Žurnāla rubrika: Svarīgi

Bailes no Eiropas

Posted on janvāris 9, 2013 by - Pasaulē

Lielbritānijas labā spārna konservatīvā kustība ir sarežģījusi premjera Deivida Kamerona dzīvi – Neatkarības partija, kas aģitē par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības, pašlaik bauda neredzēti augstu iedzīvotāju atbalstu. Šim viedoklim nostiprinoties, Kamerons ir nonācis sprukās

Naidžels Farāžs ir tāds politiķis, kuram ir nepieciešams oponents, lai vislabāk būtu redzama viņa paša daba. Šajā reizē oponenta lomā gribot negribot ir nonācis spilvens. Sēžot uz sofas kādas Londonas viesnīcās foajē, Farāžs ar plaukstu zvetē spilvenu, kamēr stāsta man, kādā veidā iecerējis izkustināt britu politikas pamatus. Kā Lielbritānijas Neatkarības partijas līderis viņš aģitē par savas valsts izstāšanos no Eiropas Savienības.

Šim jautājumam viņš neliek mieru jau vairākus mēnešus, un izskatās, ka sabiedrības atbalsts pieaug. Pirms nepilniem trim gadiem notikušajās parlamenta vēlēšanās Neatkarības partija ieguva tikai 3% balsu, savukārt jaunākajās aptaujās tās popularitātes līmenis ir sasniedzis 15%. Lai gan tā atpaliek no Konservatīvās partijas un leiboristiem, neatkarībnieki pašlaik apsteidz liberālos demokrātus, kas ir viens no diviem valdības koalīcijas partneriem.

Neviens netic, ka Neatkarības partija spētu savākt tikpat daudz balsu jeb gūt tikpat lielu pārstāvniecību parlamenta apakšpalātā, jo britu mažoritārā vēlēšanu sistēma mazās partijas nostāda neizdevīgās pozīcijās. Tomēr aptauju rezultāti tik un tā dara bažīgu premjeru Deividu Kameronu un viņa padomdevējus. Tas ir papildu spiediens laikā, kad sākusies viļņošanās arī paša premjera centriski labējajā Konservatīvajā partijā – daļa partijas biedru uzskata, ka Lielbritānijai būtu jāizvēlas jauns mērķis attiecībās ar ES.

Augstas likmes

Rupji rēķinot, Lielbritānijas izstāšanos no ES atbalsta viena trešdaļa Konservatīvās partijas deputātu. Arī pats Kamerons ir izteicies, ka nenoraida šādu scenāriju. Viņš bija solījis, ka janvārī beidzot nāks klajā ar ilgi gaidīto jauno vīziju šajā jautājumā. Zināmus mājienus varēja noprast pagājušajā svētdienā notikušajā televīzijas intervijā.

Lai gan Lielbritānijas izstāšanās no ES «nebūtu pareizs» solis, teica premjers, viņa valstij ir «pilnas tiesības» pieprasīt izmaiņas šajās attiecībās, it īpaši ņemot vērā faktu, ka ES «pati ir sākusi mainīties un tā vairs nav tāda organizācija, kādā mēs iestājāmies».

Ja Lielbritānija piekritīs turpmākai integrācijai Eiropā, norādīja Kamerons, viņa valstij būtu jāatgūst savās rokās vismaz atsevišķas varas sviras, ko tagad kontrolē ES. Viens no viņa ieteikumiem ir, piemēram, stingrāka imigrācijas kontrole, jo Lielbritānija vēlas novērst to, ka «cilvēki ierodas dzīvot šajā valstī un uzreiz sāk pieprasīt sociālos pabalstus». Tāpat būtu jāatsakās arī no ES Darba laika direktīvas, kurai «vispār nekad nevajadzēja ieraudzīt dienas gaismu». (Tā paredz, ka darba nedēļa nedrīkst pārsniegt 48 stundas un katram strādājošajam gadā pienākas vismaz četru nedēļu atvaļinājums – red.)

Politiskās likmes pašlaik ir ļoti augstas, un Kamerons nevar atļauties kļūdīties. Viņš jau pārāk ilgi ir vilcinājies paust savu nostāju ES jautājumos, un jebkura turpmāka minstināšanās atstumtu vēl vairāk vēlētāju. Jau tagad jūtams, ka diskusijā par Lielbritānijas nākotni arvien vairāk toni nosaka klaigājošie Neatkarības partijas biedri un neapmierināti bubinošie Konservatīvās partijas deputāti. Publiski tagad tiek propagandētas tādas prasības, kuras Kamerons nemaz nedrīkst pieļaut, ja patiešām nevēlas savas valsts pilnīgu izstāšanos no ES.

Kamerons līdz šim bārstījies tikai ar emocionāliem izteikumiem, kas vienlaikus novedis pie tā, ka Lielbritānija sākusi zaudēt savu teikšanu Eiropā. Ir tāda sajūta, ka viņš pats negribīgi dodas uz kārtējām ES dalībvalstu līderu sanāksmēm, bet kolēģiem no citām zemēm ik reizi atliek cerēt, ka Kamerons atkal neuzliks veto kādam svarīgam jautājumam tikai tālab vien, lai izpelnītos ovācijas pašmāju politikā.

Vismaz viens ir skaidrs – Kamerons tik tiešām nevēlas Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Viņš zina, ka šāds solis kaitētu britu ekonomikai un tas savukārt izraisītu nevēlamas politiskas sekas. No otras puses, viņa paša partijas biedri, Farāžs un liela vēlētāju daļa nepacietīgi min uz papēžiem.

Eirofobija izplešas

Aptaujas liecina, ka puse britu pašlaik balsotu par izstāšanos no ES. Daudzi no viņiem uzskata: smagā eirozonas parādu krīze ir pierādījums tam, ka kopējais eiropiešu projekts ir izgāzies. Šādā situācijā Kameronam ir jāatrod veids, kā izdabāt saviem vēlētājiem, tajā pašā laikā nenokaitinot partnerus Eiropā. Pirms mēneša viņš paziņoja, ka Lielbritānija caurskatīs visas ES vienošanās un izvēlēsies tos likumus un direktīvas, kas dod labumu viņa zemei. Lielākā ES smagsvara – Vācijas – diplomāti pašlaik cenšas pārliecināt savus britu kolēģus, ka risināt problēmas šādā veidā tomēr nebūs iespējams.

Tikmēr eirofobija Lielbritānijā turpina izplesties un tas ietekmē arī abu lielāko partiju – konservatīvo un leiboristu – politikas virzīšanos labējā virzienā. No trim partijām, kas pārstāvētas parlamenta apakšpalātā, kaislīgi vienotās Eiropas idejas aizstāvji ir tikai liberāldemokrāti, kas šobrīd veido valdošo koalīciju ar konservatīvajiem. Taču viņu pašu reitings ir noslīdējis līdz 8%. Opozīcijā sēdošie leiboristi no kristālskaidras nostājas paušanas izvairās, bet konservatīvie lielākoties bārstās ar populistisku retoriku.

Šāda situācijas attīstība patīk Neatkarības partijas līderim Farāžam. «Jūtams, ka ikviens pamazām tuvinās mūsu pozīcijām.»

48 gadus vecais Farāžs ir Eiroparlamenta deputāts kopš 1999.gada. Viņš ir izdzīvojis nopietnā autoavārijā, nelielas lidmašīnas avārijā un uzvarējis sēklinieku audzēju. Savai autobiogrāfijai izvēlējies nosaukumu Cīņas bullis.

Farāža otrā sieva ir vāciete. Viņš stāsta, ka mīlot Eiropu, bet «mani ienaidnieki ir britu politiskā šķira, kas mūsu vārdā ir noslēgusi dažādas vienošanās, neizstāstot visu patiesību».

Par savu mutisko uzbrukumu galvenajiem mērķiem viņš izvēlējies Eiropas Padomes prezidentu Hermanu van Rompeju, kuru Farāžs sauc par Rumpīti-Pumpīti, un Eiroparlamenta prezidentu Martinu Šulcu. «Viņi vēlas būt kaut kāda globālā lielvara,» Farāža balss piedārdina visu viesnīcas foajē, kamēr viņš iekausta spilvenu. Vienā no Eiroparlamenta sēdēm viņš uzkliedza van Rompejam: «Jums ir tikpat liela harisma kā slapjai lupatai, un jūs izskatāties kā zema līmeņa bankas klerks. Kas jūs īsti esat?»

Farāžs uzskata, ka Lielbritānija zaudē savu globālo ietekmi, jo pārāk cieši pieslējusies grūtībās ieslīgušajam Vecajam kontinentam.

Līdzīgi daudzām citām mazām labējām partijām Eiropā, arī Lielbritānijas Neatkarības partija ir radikālu oportūnistu kustība, kas apgalvo, ka runā pacietīgi klusējošās vidusšķiras un zemāko slāņu vārdā. Viņi aktīvi cīnās par to, lai atkal tiktu atļauta smēķēšana krogos un tiktu aizliegta jaunu vēja turbīnu būvniecība. Aktuālākā cīņa ir pret viendzimuma laulību legalizēšanu, ko Kamerons ir apsolījis izdarīt līdz 2014.gadam.

Pret to iebilst Anglijas baznīca un Romas katoļu baznīca, kā arī aptuveni trešdaļa no paša Kamerona partijas 300 deputātiem. (Interesanti, ka Kamerona nostāja šajā jautājumā ir acīmredzami stabilāka nekā vienotās Eiropas jautājumos.)

Tikmēr Farāžs apgalvo, ka ar baudu vēro, kā Konservatīvā partija pati sevi plosa no iekšienes. Jo sašķeltāka tā būs, jo vieglāk viņam būs parādīt sevi kā īsto Lielbritānijas glābēju. Daļa cilvēku Neatkarības partijas līderi uzskata par agresīvi nostalģisku personu – sava veida pagātnes rēgu britu politikā. Tā rezultātā daudzi viņu novērtē pārāk zemu. Farāžs ir nospraudis mērķi, lai Neatkarības partija kļūtu par veiksmīgāko britu partiju Eiroparlamenta vēlēšanās 2014.gadā. Un tas nav nemaz tik nereāli, vērojot pašreizējo politisko virtuvi un vēlētāju noskaņojumu.  

Kamerons «neatkarībnieku» Farāžu un viņa atbalstītājus gan uzskata par margināliem dīvainīšiem – reiz viņus nosaucis par «prātu izkūkojušiem psihopātiem un latentiem rasistiem».

Tas gan nepalīdz izkulties no dilemmas, kurā iestidzis pats premjers. Ja viņš savā šomēnes plānotajā svarīgajā paziņojumā vēlas pielabināties eirofobiem, viņam būs jānosauc datums, līdz kuram nāktos sarīkot referendumu ES jautājumā. Pie reizes arī jāizvēlas, kā formulēt jautājumu. «Vai Lielbritānijai pamest ES?» Vai varbūt – «vai vēlētāji ir apmierināti ar valdības politiku Eiropas jautājumos»?

Pupulistu darba kartība

Nav noslēpums, ka viskonservatīvāk noskaņotie Kamerona partijas biedri būtu apmierināti, ja Lielbritānija aizietu no ES. Mērenākie kolēģi izvēlējušies taktiku klusēt un nogaidīt. Līdzsvarota pieeja Eiropas jautājumiem kļuvusi par sava veida kauna traipu. Protams, ir arī izņēmumi, piemēram, parlamenta deputāts Roberts Baklends.

Viņš pārstāv Svindonas pilsētu, kas atrodas 100 kilometrus uz rietumiem no Londonas un kur strādā vairākas lielas firmas, kurām ir svarīgs vienotais Eiropas tirgus, piemēram, autoražotājs Honda un datoru mikroshēmu ražotājs Intel. Baklendam nav šaubu, ka daļa šo uzņēmumu pārcels savas ražotnes uz kontinentālo Eiropu, ja Lielbritānija pametīs ES. Rezultātā darbu zaudēs tūkstošiem cilvēku. Tieši tāpēc pat diskusijas par aiziešanu no ES viņu vienkārši tracina, jo tā esot pavisam absurda ideja.

Savukārt Farāžam ir sava stratēģija, kā pievilināt vēlētājus. Protesti pret vēja ģeneratoriem un viendzimuma laulību legalizēšanu esot tikai sākums. Pats svarīgākais jautājums šogad, viņš norāda, būs bažas par miljonu imigrantu ieceļošanu no Rumānijas un Bulgārijas, kad 2014.gada 1.janvārī tiks atcelti uz šīm valstīm attiecinātie pagaidu ierobežojumi darbaspēka brīvai plusmai.

Farāžs iestājas par to, lai valsts robežas būtu stingras un citi nemaisītos britu lietās, savukārt pašu valdība pēc iespējas mazāk iejauktos savu pilsoņu dzīvē. Lai valstij būtu spēcīga armija, kas aizsargā savus pavalstniekus. Lai valdība nepavēlētu, cik lielas drīkst būt nozvejas kvotas un ka lapsu medībās nedrīkst izmantot dzinējsuņus. Vārdu sakot, viņš vēlas tādu Lielbritāniju kā vecajos labajos laikos.

Pēc stundu ilgas sarunas viesnīcā viņš pieceļas un dodas laukā uzsmēķēt. Jā, arī šī lieta viņu kaitina. Ideālā Lielbritānijā nekāds smēķēšanas aizliegums nepastāvētu.

Dārgā gaisa sildīšana

Posted on janvāris 9, 2013 by - Tēma

Trīsreiz mazāks siltuma patēriņš, sakopta vide, augstāka īpašuma vērtība – šādi ir ieguvumi no renovācijas reālā daudzdzīvokļu namā Rīgā. Un tomēr pat ES fondu atbalsts padomju laikā celto dzīvojamo namu renovāciju Latvijā masveidā nav aizrāvis. «Ja neko nedarīs, tās mājas sabruks,» brīdina speciālisti

Drīz šajā kvartālā būs nosiltinātas visas mājas – Valmieras namsaimnieka šefs Valdis Jēgers rāda uz māju puduri Rīgas ielas malā pašā pilsētas centrā. Renovētu māju rinda aizvijas Stacijas ielā un Jumaras ielā, Gaujas ielā viena otrai blakus izslējušās divas atjaunotas deviņstāvu ēkas. «Neviens vairs nav jāaģitē siltināt, pat netiekam ar darbiem galā,» Jēgers savu auto piestūrē pie kārtējā sasnieguma – nelielas daudzdzīvokļu ēkas Gaides ielā, kas par labu energoefektivitāti saņēmusi Ekonomikas ministrijas (EM) balvu.

Valmierai ir izdevies tas, ar ko netiek galā gandrīz nekur citur Latvijā. Padomju laikā celtās daudzdzīvokļu mājas te renovē nevis šur tur pa vienai, bet kvartāliem un ielām. Pilsētā to nevar nepamanīt, pat ja nezina oficiālo statistiku – Valmierā ir vislielākais nosiltināto māju īpatsvars. Pēc EM datiem, ar ES līdzfinansējumu nosiltināti 13% ēku (ieskaitot nepabeigtos projektus). Nākamie labākie rezultāti ir Liepājā un Cēsīs ar attiecīgi 5% un 4%, bet lielajā Rīgā tikai 0,4% ēku. 

Neatjaunotās padomju daudzstāvenes ir ne tikai estētiska un sadzīviska problēma. Kā likums, tās izkūpina gaisā milzīgi daudz siltuma, un iedzīvotāji par to maksā nevajadzīgi lielus rēķinus. Siltuma patēriņš mājās atšķiras, bet problēmas mērogu iezīmē šādi skaitļi. Pašlaik mājsaimniecībās gada vidējais siltumenerģijas patēriņš apkurei ir 213 kilovatstundas par kvadrātmetru. EM par etalonu izvirzījusi 100 kWh/m2, kas būtu jāsasniedz 2030.gadā, bet daļai nosiltināto māju ir izdevies sasniegt vēl labākus rezultātus – tām nepieciešama tikai trešdaļa no iepriekšējā siltuma patēriņa. Tādējādi var pieņemt, ka pašlaik Latvijas iedzīvotāji no savas kabatas vismaz divkārt pārmaksā par siltumu, un tie ir desmiti miljoni latu (no kuriem liela daļa aizplūst pār robežu uz krievu Gazprom).

Piepildoties prognozei, ka energoresursi kļūs tikai dārgāki, rēķini par izšķērdēto siltumu kļūs vēl augstāki, bet tā pati Valmieras pieredze rāda, ka par šo pašu naudu iedzīvotāji var atjaunot savas mājas un iegūt sakoptu dzīves vidi.

Bumba pašvaldību pusē

Gausā daudzdzīvokļu namu renovācija ir iekodēta to pārvaldes modelī. Dzīvokļi ir privatizēti, tātad māju renovācija ir dzīvokļu īpašnieku atbildība. Dzīve diemžēl ir pierādījusi, ka dzīvokļu īpašnieki ir ļoti slikti īpašuma pārvaldītāji. Iemesli ir dažādi – daudzi uzskata, ka īpašums beidzas pie dzīvokļa durvīm, un viņus neinteresē, kādā stāvoklī ir jumts vai siltummezgls. Kaimiņi neuzticas cits citam un par renovāciju nespēj vienoties. Trūkst zināšanu, ko ar īpašumu iesākt. Lai arī likums paredzēja, ka pēc dzīvokļu privatizācijas jaunajiem īpašniekiem māja jāpārņem savā valdījumā, daudzviet tas nav noticis, jo iedzīvotāji nav spējuši pašorganizēties. Pēc Rīgas Enerģētikas aģentūras direktores Maijas Rubīnas stāstītā, piemēram, Rīgā dzīvokļu īpašnieku biedrības izveidotas aptuveni 2000 mājās, pārējās 4000 joprojām pārvalda Rīgas namu pārvaldnieks – pašvaldībai piederošs monstrs, kas apvienojis iepriekšējās namu pārvaldes. 

Kāpēc Valmierā, pastāvot tiem pašiem apstākļiem, tomēr notiek māju masveida renovācija? No sarunām ar nozares pārzinātājiem kā noteicošie izkristalizējas divi faktori. Pirmkārt, pašvaldības rīcība. Valmieras dome laikus «pieradināja» daudzdzīvokļu māju iedzīvotājus rūpēties par savu īpašumu – no privatizācijā iegūtajiem līdzekļiem savulaik tika izveidots fonds, no kura tie varēja aizņemties bezprocentu kredītus mazākiem māju uzlabošanas darbiem. Šī nelielā pozitīvā pieredze ar laiku ļāva ķerties pie lielākiem darbiem. Vēl pirms lielā grūdiena – EM 2009.gadā sāktās māju siltināšanas programmas, kas piedāvā no ES fonda segt pusi izmaksu, – Valmierā bija nosiltinātas 10 dzīvojamās mājas. «Tas nav ne viena, ne divu gadu darbs,» saka Valmieras pašvaldības izpilddirektors Jānis Baiks (reģionālā partija Valmierai un Vidzemei). Pašvaldība arī regulāri pulcinājusi kopā māju apsaimniekotājus, informējusi par renovācijas iespējām, bet vēlāk mudinājusi renovēto māju pārstāvjus savā pieredzē dalīties ar citiem. 

Otrkārt, atšķirībā no Rīgas mazākās pilsētās daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji cits citu labāk pazīst, arī mājas ir mazākas, un iedzīvotājiem vienkāršāk vienoties. Kā stāsta Baiks, Valmiera bijusi viena no pirmajām pilsētām, kurā veidojās dzīvojamo māju apsaimniekošanas kooperatīvi. 

Taču te siltina arī mājas, kuras iedzīvotāji nav pārņēmuši savā valdījumā, un tas ir iespējams, ja namu apsaimniekotājs uzņemas iniciatīvu. «Sākumā aģitējām, smagi gāja,» apliecina pašvaldības uzņēmuma Valmieras namsaimnieks vadītājs Valdis Jēgers. Lēmumu par renovāciju tāpat pieņēma iedzīvotāji (par to jānobalso vairāk nekā pusei dzīvokļu īpašnieku), bet apsaimniekotājs uzņēmies visu organizatorisko un birokrātisko darbu – saucis kopā iedzīvotājus uz sapulcēm, informējis par mājas apsekojuma rezultātiem un ieguvumiem no renovācijas, pozitīva lēmuma gadījumā gatavojis projektu, ņēmis kredītu, organizējis un uzraudzījis būvdarbus. «Bija mājas, kas atteica,» Jēgers atzīst, ka sadarbība ar iedzīvotājiem nav viegla arī Valmierā. Ir bijuši gadījumi, kad neielaiž dzīvoklī, lai nomainītu logus, kas ir problēma arī citiem, jo tā var zaudēt daļu ES naudas.

Tomēr lielākoties kaimiņu pieredze ir bijusi lipīga, un līdz šim gadam Valmierā kopumā nosiltinātas 44 mājas, no kurām Valmieras namsaimnieks pārvalda 17. Vēl 40 mājas ir dažādās renovācijas procesa stadijās, un, kā saka Baiks, «process turpināsies». Valmierieši lēš, ka, turpinoties ES vai valsts energoefektivitātes pasākumiem, varētu sakopt divas trešdaļas daudzdzīvokļu namu (kopumā pilsētā to ir 173). 

Baiks rāda tabulu, kurā salīdzinātas iedzīvotāju izmaksas pirms un pēc māju renovācijas. Septiņas dažādas adreses, un tikai vienā no tām mēneša kopējais maksājums pēc renovācijas ir lielāks (jo vienlaikus veikti papildu remonti), pārējās – tāds pats vai mazāks. Tas nozīmē, ka renovāciju var veikt uz ietaupītās enerģijas rēķina.

Rīgā – viss iedzīvotāju ziņā

Rīgā viss ir iedzīvotāju ziņā, un mājas nosiltinātas tur, kur dzīvokļu īpašnieki spējuši izveidot biedrības un vienoties par renovāciju. Visā Rīgā tādas ir 40 mājas, tātad pat absolūtos skaitļos mazāk nekā Valmierā. Rubīna stāsta, ka pirmo māju galvaspilsētā Ozolciema ielā kā paraugprojektu nosiltināja 2001.gadā par Berlīnes pilsētas naudu kā dāvanu Rīgas 800 gadu jubilejā. Vācieši palīdzēja nosiltināt arī nākamo namu, taču sēkla nekrita auglīgā augsnē. Kā atminas Jēgers, kad sākusies ES programma, valmierieši baidījušies, ka Rīga izsmels visu naudu. Taču provinces bažas bija veltas, Rīga savu potenciālu neizmantoja.

Rīgā tikos ar vienas Imantas mājas (Rigondas gatvē 7) iedzīvotājiem, kas paši īstenoja ES līdzfinansētu renovācijas projektu. Sākuši ar biedrības izveidošanu, kam sava veida stimulu devis iepriekšējais apsaimniekotājs Kurzemes nami, «par 300 latiem nomainot durvis, kuras veikalā varēja nopirkt par 100 latiem», stāsta pašreizējais mājas pārvaldnieks Viesturs Daibe. «Tā ir kādreizējās radiorūpnīcas darbinieku māja, cilvēki cits citu pazīst,» spēju vienoties skaidro biedrības valdes locekle Irisa Simanoviča, kas pēdējos 20 gadus ir strādājusi komunālās saimniecības jomā un kuras zināšanas ir vēl viens svarīgs projekta izdošanās faktors. Simanovičas atbildība bijusi papīru kārtošana, Daibe strādājis ar būvniekiem, vēl viena valdes locekle Inese Āboliņa organizējusi mājas iedzīvotājus. «Tas ir tehniski un fiziski smags process,» renovāciju apraksta Simanoviča. «Pārskatu rakstīšana ir briesmīga, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā iesniedzu 400 lapu.»

Šīs mājas iedzīvotāji no LIAA atguva visus projektā paredzētos līdzekļus, taču par nepieņemamu Simanoviča uzskata faktu, ka 75% gadījumu LIAA finansējumu samazina par pārkāpumiem. Faktiski dzīvokļu īpašnieki tiek sodīti par to, ko nav pietiekami kvalitatīvi izdarījuši viņu nolīgtie speciālisti – sertificēti projektētāji, celtnieki vai būvuzraugi. Kopš likvidēta būvinspekcija, no valsts puses nepastāv nekāda uzraudzība, bet māju iedzīvotājiem nav tādu zināšanu, lai novērtētu projektu kvalitāti vai renovācijas darbu atbilstību projektam.

Lai cik sarežģīts bijis process, ar rezultātu iedzīvotāji ir apmierināti – dzīvo sakoptā vidē un apkurei tērē tikai trešdaļu no iepriekšējā siltuma daudzuma. Kopējais dzīvokļa maksājumu līmenis pirms un pēc renovācijas šajā mājā nav vienkārši salīdzināms, jo dzīvokļiem ir atšķirīgi kredīta maksājumi (tie atkarīgi no veiktajiem darbiem – dažos dzīvokļos īpašnieki jau agrāk bija nomainījuši logus vai radiatorus), katrā dzīvoklī var regulēt vēlamo siltumu, un tā tarifs kopš renovācijas pabeigšanas Rīgā ir būtiski audzis. «Viens otrs bija skaitījis, ka ar visu kredītu sanāk lētāk,» saka Daibe.

Vārīšanās pirmais burbulis 

Starp mājām, kas nosiltinātas par ES naudu, nav nevienas, ko apsaimnieko Rīgas namu pārvaldnieks (RNP). «Mums bija vajadzīgs laiks, lai pēc apvienošanās iestrādātos,» iemeslus uzskaita RNP valdes priekšsēdētājs Ervins Straupe, bijušais LPP/LC partijas kasieris. Pirmās RNP pārvaldītās mājas siltinās šajā pavasarī. Straupe norāda, ka pilsētās, kurās šis process labi aizgājis, darbs pie siltināšanas sākts pirms vairākiem gadiem, un ir nepieciešams laiks, lai cilvēkus pārliecinātu. «Mājā, kurā es dzīvoju, ir 96 dzīvokļi. Es zinu sētnieku, cilvēkus no savas kāpņu telpas, varbūt vēl dažus. 

Sapulces te nekad nav notikušas, jo iedzīvotāji nav varējuši savākties,» caur sava dzīvojamā nama piemēru Rīgas īpatnību apraksta Straupe. Arī Rubīnai nedz amats, ne doktora grāds siltumenerģētikā nav devuši pietiekamu autoritāti, lai par renovāciju pārliecinātu kaimiņus savā namā. Kaut «mājā dzīvo inteliģenti cilvēki – rakstnieki, mākslinieki», izveidojies «pučistu kolektīvs», kas renovācijas projektu «noracis».

«Viņi ir likumpaklausīgi. Māju renovācija nav RNP funkcija,» apsaimniekotāju aizstāv Rubīna. Arī Simanoviča RNP iesaisti renovācijā neuzskata par labāko risinājumu, jo «nav pārliecības par kvalitāti».

Rīgas Enerģētikas aģentūra ir tā institūcija, kurai uzticēta energoefektivitātes procesu vadība Rīgā, tajā skaitā iedzīvotāju informēšana par māju siltināšanu. Aģentūrā, kura pilda arī citas funkcijas, strādā pieci cilvēki, un tā atrodas Brīvības ielā namā, kur nesen atvēra ārēji spožu Rīgas domes klientu apkalpošanas centru. Kad tajā vaicāju, kā atrast Rīgas Enerģētikas aģentūru, darbinieki atbild, ka tādu nezina. 

«Pašvaldība gribēja mūs likvidēt, taču starptautisku saistību dēļ līdz 2017.gadam to nevar darīt. Kad dome to uzzināja, mūsu sadarbība kļuva laba,» attiecības raksturo Rubīna, kas savulaik no Latvijas Zemnieku savienības pati bija ievēlēta Rīgas domē. Pārsvarā aģentūra līdzekļus piesaista no starptautiskiem projektiem, pašvaldības finansējums ir neliels. Tomēr Rubīna uzskata, ka turpmāk māju siltināšana Rīgā notiks krietni straujāk. «Esmu zinātniece, neko neizzīžu no pirksta – es plānoju,» Rubīna rāda pilsētas ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu, kas paredz māju renovācijas dinamikas pieaugumu tieši no 2013.gada. «Vārīšanās process sākas ar burbuli. Tagad mēs esam burbulī,» viņa saka. Saskaņā ar optimālajām prognozēm līdz 2020.gadam Rīgā vajadzētu renovēt 4000 māju, uz maksimālo prognozi – visiem 6000 māju – Rubīna necer. «Būs mājas, kas ies uz nojaukšanu.» 

Par aktivitāti ļauj runāt vairākas pazīmes. Iedzīvotājiem pretī ir panākusi dome, piešķirot finansējumu māju energoauditiem (tāds būs 90 mājām), kas ir pirmais solis ceļā uz siltināšanu. Ir vairāk to māju, kas piesakās ES finansējumam, un beidzot sarosījies RNP – dažādās stadijās ir 15 tā māju siltināšanas projekti, un Straupe sola, ka RNP uzņemsies «līdzīgas» funkcijas kā apsaimniekotājs Valmierā.

Pie pirmo māju siltināšanas Rīgā šogad ķersies arī energoservisa uzņēmums Ren-Esco, kas pašlaik Latvijā ir vienīgais šāda veida uzņēmums. Tā dēvētās enerģijas servisa kompānijas (ESKO) darbojas pēc principa, ka par saviem līdzekļiem uzlabo ēku energoefektivitāti un investīcijas atgūst uz ietaupītās enerģijas rēķina, ar iedzīvotājiem vienojoties, ka tie noteiktu laiku turpinās maksāt dzīvokļa rēķinus līdzšinējā apjomā. Nepieciešamība nopelnīt kalpo kā zināms garants, ka uzņēmums tiešām veiks kvalitatīvus energoefektivitātes pasākumus.

Cer uz ESKO firmām

Arī EM cer, ka ESKO uzņēmumi varētu uzņemties dzinējspēka lomu māju siltināšanā Latvijā. Kaut arī šajā gadījumā nepieciešama sadarbība ar iedzīvotājiem, process varētu būt vieglāks, jo iedzīvotājiem nav jāuzņemas kredītsaistības, kas daudzus psiholoģiski atbaida, un nav jāorganizē pati renovācija. 

RenEsco līdz šim ir renovējis septiņas mājas – vienu Valmierā un sešas Cēsīs. Abās pilsētās firmas darbu vērtē atzinīgi. «Vajag darīt!» lakoniski raksturo Valmieras Gaujas ielas nama dzīvokļa īpašniece Anna Andersone, izrādot atjaunotās koplietošanas telpas ar puķu podiem uz palodzēm un izrotātu eglīti pie pastkastītēm. «Pagrabā kartupeļi tagad stāv līdz pavasarim, pirms tam jau ziemā asnus sadzina,» ieguvumus sadzīviski apraksta Andersone. 

«Tas ir labs risinājums tad, ja liela daļa iedzīvotāju mājā nav gatavi kredītsaistībām. Tomēr pašiem īstenot projektu ir izdevīgāk,» uzskata Cēsu apsaimniekotāja CDzP valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis. Līdzīgu viedokli pauda Valmierā, norādot, ka Ren-Esco līgumu slēdz uz 20 gadiem, turpretim Valmieras namsaimnieka projektos kredītsaistības pamatā ir uz 15 gadiem.

EM spriež, ka RenEsco piedāvājums varētu kļūt iedzīvotājiem draudzīgāks, parādoties konkurencei, bet firmas valdes loceklis Raivo Damkevics ir pārliecināts, ka tik kompleksus renovācijas darbus, kā veic RenEsco, lētāk var izdarīt tikai uz kvalitātes rēķina. Tomēr arī viņš līdzšinējo pieredzi sliecas vērtēt pozitīvi, lai arī renovācijā «esam pārvarējuši grandiozas grūtības». Sākotnēji bankas nav bijušas gatavas šo biznesu kreditēt, pirmie projekti īstenoti, pateicoties Nīderlandes Starptautiskās mājokļu aģentūras finansējumam. Vēl viens būtisks apgrūtinājums – ESKO firmu darbība nav reglamentēta likumos, kas praksē rada daudz neskaidrību un «ļoti neviennozīmīgu» attieksmi pašvaldībās. Tomēr RenEsco turpinās māju renovāciju, konkrēti plāni ir par 13 mājām Rīgā, Siguldā, Ādažos un Cēsīs. 

Plāni ienākt ESKO nišā ir diviem Rīgas pašvaldības uzņēmumiem. Kapacitātes dēļ Rubīna to darīt mudina Rīgas pilsētbūvnieku, bet Straupe teica, ka savās mājās to varētu darīt pats RNP. 

Raivo Damkevics piekrīt, ka energoservisa uzņēmumi varētu dot grūdienu renovācijai, tomēr būs mājas, ko tas neņemsies savest kārtībā. Piemēram, renovācija neatmaksājas mazās mājās vai pilsētās ar zemu apkures tarifu. Pēc Damkevica domām, bez likuma izmaiņām un pašvaldības atbalsta ir neiespējami arī renovēt «tādu Ķīnas mūri» kā daudzdzīvokļu māju rindu pie veikala Minska Dzelzavas ielā, jo nevarēs savākt vairāk nekā pusi iedzīvotāju lēmuma pieņemšanai. 

Rubīna ir par māju piespiedu renovāciju, ko varētu panākt, nosakot siltumenerģijas patēriņa robežvērtību, pēc kuras pārsniegšanas mājas pārvaldniekam un dzīvokļu īpašniekiem jānodrošina mājas renovācija. Arī Straupe uzskata, ka noteiktu enerģijas zudumu gadījumā pārvaldniekam varētu dot tiesības pieņemt vienpersonisku lēmumu par renovāciju. EM parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis (RP) par piespiedu renovāciju izsakās piesardzīgi, jo saskaņā ar Satversmi «īpašums ir svēta lieta – piespiedu kārtā tajā neko nevar izdarīt». Viņš uzskata, ka pārvaldnieki jau tagad var darīt vairāk – krietnu devu siltuma ietaupītu, veicot mazākus darbus, piemēram, nomainot cauruļu siltumizolāciju, logus vai durvis, un tam nevajag kopsapulces lēmumu. Kā vēl vienu renovāciju veicinošu instrumentu amatpersonas min nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi renovētajām mājām, piemēram, kredīta atmaksas laikā, taču diskusijas par to vēl priekšā.

Lai arī par līdzšinējiem renovācijas tempiem kopumā Latvijā neviens nav laimīgs, finansiālais atbalsts dzīvokļu īpašniekiem, visticamāk, vairs nekad nebūs tik labvēlīgs kā tagad. Ķirsis min aprēķinus, ka visu daudzdzīvokļu namu renovācijai valstī vajadzētu ap trim miljardiem latu. Ne tuvu tik lielu naudu no ES fondiem nepiešķirs, tāpēc EM iecerējusi turpmāk veidot rotācijas fondu, kuram no ES līdzekļiem varētu piesaistīt 50 miljonus latu. Šis fonds būtu pieejams komercbankām, kuras, pieliekot savu finansējumu, ar zemākiem procentiem kreditētu dzīvojamo namu renovāciju. EM parlamentārais sekretārs spriež, ka, renovācijā sasniedzot labus energoefektivitātes rādītājus, piemēram, gada patēriņu ap 60 kWh/m2, daļu kredīta pamatsummas varētu atlaist. 

Bezdarba māktā sabiedrībā tas varētu likties neticami, taču māju renovētāji ir pārliecinājušies par vēl vienu kavēkli – būvnieku trūkumu. Valmierā stāstīja, ka pērn būtu sakoptas vēl trīs mājas, ja vien būtu kas būvē. Būvnieku deficīts turklāt iet roku rokā ar kvalitāti – diemžēl ne visas mājas renovētas kvalitatīvi, dažās sūdzas par pelējumu, citās krāsa jau apsūbējusi vai lobās nost. Kā «karikatūru» Rubīna raksturo divus gadījumus Rīgā un Liepājā, kur kāda firma māju iedzīvotājus pārliecinājusi, ka tādu pašu efektu kā ar siltināšanu var iegūt ar atstarojošu krāsu. Brīnumkrāsai iztērēts teju tikpat daudz naudas kā siltināšanai, bet «rezultātu nav».

Vai, turpinot šādā garā, būs iespējams sasniegt patēriņu 100 kWh/m2 2030.gadā? «Visticamāk, nesasniegsim,» Ķirsis nevairās apšaubīt paša ministrijas enerģētikas stratēģijā ierakstītos skaitļus. «Taču mērķiem jābūt ambicioziem.» Jaunu stimulu varētu dot topošā ES direktīva, kas valstīm uzliktu pienākumu ik gadu ietaupīt 1,5% no enerģijas, ko pārdod gala patērētājiem. Bet, ja direktīvas ir vienaldzīgas, varbūt iedvesmos Maijas Rubīnas skarbie secinājumi. «Laiks rīcībai ir 15-20 gadi. Ja neko nedarīs, tās mājas sabruks. Kur tad tos iedzīvotājus liks?»

ES fondu programma māju siltināšanai:

Visā Latvijā nosiltinātas 143 mājas
Pašlaik renovē 506 mājas
Apstiprināti projekti 78 mājām
Vērtē 14 māju pieteikumus
Divos gados izmantoti 44 miljoni latu
Vēl pieejami 15 miljoni latu

Marš pie ārsta!

Posted on janvāris 9, 2013 by - Analīze

Var nākties biežāk iet pie ģimenes ārsta un veikt profilaktiskās pārbaudes, lai jūsu dakteris varētu izpildīt ministrijas uzliktos kvalitātes kritērijus un saņemt pilnu valsts finansējumu

Gada nogalē notikušais ģimenes ārstu protests nav aizkavējis jaunas darba organizācijas kārtības stāšanos spēkā no 1.janvāra. Veselības ministrijas (VM) izvirzītie kvalitātes mērīšanas kritēriji paredz biežāku pacientu veselības pārbaudi, vairāk vakcinētu bērnu un regulāras pārbaudes bronhiālās astmas, cukura diabēta un sirds slimību riska grupas pacientiem. Tiem ārstiem, kas jaunos kritērijus neizpildīs, valsts piešķirs mazāk naudas.

Savukārt ģimenes ārsti tam nepiekrīt un aicina ministriju jaunos noteikumus pārskatīt. Ātrs risinājums samilzušajam konfliktam netiek prognozēts, jo katra puse stingri stāv savās pozīcijās.

Pacientam ministrijas izstrādātie kritēriji dotu iespēju jau pie ģimenes ārsta saņemt plašāku medicīnas pakalpojumu klāstu un profilaktiskās pārbaudes, kuras ļautu agrīnā stadijā atklāt vēzi un izvairīties no sirds un asinsvadu slimībām, kas ir biežākais priekšlaicīgas nāves iemesls Latvijā. Tajā pašā laikā katra jaunā manipulācija un pārbaude no pacienta prasīs papildu līdzmaksājumu, ko daudzi, it īpaši lauku rajonos, atļauties nevar. Neatbildēts ir jautājums – ko iesākt ģimenes ārstam, ja viņa praksē pierakstītie pacienti negribēs nedz biežāk iet pie ārsta, nedz regulāri pārbaudīt savu veselību.

Pašlaik Latvijā reģistrēts 1371 ģimenes ārsts. No tiem 577 strādā Rīgā. Vidēji viena ģimenes ārsta praksē ir reģistrēti 1500-1600 pacientu. Tikai 174 ārstiem ir mazāk par tūkstoti pacientu, bet 198 ārstiem aprūpējamo skaits pārsniedz divus tūkstošus. Vidēji viens pacients pie ārsta aiziet piecas reizes gadā, taču netrūkst arī tādu, kas savu ārstu nav uzmeklējuši gadiem. Statistika rāda, ka pērn pie ārsta bijuši 1,38 miljoni pacientu.

Jaunos kritērijus nosacīti var sadalīt trīs grupās – profilakse, hronisko slimību pacientu aprūpe un kritēriji, kam jāpaaugstina veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu efektivitāte. Veselības ministrija uzsver – jauno kritēriju mērķis nav sodīt ārstu, bet gan aizstāvēt pacienta intereses un piedāvāt kvalitatīvu aprūpi.

Taču Ģimenes ārstu asociācija (ĢĀA) pagaidām nesola piekrist visiem ministrijas izvirzītajiem kritērijiem, uzsverot – pieprasītie apjomi ir nereāli, it īpaši lauku rajonos. Turklāt neviens ārsts nevar piespiest pacientu, piemēram, braukt uz rajona centru veikt vēža skrīningu vai citas manipulācijas, pat ja tās apmaksā valsts. «Arī pāris latu biļetei daudziem ir par dārgu,» saka ĢĀA vadītājs Pauls Princis. Viņš uzsver – jaunie kritēriji nav ministres solītā bonusu sistēma, bet gan veids, kā sodīt ārstus un nemaksāt, ja neizdodas sasniegt noteiktās robežas. Princis prognozē – ja kritērijus ieviesīs negrozītus, ārsts koncentrēsies uz noteiktu slimību kontroles rādītāju izpildi, nevis uz katra pacienta veselības problēmu risināšanu. «Tas neatbilst ne pacientu, ne ārstu interesēm,» saka Princis.

Tuvāko nedēļu laikā ministrija un asociācija centīsies panākt kompromisu, ko formulēs savstarpējā saprašanās memorandā.

Kādi ir astoņi jaunumi?


Pacientu veselības pārbaudes

Ģimenes ārstam ir jāveic regulāras vispārējās veselības pārbaudes, ik gadu pārbaudot 65% praksē reģistrēto pacientu. No pacienta tas prasītu viena lata līdzmaksājumu par vizīt, būtu arī jāmaksā par nozīmētajiem izmeklējumiem (no Ls 1 līdz 25).

Veselības ministrijas viedoklis. Būtiski radīt pacientam drošības sajūtu, ka viņa veselību kāds uzrauga, savlaicīgi atklāj novirzes un, ja nepieciešams, savlaicīgi sāk ārstēšanu.

Ģimenes ārstu asociācijas viedoklis. Paaugstinot pārbaudāmo pacientu procentu, ārsta praksei ir vajadzīgi papildu resursi, lai sazinātos un aicinātu pieaugušos pacientus doties pie ārsta. Pašlaik tikai 36% ģimenes ārstu trīs gadu laikā izdevies praksei piesaistīt otro māsu vai ārsta palīgu, tādējādi 64% ārsta prakšu papildu darbs, veicot uzskaiti, sazinoties ar pacientiem, kontrolējot un atspoguļojot izpildi, būs jānodrošina bez nepieciešamā atbalsta.

Bērnu vakcinācija

Līdz pat 98% pie ģimenes ārsta reģistrēto bērnu ir jāsaņem vakcinācija un jāveic regulāra vispārējā veselības stāvokļa novērtēšana. Bērnu profilaktiskā apskate un vakcinācija ir bez maksas. 

VM. Ir samazinājies vakcinēto bērnu skaits pirmajos divos dzīves gados, tajā pašā laikā tieši šajā vecumā ir vislielākais risks saslimt ar infekcijas slimībām. Bērnu potēšana ik gadu novērš 30 000 infekcijas slimību un vairāk nekā 100 nāves gadījumu. Ieviešot vakcināciju, Latvijā ir likvidēts poliomielīts, 2010.gadā Latvijā nav reģistrēts neviens saslimšanas gadījums ar masalām un masaliņām, samazinājusies bērnu saslimstība ar B hepatītu. 

ĢĀA. Vakcinēto bērnu skaitu palielināt no 90 līdz 98% dažādu iemeslu dēļ ģimenes ārsti nevarēs. Daudzi vecāki atsakās bērnu vakcinēt, un ārsts to nevar ietekmēt. 

Onkoloģisko slimību ierobežošana

Ģimenes ārstam jāveic regulāra valsts apmaksātā vēža skrīninga analīze un jāinformē pacienti par turpmāko rīcību. Pusei praksē reģistrēto sieviešu jāveic mamogrāfija un dzemdes kakla vēža skrīnings, bet ceturtdaļai riska grupas pacientu jāpārbauda zarnu vēža iespējamība. Tas ir bez maksas, šķērslis, it īpaši lauku rajonos, – ceļa izdevumi līdz kādai no pilsētām, kur šādus izmeklējumus veic.

VM. Aptuveni puse resnās zarnas vēža un dzemdes kakla vēža gadījumu, kā arī gandrīz 40% krūts vēža gadījumu atklāj novēloti. Tajā pašā laikā tikai trešdaļa uzaicināto sieviešu izmanto valsts apmaksāto krūts un dzemdes kakla vēža profilaktisko pārbaudi. Ģimenes ārstam jāveicina pacientu atsaucība.

ĢĀA. Jājautā, kā ģimenes ārsta prakse var uzlabot valsts organizētā skrīninga rezultātus par aptuveni 43%? 2011.gadā asins testus zarnu vēža atklāšanai veica tikai 7% pacientu, kā ārsts to gada laikā var palielināt 3,6 reizes?

Pārbaudes diabētiķiem

Riska grupas pacientiem regulāri jāveic profilaktiskās pārbaudes cukura diabēta diagnosticēšanai. Iepriekš bija jāpārbauda 60%, tagad pārbaudīto skaitam jābūt 80-90% robežās. Par analīzēm maksā pats pacients.

VM. Latvijā ik gadu cukura diabētu konstatē vairāk nekā 7000 cilvēku. Lai to savlaicīgi atklātu, svarīgi ir veikt regulārus mērījumus. Agrīni atklātas problēmas ir ārstējamas, ielaistas slimības gadījumā iespējams redzes zudums, nieru mazspēja vai kāju amputācija.

ĢĀA. Kritērijs ir saistīts ar konkrētu analīžu veikšanu un ir pretrunā ar ģimenes ārstu praksēm noteiktajām kvotām laboratorisko izmeklējumu veikšanai, par kuru pārsniegšanu par 20% tiek informēta Veselības inspekcija. Daudzi riska grupas pacienti izvēlējušies cukura diabēta uzraudzību veikt pie endokrinologa, kurš var būt nozīmējis šo izmeklējumu, tāpēc ir nelietderīgi to atkārtot.

Sirds un asinsvadu slimnieku aprūpe

Ģimenes ārstam ir regulāri jāpārbauda pacienti, kuri ir sirds un asinsvadu slimību riska grupā. Līdz pat 90% pacientu ir jāveic ikgadēja kardiovaskulārā riska noteikšana, bet 95% – asinsanalīzes, lai konstatētu, vai asinīs ir zema blīvuma lipoproteīns jeb tā sauktais sliktais holesterīns. Pacientam jāmaksā par asinsanalīzēm.

VM. Sirds un asinsvadu slimības ir galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis Latvijā. Savlaicīgi diagnosticējot riskus, var būtiski mazināt, piemēram, infarkta risku, kā arī saglabāt pacienta dzīves kvalitāti. Savukārt «sliktais holesterīns» ir viens no biežākajiem aterosklerozes un sirds asinsvadu slimību riska faktoriem. 

ĢĀA. Zema blīvuma holesterīna līmeņa noteikšana kā kritērijs domāts statistikai un tam nav tālāku seku ārstēšanā, jo valsts šai slimībai nenodrošina apmaksātus kompensējamos medikamentus.

Manipulācijas un papildu pakalpojumi

Ģimenes ārstam ir jāveic vairāk dažādu manipulāciju un jāpiedāvā papildu pakalpojumi. Nolemts, ka naudu praksei neizmaksās, ja aprēķinātie rādītāji būs zemāki par noteikto robežvērtību. (Pašlaik vēl netiek piedāvāts konkrēts veicamo manipulāciju/pakalpojumu skaits un nav noteikta robežvērtība – red.)

VM. Pašlaik ārsts var veikt 58 manipulācijas, par kurām viņam samaksā atbilstoši veselības aprūpes pakalpojumu tarifiem. Taču liela daļa ārstu veic ne vairāk kā piecas manipulācijas. Tāpēc nepieciešams viņus motivēt palielināt apjomu. Pacienta galvenais ieguvums būs pieejamība, samazināsies gaidīšanas laiks šā pakalpojuma saņemšanai.

ĢĀA. Kritērijs ir pretrunīgs, jo manipulācijas ir jāveic pēc vajadzības; daudzveidība pati par sevi nenodrošina kvalitāti.

Bronhiālās astmas slimnieku uzraudzība

Faktiski visiem (95%) ārsta praksē reģistrētajiem bronhiālās astmas slimniekiem ir jāveic regulāri izelpas maksimuma plūsmas mērījumi.

VM. Lai novērtētu bronhiālās astmas terapijas efektivitāti, kā arī saslimšanas norisi, būtiski ir veikt regulāru izelpas maksimuma plūsmas novērtēšanu, tādējādi arī monitorējot saslimšanu un izvēlētās ārstēšanas efektivitāti.

ĢĀA. Sarunu rezultātā izdevās panākt procentu likmes samazinājumu no sākotnēji iecerētajiem 95% līdz 70-90% pacientu. 

Samazināt ātrās palīdzības izsaukumus

Veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu efektivitātes paaugstināšana, to mērot pēc neatliekamās palīdzības dienesta izsaukumu skaita uz 100 pacientiem. Jo augstāks izsaukumu skaits, jo zemāka efektivitāte. Mēra tikai tos izsaukumus, kuros pacients palīdzību varēja saņemt pie ģimenes ārsta.

VM. Mērķs ir samazināt sekundāro neatliekamo izsaukumu (tādi izsaukumi, kuros palīdzību varēja sniegt ģimenes ārsts – red.) skaitu, jo neatliekamās palīdzības galvenais uzdevums ir akūtas medicīniskās palīdzības sniegšana.

ĢĀA. Šis ir politisks uzstādījums, kas ir pretrunā ar starptautisko ekspertu ieteikumu, ka kvalitātes kritēriji nedrīkst būt saistīti ar citu ārstu izpildījumu. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukumu skaits varētu būt ietekmējams tikai 25% gadījumu, un vērtējumu nevar izdarīt pēc neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālista uzstādītās diagnozes. Šis kritērijs var būt pat bīstams pacientam, jo var apdraudēt cilvēka veselību, ja ārsts viņu atrunās nesaukt ātro palīdzību līdz brīdim, kad pie viņa nokļūst ģimenes ārsts.

Jaunākas asinis

Posted on janvāris 9, 2013 by - Analīze

Kāda reformu vīzija ir jaunajai Augstākās izglītības padomei?

Pirms nedēļas daļēji jaunā sastāvā darbu sāka Augstākās izglītības padome (AIP), kas valstī izstrādā valsts augstākās izglītības stratēģiju un pārrauga izglītības kvalitāti. Visus padomes vēlētos pārstāvjus vieno vīzija, ka augstākajai izglītībai Latvijā ir jābūt starptautiski konkurētspējīgai, taču vienlaikus arī cieši saistītai ar vietējā darba tirgus vajadzībām. 

Vismaz vēlmju līmenī jaunās padomes locekļu domas saskan ar izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa iezīmētajiem reformu mērķiem, tomēr īsti apmierināts ar AIP sastāvu Ķīlis nav. Saeima decembra beigās tajā ievēlēja četrus pārstāvjus no iepriekšējā sastāva, un par padomes priekšsēdētāju atkārtoti kļuvis Jānis Vētra, ar kuru Ķīlim izraisījušās visasākās domstarpības par līdzšinējo darbu – Ķīlis to kritizēja par iespējamu augstākās izglītības kvalitātes pētījuma viltošanu. 

Tā kā Latvija atrodas augstākās izglītības reformu gaidās un nav vēl zināms, kā ministrs un AIP sastrādāsies, lūdzām padomes pārstāvjus izteikties par vēlamajām reformām.

1. Kādas reformas nepieciešamas augstākajā izglītībā?

2. Kam vēl būtu jābūt izglītības ministra Roberta Ķīļa pieteiktajā plānā?

* Darbojušies arī iepriekšējā AIP sastāvā

Jānis Vētra*, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs

1. Pirmais – jāatsakās no principa, ka valsts budžetu sadala pa studiju vietām, jo patlaban finansējumu piešķir atbilstoši studējošo skaitam, bet nav naudas attīstībai un infrastruktūrai. Jāatgriežas pie principa, ka augstākās izglītības institūcijas finansē dibinātāji. Pamatstudijas var būt papildinātas ar studējošo līdzmaksājumu, taču tas novirzāms tikai augstskolas attīstībai, ne algām. Otrais – izveidot tādu augstskolu pārvaldes institūciju, kas nav valsts iecelta un kurā ir iesaistīti cilvēki, kas nav tieši no akadēmiskā personāla. Trešais – virzīties uz nozaru augstskolām un veidot konsolidāciju resursu ietilpīgajās studiju programmās. Pēc tam var domāt par augstskolu konsorcijiem.  

2. Vajag konkrētību. Jāatšifrē, līdz kuram datumam būs skaidrs, ko gatavojas darīt. Tad var saprast, cik ilgs laiks vajadzīgs attiecīgā modeļa ieviešanai. 

Tatjana Volkova, Banku augstskolas profesore

1. Augstākās izglītības sistēmas un augstskolu darbības pilnveide notiek nepārtraukti, jo mainās gan ES nostādnes augstākās izglītības un zinātnes jomā, gan Latvijas likumi, gan vērojama strauja tehnoloģiju maiņa. Augstskolu darbības vidi ietekmē arī ekonomiskie un demogrāfiskie faktori. Tāpēc uzskatu, ka jāveicina tās pārmaiņas, kas paaugstina augstskolu kvalitāti un efektivitāti, lai sasniegtu to darbības mērķus.

2. Manuprāt, pāragri runāt, kam vēl būtu jābūt ministra Roberta Ķīļa pieteiktajā plānā. Nepieciešams izstrādāt augstāka līmeņa politikas plānošanas dokumentu, kurā būtu definēta augstākās izglītības vīzija un mērķi un kas tiktu sabiedriski apspriests un virzīts atbilstoši labas pārvaldības principiem. Balstoties uz to, varētu sagatavot detalizētu rīcības plānu.

Juris Ekmanis*, Fizikālās enerģētikas institūta direktors

1. Vispirms jātiek galā ar milzīgo augstākās izglītības programmu skaitu, jo paralēlo programmu ir ļoti daudz. Kopā ar IZM jāizstrādā priekšlikumi, kuras programmas ir absolūti nepieciešamas un kādi mums ir pasniedzēju spēki, kas tās optimāli realizētu. Otrs – jāveic studiju virzienu akreditācija. AIP jākoordinē, lai studiju virzieni būtu pietiekami spēcīgi, noformulējot, ko valsts vēlas no privātajām augstskolām – valsts pasūtījums var attiekties uz tām, ja konkursā var pierādīt, ka spēj nodrošināt kvalitāti.  

2. 2013.-2014.gadā papildu finansējums augstākajai izglītībai nav paredzēts, bet tajā pašā laikā plānā raksta, ka tiks aicināta ārzemju profesūra un izvērstas programmas svešvalodās. Tas viss prasa līdzekļus. Tāpēc jāizskaidro, kādi būs pārejas perioda pasākumi.

Juris Zaķis, Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors

1. Vajadzētu izveidot sistēmu, kas pati sevi regulē. Augstskolām pašām jābūt ieinteresētām mainīties, un to varētu panākt, ja kontrolētajās nozarēs, piemēram, veselības aizsardzībā un izglītībā, rīkotu augstskolu absolventu valsts pārbaudes. Pēc tām redzētu, kā augstskolas sagatavojušas studentus. Pārējās nozarēs absolventu gatavību testēs darba tirgus. Jātiek arī skaidrībā, kādus speciālistus Latvijai vajag gatavot. Un jāatsakās no maksas studentiem. LU es tos ieviesu katastrofālā finansējuma trūkuma dēļ, bet šodien valsts augstskolā būt maksas studentam ir amorālība. Nepieciešama visiem vienāda sistēma – vai nu valsts budžets, vai daļējs pašu finansējums. 

2.Trūkst komunikācijas – es jau no oktobra gaidu tikšanos ar ministru, lai uzzinātu, kā viņš redz privāto augstskolu attīstību, un varētu vienoties par kopēju plānu. 

Aigars Rostovskis*, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents, biznesa augstskolas Turība līdzīpašnieks

1. Pamatjautājums – izmaiņas augstskolu finansēšanas sistēmā, kas līdz šim nav bijusi godīga. Tā kā valsts budžeta līdzekļi ir ierobežoti, tos var virzīt investīciju ietilpīgajām zinātnēm – inženierzinātnei, kā arī reģioniem un identitātes  programmai – valodas, kultūras, mākslas studijām. Visas citas «mīkstās», piemēram, sociālās zinātnes, ir privāto augstskolu lauciņš, un tur finansējums nav vajadzīgs. Tajās studentiem atbalsts varētu būt studiju kredīts.. 

2. Patlaban Ķīļa reformu lielajā uzstādījumā ideju līmenī daudzas lietas ir labas, bet es gribētu sagaidīt konkrētību. Es uz izglītības sistēmu skatos kā uz tautsaimniecības nozari ar milzīgu eksportspēju, tāpēc augstskolām ir jāļauj klasterēties. Piemēram, Turība ar RTU varētu būt labi sadarbības partneri. 

Andris Teikmanis, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors

1. Veidojot vienotu izglītības telpu, būtu nepieciešams ieviest pārmaiņas, ko paredz Boloņas process. Studiju ciklus – bakalaura, maģistra un doktorantūras studijas – nevajadzētu nodalīt. Mākslīgs ir arī studiju dalījums akadēmiskajās un profesionālajās programmās. Protams, Boloņas process paredz arī citu pieeju augstākās izglītības akreditācijas procesam, kam jābūt atvērtam un ar iespēju pašām augstskolām izvēlēties akreditētājus. Mēs šo procesu mēģinām pārlieku birokratizēt.

2. Man pietrūkst [Ķīļa plāna] sasaistes ar AIP veidoto augstākās izglītības attīstības koncepciju. Gribētos arī redzēt augstākās izglītības finansējumu pret iekšzemes kopproduktu. Arī zinātnes finansējums pret IKP nav minēts, lai gan tiek runāts par augstākās izglītības un zinātnes sasaisti. 

Ineta Tamane, Ogres 1.vidusskolas direktore un arodbiedrības Latvijas izglītības vadītāju asociācija prezidente

1. Augstākajai izglītībai jābūt sasaistītai ar tautsaimniecību un darba devēju vēlmēm. Jāņem vērā darba devēju viedoklis, piemēram, skolu intereses, jo jauno pedagogu sagatavošana varētu būt labāka. Pedagoģisko programmu sagatavošanā ir jāiesaista arī skolu vadītāji, jo mēs redzam, kā ir sagatavoti jaunie pedagogi. 32 augstskolas tik mazā valstī kā Latvija noteikti ir par daudz. Jāzina, kādus speciālistus valstī vajadzēs, un jādara tas zināms arī 12.klases beidzējiem. Jāuzlabo arī augstskolu pārvaldība un lekciju saraksti, lai nebūtu tā, ka lekcijas notiek tikai dažas dienas nedēļā.

2. Es noteikti gribetu šā plāna detalizētāku atšifrējumu, lai būtu skaidrs, ko tieši ministrs ir iecerējis darīt. Pagaidām ir tikai vīzija, kurai es piekrītu. 

Jānis Rozenblats*, Rīgas Tehniskās koledžas direktors

1. Uzskatu, ka jāpaaugstina studiju kvalitāte sasaistē ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu, tāpēc vajadzētu pārstrukturēt augstākās izglītības tīklu un modernizēt pārvaldes tīklu. Nepieciešama augstākās izglītības sektora konsolidācija un sasaiste ar tautsaimniecības prognozēm. Vajadzīga starptautiskās konkurētspējas paaugstināšana Eiropas augstākās izglītības telpā. Koledžas redzu kā būtisku patstāvīgu spēlētāju augstākās izglītības sektora stiprināšanas procesā. 

2. Man nav skaidrības par finansēšanas modeli, jo tur pamatā nav aprēķinu. Vēl gribētu redzēt, kādi docētāji nepieciešami, jo nenoliedzami koledžas programmās nav vajadzīgs tik liels doktoru skaits kā augstskolās – tā ir resursu izšķērdēšana, tāpēc docētāju proporcijām jābūt citādām. 

Vilnis Rantiņš, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs

1. Vajadzētu modernizēt materiāltehnisko bāzi un palielināt programmu finansējumu, kas mums ir 0,79% no IKP, bet ES – 1,35%. Es neesmu aizmirsis izglītības izmaiņas 90.gadu sākumā, kad matemātika, ķīmija un fizika vidusskolā kļuva par neobligātajiem priekšmetiem. Augstāko izglītību nevaram skatīt atrauti no visas sistēmas – vidusskolas pamatuzdevums ir sagatavot jauniešus augstskolām, bet tiem, kas netaisās studēt, vajadzētu iet uz profesionāli tehniskajām skolām. Vēl daudz jāpiestrādā pie augstskolu sasaistes ar zinātniski pētnieciskajiem institūtiem. Būtu labi, ja studenti varētu izmantot institūtu infrastruktūru. 

2. Jāatbild uz jautājumu, kā ieinteresēt jauniešus apgūt inženierzinātnes, jo šajā jomā rodas jauni produkti un tehnoloģijas.

Ilze Trapenciere, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības eksperte augstākās izglītības un zinātnes jautājumos

1. Arodbiedrība gribētu, lai reformu procesā lielāku vērību pievērstu akadēmiskajam personālam, kas reformas īstenos. Jānoregulē darba slodze. Likums nosaka 600-1000 stundu slodzi, bet salīdzinājumam – Polijā profesora slodze ir 200 stundu. Latvijā slodzes apjoms neiet kopā ar augstu studiju kvalitāti. Mums likums arī nenosaka, cik stundu pasniedzējam jāatvēl darbam ar studentiem, cik administratīvajam un cik – zinātniskajam darbam. Jāizlīdzina arī slodzi un atalgojumu.

2. Patlaban plānā nav skarti pasniedzēju profesionālās pilnveides un izaugsmes jautājumi. Ir paredzēts atbalstīt maģistru un doktoru studijas, taču tas vēl nenozīmē personāla kvalitātes uzlabošanos. Jauniem pasniedzējiem vajadzētu mentorus un ievadu augstskolu pedagoģijā, lai viņi iemācītos mācīt.

Nenoticis reformators

Posted on janvāris 9, 2013 by - Pusdienās

Pārmaiņas Reformu partijā viņš nevadīs, taču par «politisko korporatīvismu» sapīkušais Mārtiņš Bondars ir pārliecināts – Latvijā mūsu palicis pārāk maz, lai varētu nepiedalīties sabiedriskajos procesos

Ar Reformu partijas iespējamo «pārmaiņu vadītāju», Ekonomistu apvienības 2010 pārstāvi Mārtiņu Bondaru, sarunāt pusdienu intervijas laiku nav vienkārši – pirms gala lēmuma pieņemšanas par dalību politikā viņš runāt nevēlas, tāpēc tikšanos noliekam pirmdienas vakarā, kad pēc sākotnējām aplēsēm iecerēts paziņot par viņa iestāšanos Reformu partijā. Tomēr partijas valdes sēde beidzas ar negaidītu «čiku» – reformisti paliek savā un Bondars savā vietā. Šis lēmums nāk negaidīts, ņemot vērā visu nedēļu publiski apspriestās versijas par Bondaru kā «reformistu» galveno reformētāju, Rīgas mēra kandidātu un pat jauno premjera amata kandidātu.

«Vieni apsveic, citi ne,» restorānā Vinometr nosaka Bondars. Laiski atlaidies krēslā, viņš ik pa brīdim pārbauda mobilā telefona īsziņas un atbild uz dažiem zvaniem. Telefons gandrīz nepārtraukti liek par sevi manīt. Zvana žurnālisti, un nojaušams, ka arī kāds no ministriem, kuru Bondars draudzīgi uzrunā pamazināmajā formā.

«Ir lēmums, ka Reformu partija reformējas soli pa solim pati un es skatos no malas kā jebkurš Latvijas iedzīvotājs,» uzmanīgi formulē Bondars. Sarunas sākumā viņa viedoklis par Reformu partiju šķiet tikpat diplomātiski korekts kā nevainojami piegulošais uzvalks. Var tikai minēt, vai tas tāpēc, ka Bondars vēl nav redzējis jaunākos ziņu raidījumus, kuros dažu reformistu teiktais rada priekšstatu par pārāk lielām prasībām no Bondara puses. Otrdienas rītā viņš medijos ir jau asāks un secina – kādam taču būtu jāuzņemas atbildība, ja partijas reitings nobrucis līdz 3%.

«Visu šo laiku bija [ieguldīts] zināms darbs, esam skatījušies, pētījuši, domājuši, kā var padarīt organizāciju tādu, lai tā darītu, kas būtu jādara. Manā izpratnē organizācijā vajadzīgas radikālākas pārmaiņas,» savu piedāvājumu skaidro Bondars, norādot, ka partijas izvēlētā «soli pa solim» taktika nebūs gana efektīva, lai atgūtu sabiedrības uzticēšanos.

Ko tieši Bondars bija ieplānojis paveikt un kāda būtu viņa recepte Reformu partijai, gan neatklāj, atsaucoties uz kādu konfidenciālu informāciju, kas esot tikai partijas biedru rīcībā un kuras nonākšana plašākā sabiedrībā nebūtu vēlama. Tiesa, viņš iezīmē iespējamos rīcības scenārijus. «Var mainīt struktūru un var mainīt cilvēkus. Ja skatāmies uz Reformu partiju, principā abas lietas būtu vajadzīgas,» saka Bondars. Vai partijas priekšsēdētaja Valda Zatlera vietā būtu jānāk jaunam līderim? «Man nebūtu korekti spriest, vai partijas dibinātājam un idejiskajam tēvam būtu jāpaiet malā vai nebūtu, jo es neesmu šajā partijā. Ja es būtu šajā partijā, man būtu viedoklis par to, kāda loma būtu Zatleram,» saka Bondars.

Tomēr informācija, kas ir žurnāla Ir rīcībā, liecina, ka tieši domstarpības par to, kas varētu būt faktiskais partijas vadītājs, izrādījušās šķērslis Bondara un Reformu partijas sadarbībai. Partijas «kodolā» apsvērta iespēja nodrošināt Zatleram cieņpilnu paiešanu malā, kļūstot par ideoloģisko vadītāju, bet praktiskos vadības grožus nododot Bondara rokās. Sarunu gaitā šāds scenārijs pārrunāts ar  Bondaru, bet vēlāk izrādījies, ka pati partijas vadība tomēr nav gatava tik straujām pārmaiņām.

Bondars nav jaunpienācējs politikā – 2000.gadā viņš aizgāja no toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja amata, lai pievienotos partijai Tēvzemei un brīvībai/LNNK un komandā ar Rīgas mēru Andri Ārgali startētu domes vēlēšanās. Rezultāts izrādījās neveiksmīgs, vēlēšanās Bondars saņēma teju divreiz vairāk svītrojumu nekā plusu, nokrītot uz pašu saraksta lejasgalu. Kas licis domāt, ka šoreiz viss būtu citādi? «Ja jums dzīvē kaut kas nesanāk, jūs uzreiz metat plinti krūmos?» Bondars atbild ar pretjautājumu. «Es esmu bijis basketbolists. Iedomājieties – ja jūs aizmetat vienu metienu garām, tad vairs nemetat nākamo?» Tomēr – vai viņa politiskie uzskati ir mainījušies, ja no konservatīvajiem tēvzemiešiem vēlējies pārcelties pie sevi par centristiem dēvējošās Reformu partijas, kaut arī pats sevi intervijā sauc par liberāli? Bondars nesaskata pretrunu. «Redziet, toreiz uz Rīgas domes vēlēšanām es gāju kopā ar Ārgali. Viņš pilnīgi nav konservatīvs tajā spektrā, viņš vairāk ir centrisks cilvēks. Varbūt ne gluži centrā, bet daudz vairāk centrā nekā lielākoties tēvzemieši. Ja jūs uzmanīgi paskatīsities Reformu partijā, ticiet man, tur daži deputāti ļoti iederētos Nacionālajā apvienībā. Tā ka politiskā piederība vēl neko Latvijā nenosaka.»

Pēc Bondara domām, Latvijā visu izšķirot politisko līderu viedoklis. Kad jautāju, vai viņš ir lasījis Reformu partijas programmu, sākotnēji Bondars izvairās atbildēt, bet tad pavēsta, ka «tā pro-gramma ir mirusi». «Kā es varētu piekrist vai nepiekrist kaut kam? Nu, klīniskā nāve. Saprotiet, nedzīvs dokuments, dokumentam jābūt dzīvam.» 

Kas vainīgs pie tā, ka partija zaudējusi sabiedrības uzticību, Bondars skaidri neatbild, tikai norāda uz Reformu partijas kļūdām pirmajos darbības mēnešos, kā arī Vienotības meistarību, «apēdot» konkurentus. «Vienotība šobrīd ir spēcīgākā politiskā organizācija ar daudz labāku spēju kontrolēt gan politisko telpu, gan politisko ziņu, gan vēlētāju, bet, protams, vēlētāju kopas pārklājas.» 

Vienlaikus Bondars neslēpj, ka viņam ir arī domstarpības ar partijas līderiem būtiskos jautājumos. Piemēram, Valdis Zatlers gan iepriekš prezidenta amatā, gan tagad stingri atbalstījis premjerministru Valdi Dombrovski, savukārt Bondara pirms gada publiski teiktais vairāk līdzinājās lata devalvācijas ideju aizstāvjiem. «Viņš [Zatlers] zina, ka mans viedoklis atšķiras vispirms par to, kādā veidā Latvija pārvarēja krīzi. Manā izpratnē tur nekāda veiksmes stāsta nav,» saka Bondars. 

Sarunā kļūst skaidrs, ka šis nav viņa pēdējais mēģinājums iesaistīties politikā. «Primāri es vēlos dzīvot Latvijā, tāpēc vēlos to vidi mēģināt palīdzēt veidot atbilstošu savai sapratnei. Mūsu ir palicis pietiekami maz, lai mums nebūtu iespējas nepiedalīties sabiedriskajos procesos.»

Bondars arī neslēpj rūgtumu par to, ka «politiskais korporatīvisms» Latvijā vēl nekad neesot bijis tik izteikts kā pašlaik. Bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs ar Hārvarda Universitātes diplomu kabatā par to pārliecinājies uz savas ādas. «Es, piemēram, sevi esmu izglītojis, savu pieredzi veidojis noteiktiem darbiem. Ja es redzu, ka varu būt noderīgs, es sevi piedāvāju. Un, ja man saka – nē, nē, jūs ne, tāpēc, ka jūs neesat pareizajā klubiņā -, nu, piedodiet, kā to sauc?» Kādiem amatiem pieteicies, Bondars nevēlas atklāt, taču rūgtā pieredze nav mazinājusi nākotnes plānus būt sabiedriski aktīvam, un netiek noraidīta iespēja pieslieties kādam citam politiskajam spēkam. 

Vai tad tomēr gribas iekļūt tajā savējo klubiņā? «Nu, kāpēc jūs tik ciniski, nu, kāpēc?» Bondars aicina pavērtēt viņa iepriekšējo karjeru un uzsver, ka savu sievu nekad darbā neesot pieņēmis. Tiesa, viņš pats kādu laiku strādājis Latvijā nu jau bēdīgi slavenā baņķiera Vladimira Antonova interesēs – no 2006. līdz 2009.gadam bijis tagad maksātnespējīgās Latvijas krājbankas valdes priekšsēdētājs, kādu laiku pārstāvējis Antonova intereses arī ekskluzīvu auto ražotājā Spyker. Vai ko nojautis par Antonova nelikumībām? «Vai tolaik grāmatvedības dati atspoguļoja reālo situāciju bankā? Jā!» tāpat kā uz citiem nepatīkamiem jautājumiem Bondars atbildi sāk ar pretjautājumu. Arī aviokompānijai airBaltic viņa vadības laikā bankā izsniegts tikai viens kredīts, un par kompānijas patiesajiem īpašniekiem viņam neesot bijis ne jausmas. «Nebija nekāda pamata domāt, ka tas ir kāds cits cilvēks nekā tas (lidsabiedrības prezidents un jaunais līdzīpašnieks Bertolts Fliks – red.), kuram esmu devis kredītu.»

Ēdienkarte

Cēzara salāti ar sinepju mērci, rīvētu sieru un garnelēm
Kārtainā mīklā iecepts Pecorino siers ar baklažāniem, olīvu tapenādi, ceptu ķirštomātu un baziliku
Ūdens, ziedu tēja

Ir jautā

Posted on janvāris 9, 2013 by - Viedoklis

Kāpēc lielo valsts uzņēmumu vadībai pēkšņi trīskāršotas algas?


Kaspars Kauliņš, personālvadības speciālists:

Tas, ka paaugstina algas, ir apsveicami, jo dod iespēju piesaistīt profesionālus vadītājus un samazina korupcijas risku. Taču veids, kā paaugstināšana notika, un apjoms nebija pareizs. Būtu ieteicis izveidot trīs gadu plānu, iekļaujot līgumā nosacījumus, kas algas paaugstinājumu saista ar biznesa rezultātiem. 

Juris Pūce, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs:

2009.gadā valsts kapitālsabiedrību valdēm solidāri samazināja algu, Latvenergo valdes priekšsēdim – trīs reizes. Tā nav iespējams noturēt profesionāļus. Lēmums balstīts uz trīs kritērijiem: samaksa šāda līmeņa vadītājiem tirgū, nozares speciālistu atalgojums un uzņēmuma darbības rezultāti, kas ir ļoti labi.

Aivis Freidenfelds, satiksmes ministra biroja vadītājs:

Bija MK noteikumi, kas ļāva veikt samaksu gan par amatu kā valdes locekļiem, gan kā attiecīgo struktūrvienību vadītājiem. Tad valde vērsās pie akcionāriem ar lūgumu pārskatīt iespējas atalgojuma palielināšanai. Pirms tam tika veikts pētījums, kas aptvēra tāda līmeņa vadītāju atalgojumu Baltijas valstīs.

Vai Latvija var būt vienlīdzīgāka?

Posted on janvāris 9, 2013 by - Viedoklis

Trīsreiz biežāk nekā Igaunijā cilvēki cieš no nopietnas materiālās nenodrošinātības

Kļūst aizvien skaidrāks, ka Latvijas sabiedrībai un valsts tautsaimniecības atlabšanai ir arī tumšā puse: nabadzība un nevienlīdzība. Šie rādītāji Latvijā ir starp vissliktākajiem ES. Atbilstoši jaunākajiem Eurostat datiem 2011.gadā 30,9% Latvijas iedzīvotāju cieta no nopietnas materiālās nenodrošinātības. Pretstatā abstraktajam Džini indeksam vai relatīvajam «nabadzības riska» rādītājam «nopietna materiālā nenodrošinātība» ir konkrēta un viegli saprotama. Tas nozīmē, ka 30,9% Latvijas iedzīvotāju dzīvo apstākļos, kuros viņiem pietrūkst līdzekļu, lai samaksātu savus rēķinus, nodrošinātu pietiekamu siltumu mājoklī vai gadā pavadītu vienu nedēļu atvaļinājumā prom no mājām. Sevišķi šokējošas ir atšķirības no Igaunijas, kur šis rādītājs ir 8,7%, un pat Lietuvas, kur tas ir 18,5%. Vienīgi Bulgārijā šis rādītājs ir sliktāks nekā Latvijā – 43,6%, bet Zviedrijā tas ir tikai 1,2%.

Tāpēc ir apsveicams premjerministra Valda Dombrovska Jaungada uzrunā teiktais, ka «2013.gadā viena no valdības prioritātēm būs mazināt nevienlīdzību un sociālo atstumtību». Taču rodas jautājumi, vai tā nav tikai runāšana un kādus soļus valdība reāli varētu spert, lai uzlabotu situāciju?

Darbi runā skaļāk par vārdiem, tāpēc nesenā valdības rīcība dod pamatu šaubām. Lēmums samazināt garantēto minimālo ienākumu (GMI) no 45 līdz 35 latiem un tā finansiālās atbildības pārlikšana no valsts uz pašvaldībām neizskatās pēc nabagiem draudzīgas politikas. 2013.gada budžetā ir ļoti maz iniciatīvu, kuras būtu tieši vērstas pret nevienlīdzību. Piemēram, ienākuma nodokļa likmes samazināšana ir regresīvs solis, jo visvairāk no tā iegūs cilvēki ar augstiem ienākumiem.

Ja valdība tiešām nopietni vēlas ķerties pie šīs jaunās prioritātes, ko tā varētu darīt? Jāsāk ar konstatējumu, ka visā pasaulē galvenais nabadzības cēlonis ir bezdarbs. Lai gan 2012.gada trešajā ceturksnī Latvijā bezdarbs samazinājās līdz 13,5%, tas joprojām ir sestais augstākais rādītājs ES, turklāt gandrīz puse no bezdarbniekiem jeb 67 100 cilvēku ir bijuši bez darba ilgāk nekā gadu. BICEPS pētījumi rāda, ka bezdarba līmeņa izmaiņas pēdējos gados lielākoties saistītas ar ekonomikas cikliskumu, tāpēc rīcība, kas samazinātu ciklisko bezdarbu, uzlabotu daudzu cilvēku apstākļus.

Pastāv arī «nabadzības slazda» problēma. Ja iespējams nodarbināt cilvēkus pēc būtības pilnu laiku, taču maksājot mazāk nekā minimālā alga, tad GMI kopā ar mājokļa un veselības aprūpes pabalstiem ir racionāla alternatīva darbam. Lai to mainītu, valdība dod priekšroku GMI samazināšanai, taču Latvijas apstākļos tas, visticamāk, iedzīs cilvēkus vēl dziļāk ēnu ekonomikā.

Alternatīva ir padarīt darbu pievilcīgāku, nodrošinot, lai cilvēki tiešām saņem vairāk naudas strādājot nekā pabalstos nestrādājot. Ir vairāki mehānismi, kurus citas valstis plaši izmanto – tā sauktie strādājošo pabalsti parasti tiek mērķēti uz mazkvalificēto darbaspēku vai uz ģimenēm ar bērniem. Plaši izplatīts risinājums ir nodokļu atlaide, kura palielina ienākumus cilvēkiem ar zemiem vai vidējiem ienākumiem un mazinās, pieaugot ienākumu līmenim. Šāda mehānisma ieviešanu ir ieteikuši arī starptautiskie aizdevēji.

Taču, lai cik labi būtu izstrādātie mehānismi sociālās atstumtības mazināšanai, tiem būs minimāla ietekme, ja sabiedrībā neradīsies patiesa vienprātība par vienlīdzības veicināšanu. Neesmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība to jau sasniegusi.

Algas un atbildība

Posted on janvāris 9, 2013 by - Komentārs

Algu skandālu izraisīja nespēja ieviest efektīvu valsts uzņēmumu pārvaldību

Gads sācies ar skandālu par algām. Kā ziņo Latvijas televīzija, gada beigās Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim atalgojums paaugstināts no 2600 līdz 8500 latiem, pārējie trīs LDz valdes locekļi mēnesī saņems nevis 2400, bet 6800 latu. Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs turpmāk saņems 8784, bet pārējie valdes locekļi 7506 latus mēnesī, informē Ekonomikas ministrija. Latvijas valsts mežu valdes priekšsēdētājam Robertam Strīpniekam atalgojums pieaugs par 6000 latu, pārējiem valdes locekļiem par 3500 latu, noskaidrojis Latvijas radio.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pauž izbrīnu un, kā ziņo Delfi, uzdod ministrijām meklēt «piezemētāku risinājumu». No vienas puses, premjers piekrīt, ka dažās valsts kapitālsabiedrībās vadības atalgojums esot zems un būtu nepieciešams atcelt ierobežojumus, tomēr tas būtu jādara «pakāpeniski un sabalansēti, nevis šādi».

Varbūt viņš tā tagad gribētu darīt, taču Dombrovskis nevar apgalvot, ka iebilst pret lielo valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojumu paaugstināšanu, jo viņa valdība pērn to atbalstīja pat divas reizes. 18.septembrī Ministru kabinets akceptēja izmaiņas likumā «Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām», kas ļautu paaugstināt valdes locekļa maksimālo algu, izmainot tās aprēķināšanas kārtību. Spēkā esošais likums paredz, ka valsts kapitālsabiedrību valdes locekļu atalgojums nedrīkst būt vairāk kā sešas reizes lielāks par iepriekšējā gada valsts iedzīvotāju vidējo atalgojumu, tātad 2012.gadā valdes locekļa maksimālā alga bija 2784 lati. Valdības atbalstītie grozījumi šo koeficientu paaugstinātu līdz desmit, kas, pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, nozīmētu, ka 2013.gadā šo uzņēmumu valdes locekļi drīkstētu saņemt līdz 4780 latiem mēnesī. Šos grozījumus valdība iesniedza Saeimā kopā ar 2013.gada budžetu.

Parlaments budžetu pieņēma, bet algas paaugstinājumu atstāja guļot komisijā. Tāpēc 27.novembrī pēc Satiksmes ministrijas iniciatīvas valdība atkal ķērās pie šā jautājuma un atrada veidu, kā apiet likuma uzliktos ierobežojumus, izmainot Ministru kabineta noteikumus un atļaujot valdes locekļiem valsts kapitālsabiedrībās ar attiecīgās ministrijas pārstāvju atļauju saņemt atalgojumu ne tikai par darbu valdē, bet arī par cita amata pildīšanu uzņēmumā.

Ja atbilst patiesībai LDz vadītāja Magoņa otrdien paziņotais, ka viņa uzņēmumā dažiem speciālistiem algas bijušas pat 2,5 reizes lielākas nekā viņam, tad nav brīnums, ka novembrī valdības pieņemtais lēmums atbrīvoja rokas valsts uzņēmumu valdes locekļu algu pamatīgam lēcienam.

Brīnīties varam par citu – kāpēc Dombrovskis un viņa komanda neparedzēja novembra lēmuma sekas? Nav jau viņi pirmo gadu politikā, un valsts uzņēmumu vadītāju atalgojums vienmēr ir piesaistījis mediju un sabiedrības pastiprinātu uzmanību, turklāt šo vadītāju pašnovērtējums nekad nav bijis sevišķi pieticīgs. Vai tiešām Dombrovskis domāja, kā tagad apgalvo, ka viņi savas ambīcijas savaldīs, ja valdības lēmumā nav noteikti nekādi konkrēti ierobežojumi?

Taču šis gadījums atklāj daudz nopietnāku problēmu nekā dažu indivīdu pēkšņi uzblīdušos makus. Gan veids, kā lēmums par vadītāju algām tika pieņemts, gan fakts, ka valdība tagad šķiet pārsteigta par sava lēmuma sekām, spilgti atklāj, cik pavirši vēl aizvien tiek pārvaldīti šie lielie, Latvijas tautsaimniecībai stratēģiski svarīgie uzņēmumi. Sapīšanās algu paaugstināšanas shēmās faktiski demonstrē, ka nav nekādas sistēmas, pēc kuras novērtēt gan šo uzņēmumu vadītāju darbu, gan tam atbilstošu atalgojumu. Latvenergo apgrozījums 2011.gadā pārsniedza 680 miljonus latu, tā aktīvu vērtība ir lielāka par diviem miljardiem latu. Varbūt šāda uzņēmuma vadītājam būtu jāsaņem vairāk nekā 2784 lati mēnesī, taču Latvijas valsts nekad nav pateikusi, pēc kādiem principiem tās īpašumā esošie uzņēmumi tiek vadīti, kādi mērķi tiem būtu jāsasniedz un kā no šīm prasībām izriet atbilstoša vadītāju atlase un atbilstošs atalgojums.

Pēdējos gados ir runāts, ka būtu jāsaved kārtībā valsts uzņēmumu pārvaldība, taču process uz priekšu virzās gausi. Jau 2010.gadā toreizējais ekonomiskas ministrs Artis Kampars sāka izstrādāt priekšlikumus, taču lielā mērā par tiem cīnījās viens, un viņa pūlēm krustu pārvilka 2011.gada ārkārtas vēlēšanas. Jaunais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts ķērās pie šā darba no jauna, un pagājušā gada maijā valdība pat pieņēma attiecīgu koncepciju, taču tās ieviešana dzīvē ir piņķerīgs pasākums, kas aizskar daudzu intereses, un ekonomikas ministrs sūdzas par politisko partneru neizlēmību un neieinteresētību.

Valdības vadītājam noteikti nav patīkami sākt gadu ar skandālu par algām, taču tas ir svarīgs atgādinājums par reformu atlikšanas sekām, jo pašreizējās nepatikšanas radušās no ilgstošās nespējas izveidot loģisku, efektīvu valstij piederošu uzņēmumu pārvaldes sistēmu. Krīze ir beigusies, bet tas nenozīmē, ka valstī viss ir kārtībā. Ja nebūs apņēmības mērķtiecīgi risināt daudzās palikušās problēmas, neizdarības rezultātā skandālu un sliktu ziņu apjoms tikai augs, un Dombrovskim būs aizvien grūtāk pateikt, ka viņš par to nav atbildīgs.

Komentārs 140 zīmēs

Krīzes pārvarēšana. Nodarbinātības valsts aģentūra ziņo, ka pērn 11 mēnešos pastāvīgā darbā iekārtojušies 74 929 cilvēki.

Riska robeža. Pēdējā mirklī ASV politiķi izglāba valsti no pašu raktās nodokļu bedres, taču viņu galvas drīz atkal var atsisties pret budžeta griestiem.

Labs. Valodnieki lūko gada vārdu, ar ko aizstāt vienkāršrunas «forši». «Kruti» un «super» šamiem nederēs. Varbūt speram vaļā «spridzīgi»?

Francūža mīlestība

Posted on janvāris 9, 2013 by - Komentārs

Depardjē bēgšana liek pasaules sabiedrībai vēlreiz kritiski izvērtēt Putina režīmu

Aktierim Žerāram Depardjē viņa jaunajās mājās, Mordovijas galvaspilsētā Saranskā vietējie apsveicēji svētdien uzdāvināja velteņu pāri un divus kaķēnus. No Rīgas raugoties, var pabrīnīties, vai kaķēni, turklāt tieši divi, nekļūst par Putina draugu un atbalstītāju «džentlemeņa komplektu». Toties «es mīlu Krieviju!» franču aktierim, līdzīgi kā mūsu Nilam Ušakovam un citiem Kremļa lojālistiem, nepārprotami nozīmē to pašu, kas «es mīlu Putinu».

Taču arvien vairāk krieviem pašā Krievijā tas tā nav. Bet starptautiski Krievijas prezidentam šī divu vīriešu publiskā politiskā mīlestība ir drīzāk sabiedrisko attiecību anekdote. Diezin vai abu apkampšanās liks daudziem rietumniekiem sekot aktiera piemēram un pārcelties turp uz dzīvi. Un diezin vai apturēs naudas un smadzeņu bēgšanu no Krievijas. Drīzāk šis farss licis starptautiskajai sabiedrībai vēlreiz kritiski, turklāt tagad jau ar sarkasmu un izsmieklu, izvērtēt Krievijā valdošo režīmu.

Stāsts par aktiera bēgšanu no Francijas kļuvis par vienu no visvairāk apspriestajiem Eiropas medijos. Tas gan ir pievērsis uzmanību Francijas jaunās sociālistu valdības ekonomiskajai politikai, tomēr visērmotāk tajā nupat izskatās nevis franču slavenības ekstravagantā rīcība, bet gan Krievijas prezidenta iesaistīšanās. Depardjē naudas lietas ir viņa privātā darīšana. Bet Putina kļūšana par šā stāsta galveno varoni liek kārtējo reizi vaicāt, vai Krievijas valdnieks vairs spēj novērtēt, kādu iespaidu viņa lēmumi rada par režīmu un tā attiecībām ar ārpasauli. 

Līdz brīdim, kad Putins pārņēma galveno lomu izrādē, tas bija stāsts par Depardjē un Francijas prezidentu Fransuā Olandu, kurš stājies īstenot vienu no skaļākajiem priekšvēlēšanu solījumiem – līdz 75% paaugstināt ienākuma nodokli tiem, kuri gadā nopelna vairāk par vienu miljonu eiro. 

Decembrī Depardjē publiski paziņoja, ka pārcelšoties uz Beļģiju. (Jau tobrīd radās šaubas, vai aktieris pats saprot, ko runā – uz pārmetumiem par nepatriotisku rīcību viņš atcirta, ka aizbraucot pēc tam, kad esot nodokļos par 2012.gadu samaksājis 85% no saviem ienākumiem; taču jaunā nodokļu likme ir 75%, turklāt tai bija jāstājas spēkā tikai 2013.gada 1.janvārī.) Tas uzjundīja diskusijas, vai nodoklis, kas skar aptuveni 1500 personu un nodrošinātu tikai kādu 200 miljonu papildu ieņēmumus budžetā, ir tā vērts, lai valsts bagātākajiem pilsoņiem nāktos apsvērt došanos trimdā.

Taču Depardjē mīlestība uz Beļģiju bija īsa. Tur viņam būtu bijis jāmaksā nodokļos 50% no ienākumiem. Bet Krievijā ienākuma nodoklis privātpersonām ir tikai 13%. Putins paziņoja – ja «Žerārs» vēlēsies Krievijas pasi, jautājums tikšot «atrisināts pozitīvi». Un jau 3.janvārī parakstīja dekrētu par Krievijas pilsonības piešķiršanu Depardjē. Laimīgais aktieris, kuru, kā joko krievi, nu būšot jāuzrunā vārdā un tēvavārdā par Žerāru Renēviču, izplūda mīlestības apliecinājumos – «es dievinu jūsu valsti», «es ļoti mīlu jūsu prezidentu V.Putinu», «Krievija ir dižas demokrātijas valsts», «slava Krievijai!». Turklāt viņa tēvs esot bijis komunists, un arī tā esot «daļa no manas kultūras».

Krievija kā komunisma zeme nav gluži tēls, ko režīms par sevi vēlas radīt. PSRS sabrukums Putinam gan ir «20.gadsimta lielākā traģēdija», taču to, ka dzīve tolaik bijusi labāka nekā pašlaik, Kremļa propaganda stāsta pirmām kārtām Baltijas valstu, nevis savas valsts iedzīvotājiem. Varbūt pašmāju lietošanai der aktieris, kas šo propagandistu ieskatā laikam varētu palīdzēt apturēt Krievijas iedzīvotāju bēgšanu no valsts. Taču starptautiski nodokļu disidenta saceltā ažiotāža akcentē daudz nopietnākas pēdējā laika skandalozas norises Krievijā.

Par nodokļiem un to izkrāpšanu sākotnēji bija arī tā dēvētā Magņitska lieta. Advokāts Sergejs Magņitskis zaudēja dzīvību Maskavas cietumā tāpēc, ka bija atklājis nodokļos maksātu 230 miljonu ASV dolāru nozagšanu no valsts budžeta. Atriebdamies par ASV likumdevēju pieņemto likumu, kas ar viņa nāvi un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem saistītām Krievijas amatpersonām liedz iebraukšanu Amerikā, Putins sodīja Krievijas bāreņus, aizliegdams amerikāņiem viņus adoptēt. (Par šokējošo lēmumu palīdzēja atgādināt arī vēl vienas slavenas franču aktrises Brižitas Bardo absurdais piedraudējums doties Depardjē pēdās uz Krieviju, protestējot pret Lionas zvērudārza nodomiem «iemidzināt» divus ar tuberkulozi slimus ziloņus. Grūti izskaidrot, kāpēc tieši uz Krieviju, taču aktrise lika atcerēties komunistu valdīšanas laika anekdotes par «padomju ziloni» kā citu valstu ziloņu labāko draugu.) 

Pat Depardjē dzīvesvietas izvēle atgādināja pasaulei par Putina režīma brutālo atriebīgumu – Mordovijas lēģerī divu gadu ieslodzījumu izcieš viena no pankgrupas Pussy Riot (var tulkot arī kā Kaķīšu dumpis) dalībniecēm. Viņas noziegums ir uzdrošināšanās baznīcā «lūgt Dievmātei», lai atbrīvo Krieviju no Putina, pret kura atkārtotu kļūšanu par Valsts prezidentu pērn Krievijā notika lielākie masu protesti kopš PSRS sabrukšanas laikiem. Kā atbilde uz Depardjē bēgšanu jau nācis ierosinājums piešķirt grupas dalībniecēm Parīzes goda pilsoņu statusu.

Traģēdijas pārvēršana par farsu ir vēstures posma norieta pazīme. Var izrādīties, ka aktieris Depardjē būs tomēr nospēlējis lomu pašreizējā Krievijas vēstures cēlienā.

Komentārs 140 zīmēs

Kulturēls darbiņš. Ministre Grende stāsta, ka Austrālijā divas nedēļas par nodokļu maksātāju naudu diži strādājusi – braukusi ar tramvaju un runājusi ar cilvēkiem.

Bondars un čiks. Vai nu bijušais Krājbankas vadītājs ir par strauju, vai nu zatlerieši par lēnu, bet Reformu partijai kārtējā izgāšanās. 

Piezemējies. Bijušais premjerministrs, tagad mākslīgā intelekta un jaunas partijas veidotājs Repše arvien parādā gandrīz miljonu, taču lidmašīnu pērn pārdevis.

Robeža

Posted on janvāris 9, 2013 by - Redaktores sleja

 

Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kuras robeža visā garumā iezīmēta ar geocaching slēpņiem – mazām kastītēm, kas nomaskētas dabā un ir atrodamas, ja atrisini uzdevumus un atklāj to koordinātas. Kartē šī uz 18.novembra svētkiem radītā slēpņu virkne izskatās garšīgi – kā lauku torte ar treknu krēma valnīti visriņķī. Patriotu kopa, kura šo virteni izveidojusi un pieteikusi Ginesa rekordu grāmatai, publiski sevi neatklāj, taču mums izdevās ar autoru sazināties, un viņš par savu ideju teica: «Gribējās kaut ko savu. Unikālu».

Slēpņi prasa pastāvīgu aprūpi – kādai kastītei vāvere nograuzusi vāciņu, citviet uz Ziemassvētkiem nocirsta egle, kurā slēptuve ierīkota. Tāpēc slēpņu idejas autors Pēteris secina: ar šo savdabīgo robežu ir tāpat kā ar pašu Latviju – tā turpināsies, kamēr šķitīs vērtība cilvēkiem, kuri te dzīvo.

Diemžēl cilvēku, kuri te dzīvo, kļūst aizvien mazāk. Latvijas robeža kā slēpņu virtene varbūt kļūs pasaulslavena, taču tūkstošiem latviešu šī kartē ievilktā līnija ir nevis lepnuma, bet nolemtības zīme.

Valsts robeža var vienlaikus būt arī robežšķirtne starp dzīvēm. Starp dzīvojamu un nedzīvojamu dzīvi, kā intervijā mums saka antropoloģe Dace Dzenovska, kurai tikko iznācis pētījums par cilvēku aizbraukšanu no Latvijas laukiem. Antropoloģi interesē, ko nozīmē cilvēku dusmas uz valsti un kur šajā nestabilitātes laikmetā meklējama solidaritāte. Viņas atbilde – cilvēku kopienās, kuras mēģina kaut ko kopīgi darīt. Es piebildīšu – nu, piemēram, no robežas uztaisīt Ginesa rekordu.