkāns un žagari gar meiteņu pēcpusēm. «Budēļu vakars ir brīnišķīga alternatīva garlaicīgajiem Valentīna dienas pasākumiem,» saka Gunta. Var jau iepazīties randiņu lietotnē Tinder un dāvināt konfektes, bet daudz vairāk jautrības un spridzīguma ir budēļu vakarā, kad puiši ķer meitenes, atļauts viņas aptaustīt un mēģināt nomutēt, ja nav bail pa pieri dabūt. «Budēļu vakaros ir tāda pretējo dzimumu savstarpējā saspēle, tur uzšķiļas tāda dzīvību apliecinoša seksualitāte! Budēļu teksti ir ļoti erotiski, un viss vērsts uz to, lai rudenī būtu kāzas,» saka Gunta. 

Rituāli auglībai un pārticībai

Daudzām Eiropas un Amerikas tautām ir pavasara karnevāli un masku gājieni. Atvadas no ziemas, sadedzinot salmu lelli, bumbas vai bluķi, lai ar pelniem mēslotu zemi. Ir arī maltītes, kurās ir apaļas kā saule pankūkas vai pīrāgi. Visur tie ir zemes mošanās un auglības svētki, jo indoeiropiešu tautām vēl pirms kristietības ieviešanas gadumija bija februāra vidū. Ne velti latviešiem «meti» nozīmēja laika griežus, bet lietuviešu valodā gads joprojām ir «metai».

Pēdējos gadsimtos šie svētki ir piesaistīti baznīcas kalendāram – parasti šos pavasara auglības svētkus svin 40 dienas pirms Lieldienām. Taču diez vai latvieši sendienās savas gadskārtu ieražas pielāgoja baznīcas svētkiem. Zināms, ka latviešiem Meteņi bija februāra beigās, marta sākumā, kad zemi vēl, iespējams, klāj biezs sniegs, bet var arī urdzēt palu ūdeņi un saulē gozēties sniegpulkstenīši – viss atkarīgs no tā, spēcīgāka ziema vai pavasaris. Gunta tic Viktora Grāvīša pieņēmumam, ka bija īpašs veids, kā aprēķināt Meteņus: tas ir vakars, kad pēc Ziemassvētkiem otro reizi parādās jaun-s mēness. Tātad šogad Meteņi ir 3. martā.

Pēc Latviešu folkloras krātuvē atrodamajiem tradīciju un ticējumu pierak-stiem, kā arī tautasdziesmām var rekonstruēt Meteņu rituālus. Tie iezīmē laiku, kad vīriem jāsāk gatavot zemi sējai, bet sievas beidz vērpt, jo ir pietiekami ilgi gaišs, lai austu. «Ieražas, tradīcijas un rituāli palīdz zemniekam plānot darbus – piepūlēties, lai pabeigtu vienus darbus un sāktu jaunus, līdz ar to iegūtu pārticību,» saka Gunta.

Vairākās tautadziesmās minēta nokauta cūka: budēļos iet ar cūkas galvu padusē, mājinieki kož cūkas ausī vai vizinās ar visu cūkas kāju: «Vizi vizi Metenīt(i), / Cūkas kāja kulītē; / Cik no kalna nolaidos, / Tik no kājas nokodos.» Pēc Guntas skaidrojuma, cūka ir zemes rušinātāja, viņas šņukurs ir kā arkls un simbolizē zemes apstrādi. Bet, kā piebilst Jānis, februārī daudziem jau klētis patukšotas, arī iztikšanai vajadzīga gaļa. Kopā ar to galvenais ēdiens bija miežu putra jeb grūdenis, zīdenis vai koča. «Ļoti ilgus gadus, līdz pat pagājušā gadsimta sākumam, putra bija pamatēdiens. Mieži ir senākā labības kultūra Latvijā,» paskaidro Gunta, piebilstot – kā austrumu kaimiņi cepa pankūkas, latvieši no miežiem gatavoja meteņa maizi jeb tīteni. Sataisīja rupju kviešu vai miežu maizes mīklu, uz galda izplacināja, pārsmērēja ar grūstām kaņepēm, kurām piemaisīti tauki, tad mīklu sarullēja un cepa krāsnī.

«Metens sola saltas dienas, / Solās visu sasaldēt. / Krausim malku vezumā, / Vedīsimi Meteņam, / Lai sakuŗ lielu guni, / Lai sasilda pasaulīti.» Tātad Meteņu vakarā, gluži tāpat kā Jāņos, auglības veicināšanai jākur ugunskuri. To pelni, izkaisīti pa labības laukiem un dārziem, nodrošina labu ražu. 

Spriežot pēc ļaužu stāstītā, visilgāk saglabājusies Meteņu tradīcija kārtīgi izvizināties ratos vai kamanās, pa sniegu šļūkt no kalna lejā vai izripoties pa zemi. Pēc Guntas un Jāņa pārliecības, kā ar ugunskuriem, tā ar savu ķermeņu siltumu un ālēšanos ļaudis cenšas atmodināt sasalušo zemi. 

«Tikai nevajag stāstīt par senlatviešiem, kas darīja šā vai tā. Meteņi nav nekāda mirusi tradīcija,» Jānis aizrāda, paredzēdams, ka ir liels kārdinājums uzlūkot tautasdziesmās un ticējumos pierakstīto kā aizmirstības klātus papīrus, kas noder dažiem senatnes pētniekiem. «Mēs un arī daudzi citi cilvēki Latvijā ejam budēļos un svinam Meteņus. Gluži tāpat kā jau vairāk nekā 20 gadus svinam saulgriežu svētkus.»

Svētki jāizdzīvo

Jānis un Gunta, būdami četrdesmitgadnieki, izskatās tik jauni un enerģiski, ka grūti noticēt – folkloras kustībā viņi ir jau kopš 1988. gada. Bija vēl skolēni, kad sāka interesēties par tradīcijām. 

«Paveicās ar klases audzinātāju. Tas bija vēsturnieks Odisejs Kostanda, kurš rīkoja Kultūras fonda talkas un izveidoja folkloras kopu Strops,» Jānis paskaidro, kā Rīgas 69. vidusskolā iepazinās ar Kostandu. Viņš ir bijis viens no tiem aptuveni 40 skolēniem, kas katru nedēļas nogali ieradās kādā padomju laikos novārtā pamestā vietā, lai to sakoptu: karavīru atdusas vietās, baznīcās, Latvijas Republikas valstsvīru un kultūras darbinieku dzimtajās mājās. «Kostanda mums mācīja Latvijas vēsturi, kad vēl nebija nevienas grāmatas par to. Vienā brīdī sapratām, ka jāsāk svinēt latviešu svētkus,» stāsta Jānis. Kostanda uzaicināja palīgos folkloras pētnieku Andri Kapustu. «Viņš 1987. gadā bija izveidojis folkloras kopu Grodi. Mēs pievienojāmies un līdz šim brīdim esam šajā folk-loras grupā,» īso izklāstu pabeidz Jānis. 

Vairāk nekā 20 gados viņi ir izbraukājuši Latviju un daudzas citas zemes krustu šķērsu, iepazīstot savu un citu tautu tradicionālo kultūru. Tāpēc var droši teikt – nekas no tā, kas darīts un turēts par svētu gadu simtiem ilgi, nav pazudis. Guntas studenti Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā ik pa laikam atstāsta vecāku un vecvecāku stāstīto. «Varbūt nebija apjēgas, kāpēc tas notiek, bet rituāli saglabājās. Ne visi arī zina, kāpēc Jāņos jākur ugunskurs pa nakti, jāpin vainagi, jāsien apaļš siers un naktī jāiet peldēties. Bet ir cilvēki, kuriem ir svarīgi zināt, kāpēc, un viņi ne tikai dara, bet arī pēta. Tā daru es, jo tas man palīdz nezaudēt interesi par to, ko daru,» vienkāršiem vārdiem izskaidro Gunta.  

Aiz ziņkāres, vēlmes izprast vēl vairāk un piedzīvot ko skaistu Jasjukeviči atdzīvina gadskārtu tradīcijas. Gunta ar draudzenēm Sveču dienā lej sveces, Māras dienā pušķo ābeles, lai laba raža, bet Vasarsvētkos cep maizi un, pēc kaimiņtautās noskatītām tradīcijām, sien lupatu lellītes, kas pasargā no ļaunas acs. Jānis ar tiem pašiem draugiem, ar kuriem iet budēļos, jau piecus gadus aprīļa beigās vai maija sākumā svin Ūsiņus. «Izvedam zirgus pieguļā un pavadām ārā visu nakti. Kaujam gaili, jājam ar zirgiem, spēkojamies,» pastāsta Jānis. Gunta, kurai esot atļauts kopā ar citām sievietēm uz īsu brīdi apciemot vīrus, saka – brīnišķīgas sajūtas pārņem, kad zem zvaigžņotām debesīm var dzirdēt zirgu elpu. Svētki nav, lai par tiem lasītu un tos pētītu, tie ir jāpiedzīvo.

Virsotnē

Posted on marts 1, 2017 by - Personība

Atstājis aiz muguras neskaitāmas ballītes un «deviņas nelaimīgas mīlestības», baritons Jānis Apeinis (41) izbauda laimi dziedāt sev tuvas lomas, būt godīgam un gatavoties kāpienam vienā no Pamira virsotnēm 

Latvijas Nacionālajā operā Jānis Apeinis debitēja 2003. gadā. Dziedāja bandītisko Dankairu Karmenā. Nākamajos piecos Karmenas iestudējumos, arī jaunākajā, kura pirmizrāde paredzēta marta pirmajās dienās, viņš dzied bravūrīgo un pašpārliecināto Karmenas savaldzinātāju Eskamiljo. Pagājuši 14 gadi, kopš dziedātājs pirmo reizi kāpa uz skatuves, bet viņš joprojām ir ļoti izskatīgs – šis Jānis Apeinis. Vīrišķīgs, mierīgs, rūpīgi skuvies, ar enerģisku, stūrainu zodu un zemu, itin kā iekšup vērstu balsi. Brīžiem šķiet, ka tā skan nevis no cilvēka mutes, bet mūzikas instrumenta. Šīs balss dēļ Apeinis nominēts Lielajai mūzikas balvai kā 2016. gada mūziķis. Vai viņš tiks pie balvas, uzzināsim 7. martā.

Ballītes un meitenes

Jaunajā Latvijas operas iestudējumā franču režisore Marija-Eva Sinjerola drūmās Prospēra Merimē noveles notikumus pārnesusi uz baisu vidi: kādu no lielpilsētas nomalēm, kur līdzās narkotiku tirgoņiem un lietotājiem sievietei jādzīvo pēc vīriešu radītajiem likumiem. «Varbūt skatītājiem vairs nav interesanti, ja dziedātāja tēlojums ir paredzams un viņi zina, kad viņš pacels labo roku, kad – kreiso,» par jauniestudējumu spriež Apeinis. Taču viņam Eskamiljo labāk patīk dziedāt Karmenas iestudējumā Vanemuines teātrī Tartu un Viļņas Nacionālajā operā. Tur Eskamiljo gluži kā Žorža Bizē laikos ir toreadors, kas tracina publiku ar savām uzvarām vēršu cīņās, bet Karmena ir pavedinoša čigāniete, un uz skatuves dejo nevis tetovēti hiphoperi, bet flamenko dejotāji krāšņos tērpos.

Mūziku, jauns būdams, Jānis Apeinis izlēma studēt tāpēc, ka domāja – tas noderēs ballītēm. Tāpat kā vecākais brālis Dzintars, arī Jānis aptuveni 15 gadus naudu pelnīja, spēlējot ballītēs. Vai nu rāva vaļā akordeonu, vai klimpināja klavieres un dziedāja, kamēr citi dejoja, ēda un dzēra. «Man patika bohēmiskais dzīvesveids. Ballītes, meitenes, alkohols,» smaida Jānis. Viņam joprojām reizi pa reizei patīk, pēc viņa vārdiem, «paākstīties un padzīt jokus». Pirms daudziem gadiem kopā ar draugu, Dailes teātra aktieri Lauri Dzelzīti, izveidotā grupa Taurenis un dūmi pastāv joprojām. 

Bet toreiz, jaunībā, lai uzlabotu vokālās prasmes, Jānis vispirms iestājās Cēsu Mūzikas vidusskolā. Tad pievienojās kādai meitenei Mūzikas akadēmijas sagatavošanas kursos un kļuva par pilntiesīgu augstskolas studentu. Bija priecīgs, patika mācīties dziedāšanu. «Līdz otrajā kursā parādījās problēmas ar augšējām skaņām. Vai nu mans vokālais pedagogs nespēja man iemācīt, vai nu pats nespēju uztvert. Drīzāk tas otrais variants,» Jānis atgriežas pie stāsta, ko stāstījis jau simtiem reižu. Kursabiedrs Armands Siliņš ieteicis aiziet pie vokālās pedagoģes Margaritas Gruzdevas. «Toreiz biju diezgan iedomīgs. Domāju, ka visu jau protu,» pašironiski pasmīn Jānis. «Gruzdeva tā nedomāja. Viņa mani uzskatīja par tik bezcerīgu, ka nemaz negribēja mani skolot. Ar kādas citas viņas audzēknes palīdzību pierunāju Margaritu, lai mani tomēr paņem, vismaz pamēģina pastrādāt. Vokālais stāvoklis nepareizas muskulatūras dēļ bija skumjš. Tā mēs iesākām.»

Kā mazā auguma apaļīgā, enerģiskā, pēc daudzu vārdiem, izcilā pedagoģe mācēja no ballīšu mūziķa izveidot skanīgāko operas baritonu, Jānis nezina. Tikai atceras nodarbības, kuru laikā viņam nebija cita uzdevuma kā tikai izdziedāt pareizi dažas skaņas. Mācījās savienot divas notis. Tādu nodarbību bijis tūkstošiem. «Viņa man iemācīja dziedāt,» par vokālo pedagoģi, pie kuras gāja 15 gadus, saka Jānis. «Tas, ka tagad dziedu operā, ir viņas nopelns.»

Gruzdeva smiedamās apstiprina – nav melots. Viņa ar Jāni uzņēmās strādāt tikai tāpēc, ka viņš bijis ļoti centīgs. Ar laiku ievēroja, ka puisis ir perfekcionists it visā: mācībās, arī dārza un mājas darbos gādā, lai ir kārtība līdz pat sīkumiem. «Viņš iemācījās partitūru un tad atgriezās pie tās vēl un vēl, nepārtraukti to mācījās, līdz pilnībai,» atceras Gruzdeva. Vai tagad spēj tikt galā bez pedagoģes palīdzības? «Jā, esmu apmierināta. Ja netiktu galā, iejauktos,» saka Gruzdeva, kura Jāni tagad sauc nevis par savu audzēkni, bet draugu. Ar viņa atsūtīto ielūgumu ierodas uz visām pirmizrādēm, kurās Apeinis dzied.

Oņegins. Tik tuvu! 

Ir pieci iestudējumi, kuros Jānis Apeinis ir Eskamiljo, bet vēl vairāk – septiņi -, kuros viņš ir dziedājis vai dzied Jevgeņiju Oņeginu slavenajā Pētera Čaikovska operā. «Pat nezinu, kā to izskaidrot, bet man šī loma vienmēr ir ļoti patikusi,» saka Jānis par izcilā krievu literāta Puškina radīto varoni. Viņam, pēc paša vārdiem, ir «liela laime» dziedāt Sanktpēterburgas Mihaila teātra iestudējumā, kas novērtēts ar Krievijas prestižāko teātra balvu Zelta maska. Katru reizi, kad viņš brauc uz Pēterburgu, brīvo laiku cenšas izmantot, lai pabūtu vietās, kur reiz bijis Puškins un Čaikovskis. Jānis ne tikai paviesojies krievu klasiķu memoriālajos dzīvokļos, viņš zina, pa kuru tiltu Puškins aizbrauca uz savu pēdējo dueli un kurā baznīcā atvadījās no viņa. Netālu no duelēšanās vietas 2012. gadā Jānis katru dienu gāja no savas viesnīcas uz kinostudijas Ļenfiļm angāriem, kuros režisors Andrijs Žoldaks mēģināja operu Jevgeņijs Oņegins. 

«Viss tik ļoti tuvu, ka rodas sajūta, ka esmu tajā visā iekšā. Kaut kas neaprakstāms!» Jānis jūsmo par Puškina laikmetu. Ne tikai par kultūru, bet arī uzvedības standartiem. «Iedomājieties, ja šodien vīra klātbūtnē aizvaino viņa sievu, viņam saka: ej mājās, nomierinies! Bet toreiz vīri bija gatavi sievas godu aizstāvēt duelī. Cilvēkiem bija pašcieņa, kamēr tagad neko nevar skaļi pateikt, visam piekrīt. Man patīk paštaisnums, kas bija tā laika cilvēkos.» 

Skolotāja Gruzdeva Jānim Apeinim iemācīja arī iestāties par sevi. Prast savaldīties un neizteikties dusmās, bet Apeinis var arī diriģentam aizrādīt, ka nevis solists, bet viņš pats nav kārtīgi izstudējis nošu partitūru. Uzdrošināšanās teikt acīs tieši to, ko domā, Jāni valdzina par svēto velnu sauktā Rasputina dzīvesstāstā. Strādājot ar vokālo pedagoģi Larisu Mamadovu Pēterburgā, Jānis uzzināja, ka Rasputins nogalināts viņas mājas pagalmā.

Ar Mamedovas palīdzību Jānis apgūst «krievisko dziedāšanas manieri». «Kad krievu dziedātāji atgriežas Krievijā, viņi saka: gribu izaurēties,» Jānis skaidro, ka Krievijā opermākslinieki atļaujas dziedāt ar plašāku vērienu, skanīgāk nekā Eiropā. «Tas nenozīmē, ka šausmīgi kliedz, bet Krievijā balss skanējums ir citāds nekā Eiropā. Tā ir liela veiksme – dziedāt Krievijā. Tiešām! Domāju, ka tas šobrīd ir mans augstākais karjeras punkts.»

Jānis Apeinis ir iestudējis apmēram 40 lomas, kurās, viņaprāt, nebūtu tik labi iejuties, ja ne dzīves pieredze ar «deviņām nelaimīgām mīlestībām». Ja būtu jaun-s saticis savu vienu vienīgo, liktenīgo un dzīvojis ar viņu līdz šai baltai dienai, tad, visticamāk, nespētu izdziedāt vilšanos un skumjas, izmisumu un nožēlu, dusmas un naidu. «Man šķiet, dzīves pieredze ir ļoti svarīga. Lai skatītājs noticētu,» Jānis atklāti saka. Godīgs. Tik ļoti, ka var vīrišķīgi atzīt, ka LTV bērnu raidījumā Kas te? Es te! Ķīnā ražota plastmasas vīriņa Pukša lomu uzņēmies tāpēc, ka viņam patīk parunāties ar bērniem. Viņi ir patiesi, īsti emociju izpausmēs, «nav sarežģīti». «Šobrīd man ir sajūta, ka es varētu palīdzēt uzaugt kādam cilvēkam. Nezinu, kā sanāks, kā būs, bet esmu gatavs tam,» Jānis vaļsirdīgi atbild uz nekaunīgu jautājumu, vai nevēlas ģimeni. Piebilst: «Kaut kādā ziņā tas būtu godīgi – visu, ko esmu apguvis, nodot kādam citam.» 

Jānis arī atklāti atzīst, ka ir lomas, pie kurām ticis ne tikai izkoptā baritona un dzīves pieredzes, bet arī auguma dēļ. «Operā vajag muskuļus. Ne tikai lai noturētu vokālu. Ja izrāde ir pietiekami gara, arī fiziskā izturība ir svarīga,» viņš saka. Žoldaka iestudējumā Sanktpēterburgā Oņeginam bija jānoķer Olga, kas lec no nepilnu divu metru augstuma. Bija dziedātāji, kas, uzzinājuši par šo režisora ieceri, atteicās to darīt. Jānis piekrita. Kopš pusaudža gadiem spēlē hokeju, sportisks, var noķert arī Olgu.

Laime 5000 metru augstumā

Ar hokeju aizraušanās ir tik nopietna, ka Jānis jaunībā pat īsu brīdi esot apsvēris iespēju studēt sportu. Tikai doma, ka labs vokāls viņu uz visu atlikušo dzīvi saistīs ar bohēmisku dzīvesveidu, lika izšķirties par labu Mūzikas akadēmijai. Toreiz viņš nezināja, ka ballītes drīz apniks. 

Taču spēlēt hokeju nav bijis garlaicīgi nekad. Arī pašlaik ir amatieru komandas Cetra uzbrucējs. «Patīk gūt vārtus. Uzvarēt. To stundu, kamēr spēlējam, esam prom no visa pārējā. Agresiju, kas sakrājusies, var atstāt uz ledus. Ticu, ka hokejs arī palīdz izstrādāt fizisko asumu,» Jānis konstruktīvi uzskaita, kāpēc vismaz divas reizes nedēļā iet ar citiem vīriem zibināt ledu. Gribētos jau dzirdēt kaut ko par uzasinātu slidu vai spēka paņēmienu radītām traumām, bet Jānis tādu ziņkāri apdzēš ar vienu vienīgu stāstiņu par nobrāztu degunu ar kreveli, ko pirms izrādes nav izdevies nogrimēt. 

Īsti laimīgs Jānis bijis augstu kalnos. «Kad man uzdod jautājumu par laimi, pirmais, ko atceros, ir kalns, kurā sēdēju un lasīju grāmatu. Apkārt bija klusums. Pēc Oņegina mēģinājuma Insbrukā ar parastām vasaras kurpēm uzkāpu Alpos apmēram 2500 metru augstumā, un bija sajūta, ka esi piederīgs kosmosam. Sajūti nevis kaut ko pasaulīgu, bet pārpasaulīgu,» stāsta Jānis. Šo sajūtu dēļ viņš ir kāpis kalnos, kuru augstums pārsniedz 5000 metru – Elbrusā un Kazbeka kalnā Kaukāzā. «Tur ir tāds klusums! Tu un daba. Savas izturības pārbaude, jo nevar zināt, kā jutīsies tādā augstumā. Tādi izaicinājumi man patīk. Var arī pārbaudīt veiksmi. Ir gadījumi, kad cilvēki gadiem ilgi gatavojas kāpt kalnā, bet, kad tiek virsotnē, migla tāda, ka neko nevar redzēt. Man paveicās. Kad kāpu Kazbekā, bija nedaudz apmācies. Bija grūti, jo es gāju sasaitē pa priekšu, ceļš jātaisa, un tas ir smags darbs. Bet tikām augšā, un tur bija vienkārši skaists skats. Teicu draugam Laurim [Bukovskim], ka nu esmu gatavs mirt. Viņš teica: vēl ne, šeit ne.» 

Nākamgad viņam ar Lauri ir plāns uzkāpt vienā no Pamira virsotnēm. Ambiciozs plāns. Bet nu jau Jānis Apeinis zina, ka ir virsotnes, kuru dēļ ir vērts censties.

Foto – LNO, Gunārs Janaitis, Agnese Zeltiņa un Mihaila teātris

Neplīstošs bizness!

Posted on marts 1, 2017 by - Veiksme

Trauslajā stikla biznesā uzņēmums Stikla serviss darbojas jau 23 gadus. Par savu galveno veiksmes formulu sauc labu reputāciju 

Deviņdesmitajos gados stiklu kā izejmateriālu, proti, trauslā materiāla loksnes, Baltijā gandrīz vairs neražoja. Bija palikusi tikai rūpnīca Lietuvā, Panevēžā. Stikla servisa vadītāja Jana Zubricka, atminoties pēcpadomju laikus, saka – stikla loksnes, kuras bija nepieciešamas būvniecībā, logu ražotājiem, varēja iegādāties no rūpnīcām Krievijā vai Skandināvijā, arī Polijā. Baltijā šī niša bija gandrīz tukša. 

«Maniem partneriem radās ideja vest stiklu no Krievijas.» Otrs firmas īpašnieks ir Igaunijas holdings Andrese Grupi, kuram kādreiz postpadomju valstīs piederēja 14 ar stiklu saistīti uzņēmumi. Stikla servisu, kura sākotnējais nosaukums bija Serdna Glass, nodibināja 1994. gadā. Ar šodien pazīstamo nosaukumu uzņēmums strādā kopš 2000. gada.

Stikla vagoni

Tā ar igauņu atbalstu no Krievijas vagoniem vien sāka vest dažādu stiklu loksnes. Biznesa pirmsākumos uzņēmums tās tirgoja, piegrieza klientiem vajadzīgos izmērus, apstrādāja. Pirmie klienti bija juridiskās personas, uzņēmumi, kuri kaut ko ražoja no stikla, piemēram, stikla pakešu logus. «Lieli uzņēmumi, arī apstrādātāji.»

Zubricka stāsta, ka pārsvarā klienti bija vietējie Latvijas uzņēmēji. Šis tirgus Latvijā nav tik liels, tāpēc klientu pietiek visiem.

Zubricka uzņēmumā sāka strādāt par menedžeri, tirgoja gatavo produkciju, holdingam piederošās Igaunijas firmas stikla durvis. Taču, kad Latvijas uzņēmumu pameta sākotnējā vadītāja, Igaunijas partneri amatu piedāvāja toreiz 24 gadus vecajai Janai Zubrickai. «Pirmais uzdevums man bija atlaist kolēģi,» uzņēmēja atceras, kā iekāpa vadītājas kurpēs.

Viņa sevi raksturo kā cilvēku, kurš pēc labākās sirdsapziņas pildīs uzdoto darbu, neslēpj arī ambīcijas. Tagad Jana ir Stikla servisa līdzīpašniece, viņai pieder 50% firmas akciju, otra puse ir holdinga rokās. «Aktīvajā darbībā [holdings] neiesaistās.»

Stikla servisam darba apjomi vienmēr bijuši lieli. Sākumā stikli no Krievijas nāca vagoniem, arī tagad apgrozījums ir nopietns. Zubricka teikto paspilgtina ar piemēru – februārī atvesti seši vagoni, vienā vagonā ierūmējas trīs kravas auto furgoni, kas piekrauti ar stikliem. Uzņēmēja mūs ar fotogrāfu ved pa plašajām telpām, kuras uzņēmums nomā no Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas. Viņa stingri piesaka, lai nepieskaramies milzīgajām kastēm, kas slejas vairāku metru augstumā. Tajās iepakotas trauslā materiāla loksnes. Vienā kastē ir stikls, kura svars ir ap 2,5 tonnām.

Izrādot telpas, vadītāja piebilst, uzņēmums ir Latvijā lielākā stikla kā izejmateriāla rūpnīca. Milzīgās stikla kastes angārā ieved ar auto, un tad speciāls ceļamkrāns tās izceļ, saliek uz sastatnēm. Patlaban uzņēmums stiklu pērk ne tikai Krievijā, bet arī Baltkrievijā, Turcijā, Bulgārijā, Japānā, arī Ķīnā. Jana Zubricka gan piebilst, ka ar Ķīnu sadarbojoties maz, tur izmaksas nav tik izdevīgas kā Eiropā, Krievijā un Baltkrievijā. Piedāvājuma klāsts ir liels – gan parasti stikli, gan ar reljefu, krāsaini, ugunsdroši un citi.

Zubricka uzsver, ka Stikla serviss nav tikai lokšņu tirgotāji. Klientiem, kuri pērk pussagataves, uzņēmums loksnes sagriež vajadzīgajos izmēros, apstrādā malas un sapako kastēs. Vadītāja rāda lielu, automatizētu darbagaldu, kurš nopirkts par 135 000 eiro. Tas spēj sagriezt stiklu dažādās formās, izurbt caurumiņus skrūvēm, dažādu formu eņģēm, kā arī iegravēt dažādus zīmējumus.

Uzņēmuma stikli izmantoti daudzās ēkās, piemēram, viens no sadarbības partneriem ir būvnieks Merks. Vadītāja lepojas, ka uzņēmuma interjera stikli rotājas Doma baznīcā, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Objektu ir daudz, un izcelt kādu vienu viņa nevēlas.

Vienīgajiem dušas

Taču pirms diviem gadiem uzņēmums sāka tirgot arī gatavas lietas – stikla durvis, stikla margas. «Tagad esam vienīgie, kas Latvijā taisa dušas,» saka Zubricka un precizē, ka, protams, var atrast meistarus, kas izgatavos dušas kabīni, bet Stikla serviss to dara rūpnieciskā līmenī. «Piedāvājam ap 200 variantu,» noliktavā redzamos piemērus rāda uzņēmēja.

Uzņēmumā ražotās dušas kabīnes ir īpašas ar to, ka tās ir divus metrus augstas un pietiekami plašas, lai, kā smejas vadītāja, «brīvi nomazgāties var arī vīrieša cilvēki». Šajā sfērā latviešu lielākie konkurenti ir lietuvieši. Stikla servisa ražotās dušas var iegādāties būvniecības lielveikalos, piemēram, Depo. Taču Jana smejas, ka tie nav «garšīgie» klienti. «Garšīgie ir tie, kuri atbrauc ar fūri, iekrauj un aizbrauc,» uzņēmums priecājas par pircējiem, kas iegādājas produkciju lielos apjomos.

Uzņēmuma klienti ir arī namu pārvaldes, kurām vajag nelielas stikla loksnes, un tās Stikla serviss sagatavo. Pavasarī cilvēki sāk celt siltumnīcas un tām vajadzīgos stiklus arī var nopirkt te.

Uzņēmums strādā jau 23 gadus, Zubricka uzskata, ka tā pamatā ir firmas labā reputācija, kvalitāte. Sākumā klienti bija citi uzņēmumi, taču tagad pie viņiem stiklu iegādājas arī privātpersonas. Uzņēmēja ļoti seko līdzi klientu atsauksmēm. Ja sociālajā vietnē Facebook kāds ieraksta kritisku komentāru, Zubricka pārdzīvo. «Es mīlu savus produktus,» viņa saka. Izbraukt ar to vien, ka prece ir ražota Latvijā, nevar, jādomā arī par stabili labu kvalitāti. «Uzņēmumā ir sirds ielikta, esmu visur klāt, piedalos visos procesos, nav svarīgi, vai man kājās balti vai melni zābaki.» Uzņēmēja stiklu uzskata par daļu no savas dzīves. Nesen kāds ieraksts sociālajos tīklos sasildījis viņas sirdi – kliente feisbukā atstājusi atsauksmi: «Stilīgi, skaisti un dārgi.» Uz šādu uzņēmuma produktu aprakstu biznesmene vēlas tiekties.

Krīzi, kas valsti piemeklēja 2009. gadā, Stikla serviss izturēja, tikai nācās atlaist daļu darbinieku. Birojā palika trīs cilvēki, noliktavā tikpat. Zubricka domā, ka palīdzēja arī viņas sievišķā daba – nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. «Nepieļauju, ka mums kāds nesamaksā,» uzņēmēja atzīst, ka strādā pārāk smagi, lai kādam dāvinātu naudu. Tie klienti, kuri nav spējuši norēķināties, maksājuši graudā. «Mums te ir lāpstas, ķerras, logi» – tā daži norēķinājušies par stiklu. Janas Zubrickas mantra ir tāda – ja kāds vienreiz nav samaksājis, otrreiz ar tādu vairs nesadarbojas.

Ar eksportu pamazām

«Mums nav kredītu,» lepojas uzņēmēja. Iepriekš minēto dārgo stikla griešanas galdu firma nopirka ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) atbalstu. Vadītāja smaida par Latvijā bieži valdošo skepsi, ka visi Eiropas Savienības fondi ir sadalīti savējiem un citiem nav pieejami. «Tās ir muļķības!» Uzņēmums divas reizes ar LIAA atbalstu, paši nemaksājot neko, braukuši uz būvniecības izstādēm Vācijā un Zviedrijā. Jana Zubricka uzskata, ka tā ir valsts pretimnākšana, bet arī biznesmeņiem jāizpilda savi mājasdarbi – jābūt labai reputācijai, jāraksta pārskati, nedrīkst būt nodokļu parādnieku sarakstos. Zubricka precizē: protams, uzņēmumam jābūt arī saviem finanšu muskuļiem. Taču «teikt, ka neviens neatbalsta un nepalīdz, – tā ir spļaušana akā, no kuras pats nemāk padzerties».

Tagad uzņēmums pieteicies doties uz izstādi Amsterdamā.

Stikla serviss skatās arī eksporta virzienā, taču trauslais izejmateriāls rada savas galvassāpes. «Ir sarežģīta loģistika, tā nav cementa paciņa, ko var nosūtīt,» salīdzina uzņēmēja. Tomēr Baltija un Skandināvija ir valstis, kur Stikla serviss eksportē stiklu. Zubricka piesauc skaitļus – 2014. gadā tie bija gandrīz 20% no apgrozījuma, pērn un 2015. gadā – apmēram 13%. Uzņēmēja skaidro, ka apgrozījums kopumā pieaug, arī eksports nesamazinās, tas ir stabils. Viņa arī atzīst, ka nākotnē vēlas, lai eksports būtu 30% no kopējā apgrozījuma. Taču vadītāja neuzskata, ka tas ir vienīgais ceļš, jo darba un klientu pietiek arī uz vietas. Viņai ir ģimene, divi bērni, un eksporta palielināšana nozīmētu biežāk būt prom no mīļajiem un mājām.

Vadītāja vēlas saglabāt uzņēmuma stabilitāti. «Mums nav šausmīgi ambiciozu plānu, mans uzstādījums ir stabilitāte, nebūs riskantu projektu.» Zubrickai patlaban ir mērķis no īrētām telpām pārvākties un savējām. Rīgā, Ganību dambī, kur uzņēmums nomā telpas, saimnieki grib lielāku īres naudu. Taču maksāt prasīto summu uzņēmēja neuzskata par vajadzīgu, jo paši šo teritoriju savulaik sakopuši.

Uzņēmumam telpu ziņā ir specifiskas prasības, piemēram, svarīgs ir dzelzceļa tuvums un augsti griesti, lai var strādāt ar celtni. Lai arī Stikla servisa pamatbizness jo-projām ir stikla loksnes, uzņēmums vēlas audzēt arī gatavo produktu apgrozījumu. Šobrīd tie veido apmēram 30% no visas tirgotās produkcijas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Gandarījums, ko dod klientu labais novērtējums un darbinieki.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Esmu neglābjama optimiste, kas tic cilvēku labajiem nodomiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ticība savai idejai, jāmīl produkts, kuru ražo, ja es savu produktu nemīlētu, ar to nenodarbotos.

Jānis Grantiņš, mucu meistars

Posted on februāris 22, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Vaidavas pagasta Madarās var iepazīt varmāku – senlatviešu laika darba instrumentu, ar kura palīdzību koka mucām uzstiepj metāla stīpu. Plašo lauku saimniecību Valmieras šosejas malā kopā ar sievu iekopis mucu meistars Jānis Grantiņš. Vecā kolhoza kūtī netālu no mājas ierīkojis galdniecības cehu, turpat pagalmā – viesu namu un tam blakus arī mucu muzeju. Pie tā rotājas viņa zīmola nosaukums  Nu liela muiža.

Pirms septiņiem gadiem ģimene šurp pārvācās no Pierīgas. Ādažos Jānim bija galdniecības uzņēmums, Garciemā – 600 kvadrātmetru zemes, kurā bez mājas bija arī pirtiņa, ūdens kubuls un siltumnīca. «Viss bija «ķipa kruta», bet, kad sāc domāt, cik daudz laika pavadi mājās pie ģimenes, saproti, ka nekas nav «kruta»,» stāsta mucinieks. Un ģimene ar četriem bērniem nolēma pārvākties uz laukiem.

Mucinieka arodu Jānis apguva pie padomju laikā pazīstamā kolhoza Lāčplēsis meistariem. «Jo lielāku meistarību galdnieks sasniedz, jo vairāk tā vienkāršā muca viņu kaitina. Uztaisīt mucu, ja nezini visus knifus, ir – čau!» viņš stāsta. Gadsimtu laikā meistari mucu tā «noslīpējuši», ka neko uzlabot vairs neesot iespējams, tas esot ideāls produkts. Katra detaļa pārdomāta, lai trauks kalpotu simt gadu un nesaplīstu, pat izmests pa trešā stāva logu.

Švaks koks nederēs – mucas pārsvarā taisa no ozola. Koka dēļus saliek tādā kā kronī, ko vienā pusē sastiprina ar stīpu. «Kroni» stundu vāra ūdenī, lai tas kļūtu mīksts. Izvārīto sagatavi liek varmākas cilpā un ar  vārpstu griež arvien ciešāku. Kad izveidojies apaļais izliekums, liek virsū otru stīpu. Pēdīgi mucu no iekšpuses izdedzina – uguns nostiprina formu. Īpaša uzmanība jāpievērš dēļu izvēlei. Parastie, būvniecības veikalos nopērkamie, te nederēs. Lai būtu vajadzīgais stiprums, dēļi jāizcērt radiāli – šķēlumam jāiet caur koka serdi.

Ja ozolkoka mucās iztur ābolu «dzimtenīti», sanāk tāds produkts, kuru nevar nopirkt nevienā veikalā, lepojas Jānis. Viņš zina stāstīt, ka Francijas un Kaukāza reģiona alkohola darītāji dzērienu ozola mucās parasti notur gadu, bet Latvijas ozolkokā – sešreiz mazāk, citādi ir pārāk sīvs. Kāpēc tā? «Nezinu, latvieši vispār tāda jaudīga tauta,» smaida meistars.

Grantiņu ģimene patiesi ir jaudīga. Jānis pieved pie ģipša, kurā rindā iespiestas astoņas pēdas. Nu jau jāspiež arī devītā. «Ir divas lietas, ar ko sirdī esam saslimuši, – mucu un bērnu taisīšana,» smejas. Pēc pārvākšanās uz laukiem kļuvuši par audžuģimeni pieciem bērniem. Jaunākā meitenīte – nepilnus divus mēnešus vecā Marija – rātni guļ ratos. Bioloģiskā mamma dzemdējusi 30. decembrī un jau nākamajā dienā devusies svinēt Jauno gadu, bērnu atstājot novārtā. Sociālais dienests sazinājās ar Grantiņiem – piedāvājis pieņemt vēl vienu bērniņu. Viņi ar prieku to darīja. «Kādreiz pieci likās daudz. Tagad – pieci, seši, septiņi,» Jānis smaida un met ar roku – nemaz neesot grūti, ja bērnu audzināšana ir sirdslieta.