Arī sportā ir jānosauc prioritātes

Arī tie, kas, aizstāvot Latvijas karoga krāsas, par medaļām necīnās, ir pelnījuši piepildīt sapni par dalību olimpiskajās spēlēs, uzskata pieredzējušais sporta apskatnieks Lauris Lizbovskis

Pie pusdienām Osīrisā Lauris Lizbovskis vēlreiz pārcilā spilgtākos aizvadīto divu nedēļu iespaidus – mūsējo medaļas, jaunos Latvijas rekordus, vilšanās asaras un kļūdas. Kopsavilkums ir šāds – tādu pozitīvo šoku kā lietuviešu kolēģi pēc Meilutītes zelta mūsu sporta žurnālisti nepiedzīvoja, tajā pašā laikā daudzi no sportistiem, kas palika ārpus medaļnieku trijnieka, uzrādīja rezultātus, ar kuriem patiesi varam lepoties. Piemēram, Poļinas Jeļizarovas jaunais Latvijas rekords 3000 metru šķēršļu skrējienā vai Artūra Plēsnieka septītā vieta svarcelšanā. Arī daudzcīņieces Lauras Ikaunieces devītā un šķēpmetējas Madaras Palameikas astotā vieta ir rezultāts, kas pierāda – mūsējās uz Londonu nebrauca ekskursijā. «Iekļūšana olimpiskajā desmitniekā ir super sasniegums. Paskaties, kāda ir konkurence, kādas emocijas, kāda pašatdeve,» uzskaita Lauris. Esot gan jāatzīst – arī emociju ar treknu mīnusa zīmi olimpisko spēļu laikā netrūka. Laurim visskumjāk bijis skatīties šķēpmešanu – viņš pats savaulaik trenējies šajā disciplīnā, tāpēc prot precīzi uzstādīt neveiksmju diagnozi. «Trakākais jau tas, ka treniņos visi trīs šķēpmetēji mierīgi meta pāri 80 metriem. Tātad viss ir pašu galvās. Tagad jāskatās, vai nu jāmet miers šķēpmešanai, vai būtiski jāmainās pašiem, jo šīs jau ir trešās sacensības pēc kārtas, kurās večiem nekas nesanāk,» saka Lauris. Viņš atzīst – ne katram ir tādi dzelzs nervi kā Mārtiņam Pļaviņam, taču elites klases sportistiem ir jāmāk saņemties. Taču problēmas ar koncentrēšanos bija ne tikai latviešiem. Arī galvenie favorīti – līderis šķēpmešanā, norvēģis Andreass Torkildsens, soms Tero Pitkemeki un sezonas līderis, čehs Vitezslavs Veselijs no Londonas mājās aizbrauca bez medaļas.

Pirms olimpiskajām spēlēm prognozes par to, cik reizes apbalvošanas ceramonijās Londonā pacels Latvijas karogu, svārstījās no vienas līdz trim. Lauris godīgi atzīst – otru zeltu no Māra Štromberga neesot gaidījis, jo Mārim grūti gāja ar iekļūšanu pusfinālā un finālā. Taču, kad finālā trases vidū Māris pēc veiksmīga manevra pārņēmis vadību, bijis skaidrs – olimpisko zeltu jaunajam pasaules čempionam austrālim Semam Viloghbijam Māris neatdos. Savukārt Pļaviņa un Šmēdiņa medaļa bijusi «loģiska». «Pirms gada pasaules čempionātā viņi bija ceturtie, un tur konkurence ir daudz lielāka nekā olimpiādē. Taču toreiz daudzi to pat nepamanīja, valdība prēmijās nevienu santīmu neiedeva,» saka Lauris, paskaidrojot, ka pludmales volejbolā katrs pasaules reitinga pirmā desmitnieka spēlētāju pāris var apspēlēt katru, neatkarīgi no tā, kurā pozīcijā dotajā brīdī atrodas. Arī Pļaviņam un Šmēdiņam pusfināla otrajā setā pietrūka pavisam nedaudz, lai salauztu brazīļu duetu. «Varbūt, ja pagājušogad, pēc pasaules čempionāta būtu viņiem iedota prēmija, puišiem sanāktu vēl viena nometne, labāki sparinga partneri…,» aizdomājas Lauris. Viņaprāt, šie olimpiskie panākumi ir labs iemesls pārskatīt gan profesionālā sporta finansēšanas sistēmu, gan prēmiju dalīšanas pamatprincipus. «Karpu makšķerēšanas čempioniem valdība samaksā prēmijas, bet Pļaviņam un Šmēdiņam par ceturto vietu nekā. Arī, piemēram, Zigismundam Sirmajam par pasaules junioru rekordu šķēpmešanā nekas nepienācās. Tagad arī Jeļizarovai ir rekords, finālā viņa skrēja, cīnoties ar vīrusu, bet prēmija nepienākas,» absurdos piemērus uzskaita Lizbovskis. Viņš labi zina lielā sporta aizkulises, tāpēc droši var apgalvot – bez pietiekama finansējuma uz olimpisko medaļu cerēt ir naivi. «Nometnes, treneri, sporta ārsti, masieri – tas viss maksā naudu un bez tā šodien nevar cerēt uz rezultātu. Pie mums ir tāds kā aburtais loks – naudu dod tikai tad, kad ir rezultāts, bet to sportists nevar sasniegt, jo nav līdzekļu,» saka Lauris. Turklāt problēmas Latvijas sporta finansēšanas sistēmā ir ne vien līdzekļu trūkums, bet arī to sadale. Vēl joprojām nav noteikti Latvijas prioritārie sporta veidi, tāpēc nauda tiek dalīta pēc principa – katram pa drusciņai. Tā rezultātā pie pietiekama finansējuma netiek faktiski neviens. Lizbovskis uzskata – pienācis laiks valdībai skaidri noteikt prioritātes. «Vieglatlētika, jo tas ir visa pamats – visi labie bobsleja stūmēji nāk no vieglatlētiem; BMX, jo tas ir sporta veids, kas jauniešus «noņem» no ielas; pludmales volejbols, jo lielajā volejā mēs ar lielvalstīm nevaram cīnīties; arī cīņas sporti, jo puikām labāk «izkauties» zālē, ne vārtu rūmē,» uzskaita Lauris. Turklāt, daudzi no olimpiskajiem sporta veidiem nav tie pelnošākie, tāpēc bez valsts atbalsta neiztikt. Kad jautāju, vai viņaprāt jāatbalsta arī tie sporta veidi un sportisti, kuri olimpiskajās spēlēs netika tālāk par kvalifikācijas raundu, Lauris iekarst. «Ir jāieliek pamats, lai bērni var nodarboties ar sportu un ir treneri, kuri laikus pamana talantus. Tad arī būs medaļas. Turklāt, jābrauc visiem, kas izpildījuši normatīvu – ir jāļauj piepildīt sapni par olimpiskajām spēlēm. Piemēram, ja Kuzminam ar veselību viss būs kārtībā, man nav žēl, ka viņš brauc uz Rio. Lai tikai latviešu valodu iemācās,» nosmejas Lauris. Turklāt viņš zina, cik daudz mūsu amatieri ieguldījuši, lai sapni piepildītu. Piemēram, Dace Lina, kura olimpiskajās spēlēs noskrēja maratonu, vai soļotājs Igors Kazakēvič-s. «Viņu pašdisciplīna un apņēmība ir labs piemērs jauniešiem, kā sasniegt mērķi – piedalīties olimpiskajās spēlēs,» uzskata Lauris.

Protams, es nevaru nepajautāt par mūsu sporta komentētājiem. Par to, kāpēc liekas, ka Eurosport par to pašu disciplīnu stāsta daudz kvalitatīvāk, un kāpēc tik daudzi cilvēki sociālajos tīklos neskopojās ar niknām piezīmēm, vainojot komentētājus emociju trūkumā, muļķību sarunāšanā un tamlīdzīgi. «Lai komentētu kādu sporta veidu, ir profesionāli jāpārzina katra detaļa, bet komentētāju mums ir tik, cik ir,» samiernieciski saka Lauris. «Ir tādi, kuru komentētas futbola spēles laikā varu mierīgi aiziet uz virtuvi uztaisīt maizīti un vārtus garām nepalaidīšu, bet ir tādi, kurus klausoties drīzāk var aizmigt, nevis vārtus «sadzirdēt»». Lauris atzīst, arī viņam pašam, skatoties retāk redzētus sporta veidus, reizēm pietrūkst profesionālu skaidrojumu, ja sacensības nekomentē konkrētā sporta veida speciālisti. Bet BMX no sporta žurnālista viedokļa ir viena no sarežģītākajām disciplīnām, jo pusminūtē ir jāpaspēj izstāstīt visu, kas notiek trasē. «Protams, jebkurš Valmieras puika paspēs desmit reizes nobļaut «Māris Štrombergs, Māris Štrombergs… jā! Uzvara!»,» smejas Lauris. Taču viņš nepiekrīt tiem, kas kritizē visu un visus. Piemēram, svarcelšanu televīzija komentēt bija uzaicinājusi spēkavīru Raimondu Bergmani, vieglatlētiku – bijušo barjerskrējēju Gunti Pederu, bet pludmales volejbolā savulaik profesionāli spēlējušais Kaspars Timmermanis sīkumos stāstījis gan par sporta veida profesionālajām niansēm, gan sirsnīgi jutis līdzi mūsējiem. «Tur man nebija jautājumu, kāpēc jāiet pie tiesneša pastrīdēties, kāpēc tas punkts iedots un kāpēc šito servi grūti uzņemt,» kolēģi paslavē Lauris. Turklāt, ja kādam pludmales volejbolā trūcis emociju, tās labi varēja dzirdēt fonā, jo tribīnes enerģiski uzgavilējušas katrai labai izspēlei. Tāpat viņš paslavē LTV kolēģus par centību rādīt pēc iespējas daudz mūsējo startu. «Vienu reizi skatos vieglatlētiku un nesaprotu, kāpēc LTV pārslēdzas uz peldēšanas priekšsacīkstēm… Bet tad mūsējā nopeld, un televīzija atkal īstajā laikā paspēj pieslēgties atpakaļ uz atlētu startiem olimpiskajā stadionā. Pozitīvi,» saka Lauris.