Mūsu valsts veidošanā ikviena cilvēka devums bija, ir un būs svarīgs
Šovasar laukos iznāca lasīt Krišjāņa Barona paša atmiņas un ģimenes locekļu atmiņas par viņu. Tās lasīdama, pēkšņi aptvēru, ka līdz šim manā atmiņā trūka kāda ķēdes posma. It kā zināju, ka Barons nodzīvojis līdz 1923.gadam, tātad pieredzējis Latvijas valsts tapšanu. Tomēr stiprāk atmiņā bija iespiedusies viņa saistība ar jaunlatviešiem un šķietami tik tālo deviņpadsmito gadsimtu. Jaunlatviešu kustība un Latvijas valsts pirmsākumi likās viena no otras gana tālas vēstures parādības, pat ja viena mērķa savstarpēji saistītas.
Taču Barona vedeklas Līnas Baronas atmiņās, cita starpā, izlasīju arī par Latvijas brīvības cīņu laiku un Bermonta uzbrukuma Rīgai. 1919.gada rudenī Barons, kurš tolaik mita pie dēla ģimenes Rīgas centrā, turpinājis savas garās ikdienas pastaigas, neraugoties uz kara apstākļiem un lādiņu apdraudējumu. «Gadījās, ka viņa prombūtnes laikā notika apšaudīšanās, bet viņš pārnāca arvienu sveiks, pārnesdams ziņas un novērojumus. Reiz tēvs pat bija nostaigājis līdz Daugavas krastiem pie semināra, redzējis ierakumus un sarunājies ar tēvijas aizstāvjiem,» atceras Līna Barona.
Savukārt, kad 1920.gada janvārī uz Rīgu no Liepājas guldīšanai Brāļu kapos tika pārvesti 1919.gadā Studentu rotas kritušie, starp tiem bija arī Barona dēladēls Kārlis Barons. «Neskatoties uz saviem 85 gadiem, tēvs turējās kājām bēru gājienam līdzi, lai aizgājējus pavadītu uz pēdējo dusu,» rakstīja vedekla un kritušā kareivja māte Līna. Sanāk, ka ne vien pats Barons bija veltījis savu mūžu Latvju dainu radīšanai, bet arī pieredzējis, ka viņa mazdēls atdevis savu dzīvi par Latvijas un latviešu brīvību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.