Pagājušajā sestdienā Madonā ieradās viesi no Itālijas, lai piedalītos Eiropas meža darbinieku 49. čempionātā biatlonā. Itāļi bija astoņi. Rīta pusē paviesojās Madonas picērijā Neapole, lai apēstu picu. Tās saimniece Ilze Liguori priecājās uzņemt viesus. Priecājās arī viņas vīrs Marko, kas dzimis Itālijā, netālu no Milānas. Pirms sešiem gadiem abi iepazinās un nolēma dzīvot Madonā, atvēra kafejnīcu. Ģimenē aug trīs bērni.
Ap pulksten sešiem vakarā viens no kungiem zvanīja Ilzei. Kaut kur bija ieguvis viņas kontaktus. Viņš pastāstīja, ka pazudusi Šarlote – 26 gadus vecā Itālijas delegācijas dalībniece, un policija sākusi viņas meklēšanu. Kungi došoties uz policiju, vai Ilze varētu atbraukt līdzi, jo citādi nesapratīšot, kā veicas izmeklēšana. Un, ja nu rastos grūtības sniegt liecības valodas barjeras dēļ, Ilze noderētu. Vai braukšot? «Protams! Visu pametu un devos. Es domāju, ka jebkurš tā rīkotos, ja ir iespēja palīdzēt,» saka Ilze. Viņa gan neesot profesionāla tulce, taču ikdienā ar vīru runā itāliski. Kad bija pārtulkotas visas trīs mutiskās liecības, Ilze devās mājās. Bērni jau gulēja. Viņai aizmigt bija grūti. «Policija strādāja ļoti veikli, profesionāli, taču bija liela neziņa un neskaidrība, uz kuru pusi sieviete devusies,» atceras Ilze. Meklēšanā iesaistījās visi Madonas policisti, ap 40 brīvprātīgo, robežsargi, zemessargi un karavīri.
Telefons Šarlotei bija līdzi, un viņa sūtīja īsziņu draugam, ka vēlas sev padarīt galu. Tieši telefona GPS bija tas, kas palīdzēja noteikt meitenes atrašanās vietu un to, kur viņa kustas. Par laimi, vilciens šajā apkaimē kursē tik reti, ka Šarlote to nesagaidīja. Pulksten 1.46 viņu atrada sēžam Pļaviņu stacijā. Meitene pa sliedēm bija nogājusi apmēram 50 kilometru. Divos naktī Ilzei zvanīja no policijas un lūdza atbraukt uz iecirkni, lai palīdzētu sazināties ar itālieti. «Nebūtu ētiski, ja es stāstītu visu, ko tulkoju, taču varu apliecināt, ka viņa teica – gribējusi veikt pašnāvību. Ar tādu mērķi gan uz Latviju meitenes nebrauca. Vienā brīdi esot noticis klikšķis, apjukusi, un pati nesaprot, kā varēja rīkoties tik muļķīgi,» stāsta Ilze. Meitenes stāvoklis nebija tik smags, lai ievietotu slimnīcā. Tajā pašā dienā aizlidoja mājās. Vecāki vēlāk sūtīja pateicības vārdus gan Ilzei, gan visiem, kuri Šarloti meklēja. «Ļoti priecājos, ka atradās. Ik reizi, kad medijos redzu, ka pazudis kāds cilvēks, pārdzīvoju un jūtu līdzi. Redzu, ka ir daudz brīvprātīgo, un tas ir tik labi, ka cilvēki ir izpalīdzīgi. Šoreiz arī man bija neliela iespēja palīdzēt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.