Viņš ir mūsu maija zvaigzne, par Imantu Ziedoni saka Lija Brīdaka. «Paldies,» bijis pēdējais vārds, ko dzejnieks teicis laikabiedru atmiņu grāmatas sastādītājai
Zaļajā ielā pie sarkanās septiņstāvu mājas, kur vēl līdz 27.februārim dzīvoja Imants Ziedonis, viss notiek kā parasti maijā. Kastaņu koks, kas lielajam dabas mīlētājam caur logu signalizēja par gadalaiku maiņu, izlaidis koši zaļas lapas. Blondajai zirgastei šūpojoties pār tvirtajiem pleciem, aiziet dzejnieka pēdējo gadu jaunības eliksīrs un palīdze Binnija. Ar Liju Brīdaku, tikko iznākušās grāmatas Mans Ziedonis. Veltījums dzejniekam jubilejā sastādītāju, esam nodomājušas pasēdēt kādā no Imanta iecienītajām tuvējām kafejnīcām. Bites Blūza klubs, kur, pēc nostāstiem, dzejnieks iegriezies gan ar bērnības atmiņu grāmatas Nenoteiktā bija līdzautori Noru Ikstenu, gan ticies ar Māru Zālīti, abiem veidojot To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni, pulksten 11 vēl ir ciet. Apsēžamies restorānā Burga. Dzīvē un dzīvībā allaž tik ieinteresētajam Imantam patiktu skatīties uz te pusdienojošajiem modernajiem biroju jauniešiem, bet augsti metāla pakāpieni būtu smags pārbaudījums kājām. Piens, diemžēl, nav atvests, kafija mums jādzer tieši tāda, kāda garšoja Ziedonim – melna. Labāk ņemam tēju.
«Varbūt šai sarunai piestāvētu vīns?» jautāju Brīdakai, kas dzejnieku pazina jau no 50.gadu beigām un gandrīz reizē ar viņu ienāca latviešu literatūrā. Lija jau pastāstījusi epizodi, kas spilgti raksturo Ziedoni jaunībā. «Vienreiz viņš man pienāk klāt un saka: «Zini, fizikā ir atvērtās sistēmas. Tās varbūt arī dzejā var izmantot?» Kādu brīdi viņš ar šo ideju nēsājās.»
«Nē, Imants nebija uz vīniem. Kad pie viņa aizgāju ciemos, tad nekad nebija tā – ko mēs dzersim?» 81 gada vecumā joprojām šarmanta un ar asu prātu, Brīdaka atbild. «Kafiju – to jā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.