Žurnāla rubrika: Svarīgi

95% mantojuma atstās bērniem. Svešiem

Posted on janvāris 30, 2013 by - Pasaulē

Šonedēļ ar īpašu lekciju Londonā uzstājās amerikāņu uzņēmējs Bils Geitss, izskaidrojot, kāpēc labdarībai no savas kabatas jau ziedojis 28 miljardus dolāru un nākotnē gatavs tai atvēlēt gandrīz visu savu mantojumu. Un viņš to negrasās darīt viens, jo līdzīgi rīkoties pierunājis vēl simt superbagātnieku

Viljams Henrijs «Bils» Geitss ir bagāts vīrs. Viņa turība tiek lēsta ap 65 miljardiem dolāru, kas ir nedaudz mazāk nekā viss Dienvidamerikas valsts Ekvadoras kopprodukts. Vai nedaudz vairāk kā Horvātijai. Un aptuveni divreiz vairāk nekā Latvijas kopprodukts aizpērn. Turpinot salīdzinājumu tādā pašā garā, izrādās, ka datorprogrammu kompānijas Microsoft līdzdibinātājs ir divreiz rocīgāks par Keniju vai divpadsmit Melnkalnēm. Nav slikti, ja ņem vērā, ka Geitss pat nekad nav pabeidzis universitāti.

Geitss ir arī viens no mums visiem – mirstīgajiem, un, kā zināms, zārkiem nav kabatu. Tieši tālab vairākus pēdējos gadus viņš galvenokārt nodarbojas ar to, lai atrastu vislietderīgāko pielietojumu savai bagātībai, proti, palīdzētu tiem, kam dzīvē ne tuvu nav paveicies kā pašam.

«Nav šaubu, ka par ēdiena un apģērba trūkumu es nevaru sūdzēties,» viņš atturīgi nosaka. «Sasniedzot kaut kādu noteiktu līmeni, papildu naudai vairs nav nekādas privātas lietderības. Tad to var izmantot, nodrošinot resursus pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem.»

Jāpiebilst, ka «noteikts līmenis» Geitsa gadījumā ievērojami atšķiras no citiem mirstīgajiem. Viņam, piemēram, pieder iespaidīga villa pie ezera Sietlas pievārtē – tās būvēšana izmaksāja 150 miljonus dolāru, ieskaitot baseinu ar zemūdens mūzikas atskaņošanas sistēmu. Taču viņam ir zināma taisnība – bagātība, pat tādos astronomiskos apjomos kā pašam Geitsam, vēl nav garantija tam, ka vēsture tevi vēlāk atcerēsies ar labu vārdu.

Protams, Geitsu atcerēsies kā vienu no personālo datoru revolūcijas kaldinātājiem. Taču 57 gadu vecumā viņš vēlas sasniegt daudz vairāk: aktīvi rosās, lai izskaustu vienu no nejaukākajām sērgām – bērnu trieku.

Šonedēļ viņš par to runāja britu raidorganizācijas BBC rīkotajā Dimblija lekcijā, kas tā nodēvēta par godu izcilam angļu žurnālistam un tiek rīkota kopš 1972.gada, vienreiz gadā uzaicinot uzstāties radio ēterā kādu izcilu personību. Bila Geitsa tēma: ikvienas jaunas dzīvības vērtība. Miljardieris ir pārliecināts, ka katram bērnam jebkurā pasaules nostūrī ir tiesības uz veselīgu un produktīvu dzīvi.

Pats Geitss muti nevirina lieki. Viņš kopā ar sievu Melindu (48) līdz šim labdarībai jau atvēlējis 28 miljardus dolāru. Tos pārvalda pāra dibinātais fonds, kura lielākā summa – astoņi miljardi – līdz šim iztērēta globālu veselības problēmu risināšanai.

«Ar sievu esam daudz un gari diskutējuši, ko darīt ar ievērojamo bagātību, pie kuras mums ir palaimējies tikt. Kā to vislabāk izmantot dzīves apstākļu uzlabošanai pasaulē? 

Mēs abi esam strādājuši Microsoft, kur kļuvām par lieciniekiem tam, ka inovatīvi un gudri cilvēki vienmēr atradīs vislabākos risinājumus iespaidīgu pārmaiņu īstenošanai. Mēs nolēmām fondā galveno uzmanību veltīt pašiem trūcīgākajiem pasaules iedzīvotājiem, un, gribot negribot, daudz kas atduras pret vakcinācijas problēmu. Principā ir iespējams saņemties un izskaust kādu slimību uz visiem laikiem. Tieši to mēs pašlaik cenšamies darīt ar bērnu trieku.»

Pasaules vēsturē ir tikai viens veiksmīgs piemērs – bakas. Pēdējais saslimšanas gadījums tika reģistrēts 1977.gadā, lai gan, piemēram, 18.gadsimta beigās bakas ik gadu nogalināja aptuveni 400 000 eiropiešu, arī piecus monarhus.

«Bērnu trieka ir īpaša – ja kādā brīdī izdotos to izskaust pavisam, pēc tam vispār nekas nebūtu jātērē tās apkarošanai. Tā būtu kā dāvana uz mūžīgiem laikiem,» skaidro miljardieris.

No vienas puses, var saprast, kāpēc tieši šī slimība ir ieinteresējusi Geitsu. Strādājot Microsoft, viņš labi saprata, kādu postu spēj pastrādāt vīrusi – datoru «infekcijas». Kaut kas līdzīgs notiek ar reālu vīrusu. Bērnu trieka, piemēram, Eiropā pilnībā tika izskausta 2002.gadā. Taču tā aizvien ir plaši izplatīta trīs pasaules valstīs: Nigērijā, Pakistānā un Afganistānā. Vakcinācijas programmām traucē arī būtisks vietējais faktors: islāma fundamentālisti izplata propagandu, ka vakcinācija esot slepena ļauno rietumnieku izdomāta sterilizācijas pro-gramma. Veselības aprūpes darbiniekiem par to nākas maksāt pat ar savu dzīvību: decembra vidū ekstrēmisti Pakistānā nošāva piecas medmāsas.

«Tas nespēs mūs atturēt no iecerētā mērķa,» par traģēdiju saka Geitss. «Mums vienkārši vēlreiz bija jāsēžas pie sarunu galda ar Pakistānas valdību un jāprasa, kādā veidā tā turpmāk nodrošinās apsardzi un aizsargās šīs sievietes, kas dara Dieva darbu – apmeklē un vakcinē katru bērnu.»

Geitss parasti nelieto reliģiskus terminus un vienmēr cenšas apiet šo jautājumu. Viņa sieva katoliete nav tik izvairīga, Melinda neminstinās paust arī savu pārliecību, kas reizēm mēdz nesakrist ar Vatikāna mācībām, piemēram, jautājumā par pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu.

«Melinda un es par to esam runājuši jau kopš tā laika, kad apprecējāmies,» stāsta Geitss. Pāris salaulājās 1994.gadā. «Kad es biju četrdesmitgadnieks, mana galvenā prioritāte bija Microsoft. Lielais pavērsiens notika tad, kad [2006.gadā] nolēmu galveno enerģiju veltīt labdarības fonda darbam. Tā bija nozīmīga pārmaiņa, lai gan abos darbos ir zināmas līdzības – ir jātiekas ar zinātniekiem, jāuzstāda ambiciozi mērķi un jāpārliecina skeptiķi, ka to ir iespējams izdarīt.»

Microsoft otrajā vietā

Geitss joprojām ir Microsoft padomes priekšsēdētājs, taču ikdienas menedžmentu uzticējis citiem. Vērotāji no malas secina, ka priekšniecības maiņa tehnoloģiju gigantam nav nākusi par labu, jo tagad tas inovāciju ziņā atpaliek, piemēram, no Apple vai Google. Daži pat ir mudinājuši Geitsu ar pilnu jaudu atgriezties uzņēmumā, taču viņš to neplāno darīt. «Mans pilnas slodzes darbs līdz pat mūža beigām būs fonds,» viņš saka. «Es joprojām pildu dažus pienākumus Microsoft. Man ir divas karjeras, un esmu laimīgs, ka tās abas ir satriecoši interesantas. Es mīlēju savu Microsoft, tas mani labi sagatavoja pienākumiem, ko veicu tagad. Tieši tādā pašā veidā, kā es savulaik biju aculiecinieks personālo datoru un interneta revolūcijai, tagad es esmu aculiecinieks tam, kā samazinās bērnu mirstība. Es strādāju ļoti garas stundas un cenšos iemācīties, cik vien daudz iespējams. Daru to tāpēc, ka man tas tiešām patīk.»

1990.gadā visā pasaulē nomira 12 miljoni bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem. Tagad šis skaitlis ir aptuveni septiņi miljoni jeb 19 000 bērnu dienā. Saskaņā ar ANO statistiku galvenie nāves cēloņi ir plaušu karsonis (18%), pirmsdzemdību komplikācijas (14%), caureja (11%), komplikācijas dzemdību laikā (9%) un malārija (7%).

Lai gan bērnu trieka nav starp nāvējošajām bērnu slimībām, Geitsu pāra uzmanība galvenokārt veltīta tieši tās izskaušanai, un viņiem ir labi panākumi. «Panākot, ka orālās vakcīnas pilienus trīs reizes saņem 90% bērnu, slimības izplatīšanās tiek apturēta. Pēc tam saslimšanas gadījumu skaits pamazām nokrīt līdz nullei. Kad mēs sākām darboties šajā jomā, katru gadu bērnu triekas dēļ tika paralizēti vairāk nekā 400 000 bērnu. Tagad šis skaits noslīdējis līdz 1000 gadījumiem gadā. Pats lieliskākais sasniegums būs tas, ka pēc bērnu triekas izskaušanas mēs savus resursus varēsim atvēlēt, piemēram, malārijas un masalu apkarošanai.»

Bila un Melindas Geitsu vārdā nosauktais fonds nākamajos sešos gados bērnu triekas apkarošanai iecerējis atvēlēt 1,8 miljardus dolāru jeb vienu trešdaļu no visām plānotajām izmaksām (ieskaitot citus ziedojumus un naudu no valdību budžetiem). 

Geitss, protams, nav nekāds svētais. Microsoft kolēģi viņu atceras kā bosu, kuram patika izmantot iebiedēšanas metodes. Viņa laikā firma bija pazīstama kā agresīva savas tirgus daļas aizstāvētāja, liekot visus iespējamos sprunguļus konkurentu spieķos.

Taču tagad viņš un sieva izrāda citu sava rakstura pusi un diezgan iespaidīgos apmēros. Lai gan 90.gadi un šā gadsimta pirmā desmitgade Rietumu pasaulē vairāk paliks atmiņā kā mantkārīguma laikmets, Geitsi ir rīkojušies gluži pretēji. Viņi ne tikai ziedojuši paši, bet pierunājuši līdzīgi rīkoties arī citus. Pirms diviem gadiem viņi nāca klajā ar jaunu iniciatīvu – kampaņu The Giving Pledge (Ziedošanas solījums). Kopā ar amerikāņu biznesa magnātu Vorenu Bafetu (82) apņēmās vismaz pusi sava mantojuma atstāt labdarībai. Bafeta rocība pašlaik ir 46 miljardi dolāru, tātad labdarībai viņš atstās vismaz 23 miljardus. Pat neskaitot to, ka jau līdz šim Geitsu vadītajam fondam viņš ir pārskaitījis 17,5 miljardus.

Pērnā gada nogalē Ziedošanas solījuma kampaņai bija pievienojušies gandrīz simt superbagātnieku, lielākoties amerikāņu miljardieri. Taču Geitss turpina apbraukāt arī Ķīnu un Indiju, uz līdzīgu soli mudinot arī šo jauno ekonomiku jaunbagātniekus.

Bila un Melindas trīs bērni – Dženifera (16), Rorijs (13) un Fēbe (10) – nekad nedzīvos trūkumā. Iespējams, viņi paši nekad nekļūs par multimiljardieriem, taču arī pēc vecāku iespaidīgajiem ziedojumiem labdarībai mantinieku rīcībā aizvien paliks krietnas summas.

Geitss paskaidro: «Esam pieņēmuši lēmumu, ka savam labdarības fondam kopumā atstāsim 95% no mūsu naudas, tātad tas varēs darboties vēl vismaz 20 gadus pēc tam, kad mūsu pašu vairs nebūs šajā pasaulē.»

Vai tā būtu kāda jauna ticība, visa šī ziedošana?

«Tam nav nekādas tiešas saistības ar kādu reliģiju. Runa ir par cilvēcisku pašcieņu un līdztiesību. Tas ir zelta likums, ka visām dzīvībām ir vienāda vērte un mums ir jāizturas pret citiem cilvēkiem tā, kā mēs gribētu, lai izturas pret mums.»

Atdos pusi

Līdz pagājušā gada novembrim kampaņai Ziedošanas solījums (The Giving Pledge) bija pievienojies 91 miljardieris. Viņu sarakstā ir:

Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs (70). Turība: 25 miljardi dolāru

Microsoft līdzdibinātājs Pols Alens (60). Turība: 15 miljardi dolāru

Facebook boss Marks Zakerbergs (28). Turība: 9 miljardi dolāru

Zvaigžņu karu režisors Džordžs Lūkass (68). Turība: 4 miljardi dolāru

Mediju biznesmenis Berijs Dillers (70) un viņa sieva modes dizainere Daiena fon Firstenberga (66). Kopējā turība: 3 miljardi dolāru

CNN dibinātājs Teds Tērners (74). Turība: 2 miljardi dolāru

 

Atteikusies pievienoties Eiropā bagātākā sieviete, L’Oréal mantiniece Liliana Betenkūra (90). Turība: 24 miljardi dolāru

Vēzis izgaismojas

Posted on janvāris 30, 2013 by - Tēma

Ar asinsanalīzi atklāt kuņģa vēzi jau pirmajā stadijā – tik revolucionāru mērķi sev nospraudusi Latvijas Biomedicīnas centra zinātnieku komanda, kas pirmā pasaulē publicējusi pētījumu par antivielām šā audzēja diagnostikai. Kuņģa vēzis ir ceturtais nāvējošākais audzējs pasaulē, ar kuru ik gadu saslimst aptuveni miljons cilvēku, taču tā agrīnai noteikšanai līdz šim nebija vienkāršu metožu

Vēzis datora monitorā izskatās pēc raiba, asimetriska ornamenta. Ar mikroskopu un skeneri savienotajā ekrānā analīžu rezultāti parādās kā krāsaini punktiņi – sarkani vai zaļi. Sarkanais signalizē, ka pacienta asinīs ir antivielas, ko cilvēka imūnsistēma ir izstrādājusi pret ļaundabīgo audzēju ķermenī. Zaļais nozīmē, ka asins serums nav reaģējis ar zinātnieku klasificētajiem kuņģa vēža antigēniem. Tā – spīdošu uguntiņu veidolā – atklātībā parādās viens no Latvijas zinātnes nozīmīgākajiem pagājušā gada atradumiem: specifiskas autoantivielas agrīnai kuņģa vēža diagnostikai un slimības gaitas prognozēšanai.

Ja asinīs ir izveidojušās šīs antivielas, ir skaidrs – cilvēka imūnsistēma ir ieraudzījusi vēzi. Labā ziņa: Aijas Linē vadītā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieku grupa ir atklājusi veidu, kā minētā informācija varētu nonākt līdz pacientiem jau slimības sākuma stadijā, kad pašu slimnieku ausīs trauksmes zvani vēl nezvana un kad šis vēzis vēl labi pakļaujas ārstēšanai. Pagājušā gada maijā apstiprinātā publikācija par latviešu zinātnieku atklājumiem janvārī ievietota vienā no onkoloģijas nozares prestižākajiem izdevumiem International Journal of Cancer. Tās nosaukums: Uz autoantivielu noteikšanu balstītu testu izstrāde kuņģa vēža agrīnai diagnostikai.

Meklējot vēža imunomu

Ieraugot datora ekrānā pirmo mirgojošo punktiņu, Biomedicīnas centra otrā stāva laboratorijās, kur mīt bioloģijas zinātņu doktores Aijas Linē komanda, valdījis priecīgs satraukums, bet neesot skanējušas ovācijas vai šampanieša korķu paukšķi. «Tas nebija viena brīža atklājums. Pētījums attīstījās pakāpeniski, un mēs jau bijām sagatavoti tam, ko mums vajadzētu ieraudzīt,» pavisam mierīgi saka Aija Linē, nesen ievēlētā Eiropas Zinātņu akadēmijas locekle. «Ir hipotēze, kas apstiprinās vai ne.»

Pieci gadi, kuros viņa ar kolēģiem Pāvelu Zajakinu, Karīnu Siliņu, Zani Kalniņu, Irēnu Meisteri un vēl citiem cilvēkiem, kas nepiedalās mūsu sarunā, ir centusies atšifrēt kuņģa vēža antivielas, šādam pētījumam salīdzinoši nav ilgs laiks. Bet manis satikto zinātnieku karjerā tas ir nopietns nogrieznis: ne tikai atklājuma mēroga dēļ, bet tāpēc vien, ka viņi visi vēl ir samērā jauni. Vecākajam no šīs grupas, Pāvelam, ir 40 gadu, Irēnai – tikai 29. Trīs meitenes mērķtiecīgās, 1973.gadā dzimušās Aijas Linē komandai pievienojušās jau studiju laikā, vēlēdamās rakstīt kursadarbu par kādu interesantu un aktuālu tēmu.

«Vienkārši mikroskopa slaidiņi, uz katra no mazajiem laukumiņiem ir saprintēti 169 dažādi antigēni,» Karīna Siliņa rāda caurspīdīgas plastikāta plāksnītes ar «lodziņiem» divās rindās, katrā pa astoņiem zirņa lieluma kvadrātiem. Meklējot antivielas, katru antigēnu «kopienu» testē ar pusmikrolitru cilvēka asiņu seruma – krietni mazāk nekā ar neapbruņotu aci saskatāmā pilītē. Serums ir bezkrāsains sķidrums, kas no asinīm tiek atdalīts jau klīnikā.

«Sākums ir no dzīvas miesas, izpēte sākas ar mazu audzēja gabaliņu un pacienta asinsparaugu, bet tālāk – diezgan sarežģītas molekulāri bioloģiskas procedūras. Gēnu inženierija,» Aija Linē ir lakoniska, tomēr ir ar mieru zinātnes popularizēšanai jautājumu iztirzāt sīkāk.

Vēža antigēni, kam ir spēja piesaistīt minētās antivielas, tiek iegūti, apstrādājot operāciju materiālus, audzēju audus, ko Biomedicīnas centrs saņem no sadarbības partnera – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS).

«Mūsu sākotnējā doma bija atrast pēc iespējas vairāk – gandrīz vai visus vēža šūnu antigēnus, pret kuriem vispār cilvēkam var veidoties antivielas. Mūsu datubāzē jau ir vairāk nekā 1500 dažādu antigēnu!» lepojas Aija Linē.

«Ir tāds modīgs vārdiņš – vēža imunoms. Tāpat kā ir genoms – visu gēnu kopums, ir arī imunoms – visu antigēnu kopums. Genoms ir zināms, tā sekvences visiem ir pieejamas, genoma analīzes tiek veiktas daudz un dažādiem mērķiem, taču imunoma analīzi faktiski nav iespējams veikt, jo tas nav zināms. Nav zināms, kuri ir tie vēža antigēni, pret kuriem cilvēkam var veidoties imūnā «atbilde». Mūsu lielais mērķis ir identificēt imunomu,» paziņo Aija Linē.

Par to, ka cilvēka imūnsistēma spēj ieraudzīt audzēju, šaubu nav. Doma šo imūnsistēmas spēju – antivielu produkciju – izmantot audzēju diagnostikā, uzsmidzinot antigēnus uz slaidiem un skenējot tos datorā, Linē komandai radās 2005.gadā, sākot piedalīties Eiropas Savienības vēža pētniecības 6.ietvara programmā. Šis pasūtījums gan vairāk fokusējās uz melanomām un prostatas audzējiem, bet līdztekus Linē ar domubiedriem bija iesaistījusies arī Latvijas valsts pētījumu programmā, kur kuņģa vēzis bija galvenā aktualitāte.

Prostatas vēža diagnostikā pēdējā desmitgadē vairākās valstīs jau ieviests PSA tests, ar kuru asinīs iespējams atklāt specifisku olbaltumvielu, ko izdala prostatas šūnas. Citiem bieži sastopamiem ļaundabīgo audzēju veidiem – krūts, dzemdes kakla un taisnās zarnas vēzim – ES rekomendē skrīningu, kur ar vienkāršām metodēm jau agrīnā stadijā var atklāt paaugstinātu slimības risku.

Kuņģa vēzim šādu preventīvu metožu nav, pacients Latvijā ar sūdzībām pie ārsta 80% gadījumu ierodas jau 3. vai 4. slimības stadijā. Iespējams, daļa no viņiem vizīti cenšas atlikt neinformētības dēļ – gastrīts taču ir nevainīgs, tas ir katram! -, kā arī baidoties no izmeklēšanas. Vienīgā pašlaik akceptētā metode endoskopija, tautā saukta par kobru, ir visai nepatīkama, invazīva procedūra. Atklājot jau ielaistu vēzi, to izārstēt faktiski nav iespējams.

Pēc Slimību profilakses un kontroles centra jaunākajiem datiem, Latvijā 2011.gadā reģistrēts 281 jauns kuņģa vēža slimnieks vīriešu vidū un 243 – sieviešu vidū. Saslimstībā ar ļaundabīgām slimībām kuņģa vēzis vīriešu populācijā ieņem tikai 8., bet sieviešu vidū – 9.vietu, taču tas ir ceturtais izplatītākais iemesls vīriešu un piektais – sieviešu nāvei no ļaundabīga audzēja. 2011.gadā kuņģa vēzis Latvijā ir prasījis 465 cilvēku dzīvību.

Pasaulē ar kuņģa vēzi ik gadu saslimst ap miljons cilvēku, tas ir ceturtais visbiežāk izplatītais vēzis uz zemeslodes. Austrumeiropa, arī Latvija, kur kuņģa vēža jauno gadījumu skaits gada laikā var sasniegt pat 700, globālajā mērogā ir viena no šīs slimības problēmzonām, stāsta Biomedicīnas centra sadarbības partneris, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes onkoloģijas katedras asociētais profesors, RAKUS zinātnes daļas vadītājs Mārcis Leja. Daudz sliktāka situācija nekā Baltijas valstīs proporcionāli iedzīvotāju skaitam ir tikai Dienvidkorejā, Japānā, Ķīnā un dažos Dienvidamerikas reģionos, nedaudz sliktāka – Krievijā un Baltkrievijā. 

Pie tā vainīgs mikroorganisms, par kura atklāšanu Austrālijas ārsti Berijs Džeimss Maršals un Robins Vorens saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Latvijas pieaugušo populācijā ļoti liels skaits – 79% – cilvēku ir inficēti ar helikobaktēriju. Tās klātbūtne kuņģa gļotādā var radīt iekaisumu, no tā, kā liecina pētījumi, aptuveni 30% cilvēkiem veidojas tā sauktais pirmsvēža stāvoklis – atrofijas gastrīts. 1% no šā kopuma, izmaiņām padziļinoties, attīstās kuņģa vēzis. «Acīmredzot tas ir saistīts ar higiēnas jautājumiem tajā brīdī, kad mūsu paaudze ir dzimusi. Inficēšanās notiek agrā bērnībā,» augsto helikobaktēriju izplatību Latvijā skaidro profesors Leja. «Mūsu bērniem inficētība ir samazinājusies, bet paies gadu desmiti, kamēr jutīsim šo efektu. Jautājums – ko tikmēr darīt?» 

Kuņģa vēža risks cilvēkam sākot pieaugt jau no 45 gadu vecuma sasniegšanas, ar katru gadu palielinoties. Šā vēža attīstību katrā konkrētajā gadījumā ietekmē baktērijas virulence jeb «niknums», ģenētiskā predispozīcija iekaisumu slimībām un ļaundabīgiem procesiem, kā arī ēšanas paradumi. «Izrādās, ka ierīce, kas visvairāk ir ietekmējusi saslimstību ar kuņģa vēzi, ir ledusskapis. Brīdī, kad cilvēks beidza sālīt produktus, samazinājās saslimstība,» secina profesors Leja.

Meklē vēzi pat izelpā

«Mūsu mērķis ir uztaisīt asinsanalīzi kuņģa vēža diagnostikai,» Aijas Linē komandai, kas ir labi informēta par neglaimojošo slimības statistiku, vīzija ir skaidra. «Mēs detektējam 1.stadiju ar tādu pašu precizitāti kā pēdējo. Tas ir viscerīgākais. Redzam agrīni. Antivielas, kuras atrodam, nekad nav sastopamas faktiski veselam cilvēkam.»

Antivielu nosacīšana asinīs pret konkrētu vīrusu vai baktēriju ir labi zināma diagnostikas metode ļoti daudzu infekcijas slimību un autoimūnu slimību (tās rodas, jo cilvēka imūnsistēma vēršas pret paša organisma šūnām) gadījumos, bet līdz šim nav plaši praktizēta to izmantošana vēža atklāšanā.

Veikt šādus vēža slimnieku asinstestus nav elementāri pat pieredzējušiem mikrobiologiem. Ir vismaz divu veidu kuņģa vēži ar apakšveidiem, katram ir atšķirīga antigēnu buķete. 

Nosakot antivielas tikai pret vienu antigēnu, zinātnieki spētu detektēt tikai 1-10% šādu audzēju. Biomedicīnas centra pētniekiem pagaidām izdevies atklāt 45 dažādus kuņģa vēža antigēnus, kas šo vēzi ļauj atšifrēt 60-70% gadījumu. Loģiska ir doma: kuņģa vēža antigēnu noteikti ir vēl vairāk. Vēlreiz tiekot pārbaudīts to vēža slimnieku laboratoriskais materiāls, kuriem tests ir bijis «viltus negatīvs».

«Pašlaik strādājam pie tā, lai kuņģa vēža antigēnu repertuāru krietni paplašinātu. Izskatās, ka tas ir ļoti neviendabīgs. Katram audzējam antigēnu komplekts var pat pilnībā atšķirties, nepārklāties,» saka Zane Kalniņa. «No otras puses, varbūt ir cilvēki, kuru imūnsistēma audzēju «neredz» un viss! Antivielas neveidojas,» piebilst Aija Linē. «Tajā pašā laikā – varbūt tas tomēr kaut ko nozīmē attiecībā uz pacienta ārstēšanu, audzēja agresivitāti un prognozēm?» Zinātnieki mēģinot pētīt, vai pēc tā, kādas antivielas ir vēža slimnieku asinīs, varētu prognozēt imunoterapijas efektivitāti ārstēšanā. Vai antivielu kombinācijas arī liecina kaut ko par cilvēka imūnsistēmas spēju reaģēt un iznīcināt audzēja šūnas?

Farmācijas industrijai šāds pētījumu virziens – imūnsistēmas izmantošana vēža diagnostikā – līdz šim neesot licies īpaši atraktīvs, pat lielās firmas nav veikušas nopietnas investīcijas šajā lauciņā, vairāk fokusējoties uz zālēm vēža ārstēšanai, stāsta Aija Linē. Taču pēdējos pāris gados arī farmācijas milži, piemēram, Novartis, pievērsušies antivielu izpētei. «Var jau būt, kad viņi nāks klajā ar saviem rezultātiem, tie būs šokējoši, un mēs nobālēsim. Bet līdz šim tas nav noticis,» gados jaunā akadēmiķe pasmaida.

Latviešu pētījums zinātnes pasaulē ir radījis plašu rezonansi. Tas jau tiekot citēts citās publikācijās, Biomedicīnas centra komandu sasnieguši ielūgumi uz medicīnas konferencēm ārzemēs. Uzaicinājumā ir atsauce uz viņu publikāciju un lūgums runāt par šo tēmu. Latviešu zinātniekiem ir paredzētas tikšanās ar vairākām grupām, kas šajā virzienā strādā pasaulē, iespējams, taps arī kāds starptautisks sadarbības projekts. 

Līdz šim pētījumā iesaistīti aptuveni 350 vēža pacientu, 350 faktiski veseli cilvēki un 150 gastrītu un kuņģa čūlas pacientu. Lai Latvijā iegūtie rezultāti būtu ticami, tie jāvalidē – vēlreiz jāapstiprina lielākās pacientu grupās. Tikai tad ar daudz stingrāku pārliecību un drošību varēšot teikt: jā, šis tests būtu tiešām vērtīgs ieviešanai klīniskajā praksē. «Process ir līdzīgs kā zāļu izstrāde, diezgan detalizēta shēma. Testam jāiziet cauri standartizētiem klīniskajiem pētījumiem, lai to varētu reģistrēt. Jā, tās ir cerības. Un arī lielas izmaksas,» piebilst Zane Kalniņa. Ja pētījumu izdosies replicēt neatkarīgā pāris tūkstošu lielā pacientu grupā, zinātniskā izpēte būs pabeigta. Nākamais solis ir investoru meklēšana un ražošanas sākšana.

Pasaulē pašlaik notiek pamatīga šūmēšanās, kā labāk diagnosticēt kuņģa vēzi, stāsta gastroenterologs Leja. Japānā iedzīvotāju riska grupām tiek piedāvāts skrīnings ar kuņģa rentgena metodi, tur kuņģa vēzis tiek veiksmīgi ārstēts agrīnās stadijās, Dienvidkorejā pamīšus tiek lietots rentgens un endoskopija. Latvijā, kur saslimstība nav tik augsta kā Āzijā, šīs abas riskantās metodes, pēc mediķu domām, lietot nebūtu mērķtiecīgi.

RAKUS ir veikts pētījums arī par Japānā jau gadus 25 izmantotajiem asinstestiem, kuros nosaka tā dēvētos pepsinogēnus – netiešus kuņģa atrofijas, bet ne vēža indikatorus. Diemžēl ar šo metodi var pastarpināti atklāt tikai trešdaļu no visiem šāda veida audzējiem, liecina Latvijas dati. Japāņu pētniekiem neesot arī izdevies savai valdībai pierādīt, ka tests ir ekonomiski pamatots.

Ļoti daudzsološu pētījumu veicis cits RAKUS sadarbības partneris – Izraēlas Tehnoloģiju institūts Technion, kura zinātnieki cilvēku izelpā Ķīnā ir atraduši vielas, kas var liecināt par kuņģa vēža klātbūtni. «Taču izrādās, ka Latvijā iedzīvotājiem izelpas sastāvs atšķiras no Ķīnas pacientiem,» pētniecības pieredzē dalās profesors Leja.

Nepieciešamība pēc vienkāršiem un efektīviem kuņģa vēža testiem pašlaik ir milzīga. «Kuri cilvēki varētu ietilpt tajā 1%, kam šis audzējs izveidosies, un kuri būs tie orienējoši 30%, kuriem izveidosies atrofiskais gastrīts, noteikt ir diezgan grūti,» Leja spriež par riskiem, kas saistīti ar lielo helikobaktērijas izplatību Latvijā. Retoriski jautā: vai teju 80% Latvijas iedzīvotāju spēka gados dot spēcīgas antibiotikas, kas lielai daļai var draudēt ar sliktām blakusparādībām? Kā atrast tos cilvēkus, kam no ārstēšanas tiešām būs labums? Un, galu galā, kā mūsu apstākļos atklāt agrīnu kuņģa vēzi? Tās ir problēmas, ar kurām viņam nākas strādāt diendienā.

Mūsu Biomedicīnas centra zinātnieki pasaulē ir līderi savā, tā dēvētajā biomarķieru skrīninga virzienā, apstiprina universitātes mācībspēks. «Ļoti ceram, ka šis tests tiešām parādīs sevi, tā validācija būs ļoti pozitīva. Arī tas gan vēl automātiski nenozīmēs, ka tas ieviesīsies kā skrīninga tests. Jautājums – vai to varēs plaši pielietot, «iepakot» normāla testa veidā? Ne mazāk svarīgi, lai cena būtu pieejama.» saka Mārcis Leja. Kāda tā būs, tagad vēl pāragri spriest. «Ne visi testi, kas sākumā liekas revolucionāri, līdz praksei nonāk. Bet, dod, Dievs, lai ar šo tas notiktu!»

Jāglābj arī metalurgs?

Posted on janvāris 30, 2013 by - Analīze

Cik tālu no bankrota ir Liepājas metalurgs – to vēl grūti novērtēt, taču problēmu cēlonis noteikti nav zaļā enerģija

Pagājušajā nedēļā Latvija uzzināja, ka «zaļā» enerģija dzen bankrotā vienu no lielākajiem valsts ražotājiem Liepājas metalurgs (LM). Pašlaik grūti novērtēt, cik tālu uzņēmums patiešām ir no pašsludinātā bankrota, taču tas noteikti nav zaļās enerģijas dēļ. Mītus savijis ar reālām problēmām un puspatiesībām, jau trešo reizi astoņu gadu laikā uzņēmums klauvē pie valdības durvīm, lūdzot atbalstu. Vai un ko tas dabūs šoreiz?

Vispirms par elektrību

Lielie elektrības rēķini Latvijā ir reāla uzņēmumu problēma. Pēc Eurostat datiem, tā sauktie industriālie patērētāji par elektrību maksā vairāk nekā konkurenti citās Baltijas un Skandināvijas valstīs, lai arī cena nav lielāka par vidējo Eiropā. Turklāt cenu līkne ir augoša – no 2008. līdz 2011.gadam pieaugums par 50%. Skaidrojums ir augstāka maksa par elektrības piegādi un lielāks atbalsts elektrībai, ko saražo no atjaunojamajiem resursiem un gāzes koģenerācijas stacijās. Oficiāli šo atbalstu dēvē par obligāto iepirkumu.

LM amatpersonas visu vainu par elektrības sadārdzinājumu publiski uzveļ tieši obligātā iepirkuma komponentei (OIK). Turklāt mazākajai tās daļai – «zaļajai» enerģijai, kaut īstenībā trīsreiz lielākas atbalsta summas saņem Latvenergo par gāzes TEC saražoto enerģiju. Kā izteicās Providus enerģētikas pētnieks Reinis Āboltiņš, Liepājas metalurgs «vai nu nesaprot, vai sagroza informāciju, bet neviens no variantiem par viņiem neliecina labu». Kopš 2008.gada LM par OIK samaksājis 10,9 miljonus latu, bet tagad šīs izmaksas prognozē jau 9 miljonu latu apmērā viena gada laikā. Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdē LM vadības pārstāvji pagājušajā nedēļā paziņoja, ka šo elektrības rēķina daļu nemaksās, bet norēķināsies ar piegādātājiem, un pieprasīja valdībai «ātru un precīzu rīcību».

Taču kopš 2008.gada ir ne tikai divreiz augusi valstī apstiprinātā OIK, bet vēl straujāk – trīsreiz – LM elektrības patēriņš, jo pēc modernizācijas uzņēmums gāzes vietā izmanto elektrību. Lielākās OIK izmaksas LM bijušas tieši pērn, pārejot uz elektrokrāsnīm. «Pagājušajā gadā OIK kāpums bija minimāls un Metalurgs pie tā uzrādīja labus peļņas rādītājus. Vai tiešām OIK ir Metalurga patiesā problēma?» sociālajā tīklā Twitter jautā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Rolands Irklis.

LM norāda, ka 2008.gadā, kad rakstīja biznesa plānu un grasījās ņemt modernizācijas kredītu, ar tādu OIK dinamiku nebija rēķinājušies. «Liepājas metalurgam nezinot, spēles laikā ir mainīti noteikumi,» vēsta LM. Par spēles noteikumu nezināšanu gan liek šaubīties fakts, ka pats LM ir iesaistījies zaļajā biznesā – tam piederošā uzņēmuma Sātiņi Energo LM biomasas stacija pērn obligātajā iepirkumā pārdevusi elektrību par vairāk nekā pusmiljonu latu.

LM arī noklusē privilēģijas, ko jau saņēmis no valsts. 2006.gadā Aigara Kalvīša valdība nolēma LM ierīkot speciālu pieslēgumu elektroenerģijas pārvades sistēmai un aptuveni 22 miljonu latu izmaksas sedza visi Latvijas elektrības patērētāji, nevis pats ražošanas milzis. Tas LM dod iespēju lielāko daļu elektrības saņemt pa augstsprieguma tīkliem un nemaksāt par Sadales tīklu pakalpojumu, tā samazinot rēķinu. «Izmaiņas tirgū un valsts atbalsts LM summāri ir devis daudz lielāku ieguvumu un ietaupījumu nekā izmaksu palielinājums par OIK,» Ir komentē regulators.

Kaut grūti saskatīt, kāpēc tieši tagad LM uzskata OIK par savas konkurētspējas draudu, tā tomēr Latvijas ekonomikā ir reāla problēma. Latvenergo šonedēļ paziņoja, ka OIK pieaugs par 54%, jo ir divkārši pieaudzis zaļās enerģijas apjoms un par 32% – gāzes cena. Plaši izplatīts ir uzskats, ka būtisks OIK pieaugums būs arī 2015.gadā, kad tajā būs jāierēķina TEC-2 otrā rekonstruētā bloka izmaksas. EM prognozē, ka, nemainot elektrības atbalsta mehānismus, līdz 2020.gadam lielajiem patērētājiem elektrības cena var pieaugt par vairāk nekā 70%. Kaut enerģētikas speciālisti šīs prognozes uzskata par pārspīlētām, tomēr ir visnotaļ liela vienprātība, ka atbalsts elektroenerģijas ražošanai ir nepamatoti liels, un valdībai jārīkojas. Ministra Daniela Pavļuta laikā zaļās enerģijas projektiem izsludināts moratorijs, taču gāzes virzienā nekādu soļu nav. EM apņēmusies valdībā iesniegt priekšlikumus līdz 1.aprīlim.

Kas nomāc Metalurgu?

2010.gadā Valda Dombrovska valdības laikā LM ir saņēmis vēl vienu būtisku atbalstu – valsts galvojumu modernizācijas kredītam. Tieši tas LM bankrota brīdinājumiem liek pievērst īpašu uzmanību. Līdz šim uzņēmums saistības ir sedzis, tomēr, pēc Valsts kases datiem, pašlaik LM ir likviditātes grūtības. 

Ministri izteikušies, ka LM ir ne tikai OIK, bet arī «pamatdarbības» problēmas. No publiskajiem finanšu pārskatiem to apjoms gan grūti nolasāms. Pēc divu gadu zaudējumu perioda 2011.gadā un 2012.gada trīs ceturkšņos uzņēmums ir strādājis ar nelielu peļņu, arī apgrozījums audzis (pērn par 50%). Behrens finanšu konsultante Valērija Lieģe-Gapoņenko norāda, ka LM ražo produkciju ar zemu pievienoto vērtību, tāpēc ikviens izmaksu palielinājums būtiski ietekmē peļņu. Salīdzinot ar 2011.gadu, pērn deviņos mēnešos dažādu izmaksu pieauguma dēļ rentabilitāte samazinājusies līdz nieka 0,06%, un turpmāk «ikviena kaut neliela izmaksu pozīcijas palielināšanās var padarīt biznesu par zaudējumus nesošu».

Pats uzņēmums rakstiskajās atbildēs precīzi nepasaka žurnālam Ir, vai gada beigās kādi notikumi būtiski pasliktinājuši finanšu stāvokli. Iepriekš LM teicis, ka pasaules ekonomiskā krīze metalurģijas nozari skārusi īpaši smagi un Eiropā uz slēgšanas sliekšņa ir 20 lieli metalurģijas kombināti. Par atbalstu nozarei pašlaik galvu lauza arī Brisele. 

Var pieņemt, ka papildu problēmas LM varētu izraisīt arī kriminālprocesi un tiesvedības. Pērnruden Valsts policija LM veica kratīšanu, kuras iemesls bija kriminālprocess par «amatpersonu iespējamo pretlikumīgo rīcību, piesavinoties naudas līdzekļus un citus uzņēmuma aktīvus». Portāls Pietiek.com vēsta, ka policija izmeklē iespējamu naudas izpumpēšanu no uzņēmuma (nesamērīgs atalgojums vadībai un metāllūžņu iepirkšana par augstāku cenu caur starpniekiem). LM tos nosaucis par apmelojumiem un saista ar uzņēmuma akcionāru konfliktiem (no vienas puses – lielākais īpašnieks un padomes priekšsēdētājs Sergejs Zaharjins, kuram pieder 49% akciju, no otras – kontroli uzņēmumā zaudējušais Kirovs Lipmans, kuram pieder 23%). Dividendes LM nekad nav maksājis un, pēc uzņēmumā skaidrotā, visu naudu ieguldījis attīstībā.

Lipmans jau pirms vairāk nekā gada Finanšu ministrijai sūtīja vēstules, aicinot pārbaudīt LM finanšu stāvokli un pārliecināties, ka «valstij nebūs jāuzņemas saistības atmaksāt LM izsniegto aizņēmumu». Kas tieši Lipmanu dara bažīgu, detalizēti nav minēts, vien norādīts uz VID tiesvedību pret LM meitasuzņēmumu Liepājas Osta LM par 20 miljonu latu nodokļu piedziņu. Lipmans jau ilgstoši valsts galvojumu LM sauc par izšķērdību, bez kuras varēja iztikt, un nevairās norādīt, ka uzņēmuma lielāko problēmu cēlonis ir neprofesionālā vadība, kas turklāt «negrib pelnīt atklāti».

Pilnas informācijas par uzņēmuma stāvokli pašlaik nav arī valdībai, kuras pārstāvji padziļinātu izpēti un akcionāru atklātību sauc par pirmajiem soļiem pirms lēmuma par iespējamo palīdzību. Zaharjins premjeram prasījis ne tikai atbrīvot LM no «zaļās komponentes», bet arī citu atbalstu, piemēram, aizliegt metāllūžņu pārdošanu no Latvijas uz valstīm ārpus ES.

Tikmēr sabiedrība spriež, vai LM nebūs nākamais Parex un airBaltic, par kuru neveiksmīgo biznesu jāmaksā nodokļu maksātājiem. Valdībai var nākties par to lemt, ja valstij būs LM vietā jādzēš kredīts. Biežā atbalsta prasīšana arī liek jautāt – vai uzņēmums ir prasmīgu menedžeru rokās? Un, ja ir, vai valsts tādā gadījumā ilgstoši nenodarbojas ar neesoša biznesa stutēšanu.

Jāsamaisa pīļu dīķis

Posted on janvāris 30, 2013 by - Pusdienās

Ministrs Edmunds Sprūdžs koalīcijas noraidījumu vairākiem viņa reformu priekšlikumiem sauc par mulsumu un aicina valdības ātrumkloķi pārslēgt no pirmā uz ceturto

Nelielā kafejnīca Bulduros ar trīs pie sienas sabīdītiem galdiņiem ir iecienīta tikšanās vieta politiķiem no tuvākas vai tālākas Jūrmalas apkaimes. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs nav izņēmums –  arī viņš ierosina satikties Brown Sugar. Tā nav neparasta izvēle darbdienas rītā, jo ministrs ir piekritis sarunai, kaut arī atrodas atvaļinājumā. Sāļo ēdienu stends ar zīmīgu kļūdu «melīšu salātu» nosaukumā viņu nevilina, Sprūdžs saldumu vitrīnā mēģina atrast kādu šokolādes kārumu starp rabarberu, citronu un siera kūkām. Neveiksmīgi.

Par veiksmīgām grūti nosaukt arī Sprūdža pēdējā laika cīņas politikas laukā. Ministru kabinets ir noraidījis Sprūdža ministrijas izstrādātos noteikumus, kas lieliem uzņēmumiem ļautu pašiem brīvi izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju, nevis sadarboties ar kādu no firmām, kam līgums ar pašvaldību (valdības sēdē balsis dalījās uz pusēm un izšķirošs izrādījās Vienotības premjerministra Valda Dombrovska «pret»). Bet Saeima pagājušā ceturtdienā lielā vienprātībā noraidīja Sprūdža virzītos likuma grozījumus, kas paredz samazināt deputātu skaitu pašvaldībās. Kamēr daži Vienotībā mēģināja negaidīto balsojuma rezultātu skaidrot ar vēla vakara nogurumu, ministrs medijiem asi paziņoja, ka valdošā koalīcija pastāv tikai uz papīra.

Tagad Sprūdžs smaida un koalīcijai velta gandrīz tikpat maigus vārdus kā viņa izvēlētā medus kūka – koalīcija ir stabila, jo nav iespējams izveidot citu. «Es daudz ko domāju, bet ne visu ir prātīgi šajā brīdī teikt. Jebkurā gadījumā, tas nav pārmetums tā sauktajiem koalīcijas partneriem, bet biznesā ar partneriem saprot kaut ko citu,» Sprūdžs uzsver, ka līdzīgi kā biznesā ir orientēts uz rezultātu, nevis procesu. «Mani vairāk uztrauktu situācija, kad valdība nokrist nevar, jo jaunu nevar salikt, bet neko izdarīt arī nevar, jo visi ir tā saplēsušies, ka neviens nav gatavs to mezglu pārcirst. Tā ir mūsu kopējā atbildība to nepieļaut.»

Tomēr Sprūdžs nav gatavs norīt Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas pārmetumus, ka ministrs nav gana rūpējies par politisko atbalstu savām reformām – tā vietā, lai deputātiem skaidrotu grozījumu nepieciešamību, devies atvaļinājumā. «Šie pārmetumi ir absolūti absurdi. Es neredzu nekādu jēgu uzpasēt Saeimu sēdē, ja esmu bijis pirms tam komisijā, esmu bijis koalīcijā un ir panākta vienošanās par to, kā mēs ejam uz priekšu.» Tagad koalīcija ir vienojusies, ka grozījumus tomēr virzīs vēlreiz, tikai šoreiz koriģētā veidā – deputātu skaits tiks samazināts vienīgi mazajās pašvaldībās. Sprūdžs gan cer, ka vēl pārliecinās deputātus otrajā lasījumā atgriezties pie sākotnēji iecerētā varianta, kas apcērp priekšstāvju skaitu arī lielajās pilsētās.

Vaicāts, kādi pēc viņa domām ir patiesie iemesli, kuru dēļ valdība liek šķēršļus pārmaiņām atkritumu biznesā, Sprūdžs min gan vēlēšanu tuvumu, gan Latvijas Pašvaldību savienības iebildumus. Viņš atgādina – pirms tam minētie grozījumi jau konceptuāli Ministru kabinetā vētīti sešas reizes! Pēc pēdējā noraidošā lēmuma ministrs cenšas notiekošajā «saskatīt cēloņsakarības». «Kad sāc tādā veidā domāt, [saproti], ka tas nav ne balts, ne melns, ne pelēks. Skaidrs, ka tur ir visādi faktori,» saka Sprūdžs. Viņš noraida minējumu, ka politiķi nevēlas iejaukties biznesā, kuru savām interesēm savulaik pielāgojuši tā dēvētie oligarhi. «Konkrēto grozījumu ietekme būtu absolūti margināla,» skaidro Sprūdžs, norādot, ka «daudz interesantāk būs», kad valdībā tiks virzīts atkritumu apsaimniekošanas plāns, kura mērķis ir stimulēt atkritumu šķirošanu un atkārtotu izmantošanu.

Ar izpratni ministrs arī cenšas raudzīties uz koalīcijas partneru iebildumiem pret deputātu skaita samazināšanu visās pašvaldībās – «droši vien politiskās organizācijas rūpējas par tiem, kas zaudēs savus amatus». 

Sprūdžs mēģinot arī saprast koalīcijas partneru nevēlēšanos atbalstīt ministra pērn izdoto rīkojumu nr.343 «Par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga atstādināšanu no amata» – viņš saka, tas vairāk esot mulsums, nevis pretimstāvēšana. «Man dažreiz liekas, ka viņi domā – nu, ko viņš tur ņemas? Vai nevar darīt kaut ko nemanāmu? Kāpēc viņš to aiztiek, lai tak stāv tas, kas tik ilgi ir stāvējis. Nu, liekās mierā! Tagad mums te bāž mikrofonus sejā un prasa, ko domā par Sprūdžu un Lembergu? Nu, drausmīgs diskomforts, kāpēc mums jāatbild? Sarežgīts jautājums, jādomā, jāieņem kāda pozīcija,» no viņa atbildes tā arī netop skaidrs, cik daudz viņš ironizē, cik tic politiķu kūtrumam. Taču smaids pazūd, kad pieminu, ka nupat Latvijas Televīzijā Muzikālās bankas noslēguma koncertā Aivas Lembergs tika pieteikts kā Ventspils mērs. «Es neesmu tik liels jurists, lai pateiktu, vai sabiedriskā televīzija pārkāpj likumu vai nē, tas var būt arī smalkas juridiskas interpretācijas jautājums, bet, manuprāt, šādi sabiedriskā televīzija kā minimums nerīkojas ētiski,» saka Sprūdžs, norādot, «kamēr turpinām kultivēt mītu – tēlaini izsakoties, kamēr sabiedrībā zog, bet ar to dalās, tas ir labi, tikmēr mēs to arī dabūsim.»

Nekādu plašāku cīņu pret Lembergu ministrs neplānojot uzsākt: «sabiedrībai, vēlētājiem ir jāizdara sava izvēle – ja vēlētāji izvēlas turpināt šādā veidā, tad vēlētāji būs izvēlējušies, Sprūdžs nevienu tur neglābs.»

Tomēr partiju kuluāru sarunas par iespējām pārdalīt ministru amatus liecina, ka kādā brīdī arī pašam Sprūdžam var nākties glābties. Piemēram, no Nacionālās apvienības, kas neslēpj savu interesi par šo amatu. Sprūdžs saka – strādās tik ilgi, kamēr redzēs, ka ir cerības «dabūt cauri» savas iniciatīvas. Tādu neesot mazums – gan jau pieņemšanas procesā esošie ierobežojumi deputātu amatu apvienošanai un pašvaldību referendumu ieviešana, gan plāni attiecībā uz plašu atkritumu apsaimniekošanas reformu.

«Es netaisos iet prom tikai tāpēc, ka kādai interešu grupai – vai tā būtu pašvaldību savienība vai kāda neliela pilsēta, vai kāda atsevišķu deputātu grupa -, nepatīk tas, ko daru. Tas nav arguments, lai es mestu plinti krūmos, bet arī apsolīt ļoti ilgu un garu politiķa karjeru es neņemos ne sev, ne arī kādam citam,» saka Sprūdžs. Sabiedrības zemais atbalsts Reformu partijai viņu šobrīd būtiski nesatraucot, jo «nedomāju, ka politiķiem jābūt kā rokzvaigznēm.» Viņš apzināti neveidojot sev lentīšu griezēja popularitāti. «Ik pa brīdim vajag kādu, kas samaisa to pīļu dīķi,» savu lomu politikā redz Sprūdžs un skaidro, ka viņam neejot viegli, jo viņa mērķis nav izlavierēt starp dažādajām interesēm.

Ātrāku spēju pieņemt lēmumus un izšķirties par rīcību viņš gribētu redzēt arī valdībā. «Žēl, ka mums neizdevās salikt kopā agresīvāku valdību… Mēs nevis karojam ar opozīciju, bet koalīcijā ļoti stīvējamies, kā iet uz priekšu.»  Tomēr Sprūdžs domā, ka tempu kāpināt var arī esošajā koalīcijā un esošā premjera vadībā. «Mums tagad ir pirmais, knapi otrais ātrums. Varētu ielikt ceturtajā, kapacitāte valdībā ir. Nav visiem jābūt vienādiem, bet mums jāiziet laukā no krīzes domāšanas, lai izrautos no apburtā loka – kāpēc darīt šodien, ja var izdarīt rīt?» Pēc mūsu brokastīm es dodos rakstīt, bet Sprūdžs – būvēt ugunsdzēsēju mašīnu. Ne jau īstu spēkratu koalīcijas strīdu dzēšanai, bet mazu prototipu, kas piepulcēsies viņa vilcieniņu kolekcijai. Tas esot ministra hobijs. Viņam ir vēl dažas brīvas atvaļinājuma dienas.

Ēdienkarte

Espreso, kafija ar pienu
Medus kūka, siera pīrādziņš

Ir jautā

Posted on janvāris 30, 2013 by - Viedoklis

Vai piekrītat tiesībsargam, ka minimālā alga valstī nav taisnīga?


Ilze Viņķele, labklājības ministre:

Minimālās algas apmērs gulstas uz darba devēju izmaksām un saistīts ar darba produktivitātes izmaiņām zemāk kvalificētiem nodarbinātajiem. Neapšaubot palielināšanas nepieciešamību, LM par prioritāru uzskata neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamajiem straujāku pieaugumu.

Alfs Vanags, ekonomists:

Nav netaisnīga. Netaisnīga ir darba slodze, ko par šo algu cilvēkiem liek veikt. Jāņem vērā, ka Latvijā bieži maksā oficiāli minimālo algu, bet aploksnē – vairāk.  Minimālās algas palielināšana līdz 300 latiem problēmas neatrisinās.

Jānis Endziņš, LTRK vadītājs:

Minimālā alga ir jāregulē darba tirgum. Ja pēkšņi to palielinās līdz 300 latiem, būs situācija, ka uzņēmēji centīsies optimizēt izdevumus. Piemēram, atlaižot darbinieku, kas dara šādu darbu un lūdzot to uzņemties kādam citam darbiniekam par nelielu papildu atalgojumu.

Ieviest eiro — jā vai nē?

Posted on janvāris 30, 2013 by - Viedoklis

Uz eiro jāskatās kritiski, bet baidīties baidīšanās pēc nav īsti veselīgi

Esmu igauniete, bet dzīvoju Latvijā kopš 2004.gada. Tas bija gads, kurā gan Igaunija, gan Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Iestājāmies tāpēc, ka lielākā daļa no mums to ļoti gribēja. Tas bija bijis mūsu mērķis, ļoti centīgi mēģnājām pildīt visas normas un noteikumus, lai varētu iestāties. Cik atceros, bijām lepni par to, ka kvalificējāmies – beidzot varējām sākt justies kā īsti eiropieši. Es personīgi biju priecīga, ka varu brīvāk ceļot un strādāt. Tajā laikā Eiropā vēl bija daudz cilvēku, kas nezināja, kas ir Igaunija vai Latvija. Tagad šķiet, ka cilvēki zina par Baltijas valstīm, un, salīdzinot mūsu pilsētas ikdienas dzīvi, vismaz galvaspilsētās, ar «veco» Eiropu, ļoti lielas starpības vairs nav. Varam teikt, ka esam veiksmīgi mainījuši sistēmu, pārejot uz kapitālismu.

Eiro ieviešana bija nākamais kvalificēšanās process, nākamais lielais mērķis. Kad Igaunija un Latvija sāka savu cīņu, šaubu par to nebija. Šaubas parādījās līdz ar ekonomisko krīzi, ko mēs Baltijas valstīs izjutām, sākot no 2008.gada. Sekoja smags laiks.

Tagad es brīnos, ka tajos dziļās krīzes apstākļos, kad gaisā karājās arī jautājums par Eiropas Savienības vienotās valūtas izdzīvošanu, Igaunijā nebija tik lielas skepses pret eiro, kāda ir Latvijā tagad. Bija skeptiķi, bet lielākā daļa sabiedrības tomēr bija pārliecināta, ka eiro ieviešana ir vajadzīga. Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs kļuvām par jaunas sistēmas sastāvdaļu, kur lielākā daļa valstu izmanto eiro. Es pati esmu par eiro un domāju, ka Igaunija ir vairāk vinnējusi, nekā zaudējusi, ieviešot eiro.

Svarīgākie igauņu argumenti par labu eiro bija šādi: mums nav būtisku dabas resursu, mūsu krona tik un tā ir saistīta ar eiro, un ekonomiski tas būs mums izdevīgāk, jo nestu vairāk investīciju. Visiem bija iespēja sekot līdzi publiskām un atklātām diskusijām.

Saprotamas, bija arī emocijas – krona tomēr bija mūsu neatkarības simbols, mūsu pašu nauda. Grūti bija pierast arī pie daudz mazākiem skaitļiem – agrāk naudu varējām skaitīt tūkstošos, bet pēc eiro ieviešanas tikai simtos. Cilvēkiem likās, ka naudas ir daudz mazāk. Latvijā gan tas būs otrādi, jo algu un cenu skaitļi palielināsies.

Kopumā eiro ieviešanas gadu ikdienas dzīvē var raksturot kā rēķināšanas gadu – cilvēki nemitīgi domās konvertēja eiro uz kronām. Krona vēl bija palikusi mūsu galvās kā pamatvalūta. Bailes, ka cenas augs, izrādījās patiesība. Jautājums – vai cenas būtu cēlušās arī tad, ja valūta būtu palikusi vecā?

2011.gads visā Eiropas Savienībā bija ļoti smags Grieķijas krīzes dēļ. Igaunija nolēma piedalīties eiro garantijas paketē. Publiski varēja dzirdēt kurnēšanu – kapēc mums būtu jāmaksā par citu kļūdām? Vispārējās Eiropas Savienības nestabilitātes dēļ bija viegli sākt domāt, ka esam izdarījuši kļūdu. Es negribu attaisnot bezatbildību un korupciju, bet nevajag tomēr aizmirst, ka palīdzība vajadzības gadījumā tiktu sniegta arī mums, līdzīgi kā Latvijai bija vajadzīga palīdzība pēc Parex bankas krīzes. Vai esam gatavi pieņemt palīdzību no citiem, bet paši negribam palīdzēt? Stabilitāte Eiropā ir mūsu visu interesēs.

Uz eiro ieviešanu ir jāskatās kritiski, bet baidīties baidīšanās pēc nav īsti veselīgi – gan no pilsoņu puses bieži ir nepamototas bailes no eiro, gan no valsts puses bailes no referenduma kā šķēršļa eiro ieviešanai, bet trūkst cenšanās paskaidrot cilvēkiem par eiro nepieciešamību. Acīmredzot Latvijā vajag vairāk diskusiju un vairāk izskaidrošanas.

Preteiro partizāni

Posted on janvāris 30, 2013 by - Komentārs

Nav visai gudri spēkoties ar cilvēku, kuram pieder naudas drukāšanas mašīna

Partizānu kara pamatprincips ir izvairīties no lielām sadursmēm ar pretinieku spēkiem. Atklātā cīņā pret organizētu ienaidnieku partizānu vienībām nav iespējams uzvarēt. Savus mērķus viņi cer sasniegt citā ceļā – ar nemitīgiem sīkiem uzbrukumiem, kurus nav iespējams efektīvi novērst un kuri ilgākā laika periodā psiholoģiski salauž pretinieku. Ja vēl partizāni var noskaņot iedzīvotājus sev labvēlīgi, tad karš tiks uzvarēts, pat ja tas prasīs daudzus gadus.

Nupat kļūst skaidrs, ka Latvijas eiroskeptiķi izvēlējušies likt lietā daudzu viņu biedru vēl aizvien klusībā apbrīnoto Mao, Ho Ši Mina un Kastro mācības, tiesa, nevis lienot džungļos ar kalašņikovu, bet gan ložņājot pa mūsu pašu politiskajiem brikšņiem ar lielkalibra ruporiem.

Opozīcija sapratusi, ka izšķirošā kaujā – referendumā par eiro – tai labāk neiesaistīties. Pārāk liels ir risks jau otro reizi piedzīvot sakāvi, kuru eiroskeptiķi jau vienreiz cieta 2003.gadā referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Arī toreiz aptaujas it kā liecināja par vēlētāju skepsi, taču rezultātā 67% nobalsoja «par», un Latvijas sabiedrībai ir visai raksturīgi šādi pavērsieni, kad nepieciešamība pieņemt konkrētu lēmumu izklīdina refleksīvi negatīvo noskaņojumu. 

Tāpēc daudz pieredzējušais Sergejs Dolgopolovs no Saskaņas centra portālam TVNET ziņo par stratēģisku atkāpšanos: nav vērts pretoties, jo valdība eiro ieviešanu «izspiedīs un uzspiedīs – tā, kā tas bija ar iestāšanos Eiropas Savienībā». Savukārt ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pasludina pasivitāti par savu principiālo izvēli: «Varbūt pat labi, ka tas viss nav atkarīgs tikai no mums. (..) Vai referendumu varētu organizēt kāds no ZZS? Jautājums ir atvērts. Katrā ziņā es tas nebūšu.»

Tā eiro ieviešanas karavāna turpinās ceļu, kamēr no krūmiem visu laiku atskanēs gaudas, ka tā kustas pārāk ātri, turklāt nepareizā virzienā, prom no devalvācijas bazāra. Savukārt pēc galamērķa sasniegšanas 2014.gada 1.janvārī eiro par sevi atgādinās katru reizi, kad cilvēki atvērs makus. Tad jebkuru kaut nedaudz nelabvēlīgu pavērsienu Latvijas tautsaimniecībā, vai tā būtu cenu paaugstināšanās vai bezdarba nepietiekami straujā samazināšanās, vai vienkārši valdības un Latvijas Bankas maksimāli optimistisko prognožu nepiepildīšanās, varēs izmantot kā «pierādījumu», ka eiro ieviešana bija kļūda un par to ir atbildīga koalīcija, kura šo lēmumu, Dolgopolova vārdiem runājot, «uzspieda» tautai. Rudenī būs Saeimas vēlēšanas, un priekšvēlēšanu kampaņas arsenālā tie būtu potenciāli spēcīgi demagoģiskie ieroči un dotu partizāniem cerības uz uzvaru karā par iekļūšanu valdībā, pat ja eiro kaujā ciests taktisks zaudējums.

Kur aiz visas šīs politiskās manevrēšanas paliek Latvijas intereses? Ja eiro ieviešana valstij tiešām ir potenciāli kaitīga, kā to mēdz iztēlot opozīcija un tai simpatizējošie komentētāji, kāpēc SC un ZZS ir  gatavi tik pasīvi noraudzīties, kā koalīcija šo plānu dzen uz priekšu?

Svarīgākais, protams, ir viņu sākuma pozīcija – visus lēmumus skatīt caur īstermiņa politiskā izdevīguma prizmu. Tas viņiem ir daudz svarīgāk nekā jebkuras bažas par iespējamajiem ekonomiskajiem zaudējumiem, kas varētu būt saistīti ar eiro ieviešanu.

Taču ir vēl viens iemesls, kāpēc opozīcija nevēlas sevi pozicionēt kā potenciālo eiro ieviešanas izgāzēju. Vēl pirms gada daudzi šaubījās par eirozonas vadītāju apņēmību saglabāt vienoto valūtu, taču 2012.gads parādīja, ka skepse jāliek pie malas. Kopš tās jūlija dienas, kad Eiropas Centrālas bankas prezidents Mario Dragi paziņoja, ka viņa vadītā iestāde darīs visu nepieciešamo, lai saglabātu kopējo valūtu, stāvoklis finanšu tirgos ir pastāvīgi uzlabojies. Visi saprot, ka nav diezcik gudri spēkoties ar cilvēku, kuram pieder naudas drukāšanas mašīna. Tagad neviens vairs nerunā par eiro sabrukumu, un, kā ziņo The Financial Times, 2012.gada pēdējos četros mēnešos krīzes skarto valstu finanšu sektoros atgriezās 100 miljardi eiro, summa, kas vienlīdzīga ar 9% šo valstu iekšzemes kopprodukta.

Protams, ir iespējams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē var rasties vēl kādas ekonomiskas grūtības. Varbūt Grieķijai vajadzēs vēl naudu, varbūt būs sarežģījumi ar Kipras glābšanas programmu. Taču pēdējā gada laikā eirozonā lēnām, bet neatlaidīgi augusi izpratne, ka tikai dziļāka ekonomiska savienība varēs nodrošināt kopējās valūtas ilgtermiņa stabilitāti. Jo ciešāk sadarbosies kopējo valūtu lietojošās valstis, jo lielāka kļūs plaisa starp tām un pārējo Eiropas Savienību, un jau tagad daudzi sāk runāt par laiku, kad īstā ES būs eirozona un pārējās valstis atradīsies kaut kādā neizdevīgā pelēkā zonā. Ietekmīgais FT komentētājs Volfgangs Minhau, komentējot Lielbritānijas virzīšanos uz referendumu par ES, raksta, ka īstais jautājums, kas būtu jāuzdod britiem, ir: vai jūs vēlaties iestāties eirozonā, vai arī izstāties no Eiropas Savienības?

Arī Latvijai eiro ieviešana pēc būtības ir jautājums – vai mēs turpinām ciešāk iesaistīties Rietumu struktūrās, vai no šā ceļa atsakāmies un sākam slīdēt atpakaļ pelēkajā zonā? SC un ZZS zina, ko Latvijas sabiedrība atbildētu uz šādu jautājumu. Tāpēc atklātas konfrontācijas nebūs, bet turpināsies preteiro partizānu karš.

Komentārs 140 zīmēs

Gludina ceļu uz mājām. Valdība pieņēmusi reemigrācijas plānu, ar kuru cer panākt 100 000 aizbraucēju atgriešanos.

Sīki solīši uz priekšu. Pat negaidot uz demogrāfijas veicināšanas pasākumiem, 2012.gadā nedaudz pieaugusi dzimstība.

Temīdas zombifikācija. Krievijas varas iestādes vispirms nogalināja advokātu Magņitski cietumā, bet tagad viņu tiesās.

Entropijas koalīcija

Posted on janvāris 30, 2013 by - Komentārs

Koalīcijas vājums būs augsne pārsteigumiem 2014.gada Saeimas vēlēšanās

Valdības koalīcija ir stabilā pusizirušā stāvoklī. No krišanas valdību sargā alternatīvas neesamība, un šī apziņa tikai pastiprina koalīcijas partiju politiķu bezatbildību. Tikmēr premjerministram Valdim Dombrovskim laikam šķiet, ka eiro ieviešana ir Latvijas politikas galapunkts. Taču mums būs arī nākamās Saeimas vēlēšanas, turklāt jau pēc pusotra gada.

Jau šovasar pašvaldību vēlēšanu iznākums, pirmām kārtām Rīgā, var būtiski ietekmēt arī nākamās Saeimas sastāvu. Tajā droši vien vairs nebūs Reformu partijas, ja tā turpinās izmantot atrašanos valdībā, lai gatavotu sevi par koalīcijas partneri Saskaņas centram Rīgas domē. Kļūst neomulīgi, iedomājoties, kas aizpildīs šīs partijas pašreizējās 16 plus «Olšteina grupas» bezpajumtnieku sešas vietas parlamentā.

Taču valdības vadītājam acīmredzot rūp tikai kārtējais lielais mērķis. Bet viņa nevadītās koalīcijas politiķiem interešu apvārsnis nesniedzas tālāk par šodienas taktiskiem manevriem. Turklāt pat tie ir lielākoties ekspromtā improvizēti, ļaujot vaļu atsevišķo partiju vai politiķu grupiņu politiskajiem instinktiem un dabai.

Koalīcijas darba un attiecību stila krāšņu ilustrāciju redzējām pagājušonedēļ, kad Vienotība izgāza pirms tam gan valdībā, gan koalīcijas padomē atbalstītos RP priekšlikumus par deputātu skaita samazināšanu un amatu savienošanu pašvaldībās. Pēkšņi pietrūka balsu likumprojekta izskatīšanai steidzamības kārtā (un tad jau vairs nebija jēgas to pieņemt, jo likuma izmaiņas stātos spēkā tikai mēnesi pirms pašvaldību vēlēšanām).

Pēc balsojuma frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis karināja «makaronus uz ausīm», ka tā bijusi garās sēdes nogurdināto deputātu kļūda. Tikmēr partijas biedri cits pēc cita vaļsirdīgi stāstīja, ka neesot kļūdījušies, balsojuši «pret» apzināti. Bet partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa jau nākamajā dienā uzbruka likumprojekta virzītājam pašvaldību ministram Edmundam Sprūdžam, ka neesot atnācis uz Saeimu, kur pret viņa priekšlikumiem bijuši arī «ļoti būtiski argumenti».

Vienotībai nav ne pārliecinošas vadības, ne pārdomātas kopējas politikas. Pareizāk, ir pat divi līderi un arī viens liels mērķis. Taču premjerministram Dombrovskim ārpus budžeta rāmja un eiro ieviešanas pārējā politikas bilde acīmredzot šķiet blāvs smērējums. Bet partijas priekšsēdētājai ir labi, kā ir, kamēr pati Saeimas prezidija tribīnē ar bākugunīm. Pārējais ir atsevišķu politiķu pašu darīšana, un bieži frakcijas ļaudis pat nezina pateikt, kurš virza kādu likumprojektu Saeimā un kāpēc tas projekts tāds, kāds ir.

VL–TB/LNNK šādā juceklī manās izpaust gan savu veterānu tradicionālo oportūnismu, gan jaunpienācēju hronisko marginālismu. Apvienība uzvedas kā opozīcijas partija, ja arī nelaiž garām iespēju pakampt kaut ko no valdības galda un nupat raujas pārdalīt sev par labu ministru amatus. Pārējais ir saukļi un, kā pagājušo ceturtdien pieredzējām ārpolitikas debatēs Saeimā, neizpildāmas prasības (piemēram, lai ārlietu ministrs piespiež Krieviju kompensēt okupācijas radītos zaudējumus un repatriē nelatviešus).

No plakātisma nevairās arī RP ministri, kuri skaļi pieteikto reformu iestrēgšanā vienmēr vaino partneru atpakaļrāpulību, nekad savu nespēju sakopt priekšlikumus līdz pārliecinošai kvalitātei. Taču daudz nopietnāku spriedzi ne tikai ar partneriem, bet arī partijā pašā sola tās līderu uzkrītošā izvairīšanās pateikt, ka pēc pašvaldību vēlēšanām neveidos Rīgā koalīciju ar Ušakovu un Ameriku.

Valdim Zatleram decembrī bijis pārsteigums, «kāpēc pret to [SC] tiek vilktas šādas sarkanās līnijas jau pašā kampaņas sākumā». Partijas vadītāji stūrgalvīgi turpina piedziedāt SC etniskās šķelšanas politikas tēzei par «nacionālo dalījumu». It kā korupcija, nodokļu maksātāju naudas šķiešana, dzīvošana pāri līdzekļiem un čomu būšana Rīgas domē būtu etniskas pazīmes, bet Andris Ameriks – krievs. (Varbūt Lembergam un viņa «zaļajiem zemniekiem» šī partija novilkusi «sarkano līniju» arī pēc etniskā dalījuma – tāpēc, ka latvietis? Partijas spicei laikam vienalga, ka tās runātais izklausās absurdi.)

Arī partijas 1.numurs vēlēšanās Inga Antāne par sadarbību ar SC izvairīgi atrunājas, ka politiskajiem jautājumiem nevajadzētu traucēt risināt saimnieciskos. Bet tos viņa sola risināt kā Ušakovs: «Mans mērķis būtu bezmaksas sabiedriskais transports Rīgā.» Diezin vai Ušakova bijusī preses sekretāre Anna Kononova, kuru RP gribot par konsultanti, prastu iemācīt viņai pierunāt vēlētājus balsot par šo partiju, ja nav saprotams, kādu elektorātu un ar ko tā vispār var piesaistīt.

Kādas reformas var gaidīt no partijas, kura pošas nodrošināt Ušakovam un Amerikam viņu bizantiskā «Rīgas ceļa» turpināšanu? Vēlēšanu kampaņa solās būt Saskaņas centram izcili izdevīga valdības «partneru» plēšanās. Attiecības valdības koalīcijā vēl vairāk sarežģīsies. Taču arī pussabrukusi Dombrovska valdība arvien būtu labāka par citu, tāpat droši vien Dombrovska vadītu, tikai varbūt jau mazākuma valdību. Tāpēc var veģetēt vēl pusotru gadu. Un kas pēc tam?

Galvenā atbildība par valdības darbu vienmēr piekrīt premjerministram. Dombrovskis drīz vairs nevarēs atrunāties ar lielajiem darbiem. Valstij vajadzēs rīcībspējīgu valdību arī tad, kad lata vietā būs eiro. Diemžēl valdības koalīcijā notiekošais liek šaubīties, vai premjerministrs to īsti apzinās.

Komentārs 140 zīmēs

Edgars Kots savulaik aprādīja, ka neviens žurnālists neesot neaizstājams. Līdzko pats prom, vadīt Latvijas televīziju pieteikušies 45 pretendenti.

Sīrijā tūkstoši gāja bojā, pirms Krievijas premjerministrs Medvedevs saskuma, ka diktators al Asads «kļūdījies» un diezin vai paliks pie varas.

Bīstams panākums – Irāna palaidusi kosmosā pērtiķi. Jābažījas, vai nākamais nebūs ar kodolgranātu rokā.

Modernās revolūcijas

Posted on janvāris 30, 2013 by - Redaktores sleja

 

Latviešiem ir revolūciju pieredze, ka tik turies. Taču nav daudz tādu revolūciju, pēc kurām paliek nevis drupas un kapi, bet izglābtas dzīvības.

Šādu revolūciju sarūpējuši mūsu zinātnieki, kas vairākus gadus ilgos pētījumos ir pirmie pasaulē atklājuši metodi, ar kuru agrīnā stadijā iespējams «vienkārši» diagnosticēt kuņģa vēzi. Vienkārši tas nav, taču no malas izskatās viegli un ātri – asinsanalīzes uzrāda, ka cilvēka imūnsistēma ir izstrādājusi īpašas antivielas, lai cīnītos pret ļaundabīgo audzēju, kas citādi vēl neliek sevi manīt. Pieprasījums pēc šādas metodes būtu liels, jo pasaulē kuņģa vēzis ir nežēlīgs slepkava, kuru bieži atklāj pārāk vēlu.

Cita revolūcija tepat Latvijā turpinās jau piekto gadu, un tās rezultāti arī ir iespaidīgi. Šoreiz nav runa par dzīvību glābšanu burtiskā nozīmē, bet par skolēniem, kuri stundās vairs nemirst no garlaicības. Jaunie skolotāji no izglītības programmas Iespējamā misija diendienā taisa revolūciju dažādās Latvijas malās. Vēl mēnesi ikviens, kam nav pedagoga diploma, toties ir augstākā izglītība un duka iemēģināt spēkus skolā, var pieteikties jaunajā «iesaukumā». Nupat vairākiem misijas skolotājiem pajautājām, ko no viņu pieredzes citi pedagogi, vecāki un bērni varētu izmantot jau rīt, lai skola kļūtu labāka. 

Idejas ir. Madonna fizikas stundā – šis piemērs darbotos jebkurā klasē ar interneta pieslēgumu. Modernie revolucionāri muižas vairs nededzina, bet liek popkultūras karalienei pasvīst latviešu jaunās paaudzes labā.

Radars pasaulē

Posted on janvāris 23, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Lietuvas bankā Ūkio bankas iesaldēti to Krievijas pilsoņu konti, kuri iekļauti tā sauktajā Magņitska sarakstā. Iespējams, caur šīs bankas (tās lielākais akcionārs ir arī Lietuvas basketbola komandas Žalgiris īpašnieks Vladimirs Romanovs) kontiem notikusi aptuveni 13 miljonu ASV dolāru Krievijas budžeta naudas «atmazgāšana». Saistībā ar Magņitska sarakstu konti tika iesaldēti arī Šveices bankās, bet izmeklēšana notiek arī Kiprā, Igaunijā un Latvijā.

ASV prezidents Baraks Obama svētdien nodeva amata zvērestu privātā ceremonijā Baltajā namā, otro reizi stādamies šajā amatā. Obama zvērestu vēlreiz nodeva pirmdien plašā ceremonijā pie Kapitolija ēkas. Prezidenta pirmais pilnvaru termiņš beidzās tieši 20.janvāra pusdienlaikā, taču oficiālā ceremonija svētdien nevarēja notikt, jo šajā dienā nestrādāja valsts iestādes. Obama kļuvis par ASV 44.prezidentu.

Vācijas investoru pārliecības līmenis janvārī sasniedzis augstāko līmeni trīs gadu laikā, rāda ekonomiskās izpētes institūta ZEW indekss. Optimismu galvenokārt veicinot cerības par gaidāmo ekonomikas stabilizēšanos, teikts ZEW paziņojumā. Investoru pārliecības indekss janvārī palielinājās līdz 31,5 punktiem, salīdzinot ar 6,9 punktiem decembrī.

Eiropas Savienības dalībvalstu finanšu ministri otrdien apstiprināja 11 eirozonas valstu plānus ieviest finanšu transakciju nodokli. Eiropas Komisija izstrādās noteikumus šā nodokļa ieviešanai. Ar 0,1% nodokli tiks aplikti visi akciju un paju pārdošanas darījumi, bet pārējās finanšu transakcijas iecerēts aplikt ar 0,01% nodokli. Pēc EK aplēsēm, tas dos miljardiem eiro lielus ieņēmumus.

Par jauno eirozonas finanšu ministru padomes jeb tā dēvētās Eirogrupas prezidentu pirmdien iecelts Nīderlandes finanšu ministrs Jerūns Deiselblūms. Viņš nomainīs pašreizējo Eirogrupas prezidentu Žanu Klodu Junkeru, kurš šajā amatā bijis kopš 2005.gada. Deiselblūms paziņoja, ka viņa galvenais uzdevums būs «tālāk atjaunot uzticību eiro un eirozonai» un koncentrēties uz ilgtermiņa politiku, nevis tikai krīzes risināšanu.

Grieķijas budžeta deficīts pērn samazinājies līdz 15,7 miljardiem eiro jeb 8,1% no iekšzemes kopprodukta, salīdzinot ar 22,8 miljardiem eiro jeb 10,9% no IKP 2011.gadā, otrdien paziņoja valsts Finanšu ministrija.

Bezdarbnieku skaits pasaulē šogad varētu sasniegt 202 miljonus, kas būtu rekordaugsts līmenis, otrdien paziņoja Starptautiskā Nodarbinātības organizācija. 2014.gadā bezdarbnieku skaits varētu pieaugt vēl par trīs miljoniem, bet 2017.gadā jau sa-sniegt 210,6 miljonus.

Ēģiptes prezidents Muhameds Mursi paziņojis, ka neatbalsta Francijas vadīto militāro operāciju pret Mali islāmistu kaujiniekiem un uzskata, ka jautājums jārisina mierīgā ceļā. Francija sāka intervenci savā bijušajā kolonijā 11.janvārī, kad nemiernieki, kas jau kontrolēja valsts ziemeļus, sāka virzīties uz galvaspilsētu Bamako. Krīze Mali sākās pirms gada, kad tuaregu nomadi valsts ziemeļos sāka sacelšanos.

ASV aviobūves kompānija Boeing apturējusi lidmašīnu 787 Dreamliner piegādes, kamēr netiks atrisināta problēma ar to akumulatoriem. Boeing ražotā lidmašīna šā mēneša sākumā saskārusies ar vairākām problēmām, liekot Federālajai civilās aviācijas pārvaldei izziņot trauksmi, kuras dēļ pārtraukti lidojumi ar visām pasaulē esošajām 50 Dreamliner lidmašīnām.