Cik viņu ir, neviens precīzi nezina, taču arvien vairāk. Labāk sauksim viņus par mobilajiem latviešiem, nevis aizbraucējiem, jo aptaujas liecina – vismaz ceturtā daļa plāno Latvijā atkal atgriezties. Kamēr dzīve rit citās pasaules malās, viņi turpina uzturēt saikni ar «mājām». Šoreiz uzklausījām trīs ļoti dažādus bērnu stāstus par to, kā viņi svešumā izjūt un trenē savu latvietību
Latvijā viss ir garšīgāks, – šovasar man un tētim par lielu prieku paziņoja mūsu vienpadsmit gadus vecā meita Tīna Jegermane. Tīnas tēta diplomāta un pašreizējā Latvijas vēstnieka Dānijā Ginta Jegermaņa darba dēļ Tīna ir dzimusi Igaunijā un no sava vienpadsmit gadus garā mūža tikai četrus gadus pavadījusi Latvijā. Taču viņa zina, ka viņas zeme ir Latvija, viņas valoda un kultūra ir latviešu. To viņa sajūt ikdienā Dānijā kā kaut ko īpašu ne tikai tāpēc, ka savā starptautiskajā skolā ir vienīgā no Latvijas, bet arī tāpēc, ka divas reizes nedēļā pati sēžas pie latviešu valodas un literatūras mācību grāmatām, lai turētu līdzi saviem bijušajiem klasesbiedriem Latvijā, ar kuriem kopā mācījās pirmajā klasē.
Tīnas dzīves pieredze, protams, atšķiras no daudziem citiem latviešu bērniem, kas mūsdienās aug, izkaisīti pasaulē. Mēs atrodamies ārzemēs, darba dēļ kalpodami Latvijai, un zinām, ka agrāk vai vēlāk noteikti atgriezīsimies savā zemē. Mūsu ceļš gan ziemas garajās brīvdienās, gan vasarā vienmēr ved uz Latviju. Tīnas mērķis un nepieciešamība ir ne tikai noturēt latviešu valodu sarunvalodas līmenī, bet censties sasniegt tādu līmeni, lai, kādā brīdī atgriežoties Latvijā, varētu turpināt mācības Latvijas skolā vai augstskolā. Tāpēc arī Tīna turpina dziedāt skolas korī Dānijā. Trūkst tikai tautas deju kolektīva…
Papildu piepūle
Latviešu valodas mācībām veltām divas pēcpusdienas nedēļā, un, tā kā skolas gads Dānijā ir garāks, ar katru vasaru Rīgā pirktajām mācību grāmatām tiekam galā šā mācību gada ietvaros. Lai arī varbūt izklausās mazliet nežēlīgi no vecāku puses, Tīna zina, ka citas ārpusskolas aktivitātes var plānot tikai tad, ja tās netraucē latviešu valodas apgūšanai. Ja nu kādā nedēļā plāni tomēr mainās, tad latviešu valodu apgūstam brīvdienās. Tāda nu ir cena dzīvošanai svešumā.
Taču pūles ir tā vērtas, par ko Tīna ir vairākkārt pārliecinājusies pati. Reiz skolā kāda skolotāja lūdza bērnus pastāstīt par sevi un izcelt ko īpašu. Tīna pati bija iedomājusies pateikt, ka ir vienīgā latviete skolā un ka tas ir kas īpašs. Par savu uzskatu nemaldību viņa katru gadu pārliecinās skolas ikgadējās kultūru dienās, kad īpaši tiek atzīmēta kultūru daudzveidība starptautiskajā vidē.
Tad lielajā zālē sapulcējas visi skolēni, zālē izkārti valstu karogi un katra valsts tiek atsevišķi nosaukta. Kā lai nepriecājas, ja Latvijas karogs plīvo un tās vārds izskan vienlīdzīgi ar citām valstīm, pat ja no tām nāk vairāki desmiti skolēnu, bet no Latvijas tikai viens. Tīna stāsta, ka bieži vien cilvēki, izdzirdot par Latvijas iedzīvotāju mazo skaitu, brīnās par tik mazu valsti, taču nu jau viņa labi apzinās, ka izmēram nav nozīmes, tikai paša iekšējai pārliecībai un lepnumam.
Bērnu audzināšana latviskā garā svešumā patiesībā ir laba skola arī pašiem vecākiem, lai atkal un atkal atgrieztos pie tradīcijām, paražām, svētkiem un kultūras mantojuma. Pie tā, ko Latvijas ikdienā, kad tas viss ir apkārt un ar roku aizsniedzams, varbūt nemaz nenovērtējam. Tā kā šoreiz devāmies uz ārzemēm kopā ar skolas vecuma bērnu, nodrošinājāmies ar satelīta televīziju, un tagad mums pieejamas visas Latvijas televīzijas programmas. Par darbdienu vakara rituālu kļuvis raidījuma 100 g kultūras kopīga skatīšanās.
Savukārt visi svētki un svinamās dienas ir ļoti laba iespēja parunāt par to jēgu, izcelsmi un salīdzināt ar citu tautu, ko Tīna sastop skolā, tradīcijām. Pērn Līgo vakarā, ko Dānijā arī svin ar ugunskuriem kā Svētā Hansa dienu, Tīnai no dārza jasmīnu krūma uzpinām vainagu un priecājāmies līdz ar dāņiem, kuri neko tādu nebija redzējuši.
To, ko nevar ikdienā saņemt televīzijā un internetā, kur Tīna sazinās ar saviem Latvijas draugiem un radiem, triecientempā apgūstam dažās nedēļās Latvijā. Apmeklējam izstādes, pasākumus, pērkam latviešu grāmatas, baudām Latvijas ēdienus un dzērienus. Tam visam ir īpaša garša un smarža – saules, Kuivižu jūras, Vecrīgas bruģa, šokolādes sieriņu un konfekšu, rupjmaizes un saldskābmaizes, gotiņu un marmelādes. Taču Tīnai vislabāk patīk uz Dāniju līdzi ņemtais ķiršu ievārījums, jo tas ir kopā ar vecmāmiņu gatavots un smaržo pēc vasaras dzimtas mājās.
– Sanita Upleja, Tīnas mamma
Es no Latvijas aizbraucu 14 gadu vecumā. Kad uzzināju, ka jādodas prom, nespēju aptvert notiekošo – man negribējās pamest Latviju un nezināju, ko nozīmē dzīvot citā valstī. Un tā es kopā ar māsu un mammu pārvācos uz Nīderlandi. Sākumā bija nodoms palikt tikai gadu, tagad mēs esam prom jau četrarpus gadus. Kādreiz domāju, ka pabeigšu vidusskolu un tad došos atpakaļ, bet notika citādi. Nu jau studēju pirmajā kursā un dzīvoju Hāgā.
Nīderlande ir tikai otrā Eiropas pusē, un atbraucot es nebiju gaidījusi kultūršoku, tomēr tas mani piemeklēja. Cilvēki un vide šeit ļoti atšķiras, un man bija grūti pierast. Joprojām ir lietas un tradīcijas, kuru pietrūkst, un, lai arī ko citi teiktu par latviešiem, man šķiet, ka viņi ir vieni no vissirsnīgākajiem cilvēkiem. Ir tradīcijas, ko es nekad negribu aizmirst, piemēram, latviešu Jāņi. Šeit svinēt Jāņus nav tas pats, kas svinēt Jāņus Latvijā, to īpašo sajūtu notvert nevar.
Kopš nedzīvoju Latvijā, vasaras brīvlaiks ir mans mīļākais laiks, jo es varu pavadīt vairākas nedēļas mājās. Protams, lai arī cik mīļa man Latvija, tas, ka es dzīvoju ārzemēs, atstāj iespaidu uz to, kā jūtos, esot Latvijā. To bieži nesaprot cilvēki, kuri Latvijā pavada 365 dienas gadā. Taču atzīstu – ja nebūtu pārvākusies, diez vai novērtētu Latviju un latviešu tradīcijas tā, kā es novērtēju tagad.
Var jau būt, ka tas izklausās saldsērīgi, bet Latviju uzskatu par savām mājām. Es esmu latviete, un tās ir manas mājas. Nedomāju, ka jeblkad spētu būt citas valsts pilsone vai tautiete. Es uzaugu Latvijā un, lai arī pašlaik tur nedzīvoju, ceru kādu dienu atgriezties. Ja mēs, latvieši, tur nedzīvosim, – kas tad dzīvos? Tā ir mūsu valsts un latviešiem tur ir jādzīvo. Es nespēju pateikt, kad pati atgriezīšos, varbūt pēc gada, pieciem vai desmit, bet tam nav nozīmes. Zinu, ka gribu atgriezties un dzīvot valstī, kurai piederu.
Latviešu valoda ir daļa no manas dzīves, ko es mēģinu uzturēt un neaizmirst. Katru dienu pēc skolas mājās runāju latviski. Arī augstskolā man ir paziņas no Latvijas, un, lai arī manas zināšanas nav tik labas kā jauniešiem dzimtenē, es neesmu tās pazaudējusi. Man patīk lasīt grāmatas; vislabākās, protams, ir nevis tulkotās grāmatas, bet gan latviešu autoru darbi.
Man ir prievīte un aproce Latvijas karoga krāsās. Tās man ik dienu atgādina, no kurienes esmu. Modernās tehnoloģijas ir padarījušas komunikāciju vieglāku, un spēju sazināties ar draugiem un radiem Draugiem.lv, e-pastos un skaipā. Ir jauki rakstīt un runāt latviešu valodā, jo tā nav mana ikdienas dzīve. Katru reizi, kad kāds atbrauc ciemos, es lūdzu, lai atved biezpiena sieriņus, Talsu sieru un barankas. Ir ēdieni, kurus šeit nevar nopirkt, bet kuru man pietrūkst. Tas ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā es sev par Latviju atgādinu.
Latvija ir daļa no manas dzīves, tā ir daļa no tā cilvēka, kas es šodien esmu. Lai arī es tur neatrodos, es nevaru aizmirst savus draugus, ģimeni, paradumus un tradīcijas – tas viss man ir nozīmīgi un svarīgi, lai arī kur es atrastos.
– Līza Leimane, vairāk nekā četrus gadus dzīvo Nīderlandē
Paula Švalbes mamma Laila un tētis Aldis iepazinās Amerikā, apprecējās Latvijā un 1998.gadā tēva darba dēļ pārcēlās uz dzīvi ASV, kur pēc gada piedzima Pauls. Ģimene dzīvo Mineapolisas apkaimē, Minesotas štatā. Paula tēvs ir biznesa analītiķis, mamma strādā Montesori skolā par skolotāju. Vecākais brālis Elmārs strādā uzņēmumā Scott Equipment par rasētāju un metinātāju.
Pēc mācību nedēļas amerikāņu skolā Pauls apmeklē latviešu skolu, ko vada viņa mamma. Skolā pašlaik mācās 34 bērni, mācības notiek katru sestdienu, izņemot svētku dienas, no deviņiem rītā līdz vieniem pēcpusdienā. Pauls skolu sāka apmeklēt trīs gadu vecumā, šogad būs viņa izlaidums. Skolā māca gan latviešu valodu un gramatiku, gan Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. Laiku pa laikam ir kāds, kurš sāk čīkstēt: «Kāpēc man tā latviešu skola vajadzīga?» atzīst Laila Švalbe, bet daudz kas atkarīgs no cilvēkiem, kuri darbojas ar bērniem. Un no vecākiem, kuriem kādreiz nākas piespiest un pārliecināt bērnus mācīties valodu, ko viņi ikdienā nedzird. Kaut Laila atzīst, ka liela daļa skolas bērnu kaut reizi pabijuši Latvijā, ir bērni, kuri tur pavada visu vasaru.
Bikses nav īstās
Paula vecmāmiņas un vectētiņi, krustmāte, tantes un abi brālēni dzīvo Latvijā. Pirms četriem gadiem Latvijā ciemojās mamma un Pauls, pagājušajā vasarā viņi to apmeklēja visi četri – mamma, tētis, brālis un Pauls. Nākamajā dienā pēc ielidošanas Rīgā Pauls devās uz nometni Pie Sprīdīša Cēsu pusē, kur piedalījās daži bērni no ārzemēm, no ASV viņi bija divi – Pauls un astoņus gadus vecais ģimenes draugu dēls Toms. Mammas zvanīja puikām gandrīz katru dienu, jo «mazliet uztraucās», bet nometnē bija interesanti, un nedēļa pagāja ātri.
Paula vienaudžu nebija daudz: «Divi runāja tikai krieviski, viens runāja arī latviski, un mēs sadraudzējāmies.» Ar jauniegūto draugu Ņikitu viņš gribētu sarakstīties. Kad Paulam būs laiks, viņš izveidos profilu Draugiem.lv.
«Tomēr nometnē jutos kā ārzemnieks, kaut vai tāpēc ka man bija atšķirīgas drēbes. Latvijā visiem bija īsi šorti, tādi virs ceļgaliem, man bija garāki,» atceroties nometnē pavadīto nedēļu, atzīst Pauls. Bērni dažreiz prasījuši Paulam parunāt arī angliski, lai interesantāk.
Vasarā viņš un mamma arī ceļoja pa Latviju. Paulam ļoti patika pie tantes, kur viņš «tika lutināts» un viņam bija «viss, ko vien gribējās». Puika braukāja ar riteni un pirmo reizi peldējās Lielupē.
Kamēr mamma piedalījās festivālā Baltica 2012, Pauls kopā ar radiem pabija Ventspilī, Talsos, Ērgļos. Paulam patīk mazās Latvijas pilsētiņas, jo «tās ir ērtas, visi cilvēki cits citu pazīst, kas rada drošības sajūtu». Rīgā viņi viesojās tikai dažas dienas, bet «Rīga ir forša, tur ir vairāk vēstures nekā citās pilsētās». Latviešu skolā Mineapolisā viņi mācās Latvijas vēsturi, bet «Rīgā mēs redzējām vēsturi, visskaistākās celtnes ir visvecākās, tādas kā Pētera baznīca».
Pazuduši no airBaltic
Cilvēki Rīgā, saka Pauls, atšķiras no amerikāņiem – visiem ielās satiktajiem rīdziniekiem «krekli derēja perfekti, nevis kā Amerikā, kur cilvēki velk lielus kreklus un bikses krīt zemē». «Latviešu jauniešu apģērbs izskatījās labāk. Amerikā jaunieši noskatās no modeļiem, kuri tā staigā – nošļukušām biksēm.»
Jautāts par latviešu meitenēm, Pauls atbild, ka viņas likušās «normālākas nekā ASV, viņas uzvedās tā, it kā būtu vecākas un likās gudrākas». Taču vispār viņš atzīst, ka bērni Latvijā daudz neatšķiras no amerikāņiem, tomēr ir «mazāk izlutināti, daudz mierīgāki un priecājas par saldumiem».
Visgaršīgākais, ko Paulam izdevās nobaudīt Rīgā, Lido restorānos, bija, «kā latvieši tos sauc, frī kartupeļi». Vecmāmiņa viņam gatavoja pelmeņus, arī frī kartupeļus, «kas bija pat labāki nekā Rīgā». Saldajam ēdienam viņš parasti izvēlējās Latvijā ražoto saldējumu, kas «garšoja dabiski, jo tam nebija klāt nekādas ķīmijas».
Vo visa garā ceļojuma pati skaistākā vieta Paulam likās Jūrkalne, kur viņi ēda pusdienas un izstaigāja stāvkrastu. Vissliktākās atmiņas ir par incidentu lidostā, kad «mūsu vārdi bija pazuduši no airBaltic pasažieru saraksta». «Man un mammai nācās vēlreiz nopirkt biļetes no Rīgas uz Amsterdamu.»
Paula mamma apgalvo, ka puika vasarā bijis sajūsmā par Latvijā pavadīto laiku un gatavs palikt tur uz dzīvi. Pauls gan tagad tam gluži nepiekrīt: «Mēnesis Latvijā pagāja ātri, bet es nezinu, vai gribētu dzīvot Latvijā. Man tur nebija tik daudz draugu kā Amerikā. Būtu labi, ja es varētu atrast kādus amerikāņu draugus, kam interesē Latvija. Mans brālis gan nākamgad atkal brauks uz Latviju kopā ar draugu, tad jau es arī braukšu.»
– Tatjana Žagare-Vītiņa
