Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Neesmu sev krēslus nozīmējusi»

Posted on augusts 20, 2014 by - Tēma

 


Kas, jūsuprāt, būtu Latvijas interesēm vēlamākā koalīcija pēc vēlēšanām?
Jau veidojot šo koalīciju, domājām par nākamo, tāpēc paplašinājām valdību ar «zaļajiem zemniekiem». Uzskatu, ka labākas alternatīvas nav un praktiski [šī] ir vienīgā alternatīva, lai Latvija nemainītu savu ģeopolitisko virzienu.

Cik ticama ir iespēja, ka pašreizējā koalīcija turpinās darbu?
Pietiekami ticama, jo visām trim partijām ir diezgan stabils vēlētāju atbalsts. Protams, ir liela daļa neizlēmušo [vēlētāju]. Ir arī tendence, ka SC, nemainot savu attieksmi lielos ģeopolitiskos jautājumos, mēģina pārmaskēties par sociāldemokrātiem. Latvieši tradicionāli vēlas arī balsot par kādu jaunu politisko spēku. Uz to objektīvi varētu pretendēt vienīgi Inguna Sudraba. Bet varu apliecināt, ka [bijušais SAB vadītājs] Kažociņa kungs un Reinika kungs kā Drošības policijas vadītājs ir mani informējuši par problēmām, kas ir [bijušajai] valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai – saistībā ar viņas kontaktiem un sadarbību. Viņi ir apliecinājuši arī to, ka Sudraba par to ir informēta pretēji tam, ko viņa publiski stāsta.

Sadarbību ar Krieviju?
Tā ir sadarbība ar cilvēkiem un institūcijām, kas neatbalsta Latvijas pašreizējo kursu un oficiālo politiku.

Vēl 2010.gadā par iespējamu uzskatījāt koalīciju ar SC, bet tad viedokli mainījāt – vēl pirms valodas referenduma. Kāpēc?
Pēc 10.Saeimas vēlēšanām [bija] brīdis, kad politiskais spēks, kam ir pietiekami liela pārstāvība Saeimā, būtu aicināms valdībā, jo labējiem spēkiem Saeimā bija pārsvars un Vienotība vēlēšanās uzvarēja. Pēc 11.Saeimas vēlēšanām situācija bija diametrāli pretēja. Skaidrāk iezīmējās, ka SC šeit neaizstāv kādas grupas intereses, bet pamatos tā ir kaimiņvalsts diktēta politika. Arī tagad ir kārtējais SC mēģinājums hameleonizēties, un šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts. Lai kā viņi sauktos, tie ir tie paši cilvēki, joprojām ir līgums ar Putina partiju.

Būtiska izmaiņa koalīcijā ir Reformu partijas izzušana. Savulaik Vienotība izrādīja lielu vilšanos, kad Zatlers atlaida Saeimu un vēlēšanās ieguva vairāk mandātu nekā Vienotība. Kāda ir bijusi Vienotības loma Reformu partijas sabrukumā?
Nekāda. (Smejas.) Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav traģēdija, ja parlaments tiek atlaists. [Taču] dot tautai cerības un pēc tam tajās tik ļoti vilties – tā ir mācība par to, kāds ir rezultāts. Ārkārtas vēlēšanās ievēlētajā parlamentā ir ļoti daudzi gadījuma cilvēki.

Par viņu izjukšanu – [Zatlera Reformu partijai] bija vislielākā ministru pārstāvība. Es tomēr gribētu, lai katrs paskatās pats uz sevi. Laiks bija īss, lai izveidotu komandu. Tam pašam Ķīlim bija burvīgs pieteikums reformām, bet, ja tam apakšā nav cilvēku, kas spēj praktiski sagatavot tehnisko plānu, kā tās realizēt, tad rodas vilšanās.

Runājot par plaisu starp ideju un īstenojumu, jūsu vēlēšanu programmā ir pieteikta maksātnespējas administrēšanas reforma. Kā to paveiksit? Vai Vienotība ir gatava uzņemties tieslietu ministra amatu?
Ir gatava, mums ir vairāki potenciāli kandidāti, spēcīgi juristi – Loskutovs, Judins, Karīna Korna. Arī Ilma Čepāne, kura gan nestartē vēlēšanās. Tiesas un maksātnespēja ir [būtisks jautājums], ja runājam par drošību – cik droši varam justies kā tiesiska valsts un cik neapdraudēti šeit grib nākt investori.

Kads signāls investoriem ir Gaida Bērziņa atgriešanās tieslietu ministra amatā, ja tieši Nacionālā apvienība nav tikusi galā ar šo reformu, kas jau ir definēta kā prioritāra?
Ir pusotrs mēnesis līdz vēlēšanām, un tieslietu ministres lēmums atkāpties bija tikpat negaidīts kā lēmums kļūt par ministri. Šajā situācijā neviens koalīcijā nav gatavs pārdalīt sfēras.

Ja koalīcija pēc vēlēšanām nemainīsies, vai valdības sastāvs tiks veidots no nulles?
Ir vairākas sfēras, kas ir jāmaina kardināli, un to var panākt, gan pārdalot atbildības sfēras starp politiskajiem spēkiem, gan mainot cilvēkus. Katrs gadījums jāvērtē individuāli.

Kā redzat savu atbildību pēc vēlēšanām – plānojat vadīt Saeimu, darboties izpildvarā vai varbūt kandidēt prezidenta vēlēšanās?
Mana kā partijas vadītājas atbildība ir panākt, lai mēs labi startētu vēlēšanās un atcerētos, ka ir ļoti svarīga nākamā valdība un parlamenta vadība, jo mums ir tā laime būt ES prezidējošajai valstij. Es it kā ieeju vēsturē kā divu Saeimu priekšsēdētāja, bet tie ir četri gadi – viens termiņš. Protams, tu uzkrāj pieredzi, iegūsti kontaktus. Lai izmantotu prezidentūrā savu [spīkeres] pieredzi, es būtu gatava to darīt tālāk. Bet labi saprotu, ka amatus dala pēc vēlēšanām.

Par [valsts] prezidentūru neesam diskutējuši. Man tikko kāds žurnālists jautāja: «Kuluāros runā…» Es neesmu tajos kuluāros bijusi un nekad neesmu sev kādus krēslus tā ļoti iepriekš nozīmējusi. Zinu, ka esmu minēta kā potenciāls kandidāts, bet pašlaik tas nav aktuālākais jautājums.

Pirms gada izteicāties, ka uztvertu kā pagodinājumu izvirzīšanu eirokomisāra amatam. Ja Dombrovskim piedāvā citu augstu amatu ārpus EK, vai jūs kļūtu par Latvijas kandidāti?
(Smagi nopūšas.) Būtu jāskatās, kāda ir situācija Vienotībā un Latvijā, vai varu atļauties kandidēt. Tā pašlaik nav mana prioritāte, jo mani tiešām ļoti uztrauc, lai ģeopolitiskais kurss pēc vēlēšanām nemainītos. Ja izvērtēšu, ka mana pieredze ir vairāk vajadzīga šeit, es vispār šādu iespēju neizskatīšu.

Prezidenta vēlēšanu dienā Saeimā uzsvērāt, ka tiesiskums ir svarīgākais valsts stūrakmens. Vai ZZS iesaistīšana valdībā un ietekmes došana Aivaram Lembergam stiprina šo stūrakmeni vai vājina?
ZZS nav Aivars Lembergs viens pats. Arī šī frakcija demokratizējas. Kopumā ir jautājums, vai koalīcija spēj nosargāt tiesiskuma jautājumus. Skaidrs, ka šī koalīcija ir rīcībspējīgāka nekā bija Dombrovska valdība pēdējā brīdī, kad viens partneris ar nemitīgiem ultimātiem darbu bremzēja.

Kā šajos gados, kopš vadāt Saeimu, ir attīstījušās jūsu attiecības ar Lembergu? Kā jūs tās tagad raksturotu?
Nekādas. (Smejas.) Man nav nekādu attiecību ar Aivaru Lembergu, man pat nav viņa telefona. Ja ir kādi jautājumi risināmi tieši attiecībā uz Ventspils partiju, Saeimas prezidijā darbojas Jānis Vucāns, ar kuru regulāri satiekamies, un arī koalīcijas sēdēs piedalās Guntis Blumbergs. Bet personīgi man Lembergs nav neko prasījis, un nekad es viņam personīgi neesmu solījusi, nekad Puzē neesmu bijusi.

2010.gada vēlēšanās Vienotība solīja «stipru KNAB». Pašlaik tas ir pārvērsts vājā, slikti pārvaldītā institūcijā. Kāpēc nav izdevies šo solījumu izpildīt?
KNAB pašlaik ir ļoti skumjš stāsts. Divu cilvēku nespēja sastrādāties ir radījusi to, ka šī iestāde ir vāja. Cik zinu, premjere ar ģenerālprokuroru mēģina rast [risinājumu], ja ir nepieciešams, tad jāveic kādi institucionāli grozījumi. Tas joprojām ir svarīgs uzdevums [korupcijas apkarošana], atkal pieminot ģeopolitiku, nenovērtēt par zemu to, kas notika Ukrainā, kur milzīga korupcija noveda pie tā, ka nav ticības iekšējai varai un tā ir ļoti vājināta.

Vienotība ir vadījusi visas trīs valdības aizvadītajos četros gados. Tomēr liela daļa no solījumiem nav īstenota. Ir izdarītais – Latvija iestājusies eirozonā, dzimstība pieaugusi, ir ekonomiskā izaugsme, taču nav solītā 1,1 miljona darbavietu, nevienlīdzības samazinājuma līdz ES vidējam līmenim, priekšlaicīgas mirstības samazinājuma par 20%, sabalansēta budžeta, uzņēmēju pieauguma par 50%, zemākā bezdarba Baltijā. Kāpēc tas nav izdevies?
Virzība ir bijusi, tie ir objektīvi un subjektīvi apstākļi, kāpēc kāda no konkrētām lietām ir vai nav izpildīta, bet nav tā, ka nav bijis mēģinājuma šīs lietas realizēt.

Vienotība ir pārvaldījusi Satiksmes ministriju, kurai nesekmējas vilcienu iepirkumos. Gadi iet, vilcienu nav. Kāpēc?
(Ietur pauzi, smejas.) Sadzīviskās sarunās atbildu, ka tā ir latviešu neiedomājamā alkatība. Zinu, cik nenormāli daudz lobiju staigāja uz iepriekšējo konkursu. Izgāza. Ka var otru [konkursu] izdomāt, kur ir par 40 miljoniem lielāka cena nekā tādiem pašiem vilcieniem Igaunijā, jāsaka godīgi – man prātā ienākt nevarēja, ka tik ļoti var ignorēt sabiedrības intereses. Latvijas sabiedrība diemžēl ciniskā veidā bija pieradināta pie trīs miljonu intereses, bet 40 – es nevaru citādi [kā par alkatību to] nosaukt.

Kurš ir tas alkatīgais?
Es nezinu, bet tā ir valsts nauda. Ja vienkārši gribam naudu izmest vējā kādās interesēs, tas ir nožēlojami un skumji.

Pirms četriem gadiem vēlēšanu programmā rakstījāt: «Vienotība. Dombrovskis. Latvija.» Pēc trim gadiem Dombrovskis atkāpās, atstājot līdz galam neatbildētus jautājumus par pašas Vienotības lomu šajā pēkšņajā demisijā. Kādas bija jūsu sajūtas, uzzinot par šo Dombrovska soli?
Milzīgs pārsteigums. Vienmēr esam bijusi komanda, jo labi esam nodalījuši atbildības sfēras – viņam par valdību, man par partiju. Zolitūdes situācijā bija daži partijas biedri, kuri par to [nepieciešamību valdībai demisionēt] man minēja, bet teicu – Dombrov­skis to nedarīs nekad. Tāpēc man bija liels pārsteigums, un tajā nav ne Vienotības intrigu, ne pamudinājuma. Bija pilnīgi skaidri izrunāta iekšēja vienošanās – Dombrovskis vadīs valdību, vadīs nākamo [ES] prezidentūru, ies uz vēlēšanām, un, ja būs iespēja, Āboltiņu nominēs komisāra kandidātam.

Esat spilgta politiķe, kurā savienojas pretējas iezīmes: spēja savaldīties, piemēram, stāvot svilpjoša hokeja fanu pūļa priekšā, tomēr citreiz par nepatīkamu žurnālista jautājumu varat uzsprāgt un pret politiskajiem sāncenšiem būt asa. Diena savulaik citēja, ka esot solījusi «nožņaugt» Zatleru un Dzintaram īsziņā rakstījusi, ka meļus nosper zibens.
Zatleru nožņaugt neesmu gribējusi nekad un tādus teikumus neesmu lietojusi – tas ir pilnīgs izdomājums! Par meļiem, ko nosper zibens, parakstos zem katra vārda vēlreiz.

Pēc 12 gadiem politikā nav ērtu vai neērtu jautājumu. Bet man patīk sarunāties ar profesionāliem žurnālistiem. Neprofesionalitāte ir tiešām lieta, kas mani… uzspridzina. Protams, politiķim ir jākontrolē emocijas, bet pasarg, Dievs, ka mēs visi būtu roboti.

Rudais kardināls

Posted on augusts 20, 2014 by - Tēma

Kopš Valda Dombrovska demisijas nostiprinājusi vienpersonisku līderību Vienotībā, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa tālu pārspēj abu pārējo valsts vadītāju – prezidenta un premjeres – pieredzi gan publiskajā, gan aizkulišu politikā. Viņu dēvē par pašlaik visietekmīgāko politiķi Latvijā. Āboltiņa sakās nolikusi malā eirokomisāra ambīcijas, bet – vai viņa var kļūt par nākamo Valsts prezidenti?

Tajā drēgnajā 19.februāra pēcpusdienā Saeimas spīkeres kabinets vairāk atgādina Saktas puķu tirdziņu nekā deputāta darba vietu – plašie trešā stāva apartamenti grimst ziedu klēpjos. Gaviļniece, uzcirtusi ugunssārtos matus sev raksturīgā kuplā vilnī virs bālās pieres, sagaida viesus, kas tērcītēm plūst uz Saeimas galveno ēku, lai neformāli sveiktu politiķi apaļajā 50 gadu jubilejā. Priekšsēdētāja ir labā noskaņojumā, vēlīgi pieņem apsveikumus, fotografējas ar viesiem un dalās priekā par kādu īpašu velti: Saeimas apsardzes vīri no rīta uzdāvinājuši glezniņu – karikatūru, kurā Āboltiņa attēlota izkāpjam no Mercedes limuzīna. Ceļā viņai ir peļķe, kurai miesassargi gādīgi pārklājuši pāri kažoku, lai spīkere nesabristu kurpes.

«Viņa šodien ir ietekmīgākais Latvijas politiķis,» saka Saeimas lielākās frakcijas Saskaņas centrs vadītājs Jānis Urbanovičs. Āboltiņa ir cilvēks, ar kuru rēķinās. Ne vien partijas biedri, bet arī konkurenti publiski gatavi runāt pēc principa – labu vai neko.

«Sieviete ar ļoti spēcīgu gribasspēku, labām organizatora dotībām. Varbūt daudziem ne ar pārāk patīkamām emocijām, bet tomēr spēj [Vienotību] turēt vienā, es neteiktu – iejūgā, bet ritmā, lai organizācija spētu funkcionēt,» saka bijušais Reformu partijas valdes loceklis, tagad Vienotības biedrs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. «Viņas melnajā sarakstā es negribētu nonākt,» atzīst Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, slavējot spīkeres polittehnoloģiskās iemaņas. «Profesionāla politiķe,» uzsver ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, atzīmējot abu politisko spēku labo sadarbību, kas balstīta savstarpējā cieņā un izpratnē. «Nevaru atcerēties, ka viņa publiskajā telpā pret mūsu premjera kandidātu Aivaru Lembergu būtu bijusi nekorekta,» teic Brigmanis.

Tikmēr pie izslēgta diktofona politiķi ir atklātāki un sauc vēl citas Saeimas spīkeres iezīmes. «Cariene!» – tā viņu dēvē kāda Vienotības deputāte. «Tas ne vienmēr nozīmē ko sliktu. Tas ir noteikts pārvaldības modelis, kas ir bijis kaut kad labs, bet tagad daļai sabiedrības varētu būt diskutējams.» Ar šo apzīmējumu arī tiek raksturota savstarpējo attiecību kultūra partijā, iekšējā lēmumu pieņemšanas procesā un Saeimā kopumā. Šajā raksturojumā sajaucas spēcīgais politiķes tvēriens, harisma, labi attīstīta politiskās konjuktūras izjūta un spēja atbilstoši rīkoties – brīžiem favorītisms, brīžiem galma intrigas, malā atbīdot ideālus, ar kuriem savulaik politikā ienāca Jaunais laiks un tā deputāte Solvita Āboltiņa.

Nebaidās slidena ledus

Kopš premjera Valda Dombrovska pēkšņās atkāpšanās pērn Āboltiņa ir pieredzējušākā un spēcīgākā politiķe Vienotībā, kurai ir izšķiroša ietekme uz lēmumiem. Varas zenītā viņa nonāca 2011.gada vasarā, kad, par spīti dažādiem strāvojumiem, izdevās panākot triju labēju partiju apvienošanos. «Talantīgs cilvēks. Orientācija var patikt vai nepatikt, bet tas ir elles darbs – [partiju vadīt],» saka Vienotības valdes locekle Ilze Viņķele. Arī domes priekšsēdētāja Sandra Kalniete uzsver Āboltiņas lomu vienotas partijas tapšanā. Kaut arī abām ne reizi vien bijušas viedokļu atšķirības, spējušas panākt kompromisus. «Viņa ir diezgan kaislīgs cilvēks, reizē arī ļoti pragmatiska. Ja tāda nebūtu, nevarētu strādāt ar tik brīvdomīgu un nedisciplinētu kopu, kāda ir Vienotība, kur katrs ir mākslinieks pats par sevi,» saka Kalniete.

Premjera amatam izvirzot kluso, politiķu uzdevumus izpildīt radušo ierēdni Laimdotu Straujumu, Vienotība nošāva vairākus zaķus – atrada veidu sadarbībai ar «zaļzemniekiem», iespēju piesaistīt virkni reģionu līderu, un vienlaikus Solvita Āboltiņa nostiprināja savu ietekmi partijā, jo Straujuma nav cilvēks ar izteiktām politiķa ambīcijām. Kā neapstrīdamai partijas līderei Āboltiņai paveras arī jaunas karjeras iespējas. «Manuprāt, viņa ir vienīgais cilvēks, kurš uz visu apkārtējo fona spētu būt par prezidentu,» saka Āboltiņas draudzene, bijusī iekšlietu ministre Linda Mūriece, kas politiku ir pametusi. «Viņa ir pietiekami ambicioza, šeit visu jau sasniegusi un neko citu nevarētu gribēt.» Pati Āboltiņa uz tiešu jautājumu par kandidēšanu atbild izvairīgi – tas pašlaik nav apspriests.

Politikā ienākusi pirms divpadsmit gadiem, bijusī Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore ātri tika pamanīta, lai gan netika uzreiz ievēlēta 8.Saeimā, bet deputāta mandātu saņēma uz laiku. «Gudra, emocionāla, patriotiska un mācīties spējīga,» Jaunā laika dibinātājs Einars Repše uzskaita Āboltiņas plusus, sakot – joprojām lepojas ar cilvēkiem, kurus reiz ievedis politikā. Tikai ar partiju, kas Āboltiņas vadībā izaugusi no JL, vairs nevarot lepoties – vara un amati kļuvuši svarīgāki par darbiem. «Šī sērga sākās jau aptuveni pirms gada. Lēmums par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju – atlikts, Būvniecības likums – atlikts, aizsardzības finansējuma palielināšana – atlikta, veselības ministra izvēle – atlikta, veselības reforma – atlikta. Nespēja izlemt ir koalīcijas preču zīme,» saka Repše, kurš vēlēšanās konkurē ar paša dibinātu jaunu partiju Latvijas attīstībai.

Divpadsmit gadi politikā nav atstājuši uzreiz redzamas pārmaiņas Āboltiņas tēlā – tie paši spilgtie kostīmi un ugunssarkanie mati. Viņa arī nebaidās kāpt uz slidena ledus, cerot vairot savu popularitāti. 2012.gadā devās sveikt hokeja fanus pārpildītā arēnā un ar smaidu izturēja to, ka viņu skaļi izsvilpa. Vēl agrāk, 2007.gadā, drīz vien tika izbalsota televīzijas šovā Dejo ar zvaigzni.

«Politika padara ciniskāku,» komentē Vienotības deputāts Edvards Smiltēns, taču slavē spīkeri par spēju saglabāt emocionalitāti, vienlaikus svarīgos brīžos esot principiāli stingrai. Kā uzskata kādreizējie Jaunā laika biedri, Āboltiņa šo gadu laikā strauji augusi kā politiķe, kļuvusi profesionālāka, arī pašpārliecinātāka. Taču līdz ar to attīstījušās arī citas rakstura iezīmes, piemēram, favorītisms un vēlme kontrolēt visu parlamentā un valdībā notiekošo. Saeimas darba kārtībā ir bijuši vairāki gadījumi, kad lēmuma pieņemšanā papildus jau panāktajām vienošanām starp koalīcijas partneriem atsevišķi tiek noskaidrots arī priekšsēdētājas viedoklis. Negatīvas atbildes rezultātā jautājums svītrots no darba kartības.

Daži Vienotības biedri uzskata, ka Āboltiņa zaudējusi ideālus, kļuvusi par tipisku varas politiķi, kurai forma svarīgāka par saturu – aci nepamirkšķinādama, viņa pārtrauks koalīcijas sanāksmi, lai dotos pārģērbties pirms oficiālo ārvalstu viesu uzņemšanas. «Viņa grib būt taisnīga, viņai ir svarīgi [citu] viedokļi, bet nav skaidrs, kādiem mērķiem, jo tie netiek ņemti vērā,» norāda kāda politiķe.

«Nebiju iedomājies, ka tik daudziem deputātiem vēl līdz šai dienai ir šī [Saeimas] atlaišanas trauma. Arī Vienotībai, arī Solvitai Āboltiņai,» saka eksprezidents un Reformu partijas dibinātājs  Valdis Zatlers, kuram 2011.gadā Vienotība bija solījusi atbalstu Saeimas spīkera amatā, taču balsu pietrūka un šo krēslu sev saglabāja Āboltiņa. Zatlers atzīst, ka Reformu partijai kā «pārmaiņu nesējam» nevarēja būt ilgs mūžs, taču uzskata – nodibinot šo jauno politisko spēku, viņš 2011.gadā izglābis Vienotību no nosmakšanas ZZS apskāvienos. Tāpēc žēl, ka uz «tiesiskuma viļņa», kas nāca ar ārkārtas vēlēšanām, nav izdevies atrisināt vēl virkni valstij nozīmīgu jautājumu. Piemēram, panākt atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas, valsts kapitālsabiedrību pārvaldības reformu. Trūcis gribas un atbalsta arī no Vienotības. Taču naudas ietekmi politikā izdevies samazināt, salīdzinot ar to, kāda tā bijusi agrāk: «Šobrīd Saeimā jūt divu grupu ietekmi – ātro kredītu bizness, kuri reāli ietekmē politiskos procesus, un maksātnespējas administratoru lobiju,» uzskata Zatlers. 

Balsojumā par ātro kredītu ierobežošanu Āboltiņa bija starp tiem, kas neatbal-stīja izmaiņas, dēvējot par nekvalitatīvām. Savukārt maksātnespējas jomas reformēšanā Vienotība nav izrādījusi aktivitāti, atstājot šo jautājumu Nacionālās apvienības ziņā. Spīkere nekādu iniciatīvu nav izrādījusi arī samilzušo KNAB problēmu risināšanā. Var tikai minēt, vai tas ir tādēļ, ka tuvi viņas ģimenes draugi pirms pāris gadiem nonāca KNAB redzeslokā – birojs atklāja bijušā Dailes teātra vadītāja Aivara Līņa koruptīvos darījumus ar Nacionālā teātra vadītāju Ojāru Rubeni, un arī Rīgas Mūzikas internātvidusskolas direktores Maijas Leipcigas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Taču ir jautājumi, par kuru lemšanu Saeimas spīkere, pēc zinātāju teiktā, ir izrādījusi īpašu interesi – Valsts ieņēmumu dienesta vadības izvēle un Iekšlietu ministrijas pārraudzība. Iespējams, tā ir tikai sakritība, taču šajās jomās ne reizi vien ir pārklājušās arī viņas dzīvesbiedra Jāņa Āboltiņa biznesa intereses.

Vīra bizness

Lietus noberztie bruģakmens vēderi lepni spīd visā Ieroču ieliņas garumā. Daudzdzīvokļu nami mijas ar uzprišinātām, nelielām ēkām, pie kurām automašīnas cieši saspiedušās garā rindā līdz pat ielas 8.namam. Pāris metru pirms tā uzstādīta zīme, kas liedz šeit atstāt auto. Dzeltenajā namā otrpus augstam žogam mīt Āboltiņu ģimene. Zīmes esot uzstādītas pēc Drošības policijas iniciatīvas – tāda ir atbilde uz mediju jautājumiem par šo tematu.

Ar dažādiem tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem Āboltiņu ģimenei – gan spīkerei, gan viņas dzīvesbiedram, tagad autobiznesā iesaistītam uzņēmējam Jānim Āboltiņam – ir senas un ciešas attiecības. Kā liecina vairāku avotu teiktais, ģimenes draugu un labu paziņu lokā ir bijušā Valsts policijas priekšnieka Jura Rekšņas ģimene, labi kontakti ir arī ar citiem iekšlietu sistēmas bijušajiem un pašreizējiem darbiniekiem.

Var tikai minēt, vai un cik daudz tas ietekmējis Jāņa Āboltiņa biznesu, tomēr Iepirkumu uzraudzības birojā pieejamā informācija liecina – tieši Iekšlietu ministrijas aģentūrā Jāņa Āboltiņa pārstāvētajām firmām labi sekmējies iepirkumos. Piemēram, 2007.gada nogalē Āboltiņa kā valdes locekļa pārstāvētā firma Ive Motors viena mēneša laikā tika pie trim lieliem iepirkumiem Iekšlietu īpašumu valsts aģentūrā – kopā ar vēl divām kompānijām uzvarēja konkursā par speciālo ugunsdzēsības automobiļu piegādi 19,7 miljonu latu vērtībā un ar dažu nedēļu starpību atsevišķi no citiem autopiegādātājiem vinnēja vēl divos iepirkumos par attiecīgi 2,02 un 4,7 miljoniem latu. Tas bija Kalvīša valdības pēdējais darba mēnesis, bet iekšlietu ministrs bija nākamais premjers Ivars Godmanis.

Aizdomas par politisko sakaru izmantošanu vīra biznesa sekmēšanā publiski izskanēja arī pirms vairākiem gadiem, kad valdībā tika virzīti noteikumi, kas paredzēja deleģēt Āboltiņa pārstāvētajai asociācijai Latvijas auto tiesības administrēt autopārvadātāju rindas uz robežas. Tāpat interesanta sakritība redzama, raugoties uz maksātnespējas administratoru, ko valsts piesaistīja Liepājas metalurgam – valsts kā lielākā kreditora izvelētais Haralds Velmers pirms pāris gadiem administrēja Jānim Āboltiņam daļēji piederošās firmas Kame maksātnespējas procesu. Saeimas spīkere gan jebkādu lomu Liepājas metalurga administratora izvēlē noliedz un uzsver, ka nekad dzīvē ne pati, ne vīrs Velmeru neesot redzējuši.

Jautāta par nākamās valdības sastāvu, ja pēc vēlēšanām izdosies turpināt pašreizējo koalīciju, Saeimas spīkere stingri atbalsta tagadējā ārlietu, kultūras un iekšlietu ministra palikšanu amatā, uzsverot, ka arī Valsts prezidents pēc Zolitūdes traģēdijas aicinājis Rihardu Kozlovski (agrāk Reformu partija, tagad Vienotība) palikt postenī un uzraudzīt izmeklēšanu. Lūdzot vairākiem politikas zinātājiem novērtēt, kāds īsti ir iekšlietu ministra īpašais pienesums, saņēmu šādu raksturojumu: «Viņš neiejaucas ministrijas darbā.» Savukārt informācija, kas ir žurnāla Ir rīcībā, liecina – tieši Kozlovska pārraudzītajā nozarē iepirkumu jomā notiek procesi, kas raisa nopietnus jautājumus par likumsargu interešu konfliktiem, vienlaikus pildot pienākumus kontrabandas apkarošanā un arī pelnot šajā procesā.

Saeimas spīkere izrādījusi interesi arī par Valsts ieņemumu dienesta (VID) vadības maiņu pērn, stāsta zinātāji. Šajā jautājumā Vienotības spice pat sagājusi ragos ar finanšu ministru Andri Vilku, jo viņš uzticēja amatu Inārai Pētersonei, nevis partijas līderu lobētajam VID ģenerāldirektora vietniekam Kasparam Čerņeckim, kurš ir tuvs līdzgaitnieks Vienotības biedram, ilggadējam finanšu ministru Repšes un Vilka ārštata padomniekam Jānim Dambītim. Pēdējais ir pretrunīga persona valsts sistēmā, jo tiek raksturots kā cilvēks, kurš savulaik līdzējis Finanšu ministrijā un VID apkarot Vladimira Vaškeviča «augoni», taču vēlāk esot aizrāvies un sācis palīdzēt uzņēmējiem risināt problēmas, ja VID ticis uz pēdām. Dambītis to gan noliedz: «Lai piesakās, kuram esmu palīdzējis kaut ko sakārtot.» Taču viņš neslēpj, ka ir personīgi pazīstams ar spīkeres vīru, abus vienojot kopēju partijas jautājumu risināšana kongresos.

Interviju atsaka

Iztaujāt pašu Solvitu Āboltiņu par visiem jautājumiem, kas radušies šā raksta tapšanas gaitā, personīgi nebija iespējams, jo viņa interviju raksta autorei atteica. Šis gadījums, kad Saeimas spīkere izvēlas, ar kuriem žurnālistiem runāt un ar kuriem ne, nav vienīgais – atteikumu intervijai saņēmis arī LTV raidījums 1:1, stāsta tā vadītāja Inga Spriņģe. Tomēr Āboltiņu aizstāv viņas partijas biedre, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, pēc viņas domām, mediju attieksme pret Solvitu Āboltiņu pēdējos gados esot netaisna: «Tas, ko viņa pamatīgu izdara, pazūd aiz nelielām, ļoti subjektīvām rakstura izpausmēm.»

Jautāta par būtiskākajiem darbiem politiskajā karjerā, Āboltiņa nosauc Juridiskās komisijas vadīšanu 8.Saeimā, vēlāk tieslietu ministra darbu, kurā izdevies reformēt notāru, tiesu izpildītāju un citas jomas, arī Vienotības vadīšanu, panākot politiskos spēku konsolidāciju, un sevi sauc par veiksmīgu Saeimas priekšsēdētāju, kas atvērusi parlamentu sabiedrībai. «Cilvēkiem jāvar justies piederīgiem, ir jāveicina doma, ka var ietekmēt lēmumus,» saka Āboltiņa, kā būtiskāko risku sava politiskā spēka nākotnei minot ieslīgšanu pašapmierinātībā.

Tomēr spīkeres darbi ne vienmēr tiek līdzi vārdos solītajam. Tā vedina domāt arī kāds it kā sīks gadījums, kuru pastāsta Saeimas kancelejas direktors Māris Steins (viņa atlaišanu Āboltiņa cenšas panākt nopietnu Saeimas drošības sistēmas trūkumu dēļ). Pirms ilgāka laika kāda sieviete, kas bieži piketē pie Saeimas, oficiālas ekskursijas laikā vēlējusies parunāt ar parlamenta priekšsēdētāju, un viņas nokļūšana līdz spīkeres kabineta durvīm nepatīkami pārsteigusi Āboltiņu. Steins gan drīzāk ir pārsteigts par pašas politiķes reakciju: «Mums ir demokrātiska valsts, un viņa Saeimā atradās saskaņā ar ekskursijas plānu, tikai gribēja tikties.»

Muku… no dzīves!

Posted on augusts 20, 2014 by - Analīze

Valsts regulāri tērē naudu kampaņām, lai pārliecinātu cilvēkus nesēsties pie auto stūres reibumā. Mums tapis zināms gadījums, kad tiesa attaisno autovadītāju, ko policija pieķērusi smagā reibumā. «Tas bija liels teātris ar iepriekš zināmu iznākumu,» tiesas sēdi raksturo ceļu policists

Viedtālrunī uzfilmētā video policists jautā sievietei, kas sēž pie auto stūres: «Šodien arī dzērāt?» «Nu, šodien tikai dzēru, ne jau vakar,» viņa atbild. «Es lūdzu!» sieviete jau nez kuro reizi te laipni, te aizkaitināti jautā policistam, vai «mēs varam sarunāt». Izdzirdējusi kārtējo «nevaram», viņa iesaucas: «Jūs esat debili vai izliekaties?»

Blonda sieviete biezā, tumšā jakā un biksēs videofragmentā acīmredzami nervozē un runā mazliet juceklīgi. Uz jautājumu, kur dzīvo, viņa rāda ar pirkstu «tur» un, jautāta, no kurienes brauc, pirkstu pamet pretējā virzienā – «no turienes». Viņa piekrīt, ka «tādā stāvoklī» braukt nedrīkst, un paskaidro: «Muku! Muku (..) no dzīves!»

Par auto vadīšanu dzērumā Andrai Veipai policija todien uzrakstīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Viņas izelpā konstatēja vairāk nekā 1,5 promiles, par ko likums paredz piemērot administratīvo arestu, 1200-1400 eiro sodu un vadītāja tiesību atņemšanu uz četriem gadiem. 

Limbažu rajona tiesā šī lieta ieguva pavisam citu pavērsienu. Veipa stāstīja, ka pirmoreiz policisti viņu apstādināja nedzērušu, lika pūst alkometrā un palaida. Tas viņu satrauca un, gabalu pabraukusi, «lai nomierinātos», viņa iedzēra liķieri Carolans, kurš atradies auto, un mašīnu vairs nav vadījusi. Pēc brīža atkal piebraukuši policisti, piedraudējuši viņai un sastādījuši protokolu. 

Trīs šajā epizodē iesaistīto policistu liecības Limbažu rajona tiesas tiesnesis Kārlis Jansons apšaubīja, toties noticēja Veipas versijai, ko policijā dēvē par tipisku dzērājšoferu blēņu stāstu, kas sagudrots, lai izvairītos no atbildības. «Tiesai nav nekāda pamata apšaubīt A.Veipas iepriekš minētos paskaidrojumus, sevišķi to, ka viņa alkoholu lietojusi pēc tam, kad beigusi vadīt automašīnu,» melns uz balta rakstīts spriedumā. Tiesnesis Jansons izlēma lietu izbeigt, un Veipa pie atbildības netika saukta. «Tas bija liels teātris ar iepriekš zināmu iznākumu,» tiesas sēdi raksturo viens no iesaistītajiem ceļu policistiem Andis Krauja, kurš tajā piedalījās liecinieka statusā.

Tiesas spriedumu Vidzemes reģionālā policijas pārvalde nepārsūdzēja, un, iespējams, šo lietu nelielajos Limbažos tā arī aizmirstu, ja vien tajā nebūtu iesaistīti arī Rīgas policisti.

Lieta iekavējusies

Kā izriet no tiesas spriedumā izklāstītajām Rīgas ceļu policistu Anda Kraujas un Arņa Bārzdiņa liecībām, viņi todien, šāgada 5.aprīlī, norīkoti darbā Saulkrastos. Stāvot uz ceļa jūras pusē, pamanījuši pretī braucošu VW Beetle, kura vadītājs, ieraugot policijas auto, strauji nobremzējis un iegriezies kādas mājas pagalmā, nerādot virzienrādītāju. Tas licies aizdomīgi, un policisti devušies pakaļ auto. No «vabolītes» izkāpusi sieviete, metusies bēgt un klauvējusi pie mājas durvīm. No mājas iznākusi saimniece un teikusi, ka sievieti nepazīst. «Viņai bija streipuļojoša gaita, nesakarīgs runasveids un spēcīga alkohola smaka,» sastapto autovadītāju dienesta ziņojumā aprakstīja Krauja.  

Pēc aizturēšanas izrādījies, ka šī scēna risinājusies ne vairs Saulkrastu, bet Limbažu novada teritorijā, un pēc policijas dežūrdaļas ieteikuma rīdzinieki izsaukuši Limbažu iecirkņa policistus. Lai limbažnieki viņus varētu vieglāk atrast, sarunājuši satikties pie Saulkrastu pilsētas robežas uz vecās Tallinas šosejas. Ar Veipas atļauju viņas «vaboli» līdz robežzīmei aizstūrējis inspektors Krauja. Kad atbraucis Limbažu iecirkņa jaunākais inspektors Sandijs Gūtmanis, viņš ar alkometru divreiz pārbaudījis alkohola koncentrāciju sievietes izelpā. Tiesas materiāli rāda, ka ar neilgu laika distanci veiktie mērījumi uzrādījuši 1,84 un 1,67 promiles, kas, ierēķinot kļūdas procentu, nozīmē, ka minimālais reibums bijis 1,5 promiles. Pamatojoties uz Kraujas rakstisko dienesta ziņojumu, kurā izklāstīti notikušā apstākļi, inspektors Gūtmanis sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu.

Lēmums par sodu, kas pienākas par auto vadīšanu tik smagā reibumā, ir jāpieņem tiesai. Administratīvo pārkāpumu kodekss nosaka – gadījumos, kad sods par izdarīto pārkāpumu ir autovadītāja tiesību atņemšana, lieta ir jāizskata ne vēlāk kā triju darba dienu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas (izņemot situācijas, kad apreibinošo vielu noteikšanai taisa ekspertīzi). Šajā gadījumā starp administratīvā protokola sastādīšanu un tiesas spriešanu pagāja vairāk nekā trīs mēneši. Pirmā tiesas sēde gan notika jau 8.aprīlī, bet tajā izlemts pieaicināt lieciniekus (policijas darbiniekus) un lietu atlikt līdz 13.maijam. Šajā datumā lieta nav izskatīta, jo tiesnesis saslimis, un vēlāk nozīmēta 15.jūlijā. Pēc Limbažu tiesas sniegtās informācijas, tik ilgs laiks pagājis tiesneša atvaļinājuma dēļ. Vai šis laiks patiesībā nav izmantots, lai meklētu veidus, kā lietu nokārtot par labu Veipai, atliek tikai minēt.

Taču vienu ar šo lietu saistītu jautājumu tiesnesis Jansons izlēma jau pirmajā tiesas sēdē aprīlī, proti, atdot izņemto automašīnu Veipas dzīvesbiedram Jurim Veipam. Viņš tiesā bija vērsies ar iesniegumu, ka uz sievas vārda reģistrētā automašīna kā kopmanta pieder arī viņam, un fakts, ka tā ir izņemta, «nesamērīgi ierobežo manas tiesības lietot arī manu īpašumu, kas man nepieciešams ikdienā».

Tiesnesis šo lūgumu apmierināja, atsaucoties uz 2013.gada 24.oktobra Satversmes tiesas spriedumu, kas par Satversmei neatbilstošu pasludināja praksi līdz soda nomaksāšanai neatdot izņemtos auto to īpašniekiem gadījumos, ja pārkāpumu pieļāvusi cita persona. Tieslietu ministrija Ir nesniedza skaidrojumu, vai Satversmes tiesas spriedums dod pamatu uz aizturēto autovadītāju vārda reģistrētos transporlīdzekļus atdot laulātajiem un vai tā tagad ir parasta prakse, jo, pēc ministrijas ieskata, tā būtu spiediena izdarīšana uz tiesu. Valsts policijā teica: tā nav izplatīta prakse.

Meklē pretrunas liecībās 

Kad Krauja un Bārzdiņš 15.jūlijā devās uz tiesas sēdi Limbažos, viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka notikušā apstākļi tiks sagriezti ar kājām gaisā. Savādi likās tikai tas, ka tiesas sēde ir tik ilgi pēc notikuma. Ja būtu kādas aizdomas, varbūt kā pierādījumu lietai mēģinātu pievienot jau teju piemirsto video, kurā Krauja savā telefonā bija uzfilmējis Bārzdiņa dialogu ar Veipu pie Saulkrastu robežzīmes. «Dažkārt konfliktsituācijas uzfilmēju, lai būtu pierādījums» viņš pamato, kāpēc ķēries pie filmēšanas. 

Rīgas policisti tiesas zālē notiekošo uztvēruši kā pazemojumu, un tas viņiem atstājis iespaidu, ka tiesnesis, Veipa un viņas advokāts darbojas vienotā frontē. «Tiesnesis mēģināja mani izprovocēt, uzdeva tādus jautājumus, it kā es būtu muļķis,» Ir atstāsta Krauja. Piemēram, tiesnesis vēlējies noskaidrot, kāpēc rīdzinieki aizturēšanas darbības veica citā teritorijā. «Kad pajautāju, vai, arī redzot noziegumu, man tajā būtu tikai jānoskatās, tiesnesis teica: tu, štrunta policists, te nelecies! Man žoklis atvērās, pāris sekundes nezināju, ko teikt,» notikušo atstāsta Krauja. (Tiesas sēdes protokolā, ar ko iepazinās Ir, gan šāda epizode nav atspoguļota.)

No sprieduma var saprast, ka tiesā detalizēti testētas policistu veiktās darbības. Tajā piefiksēti vairāki apstākļi, kas, pēc tiesneša domām, dod pamatu «apšaubīt inspektoru sniegtās informācijas patiesīgumu». Tiesai šaubīgi liekas tas, ka divus tiesas sēdē izstāstītus faktus Krauja nav pieminējis dienesta ziņojumā. Pirmkārt, ka līdz Saulkrastu robežai ar Veipas auto aizbraucis viņš. 

Otrkārt, ka no mājas, kuras pagalmā iebraukusi Veipa, iznākusi kāda sieviete un teikusi Veipu nepazīstam. «Parasti īsi apraksta faktus, un tobrīd šie nelikās tik svarīgi. Tad jau romāns būtu jāraksta,» Krauja pamato, kāpēc tie neparādījās dienesta ziņojumā. «Galvenais, ka viņa visu [gaidīšanas] laiku bija mūsu redzeslokā un alkoholu nelietoja.»

Vēl viens tiesas šaubu avots – Gūtmaņa sastādītajā administratīvā pārkāpuma protokolā norādīts, ka Veipa, braucam reibumā, aizturēta pulksten 17.05, bet no Kraujas dienesta ziņojuma «tiesa saprot, ka plkst.17.05 inspektori braukuši Saulkrastu novadā un aiz ceļa zīmes «Apdzīvota vieta» izbraukuši uz vietējas nozīmes ceļa Limbažu rajonā». Līdz ar to tiesa secina, ka policisti «nekādā ziņā nevarēja plkst.17.05 jau būt apstājušies» un «konstatēt, ka A.Veipa šajā brīdī vada automašīnu».

Bet pavisam tiesas ticību policistiem ir dzēsis fakts, ka Krauja tiesas sēdē nepareizi nosaucis Veipas auto krāsu – viņš minējis dzeltenu, bet patiesībā tā bija zila. «Pa šo laiku tik daudz auto apturēts – neatcerējos,» komentē policists.

Norādot uz šīm «pretrunām», tiesa konstatē, ka lietas apstākļu izklāsts pārkāpuma protokolā «ir apšaubāms» un «nav iegūti pietiekoši pierādījumi», ka «A.Veipa iepriekš minētajos apstākļos un laikā būtu vadījusi transportlīdzekli, būdama alkohola ietekmē». Vienlaikus tiesa norādījusi – nav strīda, ka Veipai konstatēts reibums.

Sprieduma teksts neliecina, ka Veipas liecību patiesums tiesā pārbaudīts tikpat detalizēti. Atšķirībā no policistu teiktā viņa, piemēram, stāstījusi, ka iebraukusi paziņu mājas pagalmā, kad ieradušies policisti. Tiesībsargu komunikācijas veidu viņa iztēlo kā asu, kas viņu satraucis. «Godīgi sakot, kad es ļoti uztraucos, man trīc rokas un sāp galva,» tiesas sēdes protokolā atreferēts viņas pamatojums, kāpēc vēlāk viņa ceļmalā apstājusies un iedzērusi.

No tiesas materiāliem nav skaidrs, vai tā ir kritiski izvērtējusi iespēju dabūt 1,5 promiles, kas uzskatāms par smagu reibumu, ceļmalā iemalkojot Carolans liķieri. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra alkohola, narkotisko un psihotropo vielu reibuma ekspertīzes nodaļas vadītāja Ira Aleksandrjana, nezinot konkrēto cilvēku, sarunā ar Ir atturējās vērtēt, cik liķiera jāizdzer, lai dabūtu šādu reibumu, vienīgi norādīja – no viena malka tas noteikti nav. Daudz promiļu var uzrādīt, ja mērījums veikts tūlīt pēc iedzeršanas, taču otrreizējā pārbaudē, ko policisti atkārto pēc 15 minūtēm, tad vajadzētu uzrādīt nulli vai tuvu tam. Iepriekš minētie mērījumi ļauj secināt, ka autovadītāja, visticamāk, alkoholu lietojusi agrāk.

Tiesneša Kārļa Jansona viedokli Ir neizdevās noskaidrot. Limbažu rajona tiesā paskaidroja, ka Jansons līdz 10.septembrim ir atvaļinājumā un ka tiesas darbiniecei nav izdevies ar viņu sazināties, lai nodotu Ir jautājumus.

Mīklainais ceļš policijā

Tiesas spriedumu desmit dienu laikā no pilna sprieduma paziņošanas dienas varēja pārsūdzēt Vidzemes apgabaltiesā, taču tas nav noticis. Kāpēc policija to nedarīja, nav skaidrs. Valsts policijas Vidzemes pārvalde ar preses sekretāres starpniecību atbildēja, ka policijai šādu tiesību neesot, un rosināja vērsties Limbažu prokuratūrā, jo «tiesas lēmumu likumību administratīvajās lietās uzrauga prokurors». 

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes ceļu policijas bataljona komandieris Kaspars Spalvēns gan saka: policija to varēja pārsūdzēt, un viņa pirmā saruna ar Vid-zemes pārvaldes kolēģiem bijusi tāda, ka viņi to darīs. Ar Vidzemes policijas pārvaldi Spalvēns sazinājies pēc sarunas ar saviem inspektoriem. Arī Spalvēns Limbažu tiesas spriedumu uzskata par nepamatotu, bet tajā izteikto secinājumu, ka autovadītāja ir iedzērusi ceļmalā un nemaz nebraukusi – par «primitīvu». Esot gadījumi, kad policistu pieļauto kļūdu dēļ tiesām ir grūti lemt par autovadītāju sodīšanu, taču šajā gadījumā tiesas norādītās pretrunas viņš sauc par «vājām».

Kā var saprast, lieta Vidzemes policijā izkustējusies no vietas tikai pēc tam, kad atkārtoti iejaukusies Rīga, proti, galvenā policijas pārvalde mudinājusi panākt prokurora protestu. Limbažu rajona prokuratūrā Ir apstiprināja, ka pēc Limbažu policijas pārstāvja lūguma virsprokurores pienākumu izpildītāja Ilze Līviņa «plāno iepazīties» ar šīs lietas materiāliem. Spalvēns vienīgi vērš uzmanību, ka administratīvajās lietās sodu var piespriest maksimums deviņu mēnešu laikā kopš pārkāpuma izdarīšanas brīža. Šajā lietā jau pagājuši vairāk nekā četri mēneši, un, kamēr iztiesāsies, termiņš var būt iztecējis.

Kas ir iesaistītie?

Publiski pieejamās ziņas par Andru Veipu ir skopas, un nav skaidrs, kas nodrošina viņas potenciālo ietekmi uz tiesībsargājošām institūcijām. Zināms, ka viņa ir juriste un no 2012.gada vasaras līdz šāgada janvārim strādājusi Ādažu pašvaldības policijā par vecāko inspektori. Kā paskaidroja Ādažu pašvaldības policijā, darbā viņa pieņemta, jo Veipai bijušas «padziļinātas zināšanas administratīvajās tiesībās». Pirms tam viņa strādājusi Rīgas domē un privātajā sektorā, bijusi pieredze arī pedagoģiskā jomā. Tiesas materiālos viņa tagad parādās kā bezdarbniece.

Pēc neoficiālas informācijas, šī nav pirmā reize, kad Veipu uz ceļa aiztur braucam dzērumā, un arī iepriekšējā reizē – 2009.gadā – lieta izbeigta. Valsts policijā šo informāciju neapstiprināja, norādot, ka šādu datu sniegšana būtu pretrunā ar personas datu aizsardzības likumu.

Ir mēģināja ar Veipu sazināties gan tieši, gan ar viņas advokāta un bijušās darbavietas starpniecību, taču nesekmīgi. Uz Ir telefonzvaniem viņa neatbildēja, bet Ādažu pašvaldības policijai, kas bija viņu sazvanījusi, Veipa teikusi, ka nav publiska persona un tāpēc viņai nav pienākuma komentēt. 

Veipas advokāts šajā lietā bija Ludis Lesiņš – bijušais prokurors, kura advokāta birojs Limbažos atrodas tajā pašā adresē, kur tiesa, – Cēsu ielā 18. Šīs lietas apstākļus nevēlējās komentēt arī Lesiņš. Kad jautāju, vai viņam ir bijušas sarunas ar tiesnesi Jansonu vai kādu citu personu ārpus tiesas zāles par to, kā šī lieta lemjama, Lesiņš atbildēja, ka ne ar vienu nav runājis, un pārtrauca sarunu.

Gatavojot šo rakstu, Ir aprunājās ar vairākiem policijas darbiniekiem, kas strādā ar autovadītāju administratīvo pārkāpumu lietām, un viņi norāda – gadījumi, kad tiesas attaisno pārkāpējus, nav retums, tajā skaitā Limbažos. «Netaisnību ir daudz un smieklīgas,» teica kāds policists, kura pieredzē, piemēram, bijis spriedums, kad tiesa piemērojusi sodu, kāds likumā nemaz nav paredzēts. Proti, par pārkāpumu, kuram likums paredz tikai naudassodu noteiktās robežās, ir piespriests brīdinājums. «Bieži tā nenotiek, bet ir bijuši gadījumi,» dzērājšoferu attaisnošanu apstiprina arī Spalvēns. Policijas vadība par to esot runājusi ar tiesu varas pārstāvjiem, kuri savukārt policijai pārmet nepietiekamus un pretrunīgus pierādījumus. Tieslietu ministrijā sacīja, ka nav analizēts, cik bieži un kāpēc tiesas izbeidz administratīvā pārkāpuma lietas par braukšanu alkohola reibumā. 

Ministrijā paskaidroja: ja ir aizdomas par nepamatotu tiesas lēmumu, personai ir tiesības vērsties Tieslietu ministrijā ar lūgumu izvērtēt konkrētās lietas apstākļus un lūgt ministru ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi. Tādā gadījumā saņemtie materiāli tiktu vispusīgi pārbaudīti.

Katrs ir ievainojams

Posted on augusts 20, 2014 by - Pusdienās

Daļa sabiedrības joprojām attaisno vardarbību pret sievieti – tā pēc sarakstes ar Ģenerālprokuratūru secinājusi resursu centra sievietēm Marta vadītāja Iluta Lāce. Tieši tādēļ nepieciešama kampaņa Arī tevi var ievainot

Agrajās pusdienās Ilutai ir silta tēja un smalkmaizīte ar rozīnēm, man – kafija un kliju maizīte ar mellenēm. Ieturam tās rudenīgi aukstā dienā istabā, kuras sienas rotā bērnu zīmējumi. Tā ir telpa, kurā ar psihologu vai psihoterapeitu tiekas tās sievietes, kuras meklē palīdzību resursu centrā Marta. Bieži viņas ir kopā ar atvasi vai pat vairākiem bērniem, kuri savus pārdzīvojumus atstāj zīmējumos un rotaļās ar smilšu terapijas figūrām. Bet sievietēm, sasildot rokas pie tējas tases, jāatjēdzas no sastinguma. Viņas mācās runāt par pārdzīvoto un lēnām atgūst pašvērtības sajūtu. Viņām jāiemācās dzīvot bez varmācības.

Kad pirms 14 gadiem Iluta Lāce kopā ar domubiedriem veidoja biedrību Resursu centrs Marta, ideja bija panākt sieviešu un vīriešu līdztiesību politikā un uzņēmējdarbībā. Taču drīz vien, uzklausot tos, kas vērsās Martā pēc palīdzības, viņa pārliecinājās, ka Latvijā nav nodrošinātas elementāras cilvēktiesības. «Sapratām, ka nav nevienas organizācijas, kas aizstāvētu sievietes. Tas joprojām ir fundamentāli svarīgi,» saka Iluta. Ik gadu Martā kopā ar siltu tēju vai kafiju padomus, jurista konsultācijas un psiholoģisku atbalstu saņem 300-400 sieviešu, kas cietušas no vardarbības. 39% Latvijas sieviešu savas dzīves laikā ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, kas ir septītais augstākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES), secināts ES Pamattiesību aģentūras jaunākajā pētījumā.  

Iluta pārliecinājusies, ka sievietēm, kas cietušas no pazemojumiem, vairāk par visu vajadzīgs iedrošinājums aizstāvēt savas tiesības. Tādēļ saprotama viņas neizpratne, uzzinot, ka šāgada pavasarī Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, kurā apsprieda nepieciešamību piemērot bargākus sodus par izvarošanu, Ģenerālprokuratūras pārstāve Elita Jurkjāne izteikusi viedokli, ka reizumis sieviete pati vainīga, ka izvarota. Kad Marta Ģenerālprokuratūrai nosūtīja vēstuli ar jautājumu, vai tiešām tāda ir Ģenerālprokuratūras pārliecība, atbilde bija – «Jurkjānes paustais viedoklis atbilst Krimināllikumā nostiprinātajām nostādnēm», un «cietušā prettiesiska vai amorāla uzvedība» var veicināt nozieguma izdarīšanu. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers norobežojas no Jurkjānes teiktā, norādot, ka demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības uz viedokli.

«Prātam neaptverami,» saka Iluta. «Joprojām nadzīgi tiesājam sievieti – viņa ne tā ģērbās, ne tā runāja, ne tā uzvedās, ne tā skatījās, tādēļ kādam citam bija tiesības viņu par to sodīt.» Par laimi, politiķi neņēma vērā Jurkjānes teikto un pieņēma Krimināllikuma grozījumus, kas paaugstina sodu par izvarošanu: iepriekš draudēja brīvības atņemšana no diviem gadiem, bet tagad – no četriem gadiem. Taču sarakste ar Ģenerālprokuratūru, kas turpinājās līdz pat jūlija vidum, Ilutu pārliecināja, ka cīņa nav galā. Viņasprāt, valsts amatpersonu publiskajai retorikai jāmudina ziņot par nodarījumu, nevis likt upurim uzņemties atbildību par noziegumu. Marta ir organizējusi mācību seminārus par cilvēktiesībām sociālajiem darbiniekiem, policistiem, tiesnešiem. Tagad mēģinās sarīkot arī prokuroriem.  

Lai gan Iluta par pazemojumiem, ko nākas pārciest sievietēm, runā ļoti emocionāli, viņa lūdz man atdzist kā tējai un nenosodīt nevienu. Darbs Martā viņai pierādījis, ka vērtību maiņa notiek ļoti lēnām. Pagāja vismaz desmit gadu, līdz šogad pieņēma grozījumus Civilprocesa likumā, kas nodrošina pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Līdz pat šim gadam vardarbība ģimenē parasti noveda pie tā, ka upuri, kas visbiežāk ir sieviete ar bērniem, spiesti mēnešiem ilgi dzīvot patversmē, kamēr varmāka netraucēti turpina dzīvot mājās, taču tagad viņam jāpamet mājoklis. Vēl vairāk – likums aizliedz vajāšanu. Iluta to uzskata par lielu sasniegumu. Grozījumu nepieciešamību pierāda fakts, ka no 1.marta līdz jūlija sākumam jau vairāk nekā 70 tiesu spriedumos varmākas nošķirti no upura. «Kad sāku strādāt, pat neminēju tādu terminu kā vardarbība pret sievietēm. Tagad cilvēki par to runā un saprot, ka tas nav sievietes liktenis,» gandarīta Iluta. 

Izmaiņas Civilprocesa likumā vieš Ilutā arī cerības, ka nevienai sievietei vairs nevajadzēs piedzīvot situāciju, kad, ar zīdaini uz rokām aizbēgot no vīrieša, kurš viņu sitis un mocījis, tiek atteikta palīdzība. Šāgada sākumā bijis gadījums, kad kādai sievietei, kura nakts vidū ar bērnu aizbēga no varmākas, patversmē atteica pajumti. Ar likumu nevar noteikt cilvēcību, un, kad Ilutai jautāju, kas atmodina līdzjūtību, viņa atbild – cilvēka balss to var izdarīt. Kad Marta noorganizēja visu šajā gadījumā iesaistīto amatpersonu tikšanos un lūdza atraidītajai sievietei izstāstīt savu stāstu, viņa bija tik drosmīga, ka piekrita runāt. «Viņas balss atmodināja līdzjūtību,» saka Iluta. «Bet mēs palīdzam arī sievietēm, kas ir seksuāli izmantotas un atsakās publiski par to runāt. Sabiedrībā neatskan viņu balss, un ir daudz grūtāk veidot sapratni.»

Jau no 2005.gada Marta mēģina ierobežot sieviešu seksuālo ekspluatāciju, rosinot diskusiju, vai un kā sodīt seksuālo pakalpojumu pircējus. Lai gan sabiedrībā nav vienprātības, Iluta ir gandarīta: «Sabiedrībā veidojas skatījums, ka sieviete ir vērtība, nevis pērkams objekts.» Turklāt, apzinoties, ka daļa cilvēku norobežojas no sieviešu seksuālās ekspluatācijas tēmas pārliecībā, ka tā nav saistīta ar viņiem, Marta rīko kampaņu Arī tevi var ievainot. Kampaņas plakāti mudina ielūkoties spogulī, kurā veras sieviete, kas nolēmusi pārdot savu ķermeni. «No sieviešu stāstītā zinu, ka suteneri vai tie, kas vervē sievietes seksuālai paverdzināšanai, ļoti labi saredz katras ievainojamību,» stāsta Iluta. «Piemēram, vienai no sievietēm, kas vērsās pie mums, reiz bija savs uzņēmums, laulība, dēls un meita. Bet, kad vienā dienā aizgāja bojā dēls un vīrs, viņa sāka remdēt sāpes alkoholā. Uzradās cilvēki, kas to izmantoja, un tagad viņa ir prostitūcijā.» 

Dzirdot Ilutas stāstīto, smalkmaizīte ieķeras kaklā. Vēl neomulīgāk kļūst, apjaušot, ka daudzi no mums ieraušas pārliecībā, ka vardarbība, paverdzināšana, seksuāla izmantošana skar tikai degradētus cilvēkus. Bet, nē – trešdaļa sieviešu, kas Martā vēršas pēc palīdzības, ir ar augstāko izglītību. Iluta saka: mēs apzināti izvēlamies neredzēt daudzas nebūšanas. Lai gan 52% Latvijas pāru dzīvo nereģistrētās attiecībās, Martai pagaidām nav izdevies politiķu vidū atrast nevienu, kas atbalstītu nepieciešamību nodrošināt šiem pāriem juridisko aizsardzību. «Katra piektā sieviete, kas vēršas pie mums pēc palīdzības, stāsta par tiesisko neaizsargātību nereģistrētās attiecībās, bet mums nav veida, kā palīdzēt,» saka Iluta. 

Kas Ilutai dod spēku ikdienas darbam? Viņa saka: tas, ka ir redzams – sabiedrība mainās. Viņasprāt, nevienlīdzības pamatā ir izmisīgie centieni pielāgoties sabiedrības pieņēmumiem par to, kādam jābūt labam vīrietim un brīnišķīgai sievietei. Iluta liek lielas cerības uz bērniem, kurus mēs, vecāki, audzināsim nevis par brašiem vīriem un jaukām sievietēm, bet cilvēkiem.

Ēdienkarte

Melna tēja un smalkmaizīte ar rozīnēm
Melna kafija un kliju maize ar mellenēm

Cilvēks vēsturē

Posted on augusts 20, 2014 by - Komentārs

Mūsu valsts veidošanā ikviena cilvēka devums bija, ir un būs svarīgs

Šovasar laukos iznāca lasīt Krišjāņa Barona paša atmiņas un ģimenes locekļu atmiņas par viņu. Tās lasīdama, pēkšņi aptvēru, ka līdz šim manā atmiņā trūka kāda ķēdes posma. It kā zināju, ka Barons nodzīvojis līdz 1923.gadam, tātad pieredzējis Latvijas valsts tapšanu. Tomēr stiprāk atmiņā bija iespiedusies viņa saistība ar jaunlatviešiem un šķietami tik tālo deviņpadsmito gadsimtu. Jaunlatviešu kustība un Latvijas valsts pirmsākumi likās viena no otras gana tālas vēstures parādības, pat ja viena mērķa savstarpēji saistītas.

Taču Barona vedeklas Līnas Baronas atmiņās, cita starpā, izlasīju arī par Latvijas brīvības cīņu laiku un Bermonta uzbrukuma Rīgai. 1919.gada rudenī Barons, kurš tolaik mita pie dēla ģimenes Rīgas centrā, turpinājis savas garās ikdienas pastaigas, neraugoties uz kara apstākļiem un lādiņu apdraudējumu. «Gadījās, ka viņa prombūtnes laikā notika apšaudīšanās, bet viņš pārnāca arvienu sveiks, pārnesdams ziņas un novērojumus. Reiz tēvs pat bija nostaigājis līdz Daugavas krastiem pie semināra, redzējis ierakumus un sarunājies ar tēvijas aizstāvjiem,» atceras Līna Barona. 

Savukārt, kad 1920.gada janvārī uz Rīgu no Liepājas guldīšanai Brāļu kapos tika pārvesti 1919.gadā Studentu rotas kritušie, starp tiem bija arī Barona dēladēls Kārlis Barons. «Neskatoties uz saviem 85 gadiem, tēvs turējās kājām bēru gājienam līdzi, lai aizgājējus pavadītu uz pēdējo dusu,» rakstīja vedekla un kritušā kareivja māte Līna. Sanāk, ka ne vien pats Barons bija veltījis savu mūžu Latvju dainu radīšanai, bet arī pieredzējis, ka viņa mazdēls atdevis savu dzīvi par Latvijas un latviešu brīvību.

Pie sava «jaunatklājuma» atgriežos brīdī, kad domāju par šīsnedēļas svarīgo notikumu – Baltijas ceļa 25.gadskārtu. Nu jau gadsimta ceturksni mēs ik gadu atceramies, ko tas mums nozīmēja un kur katrs no mums tobrīd atradās.

Man bija sešpadsmit gadu, un tajā dienā es biju savos laukos divatā ar mammas mammu, kurai jau bija 87 gadi. Citi ģimenes locekļi bija Baltijas ceļā Rīgā, bet es ar vecomammu stāvējām lielajā istabā rokās sadevušās un klausījāmies radio tiešraidi. Brīdis bija dziļi simbolisks un aizkustinošs, tāpat kā mūsu atrašanās vieta vēsturē daudz pieredzējušajās dzimtas mājās.

Taču man pats svarīgākais, ko es katru gadu atsaucu atmiņā un vienmēr atcerēšos, bija atrašanās blakus man ļoti nozīmīgam cilvēkam. Cilvēkam, kas bija mūsu tiešais saistošais posms ar pirmskara brīvvalsti un vienlaikus paraugs tam, ka nekādi necilvēciski režīmi, ciešanas vai grūtības nevar salauzt Cilvēku, viņa vērtības, viņa mīlestību un cilvēcību.

Gadsimta ceturksnis ir ļoti īss laika nogrieznis vēsturē, lai gan mūsu šķietami zibensātrumā skrejošajā laikā tas var likties ilgs kā mūžība. Un gadsimta ceturksnis mūs šodien nevis šķir no, bet tieši vieno ar to īpašo augusta dienu un to mūsu valstij īpašo laiku, pat ja ikdienā «toreiz» un «tagad» mums liekas atrodamies teju gaismas gadu attālumā.

Liela daļa šodienas Latvijas iedzīvotāju ir paši pieredzējuši valsts atjaunošanu un brīvības izcīnīšanu. Mēs paši esam dzīvi un elpojoši saistošie posmi savas valsts un tās vēstures veidošanā. Mēs to esam pārņēmuši no vecākiem un vecvecākiem un nodosim to bērniem un bērnubērniem.

Tieši šī pieredze ir tik īpaša Latvijai un tās tautai kā mazai valstij un mazai tautai, jo mūsu pieredze ļoti skaidri liecina par to, ka ikviena cilvēka devums vēsturē ir un būs svarīgs. Baltijas ceļā, lai tas sasniegtu savu mērķi, vienlīdz svarīgs bija katrs cilvēks – liels vai mazs, slavens vai neslavens, nabags vai bagāts.

Tāpat kā svarīgs bija ikviena devums, savulaik iesūtot un vācot latvju dainas Baronam apkopošanai un sakārtošanai. Tāpat kā ikviena devums vienā vai otrā veidā Latvijas valsts un tās brīvības izcīnīšanas laikā 20.gadsimta sākumā. Tikpat svarīgs bija arī ikviena cilvēka devums, kurš padomju verdzības pusgadsimtā spēja uzturēt spēkā Latvijas brīvības ideju un nodot to nākamajām paaudzēm. Visbeidzot – ne mazāk būtiska un stiprinoša ir apziņa, ka esam paaudžu paaudzēm posmu pie posma saķēdējušies vienas idejas vārdā kā Baltijas ceļā roku rokā.

Tāpēc neticēsim, ja kāds šodien stāsta, ka vēsturi un cilvēces likteņus izšķir daži lieli vīri un sievas un ka tikai viņiem ir atbildība par pasaulē notiekošo, kamēr pārējie var dzīvot savu «mazo» dzīvīti, «nodalīti no politikas» un neatkarīgi ne no kā.

Latvijas valsts un tautas likteni vienmēr ir izšķīrusi pati tauta ar tās pārstāvju personīgo ieguldījumu, gribu, atdevi un ticību idejai. Tā ir mazas valsts un tautas priekšrocība, ka katra sabiedrības locekļa devumam ir salīdzinoši liela nozīme.

Tāpēc Baltijas ceļa 25.gadskārtā stāvēsim blakus saviem bērniem un mazbērniem tā, lai vēl pēc gadsimta ceturkšņa vai pusgadsimta viņiem būtu tikpat labas atmiņas par šo pasaules attīstībā izšķirošo laiku, kā mums tagad ir par savu vecāku un vecvecāku paveikto.

Komentārs 140 zīmēs

Aigars Kalvītis Latvijas Avīzē stāsta, ka «jākopj attiecības ar Krieviju». Kopt jau var dažādi – arī pienesot lādiņus Ukrainas apšaudīšanai.

Nils Ušakovs liek Rīgas skolām un bērnudārziem dot priekšroku Latvijas pārtikai. Par kādiem tarifiem gan pirks – rīdzinieku vai nerīdzinieku? 

Papē kā pirmie pasaulē murdos ķeršot migrējošos sikspārņus. Ja nav lašu, tad var ķert arī sikspārņus. Murds nevar palikt tukšā.

Merkele realitātē

Posted on augusts 20, 2014 by - Komentārs

Vācija kopā ar ASV neļaus Krievijai atkārtot Ukrainas scenāriju Baltijā

Vācijas kanclere Angela Merkele Rīgu pirmoreiz apmeklēja 2006.gadā NATO valstu vadītāju sanāksmes laikā. Pastaiga pa pilsētu «sasildīja manu sirdi», un «jutos šeit patiesi gaidīta», viņa teica. Šoreiz vizīte notika pēc mēnešiem ilgiem baltiešu, poļu un ukraiņu pārmetumiem Vācijas politiķiem, ka tie ejot pirmskara nacistu valdības ārlietu ministra Joahima Ribentropa pēdās un «pārdodot» viņus Krievijai.

Astoņi aizvadītie gadi ir bijuši arī ilūziju un vēlmju domāšanas vēsture. Diezin vai daudzi 2006.gadā varēja paredzēt 2008.gada ekonomisko krīzi un Krievijas iebrukumu Gruzijā, kur nu vēl to, ka ASV tolaik vēl pat nesāktais attiecību «restarts» ar Maskavu beigsies ar Vladimira Putina karu pret Rietumiem par impērijas atjaunošanu. Latvija aizgūtnēm baudīja trekno gadu labklājības augļus, bet NATO valstu vadītāju darba kārtībā Rīgā bija faktiski tikai viens jautājums – Afganistāna. (Vācija palika atturīga pret partneru aicinājumiem iesaistīties arī kaujas operācijās tolaik aliansei vissvarīgākajā misijā.)

Merkeles pašreizējās vizītes laikā mediju uzmanība bija pievērsta «NATO bāzēm Baltijā», kuru it kā nebūšot, un Krievijas embargo Eiropas Savienībā ražotai pārtikai, kura radītos zaudējumus kaut kā vajadzētu kompensēt.

Taču vizītes svarīgākā vēsts bija pati vizīte, kas turklāt notika divas nedēļas pirms ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes Tallinā, kura plānota īsi pirms NATO galotņu sanāksmes Velsā septembra sākumā, kur galvenais jautājums būs NATO jaunā stratēģija pret Krievijas apdraudējumu Eiropas pēckara drošības izkārtojumam. NATO militāri spēcīgākās valsts Amerikas un ES ekonomiski ietekmīgākās valsts Vācijas vadītāji nepārprotami liek saprast, ka Baltijā nepieļaus Ukrainas scenārija atkārtošanu.

Taisnība, ka Vācija uzreiz pēc Krievijas agresijas sākuma Ukrainā mēģināja «nemilitarizēt ārpolitiku», kā aprīlī ieteica ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers. Arī Merkele bija uzstājusi, ka krīzes Eiropā jārisina tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem, un arvien regulāri sazvanās ar Putinu. Bez rezultātiem, tomēr turpinās arī Vācijas, Francijas un Ukrainas ārlietu ministru sarunas ar Krievijas ārlietu ministru.

Taču tieši Vācijas nostāja ļāva ES jūlija beigās noteikt daudz stingrākas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, kuru ieviešana turklāt tika saskaņota ar jaunu ASV sankciju kārtu. Merkeles valdībai ir izdevies pārliecināt ļoti ietekmīgo savas valsts lieluzņēmēju lobiju, ka šādas sankcijas ir nepieciešamas. Bet Rīgā viņa pateica, ka Ziemeļatlantijas līguma 5.pants – ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām – nav tikai «uz papīra» un «mēs izdarīsim visu nepieciešamo, lai garantētu, ka gadījumā, ja Latvijai rastos sarežģījumi, NATO spētu nekavējoties nākt palīgā».

Kopš 20.augusta arī Vācijas kaujas lidmašīnas patrulē Baltijas gaisa telpā, un Merkele Rīgā uzsvēra, ka NATO jāveido ātrās reaģēšanas spēki, kuri varētu iesaistīties, ja Krievija mēģinātu Baltijā atkārtot Ukrainas scenāriju.

Merkeles teiktais, ka NATO neplāno pastāvīgi izvietot Baltijas valstīs sabiedroto karaspēku, patiesībā nav tikai Vācijas viedoklis un nav arī jauns. Arī ASV vēlas turēties pie 1997.gada NATO un Krievijas vienošanās par nozīmīgu kaujas vienību pastāvīgu neizvietošanu alianses jaunajās dalībvalstīs. Tas, ka Krievija ir pārkāpusi gan šīs vienošanās nosacījumu respektēt pēckara robežas Eiropā (pārkāpa jau 2008.gadā, iebrukdama Gruzijā), gan virkni citu vienošanos, nav iemesls, lai arī Rietumi izmestu miskastē visu starptautisko līgumu sistēmu.

Lielu un pastāvīgu NATO spēku izvietošana Krievijas zeme–zeme raķešu tiešas sniedzamības attālumā un zeme – gaiss raķešu rādiusa ietvaros varētu būt nevēlama arī no tīri militāri taktiskā viedokļa. Toties NATO Eiropas spēku komandieris ģenerālis Filips Brīdlovs ir paziņojis par plāniem būtiski nostiprināt karabāzi Ščecinā (Polijā), bet Baltijas un citās reģiona valstīs izvietot militāro rezervju krājumus, ko krīzes gadījumā izmantotu papildspēki. Bet sabiedroto vienību pastāvīga klātbūtne Baltijā tiks nodrošināta kā rotācijas kārtībā notiekošas militāras mācības.

NATO bāzes Latvijā jau ir – visi NBS objekti. Taču gan Brīdlovs, gan NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, gan ASV valdības pārstāvji pastāvīgi uzsver to, ko Merkele atkārtoja Rīgā – Baltijas valstīm jāizveido infrastruktūra, kas ļauj ātri uzņemt nozīmīgus sabiedroto papildspēkus.

Latvijas izdevumi savai drošībai pašlaik nesasniedz pat 1% no IKP. Tā vietā, lai gaustos par «NATO bāzēm» un zīlētu, kāpēc Obama brauc nevis uz Latviju, bet gan uz Igauniju, kura atvēl savai aizsardzībai NATO noteiktos 2% no IKP, derētu pievērsties novārtā atstātajiem drošības mājasdarbiem.

Merkele marta sākumā telefonsarunā ar Obamu esot pateikusi nu jau leģendāro frāzi, ka Putins esot zaudējis saikni ar realitāti. Rietumu politiķiem nav viegli atzīt, ka ir kļūdījušies fundamentālu drošības risku novērtējumā. Taču Kremļa agresīvais imperiālisms ir realitāte, kuru nevar ignorēt. Vācijas kancleres vizīte Latvijā apstiprināja, ka viņa šo realitāti labi apzinās.

Komentārs 140 zīmēs

Kuram taisnība? Ārlietu ministrs Rinkēvičs: Saskaņa redz Latviju kā Maskavas protektorātu. Ušakovs: Rinkēvičs melo.

Zeltamute Šlesers. Izbijušo premjerministru partijas vadonim labs ieteikums vēlētājiem: «Jārunā nevis par programmām, bet ko mēs darīsim.»

Kremlis gatavo dāvanu mūsmāju vaimanātājiem par «agresīvajiem poļu dārzeņiem» – arī rūpniecisko ražojumu importa ierobežojumus.

Aizsardzība un drošība

Posted on augusts 20, 2014 by - Aptauja

 

Jūsuprāt, vai Latvijai ir jātērē 2% no IKP valsts aizsardzībai?

Jūsu viedoklis par šo apgalvojumu: «Latvija ir drošībā, jo mūs sargā NATO līguma 5.pants» (uzbrukums vienai dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visām un sabiedrotie iesaistās, lai atjaunotu drošību alianses teritorijā)?

Jūsu viedoklis par šo apgalvojumu: «Pēc Krievijas uzbrukumiem Ukrainai par nākamo Putina militārās agresijas upuri var kļūt Baltija»?


Cik pasargāti un droši Jūs šobrīd jūtaties Latvijā, ņemot vērā Krievijas īstenoto politiku Ukrainā?

Respondenti atzīmēja savas atbildes skalā no 1 līdz 10, kur 1 ir «pilnīgi nedroši» un 10 – «absolūti droši»

Aptauja veikta internetā 18.-19.augustā. 
Atbildēja 1052 respondenti

Drošības cena

Posted on augusts 20, 2014 by - Viedoklis

Latvijas izvēle – tagad ieguldīt aizsardzībā daļu no iekšzemes kopprodukta vai nākotnē zaudēt visu

Redzot pašlaik Ukrainā notiekošo – algotņi sagrauj valsts infrastruktūru un iznīcina civiliedzīvotājus -, mums visiem arī Latvijā ir jāaizdomājas, kā palīdzēt ukraiņiem un kā nepieļaut šādu scenāriju savā zemē.

Viens no risinājumiem ir stiprināt Latvijas aizsardzības spējas, jo Latvija, līdzīgi kā Ukraina, līdz šim bija pametusi novārtā aizsardzības jomu.

Valdība sola sasniegt bruņoto spēku finansējumu 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (kas ir noteiktais minimums dalībai NATO) tikai 2020.gadā. Iespējams, šāda vilcināšanās ir apzināta diversija vai Kremļa aģentu prasmīgas darbības rezultāts, bet, iespējams, tā ir vienkārši nevēlēšanās savilkt jostu un bailes neizpatikt vēlētājiem pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.

Manuprāt, jau tūlīt pat – šogad – ir nekavējoties jāsasniedz vai jāpārsniedz šie 2% armijas vajadzībām, jo tas noteikti ir izdevīgāk nekā sagaidīt kaimiņvalsts iebrukumu pēc nenoteikta laika un atdot kaimiņam visus 100%.

Viens no risinājumiem būtu atvērt un darīt zināmu visiem ziedojumu kontu armijas vajadzībām un neaplikt šo saziedoto summu ar nodokļiem, iespējams, pat piemērot nodokļu atvieglojumus ziedotājiem. Varbūt valsts pat varētu izlaist valsts aizsardzības obligācijas, un katrs, kas tās iegādāsies, varētu lepni ierāmēt un piekārt pie sienas goda vietā ar apziņu, ka ir padomājis par mums visiem grūtā brīdī.

Mans tēvs pensionārs un daži viņa draugi ir ziedojuši nelielas naudas summas, ieskaitot tās armijas kontā, diemžēl pati armija nezināja pateikt, cik lielus un vai vispār ir saņēmusi šos ziedojumus. Uzskatu, ka šim procesam ir jābūt pārskatāmam, atklātam un pilsoņiem ir jāsajūt valsts pateicība par sniegto atbalstu.

Arī Ukrainai es labprāt palīdzētu ar nelielu naudas summu, ja vien zinātu īstos konta numurus un to, ka nauda nonāks ukraiņu tautas, nevis separātistu vai Krievijas algotņu rokās.

Būšu pateicīgs žurnālistiem par šādu un līdzīgu aktivitāšu, kā arī attiecīgu kontu numuru atspoguļošanu preses izdevumos un televīzijas raidījumos.

Noteikti ir arī citas iespējas palīdzēt valsts aizsardzībai, piemēram, atbalstīt objektīva masu medija izveidi un darbību krievu valodā, kurš uzrunātu arī krievu auditoriju, kas pašlaik lielā mērā patērē Krievijas informācijas kanālus.

Atcerieties – labāk iztērēt divus procentus šodien, nekā zaudēt visu pēc dažiem gadiem!

Redakcijas piebilde

Ziedot naudu Ukrainas atbalstam iespējams tepat Latvijā – jau kopš februāra ir atvērts konts nemieros cietušo atbalstam. Saņēmējs – Latvijas Sarkanais Krusts, reģistrācijas numurs 40008002279, konts Swedbank LV28HABA0140J04577004. Ziedojot jānorāda «Ukrainas atbalstam».

Ziedot Latvijas armijai nevar, taču iespējams ziedot zemessardzei. Saņēmējs – Zemessardzes štābs, reģistrācijas numurs 90000040549, konts Valsts Kasē LV86TREL7100035010000. Nauda tiek izlietota mērķim, ko norādījis ziedotājs. Ja tas nav norādīts, vadība izlemj, kam nauda vairāk nepieciešama.

Sirdsapziņas ausis

Posted on augusts 20, 2014 by - Redaktores sleja

 

Brīvību Baltijai! Ar šo prasību gandrīz divi miljoni cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 23.augustā pirms 25 gadiem sadevās rokās, izveidojot 600 kilometrus garu dzīvo ķēdi – Baltijas ceļu, un tā liekot pasaulei sevi sadzirdēt. Diena, kurā Staļina PSRS un Hitlera Vācija 1939.gadā parakstīja nāves spriedumu Baltijas valstīm un savā slepenajā paktā kā laupījumu sadalīja Eiropu, kopš 1989.gada ir ierakstīta pasaules vēsturē kā unikāls apliecinājums tautas garīgam spēkam, kas nav salauzts pēc asiņaina kara, cietsirdīgām represijām, deldējošas trimdas un notrulinošas okupācijas.

Pirms 25 gadiem mēs saucām palīgā pasauli. Mums nebija ieroču un vienīgais trumpis – taisnīga prasība atbrīvoties no svešas varas. Baltiešu balsis uzrunāja pārtikušās un drošās pasaules sirdsapziņu, lūdzot nostāties patiesības, nevis stiprākā pusē.

Ceturtdaļgadsimta laikā, kopš atguvām brīvību, pasaule ir turpinājusi mainīties. Kremļa ēna, no kuras mūs izveda Baltijas ceļš, tagad stiepjas garumā un karš Ukrainā to iekrāso asinssarkanu. Bet arī mēs esam mainījušies – no plikiem lūdzējiem kļuvuši par dalībniekiem spēcīgākajās pasaules valstu savienībās, kurās pēc aizstāvības nu vēršas citi netaisni apspiestie. Pirms 25 gadiem baltieši lika lietā balsi, tagad ir laiks arī mūsu sirdsapziņai ieklausīties.

Radars pasaulē

Posted on augusts 13, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Krievija noteikusi «pilnīgu embargo» lielākajai daļai pārtikas produktu, kas tiek importēti no Eiropas Savienības (ES), ASV un citām rietumvalstīm, kuras ieviesušas sankcijas pret Maskavu. Valstī aizliegts ievest liellopu gaļu, cūkgaļu, augļus, dārzeņus, mājputnus, zivis, sieru, pienu un piena produktus no ES, ASV, Austrālijas, Kanādas un Norvēģijas. Ierobežojumi ieviesti uz vienu gadu.

Vienas mācības beidzas – jaunas sākas, šoreiz Krievija vērienīgus armijas manevrus sarīkojusi tuvāk Baltijas valstīm un Polijai – Pleskavas apgabalā. Līdz 16.augustam tur notiks gaisa desanta spēku mācības, kurās piedalīsies trīs tūkstoši karavīru. Mācībās piedalās 76. Čerņigovas gvardes desanta divīzija, karavīri apgūšot desantēšanos nepazīstamā apkārtnē un veiks «kaujas šaušanu». Mācību aktīvā fāze notiks 14. un 15.augustā, kad desantnieki ieņems un iznīcinās stratēģiski svarīgus pretinieka objektus.

ASV, ES un Lielbritānija brīdinājušas Krieviju, ka «humānās palīdzības» izmantošana karaspēka ievešanai Ukrainā ir «pilnīgi nepieņemama» un tiks uzskatīta par «invāziju». Tomēr Krievija par katru cenu cenšas panākt «humāno koridoru» izveidošanu, lai sniegtu palīdzību civiliedzīvotājiem, kas bēg no Austrumukrainas.

ASV prezidents Baraks Obama sankcionējis gaisa triecienus pret islāmistu teroristisko grupējumu Islāma valsts, kas sagrābis savā kontrolē plašas teritorijas Sīrijā un Irākā. Obama arī paziņojis, ka varētu pastiprināt triecienus islāma kaujiniekiem Irākā, taču vispirms irākiešu politiskajiem līderiem jārod iespējas savstarpējai sadarbībai. Prezidents izteicis atzinību Irākas autonomā kurdu reģiona amatpersonām, kuras ir rīcībspējīgas un «iecietīgas pret citām sektām un reliģijām».

ASV izlūkdienesta bijušajam darbiniekam Edvardam Snoudenam Krievija piešķīrusi uzturēšanās atļauju. Iepriekšējās atļaujas termiņš beidzās 31.jūlijā. «No 1.augusta viņš saņēmis uzturēšanās atļauju uz trim gadiem,» pavēstīja Snoudena advokāts Anatolijs Kučerena. Snoudens nav mēģinājis iegūt politisko patvērumu Krievijā.

Miris populārais amerikāņu aktieris Robins Viljamss. Viņš pirmdien atrasts miris savās mājās Kalifornijā, ir aizdomas, ka aktieris izdarījis pašnāvību. 63 gadus vecais komiķis cietis no depresijas. 1997.gadā viņš par otrā plāna lomu filmā Good Will Hunting ieguva Oskaru.

Ziemeļkorejas noziegumi pret cilvēci

Ziemeļkoreja, tās varas iestādes un amatpersonas ir īstenojušas un joprojām  īsteno sistemātiskus, vērienīgus un rupjus cilvēktiesību pārkāpumus, konstatējusi ANO Ziemeļkorejas cilvēktiesību komisija.