Padomju laikā Vaidavā ražotās māla bļodas ar tumšbrūno vai zaļo kantīti bija gandrīz katra sevi cienoša latvieša mājās. Tagad no Vaidava Ceramics traukiem mielojas gardēži Parīzes restorānā, bet to dizainu un kvalitāti apbrīno skandināvi
Jau vairāk nekā 35 gadus Vaidavā tiek izgatavota funkcionāla sadzīves keramika – māla trauki, puķupodi un to paliktņi. Bijušas arī vāzes, pat māla lustras. Laika gaitā mainījies produktu klāsts, tomēr nedz privatizācija, nedz iedzīvotāju zemā pirktspēja un krīzes nav spējušas būtiski traucēt ražotnes darbu. Tā ir viena no nedaudzajām Latvijā, kur joprojām top māla trauki, nevis tikai zvaniņi, eņģelīši vai citi suvenīri.
«Protams, ir bijuši grūtāki laiki un ne tik grūti. Tomēr, galvenais, esam spējuši mainīties līdz ar tiem,» saka SIA Rebeka, kam pieder ražotne, līdzīpašnieks un valdes loceklis Miks Balodis. Arī pašlaik notiekot pārmaiņas. Pirms vairākiem gadiem izstrādāta un sākta dizaina trauku kolekcijas Zeme ražošana. Bet līdzšinējā preču zīme Vaidavas keramika, orientējoties uz eksporta tirgiem, pārtapusi par Vaidava Ceramics. Nemainīga gan palikusi no Latvijas māla ar rokām ražoto trauku augstā kvalitāte.
«2015. gada janvārī mēs ar kolekciju Zeme, kurā tobrīd bija tikai astoņi vai deviņi priekšmeti, piedalījāmies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras organizētajā tirdzniecības misijā Somijā,» tagad atceras Miks. Šī misija, kuras laikā apmēram mēnesi vienā no Helsinku dizaina preču veikaliem tirgoti ne tikai trauki, bet arī pie mums ražotie apģērbi, rotaslietas un citi izstrādājumi, pēc viņa domām, bija būtisks pavērsiens uzņēmuma attīstībā.
Par 180 grādiem
To, ka jāiet ārpus Latvijas, Miks sapratis jau 2012. gadā, kad atgriezies tēvam piederošajā uzņēmumā. «Diemžēl ar to vien, ka saproti, cik ierobežots ir vietējais tirgus, nepietiek. Lai attīstītos, nepieciešams mērķtiecīgs, sistemātisks eksports,» viņš tagad atzīst, piebilzdams, ka sākumā, mēģinot uzreiz visu mainīt, drusku aplauzis ragus. Lai eksportētu, pirmkārt, jāsaprot, ko un kur eksportēt.
Otrkārt, uzņēmums ar gandrīz 20 darbiniekiem un produktu portfeli, kurā ir vairāk nekā 200 izstrādājumu, neesot automašīna, ko var spēji nobremzēt un, apgriežoties par 180 grādiem, sākt braukt pilnīgi pretējā virzienā.
Pēc vietējā tirgus inventarizācijas atteikušies no dažiem nepieprasītiem produktiem. Tad kopā ar jaunāko brāli Uģi Balodi, kurš pirms viņa atnākšanas līdzējis tēvam, sākuši veidot kolekciju Zeme. Par pamatu kalpojušas dažas no jau esošajām bļodu formām. Mēģinot tās padarīt pievilcīgas ne tikai latviešiem, bet arī ārzemniekiem, trauku ārpuse atstāta neglazēta. Tā esot brāļa ideja. Toties iekšpusei izvēlējušies ļoti kvalitatīvu glazūru un pilnībā atteikušies no visām etnogrāfiskajām zīmēm. Kā saka Miks, ārpus Latvijas tās neko neizsakot. Skandināviem ir savas etnogrāfiskās zīmes, un tur nevienu neinteresē, ka mūsu jumim ir enerģētiska vērtība. Tur cilvēkus interesē trauku dizains un to kvalitāte.
«Patiesībā nekādu velosipēdu mēs neizdomājām. Tā ir pasaulē labi zināmā terakota jeb neglazēts keramikas izstrādājums no krāsaina, šajā gadījumā Vidzemes sarkanā, māla, ar izteikti raupju struktūru,» skaidro Miks. Viņu produktu pievienotā vērtība jeb drīzāk inovācija – šis māla raupjums, traukus speciāli apstrādājot, padarīts gluds un rokām tīkams. Turklāt trauki ir ne tikai skaisti, bet arī praktiski. Virsma nepiesaista netīrumus vai taukus. Bļodas un krūzes var likt cepeškrāsnī, mikroviļņu krāsnī un mazgāt trauku mašīnā.
Patlaban kolekcijā ir ap 30 dažādu izstrādājumu ar triju krāsu glazējumu – baltu, salātzaļu un grafīta pelēku. Tirdzniecības misijai Helsinkos sekojusi ikgadēja piedalīšanās vienā no Eiropā lielākajām mājsaimniecības preču izstādēm Frankfurtē.
Tomēr, kā saka Miks, ņemot vērā, ka visa kolekcija veidota askētiska minimālisma tradīciju garā, viņiem bijis svarīgs tieši pirmais – somu – viedoklis. «Pašiem jau šķita, ka tīri labi, bet bija svarīgi uzzināt, ko saka ziemeļnieki, skandināvi, kur šīs tradīcijas ļoti spēcīgas.» Somiem trauki patikuši. Tas devis pārliecību, ka viņi atrodas uz pareizā ceļa.
Pēc mēneša Vaidava Ceramics jau piedalījusies līdzīgā tirdzniecības misijā Vācijā, bet Frankfurtē satikuši savu pirmo nopietno ārzemju partneri, kas jau divus gadus izplata Vaidavas traukus Vācijā, Šveicē un Austrijā. «Viņš specializējas tieši dizaina priekšmetu realizācijā un jau sadarbojās ar vienu no Latvijas kompānijām, tāpēc mums nebija grūti atrast kopēju valodu,» atceras Miks. «Galvenais, ka tas ritenis bija iegriezts.»
Tajā pašā 2015. gadā trauku kolekciju pamanījis un gatavību sadarboties izteicis arī kāds dāņu uzņēmējs. Caur Dāniju viņu produkti nonākuši arī Zviedrijā, Norvēģijā.
Nākamais atskaites punkts, kā uzskata Miks, bijusi piedalīšanās izstādē Parīzē. Tur viņus ievērojis šefpavārs Kristofs Sentaņa, kurš pirms tam strādājis vairākos restorānos, kas ieguvuši nozares augstāko novērtējumu – slavenās Michelin zvaigznes, bet tagad atvēris savu restorānu Papillon. «Franču virtuve neprasa komentārus, tāpēc ir milzīgs gandarījums, zinot, ka mūsu bļodiņās lieliskā Parīzes restorānā tiek pasniegts saldais ēdiens, bet uz salātu šķīvja servēta zivs,» ar gandarījumu atzīst Miks Balodis.
Handmade in Latvia
Pašlaik Vaidavā tapušie trauki ārpus Latvijas nopērkami astoņās valstīs. Bez jau minētajām vēl arī Igaunijā un Polijā. Ir izstrādāts speciāls dizaina produktam atbilstošs iesaiņojums, un katrā kārbā atrodas ne tikai attiecīgais trauks, bet arī mazs buklets ar stāstu par Vaidavu, Vidzemes mālu, kolekciju Zeme un to, kā šie trauki tapuši. Jo nekas nerodas un nevar rasties tukšā vietā.
Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, kad kolhozi, meklēdami iespējas piepelnīties, veidoja dažādas palīgražotnes, Vaidavā nolēmuši ražot māla traukus. Izremontēts vecs šķūnis, un 1980. gadā darbu sācis keramikas cehs. Miks domā – izvēli, visticamāk, noteicis netālu esošais Liepas māla karjers, kuru toreiz izmantoja galvenokārt Lodes sarkano ķieģeļu ražošanai, mālu uzņēmums tur pērk joprojām.
Apmēram tajā pašā laikā viņu ģimene no Ogres pārcēlusies uz Valmieru. Tēvs Jānis Balodis, pēc izglītības inženieris ķīmiķis, sācis strādāt Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā, kur nodarbojies ar jaunu produktu ieviešanu. Pēc sešiem gadiem viņu uzaicināja vadīt Vaidavas keramikas cehu. Lai gan ražotnē valdījis stipri liels haoss, 80. gadu vidū jau varēja sākt domāt par tādām padomju laikā diezgan abstraktām lietām kā rentabilitāte un peļņa. Ar keramiku tolaik nodarbojās daudzi un daudzviet. Sākot ar Latgales podniekiem un beidzot ar lielo daudzfiliāļu uzņēmumu Latvijas keramika. Māla izstrādājumi bija pieprasīti. Gan kā praktiski pielietojama un estētiska vērtība, gan kā latviskās identitātes zīme.
«Tolaik vasarās es dzīvoju pa Vaidavu,» atceras Miks. Tāpēc ar šo vietu un uzņēmumu saaudzis jau kopš bērnības. 90. gadu sākumā tēvs ražotni privatizējis. Kā atceras dēls, tas noticis, ne tik daudz cerot uz kapitālisma piedāvātajām biznesa iespējām, cik domājot, lai pats nepaliktu bez darba. «Tas bija traks laiks – 1991. gadā cilvēkam vēl ir darbs, bet 1992. jau varēja nebūt. Arī cilvēciski keramikas cehā tēvs pa šiem gadiem bija ieguldījis ļoti daudz spēka, enerģijas un izdomas,» saka Miks. Protams, nācies gan aizņemties naudu, gan meklēt partnerus. Viņš vēl tagad atceroties tā laika neziņu, nervozitāti un riska pilno gaisotni.
Pats Vaidavas keramikā sācis strādāt tūlīt pēc Vidzemes Augstskolas pabeigšanas aizvadītās desmitgades sākumā. Nostrādājis līdz 2005. gadam, tad pārcēlies uz Rīgu, lai 2012. gadā atkal atgrieztos. Pēdējos gados tēvs viņam pilnībā uzticējis uzņēmuma vadību, lai gan arī pats joprojām piedalās darbā. Sevišķi ar savu pieredzi un inženiera zināšanām.
Kā saka Miks, nevarot teikt, ka pirms tam nekas netika eksportēts, tomēr tas noticis neregulāri, tam bijis gadījuma raksturs. Reizēm kāds iepircis traukus Zviedrijas tirgum. Pāris reizes tie sūtīti pat uz Japānu. Tagad viņa mērķis ir padarīt eksportu par uzņēmuma stratēģiju, uz ko balstīties nākotnē. Patlaban, pateicoties kolekcijai Zeme, viņi eksportē ap 20% no saražotā, bet viss pārējais tiek realizēts Latvijas lielveikalu ķēdēs un citās tirdzniecības vietās. Miks gribētu, lai pēc kāda laika šī proporcija būtu pretēja.
Lai to panāktu, jāsaprot, ko tad īsti grib pircējs Eiropā, kur atšķirībā no Latvijas rūpnieciski traukus ar rokām neviens vairs neražo. «Roku darbs un dabīgais materiāls, ko izmantojam, padara mūsu izstrādājumus īpaši vērtīgus, un eiropieši to novērtē. Tomēr tas arī sadārdzina produktu. Tāpēc neesam un ar savām kolekcijām nekad nebūsim lēti,» turpina Miks Balodis. Savukārt ražot ar rokām vienkāršas ikdienā izmantojamas lietas pašlaik jau esot izšķērdība, tāpēc nākotnē arvien vairāk jāpievēršas tieši dizaina traukiem.
Pērn uzņēmuma apgrozījums bijis ap 200 000 eiro. Zīmīgi, ka pēc saražotās produkcijas daudzuma kolekcijas Zeme trauki bijuši 25% no visas produkcijas, savukārt, pārrēķinot naudā, tas uzņēmums devis ap 40% no kopējā apgrozījuma.
«Un, kad no Nīderlandes pienāk vēstule, kurā cilvēks raksta «teicams darbs, lieliska kvalitāte», es esmu laimīgs, pats saproti, ka trauki nav tikai vienkārši trauki, bet arī piedzīvojums un milzīgs izaicinājums,» saka Miks Balodis un neslēpj prieku, ka Latvijas Dizaina gada balvā 2017 starptautiska žūrija trauku kolekciju Zeme ierindojusi starp 20 finālistiem. Pašlaik, piesaistot profesionālu keramiķi, tiek veidota jauna kolekcija, bet stāstīt par to sīkāk Balodis pagaidām kategoriski atsakās. Vienīgi atzīst – tā turpināšot jau sākto funkcionālo dizaina trauku sēriju.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Radīšanas process, ko tā īsti var izjust tikai, strādājot šeit.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Lielākā mācība man bija, kad nācās secināt, – uzņēmumam, kurā strādā pietiekami daudz cilvēku, nepatīk asas kustības un pēkšņas pārmaiņas. Tām rūpīgi jāsagatavojas. Gan pašiem, gan arī cilvēki jāsagatavo.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Galvenais, ko es ieteiktu latviešiem, – uzņemties atbildību un kļūt par uzņēmējiem. No darba ņēmēja tapt par darba devēju ir risks, jāpamet komforts, bet tas būs to vērts.
Komentāri (32)