Zolitūdes traģēdija ir atspulgs tam, kā reāli Latvijā «rūpējas» par sabiedrības drošību
Gads pēc Latvijā tik liktenīgās dienas – 2013.gada 21.novembra – ir bijis milzīgs pārmaiņu laiks gan mūsu ģimenei, gan daudziem cilvēkiem, kurus skāra Zolitūdes traģēdija. Vai Latvijai šī bija mācību stunda?
Pirmās nedēļas pēc traģēdijas bija ļoti grūtas, jo ģimenē zaudējām divus locekļus. Papildus smagajām dienām bija jārisina virkne praktisku jautājumu – sākot no bēru lietām, kapsētas izvēles, saskaņošanas, beidzot ar sociālajiem jautājumiem, to skaitā arī tēva un māsas iesākto darbu un aktivitāšu apzināšana, banku kontu bloķēšana un citi svarīgi darbi. Ir grūti runāt par tām šausmām, ko piedzīvoja mūsu ģimene un citi upuru tuvinieki. Tikko tev bija tēvs un māsa, un vairs viņu nav, un nekad nevarēsi viņus apskaut, apsveikt dzimšanas dienā, kopā uzcept pīrāgu vai parunāties…
Tagad vienīgi jācenšas atcerēties viņus pirms traģēdijas – skaistus, smaidīgus un dzīvespriecīgus, lai nav jādomā par to, kas ar viņiem notika Maxima lielveikalā un kāda aina pavērās, kad saņēmām viņu personīgās mantas maisiņā no morga. Skaidri jāapzinās, ka aiz katra upuru cipara, kurš bija pirms vai pēc mana tēva un māsas kārtas skaitļa, bija cilvēks ar vārdu, uzvārdu, savu dzīvi, savu sapni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.