Ziemassvētki ir stāsts par iekšējo pagalmu mūsu dzīvē
Rakstnieks Šons Tans Aizpilsētas stāstos raksta par ģimeni, kura par pēdējo naudu uzceļ sev māju. Mājas priekšā zālāja vietā, lai taupītu, tiek ieliets zaļi krāsots betons, kas vēlāk krīt uz nerviem, jo gribas ko īstu. Iebrūnais ūdens virtuvē tek lēnīgi – kā no tālienes nākdams. Pagalmā iestādītie kociņi nokalst un izskatās kā kapu krustiņi mirušo cerību kapsētā. Un ģimenes ļaudis sāk runāt, ka «neviena cita zeme nav sliktāka par šo». Neviens neiebilst, jo katrs savā veidā jūt, ka viss ir ļoti slikti.
Pienāk adventa laiks, tiek nopirkta vislētākā plastmasas eglīte un novietota bēniņos. Kad bērni uzkāpj, lai eglīti izpušķotu, atklājas, ka lielajā karstumā plastmasa izkususi. Mēģinot glābt, kas glābjams, viens bērns nostājas tur, kur bēniņu grīda ir vistrauslākā, un tā ielūst zem viņa kājām. Visi metas lejup pa kāpnēm, lai aplūkotu postījumu, un kliedz: visa šī nelaime tieši pirms Ziemassvētkiem! «Tas atgadījies vissliktākajā laikā, kāds vien iespējams!» Taču apakšstāvā nekādus postījumus neredz. Bērni apjukuši šaudās no istabas istabā, tomēr griesti ir kārtībā, nekur neviena cauruma.
Uzkāpuši atpakaļ bēniņos pie grīdas cauruma, viņi sajūt uzvēdām zāles, vēsa akmens un dzīvu koku smaržu. Un, skatoties lejup, ierauga, ka tur rēgojas pavisam cita istaba, par kuru viņi iepriekš neko nav zinājuši – neiespējama istaba, kas novietota kaut kur pa vidu citām. Tik plaša un dziļa, ka atrodas tālu ārpus mājas sienām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.