Paši singapūrieši saka – nevajag akli sekot viņu piemēram
Singapūra. Neliels zvejnieku ciemats pirms 50 gadiem. Šodien ekonomiskās izaugsmes brīnumbērns. Ar šiem vārdiem Einars Repše sveic LTV skatītājus, piesakot ne tikai savu trešo uznācienu uz Latvijas politiskās skatuves, bet, cik var saprast, arī jaunu Latvijas attīstības paradigmu.
Šaubas par spēju mācīties no Singapūras gan uzreiz rada fakts, ka jau pirmajos videoreklāmas vārdos Repše sagroza mazās Āzijas valsts vēsturi. Tik tiešām Singapūra reiz bija mazs zvejnieku ciemats. Taču tas bija nevis pirms 50, bet gan pirms 200 gadiem. 1819.gadā britu koloniālās administrācijas ierēdnis sers Stamfords Raflss nolēma šajā ap 1000 malajiešu apdzīvotajā ciematā izveidot ostu. Nākamajos 150 gados Singapūra izauga par vienu no svarīgākajām Britu impērijas ostām Āzijā, piesaistot lielu, uz tirdzniecību orientētu imigrantu, pārsvarā ķīniešu, pieplūdumu, un pirms 50 gadiem, pilnīgas neatkarības priekšvakarā, tur jau dzīvoja ap 1,8 miljoniem cilvēku.
Labi, nebūsim piekasīgi. 150 gadi un gandrīz divi miljoni cilvēku šurp vai turp – nav jau liela lieta. Repšem taisnība – pēdējos 50 gados Singapūra ir piedzīvojusi apbrīnojamu izaugsmi, no itin nabadzīgas kolonijas kļūstot par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē. Daudzi, kas to apmeklējuši, nevar beigt jūsmot par tās efektivitāti un attīstības līmeni. Ko mēs no šā veiksmes stāsta varam mācīties?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.