Žurnāla rubrika: Svarīgi

Revolucionārs no Tallinas

Posted on novembris 23, 2011 by - Pasaulē

Viņš izdomāja saukli «Occupy Wall Street» un tagad mudina boikotēt Ziemassvētku iepirkšanās ārprātu. No sociālajos tīklos izplatīta aicinājuma sacelties pret korporāciju alkatību un atjaunot īstu demokrātiju Amerikā ir izaugusi masu kustība, kuras aizsācējs ir igaunis Kalle Lasns (69) 

Kad jūlija sākumā Kalle Lasns ar kolēģiem, kreisi noskaņotā žurnāla Adbusters līdzstrādniekiem sprieda par Arābu pavasarim līdzīgu turpinājumu Amerikā, viņiem pat sapņos nerādījās, kādu lavīnu Ņujorkā, citās ASV pilsētās un daudzās pasaules vietās izraisīs viņu iemestais pirmais akmens. «Okupējam Volstrītu!» bija Lasna atbilde uz rūgstošo netaisnības un bezcerības izjūtu, ko viņš pamanīja žurnāla lasītāju kopienā un sarunās ar jaunajiem interneta paaudzes domubiedriem. 

Pārmetumus, ka šī atbilde ļauj izspļaut naidu un nolaist tvaiku, bet nepiedāvā reālus risinājumus, Lasns noraida ar pretuzbrukumu – domāt, ka ikvienai pasaules revolūcijai ir vajadzīgs viens konkrēts līderis un viens skaidri formulēts vēstījums, ir «vecmodīgi». Viņš uzskata, ka vērtīgi ir sākt diskusiju par to, ka vecā divpartiju sistēma ASV un patērētājkultūra globāli nepiedāvā cerību nākotnei. Agrāk vai vēlāk risinājumi radīsies. 

Bēg no šāviena pakausī
Policijas agresija pret protestētājiem Lasnu drīzāk uzkurina, nevis apslāpē. Viņš pats ir piedzīvojis īsta kara šausmas, kuras nespēj aizmirst joprojām. Kad sazvanu viņu mājās Vankūveras apkaimē, Lasns atsauc atmiņā sarkanās armijas uzlidojumu dzimtajai Tallinai 1944.gada martā, kad viņam pašam pat vēl nebija divi gadi. «Briesmīgs troksnis, karstums, uguns šņākoņa, bumbu šķembu kaucieni… Tādas lietas paliek prātā uz visu mūžu,» Lasns atceras pārdzīvoto elli. 

Uzlidojumā toreiz tika sagrauta teju trešā daļa Igaunijas galvaspilsētas ēku, tūkstošiem civilo objektu. Nodega teātra nams Estonia, visa igauniskā simbols, kur tieši pirms bumb-vedēju uzbrukuma bija sākusies baleta izrāde. Aizdegās Nigulistes baznīca Tallinas vecpilsētā, bumbas trāpījumā sabruka viduslaiku svērtuve Rātslaukumā un daudz citu arhitektūras pieminekļu. 

Divos gaisa uzbrukumu viļņos vakarā un naktī piedalījās ap 280 krievu bumbvedēju, virs pilsētas tika nomests milzīgs daudzums degbumbu, sprāgstbumbu un fosfora bumbu. Tallina vistiešākajā nozīmē liesmoja, ugunsjūra bija redzama vairāku desmitu kilometru attālumā. Bombardēšanas laikā gāja bojā vairāk nekā 500 cilvēku, aptuveni 20 tūkstoši palika bez pajumtes. Kalles ģimene izdzīvoja, un 1944.gada 21.septembrī pēdējā transporta kuģu karavānā bēgļu gaitās uz Vāciju mazais Kalle devās kopā ar tēvu – Igaunijas tenisa zvaigzni Kristjanu Lasnu un māti, Pēterburgā dzimušo Leidu. Vēlāk, jau trimdā, vecāki puikam pastāstījuši, ka dzimteni nācies pamest, lai padomju vara viņu pazīstamo un turīgo ģimeni neiznīcinātu ar «šāvienu pakausī». Šo vārdu savienojumu Kalle pasaka igauniski. Visa mūsu saruna notiek angliski, jo Kalle jau pašā tās sākumā atvainojas, ka dzimtās valodas prasme esot «ļoti pliekana». Dzīve ir sarāvusi viņa saites ar visu igaunisko. 

Pret patērnieciskumu un korporatīvo alkatību vērstās kustības motors nāk no fabrikanta ģimenes. «Mans vecaistēvs bija bagāts rūpnieks, kam bija apavu fabrika un citi uzņēmumi. Diemžēl es nezinu viņa vārdu, jo vecāki, runājot par vecotēvu, nekad to neminēja. Savukārt mans tēvs Kristjans Lasns bija slavens tenisists. 30.gados viņš pat pārstāvēja Igauniju Vimbldonā. Mans tēvs bija daudzdaudzdaudzkārtējs sporta meistars tenisā. Arī mans vārds nācis no šīs spēles. Tolaik Zviedrijā dzīvoja slavenais tenisists Kalle Šrēders. Viņam par godu arī tiku pie vārda.» 

Tēva tēvs, kura vārdu Kallem neteica vecāki, ir Kristjans Lasns, pērnavietis, dzimis 1865.gadā. Tieši gadsimtu mijā Pērnavas vecpilsētā, Rüütli ielā, viņš uzcēla divstāvu ķieģeļu namu. Pirmais stāvs bija domāts veikala telpām: kā liecina pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas, blakus Lasna apavu rūpalam atradās Paju ģimenes grāmatnīca un Sindi muižas pienotavas veikals. Otrajā stāvā bija dzīvojamās telpas. Tur kurpniekam 1908.gadā piedzima dēls Kristjans – Kalles tēvs, kurš vēlāk kļuva par Igaunijas brīvvalsts laika labāko tenisistu. 1944.gada oktobrī, neilgi pēc Lasnu ģimenes bēgšanas no Igaunijas, Kalles vecātēva mājā ievācās Pērnavas muzejs. 

Pats saimnieks nepieredzēja kara šausmas, jo aizgāja viņsaulē jau 1927.gadā. Viņa dēls līdz Igaunijas okupācijai deviņas reizes kļuva par Igaunijas tenisa meistaru vienspēlē un desmit reizes – dubultspēlē. Viņš bija divkārtējs Somijas, seškārtējs Latvijas un trīskārtējs Lietuvas meistars. 1924.-1940.gadā Kristjans Lasns spēlēja Igaunijas tenisa komandā, vairākkārt pat bija tās kapteinis. Gan vienspēlēs, gan dubultspēlēs viņš bija pirmais Igaunijas meistars galda tenisā un ar komandu Kalev ieguva Igaunijas meistara titulu bendijā. Tomēr tolaik nebija iespējams nopelnīt iztiku tikai ar sportu, tāpēc Kristjans Lasns strādāja arī Ekonomikas ministrijā par nodokļu kontrolieri. Arī pēc došanās trimdā viņš turpināja sporta gaitas, 1950.gadā kļuva par Dienvidaustrālijas štata meistaru tenisā un vēlāk bija tenisa tiesnesis, ir tiesājis pat Deivisa kausa finālspēles. Revolucionāra tēvs nomira 1984.gadā 76 gadu vecumā Austrālijā. 

Ziemassvētku vecītis meditē
Mazais Kalle uzauga Vācijā, bēgļu nometnēs, kā tolaik daudzi no dzimtenes aizbraukušie baltieši. «Man iespiedies prātā, kā mēs kopā ar svešiem cilvēkiem tupam tumšā un aukstā pagrabā starp kartupeļu maisiem,» viņš atminas kādu no kārtējiem sabiedroto uzlidojumiem, ko nācies pārdzīvot. «Atceros, kā klausījos igauņu sarunās un spriedumos par karu, politiku, nacistiem, krieviem… Tas bija ļoti aizraujoši. Pieaugušie strīdos nopietni iekaisa, viņi bija gluži kā pārņemti.» Kaut gan baltiešiem, kas bailēs no sarkanās armijas bija pametuši dzimteni un dzīvoja nometnēs, tolaik bija ļoti negatīva attieksme pret krieviem, tomēr Kalle nedomā, ka viņa pasaules uzskatu tas būtu ietekmējis. «Man nav naida pret krieviem. Krieviem ir ļoti patīkams raksturs. Man ļoti mīļa ir krievu literatūra. Dostojevski izbaudu tāpat, kā savulaik mīlēju igauņu dzeju, kad vēl pratu to lasīt. Māte bēgot paņēma līdzi daudz igauņu dzejas grāmatu. Jaunībā tās lasīju. Tās manī kaut ko aizskāra. Taču pēdējos 50 gadus igauņu literatūru lasījis neesmu,» saka Lasns. 

1949.gada 16.martā Lasns kopā ar tēvu, māti un māsu Kristu uz kuģa SS Dundalk Bay no Itālijas, Triestes ostas, izceļoja uz Austrāliju. Tieši pēc mēneša kuģis ar 981 eiropiešu bēgli piestāja Sidnejas ostā. Austrālijā Lasns izstudēja lietišķo matemātiku. 60.gados viņš pārcēlās uz Japānu, nodibināja tirgus pētījumu firmu Japānā, apprecējās. 1970.gadā ar ģimeni izceļoja uz Kanādu, Vankūveru. 

Parasti mazās baltiešu kopienas Ziemeļamerikā aktīvi kontaktējas, taču Lasns ar vietējiem igauņiem nesaietas. Vankūveras iedzīvotājs Vello Piss stāsta, ka pirms 10-15 gadiem Kalle Vankūveras igauņiem esot lasījis kādu lekciju, bet tās esot arī teju vienīgās saites. «Daudzi tikai tagad no avīzēm uzzināja, ka viņš ir igaunis,» stāsta cits Vakūverā dzīvojošais igaunis Alars Sūrkasks, kas ir visai skeptisks par Lasna idejām. Trīsdesmitgadnieks Merts Lume atzīst, ka pirmo reizi par Lasnu uzzinājis šāgada oktobrī, kad medijos diskutēts par Occupy Vancouver akciju. «Dzīvojot Ziemeļamerikā, ātri pielīp vēlme pēc pārmērīga patēriņa. Nevajadzētu aizmirst, ka Vankūvera ir viena no sociālo kustību galvaspilsētām. Piemēram, 1976.gadā šeit tika dibināts Greenpeace,» bilst Lume. 

Idejas, ko vairākas desmitgades popularizējis Lasns, ir spilgtas, un viņš pats par tām runā aizgūtnēm. Tas ir viņa mūža darbs, ko pedējos 20 gadus popularizējis ar paša dibināto Adbusters Media Foundation. Piemēram, šis fonds ik gadu propagandē dienu bez iepirkšanās. «Diena bez iepirkšanās aicina cilvēkus mazāk pirkt un mazāk patērēt. Ideja vairs nav saistīta tikai ar vienu dienu, tā ir izaugusi krietni lielāka – jau notiek arī kampaņa par Ziemsvētkiem bez iepirkšanās.» Adbusters.org mājaslapā internetā ekrānā pretī sēž Ziemassvētku vecītis lotosa pozā, meditējot atkārtodams #occupyxmas mantru. 

«Agrāk bija tikai diena bez iepirkšanās, bet tagad daudzi ļaudis sākuši šīs dienas jēgu paplašināt uz visu Ziemsvētku sezonu. Ļoti daudzi runā par Ziemsvētkiem bez iepirkšanās un par to, ka viņi nevēlas pakļauties vājprātīgajai un stresu izraisošajai dāvanu mānijai. Ļaudis jūt, ka komercijas vara viņiem nozagusi Ziemsvētkus un tie jāatgūst – atkal jāpadara par ģimenes svētkiem, dvēseles svētkiem,» stāsta Lasns. «Sākot no 50.gadiem, patēriņš Ziemeļamerikā pieaudzis par 300%,» revolucionārs raižpilni piebilst. 

Patērēšanas kritiķis Lasns arī baltiešiem liek pie sirds, lai viņi ar savu pirms 20 gadiem atgūto brīvību nenonāk muļķa prātā. «Es saprotu, ka jūs vēlaties tādus pašus labumus kā ASV – ņemt kredītu, nopirkt vai iznomāt mašīnu vai māju, vai ko citu dārgu, bet padomājiet par to, kur noved šāds uz patērēšanu orientēts dzīvesveids… Palūkojieties kaut vai uz Grieķiju, ja ASV šķiet pārāk tāls piemērs.» 

Pats Igaunijā kopš neatkarības atjaunošanas bijis vairākkārt un otrajā apciemojumā 2000.gadu sākumā juties tā, itin kā būtu nonācis ar iepirkšanās trakumu apsēstajā Amerikā. «Neatkārtojiet Rietumu pasaules kļūdas, ko mēs šeit pašlaik mēģinām labot un mazināt. Tas ir daudz grūtāk, nekā no patēriņa buma izvairīties uzreiz. Nepārprotiet, es neesmu pret patēriņu un mantu iegādi kā tādu, bet šai parādībai, tāpat kā visam pārējam, ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Jūs taču nekļūstat laimīgāki, iegādājoties aizvien vairāk un vairāk lietu.» 

Katra nopirktā prece kaut kā iespaido vidi ap mums – cilvēces izšķērdīgais dzīvesstils nodara postu planētai. Piemēram, Igaunija būtībā ir sīks punktiņš uz globusa, bet tās iedzīvotāji, pēc Pasaules Dabas fonda 2008.gada datiem, atstāj 9.lielāko ekoloģiskās pēdas nospiedumu pasaulē. 

Lozungs Occupy Wall Street un simtiem tūkstoši ļaužu visā pasaulē, kas tam sekoja, padarījuši Adbusters līderi Kalli Lasnu par mediju zvaigzni. Kustības zvaigžu stunda bija 15.oktobris, kad ļaudis pret nevienlīdzību demonstrēja 82 valstu 951 pilsētā Eiropā,  Ziemeļamerikā, Latīņamerikā, Āzijā, Āfrikā. Šo slavu Lasns vēlas izmantot, lai runātu ne tikai par baņķieru mantrausību, politiķu korumpētību, ekonomisko nevienlīdzību vai augsto bezdarba līmenis, bet gan par mūsdienu kapitālisma un pārstāvnieciskās demokrātijas kvalitāti kopumā. Atceroties 60.gadu hipiju revolūciju, Lasns ar nožēlu konstatē, ka toreizējā jauniešu sacelšanās pret iesīkstējušajām tradīcijām un garlaicību nav beigusies ar labāku pasaules kārtību. 

Vai tagad situācija ir cita, kad masu kustība ir bruņota ar specīgām tehnoloģijām un jebkura maza grupiņa vai pat viens cilvēks Vankūveras pievārtē spēj radīt lozungu, kas aizrauj masas? Izskatās, ka Lasns pats īsti nespēj noticēt kustības mērogam. «Sapulcēs, kur radās ideja par protestiem, mūs iedvesmoja Ēģiptes un Tunisijas notikumi. Domājām, ka arī Amerika ir gatava tādam pašam Tahrīra laukumam. Taču mums nebija ne jausmas, ka šī kustība izaugs tik liela. Zinājām, ka Ņujorkā būs plašas demonstrācijas, bet bijām gluži šokēti, kad tās sākās arī Čikāgā, Sanfrancisko, Losandželosā…» 

Lasns turpina sludināt kapitālisma reformu, katru dienu piesaistot jaunus lasītājus savam Adbusters žurnālam. «Katru dienu saņemu jaunu cilvēku rakstītas elektroniskās vēstules no visas pasaules, kurās viņi saka paldies par mūsu darbību. Tas mudina turpināt iesākto un rada labu sajūtu.»

Žonglieris

Posted on novembris 23, 2011 by - Tēma

Pirms nepilniem desmit gadiem jaunais, azartiskais miljonārs Vladimirs Antonovs ienāca Baltijas banku biznesā kā Krievijas investors, kuram līdzi stiepās aizdomu ēna, taču tā nekad nepārvērtās konkrētās apsūdzībās. Tagad viņam piederošā Snoras un Krājbanka ir slēgtas un viņš pats nonācis starptautiskā meklēšanā. Kā tas varēja notikt? 

Kad 2008.gadā nolīgti slepkavas sašāva uzņēmēju Aleksandru Antonovu, kurš brīnumainā kārtā tomēr izdzīvoja, viņa dēls Vladimirs pameta Krieviju un interneta vietnēs tolaik bija lasāms, ka ģimene no savas Konversbank uz ārzemēm esot izvedusi 400 miljonus dolāru. Cik naudas tagad, 2011.gada nogalē Vladimirs Antonovs ir izsūknējis no savām bankām Lietuvā un Latvijā, tiesībsargi un banku uzraugi vēl turpina aplēst. Lietuvas finanšu ministrija vēsta, ka Snoras bankas aktīvu vērtība ir uzpūsta par aptuveni 300 miljoniem eiro, savukārt Latvijas tiesībsargiem ir pamats domāt, ka aptuveni 100 miljonus latu vērti Latvijas Krājbankas aktīvi ir ieķīlāti par labu kādām trešajām personām ārvalstīs. 

«Mēs domājām, ka tā ir gripa, bet izrādījās – vēzis,» krīzi Snoras bankā raksturojis Lietuvas centrālās bankas vadītājs Vits Vasiļausks. Abas bankas savā līdzšinējā veidolā, visticamāk, vairs neturpinās darbību – rūpējoties par noguldītāju naudas saglabāšanu, Lietuvas valdība ir nacionalizējusi Snoras, vienu no kaimiņvalsts piecām lielākajām bankām, savukārt Latvijas lielāko banku desmitniekā ietilpstošās Krājbankas darbība ir apturēta. 

Latvijā papildu galvassāpes rada fakts, ka ar Snoras bankai piederošo Krājbanku ir cieši saistīts ārzonās paslēptais mazākuma akcionārs nacionālajā lidsabiedrībā airBaltic. «airBaltic turpina darbu normālā režīmā, privātais akcionārs savas saistības pilda,» tā ir frāze, kuru otrdien viena pēc otras atkārtoja atbildīgās amatpersonas. Neoficiālās sarunās tikmēr ir grūti noslēpt – Krājbankas darbības apturēšana rada draudus aviokompānijai. 

Pirmā, mazākā problēma, ir slēgtais airBaltic norēķinu konts Krājbankā. «Tur bija nelieli apgrozāmie līdzekļi,» saka uzņēmuma valsts akciju turētājs, Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss. Otra, daudz nopietnāka problēma – aviosabiedrības privātajam akcionāram Baltijas Aviācijas Sistēmas (BAS) 15.decembrī uzņēmumā ir jāiegulda 37,7 miljoni latu. Gan satiksmes ministrs Aivis Ronis, gan Matīss vienā balsī apgalvo – līdz šim privātais akcionārs savas saistības ir pildījis un nav pamata domāt, ka tā nenotiks šoreiz. Formālais optimisma iemesls – visas sarunas notiek ar BAS, nevis Krājbanku. Arī krievu miljonāra Vladimira Antonova vārds juridiski ar airBaltic nav sasaistāms. Ronis uzsver: spekulācijas ir bezatbildīgas, valsts rūpēsies, lai airBaltic attīstītos. Tam iespējami divi scenāriji. 

Pirmais – valstij vēl šogad var nākties ieguldīt airBaltic papildu līdzekļus. Kad jautāju, vai ministrs ir gatavs valdībai lūgt papildu finansējumu, Ronis norāda uz jautājuma spekulatīvo dabu: «Ja Gaiziņš kļūs par vulkānu, mēs arī ļoti atbildīgi reaģēsim». Daudz nopietnāk jau skan ministra teiktais – airBaltic ir jāatrod stratēģiskais investors «tuvākajā nākotnē», bet nekas konkrētāks par to netiek atklāts. Būtisks aspekts, kas, iespējams, liedz amatpersonām jau šobrīd ieskicēt skaidru airBaltic nākotni, ir pagaidām nezināmā Lietuvas valsts turpmākā rīcība attiecībā uz Snoras. Domājams, ka par to premjers Valdis Dombrovskis gūs lielāku skaidrību piekdien vizītes laikā Lietuvā. 

Izkrāpti miljoni
Lietuvas Rytas nacionālā televīzijas kanāla skatītāji 14. novembra vakarā vērojot avīzes rītdienas numura pašreklāmu, nekādi nevarēja nojaust, ka šis laikraksts iznāks ar gluži citu pirmā vāka materiālu – Snoras bankas kontrolētais laikraksts Lietuvas Rytas negaidīti pavēstīja, ka gaidāmi uzbrukumi ārvalstu investoriem banku sektorā. Bankas vadītājs Raimonds Baranausks torīt neieradās uz iepriekš pieteikto tikšanos ar Lietuvas centrālās bankas vadītāju. Pirmdien bija noticis kas negaidīts. Kas? Informēti ļaudis Lietuvā pieļauj – iespējams, Snoras īpašnieki bija uzzinājuši, ka varas iestādes ir atšķetinājušas kādu no aizdomīgiem bankas darījumiem. Piemēram, Krievijas interneta medijs Moscow Post, atsaucoties uz Antonovam tuvu stāvošiem avotiem, ziņo, ka baņķieris esot pērn vienojies par darījumu ar Krievijas lielāko nekustamā īpašuma baronu Sergeju Polonski. Proti, Snoras aktīvos dažādu «firmu viendienīšu» fiktīvas saistības aizstātas ar Polonskim piederošu nekustamo īpašumu projektu akcijām – līdz ar to viņš īstenojis īpašumu daļēju izvešanu no Krievijas, bet Snoras it kā tika pie vērtīgiem īpašumiem, kaut gan realitātē krīze šo tirgu ir iesaldējusi. 

Dienu vēlāk, 16. novembrī aizdomās par krāpniecību Snoras bankas darbība tika apturēta un valdība to nacionalizēja. Bankas īpašnieku – Vladimira Antonova un Raimonda Baranauska atrašanās vieta nebija zināma, bet vēlāk viņi publiskā paziņojumā pārmeta Lietuvas valdībai bankas sagrābšanu. Baranauska sievu Sigitu (viņa un abi pieaugušie bērni ir arī Snoras darbinieki) tiesībsargi aizturēja netālu no Lietuvas un Latvijas robežas – viņai un šoferim bija jāatstāj bankai piederošais Mercedes limuzīns un jāgaida meitas ierašanās, lai ar viņas mašīnu turpinātu uzsākto ceļu uz Rīgas lidostu un tālāk Kijevu. 

Latvijā pirmās ziņas par Snoras krīzi neraisīja nekādu paniku, tāpēc negaidīts bija banku uzrauga FKTK lēmums 17.novembra vakarā noteikt ierobežojumus Krājbankas operācijām, bet garās brīvdienas un amatpersonu mierinošie paziņojumi, ka Latviju neskars Snoras problēmas, pirmdienas vakarā beidzās ar aukstu dušu – Krājbankas darbības apturēšanu, kriminālprocesu par bankas aktīvu iztrūkumu un šajā sakarā aizturētu līdzšinējo bankas vadību ar valdes priekšsēdētāju Ivaru Priedīti priekšgalā. 

Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi kriminālprocesu pēc krimināllikuma 196.panta par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu. Turpinot lietas izmeklēšanu, varbūt tiks konstatēti vēl citi pārkāpumi. Policijas šefs Ints Ķuzis stāsta, ka šobrīd Krājbankas vadītājs Ivars Priedītis, kurš pats policijai pirmdien atzinies «šaubīgu dokumentu» parakstīšanā, aizturēts un apcietināts uz aizdomu pamata pēc 196.panta pirmās daļas, bet bankas līdzīpašnieks Vladimirs Antonovs tiek turēts aizdomās pēc tā paša panta otrās daļas, proti, par tādām pat darbībām, kas veiktas mantkārīgos nolūkos. Cietumā gan neviens nesēž – Priedītim ir pasliktinājusies veselība un viņš ārstējas Gaiļezerā, bet Antonovs izsludināts starptautiskā meklēšanā. 

Lai arī Krājbankā noguldīto finanšu līdzekļu apjoms veido vien 5% no visu Latvijas noguldījumu kopapjoma, tās klientu vidū ir vismaz 11 pašvaldības, kuru līdzekļi nu iesaldēti. Ministrs Edmunds Sprūdžs saka, ka visām pašvaldībām operatīvi ļauts atvērt jaunus kontus vai nu valsts kasē vai jebkurā citā komercbankā, un tiks sniegti bezprocentu aizdevumi. 

Vērtējot Krājbankas slēgšanas ietekmi, jāņem vērā valstij un pašvaldībai pilnībā vai daļēji piederošu uzņēmumu kontu atrašanās Krājbankā. FKTK priekšsēdētāja Irēna Krūmane saka – pagaidām aplēsts, ka šīm kapitāla sabiedrībām, kā arī pašvaldībām kopumā Krājbankā varētu būt iesaldēti ap 80 miljoni latu. Krājbankas slēgšana ne mazāk sāpīgi trāpījusi arī pa mazturīgo cilvēku kabatām – apmēram 80 tūkstoši pensionāru un mazturīgo savas pensijas un pabalstus saņem uz kontu Krājbankā. Šobrīd viņi ir aicināti operatīvi atvērt kontu citās komercbankās un par to paziņot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai, kura apņēmusies operatīvi pārorientēt izmaksas. 

Kā tas sākās?
Antonovs ienāca Baltijas banku tirgū pirms astoņiem gadiem. 2003.gadā Antonovu ģimenei piederošās Konversbank investīcijas Snoras bankā Krievijas plašsaziņas līdzekļi nodēvēja par «dīvainu» darījumu. Tolaik krievu investori no Izraēlas pilsoņa Alika Gliklada iegādājās uzņemumu Incorion Investment Holding Company, kas bija 49,9 % Snoras akciju turētājs. Visvairāk izbrīnīja tas, ka 1992. gadā dibināto Snoras banku faktiski nopērk par to mazāka kredītiestāde. Konversbank aktīvi tolaik sniedzās aptuveni 308 miljonu litu apmērā, Snoras aktīvi – vairāk nekā 1,1 miljardu litu. Krievijas komercbankai bija 7,6 miljonu litu noguldījumi, un tā bija piešķīrusi 132,6 miljonus litu aizdevumus. Snoras bankā tobrīd tika glabāti gandrīz 842 miljonu litu noguldījumi, bet tās aizdevumu portfelis bija 562 miljonu litu vērts. Vārdu sakot, Snoras bija lielāka pat par Konversbank un otru Antonoviem piederošo Krievijas banku Akademchimbank kopā ņemtām. 

Salīdzinoši lielie Konversbank akcionāru īpašumi, kā arī mazais aizdevumu portfelis jau toreiz ļāva secināt, ka šī banka nemaz neplānoja izvērsties Krievijas tirgū, un tās mērķis bija iegādāties citu banku. Pēc darījuma izskanēja spriedumi, ka bankai esot investors, kurš gribot legalizēt savu naudu un nevēloties atklāt savu identitāti. 

Tolaik krievu banku kontrolēja Vladimirs Antonovs. Viņš toreiz apgalvoja, ka Konvers-bank vēlas strādāt ES tirgū, un visērtāk to esot darīt no Baltijas valstīm. Palūkojies apkārt visās trijās Baltijas valstīs, Konversbank izvēlējās banku Snoras. 2005.gadā Snoras savu darbību vēl paplašināja, iegādājoties Latvijas Krājbanku – banku ar lielāko filiāļu tīklu Latvijā. Pēdējos gados Krājbanka iesaistījusies vairākos kreditēšanas darījumos, kas var raisīt jautājumus par slēptām īpašumtiesībām – banka finansējusi gan airBaltic mazākumakcionāru, gan vairākus medijus (Telegraf, Radio 101). 

Tiesa gan, Antonova plāni paplašināt savu darbību ES tirgū nebija īpaši sekmīgi: aptuveni pirms trim gadiem Snoras tā arī nesaņēma atļauju strādāt Lielbritānijā. Institūcija, kura uzrauga šīs valsts tirgu, savu noliedzošo atbildi pamatoja ar to, ka Snoras akcionāri esot iesnieguši neprecīzu un nepietiekamu informāciju. 

Snoras akcijas Antonovs tieši sāka pārvaldīt 2007. gadā. Kopā ar toreizējo Snoras prezidentu Raimondu Baranausku no Conversgroup Holding Company (bijušās Incorion) un citām kompānijām viņš iegādājās pavisam 83,75 % Snoras akciju. Vēlāk viņi šo paketi vēl palielināja. Pirms nacionalizācijas Antonovam piederēja 68,1 %, bet R. Baranauskam – 25,31 % akciju. 

Jau tolaik tika saņemta informācija, ka Snoras akciju iegādei esot izmantoti līdzekļi, kas, iespējams, iegūti noziedzīgā veidā, un tika uzsākta pirmstiesas izmeklēšana. Taču pierādījumi netika savākti, un Ģenerālprokuratūra šāgada pavasarī pirmstiesas izmeklēšanu pārtrauca. 

Tagad varam tikai minēt, vai Antonovam tikpat veiksmīgi būtu izdevies nostiprināties Snoras bankā, ja viņš uzreiz būtu mēģinājis investēt tieši, nevis ar citas bankas starpniecību. Jo sevišķi, paturot prātā, ka pirmajam solim – uzņēmuma Incorion iegādei – pat nebija nepieciešama Lietuvas bankas atļauja. Atļauju vajadzēja tikai vēlāk, kad Konversbank vēlējās palielināt savā pārvaldībā esošo akciju daļu. 

Snoras mīl krievi
Antonovs nebija pirmais investors, par kuru radās aizdomas, ka caur Snoras varētu notikt Krievijas naudas atmazgāšana. 2002.gadā Snoras vēlējās palielināt akciju kapitālu par 1,2 miljardiem litu. Ja plānotā emisija būtu izdevusies, Snoras būtu kļuvusi par Lietuvas lielāko banku pēc kapitāla lieluma. 

Snoras bankā investēt bija ieplānojis Žans Filips de Grimaldi – šķietami Monako firstu Grimaldi ģimenes pārstāvis. Taču izrādījās, ka plaši reklamētajam investoram nav nekā kopīga ar Monako firstiem, bet Lietuvas Valsts drošības departaments izteica secinājumu, ka Snoras bankā ir gribēts nomaskēt Krievijas noziedznieku naudu. Lietuvas banka aizliedza pārskaitīt emisijai paredzēto naudu, bet Snoras vadītāji norobežojās no aizdomīgā investora. Jau tolaik bankas valdes priekšsēdētāja un prezidenta pienākumus pildīja Baranausks, kurš Snoras vadībā ir kopš 1994. gada. 

Krievu interese par Snoras banku pēc šī notikuma nemazinājās. 2002. gada augustā Snoras banku vēlējās iegādāties Krievijas banka MDM, kurai tobrīd piederēja arī Konversbank. Taču krieviem neizdevās vienoties ar Snoras īpašniekiem. Vēlāk MDM pārdeva Konversbank Antonova bankai Akademchimbank, un pavisam drīz Konvers-bank pati iesoļoja Snoras bankā. 

Kad tas notika, vismaz vienam no Seima deputātiem tika piesūtīts noslēpumains ziņojums par to, ka Lietuva, ielaižot pie sevis Konversbank, riskē iepīties starptautiskā naudas atmazgāšanas skandālā – Krievijas darboņiem būtu ļoti ērti iegūt savu banku Eiropas Savienībā, kurā Lietuvai vajadzēja iestāties gadu vēlāk. Ziņojumā bija teikts, ka krievu plāni esot zināmi arī Lietuvas drošībniekiem, taču Lietuvas banka nemaz negrasoties šo darījumu apturēt, jo viss esot jau saskaņots. Ziņojumā minētā informācija plašāk izplatīta netika, liels troksnis neizcēlās arī Seimā, bet Valsts drošības departaments atklāti šo darījumu nekomentēja. Pats Antonovs apgalvoja, ka informāciju par viņa varbūtējiem necaurspīdīgajiem darījumiem izplatot konkurenti, cenzdamies izjaukt darījumu. 

Toreizējais Lietuvas bankas valdes priekšsēdētājs Reinoldijus Šarkins labvēlīgi vērtēja Krievijas kapitāla ienākšanu valsts banku sistēmā. Viņš apgalvoja, ka šis process noritot gana caurspīdīgi un nekādi likumi netiekot pārkāpti. «Mums ir Somijas, Zviedrijas, Polijas un Vācijas bankas, un kāpēc lai nebūtu arī Krievijas banka,» toreiz teica Šarkins. Tagad centrālajai bankai ir jauns vadītājs – šāgada pavasarī šajā amatā tika apstiprināts jurists un bijušais finanšu ministra vietnieks Vasiļausks. Neoficiāla informācija liecina, ka tieši viņš nolēmis rīkoties un aizdomas par Snoras darbību likumību nopietni pārbaudīt. 

Šogad Lietuvas bankai radās šaubas par to, no kurienes nāk naudas līdzekļi, ar kuriem Snoras plānoja palielināt kapitālu. Bankas akcionāri pagājušā gada decembrī nolēma ar papildu iemaksām palielināt kapitālu par 380 miljoniem litu. Veiksmes gadījumā kapitāls būtu pieaudzis no 494 miljoniem litu līdz 854 miljoniem litu. Emisija tika izsludināta šāgada pavasarī, 80 miljonus litu investēja jaunais finanšu investors, Lielbritānijas uzņēmuma Jubilee Financial Products pārvaldītais alternatīvās investēšanas fonds JFP Emerging Europe Momentum Fund. Taču Lietuvas banka pieprasīja paskaidrojumus par līdzekļu izcelsmi, un galu galā emisija tā arī netika reģistrēta. 

Tirgū neoficiāli tiek runāts, ka Snoras varēja mēģināt palielināt kapitālu arī ar noguldītāju naudu. Tādējādi, nauda, apmetusi līkumu, uzlabotu papīros norādāmos bankas rādītājus, lai gan reāli papildu nauda nemaz nebūtu saņemta. 

Nepamatots vēriens?
Salīdzinājumā ar citām bankām, kas darbojas Lietuvā, Snoras banka bija citāda. Un ne jau tikai tāpēc, ka reizēm radās aizdomas par investīciju caurspīdīgumu. Snoras atšķīras arī ar saviem tā saucamajiem banku kioskiem – pateicoties tiem, šai bankai bija visplašākais klientu apkalpošanas tīkls visā valstī. Šie kioski izskatās kā visīstākais praktiskuma iemiesojums: ātri un salīdzinoši lēti bankas nodaļu var ierīkot jebkurā Lietuvas vietā, ja vien tā nav ūdenskrātuve vai purvs. 

Taču pilnīgs pretstats praktiskajai kiosku koncepcijai ir greznību iemīļojušo bankas akcionāru uzvedība. Ja bankas vadītājs vai īpašnieks braukātu apkārt ar automobili, kas ir dārgāks par bankas nodaļu, tas vēl nebūtu īpaši savādi. Taču Snoras bija pārvērties par greznu automobiļu kolekcionāru. Par bankas naudu vai tai piederošo uzņēmumu naudu tika nopirkti Jaguar un Spyker automobiļi, kas saskaņā ar neoficiālām ziņām braukājot pa Londonu. Vēl daži Spyker, viens Maybach, Porsche Cayenne Turbo, Mercedes automobiļi ir Rīgā. 

Snoras grupa ir iegādājusies arī smalkus nekustamos īpašumus. Tikai Viļņas vecpilsētā vien, Gaona ielā, atrodas trīs bankai vai tās meitasuzņēmumiem piederoši dzīvokļi, kuru kopīgā tirgus vērtība pārsniedz 16 miljonus litu. Nicā bankai pieder gandrīz 600 kvadrātmetru villa, kas ir 5 miljonus eiro vērta. Jūrmalā Antonovam pieder villa. Visi šie ieguldījumi automobiļos un nekustamajā īpašumā, visticamāk, bija paredzēti nevis peļņas gūšanai, bet gan akcionāru personīgo vajadzību apmierināšanai. 

Tieši tāpat šaubas par komerciāliem panākumiem rada arī Snoras lēmums kļūt par Formula-1 atbalstītāju: bankas logotips parādījās uz Renault komandas bolīdiem, kaut šo sacīkšu skatītāju vidū nav daudz esošo vai potenciālo klientu. 

Līdz šāgada sākumam Antonovs Lietuvā atklātībā nerādījās. Tikai retumis šur tur parādījās informācija par investīcijām autorūpniecībā vai par bankas darbības paplašināšanas plāniem. Taču šogad Antonovs radikāli mainīja pozīciju. Viņš pats sāka censties iekļūt plašsaziņas līdzekļu lappusēs, – ar to nodarbojās arī Antonova noalgotie sabiedrisko attiecību speciālisti. 

Sakritība: tieši šogad Lietuvas banka sāka runāt par Snoras banku stipri skarbākā tonī. Lietuvas bankas vadība stingri novērtēja inspekcijas laikā konstatētos bankas darbības trūkumus un veiktos tiesību aktu pārkāpumus. Turklāt Snoras bankas administrācijas vadītājs tika sodīts par to, ka nebija pildījis rīkojumu novērst agrāk konstatētos trūkumus. Tāpat tika noteiktas zināmas prasības attiecībā uz bankas kapitālu, – prasības, no kuru īstenošanas ir atkarīga uzticama un stabila bankas darbība. 

Vai krīze ies plašumā?
Tīri matemātiski rēķinot, slīkstošā Snoras banka nevarētu nodarīt lielu kaitējumu ne Lietuvas banku sistēmai, ne valsts finansēm. Taču grūtāk ir novērtēt, kādas sekas būs tam, ka pieaugs bailes un samazināsies uzticēšanās bankām. 

Lietuvas Finanšu ministrija rēķina, ka apdrošināto noguldījumu summa Snoras bankā sasniedz aptuveni 4,8 miljardus litu. Tai paša laikā bilancē norādītie bankas aktīvi 1. oktobrī sasniedza 8,14 miljardus litu. Ņemot vērā aizdomas, ka aktīvu summa varētu būt uzpūsta par vairāk nekā miljardu litu, saistību apmierināšanai tik un tā paliek aktīvi aptuveni 7 miljardu litu apmērā. Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem, maz ticams ir scenārijs, ka aktīvi varētu būt uzpūsti tik ļoti, ka izrādīsies nepieciešamas injekcijas no valsts kabatas. 

Snoras banka nebija aktīva spēlētāja starpbanku tirgū – tur šai bankai ir piešķirti aizdevumi 79,4 miljoni litu apmērā. Tas ir pārlieku niecīgs skaitlis, lai varētu spēcīgi ietekmēt šo tirgu. 

Tomēr Snoras bankas pārkārtošana neiztiks arī bez negatīvām sekām. Daļa kreditoru cietīs zaudējumus, ja viņi Snoras bankā turējuši vairāk nekā 100 tūkstošus eiro (līdz šādai summai noguldījumi ir apdrošināti), un bankas aktīvu nepietiks, lai segtu visas saistības. Pirms nacionalizācijas 200 uzņēmumiem Snoras bankā bija noguldījumi, kas pārsniedz 100 tūkstošus eiro. 

Virspusēji vērtējot Snoras bankas darbības rezultātus, Lietuvas bankas lēmums šo banku nacionalizēt var šķist negaidīts un dīvains. Jo Snoras banka taču pat krīzes laikā strādāja ar peļņu, lai gan daudzas citas kredītiestādes, kas darbojās Lietuvā, rēķināja zaudējumus. Šie zaudējumi radās, veidojot uzkrājumus slikto aizdevumu segšanai. 

Tagad var apgalvot, ka Snoras banka krīzes laikā nepietiekami novērtēja risku. Tiesa, ja Snoras banka būtu izveidojusi uzkrājumus neatgūstamo aizdevumu segšanai, tai būtu vajadzējis palielināt kapitālu. Un šķiet, ka šai bankai krīzes laikā tas būtu bijis pārlieku sarežģīts uzdevums. 

Tad, gribēdama uzlabot rezultātus, banka sāka žonglēt ar aktīvu vērtību. Piemēram, no Snoras bankas 2010.gada finanšu pārskata paskaidrojumu pielikuma ir redzams, ka 2010.gada marta mēnesī banka saņēmusi 10 miljonu dolāru (25,5 miljonus litu) samaksu par sniegtajiem konsultāciju pakalpojumiem. Šaubas raisa arī 2010.gada Snoras bankas finanšu pārskata paskaidrojumos norādītais fakts, ka 2009.gadā Snoras grupa esot nopelnījusi 61 miljonus litu, no jauna izvērtējot tiesības konvertēt par uzņēmuma akcijām aizdevumu, kas piešķirts sporta automobiļu kompānijai Spyker Cars, kas saistīta ar Antonovu. Tā banka palielināja savus aktīvus, lai arī reāli nekādu naudu nebija saņēmusi. 

Cits piemērs. 2008. gada 1. jūlijā Snoras bankai piederošā Latvijas Krājbanka klientam piešķīra 12 miljonus litu vērtu aizdevumu, bet kā ķīlu pieņēma jahtu. Pēc vēl dažu darbību veikšanas formālās klienta saistības pret banku pieauga vairāk nekā pusotru reizi. Tad jahta no klienta tika pārņemta un novērtēta vairāk nekā 21 miljona litu vērtībā. Tādā veidā bankas aktīvi pārskatos izauga – 12 miljonu litu aktīvs (piešķirtais aizdevums) pārvērtās jau 21 miljonu pārņemtā aktīvā. 

Tomēr katrā trikā reiz var pienākt brīdis, kad skatītāji maģijai vairs netic. Snoras brīnumi ir beigušies, sākas izmeklēšana.

Šaurais sliežu ceļš

Posted on novembris 23, 2011 by - Analīze

Šoruden sperti pirmie soļi uz Rail Baltica īstenošanu – pagaidām vilciena atiešanas laiku vēl neesam nokavējuši

Gada sākumā, kad pēc tālaika prezidenta Valda Zatlera vizītes Maskavā pēkšņi uzvirmoja runas par vēlmi būvēt ātrgaitas pasažieru vilcienu Rīga-Maskava vienlaikus pieauga satraukums, ka Latvija varētu atteikties no ieceres piedalīties jau kopš 1994.gada lolotās ieceres nodrošināt iespēju nokļūt no Rīgas līdz Varšavai ar vilcienu bez pārsēšanās. 

Pavasarī Latvijai nācās uzklausīt daudz skarbu vārdu no Briseles par neizlēmību šajā jautājumā, tomēr, par spīti retorikai, projekts ar nosaukumu Rail Baltica turpinājis virzīties uz priekšu. Vasarā britu konsultanti AECOM publiskoja apjomīgu izpētes materiālu, kurā ieteica optimālo trasi, aprēķināja gaidāmās izmaksas un iezīmēja projekta kalendāru. Tas paredz izveidot jaunas trases ar Eiropas platuma sliedēm no Tallinas līdz Polijas robežai, un, lai arī tas nebūtu «īsts» ātrvilciens kā Francijas TGV vai Japānas Šinkansen, kuri brauc ar ātrumu 250-300 km/h, Rail Baltica tomēr pārvadātu pasažierus ar vidējo ātrumu 170 km/h, bet kravas – 68 km/h. Oktobrī Eiropas Komisija apstiprināja transporta ģenerāldirektorāta izstrādāto priekšlikumu nākamajai ES «septiņgadei» – 2014.-2020.gada budžeta satvaram -, kurā 30 miljardi eiro atvēlēti transporta ceļu attīstībai, un Rail Baltica iekļauts ES «pamattīklā», kura finansēšana kļūtu par ES prioritāti. Savukārt Baltijas valstu premjeri 10.novembrī Tallinā nolēma Rīgā izveidot kopuzņēmumu Rail Baltica attīstībai, par mēnesi apsteidzot AECOM noteikto termiņu. Taču ceļš līdz galamērķim ir tāls – kopējais projekta realizācijas laiks ir 13 gadi, un vēl  jāpārvar tāds būtisks šķērslis kā finansējuma piesaiste. 

Pēc AECOM aprēķiniem, kopējās Rail Baltica izstrādes un celtniecības izmaksas Baltijas valstu teritorijā ir gandrīz 3,68 miljardi eiro, no kuriem Latvijas daļa būtu ap 35% – 1,27 miljardi. Pat ņemot vērā, ka izmaksas tiek veiktas vairāk nekā desmit gadu garumā, šāda investīcija Baltijas valstīm vienām pašām nebūtu pa spēkam. AECOM aprēķinājis, ka investīcija Baltijai varētu atmaksāties, ja no ES saņemtais līdzfinansējums ir vismaz 56% no aprēķinātajām izmaksām. 

Baltijas premjeriem Tallinā ES transporta komisārs igaunis Sīms Kalass teicis, ka no Eiropas varētu saņemt 60% līdzfinansējumu, taču, pat ja piepildās šīs optimistiskās prognozes, ir svarīgi arī skatīties, no kuras ES kabatas šī nauda tiek ņemta. Sarežģītajās sarunās par Latvijai pieejamajiem struktūrfondiem nākamajā ES septiņgadē Eiropas Komisijas priekšlikums paredz nozīmīgi samazināt Latvijai atvēlētos kohēzijas fondu līdzekļus, no kuriem finansē dažādus infrastruktūras projektus. No dažādu līmeņu Latvijas amatpersonām un satiksmes ekspertiem jau dzirdami iebildumi, ka ES līdzfinansējums Rail Baltica nedrīkst tikt ņemts no Latvijai iezīmētās kohēzijas «aploksnes». Latvijai esot virkne citu lielu infrastruktūras projektu, kaut vai otrs ES «pamattīklā» iekļautais Latvijas dzelzceļa maršruts no Ventspils uz Krievijas un Baltkrievijas robežu, kura ekonomiskā atdeve būtu lielāka un ieguldījumi atmaksātos ātrāk. 

Ja tiks atrisināts finansējuma jautājums, vēl būs jāpieņem būtisks lēmums par vietu, kur atradīsies vienīgā Rail Baltica pasažieru stacija Latvijā un kur līnija šķērsos Daugavu. AECOM izpētes materiālā paredzēts, ka šķērsojums notiek pār jaunu tiltu pie Salaspils, bet pasažieru vilcieni pa veco Ērgļu dzelzceļa trasi (taču pa jaunām, Eiropas standarta 1435 mm sliedēm) iebrauc Rīgā, uzņem ceļotājus un tad atgriežas uz galvenās līnijas. Latvijā dzirdama neapmierinātība ar šādu variantu, un tiek apspriestas ieceres veidot pasažieru iekāpšanas punktu pie Rīgas lidostas, tādējādi spēcinot Rīgu kā ceļojumu tranzītpunktu. Tiek runāts arī par iespējām novadīt dzelzceļu pār plānoto Daugavas Ziemeļu šķērsojumu pašā Rīgas pilsētā, tādējādi trāpot diviem infrastruktūras «zaķiem» ar vienu investīciju šāvienu. Cik tas ir reāli, pagaidām gan pāragri spriest. 

Tāpēc, pat ja tas ir sācis ripot, ir vēl krietni par agru teikt, ka Rail Baltica vilciens jau aizgājis. Tomēr pirmais sākumposms jau ir nobraukts, un varbūt nav jābūt pilnīgi neprātīgam optimistam, lai cerētu, ka 2025.gadā mēs no Rīgas ar vilcienu varēsim ērti un ātri aizbraukt līdz Eiropas sirdij.

Radīs Latvijas Skype

Posted on novembris 23, 2011 by - Pusdienās

No eksperimentālas jūrascūciņas var izaugt pasaules mēroga zvaigznes, uzskata Andris Bērziņš, respektablā TechHub inkubatora Rīgas filiāles vadītājs

Pēdējās nedēļās Andra Bērziņa (40) darba dienas plānā parādījušies IT speciālistam neierasti uzdevumi. Piemēram, remontdarbu uzraudzība un intervijas pašmāju un ārvalstu presei, atbildot uz nedaudz apmulsušo žurnālistu jautājumiem, kāpēc Google atbalstītais Londonas tehnoloģiju inkubators TechHub savu pirmo filiāli atvērs Rīgā, nevis Ņujorkā, Berlīnē vai Sanfrancisko. «Mēs viņiem esam tāda kā eksperimentālā jūrascūciņa, ar kuru var iztestēt franšīzes konceptu. Arī atbalsts, ko tāpēc saņemam, ir nozīmīgs,» skaidro Bērziņš. «Mēs to diezgan agresīvi izcīnījām – kad uzzinājām par TechHub iecerēm atvērt franšīzes birojus, paši aizgājām, pieteicāmies, uzaicinājām TechHub vadību uz Rīgu un pierādījām, ka spēsim iedzīvināt viņu biznesa filozofiju,» viņš labprāt atceras pūles, kuras izrādījušās tā vērtas. 

«Mēs» tie ir četri jauni IT nozares uzņēmēji – Bērziņš un viņa domubiedri: IT House dibinātājs Gunārs Grundštoks, Reach.ly vadītājs Ernests Štāls un Real Sound Lab direktors Viesturs Sosārs. Viņi tic, ka Rīga jau tuvāko gadu laikā kļūs par IT nozares inovatīvo ideju citadeli. «Mēs izveidosim vidi un apstākļus, lai arī Latvijas informācijas tehnoloģiju speciālistiem, līdzīgi kā igauņiem un lietuviešiem, ir savs veiksmes piemērs, lai varam iespraust savu karogu zemē un teikt – šis ir mūsu produkts,» pārliecināti saka Bērziņš. 

Taču līdz tam dažas lietas vēl jāpagūst paveikt triecientempā – vispirms jāiekārto plašās, bet tukšās filiāles telpas Rīgas centrā, tad jāizvērtē, kurus no pieteikumus atsūtījušajiem start-up uzņēmumiem iesaistīt TechHub. Pirmajā nedēļā, kopš publiski paziņots par TechHub filiāles atvēršanu, saņemts jau pusducis pieteikumu. Februāra vidū, kad jānotiek atklāšanai, filiāli piepildīs vismaz divdesmit radoši IT uzņēmumi, ir pārliecināts Bērziņš, ar kuru tiekos klusajā restorānā Ave Luna tieši līdzās TechHub telpām Citadeles ielā. 

Bērziņš aizrautīgi stāsta par vienu no svarīgākajiem izaicinājumiem ceļā uz veiksmi – biznesa filozofijas maiņu. Ideju laboratorijas TechHub filozofija ir vienlaikus vienkārša un grūti pieņemama. Proti, šajā kopienā jaunie uzņēmēji dala ne vien biroja telpas, bet arī dalās ar idejām un kontaktiem. Turklāt nevis ar Latvijas biznesa vidē tik pierasto, pat ja ne vienmēr skaļi izteikto jautājumu – kas man par to būs? -, bet gan tāpēc, ka, atbalstot citam citu, iespējams sasniegt daudz labākus rezultātus. «Tā ir diezgan altruistiska un Latvijā ne pārāk izplatīta biznesa filozofija, taču, rādot personīgo piemēru, attieksmi var mainīt,» ir pārliecināts Bērziņš, kurš ne reizi vien sastapis vaicājošu skatienu, kad izpalīdzēts ar kontaktiem Londonā vai Silīcija ielejā ASV. «Bet tas ir loģiski – man ir sakari, bet kādam citam – labākas tehnoloģiskās zināšanas,» saka Austrālijā dzimušais, Londonā dzīvojušais, Stenfordā studējušais Bērziņš, kurš iepriekš vairākās starptautiskās kompānijās ieņēmis augstākā līmeņa vadītāja un konsultanta amatus. Līdzīgi domājot arī viņa partneri, un Bērziņš ir pārliecināts – ar radoši altruistisko un vienlaikus uz globālo tirgu orientēto domāšanu izdosies inficēt arī citus TechHub kluba jaunpienācējus.

Interese ir liela, un idejas Latvijas start-up uzņēmumiem ir spēcīgas. Galvenais atlases kritērijs – uzņēmumam jāpiedāvā produkts vai produkta ideja, kuru iespējams pārdot. «TechHub interesē tā uzņēmēju kopiena, kas ir spējīga radīt pilnīgi jaunus produktus un interneta risinājumus, taču mēs nevērtējam biznesa plānu un to, vai ideja ir laba vai slikta. Ideja ir ideja, tālākais – pašu rokās,» rezumē Bērziņš, paskaidrojot, ka atšķirībā no klasiskiem biznesa inkubatoriem TechHub savu dalībnieku uzņēmumos neiegulda finanšu līdzekļus un neiegādājas to kapitāla daļas, bet gan piedāvā vietu un telpu, kur sadarboties un radīt. Uzņēmumam jāmaksā 110 eiro mēnesī par «darba galdu», kas nozīmē arī iespēju izmantot TechHub kontaktu datu bāzi un sadarbību ar birojā strādājošajiem uzņēmumiem. Būšot arī atsevišķas darba vietas ar 50% atlaidi, lai «visi labākie strādātu tieši Citadeles ielā».

Bērziņš domā, ka Latvijas IT vidi raksturo divi «T» – tradīcijas un talants. Viņš izceļ izglītības kvalitāti un tradīcijas tādās precīzajās zinātnēs kā matemātika, fizika un informāciju tehnoloģijas. Tieši plašās un dziļās bāzes zināšanas ir būtisks priekšnosacījums spējai piedāvāt radošu risinājumu. Vērtējot jau iesniegtos pieteikumus līdzdalībai TechHub, Bērziņš ir pārliecinājies, ka Latvijas IT speciālisti ir gana radoši, neatlaidīgi un talantīgi, lai turpmāk mūs atpazītu pēc pašradītiem produktiem, līdzīgi kā igauņus pēc saziņas platformas Skype, bet lietuviešus – pēc Getjar.com, lielākās bezmaksas mobilo aplikāciju vietnes. Jā, Bērziņš zina, ka līdz šim daudzi talantīgi Latvijas programmētāji ir strādājuši anonīmi – izveidojuši inovatīvus un konkurētspējīgus produktus, kā arī specifiskus IT risinājumus daudziem rietumvalstu klientiem, taču to darījuši nevis sava uzņēmuma un savas valsts vārdā, bet gan izpildot sarežģītus augstākā līmeņa pasūtījumus. Taču tas noteikti mainīšoties, un ar laiku TechHub Rīgā būs pasaules tirgū zināma kā konkurētspējīgu ideju radītava.

Par to liecina dalībai TechHub pieteikušos uzņēmumu idejas. Piemēram, septiņi puiši no Rīgas jeb MightyFingers ir izdomājuši jaunu tiešsaistes spēļu platformu sociālajiem medijiem, kas piemērota jebkura ražotāja telefonam, datoram vai planšetdatoram. Bērziņa domubiedrs Grundštoks izveidojis patērētājam ērtu automašīnu īres portālu RentMama, kas apstrādā un atlasa dažādu autonomu informāciju. Ir idejas, kā klienta vajadzībām filtrēt un izmantot Twitter ierakstus, un citi projekti.

Summējot idejas, var teikt, ka tie būs produkti, kas radīti un izstrādāti Latvijā, taču pārdot tos visizdevīgāk globālajā, nevis vietējā tirgū. «Tā ir vienīgā iespēja, ja gribam īstenot lielo veiksmes stāstu. Latvija ir ļoti maziņa. Mīļa, bet maziņa,» teic Bērziņš, kura jaunākais biznesa projekts – mobilajā telefonā pieejamas digitālās lojalitātes kartes – pirmos klientus atradis Londonā. Kad vaicāju, vai Rīgas restorāni, kafejnīcas un bāri nav gatavi pastāvīgajiem apmeklētājiem atlaides piedāvāt ar mobilā telefona starpniecību, Bērziņš sirsnīgi smejoties saka: «Latvijā kāds neticami veiksmīgi ir pārdevis uzņēmumiem plastikāta «drauga» kartes. Tās Rīgā izplatījušās tādā apmērā, kādu nekur citur pasaulē neesmu redzējis.» Viņš lēš, ka vairākums londoniešu vienkārši nepiekristu ik dienu makā nēsāt tik daudz kartīšu kā rīdzinieks. Turklāt arī Latvijā viedtelefonu lietotāju skaits ir proporcionāli zemāks nekā vecajās Eiropas valstīs vai ASV.

Vai viņam pašlaik Lielbritānijas tirgū strādājošu uzņēmumu nebūtu vieglāk vadīt no Londonas, nevis Rīgas? Bērziņš saka pārliecinātu «nē!». Vispirms jau tāpēc, ka, lai kurā kontinentā strādātu, par mājām viņš sauc tikai Latviju. «Man un sievai bija svarīgi, lai mūsu bērni izaug par latviešiem, lai viņi jūt piederību šai zemei. Šī ir mūsu sirds vieta, un esam ļoti laimīgi šeit būt,» saka Bērziņš, piebilstot – arī daudzi viņa ģimenes locekļi jau sen atgriezušies Latvijā. Andra tēvs ir bijušais Jaunā laika Saeimas deputāts, LU mecenāts un pirmā vēlētā rektora mazdēls Guntis Bērziņš.

Patriotisms Bērziņa teiktajā atbalsojas, arī runājot par Latvijas ieguvumiem no TechHub filiāles atvēršanas. «Zināšanu eksports ir viennozīmīgi labākais Latvijas ekonomikai, jo nekādus mežus mēs neizcirtīsim un citus dabas resursus netērēsim,» ir pārliecināts Bērziņš. Biznesa prakse rāda, ka inovatīvo informācijas tehnoloģiju jomā, it īpaši jaunas programmatūras radīšanā, svaru kausi pēdējā laikā nosveras par labu Austrumeiropai. Kā piemēru Bērziņš min vienu no uzņēmumiem, kurā strādājis, – sākotnēji bijis programmētāju birojs gan Bulgārijā, gan Ķīnā, taču lielās laika starpības un atšķirīgo biznesa kultūru dēļ birojs Ķīnā «noīsināts». Esot arī citi līdzīgi piemēri, tāpēc nav vietā jautājums, vai gadījumā, ja IT uzņēmumi TechHub paspārnē veiksmīgi attīstīsies, pēc kāda laika tie nepārcelsies, piemēram, uz Londonu vai Silīcija ieleju. «Varbūt kāds tā arī izdarīs, bet kopumā – parēķiniet izmaksas,» aicina Bērziņš. Algas Latvijā ir zemākas nekā Lielbritānijā vai ASV, un tas nozīmē, ka, pārvietojot programmētāju biroju, ir pārāk liels risks pazaudēt darbiniekus. Viņus vienkārši var pārpirkt. Turklāt arī igauņu un lietuviešu piemērs rādot – veiksmīga biznesa ideja var izaugt tepat Baltijā, un nav nekādas vajadzības pārcelties. Protams, kompānijas mārketings un pārdošanas daļa var atrasties tuvāk patērētājam – Londonā, Ņujorkā vai Berlīnē, taču smadzeņu centru gan vislabāk ir paturēt mājās.

Ēdienkarte
2 baltas kafijas un 2 Creme Brule

Ir jautā

Posted on novembris 23, 2011 by - Viedoklis

Vai vēlēšanu sākums Ēģiptē spēs pagriezt valsti demokrātijas virzienā?


Sandijs Semjonovs, žurnālists:
Grūti pateikt. Sabiedrība Ēģiptē ir sašķelta, bez pilsoniskās atbildības un ar daudzām ārējām ietekmēm. Cilvēki grib vairāk brīvības, taču pārejas laiks ir ilgs.

Ilze Leila Strūberga, dzīvo un strādā Ēģiptē:
Kurā virzienā attīstīsies notikumi, ir atkarīgs no ēģiptiešu spējas atstāt pagātni un sākt visu no baltas lapas. Ēģiptieši baidās gan no pagātnes, gan nākotnes un tāpēc arī viss notiek tik skaļi un haotiski.

Pēteris Veits, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotājs:
Vēlēšanas ir solis uz priekšu pretī demokrātijai. Pašreiz Ēģiptē ir lielas problēmas un daudz risku, tāpēc svarīgākais, lai tās tiktu organizētas korekti.

Neviena cita zeme

Posted on novembris 23, 2011 by - Viedoklis

Ziemassvētki ir stāsts par iekšējo pagalmu mūsu dzīvē 

Rakstnieks Šons Tans Aizpilsētas stāstos raksta par ģimeni, kura par pēdējo naudu uzceļ sev māju. Mājas priekšā zālāja vietā, lai taupītu, tiek ieliets zaļi krāsots betons, kas vēlāk krīt uz nerviem, jo gribas ko īstu. Iebrūnais ūdens virtuvē tek lēnīgi – kā no tālienes nākdams. Pagalmā iestādītie kociņi nokalst un izskatās kā kapu krustiņi mirušo cerību kapsētā. Un ģimenes ļaudis sāk runāt, ka «neviena cita zeme nav sliktāka par šo». Neviens neiebilst, jo katrs savā veidā jūt, ka viss ir ļoti slikti. 

Pienāk adventa laiks, tiek nopirkta vislētākā plastmasas eglīte un novietota bēniņos. Kad bērni uzkāpj, lai eglīti izpušķotu, atklājas, ka lielajā karstumā plastmasa izkususi. Mēģinot glābt, kas glābjams, viens bērns nostājas tur, kur bēniņu grīda ir vistrauslākā, un tā ielūst zem viņa kājām. Visi metas lejup pa kāpnēm, lai aplūkotu postījumu, un kliedz: visa šī nelaime tieši pirms Ziemassvētkiem! «Tas atgadījies vissliktākajā laikā, kāds vien iespējams!» Taču apakšstāvā nekādus postījumus neredz. Bērni apjukuši šaudās no istabas istabā, tomēr griesti ir kārtībā, nekur neviena cauruma. 

Uzkāpuši atpakaļ bēniņos pie grīdas cauruma, viņi sajūt uzvēdām zāles, vēsa akmens un dzīvu koku smaržu. Un, skatoties lejup, ierauga, ka tur rēgojas pavisam cita istaba, par kuru viņi iepriekš neko nav zinājuši – neiespējama istaba, kas novietota kaut kur pa vidu citām. Tik plaša un dziļa, ka atrodas tālu ārpus mājas sienām. 

Tā ģimene atklāj savā mājā vietu, kuru vēlāk nosauc par iekšējo pagalmu. Tas ir kā vecs pils dārzs ar lieliem kokiem, visvecākajiem, kādi vien redzēti. Vēsi mūri, kuru sienas klātas senām freskām, tur attēlotajās alegorijās viņi pazīst savas dzīves ainas. Tur gadalaiki mainās ačgārnā secībā – kad ārā vasara, iekšā atspirdzinoši vēsa ziema, bet gada drēgnajā laikā – pilns vasaras saules. Viņi tur jūtas kā vietā, kur piedzimuši un uzauguši, un tajā pašā laikā arī kaut kur citur, pavisam citur… Bet neviens nejūt vajadzību apšaubīt šīs vietas loģiku, viņi vienkārši ar pateicību pieņem tās esību. 

Tāds ir šis stāsts – par iekšējo pagalmu mūsu dzīvē. Tas tālu pārsniedz mūsu dzīves robežas. Jo tā ir vieta, kas ir lielāka un dziļāka par dzīvi, kuru esi dzīvojis līdz šim. Kā atklāt šo vietu mūsos, kur varam cits citu atspirdzināt tveicē un būt viens otram par vasaras sauli drēgnumā, kur varam bez kauna un bailēm aplūkot savas dzīves ainas, nevairoties arī no mirušo cerību kapsētām? Kā to atrast? Tikai ielūstot tur, kur griesti ir vistrauslākie. Tikai caur to, kas mūsu dzīvē ir visneaizsargātākais, visievainojamākais – caur savas dzīves trauslāko vietu, ja vien nebaidies tai uzkāpt. Nostājoties ar abām kājām uz mīlestības, žēlastības, uzticēšanās trauslā pamata. Kaut arī šķiet, ka tā mēs salauzīsim visu māju, visas ārēji stiprās, par pēdējo naudu uzslietās mūsu dzīves sienas… 

Par to stāsta advents. Mums tiek atklāts iekšējais pagalms, Dievam nākot šajā pasaulē vistrauslākajā, visneaizsargātākajā, visievainojamākajā veidā – ar mīlestību, uzticēšanos, žēlastību. Neaizsargātam, ievainojamam, trauslam kā bērnam – tik cilvēcīgi. Un, re, kad atrodam šo iekšējo pagalmu un pili ar tās skaisto dārzu, mēs sākam pa īstam dzīvot šo parasto dzīvi, kas vairs nav mirušo cerību kapsēta, bet laiks un telpa, kuru vienkārši ar pateicību pieņemam. Varbūt tāda dzīve grib piedzimt un līdz mums izlauzties Ziemassvētkos? Tik laba kā neviena cita.

Nedrīkst mīņāties

Posted on novembris 23, 2011 by - Komentārs

Pagāja vesela diena, pirms valsts pārstāvji varēja sniegt atbildes par Krājbanku

Gaisotne kļūst aizvien nervozāka. Pēdējās nedēļas lielās ziņas no Baltijas banku sektora – par Snoras bankas nacionalizāciju un tās meitasuzņēmuma Latvijas krājbankas darbības apturēšanu – gan nevarētu tikt uzskatītas par vakaros aurojošās eirozonas krīzes pirmajiem lielajiem postījumiem Dzintarjūras krastos. Lietuvas un Latvijas varas iestāžu stāstītais par līdzekļu izpumpēšanu liek domāt, ka Snoras un Krājbankas epopeja drīzāk ir daļa no jau gadiem ilgstošās cīņas ar neatlaidīgajiem Austrumu biznesa «tikumu» viļņiem, kuri grauž ES pret rītiem vērstās robežas un ik pa brīdim izraisa lielāku vai mazāku zemes nogruvumu. 

Šajā gadījumā, par laimi, ne Latvijai, ne Lietuvai finanšu zaudējumiem nevajadzētu būt nepanesami smagiem. Viļņas varas iestādes apgalvo, ka Snoras vēl saglabājies pietiekami daudz aktīvu, lai segtu visu noguldītāju prasības, bet Krājbanka ir tikai desmitā lielākā Latvijas banka, un jācer, ka tās zaudējumi, ja tādi būs, neradīs būtiskas problēmas Latvijas budžetam.

Taču, ja arī Krājbankas un Snoras gadījums nav tieši saistīts ar kredītu krīzi, kura apdraud Eiropas tautsaimniecību, pēdējo dienu notikumiem būtu jāliek vismaz Latvijas valsts iestādēm nopietni padomāt, kā rīkoties gadījumā, ja arī pie mums sāksies kādas nopietnākas nepatikšanas, jo valdības un banku uzraudzības iestāžu darbība pēc Krājbankas darbības apturēšanas liecina, ka nav ne skaidra plāna, ne drošas gatavības vadīt sabiedriskos procesus.

Pēdējie gadi ir atkal un atkal parādījuši, ka krīzes gadījumā glābšanas darbi nedrīkst kavēties ne mirkli. Sācis ripot no kalna lejā, neuzticēšanās vezums pirmajā brīdī kustas lēni, radot atbildīgajām amatpersonām mānīgu cerību, ka varbūt viss tomēr būs labi. Taču tad jau īsais iespēju brīdis ir garām, un nekas vairs nevar glābt no satriekšanas kalna pakājē.

Tā tas notika ASV ar zemās kvalitātes hipotekāro kredītu krahu. Vairākus gadus tikai retais bija gatavs noņemt rozā brilles un atzīt, ka šie saķīmiķotie vērtspapīri ir, kā teica pasaulē iecienītākais investors Vorens Bafets, «finanšu masu iznīcināšanas līdzekļi». 2007.gada vidū sākās lēna krīzes iešūpošanās, Vašingtona cerēja, ka gan jau viss būs labi, pie katra krīzes paātrinājuma reaģēja pārāk lēni un vāji, un 2008.gada septembrī Lehman Brothers bankrots gandrīz sagrāva pasaules finanšu sistēmu.

Šāda dinamika bijusi vērojama Eiropas valstu reakcijā uz eirozonas parādu krīzi. Finanšu problēmas, kuras sākās ar šaubām par mazās, nomaļās, ekonomiski nenozīmīgās Grieķijas maksātspēju, pāraugušas lavīnā, kas varētu norakt pasaules astoto lielāko ekonomiku Itāliju un sašķaidīt eirozonu un Eiropas Savienību. Eirozonas valstu vadītāji ir tik ilgi mīņājušies un centušies izdarīt pēc iespējas mazāk, ka tirgi tagad sākuši izvairīties pat no valstīm ar visaugstāko AAA kredītreitingu. Starpība starp ES līdzšinējā stūrakmens Francijas un vienīgās vēl nedalītu uzticību baudošās Eiropas valsts Vācijas obligāciju likmēm (tā sauktais spread) ir sasniedzis augstāko līmeni kopš eiro ieviešanas. Pat tādu līdz šim šķietami pilnīgu drošu valstu kā Nīderlande un Somija obligāciju likmes ir sākušas celties. Kavēšanās laikus un pārliecinoši atrisināt problēmas ir novedusi pie visaptverošas bēgšanas no jebkuriem eiro vērtspapīriem, par kuriem varētu būt kaut mazākās šaubas. 

Šie gadījumi liecina, ka jau krīzes pašā sākumā atbildīgajām amatpersonām gan jārīkojas ātri un izlēmīgi, gan skaidri jākomunicē ar sabiedrību. Par nelaimi, pirmajā darba dienā pēc Krājbankas darbības apturēšanas Latvijā šāda komunikācija nebija manāma. Bankas darbības apturētāja Finanšu un kapitāla tirgus komisija aprobežojās ar vienu preses paziņojumu par pašu lēmumu, no Ministru prezidenta vispār nekas nebija dzirdams, un visu ziņu telpu aizpildīja komentāri no cilvēkiem, kuriem ar Krājbankas pārņemšanu un turpmāko pārvaldi nav nekādas tiešas saistības. 

Valsts iestādēm pagāja vesela diena, lai vienotos, ko teikt sabiedrībai, jo Krājbankas jautājums tika skatīts kā pēdējais (!) valdības sēdē, un tikai pēc pieciem pēcpusdienā sākās preses konference, kurā iedzīvotāji varēja uzzināt nedaudz vairāk par bankā notiekošo. Vismaz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra paziņoja par iespējām pārlikt pensiju izmaksas uz kontu citā bankā un šonedēļ pagarināja visu klientu apkalpošanas centru darbu līdz plkst.19. Tomēr kopumā bija sajūta, ka process virzās, bet nav skaidrs, ne kas to vada, ne kurš var atbildēt uz jautājumiem un pateikt, kas būs tālāk. Tā bija tikai viena diena, bet krīzē tas ir ļoti ilgs laiks.

Par laimi, šoreiz pats notikums nav tik graujošs, un cilvēki nav tik satraukti, lai šāda pasivitāte pavērtu iespēju problēmām samilst vēl vairāk. Tomēr Latvijas varas iestāžu reakcija uz Krājbankas slēgšanu norāda uz būtiskiem trūkumiem krīzes vadībā. Protams, varam cerēt, ka arī nākotnē mums laimēsies un tāpat jau kaut kā tiksim cauri. Tomēr pēdējo gadu pieredze brīdina – tiem, kas akli cer uz labāko, bieži vien iet pat sliktāk, nekā viņi var iedomāties.

Komentārs 140 zīmēs
LV korumpanti iegāž «solīdas firmas»: vispirms vācu Daimler, tagad franču milzim Alstom piespriests liels sods par kukuļdošanu ārzemēs, tajā skaitā Latvijā.

Dīvainie draugi: Ušakovs ne vien meties atbalstīt Lindermanu, bet arī sarakstījies ar Krievijas vēstniecības «padomnieku», kuru tur aizdomās par spiegošanu.

Ēģiptes armijas rudens: Kairas Tahrīra laukumā atkal notiek asiņainas sadursmes. Izrādās, ka bruņotie spēki tomēr nav gatavi tik vienkārši atteikties no varas.

Vēsturisks notikums

Posted on novembris 23, 2011 by - Komentārs

Pirmo reizi KNAB vēsturē tā priekšnieks iecelts bez skandāliem

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka ievēlēšana pagājušonedēļ bija gluži vai ikdienišķs notikums. Tāpēc vien tas bija vēsturisks. Pirmo reizi gandrīz 10 pastāvēšanas gados KNAB ticis pie priekšnieka bez skandāliem un aizkulišu blēdīšanās, tā ka ziņās atlika tikai konstatēt, ka par Jaroslavu Streļčenoku balsoja, kā bija solījušas, visas Saeimā pārstāvēto partiju frakcijas – 92 deputāti par, neviens pret. Vēlreiz pārliecinājāmies, ka bija vērts atlaist iepriekšējo Saeimu.

Dzirdam, ka KNAB priekšnieku izdevies tik gludi iecelt tāpēc, ka Štreļčenoks ir profesionālis ar labu reputāciju un pretendentu vērtēšanā galvenā teikšana arī bijusi profesionāļiem. Tā tas ir. Taču jau tas vien, ka šāds skaidrojums šķiet pietiekams, liecina par būtiskām pārmaiņām gan pašu politiķu vidē, gan varbūt arī sabiedrības attieksmē pret politiķiem.

Tik tiešām, kandidātu vērtēšanas komisijā nebija neviena politiķa, tikai profesionāļi – Augstākās tiesas, Ģenerālprokuratūras, Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas. Turklāt komisijas sēdēs kā novērotāji varēja piedalīties nevalstisko organizāciju pārstāvji, un Sabiedrība par atklātību Delna šo iespēju izmantoja nopietni. Gan komisijas locekļi, gan Delnas pārstāvji atzina Streļčenoku par labu biroja vadīšanai, un  nav iemesla apšaubīt viņu vērtējumu. 

Taču tieši politiķi lēma gan par konkursa kārtību, gan par komisijas sastāvu un beigās arī balsoja par komisijas izvēlētā kandidāta iecelšanu amatā. Tādā ziņā tas tā bija bijis arī citās reizēs. Tikai visās iepriekšējās reizēs laba reputācija un profesionāla piemērotība amatam Saeimas vairākuma politiķu ieskatā bija bijis kandidātu lielākais trūkums. 

Profesionāļi ar labu reputāciju ir arī bijušie KNAB vadītāji Juta Strīķe un Aleksejs Loskutovs, taču politiķi savulaik netaupīja pūles, lai padzītu viņus no darba. 2003.gadā, kad Strīķe tika atzīta par labāko konkursā, kurā bija pieteikušies 58 pretendenti, Saeima aizklātos balsojumos divas reizes viņu izgāza, kaut gan vairākums bija solījis atbalstīt. Bet 2007.gadā Aigars Kalvītis cīņai par Loskutova atlaišanu pat ziedoja premjerministra amatu un savu valdību. Birojam deviņos gados ir bijuši seši vadītāji, un neviens no trim Saeimas apstiprinātajiem nav nostrādājis visu pilnvaru termiņu.

 Lai kādas partijas un kādās kombinācijās bija Saeimā un valdībā, vairākumam nebija vajadzīgs profesionāls un efektīvs KNAB. Biroja izveidošana ilga sešus gadus, un tikai tad, kad šī muļļāšanās draudēja kļūt par šķērsli Latvijas uzņemšanai NATO, birojs 2002.gadā tapa. Un tūdaļ sākās tā apkarošana. Vēl pērn KNAB terminators Normunds Vilnītis acīmredzot juta tik stipru politisku aizmuguri, ka stūrgalvīgi dzina uz priekšu gan profesionāļu, gan arī daudzu politiķu par nejēdzīgu atzīto biroja «reformēšanu». 

Tikai pēc prezidenta Valda Zatlera ierosinātās Saeimas atlaišanas, kuras iemesls bija tās balsojums pret atļauju KNAB un prokuratūrai veikt kratīšanas Aināra Šlese-ra dzīvesvietās, Saeima tomēr balsoja par Vilnīša atlaišanu. Bet nu viens no pirmīt varenajiem KNAB apkarotājiem, bijušais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars ir apcietināts, un, kā šķiet, tāpēc, ka piegādājis no KNAB nelikumīgi iegūtu operatīvo informāciju tiem, kuru koruptīvās shēmas birojs izmeklē. Vismaz Šlesers jau labu laiku pirms viņa sarunu ierakstu parādīšanās atklātībā zināja, ka KNAB noklausās sarunas Rīdzenē.

Streļčenoks strādā birojā gandrīz kopš tā izveidošanas, ir pieredzējis valsts nozadzēju varas pastāvīgo spiedienu uz KNAB un droši vien labāk nekā daudzi citi spēj novērtēt notikušo pārmaiņu nozīmīgumu. Kā pēc viņa iecelšanas amatā teica Loskutovs, jaunajam priekšniekam «nebija jāmeklē kompromisi ar savu sirdsapziņu, tiekoties ne tikai ar atlases komisiju, bet arī ar cilvēkiem, no kuriem viņa iecelšana amatā būtu atkarīga». «Kā tas bija ar mani,» Loskutovs piebilda, likdams atcerēties, ka viņu pirms iecelšanas amatā 2004.gadā privāti iztaujāja pavisam citādi «profesionāļi» – gan Andris Šķēle, gan Ai-vars Lembergs. No trim slavenākajiem KNAB klientiem šajā Saeimā pārstāvēts vairs tikai viens un tikai opozīcijā. 

Jaunajam KNAB priekšniekam nebūs jājūtas parādā nevienam politiķim vai kādai partijai un nebūs jācīnās par viņa vadītā biroja izdzīvošanu. Pirmo reizi kopš KNAB izveidošanas tā vadītāja un ekspertu runātais par biroja uzdevumiem nav jāsamēro ar krimināli ieinteresētu personu iespējām neļaut tos veikt. Tā ir jauna situācija arī birojam, ka kritiku vairs nevarēs norakstīt kā mēģinājumus traucēt strādāt. Uzreiz izklausās nopietni ieteikumi, ka KNAB ir jāuzlabo iekšējās kontroles sistēma un komunikācija ar sabiedrību, jāstiprina izmeklēšanas darbs, jāizglīto darbinieki, lai var sekmīgāk izmeklēt ekonomiskos noziegumus, jāizvērš preventīvs darbs, lai atturētu amatpersonas no korupcijas. 

Arī sabiedrības vērtējums turpmāk būs atkarīgs galvenoties no biroja paša darba, un jaunais priekšnieks vairs nevar rēķināties ar atbalsta mītiņiem un piketiem. Tā nudien ir vēsturiski jauna situācija. Taču tās iestāšanos veicinājis arī KNAB līdz šim darītais, un Streļčenoks kopā ar biroja kolektīvu šķiet esam gatavs arī šādam «izaicinājumam».

Komentārs 140 zīmēs
Raimonds Pauls vispirms uzticēja naudu Laventam un to pazaudēja Bankā Baltija, tagad Antonovam Krājbankā un joprojām nesaprot: «Kas tad tā ir par valsti?»

Tautas partija pat godīgi bankrotēt neprot – bankrota pieteikumu iesniedza, bet Ls 50 valsts nodevu nesamaksāja.

Vienotības valde aizlaikus nolēmusi, ka partijas priekšsēde būs atkal Solvita Āboltiņa. Lai kongresā nedēļas nogalē demokrātijas nesanāk par daudz.

Brīnumi

Posted on novembris 23, 2011 by - Redaktores sleja

Klusais pārdomu un Ziemassvētku brīnuma gaidīšanas laiks sākas šonedēļ. Neko kluss un rimts tas gan nav ne pie mums, Latvijā un kaimiņos – Lietuvā, kur sabiedrību satricinājusi banku krīze, nedz arī Ņujorkā un citās vietās, kur uz kapitālisma reformēšanu aicina Okupē Volstrītu aktīvisti

Kur pirmo Adventes sveci aizdegs skandalozais Krievijas miljonārs un – nu jau bijušais – Baltijas baņķieris Vladimirs Antonovs, nav ne jausmas. Taču mierpilns šis laiks diezin vai būs, jo viņš atrodas starptautiskā meklēšanā. Latvijas un Lietuvas tiesībsargi grib atšķetināt viņa aizdomīgās darbības, kuru dēļ Lietuvas Snoras un Latvijas krājbankas darbība ir apturēta un finanšu uzraugi pūlas saglābt noguldītāju naudu. Izmeklēšanā varētu atklāties finanšu mahināciju brīnumi, kas iztraucējuši Ziemassvētku mieru tūkstošiem cilvēku.

Simtiem un varbūt pat miljoniem cilvēku ierasto kārtību ir spējis iztraucēt arī kāds igaunis – tas ir kustības Okupē Volstrītu idejiskais tēvs Kalle Lasns, kuru esam intervējuši šajā numurā. Viņa vēsts vienlīdz skar gan alkatīgos baņķierus, gan viņu upurus: attopieties no patēriņa skrējiena. Uz to aicināja protestētāji ielās un tagad Lasna žurnāla mājaslapā uz dienu bez iepirkšanās aicina lotosa pozā meditējošs Ziemassvētku vecītis.

Nauda un Ziemassvētki, kas izpārdošanu drudzī sader gluži kā roka ar cimdu, izrādās nāvīgi konkurenti, ja ierastajā patēriņa rutīnā notiek kāds pārrāvums – neciešams kā slēgta banka vai sen kārots kā nenopērkams prieks.

Radars pasaulē

Posted on novembris 16, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Līdzšinējais Itālijas premjers Silvio Berluskoni sestdien atkāpās no amata, un par jauno valdības vadītāju kļūs Mario Monti, bijušais ES konkurences komisārs. Berluskoni bija solījis demisionēt, kad būs apstiprināta ES pieprasītā taupības pasākumu pakete. Viņš izteica nožēlu, ka viņa atkāpšanās «dāsno žestu» itālieši sagaidījuši ar «sašutuma pilniem izsaucieniem un aizvainojumiem». Berluskoni pie varas nāca 1994.gadā. Viņš kļuvis par visilgāk nostrādājušo Itālijas premjeru pēckara periodā.

Jaunais Grieķijas premjers Luks Papadems sola, ka viņa valdības galvenā prioritāte būs starptautiskās palīdzības programmas reformu ieviešana. Ja Grieķija nespētu ieviest starptautisko kreditoru pieprasītās reformas, tai varētu nākties pamest eirozonu, pirmdien uzrunā parlamentam atzina premjerministrs.

Par spīti krīzei Itālijā, Eiropas Centrālā banka pirmdien paziņoja, ka pagājušajā nedēļā vairāk nekā uz pusi samazinājusi eirozonas valstu obligāciju uzpirkšanu, iegādājoties šos vērtspapīrus 4,48 miljardu eiro vērtībā. Kā ierasts, ECB neatklāja, kuru eirozonas valstu obligācijas iegādātas.

Itālijas lielākā banku grupa UniCredit cieš milzu zaudējumus. Banku grupa paziņojusi, ka šogad trešajā ceturksnī cietusi 10,64 miljardu eiro zaudējumus un plāno līdz 2015.gadam atlaist 5200 darbinieku Itālijā, lai varētu atsākt darboties ar peļņu. Atlaišanas skars 12% no bankas darbiniekiem Itālijā.

Arābu līga sestdien apturēja Sīrijas dalību organizācijā un aicināja Sīrijas armiju pārtraukt civiliedzīvotāju nogalināšanu. Organizācija nenoraida iespēju vērsties ANO Drošības padomē. Arābu līgā apvienojušās 22 Āfrikas ziemeļu un ziemeļaustrumu, kā arī Āzijas dienvidrietumu valstis. Sīrijā kopš marta vidus notiek protesti un nemieri pret prezidenta Bašara al Asada režīmu, un bruņotā vardarbība to gaitā saskaņā ar ANO aplēsēm prasījusi vairāk nekā 3500 cilvēku dzīvību.

Baltijas valstu premjerministri pagājušo ceturtdien vienojās izveidot kopuzņēmumu dzelzceļa projekta Rail Baltica īstenošanai. 85% projekta izmaksu tiks segtas no Eiropas Savienības budžeta. Rail Baltica iekļauts starp prioritāriem ES infrastruktūras projektiem transportā, enerģētikā un informācijas tehnoloģijās, kuriem Eiropas Komisija ierosina atvēlēt 50 miljardus eiro 2014.-2020.gadā.

Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins ļāvis noprast, ka grib pavadīt Kremlī nākamos divus prezidentūras termiņus līdz 2024.gadam. Tikšanās laikā ar starptautiskā diskusiju kluba Valdajs biedriem sēdes slēgtajā daļā viņš atzinis, ka vēlas pavadīt pie varas divus termiņus pēc kārtas, ziņo Kommersant. Prezidenta vēlēšanas Krievijā paredzētas 2012.gada martā. Putins bija prezidents no 2000.gada līdz 2008.gadam, kad uz četru gadu termiņu viņu nomainīja Dmitrijs Medvedevs.

Labējo uzskatu ekstrēmists Anderss Bērings-Breivīks savā pirmajā publiskajā tiesas uzstāšanās reizē atzina, ka ir sarīkojis uzbrukumus, kuros gāja bojā 77 cilvēki, taču paziņoja, ka neuzskata savu rīcību par krimināli sodāmu. Tiesa nolēma pagarināt viņa apcietinājuma termiņu vēl par 12 nedēļām. Par «Oslo šāvēju» dēvētais terorists 22.jūlijā sarīkoja sprādzienu galvaspilsētas centrā, pēc tam apšāva cilvēkus jauniešu vasaras nometnē Utejas salā.