Gadu pēc traģiskā vakara, kad Zolitūdes lielveikalā Maxima iegruvušais jumts nogalināja 54 cilvēkus, apsūdzēto sols joprojām ir tukšs. Izmeklēšanas ekspertīze ir noslēpums, un likumsargi lūdz sabiedrību vēl nedaudz paciesties. Visi ēkas tapšanā atbildīgie izvairās no atklātām sarunām, taču Ir izdevās atrast sabrukušo jumta konstrukciju montāžas firmas darbinieku, kurš pirmais no projektā iesaistītajiem skaļi atzīst tā nedrošību
Aizdomās turamo oficiāli vēl nav, bet visi procesā iesaistītie jau apbruņojušies ar advokātiem. Būvuzņēmējs, arhitekts, būvkonstruktors, būvuzraugs, tērauda konstrukciju ražotāji un montētāji, visbeidzot Maxima – neviens nav gatavs klātienē runāt par savu atbildību traģēdijā. Izmeklēšana ir finiša taisnē, un jāizsver katrs vārds, tāpēc atbilžu meklēšana lielākoties nozīmē birokrātisku saraksti, bet reizēm atgādina detektīvdrāmu, kurā tomēr izdodas atrast jaunas, līdz šim publiski nedzirdētas liecības.
Jau kopš pirmajām dienām pēc traģēdijas ir skaidrs, ka Maxima jumts liktenīgajā 21.novembrī neilgi pirms sešiem neizturēja slodzi. Vidū saskrūvētās divdaļīgās tērauda kopnes (sijas) savienojuma vietā pārtrūka un betona pārsegums iegāzās, nogalinot pēc trauksmes signāliem neevakuētā lielveikala pircējus un darbiniekus. Pēc stundas otrais nogruvums aizrāva nebūtībā arī trīs glābēju dzīvības. Jautājums, kas joprojām gaida atbildi – kurš ir vainīgs, ka jaunuzcelta ēka sagruva pār cilvēku galvām? Vaļsirdīgi atzinis vainu izmeklētājiem nav neviens.
Ekspertiem viss skaidrs
Policija ar lielām cerībām gaida RTU mācībspēku ekspertīzes. Uz traģēdijas gadskārtu tām jābūt policijas rīcībā, pieļauj iesaistītais buvniecības speciālists Aigars Ūdris, taču pagaidām vēl neesot «visi paraksti uz papīriem uzlikti.»
Pētāmie dokumenti mērāmi kubikmeros, izņemtie materiālu paraugi – tonnās, un ekspertiem tagad situācija esot pilnīgi skaidra, saka sirmais kungs, taču kriminālatbildība par ziņu izpaušanu liedz viņam atklāt, ko trīs ekspertu grupas ir izpētījušas. Runas par zemestrīci vai grunts svārstībām gan netiek apskatītas kā ēkas sagrūšanas versija, Ūdris nosmejas un jau pavisam nopietni saka: «To, ka nebūs tā, ka nav neviens vainīgs – to gan es varu viennozīmīgi apstiprināt.»
Būvnieku un arhitektu piesaistītie inženieri agrāk norādījuši – jumta sabrukšana bija ieprogrammēta jau projektā. Būvfirmas Re&Re nolīgtie būvinženieri Aldis Grasmanis, Valērijs Vasiļjevs un Didzis Žīgurs pēc dokumentācijas pārbaudes un kontrolaprēķiniem atzinuši, ka tehniskajā projektā pieļautas rupjas kļūdas slodžu noteikšanā un rezultātā kopnes savienojošā mezgla nestspēja bija trīs reizes mazāka par normatīvos prasīto. «Traģiski,» milzīgo kļūdu raksturo Grasmanis. Arī arhitektu biroja Kubs algotais būvinženieris Valters Celmiņš iepriekš secinājis – kopnes saturošajā mezglā izmantotās bultskrūves spēja izturēt 21 tonnu, bet reālais svars bija 23 tonnas.
Tikai izmeklētāji un tiesa varēs noskaidrot, kurš šo kļūdu pieļāvis, jo pašlaik versijas par to ir pilnīgi pretējas. Būvkonstrukcijas projektēja Ivars Sergets no HND Grupas. Viņš jau kopš gada sākuma izvairās no klātienes tikšanās – pavasarī pēkšņi atcēla sarunāto interviju un sniedza Ir tikai rakstiskas atbildes, tagad savā vietā sūta advokātu Artūru Zvejsalnieku. Tikt pie skaidrības tā nav iespējams, jo Sergets kategoriski noliedz, ka projektējis kopņu savienojuma mezglu, taču citu teiktais liecina pretējo.
Projektētājs Sergets uzsver, ka savienojuma detalizācija viņam nekad nav pasūtīta un par kopnēm kā gatavu būvizstrādājumu pilnībā atbild to ražotājs. «Ja metinājums būtu pārtrūcis, vai arī tad teiktu, ka Sergets vainīgs?» advokāts Zvejsalnieks atgādina, ka kopnes neizlej no tērauda kā monolītu veidojumu un tās jebkurā gadījumā sastāv no savstarpēji savienotām detaļām. Turpretī būvinženieris Aldis Grasmanis apgalvo – redzējis projekta mapi ar tieši tādu mezgla rasējumu, kāds dzīvē arī ticis realizēts, un, pēc paša projekta autora Sergeta teiktā, viņš esot saņēmis to no izgatavotāja un vienkārši pārzīmējis.
Skaidrību varētu viest kopņu ražotājs Vikom Industry, taču uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Vadims Podgurskis atsakās runāt pirms izmeklēšanas beigām. Tāpēc pašlaik neatminēta ir vēl viena mīkla – kurš īsti ierosināja kopnes sadalīt divās daļās, jo sākotnējā būvprojektā tās bija paredzētas vienlaidus. Neviens skaidri nenosauc šā lēmuma iniciatoru, bet neoficiāli izskan, ka divdaļīgu kopņu ražošana un transportēšana ir vienkāršāka un lētāka, tāpēc šo variantu it kā ierosinājis sākotnēji izraudzītais piegādātājs, kāda lietuviešu firma.
Sagruvušo tērauda kopņu stāstā ir vēl kāds būtisks spēlētājs, kuru sākotnēji nevēlējās publiskot neviens iesaistītais. Izrādās, Vikom Industry kā Re&Re apakšuzņēmēji paši nemaz nemontēja tērauda konstrukcijas, bet piesaistīja šim darbam citu firmu. Vēl martā Re&Re vadība apgalvoja, ka Vikom paši montējuši konstrukcijas un par tālāku apakšuzņēmēju piesaisti būvniekiem nekas nav zināms. Tomēr tagad rakstiskajās atbildēs Re&Re valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš apstiprina – vēl viena apakšuzņēmēja piesaisti tieši metāla konstrukciju montāžai objektā paredzējis jau Re&Re līgums ar Vikom. Šos montāžas darbus lielveikalā veica firma Monce. Kriminālprocesā tā ir nelāgi izgaismojusies.
Montētājs brīnās
Plašā, paplukusī teritorija Jaunolainē atgādina tādu kā garāžu kooperatīvu, kur tagad kūsā bizness. Starp riepu montētājiem un metinātājiem nav viegli atrast firmu Monce V. Tā sauc Viktora Ivanova jauno uzņēmumu, kas stājies nu jau likvidētās Monces vietā. Nekādas norādes reģistrētajā adresē nav, arī sastaptie cilvēki tikai rausta plecus, tāda firma neesot dzirdēta. Kad sazvanu Ivanovu, viņš strupi paskaidro, ka visu izstāstījis policijai, un noliek telefona klausuli.
Ivanovs ir vienīgais, kurš jau ir sodīts Zolitūdes veikala Maxima sagrūšanas kriminālprocesā. Iemesls nav viņa firmas Monce darbs, būvobjektā sastiprinot tērauda konstrukcijas, kuras vēlāk sagruva, bet pavisam cits – viltojums. Lai taupītu naudu, Ivanovs nevis noalgojis sertificētu inženieri montāžas darbu vadībai, bet viltojis speciālista parakstus dokumentos – būvniecības žurnālā un darbu pieņemšanas aktā. Ivanovs vainu atzinis, un viņam par to februārī piespriests 1920 eiro sods, kas jau samaksāts.
Speciālists, kura parakstu Ivanovs viltoja, ir konstrukciju ražotāja Vikom inženieris Andrejs Kuļešovs, kurš par notikušo neko neesot zinājis. Sazvanīts Kuļešovs apstiprina – Maxima celtniecības vietā nemaz nav strādājis, līdz ar to arī nekādus dokumentus nav parakstījis, tajā skaitā metāla konstrukciju pieņemšanas aktu, kurā norādīts kā darbu vadītājs.
Uz konstrukciju pieņemšanas akta bez Kuļešova ir vēl trīs cilvēku – Re&Re būvdarbu vadītāja Staņislava Kumpiņa, projektētāja Ivara Sergeta un būvuzrauga Mārtiņa Draudiņa – paraksti, taču neviens maldināšanu nav pamanījis. Tāpēc ka aktu parakstīšana parasti nenotiek vienlaikus būvobjektā, bet katrs atsevišķi pārbauda informāciju un iepazīstas ar situāciju, skaidro Sergeta pārstāvis Zvejsalnieks.
Parokoties likvidētā uzņēmuma Monce pagātnē, izdodas tomēr sameklēt kādu no Ivanova bijušajiem kolēģiem, kurš vairākus gadus strādājis kopā ar viņu. Oļegs Ļebedjko brīnās, ka esmu viņu atradusi, jo beidzis darbu šajā firmā jau 2012.gada nogalē, kādu brīdi bijis peļņā ārzemēs. Vīrietis stāsta, ka pašlaik strādā uz jumta, turot telefonu, salst rokas, tomēr sarunai piekrīt.
Ļebedjko apstiprina, ka Monce tiešām ir montējusi Maxima lielveikala kopnes 2011.gada sākumā. Viņš pats uzņēmumā bijis atbildīgs par dokumentāciju un būvlaukumā nav darbojies, taču atminas, ka tolaik uzņēmumam citu pasūtījumu nebija un firmas montētāji kopā ar īpašnieku Ivanovu strādājuši Maxima projektā. Būvniecības žurnāls liecina, ka kopņu montēšanā piedalījās četri cilvēki, taču viņus noskaidrot tā arī neizdodas. Žurnālā vēl bez Kuļešova vārda figurē kāds Jegors Ļebedjko, kurš metinājis siju balstmezglus uz monolīta dzelzsbetona kolonnām. Tas izrādās Oļega Ļebedjko brāļa dēls, pēc profesijas metinātājs. Viņš sola pajautāt brālim kontaktus, tomēr vēlāk vairs neatzvana. Citus puišus, kuri Maxima būvlaukumā strādāja, viņš neatceroties. Ar Ivanovu sen neesot runājis. Ar policiju gan abi Ļebedjko runājuši – Oļegs apliecina, ka izstāstījis visu, ko zinājis. Lielākoties tas bijis no īpašnieka Ivanova dzirdētais.
Ļebedjko uzsver – kāda gan notikušajā var būt montētāju kļūda, ja viņi saņēmuši visus materiālus no Vikom un tikai izpildījuši projekta uzdevumu. Vīrietis arī atminas Ivanova teikto, ka skrūves, ar kurām kopnes bija jāsaskrūvē, viņiem iedotas pārāk tievas. «Jau projektā vājas skrūves bija norādītas. 8.8 divdesmitnieces, parasti tādās vietās liek 24. vai pat 30. numuru,» Ļebedjko atstāsta savulaik montāžas firmā runāto, kas nozīmē – izmantotas 20 milimetru skrūves, kuru stiprības klase ir 8.8, taču savienojumiem, kuriem jātur lielas slodzes, parasti lieto stiprākas un resnākas skrūves – ar 24 vai pat 30 milimetru diametru.
Ivanovs brīnījies par šīm skrūvēm, taču nolīgtie montētāji domājuši – projektā viss kā nākas ir sarēķināts. Tobrīd nav zinājuši, ka ēkai būs arī otrais stāvs, stāsta Ļebedjko, ar nopūtu piebilstot, ka varējuši jau puiši arī painteresēties.
Ivanovs ir speciālists ar pieredzi, un Maxima ēka nebija viņa pirmais objekts, Ļebedjko pozitīvi raksturo kolēģi. Tieši pieredze viņam likusi runāt, ka vājas skrūves iedotas, taču nekādus lēmumus attiecībā uz materiāliem montētāji paši nav pieņēmuši. Jautāts, vai zina par viltotajiem inženiera parakstiem, Ļebedjko saka: jā, parakstus Ivanovs viltojis, lai ietaupītu naudu.
Vai uz pasaules ir kādas skrūves, kas sabrukušās kopnes būtu noturējušas, un kurš tādas šoreiz neizvēlējās, jāgaida izmeklētāju vērtējums. Re&Re vadītājs Pauniņš apgalvo – kopņu rasējumos bijuši norādīti gan elementu profili, gan balsta un savienojuma mezgli ar izmēriem milimetros, urbto caurumu piesaistēm un diametriem, kā arī nepieciešamo skrūvju skaitu, tipu un stiprības klasi. Rasējums paredzējis kopnes apakšējā mezglā savienot ar desmit 20 milimetru skrūvēm ar stiprības klasi 8.8, un atkāpes no tehniskā projekta montāžas laikā nav konstatētas. Kas taisījis rasējumu? «Būvkonstruktors,» atbilde ir lakoniska, un Pauniņš atsakās konkretizēt, vai domāts personiski šā projekta buvkonstruktors Sergets. «Kamēr notiek izmeklēšana, Re&Re atturēsies no plašākiem komentāriem par katras iesaistītās personas iespējamu vainu, atbildību vai darba kvalitāti,» skan juristu izsijātā rakstiskā atbilde.
Sergeta advokāts Zvejsalnieks saka – viņa klients nezina, kurš izdomājis kopņu savienojumam lietot tieši šīs skrūves, nevis citas vai arī metināšanu: «Acīmredzot tas, kurš veicis montāžu, ir patvaļīgi pieņēmis lēmumu tās skrūves tur skrūvēt.»
Savukārt montāžfirmas bijušais darbinieks Ļebedjko atceras projekta laikā Moncē runāto, ka metāla kopņu rasējumus ražotājs Vikom it kā saņēmis negatavus un firma tos pabeigusi, uzzīmējot trūkstošo vidus savienojumu, kuru pēc tam esot saskaņojis Sergets.
Tikmēr būvinženieri agrākajos secinājumus atzinuši, ka vienkārši stiprākas skrūves problēmu nerisinātu – tās bija ieprojektētas pārāk mazā skaitā. Aldis Grasmanis stāsta, ka savienojuma vietā vajadzējis nevis 10, bet 18 skrūves un tās arī jāizvieto citādi, lai noturētu jumtu, uz kura vēl sekoja atpūtas zonas labiekārtošana.
Iespējams, laikus uzdoti jautājumi būtu novērsuši traģēdiju, taču cilvēki rasēja, skrūvēja, parakstījās, lieki nejautājot, un iesaistīto vienaldzība summējoties noveda pie kraha.
Veikals jau radīts bīstams
«Izskatās, ka šinī celtnē nebija cilvēku, kas izrādīja [iniciatīvu]… Es domāju, ne reizi vien bija iespēja kaut ko pamanīt, ja kāds uzdotu lieku jautājumu,» pēc gadu ilgušās izmeklēšanas saka kriminālpolicijas šefs Andrejs Grišins.
Viņš lūdz sabiedrību dot vēl laiku, jo arī 21.novembrī, drūmajā traģēdijas gadadienā, policija nevarēs atbildēt uz jautājumu, kāpēc jumts iebruka un tik daudzu cilvēku dzīvība izdzisa tērauda un betona drupās. «Vēl nebūs tāda paziņojuma, kas bija par iemeslu veikala sabrukšanai. Bezatbildība – jā, tas visiem ir skaidrs,» saka Grišins.
Zolitūdes traģēdijas lietā ir divi kriminālprocesi, taču nevienā no tiem vēl nav nosaukti pat aizdomās turamie. Pamatprocess ir par iespējamiem pārkāpumiem būvniecībā. Otrs sākts pēc Valsts darba inspekcijas secinājumiem, kura traģēdiju analizēja kā nelaimes gadījumu darba vietā, kas beidzās ar četru lielveikala darbinieku nāvi. Inspekcija uzsvēra – par to atbildība jāuzņemas uzņēmumam Maxima.
Traģēdijas vietā veikti divi eksperimenti – ar ūdeni tika noslogotas kopnes, lai analizētu to nestspēju, un noorganizēta kontrolēta dedzināšana, lai saprastu, kā konstrukcijas varēja ietekmēt drīz pēc pirmās kārtas pabeigšanas notikušais ugunsgrēks.
Lai gan būvniecības regulējumā pēdējos gados radīti «baltie plankumi», neskaidri norādītas atbildības, policija galveno atbildīgo vainu pierādīt varēs. Klāsts uz apsūdzēto sola būs diezgan plašs – tie būs cilvēki, kuri, pienācīgi pildot savus pienākumus, būtu redzējuši problēmas un varēja tās novērst, sola Grišins. Milzīgu interesi palīdzēt izmeklēšanai iesaistītie nav izrādījuši, taču arī slēpies neviens neesot.
Grišins uzsver, ka ēka sabruka, pat nenovedot tās ieceri līdz galam. «Tā jau saknē ir radīta nedroša. Mums ir pamatotas aizdomas – sabrukšanas draudi bija ilgstoši. Faktiski nāves briesmām cilvēki bija pakļauti ilgstošā laika periodā, visi, kas gāja tur iepirkties, visi, kas tur strādāja. Kad sāksies tiesa, cilvēki sapratīs, kurš ko ir noklusējis,» saka Grišins.
Vienlaikus viņš atzīst, ka policijas darbs šajā lietā nav vienkāršs, jo «izmeklētājiem ir [jāšķetina] diezgan sarežģītas juridiskās shēmas». Ne velti arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers aicinājis policiju nesteigties, rūpīgi savākt visus pierādījumus un tos nostiprināt, lai vēlāk tiesā nav izgāšanās.
Tikmēr sabiedrība gaida rezultātu un kritika par gauso izmeklēšanas gaitu sāk skanēt arī no pašu likumsargu cunftes. Nupat pensionētais prokurors Edvīns Piliksers atzinis, ka lietā varēja rīkoties enerģiskāk, jau sākumā nosaukt aizdomās turamos un piemērot viņiem drošības līdzekļus, piemēram, liegumu satikties tiem, kuri kopā ēku cēla. «Protams, [izmeklētājiem] dzīvot bez aktīva pretinieka ir vieglāk un komfortablāk, jo, tikko tev ir aizdomās turētais, tikko viņam ir aizstāvis, tā uzreiz nāk sūdzības, pieteikumi,» komentē Piliksers. Tomēr ir aplami gadu neiesaistīt lietā pretinieku un nezināt, kā viņš aizstāvēsies. «Pārmērīgi domāt par šo personu reputāciju nav pamata, 54 cilvēki ir gājuši bojā.»
Bijušā kolēģa pārmetumus kā nepamatotus un nekorektus noraida šīs lietas uzraugošo prokuroru grupas vadītāja prokurore Jekaterina Kušakova. Viņa uzsver – izmeklēšana notiek mērķtiecīgi. Tomēr klātienes sarunu prokurore pēc tikšanās ar savu priekšnieku virsprokuroru Aivaru Zgirski atsaka, nolemts plašāk nerunāt.
Līdztekus kriminālprocesiem Zolitūdes traģēdija kļuvusi par iemeslu arī civilprasībām, taču arī tajās prognozē gadiem ilgu tiesāšanos. Advokāts Aldis Gobzems dažādās tiesās iesniedzis 20 prasības, pārstāvot vairāk nekā 30 cietušo. Izskatīšana sākta tikai vienā lietā, kurā prasītāji ir trīs Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuvinieki, savukārt atbildētāji – ēkas saimnieki Homburg Zolitude un Tineo, lielveikals Maxima Latvia, būvnieki Re&Re, Rīgas dome, arhitekti Kubs, kā arī projektētāji HND grupa. Prasības summa ir 100 miljoni eiro. Pārējo prasību izskatīšana nozīmēta pēc gada vai vēl nav nozīmēta vispār. Tajās kompensāciju prasījumi ir ap 70 miljoniem eiro katrā. Ar Būvinženieru savienību par sertifikātu anulēšanu tiesājas arī Sergets, sertifikāts anulēts arī būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim, kurš veicis apšaubāmu ekspertīzi, kas dokumentēta tikai uz vienas A4 lapas.
«Neviens jau nav pašnāvnieks, nebūvē mājas ar domu, lai tās sabrūk,» traģēdijas liktenīgo apstākļu sakritību komentē policijas piesaistītais būveksperts Aigars Ūdris. «Varbūt vienkārši nav piedomāts, un tāds ir rezultāts.»
Visi ēkai piederīgie apliecina tikai savu morālo atbildību. Gadu pēc traģēdijas Maxima pārstāvis Jānis Beseris saka: uzņēmums uzņemas «pilnu morālo atbildību par notikušo, traģēdija notika ēkā, uz kuras bija mūsu logo, un tajā cieta mūsu darbinieki un klienti». Vienlaikus jāatgādina, ka Maxima tiesājas ar Valsts darba inspekciju, kura saskatījusi uzņēmuma atbildību darbinieku nāvē.
Arhitektu biroja Kubs arhitekts Andris Kalinka stāsta, ka ir neskaitāmas reizes pārbaudījuši savu darbu pa soļiem un «varam vienīgi konstatēt, ka esam darījuši visu pēc labākās sirdsapziņas, atbilstoši normatīvajiem aktiem un praksei». Arī būvkonstruktoram Sergetam savā «atbildības jomā kļūdu nav izdevies atrast», kaut gan viņa advokāts piekrīt – ja visi iesaistītie būtu izdarījuši vairāk, nekā rakstīts normatīvajos aktos, varbūt būtu izdevies novērst traģēdiju. Būvnieks Pauniņš vainu un atbildību nekomentē, tikai norāda, ka normatīvie akti no būvnieku puses pārkāpti nav.
Policijas pārstāvis Grišins atzīst – ne viens vien likums ir rakstīts ar asinīm, ar tām top arī jaunie Latvijas būvnoteikumi. Taču vienlaikus jāsaprot, ka visu dzīvi likumos ierakstīt nevarēs. «Ar kādu spēku ir jāiedzen nagla, neviens to nerakstīs!» pašus domāt aicina policists.
Darbi pie izmaiņām jau rit, to vidū ir apjomīgi grozījumi būvniecības jomā, lai kontrolētu kvalitāti. Atjaunojot Būvniecības valsts kontroles biroja darbību, tiks nodrošināta neatkarīga uzraudzība sabiedriski nozīmīgu ēku celtniecībai. Likumā noteiktais pienākums būvinspektoriem regulāri apsekot ēkas nepieļaus situācijas, kad inspektori pirmo reizi tās ierauga, tikai nododot ekspluatācijā. Ministrijas tagad saskaņo likumu izmaiņas, kas uzdod darba devējiem vai ēku īpašniekiem obligātu pienākumu evakuēt cilvēkus, kad atskan trauksmes signāls, un šādu pienākumu evakuēties uzliek arī pašiem iedzīvotājiem.
Jau pabeigto darbu vidū ir palielināti sodi par būvniecības noteikumu pārkāpumiem, ja to rezultātā iet bojā cilvēki. Līdz šim par to maksimālais sods bija brīvības atņemšana līdz četriem gadiem, tagad – līdz astoņiem. Tiesa, šīs izmaiņas neskars par Maxima sabrukšanu pie atbildības saucamos.
Iegruvušā veikala konstrukcijas jau ir nojauktas, un palikušo ēkas pagrabstāvu iekonservēs. Joprojām neatbildēts ir jautājums, ko darīt ar dzīvokļu māju, kas tapa komplektā ar sabrukušo veikalu un tagad slejas pār to kā tukšs spoku kuģis. Jāgaida neatkarīgas tehniskās ekspertīzes rezultāti, vai ēka ir droša. Vietējie iedzīvotāji un traģēdijā cietušo tuvinieki jau pateikuši savas domas – nams jānojauc, jo traģēdijas vietā jābūt tikai skvēram 54 mirušo piemiņai.
Kā tapa Zolitūdes Maxima iebrukušais jumts?
2009.gadā Būvkonstruktora Ivara Sergeta vadītā HND Grupa izstrādā būvkonstrukciju projektu. Jumta kopne tajā ir viendaļīga. Būvprojekta ekspertīzi veic būvinženieris Andris Gulbis, tā ir uz vienas A4 lapas un satur divus teikumus – par materiāliem īpašu piezīmju nav, būvprojekts rekomendēts realizācijai.
2009.gada decembrī arhitektu firmas KUBS arhitekts Andris Kalinka iesniedz visu ēkas tehnisko projektu būvvaldē, kura to akceptē 2010.gada 16.aprīlī.
2010.gada 28.jūnijā būvkonstruktors izstrādā rasējumu, kas paredz kopņu dalījumu divās daļās. Atkārtota ekspertīze vai saskaņošana būvvaldē nav jāveic.
2010.gada 6.augustā noslēgts līgums starp projekta attīstītāju Homburg Zolitude un būvniekiem Re&Re (valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš), līgumam pievienots tehniskais projekts ar kopnes dalījumu divās daļās.
2010.gada 30.decembrī piekto reizi papildināta tērauda kopnes rasējuma versija, pēc tās notiek kopņu izgatavošana un montāža atbilstoši būvkonstruktora papildinātajam tehniskajam projektam. Būvkonstruktors Ivars Sergets uzsver: HND neizstrādāja kopņu savienojuma mezglus, jo šī detalizācija netika pasūtīta – kopne ir būvizstrādājums, ko izgatavo tā ražotājs. Re&Re atsakās konkrēti nosaukt, kurš rasēja kopnes savienojumu.
2011.gada 4.janvārī Re&Re noslēdz apakšuzņēmuma līgumu ar Vikom Industry par tērauda konstrukciju izgatavošanu, piegādi un montāžu.
No 4.janvāra līdz 26.februārim notiek metāla konstrukciju montāža, ko reāli veic Vikom Industry nolīgts apakšuzņēmējs Monce. Toreizējais Monce darbinieks saka – īpašnieks brīnījies, ka iedotas 20 mm skrūves, jo lielas slodzes savienojumiem parasti lieto stiprākas.
2011.gada 28.februārī parakstīts konstrukciju pieņemšanas akts. To paraksta četri atbildīgie – Re&Re darbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš, projektētājs Ivars Sergets, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš un darbu veicējs Andrejs Kuļešovs no Vikom Industry. Pēdējais paraksts nav īsts – darbu veicēja Monce īpašnieks Viktors Ivanovs viltoja Kuļešova parakstu, jo taupības dēļ montāžai nepiesaistīja būvinženieri.
