Žurnāla rubrika: Svarīgi

Mr. Nauda

Tas, par ko biznesā runā gadiem, nu ir apstiprināts Valsts kontroles ziņojumā – Rīgas brīvosta Latvijā ir atsevišķa pasaule, kurā ir savi likumi un tikumi. Te kārtību jau 15 gadus nosaka pārvaldnieks Leonīds Loginovs. Lai cik skaļi ārvalstu un pašmāju investori līdz šim sūdzējušies par ostas ķeizaru, viņa tronis nekad nav nopietni sašūpojies. Vai miljonu izšķiešana, ko atklājusi Valsts kontrole un pārbaudīs prokuratūra, beidzot maksās Loginovam amatu? 

Sistemātiska likumu neievērošana, neefektīva saimniekošana ar lieliem sabiedrības resursiem, nevienlīdzīgi spēles noteikumi biznesam, nelietderīgi un apšaubāmi tēriņi lielos projektos un sīkās lietās – tāda aina paveras, lasot vairāk nekā 100 lappuses biezo Valsts kontroles (VK) revīzijas ziņojumu par Rīgas brīvostu, kas publiskots šonedēļ.

Reformu partijas pārstāvji, kuri tāpat kā VK ir lūguši ziņojumā atklātos faktus pārbaudīt prokuratūrā, sarēķinājuši, ka revīzijā pārbaudīto trīs gadu laikā (no 2009. līdz 2011.gadam) Rīgas ostā nesaimnieciski izmantots varētu būt kopumā 41 miljons latu.

«Īpatnējā statusa dēļ brīvostā ir liela iespēja lietas kārtot un darbu organizēt, neievērojot labas pārvaldības principus un normatīvo aktu prasības, un tas arī notiek,» komentē VK padomes loceklis Aivars Ērglis. «Viss notiek tikai pēc viņu ieskatiem un no malas neviens to nekontrolē,» viņš papildina, norādot, ka tikai nesen pēc VK ierosinājuma ostas pakļautas satiksmes ministra uzraudzībai. VK spriež, ka par vairākiem konstatētajiem pārkāpumiem brīvostas amatpersonas būtu saucamas pie kriminālatbildības par bezdarbību, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu vai dienesta pilnvaru pārsniegšanu.

Pārkāpumus nav novērsis ne tas, ka Rīgas ostas pārvaldē strādā vieni no vislabāk atalgotajiem publiskā sektora darbiniekiem valstī, ne valdības un Rīgas domes ieceltā astoņu cilvēku valde, kas uz sēdēm sanāk reizi vai divas mēnesī, par to katrs mēnesī saņemot vismaz 2660 latu algu. Turpmāk rakstā atspoguļosim nozīmīgākos VK atklātos pārkāpumus, kas nebūt nav visi ziņojumā uzskaitītie apšaubāmie lēmumi.

Netaisnīgi nomas līgumi

VK uzskata, ka, iznomājot 682 hektārus jeb teju 40% zemes, brīvosta nav rīkojusies atbilstoši likuma prasībai ar mantu rīkoties saprātīgi, kā rezultātā lielas zemes platības stāv dīkā vai netiek izmantotas atbilstoši mērķim. Ar vairākiem komersantiem līgumi slēgti, neesot biznesa plāniem, citos gadījumos valde balsojusi par līgumu slēgšanu, par spīti brīvostas departamentu brīdinājumiem, ka pretendentu plānotā darbība nav realizējama.

VK pārmet, ka nomniekus brīvosta neizvēlas atklātā procedūrā un nepublicē informāciju par iznomātajiem vai komersantiem pieejamajiem īpašumiem. VK faktiski ir apstiprinājusi agrāk paustos uzņēmēju pārmetumus, ka brīvosta nepublicē informāciju par brīvajiem zemes gabaliem. Kad pirms gada žurnāls Ir gatavoja rakstu par Rīgas brīvostu, ostas uzņēmēji norādīja –  daudzi brīvie zemes gabali esot rezervēti politikai pietuvinātiem cilvēkiem. No desmit uzņēmumiem, kas, pēc VK ziņām, nomātajā teritorijā neveic darbību, publiskajos reģistros izsekojamas saites ar politiķiem ir vienam uzņēmumam – maksātnespējīgajam Gaujas granulas, kas pastarpināti pieder Robertam Zīlem un biznesa partneriem. Šo uzņēmumu vidū ir arī savulaik Jūlijam Krūmiņam piederošais MT Termināls un VL Bunkerings, kura īpašnieku vidū agrāk bija Vladimirs Komogorcevs – abi uzņēmēji pazīstami ar ietekmi politikā.

VK atklājusi, ka revīzijā pārbaudīto triju gadu laikā 12 nomnieki nav izpildījuši līgumā noteikto pienākumu ostā investēt noteiktu naudas summu – kopumā par 58 miljoniem latu. Lai arī viņu ieguldījums bijis tikai 3,4 miljoni, brīvostas pārvalde nav izmantojusi līgumā noteiktās tiesības šādos gadījumos izbeigt līgumu pirms termiņa, «kas veicinātu citu nomnieku piesaisti iznomātās teritorijas attīstībai», secina VK.

Lielākais investīciju plānu nepildītājs ir dāsna partiju ziedotāja un Einara Repšes biedrības Latvijas attīstībai dibinātāja Donāta Vaitaita uzņēmums JP Termināls, kuram, spriežot pēc mediju ziņām, nav izdevies īstenot plānu par jaunu bioetanola rūpnīcu. Investīciju plānus nepilda arī kādreizējam Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Ivaram Milleram piederošais Kundziņsalas ziemeļu projekts un Systems Terminal, kura lielākais īpašnieks ir Krievijas pilsonis Aleksejs Parfenovs. 

VK arī norāda uz nekonsekvenci nomas maksas noteikšanā. Lai arī brīvosta paskaidrojusi, ka maksu 1,5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības piemēro uzņēmumiem, kas pārkrauj jūras kravas, bet 5% apmērā – pārējiem uzņēmumiem, praksē tas netiek ievērots. Vairākiem uzņēmumiem (Gaujas granulas, JP Termināls, MT Termināls, Reta Wood Industries, VL Bunkering, Jahtklubs Auda, Universālais termināls) piemērota zemākā nomas maksa, lai arī tie jūras kravas nepārkrauj vai to nav plānojuši darīt, savukārt virknei citu uzņēmumu, kas nodarbojas ar kravu pārkraušanu, noteikta augstākā nomas maksa. «Pārvalde nav piemērojusi vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret visiem nomas pretendentiem,» secina VK.

Attīsta bez konkursiem

Virkni pārmetumu VK velta brīvostas iepirkumiem. Tā konstatējusi, ka vērienīgu būvdarbu – dzelzceļa infrastruktūras izbūves un kuģu ceļa padziļināšanas – izpildītāji Kundziņsalā nav izvēlēti atklātās iepirkuma procedūrās. Līdz ar to pastāv risks, ka Kundziņsalas attīstībā ieguldītie 22 miljoni latu nav izmantoti ekonomiski. Piemēram, nepilnus 12 miljonus latu vērtais dzelzceļa infrastruktūras projekts ir sadalīts vairākos mazākos līgumos. Tie noslēgti ar trīs uzņēmumiem – Transceltnieks, Euro Dzelzceļabūve un DAS Ceļu būve. Taču Lursoft datubāze rāda, ka tajos sakrīt atsevišķu dalībnieku un amatpersonu uzvārdi, visticamāk, tas varētu nozīmēt, ka visu projektu īsteno viena biznesa grupa.

Neievērojot publisko iepirkumu likuma procedūras, brīvosta par 175 tūkstošiem latu remontējusi arī kafejnīcu.

VK iepirkumos pamanījusi arī citas dīvainības, piemēram, kādā it kā vispārīgi formulētā automašīnas iepirkumā visi trīs piegādātāji piedāvājuši vienu un to pašu automobiļa modeli, un arī uzvarētāja iesniegtais piedāvājums saturējis informāciju, ka «pārvalde vēlas iegādāties tieši šī konkrētā ražotāja preces modeli».

Reklāma vai ziedojumi?

No VK revīzijas ziņojuma var saprast – lai apietu likumā noteikto aizliegumu ziedot, Rīgas brīvosta ar organizācijām, kas lūdz atbalstu, slēdz reklāmas līgumus. Tādi līgumi ir pieļaujami, ja tie veicina ostas pakalpojumu izmantošanu, taču daudziem atbalstītajiem pasākumiem saistību ar ostas biznesa veicināšanu grūti saskatīt.

Triju gadu laikā ostas reklāmas izdevumi sasnieguši gandrīz divus miljonus latu. Izlases veidā pārbaudot vairākus desmitus reklāmas līgumu, VK secina, ka 745 tūkstoši latu varētu būt iztērēti neatbilstoši ostas profilam.

Atbalsta saņēmēju loks ir plašs – osta sponsorējusi gan sporta organizācijas, kultūras pasākumus, grāmatu izdošanu, garīgā atbalsta centru Elijas nams, gan makšķernieku apvienību un izklaidi (5000 latu iedoti Jelgavas puses zemnieku saimniecībai Jauntauriņi sacensībām Dzintara volga). Lielākās naudas summas atvēlētas Rīgas 810.jubilejas lielkoncertam Meža-parkā (74 tūkstoši latu), virknei citu Rīgas pilsētas kultūras pasākumu (75 tūkstoši), basketbola klubam VEF Rīga (70 tūkstoši) un Bērnu sporta apvienībai (50 tūkstoši).

Rīgas brīvostai ir sava loža arēnā Rīga, par kuras nomu revidētajā periodā samaksāti 38 tūkstoši latu, plus vēl 794 lati par to, lai ložas apmeklētāji varētu skatīties kabeļtelevīziju. Rīgas brīvosta arī nomā peldceliņus Olimpiskajā centrā, sporta zāli Bruņinieku ielā un pērk abonementus, lai darbinieki varētu apmeklēt trenažieru zāli un ūdens relaksācijas centru. VK visus šos izdevumus kopsummā par 60 tūkstošiem latu vērtē kā nelikumīgus, jo ostu likums ļauj finansēt tikai ostas funkcijas. Par saviem darbiniekiem brīvosta rūpējas arī citādā veidā – viņi var privātām vajadzībām izmantot dienesta auto. To darot 35 darbinieki, kuri maksā no 8 līdz 38 latiem lielu nomas maksu, 4% no nepieciešamajiem remontdarbiem un sedz arī savu personīgo braucienu degvielas izdevumus. Tomēr VK secina, ka nevar pārliecināties, vai darbinieki ostas apmaksāto degvielu neizmanto privātiem braucieniem, jo grāmatvedības dokumenti neļauj spriest par adekvātu auto izmantošanas kontroli. No dažiem darbiniekiem par 20 latiem mēnesī osta automašīnu nomā.

VK arī secinājusi, ka osta nav ievērojusi krīzes laikā noteikto aizliegumu prēmēt darbiniekus un 2009.gadā izmaksājusi prēmijas un dāvanas 561 tūkstoša latu apmērā. Osta skaidrojusi, ka drīkstējusi to darīt, jo sasniegusi likumā noteikto mērķi un kopējo atalgojumu samazinājusi par 15%, turklāt prēmijas izmaksātas par 2008.gadu. 

VK šādam traktējumam nepiekrīt un par neatbilstošu uzskata arī veselības apdrošināšanas apmaksu ostas valdes locekļiem, par to divos gados samaksājot 6000 latu.

Darbinieku atalgojuma sistēmu kopumā VK uzskata par necaurskatāmu un norāda, ka pretēji likumam osta savā mājaslapā nepublisko atalgojuma noteikšanas kritērijus un darba samaksas apjomu pa amata grupām. 

Par to, ka atalgojums brīvostā nav adekvāts, liecina vēl kāds Rīgas brīvostas valdes locekļa Ģirta Greiškalna pamanīts fakts – personāla izmaksas gadā Rīgas ostā ir gandrīz par diviem miljoniem eiro lielākas nekā Tallinā, lai arī strādājošo skaits abās ostās ir līdzīgs. Vienlaikus, kā var secināt no abu ostu pēdējo gadu pārskatiem, Tallinas osta ir strādājusi sekmīgāk. Tallinā ir bijuši gan lielāki ieņēmumi – 89 miljoni eiro 2011.gadā, kamēr Rīgā 44 miljoni, gan peļņa – 36 miljoni eiro pret 13 miljoniem, gan arī kapitāla atdeve – 10% pret 6%. Tas nozīmē, ka Tallina ir spējīga efektīvāk izmantot savus resursus un ģenerēt lielāku atdevi.

Velkoņu sāga

Kā likumam neatbilstošu VK novērtējusi kādu presē jau plašu publicitāti guvušu ostas darbību, proti, lēmumu izveidot meitasuzņēmumu Rīgas brīvostas flote, kas sniedz velkoņu pakalpojumus. Par šādu rīcību osta izšķīrās 2010.gadā pēc konfliktiem ar privātuzņēmumiem, kuri sniedza šāda veida pakalpojumus un kurus tā no ostas mēģināja izstumt. 

Pretēji brīvostai, kura velkoņu pakalpojumus definējusi kā stratēģisku darbību, VK uzskata, ka ostai kā publiskai personai nebija nekāda pamata iesaistīties šādā biznesā, jo ar to gluži labi galā var tikt komercuzņēmumi. Līdz ar to osta, «izveidojot SIA Rīgas brīvostas flote, ir nelikumīgi rīkojusies ar finanšu līdzekļiem un mantu Ls 6 100 000 apmērā», secina VK. Velkoņu biznesa pārstāvji agrāk žurnālam Ir norādīja, ka brīvosta, visticamāk, ir pārmaksājusi par saviem velkoņiem, un vēlmi pārņemt velkoņu biznesu skaidroja ar iespēju kādam privāti nopelnīt.

VK par apšaubāmām uzskata vēl virkni rīcību Rīgas brīvostas flotē, kuras vienīgais valdes loceklis ir Leonīds Loginovs. Piemēram, teju viena miljona latu lielās peļņas izlietojumu un ostas darbinieku «aizdošanu» Rīgas brīvostas flotes velkoņu apkalpošanai, par to nesaņemot samaksu.

VK pārmet ostai likumam neatbilstošu rīcību vēl vairākās jomās, piemēram, nepamatotu kruīza kuģu atbrīvošanu no sanitārās maksas, piestātņu uzturēšanas izdevumu segšanu komersantiem, kuri nav izpildījuši piestātņu uzturēšanas prasības, finansiāli neizdevīga risinājuma izvēli Rīgas jūras līnijas maksātnespējas procesā, kas tai radījis piecu miljonu latu papildu izdevumus. (Brīvosta savulaik Rīgas jūras līnijai galvoja kuģa Baltic Kristina iegādi.)

Rīgas brīvostas pārvalde uz žurnāla Ir uzdotajiem jautājumiem neatbildēja, bet aģentūrai LETA pārvaldes preses sekretāre Anita Leiškalne izteikusies, ka VK nav ņēmusi vērā ostas specifiku un izteiktos iebildumus. Konkrētus pārmetumus nekomentēja arī brīvostas valdes priekšsēdētājs Andris Ameriks, norādot, ka ostas operatīvā darbība ir pārvaldes kompetencē. Tiesa, vairākus VK apstrīdētos lēmumus ir pieņēmusi valde, piemēram, par Rīgas brīvostas flotes izveidi un zemes nomas līgumiem.

Ko darīs?

Brīvostas valdē visi par VK revīzijas ziņojumu izsakās pieklājīgi, tomēr nerodas iespaids, ka šim revīzijas ziņojumam sekos atbildības izvērtēšana un būtiski uzlabojumi. «Valde pozitīvi vērtē VK darbu un sniegto atzinumu, jo konstruktīvā sadarbībā ar VK ir izstrādāts ieteikumu plāns ar 23 punktiem, kas tiks realizēti līdz šī gada 1.oktobrim,» apgalvo Ameriks, kurš sola «rūpīgi un ar pilnu atbildību» uzraudzīt pārvaldes darbu, lai ieteikumus tiešām ieviestu.

Tomēr atsevišķu valdes locekļu teiktais liecina, ka VK ziņojums pēc būtības valdē nav izskatīts, un arī Valsts kontrolē par valdes attieksmi atsauksmes nav labas. VK padomes loceklis Aivars Ērglis stāsta, ka jau decembrī ziņojums nosūtīts ostas valdei, lai to izvērtētu, bet izrādījās, ka «neviens to netaisās rādīt valdes locekļiem», kuriem vēlāk VK nācies ziņojumu izsniegt atsevišķi. Tā vietā Ameriks atsūtījis paskaidrojuma rakstu, ka VK ziņojums ir nepareizs. Ar brīvostas pārstāvjiem pārrunājot viņu iebildumus, «gandrīz izdevās vienoties par ieteikumiem», tomēr, kā atzīst Ērglis, no ostas nav saņemts pasākumu plāns un termiņi. Februāra sākumā tādus noteikusi pati VK, bet brīvostas valde «neuzskatīja par vajadzīgu» to izskatīt.

Līdzīgi kā iepriekš ostu jautājumā, vienīgie, kas prasa nopietnus uzlabojumus, ir Reformu partijas (RP) virzītie brīvostas valdes locekļi, taču viņi brīvostā ir tikai divi.

Ostā ir astoņi valdes locekļi, no kuriem pusi ieceļ valdība un pusi Rīgas dome, kas līdz šim dažādo koalīciju un interešu dēļ ir bijis drošs garants tam, lai Leonīds Loginovs turpinātu darbu ostā par spīti asajai kritikai.

«Rīgas brīvostas valdei kopumā un pārvaldniekam būtu beidzot kritiskāk jāsāk raudzīties un jāizvērtē Rīgas brīvostas darbības rādītāji, nevis jāignorē kritiskas analīzes nepieciešamība,» saka Ģirts Greiškalns, Ārvalstu investoru padomes pārstāvis, kurš ostas valdē kopš pagājušās vasaras pārstāv Ekonomikas ministriju. Greiškalns un Inga Antāne (valdē pārstāv Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju) ir arī vērsušies prokuratūrā, lūdzot izvērtēt, vai VK saskatītajos pārkāpumos nav noziedzīgu nodarījumu pazīmes un vai atbildīgās personas nav jāsauc pie kriminālatbildības.

Rīgas domes ieceltie Saskaņas centra pārstāvji ostas valdē uz Ir jautājumiem neatbildēja, bet Ēriks Škapars (pārstāv Finanšu ministriju) un Džineta Innusa (pārstāv Satiksmes ministriju) ir pielaidīgi. Innusa norāda, ka kopš pagājušā gadā valdībā mainīts brīvostas nolikums, osta jau strādā caurskatāmāk un labāk, bet Škapars uzskata – daļa VK ieteikumu ir vērā ņemami, daļa – apšaubāmi.

Publisku aicinājumu koalīcijas partneriem būt drosmīgiem un izlēmīgiem, beidzot nopietni diskutēt par izmaiņām brīvostas pārvaldes vadībā, pauduši RP ministri Daniels Pavļuts un Edmunds Sprūdžs. Taču pašlaik nav skaidrs, vai šis aicinājums tiks sadzirdēts. Par ostām atbild satiksmes ministrs. Tikko amatā apstiprinātais bezpartejiskais Anrijs Matīss, gluži tāpat kā ministrijas pārstāve ostā, uzskata, ka uzlabojumi jau tiek veikti. Savukārt uz jautājumu, vai pēc ziņojuma no amatiem būtu jāatbrīvo ilggadējie Rīgas brīvostas valdes locekļi un pārvaldnieks, Matīss atbildēja: «Katrs konkrētais VK revīzijas ziņojumā minētais gadījums un šo lēmumu pieņēmēji ir jāvērtē atsevišķi, par kuriem kompetentas institūcijas pieņems savus lēmumus.» Premjerministrs Valdis Dombrovskis VK ziņojumu nosaucis par «nopietnu signālu», kas jāizvērtē, un «neizslēdza», ka varētu mainīt arī vadību, taču šajā jautājumā svarīga ir arī Rīgas domes attieksme.

Kurš atbildēs par naudas šķiešanu?

Jautājām visiem Rīgas brīvostas valdes locekļiem: kāda ir jūsu kā valdes locekļa atbildība par to, ka brīvostas pārvalde sistemātiski neievēro likumus un izšķiež sabiedrības resursus, kā izriet no Valsts kontroles ziņojuma? Vai valdes locekļi un pārvaldnieks jāatbrīvo no amata?

Andris Ameriks (Gods kalpot Rīgai), valdes priekšsēdētājs kopš 2010.gada oktobra, valdes loceklis kopš 2001.gada, pārstāv Rīgas domi.
Uz jautājumiem tieši neatbildēja, rakstiskajā atbildē norādīja: «Laika periodā, par kuru veikta VK pārbaude, Rīgas brīvostā gandrīz visi valdes lēmumi pieņemti vienbalsīgi, balstoties uz juridiski pamatotiem un sagatavotiem dokumentiem.» 

Nils Ušakovs (SC), valdē kopš 2010.gada novembra, pārstāv Rīgas domi.
Uz jautājumiem neatbildēja.

Vadims Jerošenko (SC), valdē kopš 2009.gada, pārstāv Rīgas domi.
Uz jautājumiem neatbildēja.

Mihails Kameņeckis (SC), valdē kopš 2007.gada, pārstāv Rīgas domi.
Uz jautājumiem neatbildēja.

Ēriks Škapars (Vienotība), valdē kopš 2009.gada, pārstāv Finanšu ministriju.
Ir lietas, ko lemj valde un ko pārvaldnieks, katra atbildību lai izvērtē tie, kam tā jāizvērtē. VK nav galīgā patiesība, daļai pārmetumu nepiekrītu un neuzskatu, ka kādam būtu jāatkāpjas no amata – Rīgas brīvosta kopumā strādā labi. Es lepojos, ka pagājušajā gadā pēc pārkrauto kravu apjoma tā kļuva par lielāko ostu Baltijas reģionā.

Inga Antāne (Reformu partija), valdē kopš 2012.gada februāra (revidētajā laikā nav strādājusi), pārstāv VARAM.
Reformu partija, jau sākot darbu valdībā, par vienu no prioritātēm nosprauda ostu pārvaldības sakārtošanu. Ir panāktas izmaiņas ostu nolikumos, pateicoties kurām Rīgas brīvostas pārvaldei tagad jāpublisko sava darba kārtība, bet valdes sēdēs var piedalīties personas, kuras skar valdes lēmumi. Ņemot vērā Satiksmes ministrijas pienākumu pārraudzīt ostu darbu, ministram jālemj par brīvostas vadības atbildību par konstatētajiem pārkāpumiem.

Džineta Innusa, valdē kopš 2012.gada jūnija (revidētajā laikā nav strādājusi), pārstāv Satiksmes ministriju.
Varu apliecināt – kopš piedalos valdes sēdēs, visi jautājumi tiek apstiprināti tikai pēc to izvērtēšanas. Valdes locekļus ieceļ un no amata atbrīvo Rīgas dome un Ministru kabinets, tajā pašā laikā nav šaubu, ka prettiesiskas rīcības gadījumā amatpersonām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir jāatbild par savu rīcību vai pieņemtajiem lēmumiem.

Ģirts Greiškalns, valdē kopš 2012.gada jūlija (revidētajā laikā nav strādājis), pārstāv Ekonomikas ministriju.
Lai gan normatīvajos aktos tiešā veidā par brīvostas valdes atbildību nekas nav teikts, uzskatu, ka valde ir atbildīga, lai brīvostas pārvaldes darbības būtu tiesiskas un tā tiktu pārvaldīta efektīvi un atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Ir jāvērtē pārvaldnieka un to valdes locekļu atbildība, kuru pilnvaru laikā, kā secinājusi VK, Rīgas brīvostas pārvaldes darbība neatbilst normatīvo aktu prasībām.

Leonīds Loginovs, Rīgas brīvostas pārvaldnieks. Brīvostu vada kopš 1998.gada. Pārvaldnieku ieceļ un no amata atbrīvo valde.
Uz jautājumiem neatbildēja.

Avots: dati par atalgojumu ņemti no amatpersonu 2011.gada deklarācijām, izņemot Innusu, Greiškalnu un Antāni, kuri summas nosauca paši

Rīgas brīvostas apmaksātie konsultanti

Basketbola kluba VEF Rīga sporta direktors Artūrs Šēnhofs, līgums par basketbola trenera pakalpojumiem, Ls 1368

Latvijas rekordists lodes grūšanā Jānis Pugačovs (pazīstams kā Bojārs), līgums par treniņu un sporta pasākumu organizēšanu, paredz pakalpojumu sniegšanu telefoniski vai elektroniski. Uzreiz pēc līguma noslēgšanas izmaksāti Ls 7430

Valsts kontrole apšauba sportistu konsultāciju nepieciešamību brīvostai, bet par pārējo pienesumu nav pienācīgu pārskatu.

Aināra Šlesera biroja bijusī vadītāja Inga Pelša, līgums par konsultācijām ārējo ekonomisko attiecību jautājumos, Ls 18 571

Andra Amerika palīdze Rīgas domē Lolita Strunce, līgums par juridiskajām konsultācijām, Ls 6400

Bijušais Tautas partijas politiķis Edmunds Krastiņš, līgums par finanšu konsultācijām, Ls 27 000 

Pavasara déjà vu

Jau ceturto reizi Jānis Maizītis (51) savu profesionālo karjeru liek politiķu rokās, un vienmēr tas notiek pavasarī. Pirms trim gadiem politiskā elite nepaklausīgo ģenerālprokuroru «uzmeta» un nepārvēlēja amatā. Tagad balsojums par Satversmes aizsardzības biroja vadītāju būs atklāts, un Maizītis ir vienīgais kandidāts

Kad 2000.gada aprīlī pirmoreiz intervēju tolaik vēl ģenerālprokurora kandidātu, Cēsu rajona virsprokuroru Jāni Maizīti, viņš pārsteidza ar kautrīgu, pat nedaudz mulsinošu nosvērtību. Skrupulozi izvēlējās vārdus, uzskaitot savas prioritātes. Jautāts par tobrīd aktuālo Saeimas un prokuratūras konfrontāciju, sev raksturīgā manierē sarauca uzacis un tikai noteica: «Likumā precīzi jānodala tiesu un likumdevējvaras kompetence.»

Arī pēc 13 gadiem Maizīša atskaites mērs palicis tas pats – likums. Tagad Valsts prezidents viņu ieteicis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadībai, bet pirms vētīšanas Saeimas komisijās Maizītis izlēmis intervijas nesniegt, tāpēc jāpaļaujas uz citu sacīto par viņu. Tūlīt pēc izvirzīšanas viņš LTV Panorāmā sacīja, ka arī iepriekš pildījis SAB vadītāja funkcijām līdzīgus pienākumus, vienmēr strādājis profesionāli, taču par turpmāko jālemj Saeimai. «Esmu jau izbaidījies, tāpēc nedzīvoju ar tādām emocijām,» – tas bija vienīgais, ko Maizītis pirmdien teica žurnālistiem pēc tikšanās ar Saeimas frakcijām.

«Viņa nostāja vienmēr bija nemainīga, nebūs pretimnākšanas nevienai no pusēm,» bijušo vadītāju raksturo Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas virsprokurors Modris Adlers, kurš savulaik izmeklējis tādas skaļas lietas kā pedofilijas skandāls un Jāņa Mottes kriminālprocess.

«Tikai publiski radies tāds iespaids, ka Maizītis ir lēnīgs. Zinu, ka viņš prot pieņemt nepopulārus lēmumus, un zinu – nevienam nekādas pakalpošanas nebūs,» saka arī tagadējais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers.

Neērts prokurors

Likumsargi slavē Maizīša nelokāmo mugurkaulu un «fanātisko godīgumu», kā saka viens no retajiem Maizīša patiesi tuvajiem draugiem, aktieris un uzņēmējs Juris Žagars. Bet politiķiem tā bija viena no neērtākajām Maizīša īpašībām, vadot Ģenerālprokuratūru. Turklāt jau no pašiem pirmsākumiem.

2000.gada augustā nule amatā apstiprinātais ģenerālprokurors pārsteidza politisko eliti, lūdzot kriminālvajāšanai izdot Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu, kurš no tribīnes pedofilijā apvainoja politiskos konkurentus. Politiskajā retorikā balansēt uz likumības robežas bija ierasta lieta, un Saeima ģenerālprokurora lūgumu noraidīja.

Nākamais politisku kurnēšanu izsaukušais lēmums – atjaunot kriminālizmeklēšanu bijušā Valsts nekustamo īpašumu aģentūras vadītāja Jāņa Mottes lietā 2001.gadā. Pēc diviem gadiem Maizītis atjaunoja izmeklēšanu arī tā sauktajā Ventspils amatpersonu lietā, kura pēc gariem izmeklēšanas gadiem nu materializējusies smagās apsūdzībās Ventspils mēram Aivaram Lembergam un aizvadīto gadu gaitā bijis galvenais iemesls, kāpēc politiķi bijuši nemierā ar ģenerālprokuroru. 

Vēl viena politiķiem sāpīgā lieta ir televīzijas digitalizācija, kurā pēc KNAB veiktās izmeklēšanas prokuratūra 2003.gadā uzrādīja apsūdzības ne vien afēras izpildītājiem, bet arī Andra Šķēles finansistam Harijam Krongornam un virknei citu ietekmīgu personu. Abās lielajās lietās joprojām turpinās tiesa.

Tomēr politiķiem neizdevās tikt vaļā no ģenerālprokurora Maizīša, kam pirmais pilnvaru termiņš beidzās 2005.gadā. Tikt pie sev tīkamas alternatīvas politiķi nevarēja – Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu vienkārši nevarētu pierunāt izvirzīt kādu citu kandidātu, turklāt gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās likmes bija pārāk augstas, tāpēc martā Maizīti atkārtoti apstiprināja ģenerālprokurora amatā.

«Gan toreiz, gan tagad domāju – mana izvēle bija pareiza,» saka Andris Guļāns. Viņaprāt, Maizītis visus šos gadus ir «apzināti sevi norobežojis no politiskās ietekmes». Taču tas neesot bijis tikai amata uzlikts rāmis – drīzāk jau «viņa kā cilvēka iekšējā inteliģence, izglītība», domā Guļāns.

Otrajā Ģenerālprokuratūras vadīšanas termiņā Maizītis pamanījās atkal sāpīgi uzkāpt uz varžacīm Aivaram Lembergam, kurš 2007.gada 14.martā pēc prokuratūras lūguma tika aizturēts un vairākus mēnešus pavadīja apcietinājumā. Izmeklēšana atklāja arī citu politikas smagsvaru netīro virtuvi. Andris Šķēle un Ainārs Šlesers neglīti izgaismojās telefonsarunās, ko izmeklētāji ierakstīja, izmeklējot kukuļošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās.

Asa saķeršanās ar valdošo eliti notika 2007.gada novembrī, kad Maizītis lūdza tiesu atzīt par spēkā neesošu premjera Aigara Kalvīša lēmumu no amata atstādināt KNAB šefu Alekseju Loskutovu. «Īpaši jau pirmajā laikā Jānis bija stipri vien pārsteigts par mērogu, kādā valsts līmenī notiek nelikumīgas darbības,» stāsta Juris Žagars.

Pirms Maizīša vēlreizējas pārvēlēšanas 2010.gadā koalīcija publiski apsolīja atbalstu, taču šoreiz situācija būtiski atšķīrās no 2005.gada. Pirmkārt notika tiesībaizsardzības iestāžu «vadības sakārtošana» – 2008.gadā par Augstākās tiesas priekšsēdētāju kļuva Ivars Bičkovičs, pēc gada par KNAB vadītāju iecēla Normundu Vilnīti. Nu bija pienākusi kārta Ģenerālprokuratūrai. Publiski savas balsis Maizītim bija apsolījis Jaunais laiks, TB/LNNK, Tautas partija, Saskaņas centrs un PCTVL, tātad teorētiski bija nodrošināts Saeimas vairākuma atbalsts. Taču aizklātajā balsojumā 2010.gada 15.aprīlī pierādījās – solīts makā nekrīt. Par nobalsoja 45, pret – 47 deputāti, bet publiski visi joprojām turpināja stāstīt, ka ir atbalstījuši Maizīti.

«Jānis pēc tā balsojuma man teica: es zināju, ka politiķi mēdz «uzmest», bet ne tādā līmenī,» atceras Žagars. Viņaprāt, Maizītim smagākā bijusi nevis nepārvēlēšana, bet gan liekulīgā melošana pēc balsojuma.

Partiju lietās nejaucas

Pēc negatīvā balsojuma Jānis Maizītis gadu bija faktiski nozudis no publiskās aprites – 2010.gada novembrī saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, pasniedza lekcijas Latvijas Universitātē un bija tieslietu ministra Aigara Štokenberga padomnieks. Daudziem negaidīts bija 2011.gada vasarā jaunievēlētā Valsts prezidenta, bijušā ZZS frakcijas deputāta Andra Bērziņa lēmums uzaicināt Maizīti par prezidenta padomnieku drošības jautājumos. Maizītis piekrita. Pirms tam viņš bija atteicis eksprezidentam Valdim Zatleram, kurš aicināja pievienoties jaunveidotajai partijai un startēt Saeimas ārkārtas vēlēšanās.

«Viņš, arī strādājot pie prezidenta, palika uzticīgs savam uzstādījumam – partiju lietās nejaukties,» stāsta Žagars. Viņam piekrīt arī ģenerālprokurors Kalnmeiers, sakot, ka, arī sadarbojoties ar Maizīti kā prezidenta padomnieku, nekad iekšā neesot tikusi pīta politika. 

Nacionālās drošības padome 1.martā izvirzīja Maizīti SAB direktora amatam, kas atbrīvosies maija sākumā, jo beidzas biroja līdzšinējā vadītāja Jāņa Kažociņa otrais pilnvaru termiņš – viņš SAB vadījis kopš 2003.gada un vairs nekandidēs.

SAB veic izlūkošanu, pretizlūkošanu un valsts noslēpuma aizsardzību, kā arī koordinē visu drošības iestāžu darbību. Sabiedrības uzmanības lokā SAB visbiežāk nonācis, atsakot politiķiem pielaidi valsts noslēpumam, kā arī gadījumos, kad no Latvijas jāizraida kāds ārvalstu spiegs.

Pašlaik Maizītim atbalstu solījusi visa valdošā koalīcija – Vienotība, Reformu partija un Nacionālā apvienība. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis saka: tāpat kā iepriekš, deputātiem par Maizīti būs brīvais balsojums, bet Saskaņas centrs izturas divdomīgi – frakcija lēmumu pieņems tieši pirms balsojuma, bet tās vadītājs Jānis Urbanovičs, kurš pēc aizvadītajām vēlēšanām zaudēja pielaidi valsts noslēpumam, «neatliekamu darīšanu dēļ» uz frakcijas tikšanos ar Maizīti nemaz nebija ieradies.  

Tomēr atšķirībā no iepriekšējām reizēm šajā pavasarī situācija ir citāda – deputātu balsojums būs atklāts. Andris Guļāns domā, ka tieši atklātais balsojums liks nopietni katram deputātam pārdomāt, kuru pogu nospiest. Arī Kalnmeiers ir optimistisks – līdz ar Maizīša apstiprināšanu SAB direktora amatā turpināsies tā pati profesionālā, uz savstarpēju uzticēšanos balstītā sadarbība, kāda bija Kažociņa divos pilnvaru termiņos. «Viņš noteikti spēs ātri apgūt SAB darba specifiku, un svarīgākais – nav šaubu par viņa godīgumu,» saka Kalnmeiers. Juris Žagars vēl piebilst: «Jānis par visiem 500 procentiem ir Latvijas patriots.»

Baznīca ir atvērta

Katoļu baznīcā viss nav krāsojams tikai melns vai balts, un tas, ka jauno katoļu garīdznieku rindas kļūst retākas, nenozīmē baznīcas izbeigšanos, pārliecināts ir prāvests Andris Kravalis. Jaunievēlēto Romas pāvestu gaida lieli izaicinājumi

Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas baznīciņa paslēpusies lielu mūru ielokā Klostera ielas galā. Priesteris Andris, kā īsziņā sevi ir nosaucis prāvests Andris Kravalis, pie durvīm licis piestiprināt koši zaļu zīmi – «Baznīca atvērta». Citādi cilvēki ejot garām, pat nenojauzdami, ka tādā viduslaiku ainavā vietu atradis aktīvs dievnams. Arī darbadienā ap pusdienlaiku solos meditē vairāki cilvēki, aizmugurē klusi sēdošais vīrs garā, melnā katoļu mācītāja apģērbā ir pats Andris.

Mūsu tikšanās brīdī visas pasaules uzmanība pievērsta Romas katoļu baznīcas 115 aktīvo kardinālu konklāvam, kas izvēlēsies jaunu pāvestu par atkāpšanos paziņojušā Benedikta XVI vietā. Ja pārrunas būs raitas, šā žurnāla iznākšanas brīdī no Siksta kapelas skursteņa jau stīdzēs balti dūmi, vēstot, ka balsojums bijis rezultatīvs.

Žurnālisti, kas pirms manis rakstījuši par pāvesta vēlēšanām, allaž piezīmējuši, ka kandidāts tiks izraudzīts ar maksimālu rūpību. Viņam būs jāpaliek plecs zem smagās pēdējo gadu skandālu nastas: gan katoļu mācītāju apvainojumiem pedofilijā, gan līdzekļu izšķiešanas Vatikānā. Romas katoļu baznīcas galva Latvijā Zbigņevs Stankevičs, jau pabijis manu amata brāļu jautājumu krustugunīs, interviju ar mieru sniegt tikai pēc Lieldienām. Priesteris Andris Kravalis ir atsaucīgāks. Lai arī tikai nedēļas nogalē atgriezies no Provansas Francijā, kur mēnesi pavadījis lūgšanās ar Dzīvības Mātes kopienas biedriem, viņš ir piekritis sarunai.

«Ja jūs ļoti gribat tur iet, tad varam,» Kravalis džentlmeniski atbild uz uzaicinājumu pusdienās. Tuvējā Ķiploku kroga ēdienkartē jau esmu uzgājusi katoļticīgo gavēnim atbilstošu piedāvājumu. Taču uzreiz redzams, ka sarunas biedram ēdiens nav prātā. Gandrīz bez pārtraukuma zvana vibrācijas režīmā ieslēgts telefons, sakrājusies milzīga darbu gūzma, viņš atvainodamies saka. Jāapmeklē vairāki smagi slimnieki, rindā aiz manis gaida jaunieši, kas acīmredzot pieteiksies kāzām. Iepriekšējā vakarā pulksten 23.15 beidzis sarunas Latvijas radio raidījumā Pāri mums pašiem, priesteris Andris vēl ap pusnakti izvadājis pa baznīcu kādu citu jauno pāri, krāslaviešus, kas sareģistrējušies jaunajā mītnes zemē Šveicē, bet laulāties grib dzimtenes baznīcā. Pulksten 7.30 jau noturējis rīta dievkalpojumu. Viņa kolēģis, 86 gadus vecais bīskaps Jānis Cakuls ir apslimis. «Viņš šajā baznīcā ir 64 gadus. Pateicoties viņam, šis dievnams netika slēgts,» ar lielu cieņu saka Kravalis.

Viņš neslēpj, ka pieaicināts palīgā Cakulam arī kāda laicīga projekta dēļ – Sv.Marijas Magdalēnas baznīca, kas vienlaikus ar Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcu celta jau 13.gadsimtā, lai kalpotu cisterciešu ordeņa sieviešu klostera māsām, ir bēdīgā stāvoklī, taču tās administrācijai laimējies iegūt finansējumu ES konkursā kultūrvēsturiskajām ēkām. Puse naudas bija jāatrod pašiem, arī tas izdevies. Patlaban rit konkurss būvfirmām, bet tikko kļūs siltāks, tiks mainīta grīda, logi, fasāde un jumts.

Klusā balsī, nedaudz saliecies uz priekšu, Kravalis stāsta, ka padomju laikos ir dienējis desantā, mācījies pūšamo instrumentu spēli Gulbenes Mūzikas skolā, tomēr, tāpat kā vēl divi viņa brāļi, onkuļa, Varakļānu prāvesta Antona Boldāna iespaidā izvēli izdarījis katoļu garīdzniecības virzienā. «Viņš kristības brīdī lūdza, lai mēs kļūstam par Dieva kalpiem. Tad, kad cilvēku krista, vajag tiešām stipri lūgt un daudz ko vēlēties, jo tā ir garīga dzimšana.»

Ziedošanās? Tā par savu darbu 1999.gadā ordinētais mācītājs negrib teikt. «Šo amatu neizvēlas. Tā ir baznīca, tas ir Dievs, kas tevi sauc un kas redz tavu gatavību.» Priesteris atzīstas – esot nepatīkami pārsteigts, kā pēdējā laikā jauno katoļu garīdznieku rindas sāk kļūt retākas. «Vai tas ir saistīts ar kristīgo ģimeņu stāvokli, ar jauniešu gatavību teikt «jā»? Varbūt nav pietiekami izgaismots garīdznieku aicinājums?»

Nu jau bijušo pāvestu Benediktu XVI Kravalis saticis studiju laikā, 90.gadu beigās, kad viņš – īstajā vārdā Jozefs Racingers – vēl bija kongregācijas prefekts Romā. «Jutu, ka esmu tāda cilvēka priekšā, kas ar tevi runā, ieklausās. Viņš bija ticības kongregācijas vadītājs, viņa aicinājums bija redzēt, kā Dieva tauta tic, kā izprot ticības noslēpumu, un to nemitīgi skaidrot.» Spīdošs profesors. Vairāku desmitu grāmatu autors. Un pienākuma cilvēks, par Benediktu XVI saka priesteris Andris, kas sarunas sākumā man ir uzdāvinājis mazu bijušā pāvesta portretu un grāmatu Pasaules gaisma. «Kad viņam bija jākļūst par bīskapu, visbeidzot – par pāvestu, šis cilvēks prata atbildēt Dievam «jā» un, apzinoties savu vecumu un pasaules situāciju, spēt pateikt arī «nē». Tā ir garīga brieduma zīme.»

«19.gadsimtā vai pat 20.gadsimtā katoļu baznīca varēja atļauties pāvestus, kuru spēki bija izsīkuši, bet 21.gadsimtā vecs un slims pāvests netiks vērtēts kā simbols Kristus ciešanām un Dievbijībai, bet gan kā baznīcas vājuma zīme,» atbildei citēju vēsturnieka Gustava Strengas rakstīto žurnālā Rīgas Laiks. «Benedikta pēctecim, kuru izvēlēsies no kardinālu vidus, jāspēj būt pietiekami jaunam, enerģiskam un jāspēj būt par globālu pāvestu, mediju zvaigzni, ceļojošu apustuli.»

Šā raksta autors, tāpat kā daudzi citi, neredz Benedikta XVI garīgo mantojumu, kritizē priesteris Andris. «Domāju, ka viņš atnesa ko būtisku. Lēmums bija gan ticībā balstīts, gan redzot pasaules procesus un attīstību.» Vecums katoļu baznīcā arī iepriekš ir bijis vērā ņemams kritērijs – katram bīskapam 75 gados ir jāraksta atlūgums, ko pāvests var pieņemt vai nepieņemt, stāsta priesteris.

Andra stāstītais gan liecina, ka tik ietekmīgā katoļu baznīca ir iegājusi nopietnu pārmaiņu laikmetā. «Piemēram, trešdaļa beļģu garīdznieku agrāk regulāri bija misijās,» viņš saka. «Bija tik daudz garīdznieku, ka viņiem uz vietas faktiski nebija darba, viņi devās uz Āziju, Āfriku. Tagad situācija ir mainījusies, garīdznieki no Āzijas un Āfrikas brauc uz Eiropu. Parīzē, Francijā jau ir pirmais prāvests, kura ādas krāsa ir melna. Tā ir evaņģēlija sēkla, kas tika sēta Āfrikā. Sekulārisms, kas ir Eiropā, tomēr nenozīmē baznīcas izbeigšanos. Tas ir kā vilnis pirms nākamā viļņa – tāda ir baznīcas vēsture 2000 gadu garumā.»

Priesterim Andrim ir skumji, ka kāds kritizē viņa baznīcu, īsti neiedziļinoties tās procesos. «Katram cilvēkam sāpētu, ja par viņa ģimeni runātu kaut ko, kas neatbilst viņa pieredzei, viņa izpratnei. Kad mežs aug, to neredz, bet, kad sapuvis koks nokrīt, tad visi pievērš uzmanību.»

Studenti Laterāna Pontifikālajā universitātē, kur viņš ir docents, atklāti prasot: vai tiešām bīskapi ir pedofili? «Frančiem ir tāds teiciens: jo mazāk kultūras, jo kā ievārījumu uz maizes vairāk ļaunumu izsmērē,» Andris runā līdzībās.

Apliecinājums, ka katoļu baznīcā viss nav krāsojams tikai melnās vai baltās krāsās, ir priestera paša pieredze Francijā, kur viņš katru gadu pavada mēnesi klusumā, bez datora un mobilā telefona. «Jau 1947.gadā baznīcā dzima aicinājumi, ka cilvēks var sevi veltīt Dievam, bet nedzīvot klostera mūros. Ir auglīgi redzēt cilvēkus, kas dzīvo ikdienišķā pasaulē, bet kuru izpratne ir tāda, kas liek citiem padomāt, pravietiska. Viņi tikai iekšēji ir Dievam apsolījuši uzticību, paklausību, nabadzību un arī celibātu,» viņš stāsta. Kāds no Dzīvības Mātes kopienā satiktajiem strādājot Luvrā, cits taisot helikopterus.

«Vai ēdīsit pusdienas?» kad esam norunājuši pusotru stundu, priesteris Andris negaidīti vaicā.

Ved uz baznīcas piebūves augšstāvu, kur iekārtots mācītāja dzīvoklis un vienkārša virtuve. Saimniecības pārzinis Māris Students jau lej šķīvjos zupu. Kad mācītājs tomēr noskrien lejā atrisināt pāris degošus jautājumus, pārzinis piebilst: visbiežāk Andris darba steigā pusdienas izlaiž, un viņš tikai pieklājības pēc apjautājoties, vai priesteris tās ēdīs. Šodien negaidīti saņēmis apstiprinošu atbildi. Galds jāklājot divām personām.

Ēdienkarte

Vistas zupa ar dārzeņiem, makaroniem, kartupeļiem un krējumu
Plovs ar marinētu gurķi un čili jāņogu mērci
Ogu dzēriens
Kafija

Ir jautā

Vai Ernesta Gulbja uzvaru sērija ir mirkļa uzplaiksnījums vai ceļš uz virsotni?


Laura Ikauniece,
vieglatlēte:

Man šķiet, ka Gulbja spēle ir ceļš uz virsotnēm, jo viņš jau iepriekš izteicies, ka vēlas uzlabot savu sniegumu. Tagad viņš savus vārdus apliecina. Es domāju, ka viņš to panācis ar darbu treniņos, jo tikai ar talantu uzlabot spēli nesanāktu.  

Kristaps Gulbis, mākslinieks, tenisu spēlējis 11 gadus:

Ja cilvēks trenējas, nevis staigā apkārt pa naktīm un pīpē, tad arī rezultāts parādās. Ernests ir ļoti talantīgs, bet, lai tiktu tenisa virsotnē, ir jāmocās un jāiet cauri sāpēm. Ja viņš talantu slīpētu ar darbu, tad būtu pasaules TOP 10 tenisists.

Jānis Jurkāns, bijušais politiķis, tenisu spēlē 18 gadus:

Tas ir tikai mirkļa uzplaiksnījums. Savas virsotnes viņš jau ir sasniedzis, jo ar tik nestabilu psihi, kāda ir Gulbim, vairāk neko sasniegt nevar. Histēriskā uzvedība spēļu laikā, rakešu laušana, strīdi ar tiesnešiem nedara godu ne viņam, ne valstij.

Vienaldzības cena

Bez naudas nevar aizstāvēt plašas sabiedrības intereses pret šauru grupu lobijiem

Pēdējā nedēļā bieži man jautā: tu aizej no Delnas, organizācijā bijušas arī citas personālizmaiņas, kas notiek? Par nožēlu «sorosologiem» un citiem mūsu «klientiem», atbilde nu jau piecpadsmito gadu ir šāda: Delna turpina darbu, veicinot tiesiskumu un neiecietību pret korupciju Latvijā. Pārmaiņas ir dabiska dzīves sastāvdaļa, ar ko jau iepriekš Delna sekmīgi tikusi galā, un tā būs arī šoreiz.

Tomēr, pametot Delnas vadību (bet ne Delnu), man ir dažas pārdomas par Latvijas pretkorupcijas jomas sabiedriskajām organizācijām un ar labdarību nesaistīto nevalstisko organizāciju sektoru vispār.

Jāsāk ar pozitīvo. Tiem, kas sūkstās, ka Latvijā viss ir slikti, varu droši teikt: pulciniet domubiedrus, dibiniet biedrību, darbojieties. Trīs gadu laikā Delnā esmu pārliecinājies, ka sabiedriska organizācija ir pierādījusi sevi kā ļoti efektīvu instrumentu, ar ko panākt uzlabojumus. Tik mazā valstī kā Latvija ar tik pieejamu politisko eliti un politikas procesu, neliels, bet motivēts cilvēku kopums var izdarīt daudz. Pat līdzēt atbrīvot Saeimu no negodīgiem politiķiem vai apturēt prettiesiskus valdības lēmumus.

Katrā jomā ir pa aktīvai organizācijai, kam ir līdzīga kalibra sasniegumi. Paskatieties uz Providus, Papardes ziedu, Martu, Apeironu, Zeldu, Pilsonisko aliansi u.c. Ja negribat dibināt savējo, iestājieties kādā biedrībā vai palīdziet kaut ar vienu brīvprātīgu darbu.

Taču mani satrauc, ka Latvijā vēl joprojām nav izveidots stabils, valsts finansēts atbalsta mehānisms pilsoniskajai sabiedrībai (ārvalstu naudas pārvaldīšanu neieskaitu). Par tādu noteikti nevar uzskatīt vēl joprojām politizēto un necaurskatāmo valsts kapitālsabiedrību ziedojumu dalīšanu. Sakārtotai sistēmai gan šis būtu viens no potenciālajiem finansējuma avotiem. It sevišķi situācijā, kad savu darbību arvien sašaurina Latvijas Sorosa fonds un nav skaidrības par Eiropas Atvērtās sabiedrības fondu darbību.

Teorētiski Latvijā ir labi apstākļi privātā sektora ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām. Firmas var saņemt ienākuma nodokļa atlaidi 85% apmērā no ziedotās summas. Tātad – ja ziedojat 1000 latu, reālās izmaksas uzņēmumam ir 150 latu.

Saskaņā ar VID datiem 2012.gadā šādi valsts budžetam «garām gājuši» 12 miljoni latu. Tomēr realitātē, runājot arī ar citiem ietekmīgāko organizāciju vadītājiem, man nav saprotams, kur šī summa paliek. Publiski es atbilstošus sabiedriskā labuma audzēšanas rezultātus neredzu. Viens no neoficiālajiem skaidrojumiem – sistēma ir labs veids, kā uzņēmējiem finansēt dārgus hobijus. Uztaisi biedrību, vienreiz gadā izdari kaut ko sabiedriski noderīgu, un hobijs tev maksās 15% no reālajām izmaksām. Ja tā, šī ir vēl viena joma, kurā nepieciešama reforma.

Kāpēc runāju par naudu sabiedriskajam sektoram? Lai arī cik motivēti un nesavtīgi būtu biedrību darbinieki un brīvprātīgie, līdzdalība politikas procesā pieprasa ļoti augstu kvalitātes un intensitātes raudzi. Piemēram, līdzdarboties kāda likumprojekta sagatavošanā nav iespējams «no darba brīvajā laikā». Ja kāds saka pretējo, viņš mānās, ir diletants vai nerūpējas par rezultātu.

Bez finansējuma nav iespējama jēdzīga plašas sabiedrības interešu aizstāvība pret šauru ekonomisku vai citu grupu lobiju. Par šo darbu sabiedrībai ir vai nu jāmaksā ziedojot, vai pieprasot risinājumus no politiķiem. Neizlēmības un vienaldzības cena ir vai nu kārtējais «sakārtotais» fotoradaru konkurss, vai privatizēti likumi.

Tālais modelis

Paši singapūrieši saka – nevajag akli sekot viņu piemēram

Singapūra. Neliels zvejnieku ciemats pirms 50 gadiem. Šodien ekonomiskās izaugsmes brīnumbērns. Ar šiem vārdiem Einars Repše sveic LTV skatītājus, piesakot ne tikai savu trešo uznācienu uz Latvijas politiskās skatuves, bet, cik var saprast, arī jaunu Latvijas attīstības paradigmu.

Šaubas par spēju mācīties no Singapūras gan uzreiz rada fakts, ka jau pirmajos videoreklāmas vārdos Repše sagroza mazās Āzijas valsts vēsturi. Tik tiešām Singapūra reiz bija mazs zvejnieku ciemats. Taču tas bija nevis pirms 50, bet gan pirms 200 gadiem. 1819.gadā britu koloniālās administrācijas ierēdnis sers Stamfords Raflss nolēma šajā ap 1000 malajiešu apdzīvotajā ciematā izveidot ostu. Nākamajos 150 gados Singapūra izauga par vienu no svarīgākajām Britu impērijas ostām Āzijā, piesaistot lielu, uz tirdzniecību orientētu imigrantu, pārsvarā ķīniešu, pieplūdumu, un pirms 50 gadiem, pilnīgas neatkarības priekšvakarā, tur jau dzīvoja ap 1,8 miljoniem cilvēku.

Labi, nebūsim piekasīgi. 150 gadi un gandrīz divi miljoni cilvēku šurp vai turp – nav jau liela lieta. Repšem taisnība – pēdējos 50 gados Singapūra ir piedzīvojusi apbrīnojamu izaugsmi, no itin nabadzīgas kolonijas kļūstot par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē. Daudzi, kas to apmeklējuši, nevar beigt jūsmot par tās efektivitāti un attīstības līmeni. Ko mēs no šā veiksmes stāsta varam mācīties?

Februārī biznesa augstskolā Turība notika interesants Singapūrai veltīts pasākums, kurā runāja singapūriešu uzņēmējs Lovs Sjevs Thiams. Tāpat kā Repšes TV reklāmā žilbina debesskrāpji, arī no Thiama runas paliek prātā spilgtie attīstības piemēri – Singapūras starptautiskās aviosatiksmes centra izveide, naftas pārstrādes rūpniecības dibināšana, pasaules lielo farmācijas firmu piesaiste. Taču no runas arī kļuva skaidrs, ka šie taustāmie veiksmes apliecinājumi ir tikai sekas. Kā Thiams atkārtoti uzsver, īstais Singapūras sekmju pamats meklējams intelektuālā un – nebaidīsimies no šā vārda – morālā attieksmē pret darāmo darbu.

Sāksim ar otro. Thiams vairākkārt uzsvēra, cik svarīga Singapūras attīstībai bija gatavība jau neatkarības pirmsākumos izskaust korupciju un nodrošināt tiesiskumu un godīgu valsts pārvaldi. Rezultātā Singapūra 2012.gadā atradās 5.vietā Transparency International starptautiskajā korupcijas uztveres indeksā, tieši aiz Zviedrijas. Visā reģionā uzņēmumi izmanto Singapūras šķīrējtiesas, jo zina, ka tām var uzticēties. Salīdzinājumam – Latvija šajā indeksā atrodas 54.vietā, un jāšaubās, vai kāds ārzemnieks labprātīgi izvēlētos meklēt taisnību mūsu tiesās.

Thiams arī uzsvēra valsts vadītāju raksturu un pašaizliedzību, un te, protams, rodas iespēja pacelt balsis visiem, kuri uzskata, ka Latvijas problēma ir pārliekā demokrātijā. Kaut mums būtu kāds, kurš savestu visu kārtībā, kā to Singapūrā izdarīja Li Guaņjao, kurš 50 gadus vadīja valsti kā premjerministrs un vēlāk kā «vecākais ministrs». Viņam ne sevišķi patika Rietumu tipa demokrātija, un starptautiskā cilvēktiesību organizācija Freedom House vēl aizvien vērtē Singapūru kā tikai «daļēji brīvu». 

Ieskatīsimies atkal korupcijas rangu tabulā. No visgodīgākajām 25 valstīm ir tikai vēl viena – Honkonga -, kuru Freedom House vērtē kā «daļēji brīvu». Visas pārējās ir brīvas. Savukārt pasaulē kopumā autokrātija un korupcija iet roku rokā, un vismazāk brīvās valstis mēdz būt viskorumpētākās. Galvenie šīs tendences izņēmumi – Singapūra un Honkonga – ir mazas pilsētvalstis ar teju 200 gadu ilgu britu tiesu sistēmas pieredzi, kuru iedzīvotāju vairākums turklāt ir ķīnieši, kuros jau gadu tūkstošiem ieaudzinātas konfuciānisma meritokrātiskās birokrātijas tradīcijas.

Fakts, ka Singapūra ir viena no retajām vietām, kur godīga valsts pārvalde spēj pastāvēt nepilnīgas brīvības apstākļos, liek pievērst sevišķu uzmanību otrai Thiama atziņai: «Nepārņemiet nekritiski nevienu ideju, pat no Singapūras. Vērtējiet tās ar savām acīm un pēc savas pieredzes.» 

Singapūrieši uzsver savu pragmatismu, kas nozīmē nevis, kā dažkārt Latvijā iedomājas, nevērību pret ētiku, bet gan ļoti skaidru skatu uz savu situāciju, uz savām stiprajām un vājajām pusēm, vajadzībām un iespējām, kuru neaizmiglo vēlmju domāšana un nesagroza slinka paviršība. 

Tāpēc bažas raisa fakts, ka daudziem Latvijas politiķiem un amatpersonām Singapūras piemērs šķiet uzmanības vērts viena iemesla dēļ: ministru algas tur tuvojas miljonam ASV dolāru gadā, bet premjerministra alga ir 1,7 miljoni. Kurš pragmatiski domājošs cilvēks varētu iedomāties, ka Latvijā pat desmitā daļa no šīs summas neizraisīs politisku sprādzienu un nekaitēs attīstībai, izkropļojot atalgojuma sistēmu visā valstī? Taču pagājušajā nedēļā raidījumam De facto Repše teica: «Es jau, protams, priecātos, ja man kādreiz izdotos ieviest Latvijā Singapūras principus arī attiecībā uz valsts amatpersonu atalgojumu. Tas īstenībā būtu mans ideāls.» Kā jau pieredzējām pirms 10 gadiem, Repše noteikti uzskata, ka pats būtu šāda atalgojuma vērts.

Jācer, ka viss tomēr nebūs tik prasti. No Singapūras, kā no daudzām citām vietām, noteikti varam mācīties, ja vien vispirms skaidri varam pateikt, kā viņu rastais risinājums ir derīgs tieši mums.

Komentārs 140 zīmēs

Vai Loginovs beidzot noies dibenā? Valsts kontrole vērsīsies prokuratūrā par atklātajiem apjomīgajiem finanšu pārkāpumiem Rīgas brīvostā.

Mieru, tikai mieru. Dombrovskim aprit četri gadi amatā, vairāk nekā leģendārajam Ulmanim, eksplozīvajam Godmanim vai skarbajam Šķēlem.

Ne tikai finanšu krīze. Ungārijā turpinās varas koncentrācija valdošās partijas rokās. Jaunākās izmaiņas konstitūcijā kritizējusi gan ES, gan EP.

Netīra nauda smird

Saeimai jāpalīdz Magņitska lietai nonākt ārlietu ministra darba kārtībā

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pirmdien Briselē aicināja Eiropas Savienības valstis būt solidārākām un vienotākām attiecībās ar Krieviju visos dienas kārtības jautājumos. Ārpus dažiem viņa nosauktajiem šādu jautājumu piemēriem palika tā dēvētā Magņitska lieta, uz ko Krievija reaģē īpaši sāpīgi un agresīvi, tāpēc tās virzībai Eiropā solidaritāte un vienotība būs īpaši svarīga. 

Magņitska lieta vēl nav kļuvusi par ES valstu ārlietu ministru kopējās darba kārtības jautājumu, taču dalībvalstis jau sāk apvienot iekšlietu resoru pūliņus šajā lietā atmazgātās naudas meklēšanā. Februāra sākumā Eiropas Komisija iesniedza pieprasījumu ES valstu finanšu ziņu vākšanas vienībām izmeklēt dalībvalstu banku izmantošanu ar Magņitska lietu saistītās naudas atmazgāšanai. 

Tas apvienos atsevišķu valstu tiesībsargātāju līdz šim darīto šīs naudas ceļu izmeklēšanā. Taču efektīvai rīcībai pret tiklab šajā, kā arī citos rupjos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos un netīrās naudas atmazgāšanā iesaistītajiem būs nepieciešama arī politiska vienprātība.

Pamudinājums arī Eiropai beidzot vienoties rīcībā pret Krievijas mafiozajiem ierēdņiem ir ASV Kongresa decembra sākumā pieņemtais likums, kas paredz vīzu aizliegumu un banku kontu iesaldēšanu Krievijas amatpersonām, kuras atbildīgas par britu advokātu firmas Firestone Duncan darbinieka Sergeja Magņitska bojāeju Maskavas cietumā 2009.gada novembrī. 

Magņitskis 2008.gadā atklāja shēmu, kā ierēdņu, policistu un bandītu grupa bija izkrāpusi no Krievijas valsts kases 230 miljonus ASV dolāru, kurus amerikāņu investīciju fonds Heritage Capital Management bija samaksājis nodokļos. Viņu arestēja tie paši policisti, kurus viņš bija atmaskojis. Pēc gadu ilgas spīdzināšanas cietumos viņu beigās piekāva līdz nāvei.

Līdz 13.aprīlim ASV federālais reģistrs sāks publicēt to personu sarakstu, uz kurām attieksies likumdevēja noteiktās sankcijas. Tas droši vien izraisīs jaunu sašutuma lēkmi Maskavā, kuras reakcija uz ASV pieņemto likumu bija sirreāli iracionāla – aizliegums amerikāņiem adoptēt bāreņus Krievijā un paša Magņitska pēcnāves tiesāšana par it kā nodokļu nemaksāšanu. (Šī absurdā prāva sākās 27.decembrī, taču lietas izskatīšana vairākkārt atlikta, pašlaik – līdz 22.martam.) 

ASV likumdevēju rīcība ir radījusi svarīgu precedentu, kas, jācer, pasteidzinās līdzīgu sankciju ieviešanu arī Eiropā, kur cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā nav mazāk aktuāli kā ASV, bet konkrētajā lietā nozagtā nauda plūdusi caur banku kontiem daudz platākā straumē.

Šis process Eiropā līdztekus attīstās trīs līmeņos. Vairāku valstu, to skaitā arī Latvijas tiesībsargātāji izmeklē nozagtās naudas ceļus. Dažu valstu likumdevēji, piemēram, Lielbritānijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Itālijā, mudina valdības ieviest līdzīgas sankci-jas kā ASV. Bet Eiropas Parlaments aicina vienoties kopējās ES sankcijās pret Krieviju.

Nozagtās naudas ceļu atklāšana dažādās valstīs notikusi atšķirīgi sekmīgi. Janvārī izmeklēšanu sāka Lietuva, bet Igaunijas izmeklētāji paziņoja, ka caur kontiem Igaunijā atmazgāti 10 miljoni dolāru šīs naudas.

Latvijā caur sešām bankām atmazgāti vairāk nekā 60 miljoni. Taču Ekonomikas policija bija atteikusies ierosināt kriminālprocesu, bet Finanšu un kapitāla tirgus komisija nebija gatava iesaldēt attiecīgos kontus šajās bankās, jo, raugi, Krievija neuzskatot, ka tai kaut kas nozagts. Tomēr pērn oktobrī prokuratūra atcēla policijas lēmumu nesākt kriminālizmeklēšanu.

Eiropas Parlaments jau divreiz – 2010.gada beigās un 2011.gada decembrī – pieņēmis rezolūcijas ar aicinājumiem ES valstīm ieviest vīzu aizliegumus par Magņitska nāvi atbildīgajām Krievijas amatpersonām un iesaldēt to banku kontus. Pērn oktobrī EP pieņēma rezolūciju arī ar ieteikumu Eiropadomei izveidot savu «Magņitska sarakstu».

Vienoties par šādām sankcijām ES valstīm traucē tradicionālās bažas par Krievijas reakciju, zinot, cik svarīgi Putina režīmam ir nepieļaut šādu apdraudējumu tā varas pamatam – režīma kalpu nesodāmībai un iespējām baudīt sava darba augļus rietumvalstīs. Un Eiropa ir it kā mazāk pasargāta pret Krievijas pretpasākumiem nekā ASV. 

Taču Eiropas politiķiem nāksies vien kārtējo reizi izšķirties starp merkantilismu un principiem. Un, galu galā, arī savu valstu drošību – kā februārī paziņoja Krievijas centrālās bankas aizejošais vadītājs Sergejs Ignatjevs, tikai pērn vien no Krievijas caur «apšaubāmām transakcijām» izplūduši 49 miljardi dolāru. Lielākā daļa šīs bīstamās naudas apgrozās tepat Eiropā. 

Bet bažas par Krievijas atbildes pasākumiem varētu būt pārspīlētas. Ar «asimetrisku atbildi» amerikāņiem – savas valsts bāreņu sodīšanu un pašas nogalinātā likumpārkāpumu atklājēja pēcnāves tiesāšanu – Krievija ir nodarījusi milzu kaitējumu savam tēlam. Lietot ekonomiskās sankcijas un savu smagāko – gāzes – ieroci pret galveno tirdzniecības partneri ES nozīmētu nodarīt kaitējumu arī savām ekonomiskajām interesēm.

Tāpēc Krievija lietos parasto «skaldi un valdi» taktiku. Tāpēc Eiropai jābūt vienotai. Līderu loma šādas vienotas politikas veidošanā jāuzņemas vēlētiem Eiropas valstu likumdevējiem. Arī Latvijas Saeimai pieklātos palīdzēt mūsu ārlietu ministram ieraudzīt Magņitska lietu kopējā ES darba kārtībā.

Komentārs 140 zīmēs

Premjerēšanas jubilejā Dombrovskis uzdāvinājis Latvijai iespēju vēl divas nedēļas gaidīt vilcienu iepirkuma afēras atrisinājumu. Valdība atļāva turpināt.

Nacionālā piromānija jau līgo. Pagājušonedēļ Kurzemē reģistrēti šogad pirmie kūlas dedzināšanas izraisīti ugunsgrēki.

Ziemeļkoreja paziņojusi, ka lauž pamiera līgumu. Vai tāpēc, ka ārzemju bankās uzieti un varētu tikt iesaldēti vadoņa Kima noslēptie simti miljonu dolāru?

Dūmi

 

Tradīcija diktē – vēlēšanu biļeteni tiek sadedzināti, un dūmi no Siksta kapelas dūmeņa vēsta, vai katoļu pasaulei ir jauns pāvests. Kardināli konklāvā pilnīgi noslēdzas no ārpasaules, turklāt savu izvēli sola paturēt noslēpumā – mums jāredz tikai melni vai balti dūmi. Kardināliem par savu lēmumu nav jāatskaitās nevienam, izņemot to Kungu, kuram apslēpts nepaliek nekas.

Arī Rīgā pēdējā laikā var justies kā Vatikānā. Skurstenis uz Ministru kabineta jumta gan neko nevēsta, un valdības sēžu zāli rotā nevis Mikelandželo Pastarā tiesa, bet zeltītiem burtiem rakstītais «Viens likums – viena taisnība visiem», tomēr lēmumu pieņemšanā politiķi mēdz izturēties kā kardināli konklāvā. Balso, bet neatskaitās. Šoreiz tiešām nevienam, jo visu redzošā Kunga acs politiskajos kariņos nav arguments.

Jaunākais piemērs ir dīvainā valdības rīcība simtiem miljonu vērtajā vilcienu iepirkumā, kas jau pērn atzīts par valstij neizdevīgu. Tam bija pielikts punkts, taču bez jelkādiem saprotamiem skaidrojumiem ar korupcijas ēnu aptumšotais projekts atkal ir augšāmcēlies un slepenās sēdēs tiek bīdīts uz priekšu, vairākkārt pārceļot galīgo lēmumu. Šonedēļ atkal!

Kāpēc? Nezinām. Melni dūmi nokūp, politiķi klusē. It kā būtu kardināli konklāvā, nevis vēlēšanās amatus ieguvuši tautas pārstāvji, kam par saviem darbiem jāatskaitās. Par laimi, vismaz Saeimas namā Siksta kapelas tradīcijai saknes ir apcirstas, un nozīmīgais lēmums par SAB vadītāja izvēli būs atklāts balsojums, nevis miglas pūšana.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

ASV zinātniekiem acīmredzot izdevies izārstēt bērnu, kas bija inficēts ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV), kas izraisa akūto imūndeficīta sindromu AIDS, kas pašlaik ir neārstējams. «Šis ir pierādījums koncepcijai, ka zīdaiņiem HIV var būt ārstējams,» prezentējot savus atklājumus zinātnieku konferencē Atlantā, paziņoja Džona Hopkinsa universitātes pētnieki.

Sīrijas nemiernieki pirmdien guvuši lielāko uzvaru kopš nemieru sākuma 2011.gada martā – pārņēmuši kontroli pār lielāko daļu Rakas pilsētas, kas atrodas Eifratas krastos netālu no Turcijas robežas. Pēc ANO datiem, Sīrijas konfliktā dzīvību zaudējuši aptuveni 70 000 cilvēku. Valsti pametuši vairāk nekā 750 000 bēgļu, bet vēl 2,5 miljoni ir pārvietoti Sīrijas iekšienē.

Vācija izmantos savas veto tiesības, lai nepieļautu Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanu Šengenas zonā šonedēļ Eiropas Savienības dalībvalstu iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmē, brīdināja Vācijas iekšlietu ministrs Hans Pēters Frīdrihs. Viņš pauda pārliecību, ka abām valstīm būtu daudz izlēmīgāk jāapkaro korupcija.

Ziemeļkoreja otrdien piedraudējusi lauzt pamiera līgumu, kas izbeidza 1950.-1953.gada Korejas karu, ja Dienvidkoreja un ASV turpinās 1.martā sāktās militārās mācības. Abas Korejas pussalas valstis tehniski ir kara stāvoklī, jo 1953.gadā karš beidzās ar pamieru, nevis miera līguma noslēgšanu.

Itālijas policija otrdien konfiscēja mafijas īpašumus 450 miljonu eiro vērtībā un arestēja 20 personas. Konfiscētas pavisam 12 kompānijas un 15 villas. Lielākā daļa arestēto ir vietējo mafijas klanu locekļi, bet apcietināti arī divi spāņi un viens brits, kuru Lielbritānijas izmeklētāji tur aizdomās par saistību ar ĪRA.

ASV prezidents Baraks Obama jūnijā tiksies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu G8 samita laikā Ziemeļīrijā un septembrī apmeklēs G20 samitu Sanktpēterburgā, paziņojis Baltais nams. Krievija bija cerējusi, ka Obama oficiālā vizītē ieradīsies jau pagājušajā gadā pēc Putina atkārtotās stāšanās prezidenta amatā, taču Vašingtonas un Maskavas attiecībās valda sarežģījumi, tāpēc vizīte nenotika.

Čehijas parlamenta augšpalāta pirmdien apsūdzēja prezidentu Vāclavu Klausu valsts nodevībā saistībā ar janvārī izsludināto amnestiju. Senatoru lēmumam gan ir lielākoties simbolisks raksturs, jo prezidenta pilnvaru termiņš beidzās ceturtdien, un viņu amatā nomainīs Milošs Zēmans. Klauss 1.janvārī izsludināja amnestiju, kuras rezultātā no cietuma tiks atbrīvoti arī vairāki par plašu rezonansi guvušiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātie.

Ķīna palielinās savu aizsardzības budžetu par 10,7%, un militārajām vajadzībām tiks novirzīti aptuveni 115 miljardi ASV dolāru gadā. Valdības paziņojums nācis klajā laikā, kad starp Ķīnu un Japānu valda spriedze teritoriālo strīdu dēļ. Par aizsardzības budžeta palielinājumu janvārī paziņoja arī Japānas premjerministrs Sindzo Abe.

Austrijas galēji labējā Brīvības partija zaudējusi varu sava dibinātāja un kādreizējā līdera Jerga Haidera bastionā Karintijā. Vēlēšanās, kas svētdien notika Karintijā un Lejasaustrijā, panākumus guvusi cita populistu partija – tā dēvētā Štronaha komanda.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdība pirmdien nolēma vērsties Eiropas Komisijā un Eiropas Centrālajā bankā ar lūgumu izvērtēt Latvijas atbilstību uzņemšanai eirozonā. Līdz jūnijam EK un ECB iesniegs sagatavoto konverģences ziņojumu ES dalībvalstu ekonomikas un finanšu ministru padomē (ECOFIN). Beigās ES Padome paudīs politisku viedokli par atbalstu eirozonas paplašināšanai. Eiro ieviešanas Latvijā mērķa datums ir 2014.gada janvāris.

Nacionālā drošības padome pagājušo piektdien nolēma Satversmes aizsardzības biroja vadītāja amatam virzīt bijušo ģenerālprokuroru, pašreizējo Valsts prezidenta padomnieku Jāni Maizīti. Lēmums par SAB vadītāja apstiprināšanu būs jāpieņem Saeimai. Pašreizējā SAB vadītāja Jāņa Kažociņa pilnvaras beidzas 2.maijā.

Pirmdien valdības koalīcija vienojās pagaidām Saeimā nelemt par gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu, kā pagājušonedēļ bija nolēmusi Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, atbalstīdama Saskaņas centra iesniegtos grozījumus Enerģētikas likumā. Šie priekšlikumi tiks vērtēti kontekstā ar Ekonomikas ministrijas ziņojumu, sacīja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.

Februārī nedaudz pieauga apvienības Saskaņas centrs reitings, liecina Latvijas faktu aptauja. Par SC balsotu 26% respondentu, par Vienotību 14,3% aptaujāto, bet trešā populārākā partija bija opozīcijā esošā ZZS ar 9,3%. Par VLTB/LNNK bija gatavi balsot 8,7% aptaujāto, bet Reformu partijas reitings pieaudzis līdz 3,8% salīdzinājumā ar 2,5% janvārī.

Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdētājs un politisko partiju apvienības SC līdzpriekšsēdētājs Jānis Urbanovičs parakstījis vienošanos par savas partijas Saskaņa sadarbību ar Baltkrievijas sabiedrisko kustību Belaja Rus, kas atbalsta Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko. SC jau ir sadarbības līgums arī ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija piedāvā diskutēt par 30 pašvaldību izveidi tagadējo 119 vietā. Ministrs Edmunds Sprūdžs gan uzsver, ka šis piedāvājums esot tikai pamats diskusiju sākumam.

2012.gadā mēneša vidējā darba samaksa bija 481 lats. Salīdzinot ar 2011.gadu, tā ir palielinājusies par 17 latiem jeb 3,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

2012.gadā par 11 100 cilvēkiem samazinājies darba meklētāju skaits vecumā no 15 līdz 74 gadiem, un darbu meklēja 155 500 cilvēku, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā bija 14,9%, kas ir par 1,3% mazāk nekā gadu iepriekš.

Mājokļa uzturēšanas izdevumi pērn ir sasnieguši 90 latus mēnesī, kas ir 17,2% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes veiktais apsekojums.

Policija saņēmusi Pārtikas un veterinārā dienesta iesniegumu par iespējamo krāpšanu, zirgu gaļu uzdodot par liellopu gaļu. Pagājušajā nedēļā vairākās Latvijas kautuvēs un vienā gaļas pārstrādes uzņēmumā konstatētas aizdomīgas darbības ar zirgu gaļu. Eiropā zirgu gaļas skandāls sākās Francijā.

Svētdien 88 gadu vecumā miris Latvijā dzimušais kinorežisors Hercs Franks. Viņš bija pasaulē slavenākais no Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Franks piedzima 1926.gadā Ludzā, bet 90.gados pārcēlās uz dzīvi Izraēlā.