Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt?»

Posted on maijs 15, 2013 by - Pasaulē

Turīgā Dānija ķērusies pie labklājības sistēmas revidēšanas, jo tajā atklājušies nopietni defekti

Tā bija plānota kā sabiedrisko attiecību kampaņa, lai pierādītu, ka arī šajā mazajā, turīgajā valstī pastāv nabadzība. Taču iznākums izrādījās pavisam citāds.

Viss sākās ar parlamenta deputāta Joakima Olsena (Liberālā alianse) izteikumu, ka Dānijā nav patiesi trūcīgu cilvēku. Viņa politiskā oponente Uzlema Cekiča no Sociālistiskās tautas partijas pret to iebilda un apsolīja sagādāt reālu piemēru. Viņa izvēlējās 36 gadus vecu Kopenhāgenas iedzīvotāju – vientuļu divu bērnu māti, kas savā mūžā nekad nav strādājusi un no valsts pabalstiem dzīvo jau kopš 16 gadu vecuma. Jaunās sievietes vārds netika publiskots, tāpēc mediji nokristīja viņu par «Karinu».

Sākot rēķināt Karinas budžetu, izrādījās, ka viņa mēnesī saņem vairāk par daudziem saviem tautiešiem, kas strādā pilnas slodzes darbu – pabalstos vien vientuļā māte uz rokas saņem 15 728 kronas (Ls 1480) mēnesī. Samaksājot par dzīvokļa īri, komunālajiem pakalpojumiem, internetu un televīzijas pieslēgumu, barību sunim, medikamantiem un pat cigaretēm (Ls 47 mēnesī), Karinai pāri paliek aptuveni 5000 kronu (Ls 470). Ar to pietiek gan pārtikas, gan apģērba iegādei.

Pilnīgi iespējams, ka pirms dažiem gadiem lielākā daļa dāņu šo eksperimentu būtu palaiduši gar ausīm, taču šoreiz ir citādi – Karinas budžeta ķidāšana notika jau pirms pusotra gada, taču debates par šo jautājumu aizvien nav rimušās. Būtiskākā dilemma: vai labklājības valsts savā dāsnumā nav gājusi pārāk tālu, sākot graut savu pilsoņu darba ētiku? Karinas gadījums ir nopietni izkustinājis līdzšinējo status quo.

Bez liekas kņadas un politiskiem protestiem, nepievēršot citu valstu uzmanību, Dānija pamazām sākusi pārstrādāt savu sociālo pabalstu sistēmu, pie reizes mudinot savas zemes pilsoņus strādāt vairāk vai ilgāk.

Klusās reformas

Globālās ekonomiskās krīzes laikā pasaules lielākā uzmanība tikusi pievērsta Eiropas dienvidu valstīm, kur, iebilstot pret taupības pasākumiem, iedzīvotāji naski rīko dažādus protestus un streikus. Dānija tajā pašā laikā aizvien var lepoties ar izciliem valsts parādzīmju kredītreitingiem. Tomēr ilgtermiņa prognozes ir diezgan satraucošas arī Dānijā. Sabiedrība noveco, un daudzos valsts reģionos nestrādājošo skaits ir lielāks par strādājošajiem.

Vieni apgalvo, ka šajā situācijā ir vainojama ekonomiskā stagnācija. Taču daudzi eksperti norāda uz ko citu – pārāk liels dāņu skaits nemaz nav iesaistījušies darba tirgū. Starp šiem cilvēkiem ir gan augstskolas beiguši slaisti, gan priekšlaikus pensionējušies cilvēki, gan arī personas, kas pārtiek no dāsniem sociālajiem pabalstiem. Tādi kā Karina.

«Pirms krīzes bija tāda sajūta, ka labā dzīve nekad nebeigsies,» saka Bjarke Mellers no Kopenhāgenā strādājošās izpētes grupas Mandag Morgen (Pirmdienas rīts). «Taču tā tas vairs nav. Arī mēs izjūtam lielu spiedienu. Lai izdzīvotu, mūsu sabiedrībai ir jākļūst rosīgākai.»

Dānijas pārvaldes modelis savā ziņā ir kā reliģija, un rezultāts ir acīmredzams – dāņi regulāri dažādos pētījumos tiek atzīti par vienu no laimīgākajām nācijām pasaulē. Ķerties pie īpaši radikālām reformām neriskē mudināt pat paši konservatīvākie politiķi.

No vienas puses, Dānija ir valsts ar vienu no lielākajiem ienākuma nodokļiem pasaulē – ja persona pelna vairāk par 421 000 kronu gadā (39 000 latu jeb 3300 mēnesī), tai jāmaksā augstākā likme – 55,4%. No otras puses, tā ir sabiedrība, kurā valsts par pilsoņiem rūpējas no šūpuļa līdz kapam, nodrošinot, piemēram, bezmaksas veselības aprūpi, bezmaksas augstāko izglītību un pat pabalstus pašiem bagātākajiem iedzīvotājiem. Ikviena ģimene neatkarīgi no ienākumu apjoma četrreiz gadā saņem čeku no valsts bērna uzturēšanas izdevumiem. Savukārt sirmgalvjiem pienākas bezmaksas kopēja palīdzība, pat ja viņi paši ir tik bagāti, lai spētu par to samaksāt.

Tieši tāpēc daudzi eksperti tagad brīdina, ka Dānija diez cik ilgi šādu sociālo sistēmu vairs nevarēs atļauties. Valstī jau sākušās reformas, pārskatot uzņēmumu nodokļu likmes, apspriežot, kuros sabiedriskajos sektoros būtu nepieciešamas jaunas investīcijas, un cenšoties atradināt pēc iespējas vairāk jaunu cilvēku no dzīves uz pabalstiem.

«Senākos laikos cilvēki nelūdza palīdzību, ja vien tā tiešām nebija nepieciešama,» saka sociālo jautājumu un integrācijas ministre Kārena Hēkerupa, kas ir viena no aktīvākajām reformu aģitētājām. «Atceros, ka mana vecmamma pat apvainojās, kad valsts viņai piedāvāja pensiju. Viņai tā nebija nepieciešama. Taču tagad cilvēkiem ir cita mentalitāte. Viņi uzskata, ka saņemt pabalstus ir viņu tiesības. Turklāt šīs tiesības plešas arvien plašāk un plašāk. Nav šaubu, ka šāda pieeja ir nodrošinājusi mūsu valstī labu dzīves kvalitāti. Tomēr ir laiks atgriezties pie katra indivīda pienākumiem. Mums ikvienam ir kaut kas jāiegulda kopējā katlā.»

Statistika liecina, ka pērn pastāvīgs darbs bija 2,6 miljoniem dāņu vecumā no 15 līdz 64 gadiem – tie ir 47% no kopējiem valsts iedzīvotājiem un 73% no iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Tātad 27% nestrādāja, lai gan oficiālais bezdarba līmenis Dānijā pagājušā gada decembrī bija 7,4%.

Turklāt jāņem vērā, ka vidējais darba nedēļas ilgums Dānijā ir nepilnas 39 stundas, taču ceturtā daļa nodarbināto strādā uz pusslodzi – aptuveni 19 stundas nedēļā. Pieskaitot klāt dažādas brīvdienas un oficiālās svētku dienas, sanāk, ka dāņi ir vieni no vismazāk strādājošajiem cilvēkiem pasaulē. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas statistika liecina, ka 2011.gadā uz pilnu slodzi nodarbināts dānis visa gada laikā strādāja 1522 stundas, savukārt igaunis – vidēji 1924 stundas, bet korejietis – 2090 stundu. 

Diezgan satraucošu rezultātu uzrādījis arī izpētes grupas Kora veikts pētījums. Tajā atklājies, ka tikai trijās no 98 Dānijas pašvaldībām strādājošo ir vairāk nekā nestrādājošo. Tas ir ievērojams kritums tikai dažu gadu laikā, jo 2009.gadā veiktā analīze liecināja, ka strādājošie bija vairākumā 59 pašvaldībās. (Veicot salīdzinājumu, tika skaitīti pilnīgi visi iedzīvotāji, arī pensionāri un bērni.)

Šādi dati tracina skeptiski noskaņoto politiķi Joakimu Olsenu no Liberālās alianses, kas pirms 16 mēnešiem viesojās pie Karinas viņas patīkamajā dzīvoklī Kopenhāgenā. Politiķis norāda – pat kaimiņos Zviedrijā, kuru uzskata par gana dāsnu labklājības valsti, no valsts pabalstiem pārtiekošo ir mazāk. Ja Dānija pēkšņi ieviestu tādus pašus noteikumus kā Zviedrija, dažādu veidu pabalsti būtu jāatsaka 250 000 dāņu.

«Labklājības valsts ir vienkārši izgājusi no kontroles,» uzskata Olsens. «Ir paveikts daudz labu lietu, bet, par nelaimi, tam visam ir arī sava negatīvā puse. Parāk ilgi mūsu sabiedrībā ir bijis tabu runāt par tādām personām kā Karina.»

Valdība jau ir veikusi dažas reformas – tā atcēlusi dažādus priekšlaicīgas pensionēšanās plānus (formālais pensionēšanās vecums Dānijā gan vīriešiem, gan sievietēm ir 65 gadi), kā arī samazinājusi bezdarbnieku pabalsta saņemšanas termiņu, kas bija četri gadi. Tagad tas ir divi gadi.

Nākamā grupa, kas var sagaidīt cirpšanu, ir studenti. Valdība vēlas, lai jaunie cilvēki darba tirgū iesaistās pēc iespējas ātrāk. Pašlaik ikvienam studentam tiek doti seši gadi, lai pabeigtu piecus kursus augstskolā. Šajā laikā viņam pienākas stipendija – 6400 latu gadā jeb 530 latu katru mēnesi. Reālā sitācija ir tāda, ka daudzi studenti ņem ilgākus pārtraukumus starp mācībām, dodoties garos pasaules ceļojumos vai arī izmēģinot bezmaksas prakses vietas.

Lai samazinātu sociālo pabalstu izdevumus un izskaustu tādus cilvēkus kā Karina, valdība ierosina apcirpt pabalstus personām, kas jaunākas par 30 gadiem – tiek izstrādātas jaunas instrukcijas šo personu pārizglītošanai un jauna darba sameklēšanai. Vārdu sakot, vispirms būs krietni jāpapūlas, lai tiktu pie pabalsta.

Amatpersonas sākušas arī sijāt to personu sarakstu, kuras saņem mūža pabalstu par invaliditāti. Pašlaik tie ir 240 000 cilvēku jeb aptuveni 9% no potenciālajiem darba tirgus dalībniekiem. 33 500 no šiem cilvēkiem ir jaunāki par 40 gadiem, un viņu līdzšinējais statuss ļauj nestrādāt līdz pat mūža galam. Valdība ierosina atcelt invaliditātes statusu tieši šiem jaunajiem cilvēkiem, ja vien viņu psihiskais vai fiziskais veselības stāvoklis tiešām nav tik smags, ka viņi nespēj strādāt. Pārējās personas plānots iesaistīt «reabilitācijas komandās», kurām būs jāizstrādā 1-5 gadu plāns jaunu sociālo iemaņu apgūšanā, jauna amata apgūšanā un pat valsts subsidētas darbavietas radīšanā vismaz sākumā.

Slinkais Roberts

Pilnīgi iespējams, ka nākamajās vēlēšanās pašreizējā Dānijas valdība tiks sodīta par šādu izdevumu cirpšanas taktiku. Tas būtu diezgan interesants pavērsiens, jo reformas bīda patlaban pie varas esoša kreiso spēku koalīcija, kurā dominē sociāldemokrāti. Taču vismaz pagaidām valdības piedāvātās izmaiņas gludi apstiprinātas parlamentā, saņemot gan kreiso, gan labējo politiķu atbalstu. Liela loma tajā visā ir arī opozīcijā sēdošajam konservatīvajam politiķim Olsenam, kurš dara visu iespējamo, lai stāsts par Karinu nepazustu no laikrakstu virsrakstiem.

Starp citu, Karina nebija vienīgā pabalstu saņēmēja, kuras piemērs parādīja, ka ar Dānijas sociālo sistēmu kaut kas nav kārtībā. Pagājušā gada septembrī ziņās nokļuva 45 gadus vecais Roberts Nīlsens, kas, īpaši nekautrējoties, atzina, ka pabalstus saņem jau kopš 2001.gada.

Viņam nav nekādas invaliditātes. Vienkārši negribas strādāt, un viss. Piemēram, darbu ātrās ēdināšanas restorānā viņam nemaz nepiedāvājiet. To viņš uzskata par pazemojumu. Tā vietā labāk pārtikt no pabalstiem, un dzīve neesot nemaz tik slikta. Viņš pat atļāvies paņemt kredītu un nopirkt dzīvokli.

Atšķirībā no Karinas, kura tagad atsakās sniegt intervijas, Nīlsenam, šķiet, tīk pievērstā uzmanība. Tas nekas, ka mediji viņu nokristījuši par «slinko Robertu». Vīrietis stāsta, ka viņu visu laiku uz ielas atpazīst un sirsnīgi sveicina nepazīstami garāmgājēji. «Par laimi, esmu piedzimis Dānijā, kur valdība ir gatava atbalstīt manu dzīvesveidu.»

Daļai dāņu tādi cilvēki kā Karina un slinkais Roberts nav pārsteigums. Lēne Malberga, kas dzīvo Odsherredas pussalā uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas, strādā uz pusslodzi par sekretāri, lai gan viņai bija smaga smadzeņu trauma, kas ietekmē īstermiņa atmiņu. Pirms avārijas, kad viņa vēl strādāja uz pilnu slodzi, Lēnei bija saruna ar savu māsu. Izrādījās, ka Lēne mēnesī nopelna mazāk nekā viņas māsa, kas pārtiek tikai no pabalstiem.

«Es piekrītu, ka ar mūsu sistēmu kaut kas nav kārtībā,» saka sekretāre. «Man vienkārši gribas strādāt. Bet māsa brīnījās: «Kāpēc gan strādāt, ja var nestrādāt?»»

Klanu kūrorts

Posted on maijs 15, 2013 by - Tēma

Sadrumstalotajā Jūrmalas domē, kur katram deputātam pieder «zelta balss», politiķi nekautrējas pašvaldību izmantot ģimeņu maku un attīstītāju sapņu piepildīšanai

Jomas ielā sastapts turīgs krievs no ASV ir gatavs man atklāt, kur slēpjas Jūrmalas nelaime. «Jūsu problēma ir tā, ka jūs neielaidāt šeit tādu cilvēku kā Lužkovs. Tas ir tāpat kā izmest vistu, kas dēj zelta olas!»

Bijušo Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš tīkoja uzturēšanās atļauju Latvijā, iekļāva tā sauktajā melnajā sarakstā, taču viņa vietā pēdējo gadu laikā uz Jūrmalu atbraukuši citi investori no Austrumiem. «Zelta olas» gan viņi nedēj. Uzņēmumos, kas radītu darbavietas un maksātu nodokļus, vēlas ieguldīt vien desmitā daļa, ja salīdzina ar tiem, kurus interesē nekustamie īpašumi – ekskluzīvi apartamenti un grausti. 

Kopš sākusies uzturēšanās atļauju pārdošana, nekustamos īpašumus Jūrmalā sapirkuši vairāk nekā 600 ārvalstnieku, ierindojot kūrortpilsētu otrajā vietā pēc Rīgas. Taču tipisks šāds investors ienākuma nodokli Jūrmalā nemaksā, atbrauc sagaidīt Jauno gadu un apgrozīties vasaras festivālos, bet pārējos mēnešus tūristiem mīļajā Jomas ielā svilpo vējš un Majori atgādina spoku pilsētu.

Lai uzskrūvēto cenu dēļ jūrmalnieki nebūtu spiesti pārdot senču īpašumus, pašvaldībai nācies piešķirt prāvas zemes nodokļa atlaides.  

Politiķi pirms vēlēšanām lielās arī ar citiem darbiem – bezmaksas transports skolēniem un pensionāriem, sociālo dzīvokļu celtniecība, Dzintaru koncertzāles pārbūve, lai nezaudētu konkursu Jaunais vilnis, brīvpusdienas līdz 6.klasei, bet no rudens – visiem pamatskolas skolēniem.  

Tas viss, galvenokārt celtniecības darbi, radījis lielu iztrūkumu pilsētas budžetā. No teju bezdeficīta budžeta domes sasaukuma sākumā šogad ieņēmumi sedz vien divas trešdaļas no 60 miljonu latu izdevumiem – pārējais jāsedz no uzkrājumiem un teju 20 miljonu aizņēmumiem.

Pagalam slikti ir Jūrmalas rādītāji ES fondu apguvē. Pašvaldību ministrijas ziņojumā par 2007.-2011.gadu Jūrmalai ar 12 miljoniem pienākas pēdējā vieta starp lielajām pilsētām (nākamā ir Valmiera, kas apguvusi gandrīz divreiz vairāk). Ja summu sadala uz iedzīvotāju skaitu, Jūrmala atrodas otrajā vietā no beigām, uzreiz pēc Rīgas. 

Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora vietnieks Māris Kučinskis to skaidro ar Jūrmalas neiekļaušanu to 17 pilsētu skaitā, kurām saskaņā ar atbildīgo ministriju un Eiropas Komisijas 2007.gada vienošanos pienācās papildu miljoni urbānajai attīstībai, piemēram, ielām, skolām. «Politiķi uzskatīja, ka Jūrmalā viss notiks pats par sevi, jo tas ir Rīgas guļamvagons. Turklāt neviens nekad nevar izsekot, kas ir mērs un kāpēc. Un jūrmalnieki, būdami aizņemti savos kautiņos, aizmirsa par sevi pastāvēt.»

Kukuļu birums

Atšķirībā no citām Latvijas pilsētām, kur gadiem saimnieko vieni un tie paši mēri, par Jūrmalas vizītkarti kļuvusi politiskā sadrumstalotība. Vairāki jūrmalnieki to saista ar vasarnīcu privatizācijas un tālākpārdošanas tradīciju 90.gados. Kamēr citās pilsētās skarbos apstākļos izkristalizējās līderi, Jūrmalā varēja gulēt uz lauriem un dalīt īpašumus.

Citi jūrmalnieki, vaicāti par pilsētas nelaimju sākumu, skatās vēl tālākā pagātnē. «Jūrmala ir kā atsevišķas molekulas, tai nav vēsturiska pamata – katrai pilsētas daļai ir savas intereses,» pēc kara nedabīgi radīto pilsētu raksturo vēsturnieks Rihards Pētersons, viens no Jūrmalas Aizsardzības biedrības dibinātājiem.

Pēdējos četros gados pilsētai bijuši četri mēri – Raimonds Munkevics, Romualds Ražuks, Gatis Truksnis un Juris Visockis, kas pie amata ticis pagājušajā mēnesī.

Tik sadrumstalotā domē – 15 deputāti iepriekšējā sasaukumā ievēlēti no 11, bet šajā no 10 sarakstiem – varu no opozīcijas šķir viena balss, tāpēc Jūrmalu piemeklē deputātu uzpirkšanas skandāli. 2005.gadā roka paslīdēja mēram Jurim Hlevickim, kurš par kukuļdošanu notiesāts slavenās Jūrmalgeitas ietvaros, bet tagad apsūdzēts ir Munkevics. Viņu līdz ar partijas biedru Normundu Pīrantu KNAB aizturēja 2010.gadā par 5000 latu piedāvāšanu Vienotības deputātei Ivetai Blauai, lai viņa pāriet Munkevica pusē un izjūk opozīcijas iecere gāzt mēru. Pirms tam «finansiālu stimulēšanu», uzrakstot uz lapiņas ciparu 5, Munkevics piedāvājis Saskaņas centra deputātei Marijai Vorobjovai – tā apgalvo viņa pati.

Atšķirībā no Vorobjovas Blaua piezvanīja KNAB. «Tajā brīdī Blaua bija pārbijusies,» atceras avīzes Jūrmalas Vārds izdevējs Jānis Vilnītis (ZZS). Munkevica biedrs Pīrants piedāvājis viņai neaiziet uz mēram izšķirīgo domes balsojumu, pasakot, ka nokļuvusi slimnīcā. «To var arī noorganizēt,» Pīrants piebildis. Blaua teikto uztvērusi kā draudus, jo Pīrants ir kikbokseris. Munkevics šo lietu sauc par provokāciju un apgalvo: «Man nav nekāda sakara ar Blauas un Pīranta attiecībām.» Prokurore gan ir pārliecināta, ka pierādījumi savākti pietiekami. Taču sprieduma nav joprojām – divarpus gadu laikā Jūrmalas tiesā notikusi tikai piektā daļa sēžu. No sākuma slimoja Pīrants, tad tiesneses. Vienu no viņām – Solvitu Glaudāni – disciplinārkolēģija maijā sodīja par strādāšanu reibumā.

Dēli un znoti

«Koruptīvās shēmas ir eksistējušas gadiem ilgi, vēl pirms Munkevica, bet viņš tās ir noslīpējis līdz absolūtam stāvoklim,» pauž tagadējais Saeimas deputāts Ražuks, kurš bija Jūrmalas mērs, kamēr Munkevics sēdēja cietumā, bet pēc viņa atgriešanās domē Ražuks amatu zaudēja, par mēru kļuva Truksnis. Tāpat kā citi Jūrmalas politiskās virtuves pārzinātāji, Ražuks apgalvo – tieši Munkevics pēdējos gadus bijis faktiskais domes vadītājs, jo viņa partija kontrolēja iepirkumus un pašvaldības uzņēmumus. Munkevics arī esot rūpējies, lai «katram kaut kas tiktu atmests» no izpildvaras labumiem un «lai kādā pusē nebūtu nelīdzenums».

Savējo likšana augstos amatos pašvaldībās nav nekas neparasts, taču Trukšņa un Munkevica koalīcijas laikā par modes lietu kļuva darba došana politiķu ģimenes locekļiem. Tāpēc jūrmalnieki runā par «klaniem» pašvaldībā.  

Jūrmalas ūdens valdē iecēla Trukšņa vietnieces Larisas Loskutovas dzīvesdraugu Alekseju Volkovu. Jūrmalas siltumā darbu atrada deputātes Dzintras Homkas (Uz priekšu, Latvija!) dzīvesbiedram Arvidam Knislim, znotam un brāļa dēlam. Siltumapgādes uzņēmums nodarbināja Munkevica dēlu Māri, bet Jūrmalas namsaimnieka valdē iekārtoja Munkevica znotu Jāni Fricsonu.

Munkevics par radu būšanu nemulst – viņam esot «tikai divi radinieki» valdēs un abi ar attiecīgiem diplomiem. «Cik ilgi viņu sauks par manu dēlu? Viņam ir 28 gadi. Ja partijas biedri viņu novērtē, man kā tēvam ir lepnums,» saka Munkevics.  

Valdēs krēslus ieņem arī Jūrmalā pie varas esošo partiju deputāti un biedri. «Daudziem uzņēmumos pat nebija kabinetu – tā vieta nebija strādāšanai, bet algas saņemšanai,» par Jūrmalas domes biznesa saimniecību saka bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Valsts kontroles (VK) revīzija 2012.gadā uzrādīja, ka Jūrmalā nelietderīgi izlietoti 1,2 miljoni pašvaldības un uzņēmumu naudas un iedzīvotāji pārmaksājuši par pakalpojumiem 402 tūkstošus. Piemēram, kapa vietas izrakšana jūrmalniekiem maksā divreiz vairāk nekā rīdziniekiem. Pamatojoties uz revīziju, policija pērn sāka izmeklēšanu par piesavināšanos lielā apmērā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

VK arī uzskaitījusi, cik pašvaldībai maksā uzņēmumu vadības mainīšana ikreiz, kad mainās vara domē. No 2009.gada sākuma līdz 2011.gada aprīlim atcelti 67 valdes locekļi un viņiem kompensācijās izmaksāti 80 tūkstoši latu.

Vajadzību pēc 13 pašvaldības uzņēmumiem Jūrmalā apšauba Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama. Domes motivācija viņai ir saprotama – iesaistīšanās biznesā ar lielu apgrozījumu nodrošina garantētus ienākumus, ļauj nerīkot konkursus un atrasties nepārtrauktā komforta zonā, pašai nosakot gan pakalpojumu kvalitāti, gan cenu, bet tas kropļo konkurenci. 

Padomei 2011.gadā nācās sodīt Jūrmalas siltumu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jo uzņēmums neslēdza līgumu ar siltumražotāju Dubultu šķelda. Pilsēta visās tiesu instancēs zaudēja un dabūja samaksāt sodu – 50 tūkstošus latu.

Ar siltumuzņēmumu saistīta vēl kāda tiesvedība, bet arī tajā sēdes Jūrmalas tiesā vairākkārt atliktas. Pēc KNAB atklātā, bijušais uzņēmuma vadītājs trīs gadus apmaksājis kādas juridiskās firmas pakalpojumus, apzinoties, ka šo darbu faktiski pildīja darbinieks viņa pakļautībā. Mantiskie zaudējumi uzņēmumam – teju 70 tūkstoši latu.

Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Andris Akermanis ar kadru politiku Jūrmalā daļēji izskaidro to, kāpēc jūrmalniekiem ir trešais augstākais siltuma tarifs valstī: «Ja direktori tiek mainīti ik pa pusgadam, par kādu plānveidīgu attīstību var runāt!»

Pagaidām vienīgais, kuram pēc trim tiesu instancēm piemērots reāls sods par zaudējumu nodarīšanu pašvaldībai, ir iepriekšējā sasaukuma Jūrmalas mērs Ģirts Trencis. Viņš sodīts par dienesta pilnvaru pārsniegšanu – būdams mērs, noslēdza mierizlīgumu ar toreizējo pilsētas slimnīcas vadītāju Juri Tračumu, kurš, pēc izmeklētāju domām, bija nelikumīgi sev izmaksājis 23 tūkstošus latu. «Pamatā tas bija augsti intelektuāls darbs ar slotu,» par tiesas piespriestajām 200 stundām sabiedriskajos darbos saka bijušais deputāts. Lai gan sodu Trencis uzskata par «vairāk nekā pazemojošu», tajā bijis arī kas pozitīvs – slaukot ietves Sarkanajā Krustā, viņš zaudējis lieko svaru.  

Jaunais mērs Visockis (Vienotība) samazinājis vairākas valdes, pamatā šķiroties no Munkevica cilvēkiem. Koalīcijai pietuvinātos saudzējis – Jūrmalas gaismu turpinās vadīt Vienotības pārstāvis Vilmārs Freimanis, Jūrmalas siltumu vadīs Visocka koalīcijas deputāts Zigurds Starks, bet Jūrmalas slimnīcā amatu saglabājis Jūrmalgeitas kukuļa adresāts Ilmārs Ančāns. Taisnojoties ar laika trūkumu, atbrīvots no valdēm nav arī eksmērs Hlevickis, kuru tajās pēc cietumsoda izciešanas iekārtoja Trukšņa un Munkevica koalīcija. «Ja man būtu iespējas, likvidētu visas,» par valdēm bravūrīgi saka Visockis, tomēr noprotams – stabilitātes vārdā viņš nevar to atļauties.

Zaudē Palangai

Politiķus interesē ne tikai atalgojums Jūrmalas uzņēmumos, bet arī iepirkumi. Par to, ka deputāti mēdz lobēt konkrētu uzņēmēju intereses, vedina domāt deputātei Vorobjovai celtā apsūdzība nolaidībā. Viņa kā Dzintaru koncertzāles valdes locekle spītīgi neslēdza līgumu ar konkursa uzvarētāju par viesu ēdināšanu un VIP ložas apkalpošanu. Kāda TV5 publiskota telefonsaruna liek secināt – Vorobjova bija apsolījusi ienesīgo vietu citai firmai. Vorobjova uz jautājumiem atsakās atbildēt, aicinot apmeklēt tiesu. Tā gan lietas skatīšanu nav sākusi – divreiz sēde atlikta, nākamā būs augustā.

Jūrmalā atklāti runā par Munkevica personīgu ieinteresētību konkrētos iepirkumos. Pašreizējais mērs Visockis pirms pieciem gadiem, būdams Jūrmalas ATU vadītājs, TV3 raidījumam Nekā personīga paziņoja, ka Munkevics ar starpnieku palīdzību no viņa prasījis 20 tūkstošu kukuli, lai iegūtu līgumu par atkritumu izvešanu pilsētā. Pirmā tiesa lika Visockim samaksāt Munkevicam 5000 latu par morālā kaitējuma nodarīšanu, bet pērnruden abi izlīga – Visockis neko Munkevicam nesamaksāja un vēl panāca, ka no mierizlīguma izslēdz punktu, ka viņš it kā esot kļūdījies, izteikdams šādus apgalvojumus par Munkevicu.

Nepārprotami, vislielākās summas Jūrmalā apgrozās nekustamo īpašumu biznesā, un dome šajā sasaukumā turpinājusi īpaši aizstāvēt tā pārstāvju intereses.

Šajā sasaukumā deputāti pieņēma jaunu teritorijas plānu. Sabiedrības spiediena rezultātā no tā pazuda skandalozākie priekšlikumi – gājēju promenāde ar veikaliem un kafejnīcām liedaga smiltīs un bungalo apbūve Lielupes krastā, taču dabas pamatņu pārveide par kūrortu un dzīvokļu apbūves zonām ir izgājusi cauri.  

«Tā ir dabas un kultūras vērtību degradācija,» ieceres komentē Pētersons. Viņam ir nepieņemami tas, ka jaunais plāns paredz attīstību tikai uz valsts un pašvaldības zemes, bet nekā neiesaista tos, kas «sēž» uz padomju gados celtajām lielajām sanatorijām un pansionātiem: «Tie nav nekādi attīstītāji, viņi ir ieinteresēti sagaidīt izmaiņas tirgus konjunktūrā un pārdot tālāk, nevis veidot kūrortus.»

No Jūrmalas agrākās kūrortpilsētas spozmes pāri palikušas tikai divas klasiskas kūrorta iestādes – Jaunķemeri un Dzintarkrasts. Tā arī nepabeigtā Ķemeru sanatorija ierauta mantas dalīšanas cīņās. Statistika rāda, ka veselības tūrisma pakalpojumus pērn Jūrmalā izvēlējušies baudīt ap 100 tūkstošiem viesu. Šogad pirmo reizi krievu tūristu aptaujā Palanga apsteigusi Jūrmalu kā labākais Baltijas kūrorts, saņemot portāla Travel.ru ikgadējo zvaigznes balvu.  

Par kūrortu attīstīšanu peļņu nesošāka ir dzīvokļu pārdošana. Arco Real Estate valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits stāsta, ka cenas Jūrmalā ir sasniegušas tādu līmeni, ka iebraucējs no Krievijas ar 300 tūkstošiem eiro kabatā drīzāk nopirks īpašumu Rīgā: «Jūrmalā viss ir stipri dārgāks, piedāvājumi ir ap 4000 eiro par kvadrātmetru.»

Daudzi tukšie apartamenti netiek pārdoti, jo gaida īpašniekus atbraucam atpūsties vasaras mēnešos. Šmits ir pārliecināts, ka dzīvokļu celšana Jūrmalā nerims: «Iespējas ir nenovērtējamas. Pieļauju, ka 20 gadu laikā parka zonas tiks transformētas par apbūvējamām. Būs veids, kā šausmīgi «novārīties».»

Domes vēlība pret kūrortpilsētas uzņēmējiem vēsturiski izpaudusies kā vērtīgu zemju nodošana nomā uz daudzām desmitgadēm par smieklīgām naudas summām – Hlevicka laikā fiksētas arī nomas maksas zem santīma kvadrātmetrā. Ieguldot naudu, attīstītāji drīkstēja īpašumu privatizēt.

Līdzīga shēma parādās miljonāra Aleksandra Osokina projektā Asaros. Par 54 latiem mēnesī nomātajā zemes gabalā pašā jūras krastā, kur padomju gados bija ūdens atrakciju parks, uzņēmējs pērn sāka celt viesu namu, bet tikmēr internetā jau tirgoja ekskluzīvus dzīvokļus par 6000 Ls/m2. Cits viņa uzņēmums par 200 tūkstošiem nopirka Majoru glābšanas staciju. Jūrmalas Aizsardzības biedrība paredz, ka arī tur taps dzīvokļi uzturēšanās atļauju tīkotājiem no Krievijas.

Biedrība vērsās tiesā. Par Asariem puses vienojās izbeigt tiesvedību, ja pašvaldība uzraudzīs, lai Osokins turētos pie atļautā: celtu spa un izklaides bērniem, nevis dzīvokļus. Par Majoru glābšanas staciju vienošanās nav iespējama, jo biedrības ieskatā pārdošana bijusi nelikumīga.

Tūlīt pēc ievēlēšanas par mēru Visockis apvainoja biedrību visas Jūrmalas «čakarēšanā». Pēc atvainošanās pašvaldības informācijas biļetenā Visockis gan paliek pie sava. «Nobučot viņiem pēcpusi? Es to esmu izdarījis, oficiāli. Tagad rokas sākt bučot vajag, uz pieres? Domas manas nav mainījušās,» saka mērs.

Ar vienu kāju domē, ar otru nekustamo īpašumu biznesā ir arī daži Jūrmalas politiķi. Deputāts Māris Dzenītis nav atmetis ieceri Vaivaru priedēs uzcelt 85 metrus augstu slēgtu slēpošanas trasi. Taču savu logu priekšā viņš negrib Jūrmalas biznesa smagsvara Aleksandra Bašarina daudzdzīvokļu māju – cīnoties pret Bašarinam labvēlīgām izmaiņām teritorijas plānā un lobējot savas idejas, deputāts tika izslēgts no koalīcijas.

Pats Bašarins tagad apgalvo, ka dzīvokļu celšanas ēra viņam esot cauri: «Ja vajadzēs biznesu, varu uzcelt 40 stāvu māju Dubaijā.» Viņš gatavs cīnīties par vietu domē, jo citi politiķi esot vienaldzīgi pret viņa loloto futbola un viesnīcu kompleksu tā sauktajā Dubultu vēderā Lielupes krastā. Uz šo vērienu gan jāskatās piesardzīgi, jo jūrmalnieki spēļu laikā nespēj piepildīt arī nelielo Slokas stadionu ar divarpus tūkstošiem vietu.

Mērs Visockis aicina «nemeklēt utis» Bašarina plānos un priecāties par šādiem uzņēmējiem. Visocki nokaitina jautājumi par viņa paša un dēla Mārtiņa plāniem attīstīt apbūvētu zemes gabalu, kur vēsturiski bāzējās viņa pārdotais atkritumu izvedējs Jūrmalas ATU. Jaunajā teritorijas plānā no Visockiem piederošās zemes nodalīts nost traucējošs apgrūtinājums – potenciālā Liel-upes tilta trase. «Kas tur būs, nezinu. Gribējām delfināriju taisīt, bet zaļie neļauj,» īsi atbild Visockis. Viņa iesniegumā domei gan viss kā uz delnas – iecerēti 450 dzīvokļi, skaistumkopšanas salons, sporta klubs, doktorāts, biroju telpas.

Tikmēr Jūrmalas ielās sastaptajiem iedzīvotājiem par politisko virtuvi ir maza interese. Partiju kokteilis šajās vēlēšanās ir tikpat raibs kā iepriekšējās – startē 16 partijas, uz vienu deputāta vietu ir 17 pretendenti. No pašreizējiem deputātiem nekandidēs tikai divas – Marija Vorobjova un Dzintra Hirša (Vienotība).

«Jūrmalā tās nav partijas, tie ir cilvēki, kas apvienojas grupās. Vienam vajag pastāvīgus ienākumus, citam vajag, lai atbalsta projektus,» saka Jūrmalas Aizsardzības biedrības vadītājs Uldis Kronblūms. Mēra Visocka izteikumu dēļ viņš atteicās kandidēt Vienotības sarakstā. Kronblūms un domubiedri vēlējās pieteikt vēlētāju apvienības sarakstu, taču vēlēšanu komisija to nepieņēma, jo lielajās pilsētās atļauts startēt tikai partijām. Par ko balsot 1.jūnijā, viņš nespēj izlemt.

Četros gados – četri mēri

Raimonds Munkevics, Jūrmala – mūsu mājas

Atlaists nepilnu gadu pēc ievēlēšanas – 2010.gada maijā KNAB viņu aiztur aizdomās par kukuļdošanu, lai noturētos amatā. Munkevics nonāk turpat, Centrālcietumā, kur sodu par kukuļdošanu jau izcieš eksmērs Hlevickis. Augustā Munkevicu atbrīvo pret 50 000 drošības naudu, tās avotu viņš spītīgi neatklāj. Lieta joprojām nav iztiesāta, Munkevics darbojas domē un atkal kandidē vēlēšanās.

Romualds Ražuks, Pilsoniskā savienība

Ievēlēts pēc Munkevica aizturēšanas, Ražuks spēj noturēties amatā tikai nepilnus četrus mēnešus un, neraugoties uz plašiem atbalstītāju protestiem, kārtējā apvērsumā zaudē krēslu. Pēc Saeimas atlaišanas pievienojas Zatlera Reformu partijai, no tās saraksta ievēlēts parlamentā un šajās pašvaldību vēlēšanās nekandidē.

Gatis Truksnis, LPP/LC, vēlāk ZZS

Nonāk mēra amatā 2010.gada septembrī – pateicoties koalīcijai ar Munkevicu, kurš pēc izkļūšanas no apcietinājuma atjauno ietekmi domē. Pērn izcēlies, pasūtot 3000 latu vērtu zeltītu amata ķēdi. Pašslavināšanās pirms vēlēšanām nokaitina konkurentus, šāgada aprīlī pēc pusotra gada darba Truksni atlaiž. KNAB pēta viņa reklāmu likumību, to skaitā cirka biļešu dāļāšanu bērniem. Tagad ir ZZS saraksta līderis.

Juris Visockis, Vienotība

Apstiprināts tikai šāgada aprīlī, bet jau paguvis pievērst uzmanību ar skandaloziem izteikumiem, piemēram, Jūrmalas Aizsardzības biedrību nodēvējis par «čakarētājiem», kas traucējot visas pilsētas darbu, un arī pēc formālas atvainošanās jeb «pēcpuses nobučošanas» paziņo, ka nav savas domas mainījis.

Nil, pabīdies!

Posted on maijs 15, 2013 by - Tēma

NULL

Mēra Nila Ušakova vadītajam sarakstam ir iespējas vienam iegūt balsu vairākumu Rīgā, tāpēc šo vēlēšanu lielākā intriga – vai konkurenti gūs pietiekamu atbalstu, lai varētu pretendēt uz teikšanu nākamajā domē. Aptaujās Vienotība un Nacionālā apvienība tālu atpaliek no līdera, Zaļā partija balansē uz liktenīgās 5% robežas, bet Reformu partija un Zemnieku savienība to nepārvar. Ko šīs partijas grib mainīt galvaspilsētā, un kāpēc neviena no tām nav līdzvērtīgs pretinieks pie varas esošajiem?

Nākamajos četros gados Rīgai jāpārvēršas līdz nepazīšanai – ielas izremontētas, mājas nosiltinātas, nodokļi samazināti, komunālie rēķini sarukuši, bet bērnudārzu rindas pazudušas kā nebijušas. Šādi solījumi lasāmi 12 partiju programmās, kas 1.jūnijā sacentīsies par iekļūšanu Rīgas domē. Dažādi labumi atrodami teju visās programmās, virkne solījumu atkārtojas, daži jau kuro sasaukumu pēc kārtas.

Kaut arī pašvaldību vēlēšanas Latvijā nav tik pēkšņas kā gadalaiku maiņa, ne vienu vien Saeimā pārstāvēto partiju tās pārsteigušas nesagatavotu. Toties Rīgas dome ir nesatricināmi pārlaidusi visas vētras – divas Saeimas vēlēšanas, divus referendumus un virkni skaļu korupcijas skandālu savā saimniecībā.

2009.gadā procentu barjeru Rīgā spēja pārkāpt tikai četri saraksti. Saskaņas centrs ar smaidīgo līderi Nilu Ušakovu un «buldozera» Aināra Šlesera vadītā LPP/LC pēc vēlēšanām izveidoja koalīciju (38 balsis no 60), atstājot opozīcijā Pilsonisko savienību un Jauno laiku. Šis vairākums nepārtraukti turpinājis valdīt visus četrus gadus, kaut piedzīvotas arī dažas pārmaiņas, no kurām būtiskākā – uz Saeimu aizgājušā Šlesera vietā par vicemēru kļuva Andris Ameriks.

Šonedēļ iepazīstinām ar galvenajiem konkurentiem, bet nākamajā žurnāla numurā analizēsim pašreizējo Rīgas saimnieku paveikto un tālākos plānus.

Nedrīkstu palikt malā

«Es cenšos nedarīt tos darbus, no kuriem neko nesaprotu,» aizsardzības ministrs Artis Pabriks skaidro, kāpēc atteicies vadīt Vienotības sarakstu Rīgas vēlēšanās. Meklējot līderi, Vienotība vētījusi gan Pabrika, gan eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes biroja vadītāja Pētera Viņķeļa kandidatūru (bažījoties par iespējamām problēmām ar pielaidi valsts noslēpumam, viņš tomēr priekšgalā nav likts), kā arī pašreizējo Rīgas domnieku Olafu Pulku un eiroparlamentārieti Krišjāni Kariņu. Kā secina Pabriks, rezervistu soliņš partijām esot īss, jo «pie mums Latvijā politika tiek uzskatīta par nodarbi, ar kuru cienījami un godīgi cilvēki nenodarbosies», līdz ar to bijusī kultūras ministre un agrākā laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte bija «spēcīgākais pieejamais kandidāts».

Ēlerte atzīst, ka pati šim amatam neesot pieteikusies. Ar viņu tiekos partijas birojā, un Vienotības saraksta līdere ir ieturēti formāla. «Uzrunāja Dombrovskis kopā ar Āboltiņu, aicinot uzņemties šo, nu, nekādi jau ne priecīgo pasākumu. Tādā ziņā, ka nebija nekādu ilūziju, kāda pretestība un negatīvā enerģija tiks sakoncentrēta tieši uz mani.»

Viņa piekritusi, pienākuma apziņas vadīta. «Pilnīgi bez kāda patosa varu teikt – tiem cilvēkiem, kas ir bijuši klāt, kad atjaunoja Latvijas valsti… man pret to ir attieksme kā pret kaut ko trauslu un neaizsargātu. Man ir pārliecība, ka es nedrīkstu tādā brīdī palikt malā.» Ēlerte neuzskata par problēmu to, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kurās startēja ar 2.numuru Zemgales sarakstā, viņa palika aiz svītras: «Mani neintersē būt politikā, lai patiktu.»

Ēlerti satrauc pašreizējās Rīgas domes vadības siltās attiecības ar Maskavu. Pēdējā laikā Vienotība šo jautājumu izvirzījusi kampaņas priekšplānā, konkurējot ar Nacionālo apvienību, piemēram, deputāts Olafs Pulks 9.maijā pie Okupācijas muzeja piedalījies piketā par Latvijas deokupāciju.

«Šīs vēlēšanas ir, protams, arī par trubām un remontiem, bet šīs vēlēšanas ir arī par vērtībām. Rīga ir puse no valsts un ļoti būtiski ietekmē to, kāda būs Latvija kopumā,» saka Ēlerte. No partijas plašā piedāvājuma vēlētājiem kā būtiskāko Ēlerte min gudru ražošanu, izcilu izglītību un drošu mājokli visplašākajā nozīmē. Katrā no tiem ir virkne priekšlikumu uzņēmējvides attīstībai un iedzīvotāju atbalstam. Šo programmu viņa gatava īstenot vienā koalīcijā ar Nacionālo apvienību, Reformu partiju un Zaļo partiju. «Tā ir mana cerība,» saka Ēlerte, solot uzlabot arī pašvaldības un to iestāžu pārvaldību. «Rīgas namu pazaudētā nauda, Rīgas namu pārvaldniekam [nozagtā nauda], nulle – nosiltinātās mājas, Rīga ir slikti pārvaldīta,» rezumē Ēlerte.

Kaut arī apņēmības pilna 1.jūnijā startēt vēlēšanās, viņa pašlaik nesniedz skaidru atbildi, vai nostrādās pašvaldībā visu pilnvaru termiņu. «Es startēju uz Rīgas domi, esmu gatava strādāt gan koalīcijā, gan opozīcijā, bet jūs man nevarat prasīt zvērestus par visu atlikušo dzīvi,» saka Ēlerte, tā arī neatbildot, vai kandidēs Eiroparlamenta vai Saeimas vēlēšanās nākamgad.

Rīgas domes vēlēšanās Vienotības sarakstā startē arī virkne jau esošo deputātu. Saraksta augšgalā arī tādi, kuri vairākkārt nonākuši mediju uzmanības lokā saistībā ar labumiem, kurus tieši vai pastarpināti guvuši no Vienotības kritizētā Leonīda Loginova vadītās Rīgas brīvostas. Piemēram, kamēr deputāts Ēriks Škapars ieņem ostas valdes priekšsēdētāja vietnieka amatu, viņa dēls Mārtiņš kļuvis par ostas analītiķi, bet pats Škapars pērn ticis pie kapitāldaļām uzņēmumā Eko Terra, kas līdz 2011.gada oktobrim piederēja Rīgas brīvostas notekūdeņu savācējam  Eko osta. Deputātam Pulkam brīvosta netieši līdzējusi, finansiāli atbalstot viņa vadīto bērnu un jauniešu futbola skolu Alberts, kurā trenējas arī viņa dēls.

Ēlerte neuzskata, ka Vienotība būtu vāji strādājusi domes opozīcijā, ļaujot Ušakovam un Amerikam nostiprināt savu popularitāti. «Pulks nepiedalījās balsojumā [par finansējuma piešķiršanu futbola klubam]. Tieši Škapars bija tas, kas ierosināja sasaukt brīvostas padomi ar vienu jautājumu – lai noņemtu Loginovu,» uzskaita Ēlerte. Arī Pulks noraida kritiku, savukārt Škapars nekā slikta sava dēla nodarbināšanā ostā nesaskata. «Tas nav amats, tas ir darbs. Viņš ir pieņemts savu zināšanu dēļ,» saka Škapars. Arī Eko Terra daļas neesot «nekas iekārojams, tur liels darbs jāiegulda».

Rīgas domes vēlēšanās startē visi Vienotības frakcijas deputāti, izņemot vienu – bijušo JL ģenerālsekretāru Edgaru Jaunupu, kurš kopā ar Einaru Repši veido jaunu politisku spēku. Pēc Jaunupa domām, Ušakova un Šlesera tandēms tik būtiski izmainīja Rīgas domes darba stilu, ka opozīcijas ignorēšana nogalinājusi jebkādu vēlmi rīkoties. Savukārt Pulks uzskata, ka Vienotība opozīcijā tomēr strādājusi gana sekmīgi – izdevies panākt «nauda seko bērnam» principa ieviešanu attiecībā uz privātajiem bērnudārziem, koalīcija pārņēmusi ideju par skolēnu un arodskolēnu pārvadāšanu sabiedriskajā transportā bez maksas, un, pateicoties opozīcijas aktivitātēm, sociālo ēku būvniecībā Rīgas domei izdevies ietaupīt 10 miljonus latu.

Vai Vienotības piedāvājums Rīgas domes vēlēšanās ir labākais, ko partija spējusi sagatavot? «Rezervistu soliņš ir garš, bet partijai nav neskaitāmas sabiedrībā mīlētas personas,» saka Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, norādot, ka pirmā kalibra zvaigzņu nav daudz un «ne Valdi Dombrovski, ne Arti Pabriku no esošajiem amatiem likt par Rīgas mēra kandidātiem partija neuzskatīja par vajadzīgu».

Man nav jāskatās asins piles

«Kompetenta, zinoša, ar raksturu,» – tā pērn Saeimas kuluāros raksturoja Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāri Baibu Broku, kura pēc Gaida Bērziņa demisijas izskanēja kā iespējamā Nacionālās apvienības kandidāte tieslietu ministra amatam. Kaut arī plašākai sabiedrībai nezināma, šī juriste nav jaunpienācēja politikā. Viņa ir periodiski bijusi ministrijas parlamentārā sekretāre kopš 2006.gada, kad piekrita ģimenes drauga un sena LU kolēģa Gaida Bērziņa piedāvājumam iesaistīties viņa komandā. Šo gadu laikā no TB/LNNK virzīta arī dažādiem amatiem, kur saduras saimnieciskas intereses – bijusi ārštata padomniece satiksmes ministram Kasparam Gerhardam, kādu laiku arī lidostas Rīga padomes priekšsēdētāja. Savulaik strādājusi par finanšu un juridisko konsultanti Ķemeru sanatorijas īpašniekiem Ominasis Latvia, ir personīgi pazīstama ar maksātnespējas biznesa darboņiem, bet pašlaik ir valsts a/s Latvijas Gaisa satiksme valdes locekle un tieslietu ministra Jāņa Bordāna padomniece.

Darba  komandējuma dēļ intervija iespējama nedēļas nogalē, un Broka ierosina satikties pie viņas mājās. Uz sliekšņa sagaida atsaucīga mājsaimniece ar augšup saspraustiem matiem, kura tikko noskrējusi 22 km.

Broka piekritusi būt par NA saraksta līderi, jo dzīvo galvaspilsētā, «te ir mani bērni, kas mācās Rīgā, vienmēr esmu bijusi sociāli aktīva». Broka stāsta, ka «vienmēr esmu vēlējusi par TB/LNNK, jo tā ideoloģija man likās pareiza un vēl līdz šim brīdim liekas pareiza». 

Rīgas domē nacionāļi pašlaik nav pārstāvēti, jo 2009.gada vēlēšanās netika pāri 5% barjerai. Tagad sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka šī latiņa NA būs pa spēkam.

«Rīgai jābūt nacionālās identitātes, kultūras atdzimšanas simbolam,» Broka pamato, kāpēc jābalso par NA – pašreizējais Rīgas izvēlētais ģeopolitiskais sadarbības partneris Krievija neesot pieņemams. Brokas vadītajā sarakstā ir dažādi gados jaunāki un vecāki speciālisti, citu starpā Valsts policijas narkotiku apkarošanas nodaļas vadītājs Kārlis Dombrovskis, operdziedātājs, kultūras ministres padomnieks Nauris Puntulis un dažādas partijas apstaigājušais politiķis Aleksandrs Kiršteins. NA programmā galvenais uzsvars veltīts bērnu atbalstam, veselības uzlabošanai, cīņai pret narkotiku izplatību jauniešu vidū. Broka sola arī pasākumus sadzīves pakalpojumu un citu rēķinu samazināšanai, rosinot Rīgas siltuma un brīvostas pārraudzību nodot pilnībā Rīgas domei.

Programmu īstenot viņa vēlētos kopā ar visiem politiskajiem spēkiem, kas iekļūs Rīgas domē «un ir brīvi no prokremliskās ietekmes» – Vienotību, Reformu partiju un Zaļo partiju. Ja palikšot opozīcijā, cerot tik un tā vienoties ar Ušakovu par savu ideju virzību. Partijas biedru ekstrēmākās idejas Broka nekritizē, bet arī nesola atbalstu. 

«Es neredzu nekādu vajadzību Uzvaras pieminekli šobrīd nojaukt. Tas gan – teritorija jāsakārto un jāpadara rīdziniekiem pievilcīga,» saka Broka. Savukārt NA politiķu rosināto ideju atteikties no krievu valodas bērnudārzos Broka konceptuāli atbalsta – jābūt pakāpeniskai pārejai, izstrādājot metodiskos noteikumus, lai bērni jau no mazotnes apgūtu latviešu valodu. «Tas būs ilgtermiņa ieguldījums, lai viņi būtu lojāli šai sabiedrībai.» Vai pati savā ģimenē nerunā krievu valodā, piemēram, ar savu mammu? Broka neapmulst: «Nē, mēs latviski runājam, bet mammas tētis bija krievs – polis». 

Mamma nāk no Pededzes, netālu no Krievijas robežas, kur «visi runā abās valodās». «Man no mammas puses ir māsīcas, ar kurām runāju tikai krieviski, jo viņas nerunā latviski. Dzimuši, auguši Rīgā, bet nerunā latviski,» ģimenes saites atklāj Broka. Vienlaikus viņa ir pārliecināta par savu latvietību: «Esmu latviete. Tāpēc, ka es tā pilnībā jūtos, un man nav jāskatās, cik tās asins piles no citas tautības saglabājušās.» Vai tomēr nav diskomforts atrasties partijā, kurā izskan arī radikālas idejas pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem? «Ir cilvēki, kuriem, balstoties uz savu vēsturisko pieredzi, ir pamats būt neiecietīgākiem pret krieviem, bet, manuprāt, šajā gadsimtā ir jābūt citādiem – ir jāskatās uz to, kādā veidā mums šeit dzīvot,» secina Broka.

Ne sarkanas, ne zaļas līnijas

«Jebkuram sociāli atbildīgam cilvēkam pienāk brīdis, kad izšķirties – iet politikā un kaut ko darīt vai domāt, ka citi izdarīs,» saka Reformu partijas saraksta līdere Inga Antāne. Ar viņu tiekos partijas birojā. Arī Antānes vārds plašākai sabiedrībai nav zināms. Partijai piebiedrojusies tās veidošanās posmā, paklausot eksprezidenta Zatlera ģimenes draugu aicinājumam. Šī gan nav pirmā viņas saskarsme ar politiku. 1997.gadā iesaistījusies Tautas partijā – Antānes dzīvesbiedrs tolaik strādājis TP deputātes Sarmītes Pīkas krodziņā Šarls, un viņa jauno politikas studenti uzaicinājusi partijā. «Nebiju aktīva, man toreiz meita bija maziņa, paralēli studijas,» atminas Antāne.

Kaut arī Antāne jau no pagājušās vasaras vada Rīgas nodaļu, partijā sākotnēji apspriestas citas kandidatūras galvaspilsētas mēra amatam. Biedri mēģinājuši pierunāt ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, kura izglītība, darba pieredze un atpazīstamība daudz veiksmīgāk ļautu konkurēt ar Ušakovu. Taču neveiksmīgi. «Jums patīk divi puiši. Sirds saka izvēlēties vienu, bet par otru skaidri zini – aizies postā, ja neizvēlēsies. Kuru jūs ņemtu?» – tā savu dilemmu skaidroja Pavļuts, beigās tomēr paliekot pie pašam tuvākās izvēles – ministra amata.

Domājot par partijas turpmāko likteni, uzrunāts Ekonomistu apvienības 2010 pārstāvis Mārtiņš Bondars. Kad arī šīs sarunas beidzās bez rezultāta, RP atkārtoti atgriezās pie vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža padomnieces, brīvostas valdes locekles Antānes kandidatūras.

«Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Mans mērķis ir kļūt par mēru. Pilnīgi nopietni,» saka Antāne. 

Savukārt Rīgas brīvostā pret viņu esot pavisam vēsa attieksme. «Nu, ko lai saka par cilvēku, kas lasa Kafku, klausās Rammstein un kam patīk bokss,» par Antāni izsakās Rīgas domes attīstības komitejas vadītājs Vadims Jerošenko (SC).

Antānes komandā nav spilgtu, sabiedrībā pazīstamu personību, arī naudas reklāmas kampaņai vispār neesot, taču viņa cer, ka vēlētājus tomēr izdosies uzrunāt, un netic aptaujām, kas pašlaik neliecina par lielām RP izredzēm pārvarēt 5% vēlēšanu barjeru.

Ievēlēšanas gadījumā viņa sola pasākumu kopumu uzņēmējdarbības un bērnu atbalstam, kā arī sola risināt mājokļu jautājumu. Par vēlamākās koalīcijas aprisēm Antāne runā piesardzīgi – vislabākā būtu no valdības partijām. Vai varētu strādāt kopā ar SC? «Tas, kā tagad strādā Ušakovs, kāda ir viņa komandas uzvedība Rīgas brīvostā, absolūti neliecina par to, ka šie cilvēki ir gatavi kopā ar mani īstenot pārmaiņas Rīgas brīvostā,» saka Antāne. Savukārt uz jautājumu, vai pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām bija SC jāiesaista valdībā, Antāne atbild, ka sašķelta nācija ir vāja: «Tas jautājums bija apsverams. Ja varētu vienoties, vajadzēja.» Tāpēc Reformu partijas Rīgas domes sarakstam pašlaik vairs neesot «ne sarkanas, ne zaļas, ne zilas līnijas».

Atraktīvs vai traks?

Gluži kā pasakā par viena tēva dēliem, kas dodas pasaulē laimi meklēt, Zaļo un Zemnieku savienības partijas Rīgas domes vēlēšanās pieteikušas atsevišķus sarakstus. Zaļā partija startē ekscentriskā uzņēmēja, Aptiekāru asociācijas prezidenta, briežkopja Gunta Belēviča vadībā, bet Latvijas Zemnieku savienības priekšgalā ir mazpazīstams biškopis Armands Krauze.

Zaļie jau labu laiku iepriekš sāka vērienīgu sabiedrisko attiecību kampaņu, un var tikai minēt, vai tajā nepiedalās arī kādas trešās personas (piemēram, akcijas Nepērc svešu ietvaros), bet zemsavieši pieticīgi iztiek bez pozitīvisma kampaņu meistara Ērika Stendzenieka pakalpojumiem. Pirmais saraksts redz iespēju strādāt kopā ar SC, otrs – kategoriski to noraida, jo vēlētāji nepiedotu sadarbību ar partiju, kuras priekšsēdētājs atbalstījis krievu valodu kā valsts valodu.

Gudra stratēģija vai savstarpējas nesaskaņas? «Nē, tā nav stratēģija, bet ļoti precīzs pozicionējums. Zemnieku savienība ir labēji centriska partija, un mēs to nekad neesam slēpuši,» saka ZZS valdes loceklis Augusts Brigmanis. Viņš atsevišķu startēšanu Rīgā vērtē negatīvi – vajadzējis tomēr vienoties.

Savukārt Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks skaidro – zaļie jau pērn kongresā nolēmuši startēt atsevišķi, jo «tīra zaļā filozofija» rīdziniekiem varētu būt tīkamāka. «Vieglāk ir veikalā notirgot tīru gaļu, nekā ar kaut kādām piedevām,» domā Silenieks. Viņam piebalso otrs līdzpriekšsēdētājs Raimonds Vējonis, noraidot minējumus, vai tā zaļie neatriebjas partneriem par nevēlēšanos 2011.gadā uzturēt Vējoņa kandidatūru Valsts prezidenta amatam. «Nesaprotu, kur tas radies. Tam nav nekāda pamata,» saka Vējonis.

Abu partiju piedāvājumā manāmas daudzas līdzības, taču Belēvičam mēnesi pirms vēlēšanām popularitātes ziņā izdevies izrauties daudz tālāk nekā Krauzem. Līdz ar to Zaļajai partijai var izdoties pēc ilgāka laika būt pārstāvētai Rīgas domē – atšķirībā no LZS, kam ne atsevišķi, ne kopējos sarakstos tas nav veicies, arī ne 2005.gadā, kad saraksta līderis Rīgā bija pašreizējais prezidents, toreiz eksbaņķieris Andris Bērziņš.

Belēvičs atsakās klātienē atbildēt uz maniem jautājumiem. Komunikācija ar viņu ir apgrūtinoša – apmainoties ar īsziņu virkni, rodas sajūta, ka mēģinu pierunāt intervijai histērisku popzvaigzni, kas ieradusies īsās viesizrādēs, nevis politiķi, kas četrus gadus plāno strādāt rīdzinieku labā. Visbeidzot mēra kandidāts iesūta rakstiskas atbildes.

Belēvičs neatklāj koalīcijas sastāvu, kurā vislabprātāk strādātu, taču neredz problēmu Zaļās partijas strādāšanai kopā ar SC. «Ušakova piedalīšanos referendumā par otru valsts valodu drīz vērtēs vēlētājs. Uzskatu, ka Rīgā primāra ir vides un saimnieciskā politika.»

Vējonis atzīst, ka viņam ir simpātisks Belēvičs, jo «vienmēr iestājies par nacionālo uzņēmēju interešu aizstāvību», turklāt jau desmit gadus esot Zaļās partijas biedrs. Apvienības Par labu Latviju kustībā 2010.gadā esot iesaistījies tikai kā uzņēmējs, nevis politisko ideju pārstāvis, uzsver Vējonis. Atbalstu Belēvičam tviterī paudis arī Bislans Abdulmuslimovs, taču telefonsarunā uzņēmējs apgalvo – šis esot viltus konts, viņš Belēviču politikā neatbalstot.

Viedokli par Belēviču lūdzu vairākiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri ar viņu saskārušies biznesā vai citās gaitās. Neviens nepiekrita atklāt savu vārdu. «Viņš ir ļoti interesants, atraktīvs un nenoliedzami pietiekami izglītots. Tajā pašā laikā ir cilvēciskās īpašības, kas nerada pārāk lielu uzticību. Droši vien daudzi uzņēmēji teiktu, ka viņš ir foršs vīrs, bet, nu, viņam nauda ļoti patīk. Ja vien ir kāda iespēja apčakarēt, viņš to darīs,» saka cilvēks, kuram bijuši darījumi ar Belēviču. Cits norāda: «Vienkāršā žargonā runājot, viņš ir traks. Ar milzīgu lielummāniju, ambīcijām, ļoti haotisks un absolūti nerēķinās ar pārējiem. Ja vien var būt viens politikai nepiemērots cilvēks, ņemot vērā raksturu, stilu, domāšanu, tad tas ir viņš – Guntis Belēvičs.» Iespējams, šīs īpašības arī bijušas par pamatu domstarpībām, kuru dēļ nācies šķirties no PLL biedrības, kuras vadībā viņš pavadīja 22 dienas.

Neoficiāli izskan dažādi minējumi, cik patiess ir priekšstats par Belēviča turību. Viņš savulaik pārdevis Saules aptiekas un presē dēvēts par miljonāru, taču par viņa finanšu stāvokli pagaidām nav iespējams pārliecināties, jo Belēvičs nekad vēl nav bijis valsts amatpersona, kam jādeklarē savs mantiskais stāvoklis.

 

Sarmīte Ēlerte, Vienotība

Premjera ārštata padomniece, Meierovica biedrības valdes locekle, bijusī kultūras ministre un laikraksta Diena galvenā redaktore

Trīs galvenās lietas, ko partija vēlas mainīt Rīgā?

1. Ieguldīsim vismaz 200 miljonus eiro ES fondu līdzekļu ražošanas un biznesa attīstībā.

2. Astoņos gados divkāršosim pilsētas budžetu izglītībai.

3. Izveidosim mājokļu fondu, kas finansēs namu siltināšanu un renovāciju no ietaupītās maksas par siltumenerģiju.

Kādu atzīmi 10 ballu sistēmā pelnījis mērs Ušakovs?

4 – Rīga turpina darboties un vēl nav bankrotējusi, tomēr aiz uzspodrinātajām fasādēm ir pelēkas finanšu shēmas un Rīgas vadības sapņi kavējas Maskavā.

 

Baiba Broka, Nacionālā apvienība

Lektore Latvijas Universitātē, tieslietu ministra padomniece, Latvijas Gaisa satiksmes valdes locekle

Trīs galvenās lietas, ko partija vēlas mainīt Rīgā?

1. Atrisināsim bērnudārzu rindu problēmas, pašvaldības bērnudārzos pāriesim uz mācībām tikai latviešu valodā. 

2. Ieguldīsim līdzekļus narkomānijas apkarošanā, profilaksē un prevencijā.

3. Samazināsim rēķinus iedzīvotājiem, veicot ēku siltināšanu un renovāciju.

Kādu atzīmi 10 ballu sistēmā pelnījis mērs Ušakovs?

6 – Atsevišķi sociālie jautājumi ir pareizi atrisināti, tajā pašā laikā par pilsētas attīstību un infrastruktūras uzturēšanu galīgi nav domāts.

 

Armands Krauze, Zemnieku savienība

Biškopības biedrības vadītājs, Saeimas deputāta Jāņa Dūklava palīgs

Trīs galvenās lietas, ko partija vēlas mainīt Rīgā?

1. Ieviesīsim bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā deklarētajiem iedzīvotājiem. 

2. Sakārtosim iekšpagalmu infrastruktūru un zemes domājamo daļu zem daudzdzīvokļu mājām privatizācijas jautājumus.

3. Veicināsim jaunu darbavietu izveidi.

Kādu atzīmi 10 ballu sistēmā pelnījis mērs Ušakovs?

7. Salīdzinot ar iepriekšējām koalīcijām, pašreizējā ir strādājusi salīdzinoši labi, it īpaši sociālajā jomā.

 

Inga Antāne, Reformu partija

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra juridiskā padomniece, Rīgas brīvostas valdes locekle

Trīs galvenās lietas, ko partija vēlas mainīt Rīgā?

1. Izveidosim Rīgas konferenču fondu starptautisku konferenču piesaistīšanai, atbalstīsim jaunu ražotņu izveidi.

2. Trīs gadu laikā likvidēsim bērnudārzu rindas.

3. Veidosim pilna servisa klientu centru ēku siltināšanas un energoefektivitātes jautājumos.

Kādu atzīmi 10 ballu sistēmā pelnījis mērs Ušakovs?

7 – Jo Rīga var vairāk un labāk.

 

Guntis Belēvičs, Zaļā partija

Uzņēmējs, Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents, Kokneses fonda padomes loceklis, valdes loceklis uzņēmumos Saules aptieka, Divezeri, Zemitāni, Blankenfelde

Trīs galvenās lietas, ko partija vēlas mainīt Rīgā?

1. Rīga būvēs bērnudārzus, bērni saņems no bioloģiski audzētiem produktiem svaigi gatavotas bezmaksas pusdienas.

2. Senioriem tiks kompensēti pacienta līdzmaksājumi zālēm, cilvēkiem ar invaliditāti palielināsim piekļuvi publiskajai telpai.

3. Veidosim Rīgu par zaļāko Eiropas galvaspilsētu.

Kādu atzīmi 10 ballu sistēmā pelnījis mērs Ušakovs?

5 – Tā nav slikta atzīme, salīdzinot ar iepriekšējo Rīgas mēru veikumu atjaunotās neatkarības laikā – visiem iepriekšējiem es liktu «neieskaitīts».

Izcils ātrums

Posted on maijs 15, 2013 by - Analīze

Konkurence dod rezultātus – Latvijai ir ātrākais internets Eiropā un viens no ātrākajiem pasaulē

Šķiet, neviens to nebija plānojis vai izvirzījis par valstisku mērķi, taču pēdējo gadu laikā vismaz vienā ar internetu saistītā jomā Latvija ir izvirzījusies par pasaules līmeņa zvaigzni. Aprīļa beigās interneta pakalpojumu nodrošinātājs Akamai Technologies laida klajā savu kārtējo, 2012.gada ceturtā ceturkšņa pārskatu The State of the Internet par interneta stāvokli pasaulē. Tajā Latvija jau otro reizi parādījās ceturtajā vietā pasaulē un pirmajā vietā Eiropā pēc vidējā pieslēguma ātruma, apsteidzot ne tikai mūsu Baltijas kaimiņus, bet arī tādas reģiona IT lielvalstis kā Zviedrija un Somija. (Mērījums attiecas tikai uz fiksēto internetu un neiekļauj pieslēgšanos caur mobilajām ierīcēm.) 

Latvijā vidējais pieslēguma ātrums ir 8,9 megabiti sekundē (Mbps), kas nozīmē, ka vienā sekundē tiek pārraidīti 8,9 miljoni «bitu», kas ir mazākā datoros izmantotā informācijas vienība. Tas ir trīs reizes lielāks ātrums nekā vidēji pasaulē un gandrīz četrus tūkstošus reižu ātrāks par pirmo interneta savienojumu, kurš tika izveidots starp Latviju un Igauniju 1992.gadā.

Pirmo reizi Latvija ielauzās Akamai topā 2009.gadā, tolaik ieņemot septīto vietu. Toreiz vidējais ātrums Latvijā bija 5,1 Mbps, bet pasaulē – 1,5 Mbps. Kopš tam Latvijas interneta pakalpojumu sniedzēji ir spējuši ne tikai turēties līdzi nemitīgam interneta ātruma pieaugumam pasaulē, bet pat attīstīties ātrāk par daudzām citām līdervalstīm. 

Vaicāti, kā Latvijai izdevies panākt tik labu rezultātu, eksperti parasti sāk ar atziņu, ka no padomju laikiem mantotā infrastruktūra bija tik atpalikusi, ka ļāva uzreiz pārlēkt pāri vairākiem attīstības posmiem un ieviest vismodernākos risinājumus. Taču tas neizskaidro, kāpēc Latvijai šajā jomā veicies ievērojami labāk nekā Lietuvai un Igaunijai, kurām bija tā pati padomju laika infrastruktūra.

Otrs vispāratzītais attīstības dzinulis Latvijā ir konkurence. Latvijā ir aptuveni 300 interneta pakalpojumu sniedzēju, un, kā atzīst Latvijas Interneta asociācijas (LIA) izpilddirektors Viesturs Šeļmanovs-Plešs, to nemitīgā konkurence nodrošina gan nozares attīstību, gan zemas cenas. Kā redzams LIA apkopotajā statistikā, mazumtirdzniecības cena par piekļuvi platjoslas pakalpojumiem ir zemākā no 23 salīdzinājumā iekļautajām ES valstīm – par trešdaļu mazāka nekā Igaunijā, par 50% mazāka nekā Lietuvā.

Ap 2008.gadu sākās galveno konkurējošo uzņēmumu lielie ieguldījumi optiskajos tīklos, kas var nodrošināt ātrumu pat līdz 500 Mbps, un jau drīz pēc tam Latvija iekļuva pasaules ātrumu topos. Turklāt ieguldījumu apjoms neatslābst. Kā norāda Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pakalpojumu kvalitātes nodaļas vadītāja p.i. Aleksandrs Čerņakovs-Neimarks, 2011.gadā kopējie ieguldījumi fiksētajos interneta tīklos bija 35,8 miljoni latu.

Taču Latvijas interneta uzņēmumi kopējās interesēs varējuši arī kooperēties, un šajā ziņā Viesturs Šeļmanovs-Plešs izceļ lielo maģistrālo Lix.lv tīklu, kuru izveidojuši trīs lielākie interneta pakalpojumu sniedzēji Latvijā Latnet, Lattelecom un Telia Latvija un kuram var pievienoties jebkurš cits pakalpojumu sniedzējs, lai uzlabotu sava produkta kvalitāti. Viesturs Šeļmanovs-Plešs uzskata, ka gan intensīvā konkurence, gan spēja sadarboties sistēmas kodola izveidē izskaidro mūsu pārākumu pār Igauniju un Lietuvu.

Tomēr jāatzīst, ka, tāpat kā Latvijā kopumā, arī interneta jomā valda nevienlīdzība vai, citiem vārdiem sakot, digitālā plaisa. Kā uzsver Latvijas Telekomunikāciju asociācijas vadītājs Jānis Lelis, vēl aizvien ir daudz cilvēku, kuriem nav iespēju baudīt straujā interneta labumus. Pēc Eurostat datiem, Latvijā 67% mājsaimniecību ir pieejams platjoslas internets, kas atpaliek no ES vidējā rādītāja – 73%. Tiesa, šo problēmu cerēts samazināt ar lielo «vidējās jūdzes projektu», kura ietvaros ar ES fondu atbalstu cerēts līdz 2015.gadam izveidot optisko kabeļu trases 1900 km garumā. Tas ļautu pieslēgties ātrgaitas internetam vairāk nekā 100 teritorijām, kurām šādu iespēju patlaban nav. 

Tomēr, kā atzīst Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa, jau sasniegtais ir gana nozīmīgs, jo «infrastruktūra ir būtiska konkurētspējai». Taču nedrīkst arī gulēt uz lauriem. «Lai nezaudētu attīstības tempu, jāseko līdzi jaunajām tehnoloģijām, nemitīgi jāveic infrastruktūras modernizācija. Pieprasījums pēc kvalitatīva un ātra datu pārraides pieslēguma arvien pieaug. Mēs nevaram apstāties pie sasniegtā.»

Interneta vēsture pasaulē un Latvijā

1969. Kalifornijā, ASV, tiek radīts Arpanet – pirmais informācijas apmaiņas tīkls, kas darbojas pēc interneta principiem

1971. Tiek nosūtīts pirmais e-pasts

1990.gada augusts. Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā sāk darboties e-pasts

1991. Tiek radīta pirmā world wide web lappuse

1992.gada 2.oktobris. Latvijas interneta dzimšanas diena. Darbu sāk pieslēgums Rīga-Tallina

1993. Pirmā interneta pārlūkprogramma Mosaic

1995.gada 15.jūlijs. Darbu sāk pieslēgums Rīga-Stokholma

1998. Sāk darbu Inbox.lv

2001. Izveido virtuālo enciklopēdiju Wikipedia

2004. Izveido sociālo portālu Facebook

2004. Sāk darbu Draugiem.lv

2005. Izveido video apmaiņas vietni YouTube

2013. Internetu lieto 62% Latvijas iedzīvotāju

Tik daudzveidīgs!

Posted on maijs 15, 2013 by - Pusdienās

Viņš ir mūsu maija zvaigzne, par Imantu Ziedoni saka Lija Brīdaka. «Paldies,» bijis pēdējais vārds, ko dzejnieks teicis laikabiedru atmiņu grāmatas sastādītājai

Zaļajā ielā pie sarkanās septiņstāvu mājas, kur vēl līdz 27.februārim dzīvoja Imants Ziedonis, viss notiek kā parasti maijā. Kastaņu koks, kas lielajam dabas mīlētājam caur logu signalizēja par gadalaiku maiņu, izlaidis koši zaļas lapas. Blondajai zirgastei šūpojoties pār tvirtajiem pleciem, aiziet dzejnieka pēdējo gadu jaunības eliksīrs un palīdze Binnija. Ar Liju Brīdaku, tikko iznākušās grāmatas Mans Ziedonis. Veltījums dzejniekam jubilejā sastādītāju, esam nodomājušas pasēdēt kādā no Imanta iecienītajām tuvējām kafejnīcām. Bites Blūza klubs, kur, pēc nostāstiem, dzejnieks iegriezies gan ar bērnības atmiņu grāmatas Nenoteiktā bija līdzautori Noru Ikstenu, gan ticies ar Māru Zālīti, abiem veidojot To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni, pulksten 11 vēl ir ciet. Apsēžamies restorānā Burga. Dzīvē un dzīvībā allaž tik ieinteresētajam Imantam patiktu skatīties uz te pusdienojošajiem modernajiem biroju jauniešiem, bet augsti metāla pakāpieni būtu smags pārbaudījums kājām. Piens, diemžēl, nav atvests, kafija mums jādzer tieši tāda, kāda garšoja Ziedonim – melna. Labāk ņemam tēju.

«Varbūt šai sarunai piestāvētu vīns?» jautāju Brīdakai, kas dzejnieku pazina jau no 50.gadu beigām un gandrīz reizē ar viņu ienāca latviešu literatūrā. Lija jau pastāstījusi epizodi, kas spilgti raksturo Ziedoni jaunībā. «Vienreiz viņš man  pienāk klāt un saka: «Zini, fizikā ir atvērtās sistēmas. Tās varbūt arī dzejā var izmantot?» Kādu brīdi viņš ar šo ideju nēsājās.»

«Nē, Imants nebija uz vīniem. Kad pie viņa aizgāju ciemos, tad nekad nebija tā – ko mēs dzersim?» 81 gada vecumā joprojām šarmanta un ar asu prātu, Brīdaka atbild. «Kafiju – to jā.»

Ar kafiju, Ziedoņa lielo kaislību, ko mūža nogalē viņš slimās sirds dēļ diemžēl nedrīkstēja malkot, cik vēlētos, Lija Brīdaka un dzejniece Olga Lisovska cienātas arī pēdējā tikšanās reizē ar dzejnieku pagājušā gada decembrī. Imanta dzīvesbiedre Ausma Kantāne, izrādījās, aizskrējusi pēc svaigām maizītēm, medmāsa, kas viešņas ielaida pa durvīm, neprata tulkot dzejnieka vārdus tik labi kā viņa tuvākais cilvēks. Viņas, nosēdinātas iepretim mājastēvam, mulsušas. «Bija grūti, jo, protams, tas nebija vairs tas Imants, kuru pazinām un ar kuru ilgi bijām kopā,» Lija nopūšas.

Imanta pazinējiem visvairāk sāpējis paradokss – lai arī viņa runasspējas bija ietekmējusi slimība, talantīgās smadzenes turpināja ģenerēt idejas, viņu neatstāja gribasspēks, emocionāli viņš bija tikpat inteliģents kā agrāk. «Jā, pēdējoreiz, [jau pēc Jaunā gada], kad viņš pa telefonu piezvanīja, Ausma saka: «Nu, Imantiņ, parunā.» Bet nekas tur neiznāk…,» atceras Brīdaka. «Bet tad viņš saņēmās, pateica vienu teikumu: «Tagad tu laikam ar mani vien nodarbojies.» Kad sarunu beidzām, viņš teica: «Paldies!» Šis džentlmeniskums, gādība – to visu laiku esmu no viņa izjutusi. Tas saglabājās līdz pat pēdējam brīdim.»

Kad pats vairs nevarēja rakstīt, Imants centās savas domas diktēt citiem. Radoša cilvēka nolemtībā turpināja būt apsēsts ar dažādām grāmatu idejām, mudināja tās īstenot. «Pat viņa jaunākā māsa, Anitas kundze, teica: «Viņš saka, lai es rakstu grāmatu par mūsu jaunību. Bet kur nu es… grāmatu, es nekad neesmu grāmatu rakstījusi!»,» pasmaida Lija Brīdaka.

Grāmatu, kur būtu apkopoti laikabiedru spriedumi par viņu pašu, Ziedonis Brīdakai ierosinājis veidot jau pirms laba laika. «Kad mēs aizgājām decembrī, viņš vēlreiz stingri uzstāja. Sapratu – daudz lūgumu viņš man vairs neizteiks, ir jāpiekrīt.» Saņēmis Lijas solījumu, Ziedonis viņai atsūtījis vēstuli ar 20 cilvēku vārdiem, kuri varētu par viņu izteikties. Tos bija fiksējusi kāda no dežūrējošajām medmāsām, apakšā – Imanta paraksts.

Šādas atmiņu grāmatas latviešu literatūrā jau ir, līdzīga tapusi arī Ojāram Vācietim, bet unikāls ir fakts, ka šoreiz atmiņu apkopojumu iniciējis pats «grāmatas objekts». Tas atkal ir ļoti ziedoniski, spriež Lija. Tas arī lielā mērā ietekmēja saturu.

Imants bija neatkarīgs, bet nekad netiecās pēc slavas un varas. Brīdaka citē domātāju Frānsisu Bēkonu: «Dīvaina ir tiekšanās pēc varas pār citiem, pazaudējot varu pašam pār sevi, pazaudējot brīvību.» Saka: katrā lietā, ko Ziedonis darīja, viņš aizgāja brīvs.

Pavisam jauniņus, aizbraukušus uz literatūras dekādēm PSRS dienvidu republikās, viņus abus pārsteigusi šiem reģioniem raksturīgā ilgā sēdēšana pie gariem, bagātīgi klātiem galdiem. «Imants no sākuma visā skatījās ar smaidu, kad redzēja, ka tas bezgalīgi atkārtojas, pienāca pie manis un sacīja: «Ko tu te sēdi, iesim ārā staigāt!» Es neuzdrīkstējos, bet Imants uzdrīkstējās. Viņš aizgāja pat no ļoti augstām amatpersonām.»

Atmiņu grāmatā Ziedonis ap sevi gribējis pulcināt cilvēkus, kas bija viņam svarīgi. Ļoti gaidījis gan savu 80 gadu jubileju 3.maijā, gan grāmatu. «Likās, ka Imants gribēja vēlreiz pabūt sabiedrībā, gribēja redzēt attieksmi pret sevi. Viņš nevēlējās, lai tā būtu viņa slavināšanas grāmata. Tieši otrādi, viņš pasvītroja: lai raksta visu, arī slikto. Gribēja sarunu, laikabiedru vērtējumu,» saka Lija Brīdaka. Izdevniecība Zvaigzne ABC, pie kuras viņa vērsusies ar ideju, bijusi pretimnākoša, bet strikta: lai paspētu līdz dzimšanas dienai, apcerēm par Ziedoni jābūt gatavām mēneša laikā. Brīdaka rakstītāju skaitu pieaudzējusi līdz 56, cilvēki bijuši neticami atsaucīgi. «Daži paši piezvanīja un teica: viņi arī grib piedalīties. Sabiedrības attieksme pret Ziedoni ir apbrīnojama. Arī par grāmatu ir liela interese – atklāšanas vakarā vien pārdoti vairāk nekā 200 eksemplāru! Protams, šis ir viņa mēnesis, viņš ir mūsu maija zvaigzne.»

Lijai ir žēl, ka Imants nevarēja paturēt grāmatu rokās. Tajā ievietots portrets, ko fotogrāfs un Ziedoņa draugs Gunārs Janaitis paspēja uzņemt divas dienas pirms viņa nāves. Teksts tajā brīdī jau bijis gatavs drukai, Brīdaka izmisumā prātojusi – ko tagad darīt? «Neko,» teikusi Māra Zālīte. «Vai visi pārrakstīs savu tekstu skumjākā tonalitātē? Nē, lai Imants paliek tāds, kā viņš ir.» To apstiprināja arī citi autori.

Grāmata ir par vienu cilvēku, bet domas neatkārtojas, tas šajā gadījumā ir lielākais sasniegums. «Ziedonis parādās tik daudzveidīgs!» iesaucas Lija. «Viņš jau vispār ir tik daudzpusīgs ar savu literāro žanru dažādību… Un viņa personības diapazons – no sabiedrībā mīlēta cilvēka, kas prata sarunāties, bija mazliet švītīgs, vienmēr izskatīgs, līdz darbarūķim, kas pieslēdzās dažādiem projektiem, ieklausījās, zināja kaut ko gandrīz par visām dzīves nozarēm.»

Caur šo grāmatu viņa vēlreiz ir sapratusi, cik daudz Ziedonis ir paspējis padarīt, kā tas ietekmējis visu sabiedrību. «Iesākumā viņš centās reformēt sīkas lietas. Atceraties epifāniju, kā viņš mazos suvenīriņus, «diegugalu tautu dēlus» necieta? Iestājās pret to, ka autoriepā sastāda puķes un aizrādīja: «Neēd, bērniņ, kad dziesmu dzied.» Runāja par  ikdienišķām morāles lietām. Ka jāprot mācīt, nepamācot, jāizkopj katram savs stils, personība. Jākopj sava apkārtne un savs laikmets – viņš vienmēr no mazākā gāja uz lielāko.» 

«Guntars Krasts, [kura palīgs premjera postenī bija Ziedonis], raksta par to, kā viņi palīdzēja pārnākt mājās [trimdas dzejniekam] Andrejam Eglītim, kā Latvijas institūtu dibināja, ko Vaira Vīķe-Freiberga vadīja, pirms viņa kļuva par prezidenti. Viņa arī savā vērtējumā saka: «Es nekad nebūtu kļuvusi par prezidenti, ja Imanta nebūtu.» Viņa nopelni ir milzīgi.»

Imants būtu gandarīts, uzzinot, ka, pēc izdevniecības, tipogrāfijas un papīra ražotāju lēmuma, katra Latvijas skola par brīvu iegūs šīs grāmatas eksemplāru. 

Pēc stundas, aizejot ieēst zupu Bites Blūza klubā, uzzinām, ka Ziedoņa daudzveidības kausam kādu pilienu varēja pieliet arī šīs vietas saimnieks, Dailes Zigis. 2001.gadā atvērto mūzikas restorānu Ziedonis apmeklējis no tā pirmās dienas. «Man bija liels pagodinājums, kad viņš pirmoreiz tā – opā! – ienāca,» Zigis emocionāli saka. «Dzērām kafiju. Man bija interesanti ar viņu, es varēju pieskarties leģendai, bet es ceru, ka viņam bija interesanti arī ar mani. Blūzs patiesībā ir sarežģīta forma, viņam bija svarīgi uzzināt tā filozofiju. Epifānijas, Krāsainās pasakas – tas jau savā ziņā arī ir blūzs, tikai tur, protams, nav izmantots blūza taktsmērs.» Abi klausījušies pasaules blūza dižgarus. Uz vakara dzīvajiem koncertiem Ziedonis gan nav nācis, tie notiek pārāk vēlu. Zigis zinājis, ka viņa veselība nav spīdoša, sapratis, kāpēc dzejnieks viņu apciemo retāk un retāk. Tomēr jau tad, kad bija ļoti slims, Imants šad un tad izrāvies no mājas uz blūza restorānu, ienācis te ar Binniju, ar kādu no māsiņām.

Zigis par Ziedoņa nāvi uzzinājis ārzemēs. Atgriežoties redzējis svecītes, kas bija saliktas pie dzejnieka mājas. Kāds posms abiem ir noslēdzies. Vasarā arī viņa klubs pārcelsies uz jaunām telpām tepat Dzirnavu ielā, tuvāk centram, bet Zaļās ielas stūris Zigim vienmēr saistīsies ar Ziedoni.

Ēdienkarte

Ingvera tēja un zivju zupa Bouillabaisse

Ir jautā

Posted on maijs 15, 2013 by - Viedoklis

Kas būtu nepieciešams, lai Latvija uzvarētu Eirovīzijā?

Guntars Račs, mūziķis, producents:

Pareiza dziesmas izvēle. Ja nav īstās dziesmas, tad nekāds šovs pasākumu neglābs. Veiksmīga skaņdarba izvēli varētu veicināt cita pieeja dalībnieku atlasei, piemēram, konkurss par to, kurš var labāk izpildīt kāda cita, nopietnāka autora iepriekš sacerētu dziesmu.

Laima Vaikule, dziedātāja:

Svarīgs ir izpildītāja talants un harisma, arī priekšnesumam ir jābūt neaizmirstamam. Dziesma, izpildītājs, kostīmi – tam visam jāpaliek skatītāja atmiņā vismaz uz divām stundām.

Ēriks Stendzenieks, reklāmas aģentūra !Mooz:

Eirovīzija ir reklāmas, mārketinga un izklaides pasākums, kam nav nekāda sakara ar mūziku. Kļūda ir mēģinājums meklēt dziesmu, kuru apaudzēt ar kustību un šovu. Jāsāk ar domu – ar ko mēs varam pārsteigt Eiropu? Humora izjūta, sarkasms, brīnums… Un no tā ir jāveido tēls, kas jānoved līdz dziesmai.

Forums, ne templis

Posted on maijs 15, 2013 by - Viedoklis

Kā muzejiem kļūt atvērtākiem ilgtermiņā, ne tikai vienu nakti gadā

Tāpat kā paši muzeji savu misiju variē no «būt par prieka un radošuma avotu iespējami plašam lietotāju lokam» līdz vienkāršam funkciju uzskaitījumam «vākt, pētīt un saglabāt», arī lietotāji muzeja lomu definēs atšķirīgi. Vieniem muzejs būs vieta, kur baudīt mākslu vai apgūt vēsturi, citiem asociēsies ar iespēju iepazīt gadskārtu ieražas, doties skolu mācību ekskursijās, vēl citiem ar pirmo randiņu, Muzeju nakti vai vienkārši tikšanos ar draugiem.

Kāds tad īsti ir 21.gadsimta muzejs? Tam, ka muzejs vairs nav ne retumu krātuve, ne templis, bet gan atvērta vieta diskusijām un jaunatklājumiem, piekritīs gan paši muzeji, gan muzeju lietotāji. 

Mūsdienīgs muzejs seko sabiedrības izmaiņām un mainās līdzi laikam, mēģina iedzīvoties tirgus apstākļos un pārdot savu preci un pakalpojumus. Es labprāt sagaidītu brīdi, kad muzeju pārraudzības institūcijas, tālredzīgi plānojot ieguvumus, muzeju pastāvīgo ekspozīciju apmeklējumu nodrošinātu bez maksas (kā tas ir, piemēram, Lielbritānijas nacionālajos muzejos – Teitā, Britu muzejā, V&A, Liverpūles muzejā u.c.), jo galvenā muzeju sabiedriskā atdeve ir izglītota, toleranta un radoša sabiedrība. Jautāsit, cik reāla ir šāda vīzija Latvijā? Manuprāt, tas atkarīgs no kultūrpolitikas veidotājiem, lobija un pilsoniskās iniciatīvas.

21.gadsimtā muzejam arī vairs nepiedien savu kolekciju turēt ieslēgtu krājumā vai atrādīt pastmarkas lieluma attēlos mājaslapā. Jau tuvākajā nākotnē liels trumpis muzeja attiecībās ar lietotāju būs spēja īstenot pārdomātas digitālās stratēģijas, kas cita starpā nodrošinās pieeju labas izšķirtspējas muzeja krājumu attēliem – paredzot iespēju tos palielināt, koplietot sociālajos tīklos, uzlikt kā ekrāna tapeti utt. Muzeju mājaslapas ir instrumenti, ar kuru palīdzību var nodrošināt krājuma pieejamību, daloties ar unikālajām kolekcijām un stāstiem, kas glabājas muzejos, īpaši izceļot ikdienā nepieejamo krājuma daļu un sagatavojot labvēlīgu augsni muzeja klātienes apmeklējumam. Tāpēc liels prieks par tādiem digitālās pieejamības etaloniem kā Googleartproject.com un jaunatklāto Rijksmuseum Amsterdamā. Viens no muzeju lielākajiem izaicinājumiem 21.gadsimtā būs veidot sinerģijas ar citām kultūras un radošajām industrijām, lai spētu konkurēt kultūras patēriņa tirgū. Muzeji, līdzīgi arhīviem un bibliotēkām, ir kultūras mantojuma glabātavas, tomēr tie nedrīkst aizmirst par unikālo – populārās izglītošanas un kvalitatīva brīvā laika pavadīšanas funkciju. Lai muzeji būtu aktīva sabiedrības kultūras dzīves daļa, nepieciešama atvērtība pasaulei un profesionalitāte, kura var veselīgi attīstīties vienīgi eksperimentiem atvērtā menedžmenta kultūrā un ar adekvātu materiāltehnisko nodrošinājumu. Pārmaiņas Latvijas muzejos šajā virzienā ir notikušas, bet līdz šim bez vēriena.

Tāpēc ar nepacietību gaidu Latvijas muzeju rekonstrukciju īstenošanu, kas likumsakarīgi pieprasīs ne tikai fizisko, bet arī attieksmes pārstartēšanu. Pašreiz sāktie nacionālas nozīmes muzeju kapitālprojekti (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, Rīgas Motormuzejs, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Rīgas pils ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un tam paralēli arī Latvijas nacionālā muzeju krājuma digitālā metasistēma) ir ilgi gaidīts notikums, lai muzeju nozare kā pēdējā no kultūras industriju saimes tiktu pie modernas infrastruktūras un ilgtermiņā spētu piedāvāt konkurētspējīgu kultūras produktu.

Nav vairs vagara

Posted on maijs 15, 2013 by - Komentārs

SVF atkal ir tikai padomdevējs. Daži šaubās, vai politiķi spēs sadzirdēt ieteikumus

Viens no galvenajiem neatbildētajiem jautājumiem par Latvijas nākotnes attīstību – vai mūsu politiķi ir spējīgi pieņemt saprātīgus lēmumus tikai tad, ja tā ir viņu vienīgā cerība neiekrist bezdibenī?

Par nelaimi, tieši tā par viņiem domā daudzi cilvēki gan Latvijā, gan ārpus tās, un iemesli šādām šaubām nav tālu jāmeklē. Atkal un atkal esam nonākuši līdz pareiziem lēmumiem, mokoši brienot cauri gļēvulības, savtības un demagoģijas brikšņiem. 

Tā bija 1994.gadā, kad visu Saeimas frakciju vadītāji bija jāaizvelk uz Vašingtonu un jānosēdina Baltā nama ārkārtas situāciju vadības telpā, lai pārliecinātu, ka beidzot jāpieņem lēmums par Krievijas armijas izvešanu. Tā bija laikā no 1998. līdz 2002.gadam, kad dažādas valdības atrada visādus ieganstus neizveidot īpašu iestādi korupcijas apkarošanai, līdz kļuva skaidrs, ka bez Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja radīšanas Latvija neiekļūs NATO. Tā bija arī pirmskrīzes laikā, kad viens valdības pārstāvis pēc otra bramanīgi skandēja, ka Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas aizvien satraucošākie brīdinājumi par ekonomikas pārkaršanu ir pārpratums un muļķības – līdz brīdim, kad 2008.gada beigās viņiem bija nāves bailēs jāskrien pie tā paša SVF un EK, lai viņus izpestī no katastrofāla bankrota.

Tāpēc nav brīnums, ka nereti Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pārstāvju izteicienos par Latvijas gatavību eiro jaušama skepse. Briselē un Frankfurtē daudzi aizvien nav pārliecināti, ka pēc iestāšanās eirozonā Latvija nesāks rīkoties tāpat kā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā – kā izlaidīgs puisis, kurš saderinās ar bagātu līgavu un ar grūtībām turas uz strīpas līdz kāzām, bet, kā iznācis no baznīcas, tā sāk mest acis pa kreisi. Vai Latvija arī pēc 2014.gada 1.janvāra būs gatava nemitīgi domāt par atbildīgu un attīstību veicinošu politiku? Risināt problēmas, nevis no tām slēpties? Vai arī kritīs kārdinājumā slinkot un cerēt, ka no grūtībām var izšmaukt ar nepelnītu veiksmi un sīkām blēdībām, līdz kādā jaukā dienā atkal pamodīsimies aizas malā?

Šie skarbie jautājumi radās, lasot pirmdien publiskoto Starptautiskā Valūtas fonda misijas paziņojumu par secinājumiem pēc vizītes Rīgā. Kopš Latvija ir atmaksājusi SVF aizdevumu un tā pārstāvniecības Rīgā galvenais atlikušais darbs ir sakravāt koferus, fonda pārstāvju viedoklis par Latvijā notiekošo vairs nav valdībai saistošs un misiju ierašanos nepavada krīzes gados ierastais nervozais sasprindzinājums. Vārdu sakot, ja valdība grib, tā var mierīgi un pieklājīgi pamāt ar galvu un pēc sarunas beigām iemest SVF ieteikumus miskastē.

Taču – vai tā būtu prātīgi? Protams, nevar teikt, ka šai organizācijai vienmēr ir taisnība, tomēr tās analītiskā kapacitāte un pieredze padara to par vienu no pasaules ekonomiskās domas centriem. Jau 2002.gadā SVF saredzēja pirmās pārkaršanas pazīmes Latvijā, un, par nelaimi, šīs bažas izrādījās ļoti pamatotas.

Tāpēc tagad, pirms vēl nav pilnīgi aizmirsies, cik sāpīgi ir šādu padomdevēju pārtapšana nepielūdzamos aizdevējos – vagaros, ir jo sevišķi svarīgi pievērst uzmanību tam, ko SVF misija secinājusi par Latvijas ekonomisko stāvokli.

Kopumā atzinums ir labvēlīgs. Fonds prognozē valstij stabilu izaugsmi – 4% – un nesaredz būtiskus inflācijas draudus. Turklāt arī atzinīgi novērtē Latvijas soļus, kas samazinājuši risku no nerezidentu depozītiem vietējās bankās. SVF pirms gada pievērsa sevišķu uzmanību šai problēmai, un nesenā Kipras banku krīze pamodināja arī Eiropas institūciju un žurnālistu interesi par jautājumu, vai aizdomīgu austrumnieku nauda tagad nemeklēs ceļus no Nikosijas uz Rīgu. Acīmredzot šajā gadījumā Latvijas varas iestādes ir ņēmušas vērā šīs bažas un pratušas laikus rīkoties.

Tās ir labās ziņas. Tomēr nevajag ļaut SVF uzmundrinošajiem vārdiem iežūžināt. Eirozonā ekonomiskā situācija turpina pasliktināties, un budžetam draud lielas papildsaistības Liepājas metalurgam izsniegto garantiju dēļ. Ir pat ļoti iespējams, ka nākamā gada budžeta veidošana atkal prasīs ja ne konsolidāciju, tad vismaz smagas izvēles par prioritātēm.

SVF vēstījums ir skaidrs: Latvijai jāliek uzsvars uz nevienlīdzības samazināšanu. Ziņojumā izteikts sevišķs atbalsts Labklājības un Finanšu ministrijas priekšlikumiem paaugstināt neapliekamo minimumu, tā samazinot nodokļu slogu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Taču SVF tikpat skaidri norāda, ka šādu izmaiņu labā Latvijai būtu jābūt gatavai atteikties no tālākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanas, kura dod ievērojami lielāku labumu cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem.

Pērn tieši par šo jautājumu valdībā notika strīds, un, kā jau tas bijis ne reizi vien, beigās vēlme samazināt nevienlīdzību tika veiksmīgi aizmirsta. Nozīmīgs apliecinājums Latvijas spējai risināt problēmas pirms, nevis pēc to uzsprāgšanas, būtu nopietna un atbildīga ķeršanās pie nodokļu sistēmas un darba tirgus pārveides, lai veicinātu nodarbinātību un mazinātu sociālo plaisu. SVF ieteikumi šajā jautājumā ir neobligāti atgādinājumi par lietām, kuras pašas interesēs Latvijai obligāti būtu jādara.

Komentārs 140 zīmēs

Kā rūdījās tērauds. Liepājas metalurga vadība turpina ignorēt valdību. Tagad viņiem nākas runāt ar policistiem, kuru rokudzelži netiks nodoti pārkausēšanai.

Tipiska Latvijas hokeja komanda. Zaudē Austrijai, kura bija jāsagrauj. Uzvar Slovākiju, kurai bija jāzaudē. Tik tikko noturas augstākajā līgā, un faniem nervi čupā.

«Hope I die before I get old.» Negribētos šo The Who sentenci attiecināt uz simpātiski hipsterīgo
Radio101, un Nīls Jangs mierina, ka «rock and roll will never die».

Brīvbiļetes un geji

Posted on maijs 15, 2013 by - Komentārs

Vēlēšanās Rīgā partijas sacenšas par SC piedāvāto dienaskārtību

Varbūt Rīgas domes deputātu kandidātiem nav jāzina, ka ģimenes biļete zoodārzā maksā 12 latus. Jo pašvaldību vēlēšanās vissvarīgākie esot sociālie un saimnieciskie jautājumi. Varbūt tāpēc nav svarīgi, ka Rīgas pašvaldības priekšnieki pērn balsoja valodu referendumā, un galvenais ir, lai skolēniem pusdienas un kopā ar pensionāriem arī sabiedriskais transports bez maksas, lai arī cik tas maksātu.

Pirmdien Latvijas televīzijas diskusiju cikla Izvēlies nākotni! debatēs piedalījās visu 12 Rīgā pieteikto sarakstu pārstāvji. Aptaujas rāda, ka Rīgas domē droši iekļūs trīs no tiem – apvienotais Saskaņas centra un Gods kalpot Rīgai, Vienotības un VL–TB/LNNK. Vēlēšanu lielākā intriga – vai 5% barjeru pārvarēs vēl kāds, un, ja pārvarēs, vai nodrošinās Ušakovam ar Ameriku vairākuma koalīciju arī turpmāk.

Aptauju pārliecinošais līderis SC/GKR gan prognozē sev vairāk nekā pusi balsu vēlēšanās un vairākumu arī nākamajā Rīgas domē. Tiesa, līdera priekšvēlēšanu uzvedība palaikam ir teju histēriski nervoza un nebūt neliecina par mierīgu sava pārākuma apzināšanos. Tomēr vēlēšanu dienaskārtību tam ir izdevies definēt. Vienā vārdā tās galvenais punkts ir – brīvbiļetes.

Saņemot kopā gan kandidātu solījumus, gan savstarpējos pārmetumus, vēlēšanu diskusiju galveno tematu var formulēt šādi: vai brīvbiļetes sabiedriskajā transportā ir svarīgākas nekā rēķini par apkuri. Tas nudien ir «saimniecisks un sociāls» jautājums, kā pieņemts eifēmiski dēvēt populisma birumu šajā kampaņā.

Šādā diskusijā SC ir būtiskas priekšrocības – atlaides sabiedriskajā transportā dažām rīdzinieku kategorijām jau ir, kamēr citi tās vēl tikai cenšas pārsolīt, bet ziema jau ir pagājusi, līdz ar to apkures rēķini sarukuši, un arī Vienotības piedāvātais namu siltināšanas temats nešķiet spiedīgi aktuāls. Turklāt valsts sekmīgā atkopšanās no krīzes nozīmē lielākus nodokļu ieņēmumus arī Rīgas pilsētas budžetā, līdz ar to strauji rūkošais rezerves fonds, no kura dome kā no brīnumaini rūgstoša poda aumaļām smeļ naudu arvien lielāka budžeta deficīta segšanai, vismaz līdz vēlēšanām vēl neizsīks pavisam.

SC ir izdevies tik sekmīgi likt konkurentiem diskutēt par to, vai nauda aug kokos, ka it kā mazāk svarīgs nu šķiet vēlēšanās Rīgā vienmēr diemžēl svarīgais etniskais jautājums. Par to savā starpā sacenšas galvenoties «latviskās partijas», pirmām kārtām Vienotība un VL–TB/LNNK. 

Tomēr SC/GKR par «visiem rīdziniekiem» tik svarīgajiem saimnieciskajiem jautājumiem diskutēt TV debatēs bija deleģējis nevis, piemēram, Vadimu Baraņņiku, Vjačeslavu Stepaņenko vai kādu citu tikpat saimniecisku personāžu, bet gan Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesori Ausmu Cimdiņu. (Viņai 45.numurs sarakstā un, ņemot vērā SC elektorāta refleksus likt plusiņus pie krieviskiem uzvārdiem, maz izredžu būt nākamajā domē un lemt par brīvbiļetēm un apkures tarifiem.)

Profesore Cimdiņa pateica, ka viņas pārstāvētā partija visas atlaides saglabāšot. Bet par Ušakova publisko atbalstu valodu referendumam paskaidroja, ka politiķi bieži vien runājot vienu, bet darot citu, turklāt tas esot valdības, nevis pašvaldības jautājums, taču viņa personiski Ušakovu saprotot.

Debašu vērotājiem pikantāki varēja šķist citi temati, piemēram, par «izzadzējiem» un «godīgajiem 20% «otkatiem»», mācīšanos no Indijas pieredzes attieksmē pret Uzvaras pieminekli vai «zaļā» aptieku biznesmeņa Gunta Belēviča ekoloģisko briežu gaļu Rīgas skolēniem par brīvu. 

Neviens no diskusijas dalībniekiem nezināja, cik diviem vecākiem un diviem bērniem maksā ģimenes biļete Rīgas zoodārzā. Toties nebija vienaldzīgo par raidījuma vadītāju veiksmīgi izvēlēto vērtību testa jautājumu – vai nākamgad atļaus seksuālo minoritāšu gājienu Rīgā. Atbildes bija no kategoriskiem «nē» līdz izvairīgiem «lai nav propaganda» un «ne Rīgas centrā». 

Politiķu attieksme pret seksuālajām minoritātēm ir daudz skaidrāka «sarkanā līnija» starp Eiropu un Krievijas dominēto postpadomju telpu nekā piedraudējumi, ka «krievi nāk», vai aicinājumi «latviešiem nepadoties». Geji un lesbietes arī lielai daļai vēlētāju šķiet bīstamāks ļaunums nekā Putins kaimiņos un «misters 20%» pašu mājās. Homofobija plus brīvbiļetes diemžēl būs itin laba recepte iekļūšanai nākamajā Rīgas domē.

Bet galvenais politiskais jautājums vēlēšanās Rīgā ir par to, vai SC paliks pie varas vēl četrus gadus. Vēlēšanu iznākums var jūtami ietekmēt pašreizējās valdības koalīcijas arvien trauslāko stabilitāti. Taču Ušakova partijai likmes ir daudz augstākas – pēc neiekļūšanas valdībā aizpērn neveiksme vēlēšanās Rīgā šogad varētu nozīmēt šā pirms astoņiem gadiem uztaisītā politiskā projekta galu vismaz tā pašreizējā veidolā. Līdz ar to mazināt arī izredzes Saeimas vēlēšanās nākamgad. Pāradresējot Vienotības priekšvēlēšanu reklāmas saukli, tieši SC pazaudēt Rīgu nozīmētu pazaudēt Latviju. 

Lai kāds būtu vēlēšanu iznākums, SC vadoņi šajā savā Staļingradā jau pirms kaujas var svinēt vienu svarīgu uzvaru – konkurenti cīnās nevis pret, bet gan par viņu piedāvāto vēlēšanu programmu. Tā var izrādīties rīdziniekiem dārga, taču SC droša biļete varas saglabāšanai Rīgā.

Komentārs 140 zīmēs

Kas mēs esam? To taujā Saskaņas centrs un nu arī Drošības policija, kas pārbauda Ušakova vietnieka Rubika izteikumus, ka 1949.gada deportācijas bijušas «pamatotas». 

Ministrs Sprūdžs var kaut vai atkāpties, taču smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs Saeimas vairākumam atkal ir likums.

Dārgie sakari. Zaļajai zemniecei Grigulei referendums pret eiro esot vienīgais veids, kā sasniegt tautu.

Gatavi?

Posted on maijs 15, 2013 by - Redaktores sleja

 

Dažas nedēļas pirms vēlēšanām aplūkojot partiju reitingus Rīgā, ir grūti nedomāt par divām lietām. Par kļūdām. Un par nākotni.

Šaha superdators uzkārtos, ja mēģinātu izskaitļot, cik atšķirīgs patlaban būtu politiskais spēles laukums galvaspilsētā un visā valstī, ja «buldozers» Ainārs Šlesers pirms nepilniem trim gadiem nebūtu savu ietekmi Rīgas domē samainījis pret biļeti uz politisko Titāniku PLL, kas nogrima ārkārtas vēlēšanu vētrā.

Vai vēl atceraties «Šlesakova» tandēmu Rīgā – enerģisko Aināru un piemīlīgo Nilu -, kurā raugoties nevajadzēja ilgi lauzīt galvu, ko nozīmē «vice» un ko «zic» priekšsēdētāja loma?

No Šlesera šefības atbrīvojies Ušakovs ir pāraudzis pieredzējušo kolēģi un pēdējos gados uzbūvējis Rīgā vērienīgu kontroles sistēmu, kurā prasmīgi dāļā burkānus un cērt pletnes, nostiprinot savu ietekmi.

Turklāt dara to ar smaidu un ir tik populārs, ka pusducis citu kandidātu netiktu līdzi. Un reti kurš arī gatavs sacensties. Vērojot, kā vēlēšanām vīkšas konkurenti, redzams, ka jaudīgākie smagsvari aizslīdējuši vēl pirms cīņas, bet rekrutētie paslepšus šķielē uz izeju no šīs gaļasmašīnas. Uz ko viņi īsti ir gatavi – lasiet šajā žurnāla numurā.

Kā tas beigsies? Dzīves un arī politikas skaistums ir neparedzamībā. Vienām kļūdām seko citas. Vienām vēlēšanām – nākamās, bet nemainīga paliek iespēja katrā situācijā izvēlēties jēdzīgāko risinājumu, kāds tobrīd rādās pieejams. Rīdziniekiem par mierinājumu jāteic – palasiet pirmsvēlēšanu analīzi par Jūrmalu, tur iet vēl gaužāk.