Latvieši nav neiecietīgi, tikai ar izteiktu privātuma sajūtu: gan fiziskām, gan simboliskām robežām, kurām ir grūti tikt pāri, secina vēstures zinātņu doktore Ilze Boldāne
Intervējot cilvēkus tikko Latvijas Universitātē aizstāvētajai doktora disertācijai par latviešu stereotipiem, Viļakā uzaugusī vēsturniece un etnoloģe Ilze Boldāne ir lauzusi kādu no saviem priekšstatiem, ka piena zupa ar zivi kopā neder. «Garšīga,» viņa saka, atceroties, kā, baidīdamās atteikt vārītājam, ļoti uzmanīgi cēla pie mutes pirmo karoti turpat Latgalē, Krievijas pierobežā, Pasienē.
No mūsu sarunā tematiski iederīgās Lido Alus sētas – restorāna, kas Rīgā uz īsu brīdi ieskrējušam ārzemniekam rada stereotipu par latviešu virtuvi, – gan abas izejam ārā. Pustumšā telpā gaisā vējo trekns cūkgaļas un štovētu kāpostu smārds, fonā skan tautiska mūzika. Piesātināti un smagi.
Dodoties uz Daugavas pusi, kur rotājas vēlajam rudenim neticami spoža saule, atduramies pret Burkānu. Kokteiļu bāra Paldies dievam, piektdiena ir klāt vietā tagad mīt restorāns, kam pat nosaukums iemieso galvaspilsētā aizvien populārākās veselīgās ēšanas tradīcijas. Saules stari diemžēl arī šeit bikli laužas cauri pusaizvilktām žalūzijām. Tie apspīd pudelēm pilnos plauktus pie sienām – nodevu Rīgas pašreizējai vīna eiforijai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.