Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Pārāk trekni
Aptaukošanās līdzinās epidēmijai, kas pārņēmusi vairākumu ASV iedzīvotāju un rada milzīgu slogu veselības aprūpes sistēmai. Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs ierosinājis jaunu ieroci cīņā pret cukuru – aizliegumu tirgot atspirdzinošos dzērienus puķupoda izmēra traukos, taču kritiķi nikni iebilst, ka mērs uzbrūk pilsoņu brīvībai
Indianas štata pilsētas Evansvilas slaidais mērs Loids Vinekss bieži skatās rīta programmu Today Show. Īpaši prātā viņam palikusi 1.jūnija pārraide, kurā Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs tika iedzīts stūrī. Iepriekšējā dienā viņš bija izziņojis savu plānu aizliegt pārmērīgi lielu atspirdzinošo dzērienu porciju tirdzniecību Ņujorkā, bet torīt televīzijas tiešraidē piedalījās Nacionālās virtuļu dienas svinībās kā pilsētas oficiālais patrons.
Svinību laikā konditorejas uzņēmums Entenmann’s par brīvu izdalīja aptuveni 2,2 miljonus kaloriju 7500 virtuļu izskatā. Blumberga vienlaicīgā iesaistīšanās gāzēto dzērienu ierobežošanā un virtuļu trakumā bija pārāk liels kārdinājums, lai Today Show vadītājs laistu garām izdevību parādīt mēru kā smieklīgu liekuli.
Indianas štata Evansvilā, kas atrodas divarpus stundu lidojuma attālumā no Ņujorkas, mēram Vineksam diena sākās mundri. Tā bija kārtējā diena Amerikas juceklīgajā cīņā pret aptaukošanos.
Tā nepārprotami ir cīņa, kuru vērts karot. Ienaidnieks ir labi nostiprinājies un rada haosu pilsoniskajā sabiedrībā. Indianas štatā 65% no visiem pieaugušajiem ir liekais svars vai pat bīstama aptaukošanās, bet aptuveni 30% jauniešu vecumā no 10 līdz 17 gadiem ir pārāk resni. Šie skaitļi raksturo nacionālo krīzi, kas, visticamāk, paplašināsies postošos apmēros. Prognozes liecina, ka 2030.gadā jau aptuveni 110 miljoniem amerikāņu būs liekais svars, tas ir par 32 miljoniem vairāk nekā pašlaik. Patiesi, daži uzskata, ka aptaukošanās sērga var izraisīt Amerikas veselības aprūpes sistēmas sabrukumu.
Evansvila ir spilgts piemērs. Sabiedriskās domas pētījumu organizācijas Gallup pērn veiktā aptauja parādīja, ka šajā pilsētā ir lielākais aptaukojušos cilvēku īpatsvars valstī. Dati liecina, ka 37,8% Evansvilas iedzīvotāju ir nopietnas aptaukošanās problēmas, jo ķermeņa masas indekss (ĶMI) pārsniedz skaitli 30. Tas ir daudz – 30 punktu ĶMI nozīmē, ka astoņus gadus vecs zēns 1,3 metru augumā sver vairāk par 50 kilogramiem, 1,8 metrus garš 40 gadus vecs vīrietis sver vairāk nekā 100 kilogramu, bet 1,7 metrus gara 20 gadus veca sieviete – 87 kilogramus.
Treknuļu galvaspilsēta
Lai arī aptaukošanās ir ļoti nopietna problēma, kuru valdības iestādes jau nosaukušas par epidēmiju, cīņa pret to reizēm izskatās ērmīga. Piemēram, kad Evansvilas iedzīvotāji vēlējās pārspēt pasaules rekordu kolektīvā atspiedienu veikšanā, no 120 000 pilsētas iedzīvotāju ieradās tikai 165 cilvēki, nevis rekordam nepieciešamie vismaz 251. Video, kurā mērs, policisti, ugunsdzēsēji un vietējās hokeja zvaigznes dziedot veica treniņa vingrinājumus, liek pasmaidīt. Kaut arī patiesībā te nav nekā smieklīga.
«Aptaukošanās tēma Evansvilā ir bīstama,» saka 52 gadus vecais, mērenu uzskatu republikānis Vinekss, kas šajā amatā atrodas tikai pusgadu. Gallup aptauja, kas klasificēja Evansvilu kā Amerikas aptaukošanās galvaspilsētu, nāca klajā tieši viņa vēlēšanu kampaņas vidū. Evansvila ir cienījama un salīdzinoši turīga pilsēta. Apkārtējā reģionā koncentrējušies lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, plastmasas ražotājs ar 2200 darbiniekiem un Toyota rūpnīca ar 4600 darbiniekiem. Situācijā, kad arvien jaunu uzņēmumu pārstāvji meklē piemērotu vietu ražotnes izvietošanai, treknuļu galvaspilsētas birka Evansvilai nav nekāds pluss.
Lai kompensētu šo apšaubāmo godu, mērs cenšas spodrināt pilsētas tēlu. «Es pats nekad nelietoju liftu, vienmēr kāpju tikai pa trepēm,» Vinekss intervijas laikā to atkārto trīs reizes. Uzreiz pēc mūsu tikšanās viņš apmeklē nelielu zemnieku tirdziņu tukšajā Evansvilas centrā, kur savas preces izlicis ducis sašļukušu pārdevēju.
Pozējot vietējo televīzijas kanālu kameru priekšā, Vinekss iegādājas svaigus dārzeņus un augļus, apgroza tomātus un melones, sajūsminās par svaiga bazilika smaržu un saka lauksaimniekiem paldies par to, ka viņi vispār ir. «Galvenais ir palielināt informētību,» norāda Vinekss, izmantojot izteicienu, kas mūsdienās ASV skan ļoti bieži.
Dažos krustojumos Evansvilā parādījušās zīmes, kurās norādīts soļu skaits līdz dažādām vietām pilsētā. Taču šeit gandrīz neviens vairs neiet kājām. Fitnesa video Aiziet, treknais cāli, aiziet!, kas filmēts sporta klubā Bob’s Gym un publicēts mēra YouTube kanālā, apskatīts 3400 reižu, kas ir līdzvērtīgi 3% pilsētas iedzīvotāju. Vinekss apgalvo, ka pilsētā ir 65 lieli un mazi parki un «pietiekami daudz vietas fiziskām aktivitātēm». Taču, palūkojoties apkārt Evansvilā, jūs neredzat diez cik daudz fizisko aktivitāšu, izņemot vakaros gar Ohaio upes krastiem klīstošus dzērājus un pa dienu galvenajā autoostā lielu skaitu ļoti resnu cilvēku, kuri uzgaidāmajā telpā sēž un cilā cukurotu dzērienu krūzes puķupoda lielumā.
Iepirkšanās centri apskauj pilsētu kā ielencošas armijas nometnes. Lielveikali, kurus savieno daudzjoslu lielceļi, ir publisko aktivitāšu īstais centrs. Šeit aptaukošanās sērga ir novērojama pilnā krāšņumā – drukni vecāki staigā apkārt, turot pie rokas izplūdušus bērneļus, kamēr citi pircēji cieši pieguļošos XXL izmēra sporta kreklos sēž uz soliem, patērējot dāsnas ceptas vistas porcijas, saldējumu un cukurotus dzērienus.
Kad Šērlija Smita ierodas ar taksometru Walmart lielveikalā, skats ir gandrīz neticams. Viņa ir 47 gadus veca, ne visai gara un sver 159 kilogramus. Paiet krietns laika sprīdis, kamēr viņa izkļūst no automašīnas, un tad, atbalstoties ar kruķiem, ieraušas elektriskajā ratiņkrēslā. Viņas mīkstās miesas krunkas nokarājas abās krēsla pusēs, un viņa stipri svīst. Šērlija atzīst, ka liekais svars rada viņai milzīgas ciešanas.
Pēc pašas teiktā, viņai ir diabēts, paaugstināts asinsspiediens, aknu mazspēja, ūdens viņas bezveidīgajās, pietūkušajās kājās, moka bezmiegs un gremošanas problēmas. Viņa ir noraizējusies arī par sirds un asinsvadu slimību un priekšzobu zaudēšanu, jo nevarot atļauties zobārsta apmeklējumu. Toties viņa skaidro, ka ir zaudējusi svaru – 15 kilogramus gada laikā – un tagad viņa ēd vairāk augļu, dārzeņu «un visas tās pārējās lietas». Pabeigusi sarunu, viņa aizripinās pa Walmart veikala ejām, kur saldējuma, šķiņķa, gāzēto dzērienu, kartupeļu čipsu, siera un popkorna iepakojumu milzīgais izmērs sen ir izdzēsis atšķirību starp vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību.
Mērs Vinekss uz brīdi apklust, izdzirdot jautājumu, vai viņš kādreiz ir apsvēris iespēju savas informācijas kampaņas rīkot lielveikalos un ātrās ēdināšanas tīklos. Iespējams, viņš uzskata šo jautājumu par naivu, vai arī pats sev pārjautā – ko es, mazas pilsētas mērs, varu iesākt pret lielajām korporācijām? «Es lielisku zinu, ka ražotājiem smalkmaizītes vienmēr šķitīs par mazu, un man nav saprotams, kādēļ atspirdzinošie dzērieni jādzer no spaiņiem,» viņš saka. Taču piebilst – katrs Amerikā pats izlemj, ko vēlas vai nevēlas ēst un dzert. «Tas nemainīsies,» saka Vinekss.
Blumberga krusta karš
Taču izmaiņas ir tieši tas, par ko amerikāņi karsti diskutējuši kopš Ņujorkas mēra Blumberga paziņojuma par gāzēto dzērienu aizliegumu. Šie noteikumi, kam jāstājas spēkā septembrī, ir daļa no 23 lappušu gara darba plāna, kas izstrādāts, lai apturētu aptaukošanās sērgu. Tas ietekmē kinoteātrus, restorānus, kulinārijas veikalus, pārtikas produktu tirgotājus un visu veidu ātrās ēdināšanas tīklus. Blumbergs vēlas tiem aizliegt pārdot dzērienus krūzēs, kas lielākas par 16 uncēm jeb aptuveni 0,5 litriem. Lai cik neefektīvi tas izklausītos, šī iecere patiesībā ir revolūcija – amerikāņu principa «lielāks ir labāks» noliegums.
Protams, daudzi to uzlūko kā draudu brīvībai. Vai McDonald’s un Burger King var aizliegt pārdot dzērienus milzīgās krūzēs? Un kā tad ar citiem Amerikas ātrās ēdināšanas tīkliem? Piemēram, restorānā White Castle 0,6 litru dzēriens tiek uzskatīts par mazu, bet saldinātu ledus tēju pārdod krūzēs, kurās ietilpst galons jeb 3,8 litri. Kentucky Fried Chicken dzērienus pārdod megakrūzēs, kurā ietilpst 210 grami cukura un gandrīz 800 kaloriju. AMC Empire kinoteātrī Manhetenā mazākais dzēriena izmērs ir divreiz lielāks par limitu, ko vēlas noteikt Blumbergs.
Lai attaisnotu šo aizliegumu, pilsētas dome citē tūkstošiem pētījumu un uzskaita biedējošus statistikas datus. Piemēram, aptaukošanās ASV izmaksā 200 miljardus dolāru gadā slimnīcas un ārstu izdevumos. Katru gadu 5800 Ņujorkas iedzīvotāju mirst no aptaukošanās sekām un 700 000 sirgst ar diabētu. Saskaņā ar mēra biroja sniegto informāciju tieši saldinātie dzērieni ir lielākais ļaunums, un aizlieguma mērķis ir likt patērētājiem domāt par saviem patēriņa ieradumiem.
Tas nav Blumberga pirmais apvērsums. Multimiljardieris jau ieviesis plašus smēķēšanas aizliegumus 8,2 miljoniem Ņujorkas dzīvojotāju un izmantojis nodokļus, lai palielinātu cigarešu paciņas cenu līdz 13 dolāriem. 2005.gadā viņš aizliedza pārtikā izmantot kaitīgos transtaukus un 2008.gadā lika visiem pilsētas restorāniem ēdienkartēs iekļaut informāciju par kaloriju skaitu ēdienā. 2010.gadā Blumbergs paziņoja, ka sociālās palīdzības saņēmēji vairs nevar izmantot pārtikas talonus gāzētu dzērienu iegādei, taču mēra pūliņi ieviest gāzēto dzērienu nodokli, kas būtu piesaistīts dzērienu tilpumam, cieta neveiksmi.
Blumberga paziņojumi, to skaitā brīdinājumi par pārmērīgu gāzēto dzērienu lietošanu un aicinājumi dzīvot veselīgāk izvietoti visā pilsētas metro sistēmā. Mērs saceļ tādu kņadu par veselības jautājumiem, ka karikatūristi žurnālā New Yorker knapi tiek līdzi. Pat ja iedomība ir viņa dzinējspēks, ir ļoti grūti atrast vēl kādu citu politiķi, kas rīko tik vērienīgu un tiešu uzbrukumu lielo rūpnieku un piegādātāju interesēm.
Šajā ziņā Blumberga rīcība ir drosmīga un gandrīz pārdroša. Taču vai tā ir efektīva?
Vienmēr pragmatiskais Blumbergs norāda, ka nevēlas nevienam aizliegt dzert saldinātus atspirdzinošos dzērienus. Taču viņš arī uzsver, ka zinātniskie pētījumi pierāda – mazākas porcijas parasti noved pie samazināta patēriņa. Atsaucoties uz pārmērīga izmēra dzērieniem, Blumbergs uzsver: «Ne jau par to cīnījās mūsu valsts dibinātāji.» Taču tieši to reklamē dzērienu ražotāji, kinoteātri un ātrās ēdināšanas tīkli – viņi vēlas pārdot vairāk un bažījas, ka Blumberga jaunākais uzbrukums varētu gūt atbalstu citos štatos.
Ņujorkā pēc īsa šoka nozares lobisti atkal ir atjēgušies un rosās. Nedēļas nogalēs nelielas propelleru lidmašīnas ar izkārtnēm «Nekādu dzērienu priekš Tevis» redzamas zilajās debesīs virs atrakciju parka Konijailendā. Parādījusies iniciatīva ar nosaukumu Ņujorkieši par dzērienu izvēlēm. Neilgi pēc Blumberga paziņojuma laikraksta New York Times 3.lappusē parādījās pilnas lappuses reklāma, kurā mērs parādīts kā resna auklīte, kritizējot Blumberga paternālistisko attieksmi pret pilsoņiem.
Citās valsts daļās kņada Ņujorkā joprojām šķiet kā tāls troksnis. Atlantā, kur atrodas Coca-Cola Co. galvenā biroja ēka, kompānijas izveidotais atrakciju parks ir tikpat rosīgs kā līdz šim, cits citam garām spraucas tukli apmeklētāji. Šodien liekas dīvaini, ka pirmajā Coca-Cola pudelē ietilpa mazāk par 0,2 litriem. Coca-Cola Atlantas muzejā redzama veca reklāma, kurā attēlota puslitra pudele – jaunievedums, kuru ražotājs pieteicis kā ideālu apjomu trīs cilvēku apkalpošanai. Šie laiki ir sena pagātne.
Tauku vestes un citi ieroči
Šodien Leisija Maknīra runā ar Evansvilas skolēniem, kuri dienas laikā izdzer trīs vai četras atspirdzinošo dzērienu puslitra pudeles – ar bērniem, kas vairs neietilpst savos krēslos. Maknīra ir 28 gadus veca, ļoti draudzīga un ļoti blonda, slaida un apņēmības pilna. Kā uztura pedagoģe Svētās Marijas slimnīcā viņa veic pārrunas 30 pilsētas skolās, lai veicinātu informētību. Viņai ir pozitīvas prognozes. «Drošības jostas, atkritumu pārstrāde, smēķēšana – tās visas bija grūtas kampaņas, taču tās visas bija veiksmīgas,» viņa saka. «Ja mēs sasniegsim bērnus, tad mums būs lieli panākumi.»
Viņas birojs ir piepildīts ar uzskates līdzekļu kastēm un koferiem. Šeit atrodas mēģenes, kas piepildītas ar cukura daudzumu, kāds atrodas atspirdzinošajā dzērienā, virtulī un šokolādes batoniņā. Maknīrai ir bērna kuņģa plastmasas modelis, ko viņa izmanto, lai demonstrētu, cik patiesībā tas ir mazs. Te ir 25 mārciņu smagas «tauku vestes», kuras skolēni var uzvilkt, lai izjustu, ko nozīmē būt resnam. Katras nodarbības beigās viņa liek berniem doties mājās un pastāstīt saviem vecākiem to, ko ir uzzinājuši. Vai neviens nesūdzas? «Tieši pretēji,» atsaucas Maknīra. «Es saņēmu pateicības vēstuli no kādas vecmāmiņas, kura pastāstīja, ka pēc manas nodarbības viņas mazdēls pirmo reizi mūžā apēdis salātu lapas.»
Vai šajā tā dēvētajā karā pret aptaukošanos ir arī kāda stratēģija? Vai pastāv valdības koordinācija? Vai ir nacionāls krīzes plāns? Ja tāds ir, mēram Vineksam neviens par to nav pastāstījis.
Dažreiz programmā Today Show viņš redz pirmo lēdiju Mišelu Obamu. Viņa veselīgāku dzīvesveidu Amerikā padarījusi par savu galveno mērķi un dažreiz pat lēkā ar lecamauklu tiešraidē, lai paustu savu viedokli. Pastāv vairākas Baltā nama darba grupas par šo jautājumu un ieviesti federālie likumi, kas regulē skolas ēdnīcās pasniedzamo pārtikas sastāvu. Kopumā par šo tēmu tiek radīta milzīga papīru gūzma – universitātēs, federālajās valdības aģentūrās, pilsētu padomēs un štatu valdībās. Miljoniem kaloriju tiek nodedzinātas sporta pasākumos visā valstī, lai atbalstītu veselīgu dzīvesveidu.
Taču visi šie puliņi ir lemti neveiksmei, kamēr rūpniekiem nav nekādas intereses iesaistīties šajās kampaņās, jo viņu galvenais mērķis ir un paliek maksimāla peļņa. «Ak, nē!» izsaucas uztura pedagoģe Maknīra, vienā no lielākajiem Amerikas laikrakstiem USA Today uz vāka izlasot, ka trīs lielie valsts mēroga pārtikas tīkli – Taco Bell, Steak’n’Shake un Sonic – plāno vēl agresīvāk reklamēt saldinātus atspirdzinošos dzērienus kā daļu no brokastu piedāvājuma. Iemesls ir vienkāršs – atspirdzinošie dzērieni ir ienesīgāki par kafiju, un, protams, kā to apgalvo Taco Bell preses pārstāvis, «klienti to vēlas».
Mūsdienās ražotāji ir spiesti reaģēt tikai tad, kad uztver draudus savam tēlam vai, kā to dēvē nozaru pārstāvji, reputācijas risku. McDonald’s no savām ēdienkartēm pārmērīgi lielās krūzes izņēma pēc 2004.gada kritiskās dokumentālās filmas Super Size Me un pēc tam sāka reklamēt sevi kā veselīgas ēšanas zīmolu. Coca-Cola aizvien vairāk pauž vēlēšanos «kļūt par risinājuma sastāvdaļu», ieviešot dzērienus ar zemu kaloriju sastāvu. Kompānijas saldināto dzērienu pārdošanas apjoms pēdējo 10 gadu laikā ir ievērojami sarucis. Taču pat ar šīm izmaiņām nozare priecīgi turpina tērēt miljardiem dolāru, lai reklamētu saldinātos dzērienus arvien jauniem klientiem. Tas ir miljardiem dolāru vairāk, nekā valdība tērē veselības izglītībai.
200 miljoniem vīriešu un 300 miljoniem sieviešu ir liekais svars. Tas ir vairāk nekā 10% pieaugušo
43 miljoniem bērnu līdz 5 gadu vecumam ir liekais svars. Tas ir gandrīz 7%!
Cilvēki ar ļoti lielu lieko svaru var nomirt pat līdz 10 gadiem agrāk nekā tie, kam ir normāls svars
Par 25% augstākas veselības aprūpes izmaksas nekā cilvēkiem ar normālu svaru
Šī problēma ir augoša
Aptaukošanās 1980.gadā — 7,9% sieviešu un 4,8% vīriešu
Aptaukošanās 2008.gadā — 13,8% sieviešu un 9,8% vīriešu
Kāds ir tavs ĶMI?
ĶMI = kg/m2
Ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir vienkāršs auguma un svara attiecības indekss, ko plaši izmanto, lai pieaugušajiem klasificētu lieko svaru un aptaukošanos. Lai aprēķinātu savu ĶMI, izdaliet svaru likogramos ar kvadrātā kāpinātu augumu metros.
> 25 liekais svars
> 30 1.pakāpes aptaukošanās
> 35 2.pakāpes aptaukošanās
> 40 3.pakāpes aptaukošanās
Plāns B
Vieniem tas ir glābšanas plosts savas naudas pasargāšanai, citiem – iespēja īstenot ambiciozas biznesa idejas. Lai vai kā, nauda turpina lielos apjomos aizplūst no Krievijas, bet Latvija ir viena no tās saņēmējvalstīm – krievu investīciju skaits pie mums divos gados ir četrkāršojies. Daži multimiljonāri atklāti stāsta par saviem plāniem, taču vairākums klusē – arī jaunie krievu avīžu īpašnieki, kas veido bezprecedenta monopolu un slēpjas ārzonās
Uz Rīgu pirmoreiz atbraucu pirms diviem gadiem, iepriekš tā man bija kā pasaka, kas mita manā galvā, stāsta pazīstamais Krievijas multimijonārs Andrejs Beshmeļņickis (45). Beigu galā viņš neaprobežojās ar vienkāršu atpūtas braucienu uz Latviju, bet vienā koncernā Food Union apvienoja divus lielus piena pārstrādes uzņēmumus – Rīgas Piena kombinātu un Valmieras pienu. Viņam nebūtu nekas pretī pēc gadiem pieciem pārdot šo koncernu kādam starptautiskam gigantam kā Danone. Beshmeļņickis pārstāv visretāko Krievijas investoru grupu – tos, kas ienāk Latvijā atklāti un ar laiku ir gatavi personiski pastāstīt sabiedrībai par saviem nodomiem.
«Mēs taču visi esam no Padomju Savienības, man Latvija savulaik bija tāda kā Eiropa,» saka multimiljonārs. «Maniem bērniem šeit patīk, manai ģimenei. Mēs šeit pavadām diezgan daudz laika.»
Šo stāstu diezgan bieži atkārto darījumu cilvēki, kas no Krievijas iebraukuši Latvijā. Statistika liecina, ka viņu kļūst arvien vairāk. Pēdējos divos gados ir četrkāršojies to gadījumu skaits, kad Krievijas pilsoņi investē Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā – 2009. gadā tādi reģistrēti 179, pērn 806. Tiesa, naudas izteiksmē apjomi nav auguši tik strauji, precizē Lursoft valdes locekle Daiga Kiopa. Taču eksperti atzīst, ka oficiālā statistika neredz visu, jo tieši no Austrumiem nākušo investoru vidū īpaši izteikta ir vēlme slēpties aiz ārzonas kompānijām, kas reģistrētas Kiprā vai citviet.
Piena miljonārs grib emocijas
Krievijā pazīstamais uzņēmējs Beshmeļņickis astoņus gadus kopā ar partneriem Krievijā veidoja piena koncernu Junimilk. Tā zvaigžņu stunda sita 2010.gadā, kad kontrolpaketi iegādājās franču milzis Danone. Tagad kompānijas apgrozījums lēšams miljardos dolāru, bet Beshmeļņica personiskais īpašums atzīts par 700 miljonus vērtu.
Saskarsmē ar žurnālistiem viņš izskatās pat mazliet bikls. Uz rokas – lēts, priecīgs plastmasas pulkstenis zaļi dzeltenajās Food Union korporatīvajās krāsās. Tādi paši izsniegti arī pārējam personālam. Kāpēc izlēmis investēt Latvijā? Viņš uzskaita virkni plusu: aktīvu diversifikācija, eksporta sinerģija, saprotama biznesa vide – šeit runā krieviski, un vienlaikus ir Eiropas Savienība, civilizēti spēles noteikumi.
«Tas ir interesants bizness, interesanti cilvēki, interesantas iespējas. Patiešām laba investīciju vide, labas attiecības ar bankām, kvalificēts darbaspēks, infrastruktūra. Te patiešām ir interesanti, patīkami, kvalitatīva dzīve. Cilvēki, kas atbraukuši no Krievijas un šeit strādā, gūst ļoti lielu baudījumu no Rīgas, infrastruktūras, skolām, baseiniem…» turpina Beshmeļņickis.
Vienīgais tradicionāli minētais faktors pret kuru viņš iebilst – ka Krievijā viņam bijis risks zaudēt biznesu. «No aktīvu drošības vai nedrošības viedokļa man Krievijā nekad problēmu nav bijis. Pašlaik apvienotā kompānija Danone-Junimilk ir pirmrindas, likumpaklausīga, ļoti akurāta un disciplinēta kompānija. Akcionāru skaitā ir Anglijas investīciju fonds, vislielākais ASV investīciju fonds. Principā nekad nekādu problēmu nav bijis.» Pēc viņa vārdiem, investīciju diversifikācijai drīzāk ir racionāla finansu motivācija: «Tagad vairs nav interesanti vienkārši taisīt naudu. Interesanti ir darīt kaut ko īpašu. Mēs gribam parādīt, ka bizness – tas ir zināms dzīves stils, kaislība, emocijas.»
Tagad Beshmeļņickis, paliekot Danone-Junimilk līdzīpašnieks, no Krievijas uzņēmuma pārvaldes ir atteicies. Taču arī par pirmstermiņa pensiju nedomā – vēl par agru. «Ir kaut kas jādara. Man ļoti patīk tas, ko es tagad daru Rīgā.» Viņš neslēpj savas biznesa ambīcijas – jauno piena koncernu pacelt līdz tādam tirgus ietekmes līmenim, kāds Krievijā ir Junimilk. Galvenokārt uz eksporta rēķina. Mērķa sasniegšanai viņš atvēlējis 5 – 7 gadus. Un kas tālāk? Tad kompāniju varēs vēlreiz pārdot Danone? Beshmeļņickis piekrītoši pamāj: «Neizslēdzu šādu variantu. Man ir trīs meitas, viņas nenodarbosies ar šo biznesu… Iespējams, pēc kāda laiciņa es vairs neatbildīšu Food Union vajadzībām, man vairs nepatiks to darīt, vai varbūt būs cits iemesls. Jādefinē uzņēmuma veiksmes kritēriji, jo aiz manis stāv simtiem cilvēku, kas strādā kompānijā, desmitiem tūkstošu Latvijas zemnieku. Šeit ir divi miljoni patērētāju, Krievijā – 142. Tāpēc pāreja no privāta īpašuma uz korporatīvu pārvaldi man šķiet ļoti svarīga lieta, es tai pieeju atbildīgi. Kompānijai ir jābūt iespējai mainīt īpašnieku un tāpēc neciest.»
Gaļa Gazprom draugiem
Latvijas pārtikas rūpniecība Krievijas investoru vidū ir viena no iecienītākajām, saka biznesa eksperti. Jaunākais šādas intereses piemērs – Valmieras gaļas kombināts Trials, kuru iecerējis nopirkt Krievijas investors GazInvest. Interese par šo pirms dažiem gadiem bankrotējušo uzņēmumu kļuva zināma pavisam nesen.
Jāpiebilst, ka biznesa tagadējais īpašnieks – SEB bankas meitasfirma Latektus – precizē, ka nekādi dokumenti vēl nav parakstīti un joprojām turpinās sarunas ar vairākiem citiem investoriem. Tomēr Valmieras domē ir pārliecināti, ka darījums ar GazInvest notiks, un tas esot tikai laika jautājums. Pērn Latvijā tika reģistrēta SIA ar tādu pašu nosaukumu, tās oficiālā adrese ir Piņķos. Jāteic gan, ka pa norādīto tālruni ar uzņēmuma vadību Ir sazināties neizdevās.
«Es pagaidām nevaru atklāt detaļas, jo pats investors negrib priekšlaikus sniegt paziņojumus», Ir sacīja Valmieras domes izpilddirektors Jānis Baiks. «Noslēgs līgumu, tad paši visu pastāstīs.»
Pē Baika vārdiem, Krievijas investors, kas saistīts ar gāzes iekārtu biznesu un investīcijām, par Trialu interesējies jau sen – kad kombināts tikko bija slēgts. Toreiz banka neatļāva to pirkt. «Viņi skaidri pateica: kombināts strādās. Ka viņi iecerējuši uzcelt šajā teritorijā vēl arī augsti tehnoloģiskas ražotnes. Par citiem plāniem – vēlāk. Tur ir liela teritorija, 16 hektāri,» stāsta domes pārstāvis.
Pagaidām gan atliek tikai paanalizēt SIA GazInvest vienīgā īpašnieka personību. Tas ir Krievijas pilsonis Sergejs Čerņins. Cilvēks ar šādu vārdu ir lielās korporācijas GazEnergoStroi prezidents. Korporācija desmit gadus darbojas energobūvju sfērā gan Krievijā un NVS valstīs, gan Rietumeiropā. Sadarbojas ar lielām kompānijām, ieskaitot Gazprom.
Par Čerņina ieinteresētību Valmieras gaļas kombinātā un plāniem 16 hektāros izvietot augsti tehnoloģiskas ražotnes pagaidām varam tikai minēt. Taču der paturēt prātā, ka GazInvest valdes vienīgais «iezemietis» Andrejs Hoļavickis, pēc CrediWeb ziņām, strādā arī nekustamo īpašumu pārvaldes kompānijas RIMO WOOD valdē. Šī firma vienādās daļās pieder tai pašai SIA GazInvest un savulaik arī politikā iesaistītajam uzņēmējam Ērikam Kažam. Piedevām cilvēks vārdā Andrejs Hoļavickis agrāk ir bijis bijušā Parex bankas īpašnieka šķirtās sievas Tatjanas Karginas advokāts.
Noslēpties un nerādīties
Situācija ar gaļas kombinātu nav izņēmums – Krievijas investoriem Latvijā ir raksturīga nevēlēšanās kontaktēties ar medijiem. Pirmajā gadā pēc Rīgas Piena kombināta akciju kontrolpaketes nopirkšanas arī Andrejs Beshmeļņickis tikpat kā nerādījās plašsaziņas līdzekļos un publikas priekšā iznāca pavisam nesen, pēc Food Union koncerna izveides. Par savām biznesa interesēm pagaidām nav vēlējies stastīt arī cits Food Union līdzīpašnieks Jevgēņijs Varovs.
Īpaši runātnīgs nav arī bijušā Maskavas valdības ministra dēls Igors Mališkovs, kuram Latvijā pieder restorāni IL Patio un Planeta Sushi, golfa klubs Viesturi, viesnīca Niedres.
Uz jautājumu, vai Latviju viņš redz kā rezerves nosēšanās laukumu, Mališkovs tikai atsaka – šis ir ļoti neefektīvs laukums. Tālākā saruna rit pingponga stilā. «Kas šeit ir neefektīvs?» «Viss.» «Piemēram?» «Nu kas šeit var būt efektīvs? Augstie nodokļi? Kāds tur var būt bizness?» Savu viesnīcu un restorānu sekmīgumu Mališkovs nekomentēja, jo norādīja, ka pats ar šo uzņēmumu pārvaldi reāli nenodarbojas. Taču, jā, jo-projām ir īpašnieks. Varbūt, ka to visu pārdos. Viņš pagaidām neesot izlēmis.
Var saprast Krievijas ļaudis, kas nevēlas īpaši rēgoties vietējai publikai, komentē investīciju kompānijas IBS Prudentia vadītājs Ģirts Rungainis. «Viņi paraduši slēpties un principā baidās no liekas uzmanības. Jo zina, ka Krievijā uzmanība reizumis beidzas bēdīgi». Šis stereotips saglabājas arī Latvijā: būt tālāk no publicitātes, lai valsts nepamanītu, arī Krievijas valsts. «Tāpēc pat mūsu praksē ir gadījies, ka krievi nopērk vietējo kompāniju ar ārzonu uzņēmumu starpniecību, un neviens pat nepamana, ka tirgū notikusi diezgan lielas kompānijas īpašnieka nomaiņa.»
Savukārt Latvijas baņķieri privātās sarunās dalās šādos vērojumos: daudzi bagāti klienti no NVS valstīm speciāli brauc uz Rīgu, lai noguldītu depozītā simtiem tūkstošus vai miljonus dolāru, un pieprasa, lai bankas darbinieki ar viņiem nekādi nesazinās – ne telefoniski, ne ar e-pasta starpniecību. Viņi vēlas, lai neviens neuzzina, ka viņiem ir nauda ārzemju bankā. Šī paša iemesla dēļ viņi arī bīstas noguldīt naudu tās pašas Latvijas bankas filiālē Krievijā.
Tomēr lielas kompānijas, kurās iesaistīts arī Rietumu kapitāls, Krievijā jūtas relatīvi droši. «Daudziem lieliem starptautiskajiem investoriem Putina ievēlēšana ir pat stabilitātes signāls tuvākajiem sešiem gadiem. Un lielas starptautiskas kompānijas turpina investēt Krievijā,» saka Aleksandrs Gafins, kas ilgu laiku strādājis par Alfa bankas valdes priekšsēdētāja Pētera Avena padomnieku.
Tagad Gafins bīda Krievijas un NVS valstu tirgos Latvijas Rietumu banku. Par piena biznesmeni Beshmeļņicki saka, ka Latvijai paveicies ar šādu investoru.
«Viņš pilnīgi noteikti nav tas cilvēks, kas savu dibenu nepacels un neko nedarīs – cik zinu, viņš jau sācis sarunas ar partneriem Krievijā. Viņus taču vajag pārliecināt, lai tie liek savos plauktos tieši Latvijas produktu.»
Situācija ar izteikti vietējo Krievijas biznesu gan ir atšķirīga un tāpēc arī ierašanās Latvijā ir ar citiem motīviem, turpina Gafins. «Šie ļaudis cenšas diversificēt savu biznesu. Daži mēģina kaut ko nopirkt Rietumos. Citi – izvest naudu uz ārzemēm un atstāt tur, vēl citi – izvest naudu, lai to reinvestētu Krievijā ar ārzonu kompāniju palīdzību.»
Kurš nopircis krievu avīzes?
Slepnība ne vienmēr ir baiļu lieciniece. Piemēram, diezin vai ir pamats domāt, ka bailes vada Krievijas miljardieri Andreju Molčanovu, kas pērn maijā iegādājās Latvijas Biznesa banku. Viņa īpašumi tiek vērtēti divu miljardu dolāru apmērā, viņš ir valdošās partijas Vienotā Krievija biedrs, Federācijas padomē pārstāv Ļeņingradas apgabalu. Kā ziņo Krievijas plašsaziņas līdzekļi, Andrejs Molčanovs ir Jurija Molčanova audžudēls. Tā paša, kurš deviņdesmito gadu sākumā Pēterburgas valdībā bija tagadējā prezidenta Vladimira Putina priekšnieks.
Pēc neoficiālām ziņām, pēc bankas nopirkšanas Molčanovs sācis interesēties par vietējo krievu mediju tirgu un ir saistīts ar tām ārzonas kompānijām, kas nopirkušas laikrakstu Telegraf un izdevniecību Petits, kas izdod laikrakstus Čas un Subbota.
Kopš pērnā gada nogales Petita jaunais valdes priekšsēdētājs ir Krievijas pilsonis Andrejs Caregorodcevs, kas no janvāra līdz jūnijam bija arī Molčanovam piederošās Latvijas Biznesa bankas padomes loceklis.
Jūnija sākumā parādījās ziņas, ka šis pats investors vēlas iegādāties arī Latvijas lielāko krievu valodā iznākošo laikrakstu Vesti Segodņa, kura izdevējs līdz šim bija izdevniecības nams Fenster.
«Pārrunas bija, nekādi dokumenti nav parakstīti,» vēl jūnijā žurnālam Ir skaidroja Fenster līdzīpašnieks Andrejs Kozlovs, kuram piederēja 75% uzņēmuma. Jūnija sākumā uzņēmums tika pārdēvēts par Izdevniecību Logos, bet jūlijā Uzņēmumu reģistrā parādījās arī informācija par īpašnieku nomaiņu. Vesti Segodņa darbinieki jūlijā ir pārslēguši autoratlīdzības līgumus ar SIA Mediasistēma, kuras jaunais īpašnieks ir ārzonu kompānija Sinomax Enterprises Limited.
Kāpēc Krievijas miljardierim un politiķim interesētu Latvijas mediji? To atliek tikai minēt, taču mediju darbinieku vidū dzird runas par iecerēm iegūt politisku ietekmi Latvijā. Vairāki Saskaņas centra pārstāvji, kas lūdz viņu vārdus publiski neminēt, pauž bažas – kā īpašnieku maiņa atsauksies uz sadarbību ar agrāk saskaņiešiem lojālajiem medijiem. Bijušais Vesti īpašnieks Andrejs Kozlovs savas simpātijas neslēpa, pats ir Rīgas domes deputāts, kas ievēlēts no SC saraksta.
Sazināties ar Petita vadītāju Caregorodcevu mums neizdodas – zvanot uz viņa mobilo telefonu, neviens neatbild. Savukārt Vesti žurnālisti jau ir informēti, ka redakcijai, iespējams, jāgatavojas pārcelties uz Petita telpām Peldu ielā. Neoficiāli dzirdams, ka jaunie īpašnieki varētu apvienot laikrakstus Čas un Vesti Segodņa.
Ja versija par vienotajiem īpašniekiem, kas slēpjas aiz ārzonu izkārtnēm, ir patiesa, tad krievu valodas mediju tirgū Latvijā ir izveidojies bezprecedenta monopols, kas kontrolē laikrakstus Vesti Segodņa, Čas, Telegraf. Vienīgais pagaidām vēl no Krievijas ietekmes neatkarīgais izdevums atliek Bizness un Baltija, ko kontrolē bankas Baltikums īpašnieki.
Par Krievijas investoru interesi Latvijā runā arī Baltijas mediju magnāts Hanss Luiks, galvenais Ekspress Grupas akcionārs, kam bez virknes izdevumu Igaunijā pieder arī visās trīs Baltijas valstīs strādājošie interneta portāli Delfi. Taču viņš sarunā ar Ir noraida savu vēlmi saistīties ar Krievijas investoriem: «Pirms pusotra gada ieradās kādi starpnieki, bet viņi pat nepateica, ko īsti pārstāv. Tāpēc mums nekāda saruna nesanāca. Tas nav nopietni. Un principā Delfu pārdošana šobrīd nav aktuāla – mēs pašlaik esam labā attīstības stadijā.»
Daudz, bet mazi
Pērn no pusotra desmita skaļu un publiskotu darījumu pusē gadījumu pircēji izrādījās Krievijas investori. Šogad tirgū ir salīdzinoši klusi. Taču investīciju baņķieris Rungainis neuzskata, ka Krievijas interese būtu mazinājusies. Darījumi pagaidām nav redzami, jo tie prasa zināmu laiku. «Es arvien vairāk dzirdu, ka pārtikušu krievu skaits Latvijā pieaug. Pēc kāda laiciņa viņi mēģina šeit kaut ko pasākt, iesaistīties kādos biznesos, pelnīt. Politiskā un ekonomiskā situācija Krievijā to tikai veicina. Ir stimuls izvest no turienes kapitālu. Jo vairāk cilvēku iepazīs Latvijas piedāvājumu «pastāvīgās uzturēšanās atļauja apmaiņā pret investīcijām», jo vairāk šeit nākotnē būs ieguldītāju.»
Kādi ieguldīšanas objekti visvairāk interesē ienācējus? Ir divi varianti, saka eksperts. Pirmais – stratēģiskie investori, kas pērk tās pašas jomas kompānijas, kurā viņi paši strādā Krievijā vai citās valstīs. Piemēram, tās ir investīcijas ostās, enerģētikā, pārtikas rūpniecībā. Otrais variants – cilvēki atbraukuši, iegādājušies nekustamo īpašumu, saņēmuši uzturēšanās atļauju un vēlas vienkārši nodrošināt labus apstākļus savai ģimenei. Ar laiku viņi sāk meklēt iespēju šeit arī pelnīt. Viņus interesē labi strādājoši uzņēmumi, visbiežāk produkciju uz Rietumiem eksportējoši, vai arī nekustamais īpašums, kas nodrošina pastāvīgus ienākumus un dod stabilitāti.
Tam, ka situācija Krievijā liek turienes biznesam domāt par rezerves lidlaukiem ārzemēs, piekrīt arī baņķieris Aleksandrs Gafins. Pēc viņa teiktā, pēc pērnā gada vēlēšanām Krievijā biznesa situācija noteikti nav uzlabojusies: «Izskatās, ka visas bažas gūst apstiprinājumu. Naudas izvešana neatslābst.» Krievijas Bankas dati liecina, ka šā gada pirmajā pusgadā Krievija ir zaudējusi 43,4 miljardus dolāru (starpība starp naudas ieplūšanu un aizplūšanu). Vienlaikus RIA Novosti uzsver, ka otrajā ceturksnī naudas aizplūšanas temps samazinājies – gada sākumā tas bija 33,9 miljardi, bet pēc tam 9,5 miljardi dolāru.
Pēc baņķiera vārdiem, kaut arī Krievijas prezidents un premjers apmainījušies vietām, biznesa jomā uzlabojumu nav, uzņēmējos saglabājas nedrošība par rītdienu, un opozīcijas vajāšana nekādi nevairo drošības izjūtu. Akūta problēma ir korupcijas līmenis un tā dēvēto spēka struktūru spiediens uz biznesu, saka Gafins. Pēc statistikas datiem, kukuļu līmenis Krievijā pēc tam, kad tos «uz papīra» sāka apkarot, ir pieaudzis trīs reizes. Piedevām lielajās pilsētās ir slikts ekoloģiskais un transporta stāvoklis. Tāpēc cilvēki, kas nopelnījuši naudu, cenšas domāt par to, kā sakārtot savu un savu bērnu dzīvi. Daudzi uzlūko Latviju kā rezerves lidlauku sev un saviem bērniem, arī dzīvošanai pensijas gados.
«Mums patiešām ļoti palielinājies nerezidentu atvērto kontu rādītājs. Ne tikai no Krievijas, bet arī no Ukrainas, Kazahstānas,» Gafins apliecina, ka uzturēšanās atļauju programma ļoti interesē gan Krievijas, gan citu NVS valstu pilsoņus.
Pēc Lursoft datiem, Krievijas investori ieņem pirmo vietu starp ārvalstniekiem neliela kapitāla SIA dibināšanas gadījumos (uzņēmumi, kuru pamatkapitāls ir līdz 2000 latiem). No 1714 ārvalstniekiem, kas pēdējo 2 gadu laikā ieguldījuši šādos Latvijas uzņēmumos, 447 gadījumos investora rezidences valsts bijusi Krievija. Šajā pozīcijā Krievijas investori apsteidz gan Lietuvas (323), gan Baltkrievijas (160) uzņēmējus. Tas arī izskaidro statistikas datu «šķēres» – daudz investēšanas gadījumu, bet mazs investīciju apjoma pieaugums.
Kāpēc Krievijas investoram vajadzīgs vietējais mikrouzņēmums? Iespējams, tas saistīts ne tik daudz ar nopietniem projektiem, cik ar personisko mērķu sasniegšanu un interešu īstenošanu, pieļauj Lursoft IT valdes locekle Daiga Kiopa. Pārējos gadījumos, kad runa ir par nopietnākām investīcijām, Latvija nereti ir ērts laukums startam uz Eiropas tirgu. Vai arī, kā iepriekš teicis investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, Latvija ir kaut kas līdzīgs Honkongai Ķīnas biznesa gadījumā – vide pazīstama, ir drošība.
Pēc Kiopas prognozēm, Krievijas naudas apjoms, kas ienāk Latvijas ekonomikā, šogad nebūs mazāks kā pērn. Un ne tikai nauda. «Krievijas uzņēmēji ne tikai investē Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā, bet arī iesaistās uzņēmumu pārvaldes darbā.» Nesen Lursoft veiktajā pētījumā konstatēts: pēdējo triju gadu laikā palielinās arī ārvalstnieku, tajā skaitā Krievijas pilsoņu iecelšana Latvijas uzņēmumu valdēs un padomēs.
Krievijas nauda biznesā
Enerģētika. Krievijas interešu pārstāvji kontrolē Latvijas gāzi. Lai gan oficiāli krievu Gazprom pieder tikai 34% akciju un vācu Ruhrgas International ar 47% ir lielākais akcionārs, tomēr 16% akciju īpašnieces Itera Latvija gali pazūd Kiprā reģistrētā ārzonā, bet padomē darbojas ļaudis ar Maskavas pierakstu.
Tranzītbizness. Arī Rīgas ostas uzņēmumu īpašnieki bieži paslēpušies ārzonās, taču, pēc ekspertu aplēsēm, trešdaļu no pārkrautajiem apjomiem kontrolē Krievijas investori. Apgrozījuma līderis ir minerālmēslu ražotāja Uralchim filiāle, kas gadā ieņem aptuveni pusmiljardu latu. Eksperti pieļauj, ka aiz ārzonas kompānijas, kura pērn iegādājās Man-Tess terminālu, vīd Jurijs Šeflers.
Pārtika un alkohols. Latvijas balzama lielākais akcionārs (89%) S.P.I. grupa pieder krievu izcelsmes Izraēlas pilsonim Jurijam Šefleram.
Rīgas Piena kombināta kontrolpaketi un Valmieras pienu iegādājušies Krievijas uzņēmēji Andrejs Beshmeļņickis un Jevgeņijs Varovs, kas jūnijā paziņoja par apvienota holdinga Food Union izveidi.
Degviela. Trešais lielākais degvielas tirgotājs Latvijā ir Krievijas naftas kompānijas Lukoil meitasfirma.
Metālapstrāde un mašīnbūve. Ar Krievijas holdingu Severstaļ tiek saistīti Latvijas uzņēmumi Severstaļlat un Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca, savukārt Rīgas Vagonbūves rūpnīca ieķīlāta Vladimiram Antonovam piederējušajā Krājbankā. Krievijas investori caur ārzonas kompānijām kontrolē arī Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcu.
Bankas. Kopš Vladimira Antonova impērijas kraha Krievijas investoriem Latvijā pieder tikai nelielas finanšu institūcijas. Latvijas Biznesa banku kontrolē miljardieris Andrejs Molčanovs, SMP Bank (agrāk Multibanka) pieder tāda paša nosaukuma Krievijas finanšu institūcijai, bet Expobank (agrāk LTB Bank) šogad no Krievijas MDM bankas pārpircis tās akcionārs Igors Kims. Pērn licenci ieguvusi multimiljonāra Igora Ciplakova dibinātā Rigensis bank. Krievijas korporācijas Otkritije iecerēto GE Money Bank iegādi nav akceptējuši Latvijas banku uzraugi.
Mājokļa jautājums
Valsts dzīvokļa pirkšana eksprezidenta Valda Zatlera vajadzībām pārtop politiskā intrigā
Ik pēc četriem vai astoņiem gadiem jautājums par eksprezidentu sociālajām garantijām raisa asas diskusijas – kur un kādu dzīvokli nodrošināt bijušajam Valsts prezidentam, cik daudz valsts naudas tērēt tā iekārtošanai un kādas «ekstras» nodrošināt, katru reizi izpelnoties sabiedrības nosodījumu par nesamērīgu līdzekļu izšķērdēšanu. Valdim Zatleram paredzētais mājoklis, kura meklējumos pavadīts jau gads, nav izņēmums – ierēdņu lēmums iegādāties valsts īpašumā 195,3 kvadrātmetru lielu dzīvokli Elizabetes ielā 17 par 484,9 tūkstošiem latu raisījis sašutuma vētru, tāpēc izsekojām šā lēmuma vēsturei un argumentiem.
Valstij dzīvokļi beigušies
Kad Valdis Zatlers pērn netika pārvēlēts uz otro pilnvaru termiņu, Valsts prezidenta kanceleja, pildot likuma un Ministru kabineta noteikumos paredzēto, izvēlējās eksprezidentam pagaidu mītnes vietu – uzņēmējai Irēnai Pulkinenai piederošo piecistabu dzīvokli Rīgā, Elizabetes ielā 17. Par to tika maksāta nomas maksa 812 latu mēnesī, kā arī komunālie maksājumi. Pagaidu īres līgums noslēgts uz 18 mēnešiem, jo tas ir maksimālais termiņš, pēc kura valstij saskaņā ar likumu un MK noteikumiem eksprezidents jānodrošina ar valsts dzīvokli. Iespēja valstij īrēt dzīvokli neesot paredzēta likumā, un, kā skaidro Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Aleksandrs Bimbirulis, tas esot drošības apsvērumu dēļ. «Iedomājieties situāciju, ka eksprezidenta dzīvoklis pieder kādai privātpersonai, kas pēkšņi paliek maksātnespējīga, bankrotē vai, teiksim, ieķīlā dzīvokli bankā. Vai eksprezidents būtu sociāli aizsargāts?»
Nepilnu mēnesi pēc tam, kad Rīgas pilī sāka saimniekot no ZZS saraksta 10.Saeimā ievēlētais Andris Bērziņš, tika izveidota komisija Zatlera dzīvokļa jautājuma risināšanai. Tajā iekļāva pārstāvjus no Finanšu ministrijas, valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi, Valsts prezidenta apsardzes un Valsts prezidenta kancelejas. Komisiju sākotnēji vadīja Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols, kurš šāgada sākumā darba attiecības ar kanceleju izbeidza, pēc tam šos pienākumus uzņēmās pašreizējais kancelejas finanšu uzskaites pārvaldes vadītājs Matīss Zakarītis.
Komisijas uzdevums bija apzināt, vai valsts īpašumā jau ir piemēroti dzīvokļi, un, ja nav, formulēt prasības konkursa nolikumam un izvēlēties visatbilstošāko dzīvokli.
Kā skaidro Valsts nekustamie īpašumi attīstības nodaļas vadītājs Andrejs Milzarājs, valsts īpašumā dzīvojamā fonda neesot. Ēkā Brīvības ielā 38, kur mīt eksprezidenti Vaira Vīķe-Freiberga un Guntis Ulmanis, brīvu dzīvokļu vairs nav, bet valsts īpašumā citu piemērotu dzīvokļu arī nav. Esot apzināti trīs valstij piederoši tukši dzīvokļi, taču visi atzīti par nepiemērotiem. 188 kvadrātmetru dzīvokli Raiņa bulvārī 17 esot «izdemolētā stāvoklī», turklāt par to notiekot tiesvedība. 24,9 kvadrātmetru dzīvoklis Krišjāņa Barona ielā 106 neatbilst izmēru dēļ, bet 288 kvadrātmetru mitekli Smilšu ielā 7 par nepiemērotu atzinusi Valsts prezidenta kanceleja. Šajā dzīvoklī iepriekš mitis kāds ASV vēstniecības diplomāts, dzīvoklis izbūvēts divos stāvos un, kā skaidro Milzarājs, neesot atbildis drošības prasībām, turklāt «nebūtu līdzvērtīgs dzīvokļiem, kurus lieto bijušie». Noprotams, ka dzīvoklis ir par lielu.
Konkursā uzvar lētākais
Vēlme nodrošināt maksimāli līdzīgus apstākļus kā Vīķei-Freibergai un Ulmanim minēta kā galvenais atskaites punkts, rakstot nolikumu dzīvokļa iepirkuma konkursam, stāsta Bimbirulis. «Tā kā likums precīzi nenosaka, kādai jābūt dzīvokļa platībai, komisija balstījās uz esošo praksi. Ulmanis ar Vīķi-Freibergu dzīvo centrā, bet trešais eksprezidents – mēs viņu ierobežotu un viņš dzīvotu Purvciemā?»
Konkursa nolikums paredzēja valsts iepirkumu četru vai piecu istabu dzīvoklim 180-250 kvadrātmetru platībā, dzīvoklim jāatrodas vizuāli un tehniski labā stāvoklī esošā mūra ēkā ar izremontētu, slēdzamu kāpņu telpu. Ja dzīvoklis atrastos 2. vai 3.stāvā, tad ēka var būt bez lifta, bet, ja augstāk, tad mājā jābūt liftam. Dzīvoklim jābūt piemērotam tūlītējai dzīvošanai ar iebūvētu virtuves iekārtu un santehniku. Tāpat tika noteiktas iespējamās dzīvokļa atrašanās robežas, kas sākas pie 13.janvāra ielas, ietver Vecrīgu, vēsturisko centru un pa apli stiepjas līdz pat Miera ielai un noslēdzas pie Eksporta ielas.
Konkursā tika pieteikti deviņi dzīvokļi, kuru platība svārstījās no 170 līdz 311 kvadrātmetriem, bet cena – no 316 tūkstošiem līdz 950 tūkstošiem latu.
Seši dzīvokļi tika izbrāķēti, jo neatbilda konkursa nolikumam. Kā skaidro Valsts prezidenta kancelejā, daži neesot iesnieguši atbilstošus dokumentus, citiem konstatētas neatbilstības nolikumam, piemēram, viens dzīvoklis bijis par 10 kvadrātmetriem mazāks, nekā nolikumā minēts. Kancelejas pārstāvji kritiku par neelastību noraida, uzsverot, ka nolikums jau tā esot bijis elastīgs, paredzot dzīvokļa platības amplitūdu 70 kvadrātmetru apmērā.
Galvenais vērtēšanas kritērijs un atskaites punkts esot līdzīgi nosacījumi visiem iepriekšējiem eksprezidentiem, tāpēc par konkursa nolikumam atbilstošiem tika atzīti trīs dzīvokļi – divi 190 kvadrātmetrus lieli dzīvokļi Kalpaka bulvārī, kuru cena bija 600 897 un 610 385 lati, un jau esošā Zatlera pagaidu mītne Elizabetes ielā, kuras platība ir 195 kvadrātmetri un cena 484 934 lati. Pēdējais variants izvēlēts kā vislabākais. «Saskaņā ar likumdošanu mēs uzskatām, ka šis dzīvoklis ir visatbilstošākais un vislētākais,» skaidro Bimbirulis. Par naudas piešķiršanu šā dzīvokļa iegādei jau tuvākajā laikā jālemj valdībai. Tiesa, pašlaik nav skaidrs, vai valsts par to nepārmaksās, jo dzīvoklim nav veikts novērtējums, bet eksperti no malas medijos jau pauduši dažādu viedokli – vieniem liekas, ka ir pārmaksāts, citi cenu uzskata par adekvātu. Zakarītis skaidro, ka vērtējums neesot vajadzīgs, jo nevienā konkursā nav paredzēta šāda pakalpojuma vai preces novērtēšana. «Ja kāds varēja piedāvāt šādu dzīvokli par lētāku cenu, viņš bija laipni lūgts iesniegt piedāvājumu.»
Pēc viņu teiktā, tagad arī esot noskaidrojies, ka nebūs nepieciešami papildu ieguldījumi Zatlera dzīvokļa labiekārtošanai, tas jau tagad ir dzīvošanai piemērotā stāvoklī. Tiesa, pats Zatlers patlaban vairāk laika pavada lauku mājās, kur atgūst spēkus pēc operācijām.
Zatlers stāv malā
Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā, informējot par eksprezidenta dzīvokļa iegādi, tiek vēstīts, ka «prasības dzīvokļa īpašumam pirms konkursa nolikuma apstiprināšanas tika saskaņotas ar Valdi Zatleru». Kad Ir lūdza nosaukt Zatlera izvirzītās prasības, prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Bimbirulis skaidroja – komisija izstrādāja nolikumu, nosūtīja to Zatleram «viņa attieksmes paušanai, bet viņš savu attieksmi pauda neatbildot». Proti, Zatlers «ar nolikumu iepazinās, bet viņš to ne papildināja, ne laboja, ne grozīja, ne kādā citā veidā ietekmēja», saka Bimbirulis.
Prezidenta kancelejas pārstāvji noraida kritiku par šā jautājuma izmantošanu politiskiem vai kādiem citiem mērķiem, jo Bimbirulis šajā amatā esot vien dažus mēnešus, savukārt Zatlers šo procesu pilnībā atstājis valsts ziņā un tāpēc arī publiski nekomentē, apliecina viņa pārstāve Daiga Holma.
Likums par eksprezidentu sociālajām garantijām pēc būtības nav mainīts kopš tā pieņemšanas 90.gados un paredz, ka bijušajiem valsts prezidentiem pēc pilnvaru termiņa beigām pienākas ikmēneša pensija 50% apmērā no prezidenta atalgojuma, lietošanā tiek nodots valsts dzīvoklis, automašīna, valsts nodrošina arī palīgu jeb sekretāru.
Līdzīgi arī Igaunijā un Lietuvā bijušie prezidenti pēc pilnvaru termiņa turpina saņemt attiecīgi 75% un 40% no atalgojuma, viņiem ir tiesības uz valsts apmaksātu automašīnu, dzīvesvietu, ja tā nepieciešama, kā arī valsts algotu sekretāru.
Arī sportā ir jānosauc prioritātes
Arī tie, kas, aizstāvot Latvijas karoga krāsas, par medaļām necīnās, ir pelnījuši piepildīt sapni par dalību olimpiskajās spēlēs, uzskata pieredzējušais sporta apskatnieks Lauris Lizbovskis
Pie pusdienām Osīrisā Lauris Lizbovskis vēlreiz pārcilā spilgtākos aizvadīto divu nedēļu iespaidus – mūsējo medaļas, jaunos Latvijas rekordus, vilšanās asaras un kļūdas. Kopsavilkums ir šāds – tādu pozitīvo šoku kā lietuviešu kolēģi pēc Meilutītes zelta mūsu sporta žurnālisti nepiedzīvoja, tajā pašā laikā daudzi no sportistiem, kas palika ārpus medaļnieku trijnieka, uzrādīja rezultātus, ar kuriem patiesi varam lepoties. Piemēram, Poļinas Jeļizarovas jaunais Latvijas rekords 3000 metru šķēršļu skrējienā vai Artūra Plēsnieka septītā vieta svarcelšanā. Arī daudzcīņieces Lauras Ikaunieces devītā un šķēpmetējas Madaras Palameikas astotā vieta ir rezultāts, kas pierāda – mūsējās uz Londonu nebrauca ekskursijā. «Iekļūšana olimpiskajā desmitniekā ir super sasniegums. Paskaties, kāda ir konkurence, kādas emocijas, kāda pašatdeve,» uzskaita Lauris. Esot gan jāatzīst – arī emociju ar treknu mīnusa zīmi olimpisko spēļu laikā netrūka. Laurim visskumjāk bijis skatīties šķēpmešanu – viņš pats savaulaik trenējies šajā disciplīnā, tāpēc prot precīzi uzstādīt neveiksmju diagnozi. «Trakākais jau tas, ka treniņos visi trīs šķēpmetēji mierīgi meta pāri 80 metriem. Tātad viss ir pašu galvās. Tagad jāskatās, vai nu jāmet miers šķēpmešanai, vai būtiski jāmainās pašiem, jo šīs jau ir trešās sacensības pēc kārtas, kurās večiem nekas nesanāk,» saka Lauris. Viņš atzīst – ne katram ir tādi dzelzs nervi kā Mārtiņam Pļaviņam, taču elites klases sportistiem ir jāmāk saņemties. Taču problēmas ar koncentrēšanos bija ne tikai latviešiem. Arī galvenie favorīti – līderis šķēpmešanā, norvēģis Andreass Torkildsens, soms Tero Pitkemeki un sezonas līderis, čehs Vitezslavs Veselijs no Londonas mājās aizbrauca bez medaļas.
Pirms olimpiskajām spēlēm prognozes par to, cik reizes apbalvošanas ceramonijās Londonā pacels Latvijas karogu, svārstījās no vienas līdz trim. Lauris godīgi atzīst – otru zeltu no Māra Štromberga neesot gaidījis, jo Mārim grūti gāja ar iekļūšanu pusfinālā un finālā. Taču, kad finālā trases vidū Māris pēc veiksmīga manevra pārņēmis vadību, bijis skaidrs – olimpisko zeltu jaunajam pasaules čempionam austrālim Semam Viloghbijam Māris neatdos. Savukārt Pļaviņa un Šmēdiņa medaļa bijusi «loģiska». «Pirms gada pasaules čempionātā viņi bija ceturtie, un tur konkurence ir daudz lielāka nekā olimpiādē. Taču toreiz daudzi to pat nepamanīja, valdība prēmijās nevienu santīmu neiedeva,» saka Lauris, paskaidrojot, ka pludmales volejbolā katrs pasaules reitinga pirmā desmitnieka spēlētāju pāris var apspēlēt katru, neatkarīgi no tā, kurā pozīcijā dotajā brīdī atrodas. Arī Pļaviņam un Šmēdiņam pusfināla otrajā setā pietrūka pavisam nedaudz, lai salauztu brazīļu duetu. «Varbūt, ja pagājušogad, pēc pasaules čempionāta būtu viņiem iedota prēmija, puišiem sanāktu vēl viena nometne, labāki sparinga partneri…,» aizdomājas Lauris. Viņaprāt, šie olimpiskie panākumi ir labs iemesls pārskatīt gan profesionālā sporta finansēšanas sistēmu, gan prēmiju dalīšanas pamatprincipus. «Karpu makšķerēšanas čempioniem valdība samaksā prēmijas, bet Pļaviņam un Šmēdiņam par ceturto vietu nekā. Arī, piemēram, Zigismundam Sirmajam par pasaules junioru rekordu šķēpmešanā nekas nepienācās. Tagad arī Jeļizarovai ir rekords, finālā viņa skrēja, cīnoties ar vīrusu, bet prēmija nepienākas,» absurdos piemērus uzskaita Lizbovskis. Viņš labi zina lielā sporta aizkulises, tāpēc droši var apgalvot – bez pietiekama finansējuma uz olimpisko medaļu cerēt ir naivi. «Nometnes, treneri, sporta ārsti, masieri – tas viss maksā naudu un bez tā šodien nevar cerēt uz rezultātu. Pie mums ir tāds kā aburtais loks – naudu dod tikai tad, kad ir rezultāts, bet to sportists nevar sasniegt, jo nav līdzekļu,» saka Lauris. Turklāt problēmas Latvijas sporta finansēšanas sistēmā ir ne vien līdzekļu trūkums, bet arī to sadale. Vēl joprojām nav noteikti Latvijas prioritārie sporta veidi, tāpēc nauda tiek dalīta pēc principa – katram pa drusciņai. Tā rezultātā pie pietiekama finansējuma netiek faktiski neviens. Lizbovskis uzskata – pienācis laiks valdībai skaidri noteikt prioritātes. «Vieglatlētika, jo tas ir visa pamats – visi labie bobsleja stūmēji nāk no vieglatlētiem; BMX, jo tas ir sporta veids, kas jauniešus «noņem» no ielas; pludmales volejbols, jo lielajā volejā mēs ar lielvalstīm nevaram cīnīties; arī cīņas sporti, jo puikām labāk «izkauties» zālē, ne vārtu rūmē,» uzskaita Lauris. Turklāt, daudzi no olimpiskajiem sporta veidiem nav tie pelnošākie, tāpēc bez valsts atbalsta neiztikt. Kad jautāju, vai viņaprāt jāatbalsta arī tie sporta veidi un sportisti, kuri olimpiskajās spēlēs netika tālāk par kvalifikācijas raundu, Lauris iekarst. «Ir jāieliek pamats, lai bērni var nodarboties ar sportu un ir treneri, kuri laikus pamana talantus. Tad arī būs medaļas. Turklāt, jābrauc visiem, kas izpildījuši normatīvu – ir jāļauj piepildīt sapni par olimpiskajām spēlēm. Piemēram, ja Kuzminam ar veselību viss būs kārtībā, man nav žēl, ka viņš brauc uz Rio. Lai tikai latviešu valodu iemācās,» nosmejas Lauris. Turklāt viņš zina, cik daudz mūsu amatieri ieguldījuši, lai sapni piepildītu. Piemēram, Dace Lina, kura olimpiskajās spēlēs noskrēja maratonu, vai soļotājs Igors Kazakēvič-s. «Viņu pašdisciplīna un apņēmība ir labs piemērs jauniešiem, kā sasniegt mērķi – piedalīties olimpiskajās spēlēs,» uzskata Lauris.
Protams, es nevaru nepajautāt par mūsu sporta komentētājiem. Par to, kāpēc liekas, ka Eurosport par to pašu disciplīnu stāsta daudz kvalitatīvāk, un kāpēc tik daudzi cilvēki sociālajos tīklos neskopojās ar niknām piezīmēm, vainojot komentētājus emociju trūkumā, muļķību sarunāšanā un tamlīdzīgi. «Lai komentētu kādu sporta veidu, ir profesionāli jāpārzina katra detaļa, bet komentētāju mums ir tik, cik ir,» samiernieciski saka Lauris. «Ir tādi, kuru komentētas futbola spēles laikā varu mierīgi aiziet uz virtuvi uztaisīt maizīti un vārtus garām nepalaidīšu, bet ir tādi, kurus klausoties drīzāk var aizmigt, nevis vārtus «sadzirdēt»». Lauris atzīst, arī viņam pašam, skatoties retāk redzētus sporta veidus, reizēm pietrūkst profesionālu skaidrojumu, ja sacensības nekomentē konkrētā sporta veida speciālisti. Bet BMX no sporta žurnālista viedokļa ir viena no sarežģītākajām disciplīnām, jo pusminūtē ir jāpaspēj izstāstīt visu, kas notiek trasē. «Protams, jebkurš Valmieras puika paspēs desmit reizes nobļaut «Māris Štrombergs, Māris Štrombergs… jā! Uzvara!»,» smejas Lauris. Taču viņš nepiekrīt tiem, kas kritizē visu un visus. Piemēram, svarcelšanu televīzija komentēt bija uzaicinājusi spēkavīru Raimondu Bergmani, vieglatlētiku – bijušo barjerskrējēju Gunti Pederu, bet pludmales volejbolā savulaik profesionāli spēlējušais Kaspars Timmermanis sīkumos stāstījis gan par sporta veida profesionālajām niansēm, gan sirsnīgi jutis līdzi mūsējiem. «Tur man nebija jautājumu, kāpēc jāiet pie tiesneša pastrīdēties, kāpēc tas punkts iedots un kāpēc šito servi grūti uzņemt,» kolēģi paslavē Lauris. Turklāt, ja kādam pludmales volejbolā trūcis emociju, tās labi varēja dzirdēt fonā, jo tribīnes enerģiski uzgavilējušas katrai labai izspēlei. Tāpat viņš paslavē LTV kolēģus par centību rādīt pēc iespējas daudz mūsējo startu. «Vienu reizi skatos vieglatlētiku un nesaprotu, kāpēc LTV pārslēdzas uz peldēšanas priekšsacīkstēm… Bet tad mūsējā nopeld, un televīzija atkal īstajā laikā paspēj pieslēgties atpakaļ uz atlētu startiem olimpiskajā stadionā. Pozitīvi,» saka Lauris.
Ēdienkarte
Vistas fileja ar rīsiem un dārzeņiem
Siltie kuskusa salāti
Ābolu sula
Piebalgas alus
Ir jautā
Vai atbalstāt reformu, kas nodokļu nemaksātājiem liegtu bezmaksas veselības aprūpi?
Valdis Zatlers, bijušais prezidents un ārsts:
Tas neuzlabos veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti. Koncepcija drīzāk vērsta uz nodokļu maksāšanas veicināšanu, taču liela iedzīvotāju daļa var nesaņemt medicīnisko palīdzību.
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības vadītājs:
Atbalstu centienus palielināt finansējumu veselības aprūpei, tomēr šajā dokumentā nav nekā no apdrošināšanas un solidaritātes, uz ko balstās Eiropā. Ceru, ka taps uz ekonomiskiem aprēķiniem balstīts dokuments.
Liene Šulce-Rēvele, Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja:
Vairāk jā. Jautājums, kā tas tiek formulēts. Nodokļu maksātājiem veselības aprūpe ir viens no loģiskiem labumiem, bet virkne grupu dažādu iemeslu pēc to nevar darīt.
Ugunsgrēka dzēšana
Vai uz laiku izslēgt no skolas vardarbīgus bērnus ir īstais risinājums?
Tuvojoties jaunajam mācību gadam, medijos kā raķete uzplaiksnīja informācija par Izglītības un zinātnes ministrijas nodomu, ka agresīvos bērnus no skolas uz laiku drīkstēs izslēgt. Šķiet, daudzi berzēja plaukstas, ka nu tik būs lielā tīrīšana, visus traucējošos skolēnus varēs sūtīt prom, lai tie ļautu mācīties tiem, kas nobrieduši kļūt par kārtīgiem sabiedrības locekļiem. Sastopoties ar šādu paziņojumu, rodas jautājumi, kā šo plānu varēs īstenot, vai tas atrisinās problēmas un kāpēc par to tiek paziņots ar tādu «pompu». Pagaidām plašāku skaidrojumu vai diskusiju nav.
Citās valstīs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, skolēnus uz laiku izslēdz no skolas par skolas noteikumu pārkāpšanu, tomēr gribētos dzirdēt, kā šī metode tiks piemērota Latvijā. Pārāk daudz bijuši gadījumi, kad, nokopējot citu modeli, pēc kāda laika konstatējam, ka Latvijā tas nedarbojas. Tāpēc, neapstrīdot nepieciešamību jebkuram bērnam un skolotājam justies drošam un netraucēti veltīt visus spēkus zināšanu apguvei, sabiedrībai būtu vērtīgi uzzināt, vai izslēgšana no skolas ir sods, vai mēģinājums risināt problēmu. Kādi speciālisti iesaistīsies problēmas risināšanā, un kā mēģinās panākt, lai agresīvais skolēns mainītu uzvedību?
Agresija un dusmas ir visiem piemītoši impulsi un emocijas. To provocē daudzu un atšķirīgu problēmu kopums, bet bērnu agresivitātes iemesls visbiežāk ir saistīts ar ģimenes attiecību problēmām, to skaitā vardarbību, uzkrātām emocijām, kuras bērni izpauž skolā. Agresīva uzvedība nerodas vienā dienā, bet tā var būt veids, kā bērns kompensē savas bailes vai dusmas.
Pirmā skola bērniem ir ģimene, taču gadījumos, kad ģimene nevar sniegt pozitīvu piemēru, skola ir otrā iespēja apzināties savu vērtību, lai mācītos veidot veselīgas attiecības. Ikdienā pierasts, ka, runājot par skolu, vairāk skatās uz slikto pusi – un nepietiekami popularizē to skolotāju pieredzi, kuri brīnišķīgi tiek galā. Ir daudz pedagogu, kas grib tikai mācīt, nevis audzināt bērnus. Savukārt tos, kuriem ir jaunas idejas, vecā sistēma bieži apslāpē, sakot, ka šīs metodes nestrādās. Ir jābūt stiprai pārliecībai, ka ir iespējams darboties arī citādi. Viens no kritērijiem ir savstarpēja cieņa, un to kā vērtību var iemācīties, tikai to izrādot.
Tiek uzsvērts, ka vienaldzīgie vecāki būs spiesti meklēt sadarbību ar speciālistiem. Vai bērns tiks izmantots kā līdzeklis, lai atmodinātu vecākus? Nenoliedzami svarīga ir aktīva skolas pozīcija, bez moralizēšanas un ar patiesu interesi izrādīta vēlme sadarboties un palīdzēt vecākiem. Savukārt vecākiem ir nepieciešama iespēja izglītoties, lai izprastu, kāds ir zelta vidusceļš bērna audzināšanā, un ļautu iemācīties gan disciplinēšanas metodes, gan veidu, kā bērnam parādīt savu mīlestību, uzmanību un veltīt laiku.
Ministrijas ierosinājums atgādina ugunsgrēka dzēšanu, kas nenozīmē, ka problēma tiks atrisināta. Tādēļ sabiedrības reakcija lielā mērā ir emocionāla. Tā vēlas zināt – kāds būs pasākumu kopums, kas tiks īstenots, lai risinātu problēmu līdz tam pēdējam brīdim, kad tiks pieņemts lēmums, ka skolēns tiek izslēgts? Šīs atbildes ir izšķirošas mūsu bērnu nākotnei. Skaidrs ir viens, bērni nedrīkst būt pieaugušo problēmu risināšanas līdzeklis, bērnu sāpes nevar būt neērtas, un publiska bērnu sodīšana ir vēl lielāku problēmu sākums. Un galu galā, vai tiešām kāds tic, ka izslēgšana no mācību iestādes kādu bērnu padarīs labāku un veiksmīgāku?
Graudi ripo
Latvijā šogad varētu būt vēsturē lielākā graudu raža
Latvijā šogad raža tika liela, ka gaņģi netur. Lielajām kravas mašīnām parasti aizliegts pārvietoties pa Rīgas centru dienas laikā, bet līdz 1.septembrim zemnieku kravas drīkstēs vest pāri Akmens tiltam līdz ostai cauru diennakti, jo graudu un rapša ir tik daudz, ka Latvijā neesot kur uzglabāt. Jāber kuģos un jāpārdod uz ārzemēm.
Pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem, šogad graudaugu kopraža varētu sasniegt 1,8 miljonus tonnu. Ja visu veiksmīgi novāks, tad, spriežot pēc Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā atrodamās informācijas, tas varētu būt lielākais birums Latvijas vēsturē. Tieši pirms kara ražas bija ap 1,3 miljoniem tonnu, neatkarības atjaunošanas brīdī 1990.gadā nedaudz mazāk par 1,6 miljoniem tonnu, bet kopš 1991.gada lielākā raža bijusi 2008.gadā – 1,689 tonnas.
Pēdējā laikā Latvijas ekonomika izrādījusi apbrīnojamu spēju izcelties ar pozitīviem panākumiem, kamēr citur sejas kļūst aizvien garākas un roku lauzīšana aizvien krampjaināka. Tagad arī lauksaimniecībā Latvijai izdevies izcelties uz kopēja pagrimuma fona, jo daudzviet citur prognozes ir sliktas. Kamēr mūsu pilsētniekiem un atpūtniekiem šāgada tā sauktā «vasara» nav nesusi daudz siltu, saulainu brīžu, pasaule kopumā ir cepusies rekorda svelmē. Jūlijs bija ne tikai karstākais mēnesis ASV vēsturē, bet arī neparasti sauss. Vidienes štati, kas ir starp galvenajiem pasaules graudu audzētājiem, tagad piedzīvo lielāko neražu pēdējo 50 gadu laikā. Sestā daļa no gaidītās kukurūzas ražas jau gājusi bojā, kukurūzas un sojas pupiņu cenas sasniegušas vēsturē augstāko līmeni. Arī kviešu cenas pēdējos mēnešos nozīmīgi augušas, tiesa, tās vēl nepārsniedz 2007. un 2008.gada atzīmi. Gan Eiropas Savienībā, gan Melnās jūras reģionā gaidāmas mazākas kviešu ražas, bet citu graudu trūkums vairo pieprasījumu.
Latvijas graudu audzētājiem tas viss nāk par labu. Parasti lielas ražas nozīmē mazas cenas. Tagad Latvijā reti labs gads graudiem sakrīt ar cenu pīķi pasaules tirgos. Ir iemesls zemniekiem pātagot fūres uz ostu.
Ēdājiem augstās cenas gan nav labākā no ziņām, un jau pieaug bažas, vai mūs negaida 2007. un 2008.gada krīzes atkārtojums. Toreiz augstās graudaugu cenas pasaulē nozīmīgi cēla pārtikas cenas un sevišķi smagi skāra nabadzīgākās valstis, kurās pieauga sociālā spriedze un nemieri.
Tāpēc sevišķa uzmanība atkal tiek pievērsta biodegvielai. ASV valsts noteikumu rezultātā ap 40% kukurūzas ražas tiks pārstrādāta etanolā. Taču, kā šonedēļ The Financial Times rakstīja finansists Džeremijs Grantems, viena sporta džipiņa bāka, pilna ar biodegvielu, satur kaloriju daudzumu, kurš varētu veselu gadu pabarot kādu Ēģiptes zemnieku. Vai ir pareizi, ka attīstītā pasaule savos spēkratos dedzina no graudiem ražotu degvielu, kamēr cilvēkiem nabadzīgākās valstīs ir aizvien grūtāk sagādāt sev ēdienu?
Jau pagājušajā gadā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) atzina, ka valstu uzliktās biodegvielas patēriņa kvotas veicina straujas lauksaimniecības preču cenu svārstības, un ieteica «atcelt pašreizējos valsts noteikumus, kuri dotē (vai nosaka) biodegvielu ražošanu vai patēriņu». PLO ģenerāldirektors Žozē Graciano da Silva pagājušajā nedēļā īpaši aicināja ASV atcelt obligāto biodegvielas ražošanu, lai atstātu vairāk graudu cilvēkiem, kā arī lopkopībai.
Šai diskusijai ir aktuāla rezonanse Latvijā. Jau kopš gada sākuma virmo pašmāju biodegvielas ražotāju neapmierinātība ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto enerģētikas stratēģiju. Tā paredz pārtraukt tiešo valsts atbalstu biodegvielas ražošanai, kas no 2005. līdz 2010.gadam bija 67,3 miljoni latu. Taču, kā norāda ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, šis atbalsts, kas ievērojami pārsniedza sākumā plānoto, nav pat sevišķi palīdzējis Latvijai izpildīt ES uzlikto pienākumu palielināt transportā izmantoto atjaunojamo energoresursu apjomu, un lielākā daļa saražotā tikusi eksportēta.
Tiesa, EM nepiedāvā atteikties no jebkāda atbalsta biodegvielas nozarei. Latvijai vēl aizvien ir saistoša ES biodegvielu atbalstošā politika, un līdz ar to ministrija iesaka paaugstināt obligāto biodegvielas piejaukumu fosilajai degvielai un citus soļus, kuri veicinātu patēriņu.
Tomēr jau otrais straujais pārtikas cenu pieaugums pēdējo piecu gadu laikā un ar to saistītie aizvien skaļākie jautājumi par biodegvielas ekonomisko un ētisko vietu šajā procesā liek domāt, ka ne tikai no valsts budžeta, bet arī no ilgtermiņa stratēģijas viedokļa ir pareizi pārtraukt dotācijas nozarei, kuras izveidi jau no paša sākuma diktējuši nevis ekonomiskie aprēķini, bet gan politiski vērtējumi par klimata un dzīves vides ilgtspēju. Aizvien nostiprinās pārliecība, ka šie vērtējumi bijuši kļūdaini un tiks pārskatīti.
Turklāt izrādās, ka pat zemniekiem šādi viņu produkcijas uzpircēji nav īsti vajadzīgi. Vēl pavasarī, pirms tagadējās lieliskās tirgus konjunktūras, Zemnieku saeima un Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija atzina, ka lauksaimniecības produkcijas noietam biodegvielas ražotāji nedod būtisku pienesumu.Tagad zemnieki var apmierināti skatīties, kā graudus ved uz ostu. Mēs pārējie varam cerēt, ka aizvien vairāk šo graudu tiks izmantoti, lai paēdinātu cilvēkus.
Komentārs 140 zīmēs
Atkal zelts. Trešo ceturksni pēc kārtas Latvijai straujākā izaugsme (salīdzinot ar iepriekšējo gadu) ES – 4,3%. Sudrabs Slovākijai, bronza Lietuvai.
Elš un pūš. Eirozonas kopējā ekonomika 2.ceturksnī saruka par 0,4%, bet Grieķijas par 6,4%. Nākotne Atēnās izskatās drūma.
Vēl nedaudz naudiņas. Saeima no Hipotēku bankas pirks ēku par Ls 1,66 milj. Vēl tikai pirms diviem mēnešiem valsts bankā ieguldīja 25 milj.
Gausais tiesiskums
Trīs gadus un septiņus mēnešus pēc 13.janvāra notikumiem tiesa tos nav izvērtējusi
Trīs gadus un septiņus mēnešus pēc 2009.gada 13.janvāra grautiņiem tiesa pirmdien piesprieda sodu vienam no to dalībniekiem. Tiesas lēmumu gaida vēl 68 apsūdzētie. Pat ja pēdējam šajā rindā nebūs jāgaida vēl sešdesmit astoņas reizes trīs komats septiņus jeb aptuveni 250 gadus, Latvijas tiesu sistēmas nespēja efektīvi izvērtēt atjaunotās valsts vēsturē nopietnākās masu nekārtības, laikam ritot, sabiedrības priekšstatos netieši attaisno to dalībniekus un piešķir tiesājamajiem tādu kā mocekļu oreolu.
Tas nevieš sabiedrībā pārliecību, ka šādi notikumi neatkārtosies, drīzāk otrādi. Gadiem novilcināts sods dažiem var radīt sajūtu, ka var dauzīt logus un izlaupīt veikalus, ja to dara barā un ar it kā politisku ieganstu, nu, kaut vai vienkārši aurojot: «Atlaist Saeimu!» Turklāt ir saduļķota arī to politiķu atbildība, kuru rīcība veicināja šādu notikumu pavērsienu, kas nu iznāk esam ja ne gluži normāls, tad vismaz ne tiesā neizbēgami sodāms. It īpaši, kad likumdevēji cītīgi strādā, lai kļūtu mazāk citu iespēju tautai ietekmēt politisko procesu, tajā skaitā arī atlaist Saeimu.
Ziņām par vienam grautiņu dalībniekam piespriestajām 100 stundām piespiedu sabiedriskā darba vietumis bija virsraksti, ka viņš notiesāts ar «spaidu darbiem». Patiesībā jau spriedums nav nesamērīgi bargs. (Likumā paredzētais sods par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās, kuras saistītas ar grautiņiem, postījumiem, dedzināšanu, mantas iznīcināšanu vai ar pretošanos varas pārstāvjiem, ir brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz 12 gadiem.) Citā reizē par akmeņu mešanu logos un policijas auto apgāšanu būtu garantēts termiņš aiz restēm. Lai arī kādus vainu mīkstinošus apstākļus būtu saskatījusi tiesa, sprieduma blakus vēsts vismaz daļai sabiedrības varētu būt, ka pulkā pēc politiska pasākuma var atļauties to, ko citādi nevar.
Komentāros par pirmdien pasludināto tiesas spriedumu tiek pastāvīgi atgādināts, ka pēc masu nekārtībām Londonā pērn augustā tajos pieķertie saņēma tiesas vērtējumu 2-3 mēnešu laikā. Salīdzinājums, protams, nav par labu Latvijas tiesu sistēmai. (Taisnības labad jāteic, ka Lielbritānijā likumsargi arī saņēma itin bargus pārmetumus. Piemēram, Lielbritānijas tieslietu ministrs Kenets Klārks asi kritizēja «nefunkcionējošo sodu sistēmu», ka tā pieļāvusi tai labi zināmo agrāk sodīto personu aktīvu dalību nemieros.)
Galvenā atšķirība, kāpēc tur grautiņu vaininieku sodīšana secās tik raiti, – katrs no apsūdzētajiem stājās tiesas priekšā atsevišķi un saņēma novērtējumu savām individuālajām darbībām. Latvijā arī katrs no apsūdzētajiem beigās saņems savas rīcības novērtējumu, taču sākotnēji policija un prokuratūra visas epizodes izmeklēja vienas lietas ietvaros, un 68 apsūdzētie tiesai šogad janvārī tika nodoti vienā lielā lietā.
Laika gaitā tiesa lietu gan sadalīja vairākās (piemēram, februārī piesprieda reālu trīs gadu cietumsodu kādam vēl vienā noziegumā apsūdzētam un agrāk tiesātam grautiņu dalībniekam, bet prokuratūra jau pēc lietas nonākšanas tiesā tai pievienoja vēl divus apsūdzētos), taču tiesāt visus sāka vienā lielā un palaikam jautrā pulkā. Līdzko kāds nebija ieradies, tiesas sēde bija jāatliek.
Lielbritānijā ir anglosakšu, nevis Kontinentālā tiesību sistēma kā Latvijā. Katrai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Taču ilgā kolektīvā tiesāšana diezin vai ir tiesību sistēmas nolemta. Tiesību eksperti norāda, ka arī tik apjomīgas lietas varētu izvērtēt ātrāk, veicot izmaiņas Kriminālprocesā un palielinot tiesnešu skaitu.
Tas būtu pirmām kārtām likumdevēju darbs. Diemžēl paliek iespaids, ka Saeimai pašlaik vairāk rūp nevis tieslietu sistēmas efektivitātes palielināšana, bet gan tautas iespēju ietekmēt politisko procesu, kas bija arī 2009.gada notikumu politiskais fons, būtiska ierobežošana.
Grautiņi 13.janvārī sākās pēc mītiņa Doma laukumā, kura galvenie iedvesmotāji bija Sabiedrības citai politikai līderi Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs. Bezatbildīgi populistiskais pasākums, ekspluatējot sabiedrībā sakrājušos neapmierinātību ar «trekno gadu» valdītāju politiku, un tam brīdim bezatbildīgā prasība atlaist Saeimu kļuva par ieganstu bezjēdzīgajai postīšanai Vecrīgā.
Pēc šiem notikumiem prezidents Valdis Zatlers izvirzīja Saeimai «ultimātu», kura viens no punktiem bija Satversmes grozījumi, kuri ļautu arī tautai ierosināt nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Saeima to izpildīja, un šādus Satversmes grozījumus visdedzīgāk atbalstīja partijas, kuras kopš tam apvienojušās Vienotībā. Bet pašlaik tieši Vienotība dzen uz priekšu grozījumus likumā, kuri nesamērīgi sarežģītu vai pat padarītu praktiski neiespējamus tautas ierosinātus referendumus, pēc 2015.gada 1.janvāra – arī par Saeimas atlaišanu.
Sodam tiesiskā valstī ir jēga, ja tas ir gan taisnīgs, gan arī ātrs un nenovēršams. Bet jēdzīga politika demokrātiskā valstī ir tāda, kas nodrošina un paplašina tautas demokrātiskās tiesības. Trīs gadus un septiņus mēnešus pēc notikumiem Vecīgā diemžēl var secināt, ka to tiesisks izvērtējums arvien nav noticis. Bet politiķiem atkal šķiet svarīgāk nodrošināties pret tautas tiesībām traucēt viņus «valstiskā darbā», nevis paplašināt tai iespējas lemt par savas valsts politiku. «Mācības», ko varēja gūt no šiem gandrīz četrus gadus senajiem notikumiem, līdz šim diemžēl lielā mērā gājušas secen.
Komentārs 140 zīmēs
Nolemtības bezcerība. Vaicāts, vai pienāks laiks, kad «nacionālā buržuāzija» atkal pārņems varu Latvijā, Lembergs atbild: «Nē.»
Olimpiāde noritēja teicami, kaut gan ASV prezidenta kandidāts Romnijs bija apšaubījis Londonas spējas to nodrošināt. Tiesa, uzreiz, kā parasti, bija mainījis viedokli…
Valstiska kultūra. Madonnu, kas paudusi atbalstu Pussy Riot, Krievijas vicepremjerministrs Rogozins tviterī nodēvēja par «b…» (latviski – «m…»)
Naudas blaknes
Latvijā pieaug Krievijas investīcijas. Daļa naudas gan slēpjas ārzonu palmu birzīs, taču arī oficiālie skaitļi ir nepārprotami – Krievijas pilsoņi vai firmas Latvijas uzņēmumu kapitālā investē četrreiz biežāk nekā pirms diviem gadiem. Nav retums Krievijas ļaudis, kas iegādājušies mājokli Latvijā vai pat pavisam pārcēlušies te uz dzīvi.
Ko šī tendence nozīmē? Acīmredzot, uzturēšanās atļauja ES valstī ir kārdinošs kumoss aktīviem cilvēkiem, kuri spēj nopelnīt naudu Krievijā, taču nevar savā zemē nopirkt gana drošu un sakārtotu dzīves telpu.
Investīcijas, kas rada darba vietas, jaunas idejas un ļauj mums kļūt turīgākiem, ir svētīga lieta. Diemžēl ne visas investīcijas ir tādas. To jau sapratām treknajos gados, purvainu pļavu būvlaukumos iecementējot miljonus. Krievijas nauda nāk ar savām blaknēm. Tas, ka uzturēšanās atļauju tīkotājiem desmitreiz populārāks naudas «galamērķis» ir nekustamie īpašumi, nevis biznesa radīšana, ir tikai pusbēda.
Bīstama ir īpašnieku un to patieso mērķu slēpšana, īpaši nozarēs, kurām ir ietekme uz sabiedrības dzīvi un politiku. Skandalozākais piemērs – vietējās krievu preses uzpirkšana pēdējos mēnešos. Ar krievu avīzi «nosist» Latvijas valdības ministru ir grūti, taču Rīgas dome gan ir stipri vieglāk aizsniedzama. Likums prasa mediju īpašnieku caurskatāmību, bet… krietni vecāka paruna skaidro – bagāts dara, kā grib.
