Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kādam jābūt prezidentam?

Posted on marts 11, 2015 by - Viedoklis

Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšana oficiāli startēs 20.maijā, bet žurnāls Ir aicina sabiedrībā pazīstamus cilvēkus jau izteikt savu viedokli

Jautājums sāk kaitināt. Vai tiešām 100 politiskās galvas nespēj uz to kvalitatīvi atbildēt par manis maksāto algu? Pat skolēnam skaidrs, ka mūsu ģeopolitiskajā mežā dižākais ir Ozols vai Egle. Stingru stumbru, simbolisku stāju visos vējos.

Vai ir vēl kādi varianti? Izrādās – ir, jo neviens neatceras, kur gan ir tā nacionālā kokaudzētava, kas tos rūpīgi selekcionē un piedāvā izlutinātajai publikai. Viss atgādina Ziemassvētkus, kad vieda skaistuma deficīta apstākļos pilsoņiem piedāvā katram pašam valsts mežniecībās nocirst savu ideālo prezidenta egli. Skaidrs, ka šādā viedokļu pašplūsmā saskaņots tēls ir neaizsniedzams sapnis. Kurš vainīgs?

Pelēki politiskais selekcionārs! Interesants absurds – izrādās, politiķi, kas izvēlējušies nesavtīgi rauties Latvijas nākotnes labā, nekad nav sapņojuši kļūt par savas valsts prezidentu. Gandrīz neviens publiski negrib atzīt, ka vēlas būt par ģenerāli. Tā vietā kaismīgi un izmisīgi meklē to citur – domnīcās, kafejnīcās, traumu un pensiju punktos. Izrādās, šīs ir unikālās vietas, kur iespējamā X stundā atrast par nāciju ļoti atbildīgu cilvēku ar politiskas diplomātijas pieredzi, ētikas stāju, labām oratora spējām un svešvalodu zināšanām.

Varbūt pietiks kultivēt šo «strausu kluba» morāli un katram deputātam beidzot apliecināt, ko viņš no sava politiskā komforta gatavs ziedot nācijas saliedēšanas labā? Tad arī beidzot skaidri selekcionēsies, ka Bērziņš nevar būt Ozols. Bet Ozols var būt, piemēram, Godmanis.

Politiskā griba nevar būt slepena

Posted on marts 11, 2015 by - Intervija

Prezidenta darbs ir formulēt viedokli par būtiskiem jautājumiem, secina jurists Egils Levits un pamato, kāpēc aizklātas prezidenta vēlēšanas ir neloģiskas. Ir turpina interviju sēriju ar iespējamajiem prezidenta kandidātiem

Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits bija minēts starp iespējamajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem jau 2007.gadā. Šoreiz viņu par labu kandidātu uzskata Nacionālā apvienība un neformāli uzrunājuši arī citu partiju pārstāvji. Taču viņš ir gatavs izvērtēt tikai nopietnu piedāvājumu – tādu, kam būtu Saeimas vairākuma atbalsts. Sarunā viņš formulē Latvijai svarīgākos uzdevumus, kuri būs jāizvirza un jāuztur nākamajam prezidentam.

Esi teicis, ka par kandidēšanu runāt pāragri – «kad tuvosies vēlēšanas, formulēšu savu viedokli». Kādiem priekšnoteikumiem jāiestājas, lai tu to formulētu?
Ja ir nopietns piedāvājums – tāds, kad pasaka, ka šis kandidāts var tikt ievēlēts.

Zinot pašreizējo Saeimas sastāvu, vai prognozē, ka šāds atbalsts varētu būt?
Varbūtība ir maza.

Par tevi kā kandidātu runāja jau 2007., tad 2011.gadā, kad atteicies – teici, ka neredzi iemeslu prezidenta Valda Zatlera nomaiņai. Kas pašlaik ir citādi, ja jau būtu ar mieru kandidēt?
Labs jautājums, āķīgs… Man šķiet, ka prezidenta institūcija Latvijas valsts interesēs ir jāizmanto mērķtiecīgāk un aktīvāk.

Zatlers izmantoja pienācīgi, bet Andris Bērziņš to nedara? 
Nē, es neteiktu, ka neizmanto pienācīgi, bet tas mazāk atbilst manam priekšstatam, kā vajadzētu būt.

Kā vajadzētu būt?
Mūsu parlamentārās demokrātijas iekārtā faktiski ir reprezentatīvs prezidents, kura loma ir atkarīga no viņa spējas un gribas formulēt viedokli par būtiskiem jautājumiem. Tas ir tikai viens viedoklis, bet tāpēc, ka tas ir prezidenta viedoklis, ir labāk sadzirdams. Prezidentam jābūt spējīgam formulēt šādu viedokli un ar to reprezentēt Latviju, lai valsts intereses izskanētu un pēc iespējas tiktu ņemtas vērā. Labs piemērs ir Vaira Vīķe-Freiberga, kura to darīja ļoti labi.

Otrs uzdevums – formulēt saprātīgu viedokli par būtiskiem Latvijas iekšpolitiskiem jautājumiem. Lai nevis ar formālo varu, bet tikai ar savu intelektuālo pienesumu dotu artavu problēmu risinājumam. Šie ir divi prezidenta uzdevumi mūsu sistēmā. Man liekas, ka tā ir laba sistēma, un prezidentam attiecīgi jāpilda šī loma.

Kādi ārpolitiski un iekšpolitiski jautājumi pašlaik jāformulē skaidrāk un dzirdamāk?
Mans personīgais viedoklis – jāizmanto tas, ka Latvija ir divu visnozīmīgāko pasaules organizāciju – ES un NATO – locekle. 

Mums jāpasaka Latvijas redzējums, bet tajā jāiekļauj arī kopējais redzējums, jo tikai tad tas tiks ņemts vērā. Nav tā, ka sanāk kopā 28 valstis un plēšas savā starpā, kura dabūs lielāku kumosu. Viens no Latvijas politiķiem pirms kāda laika teica: mūsu intereses ES ir izsist Eiropas fondus. Ar šādu pieeju tu neko neizsitīsi. Jādod savs pienesums Eiropas kopējam labumam, un caur to arī Latvijas intereses var tikt labāk ievērotas.

Kādus viedokļus tu formulētu, ja būtu prezidents?
Gatavojot ES politiskās nostādnes, mums būtu jārunā, kas ir lielākie uzdevumi sociālajā politikā. Un – ar ko Latvija pilnīgi nenodarbojas – imigrācijas, bēgļu kopējā politika. Attiecībā uz NATO – ģeopolitiskā situācija pēdējos divos gados ir mainījusies, un NATO pamazām sāk to aptvert. Prezidents šo aptveršanas procesu varētu paātrināt un ievirzīt tādās sliedēs, lai tas būtu pēc iespējas efektīvi visām dalībvalstīm.

Prezidents Bērziņš ilgi domāja, vai pieņemt uzaicinājumu uz 9.maija svinībām Maskavā. Lika noprast, ka varētu braukt pirms vai pēc tam. Vai valsts galvam tagad būtu pareizi doties uz Maskavu?
Jebkura ārvalstu vizīte ir jēdzīga tikai tad, ja tai var būt jēdzīgi rezultāti. Latvijas pozīcija attiecībā uz ģeopolitisko situāciju Eiropā ir skaidri definēta, to vēlreiz mutiski pateikt nav jēgas. Jēga ir tikai tad, ja šo pozīciju var sarunās kaut kā attīstīt tālāk. Ir vajadzīgs perspektīvs redzējums, kas ir reāls. Ja tāda nav, tad vizītes ir jāatliek tik ilgi, kamēr šāda perspektīva varētu rasties.

Kādi ir galvenie jautājumi, par kuriem prezidentam būtu jāformulē viedoklis nākamajiem četriem gadiem? Vai nosauktie – imigrācija, sociālā politika, drošība?
Imigrācija varbūt ne tieši Latvijai, bet ES ir svarīgs jautājums. Sociālā politika – noteikti. Vēl, piemēram, jautājums par digitālo vidi, datu aizsardzību, kiberdrošību.

Attiecībā uz Latvijas iekšējiem jautājumiem mans kā pilsoņa viedoklis – mums līdz šim politika tika virzīta veidā, kas bija izdevīgāks turīgākajiem cilvēkiem, nevis 90% iedzīvotāju. Tā nevar turpināties. Zināmu izlīdzinājumu devusi Satversmes tiesa, par kuru ar zināmu humoru var teikt, ka tā bija Latvijā trūkstošā sociāldemokrātu partija. Bet tā, protams, nav īstā institūcija, kurai tas būtu jādara.

Valsts prezidents nevar kaut ko grozīt ar varu. Bet var ietekmēt sabiedrības un politikas domu. Ļoti svarīgi, ka Satversmes jaunajā ievadā cita starpā ir expressis verbis pateikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Šo ievirzi vajadzētu pārvērst praktiskā politikā. Valsts prezidents to varētu veicināt.

Bet ārpolitikā? Kā Ukrainā notiekošais izskatās no starptautisko tiesību viedokļa? Vai tas ir karš vai tikai «hibrīdkarš»?
Starptautiskās tiesības jau ir postulējušas pēc Pirmā pasaules kara – valsts suverenitāte ir neaizskarama. Pēc Otrā pasaules kara tas nostiprināts ANO hartā u.c. dokumentos. Hibrīdkarš ir mēģinājums ar, ja tā var teikt, dūmu aizsegu paslēpt agresiju.

Taču starptautiskās tiesības nevar apmānīt. Ņemsim Baltijas jautājumu. 1940.gadā bija viltus vēlēšanas, ievēlēja viltus Saeimu, kura lūdza uzņemt Latviju Padomju Savienībā. Tas varētu būt tāds hibrīdkara veids, kas nav tikai militārs. Jo – kādēļ vajadzēja viltus vēlēšanas? Lai apmānītu starptautisko sabiedrību un starptautiskās tiesības. Bet tās nevar apmānīt, tas ir muļķīgs mēģinājums. Arī attiecībā uz citiem aneksijas gadījumiem, kas notikuši pēc Otrā pasaules kara – neviens šāds gadījums līdz šim nav atzīts. Jo citādi tiktu atvērtas durvis visu veidu agresijām. Šī neatzīšanas politika ir svarīgs instruments miera veicināšanai.

Kā Latvija kā NATO un ES valsts var veicināt šā kara atrisinājumu?
ES jau ir novērtējusi situāciju un ieviesusi sankcijas. Tās tiek pastiprinātas līdz brīdim, kad varbūt jautājums sāks risināties pozitīvā virzienā.

Redzi iespēju kādu militāru līdzekļu lietošanai?
Uz šiem jautājumiem nevaru atbildēt, mans amats ierobežo iespējas to darīt.

Ko ES var iesākt pret Krievijas propagandu?
ES likumdošana uz to īsti precīzu atbildi nedod. Viena iespēja ir radīt iniciatīvu, lai ES tiesības paredzētu atbildi uz informācijas brīvības ļaunprātīgu izmantošanu. Viena no klasiskām atbildēm – uz meliem atbildēt ar patiesību.

Ko demokrāti Eiropā var likt pretī radikālā nacionālisma un eiroskepticisma vilnim, kas – paradoksāli vai dabiski – sakrīt ar atbalstu Putinam?
Pirmajā mirklī varētu likties paradoksāli, taču tā nav, ja padomājam dziļāk – ka demokrātija nav tikai procedūra. Rūgti maldās tie, kuri saka – demokrātija ir viss tas, ko mēs gribam. Viņi nav tikuši tālāk par demokrātijas pirmo klasi. Nākamais solis balstās uz zināmām vērtībām un to īstenošanu. Un tad ir jautājums par pašaizsargājošo demokrātiju. Tā nozīmē, ka nevar izmantot demokrātijas brīvības demokrātijas sagraušanai. Tīri procedurālā demokrātija noveda pie tā, ka arī Hitlers nāca pie varas demokrātiskā ceļā. Pēc Otrā pasaules kara šis sākotnējais demokrātijas modelis tika koriģēts. Pašaizsargājošā demokrātija satur vairākus elementus. Pirmais – ir neaizskaramais konstitūcijas kodols, ko nevar likvidēt arī ar vairākumu. Pie tā pieder pamattiesības, zināmas procedurālas tiesības, bet it sevišķi cilvēka cieņa. Nevar cilvēku pārvērst par valsts politikas objektu. Cilvēks ir primārs, valsts – sekundāra. Neaizskaramais Satversmes kodols pieder pie šīs pašaizsargājošās demokrātijas modeļa. Es teiktu, tas ES līmenī attiecas arī uz informācijas brīvības ļaunprātīgu izmantošanu.

Kas Latvijai jādara drošības pasākumu jomā?
Par to, ka vajadzētu pēc iespējas ātri sa-sniegt 2% [no IKP aizsardzībai], nebūtu daudz ko spriest. Otrais – pieņemu, ka Latvijas drošības iestādēm ir stratēģija, kā rīkoties hibrīduzbrukuma gadījumā.

Aizsardzības ministrs Vējonis nesen teica, ka šāda stratēģija ES valstīm jāizstrādā, tātad netieši atzina, ka tās nav.
Ja tiešām nav, tad tūlīt, tūlīt, jau nākamajā dienā jāsāk pie tās strādāt! Tas ir vissteidzamākais pasākums, kāds vien var būt. Bet kā nespeciālists varu izteikties, piemēram, jautājumā par zemessardzes lomas pastiprināšanu. Un Latvijai noteikti vajadzētu vairāk iesaistīties NATO kopējā apritē.

Viens no fundamentālajiem Ukrainas valsts vājuma iemesliem ir korupcija. Kāpēc Latvijā korupcijas apkarošanas jautājums pazudis no politiķu dienaskārtības?
Korupcija ir kā demokrātijas vēzis. Ir ļoti skaidra krimināltiesiska korupcija, kad uzliek naudu uz galda un atbildīgā persona to paņem. Un ir darbības, kas nav tik skaidras – līdz «pelēkai» korupcijai. Man subjektīvi šķiet, ka «melnā» korupcija kļūst arvien mazāka, kamēr «pelēkā» šobrīd ir pat bīstamāka. Katrā ziņā valstī ir jābūt pretkorupcijas stratēģijai. Tas ir demokrātijas jautājums, un pie tā pieder partiju finansēšana no valsts budžeta. Partiju finansējumam jābūt skaidrākam par skaidru un baltākam par baltu. Privātiem ziedojumiem jābūt krietni ierobežotākiem un tādā līmenī, ka tos var atļauties normāls pilsonis ar vidējo algu. Bagātniekiem nedrīkstētu būt lielākas iespējas nekā, teiksim, pārdevējai Rimi.

Ko pašlaik darīt ar KNAB, kad tā priekšniekam galvenais uzdevums ir cīnīties par palikšanu amatā, bet iestāde ir tik neatkarīga, ka viņu nevar atlaist?
KNAB tikai parāda problēmu, ka Latvijā nav izveidots modernai tiesiskai valstij atbilstošs civildienests. 90.gados tas bija iesākts, pēc tam sagrauts, un tad kaut kas pusbūvēts. Mūsu civildienests ir apmēram kā padomju laika kolhozu fermas.

Civildienests pēc būtības ir analoģisks armijas dienestam. Nevar iedomāties virsnieku, kurš teiktu: «Gribu dienēt tikai pie dienvidu robežas, ja mani sūta uz ziemeļu robežu, eju tiesāties.» Ierēdnis ir juridiska profesija. Tāpēc viens no principiem ir rotācija. Piemēram, Eiropas Komisijā ir ļoti labi nostādīts civildienests, neviens ierēdnis nevar vairāk kā piecus gadus palikt vienā vietā, jo tad neiegūtu nākamo kvalifikāciju.

Vēl par KNAB – abstrakti iestāde ir pareizi institucionāli noregulēta, bet cilvēki īsti nepilda lomu, kas tiem paredzēta. Un pie šīs lomas pieder arī vadības spēja. Ne katrs ir vadītājs. Normāla reakcija valstī, kur darbojas civildienests, būtu viņus pārrotēt uz citu vietu. Nevis piemeklēt aiz matiem pievilktu pārkāpumu, lai atlaistu.

Bet attiecībā tieši uz KNAB vadību arī iecelšanas sistēma, manuprāt, nav īsti pareiza. Konkurss, protams, ir ļoti labs, bet daudzos gadījumos labāki ir citi mehānismi, no kuriem viens ir tā sauktā atrašanas komisija jeb finding commission. Tiek izveidota komisija, kura iet un meklē, kurš varētu būt labākais. KNAB būtu labāka šāda sistēma.

Vai prezidenta izvēles procedūra ir labākā, ja likumā ir tikai daži kritēriji kandidātam?
Procedūra ir demokrātiska, jo attiecībā uz Valsts prezidentu nav tādu profesionālu kritēriju – būtībā par prezidentu var kļūt katrs pilsonis. Politiskā amata kritērijs ir tas, ka tu esi valsts lojāls pilsonis.

Bet esi izteicies, ka ievēlēšanai jābūt atklātai. 
Jā, tur ir viena pretruna. Politiskie amati ir politiskās gribas izpausme, un politiskās gribas izpausme nevar būt slepena. Tas neiet kopā. Valsts prezidentam ir jāzina un tautai ir jāzina, par kādiem kandidātiem katra partija un deputāts ir balsojis. Slēgtais balsojums nav loģisks, tāpat kā nevar slepeni balsot, piemēram, par Ministru prezidentu. Jo Ministru prezidentam jāzina, uz ko viņš balstās. Un cilvēkiem jāzina – vēlētāji balso par saviem pārstāvjiem, lai tie ievēlē Valsts prezidentu un Ministru prezidentu. Ja es kā vēlētājs to nezinu, tas ir nepareizi.

Atceramies, kā bija ar Zatleru – vairākums bija it kā paudis atbalstu, bet neievēlēja. Kā tu rīkotos, ja vairākums pauž publisku atbalstu, bet neoficiāli kāds ieteiktu parunāt ar konkrētiem cilvēkiem – kā Aleksejs Loskutovs džipā runāja ar Aivaru Lembergu -, ja gribi, lai ievēlē?
Man to grūti iedomāties. Tas ir partiju uzdevums – formulēt viedokli par prezidenta amata kandidātu. Partijām ir līderi, kuri tad arī izsaka partiju viedokļus. Tas ir atklāts un oficiāls process, tur šādas parunāšanās, man šķiet, ir diezgan liekas un jocīgas.

Vai nemulsina fakts, ka tevi iesaka Nacionālā apvienība, pret kuras vienu no līderiem, bijušo ģenerālsekretāru, ir ierosināts kriminālprocess aizdomās par vērienīgām krāpnieciskām shēmām?
Tā drīzāk būtu vēlētāju problēma, jo šīm partijām – kādas nu tās mums ievēlētas –  ir jāievēlē prezidents. Es jau teicu, kā var samazināt naudas ietekmi uz partijām, kas man šķiet ļoti svarīgi. Bet katrā partijā noteikti varam atrast «melnas avis». Ja tāpēc vienu partiju diskvalificētu, tad mums būtu jālikvidē Saeima.

Esi teicis, ka tevi uzrunājuši ne tikai NA, bet arī citu partiju cilvēki. Ko nozīmē «uzrunāšana»?
Vienkārši neformāla parunāšana – vai tu būtu ar mieru? Devu to pašu atbildi – ja ir nopietns piedāvājums, ja partijas būtu dekla-rējušas atbalstu formāli, skaidri visai tautai. Un ka šīm partijām kopā būtu pietiekami nopietns balsu skaits. Taču arī redzu, ka partijām ir samērā grūti tieši manai kandidatūrai nodrošināt vairākumu, un ar zināmu interesi un smaidu uz to noraugos. Ja spēj noorganizēt – O.K., ja nespēj – arī labi.

Kuri no Latvijas vai starptautiskiem politiķiem tev šķiet paraugs, kādam jābūt līderim?
Ļoti respektēju Merkeli. Esmu arī ticies ar viņu personīgi vairākas reizes. Vienmēr ļoti kompetenta, nekad neizrāda savu varu, risina problēmas lietišķi, bez uztraukuma un atbilstoši principiem, kuri ir skaidri. Piemēram, kaut vai eiro krīzes gadījumā, kad faktiski Merkele ar savu lietišķumu un, es teiktu, arī varas pazemību menedžēja šo krīzi. 

Bet nav harismātiska, nav tribūns.
Viņa saka labas, sakarīgas runas, kuras lasot, vari lietišķi redzēt, kas būtu darāms, kas ir reāli, kā vajadzētu būt. Man personiski tautas tribūni nešķiet labākie politiķi.

Vai Latvijai vajag spilgtu, iedvesmojošu tribūna personību? 
Es sadalīšu atbildi: iedvesmojošu – jā, tribūnu – ne. Iedvesmojošu tādā ziņā, ka iedvesmotu cilvēkus domāt un meklēt risinājumus reālām problēmām. Tribūns – to drīzāk saistu ar reklāmiskumu. Arī tas pieder pie politikas, bet, manuprāt, nav galvenais. Ir jābūt reālam cilvēkam, kas piesaista un atraisa spēcīgākos prātus. Jo diemžēl ir uzkrītoši, ka cilvēki politiskā vadībā jūtas iekšēji mazvērtīgi vai nedroši un mēģina citus spēcīgus cilvēkus izspiest no partijas un politikas. Tas ir pilnīgi nepareizi. Tev jāpiesaista visspēcīgākie cilvēki, kuri ir gudrāki par tevi. Ja piesaisti tos, kuri ir muļķāki par tevi, tad jēgas nav.

CV

Dzimis Rīgā, studējis Hamburgas Universitātē, Atmodas laikā bija LTF domes loceklis un 4.maija deklarācijas koncepcijas autors. 

Atjaunotās Latvijas pirmais vēstnieks Vācijā, tieslietu ministrs, deputāts. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis. Kopš 2004.gada ir Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis.

2013.gadā kā Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs uzrakstīja Latvijas Satversmes preambulas projektu.

Lemberga gadi

Posted on marts 11, 2015 by - Analīze

Šonedēļ aprit astoņi gadi kopš Aivara Lemberga apcietināšanas. Kāpēc viņa krimināllietā joprojām nav tiesas sprieduma?

Saslēgts rokudzelžos, Ventspils mērs un tradicionālais zaļzemnieku premjerministra kandidāts Aivars Lembergs pirms astoņiem gadiem, 2007.gada 14.martā, no tiesas devās uz policijas izolatoru un vēlāk Matīsa cietuma vieninieka kameru, kur nepilnus četrus mēnešus pavadīja apcietinājumā. Šis bija skarbākais posms ilgajā izmeklēšanas un tiesvedības procesā, kurā valsts apsūdz Lembergu, ka viņš ar krimināli sodāmām metodēm kļuvis par slēptu īpašnieku vērtīgākajos Ventspils uzņēmumos un tā kontrolējis miljonus.

Tagad rokudzelži ir tāla pagātne un gadiem ilgā krimināllietas iztiesāšana Rīgas apgabaltiesā kļuvusi par birokrātisku rutīnu – trīsreiz nedēļā apsūdzētie nāk uz tiesu gluži kā uz darbu. Lietu gan neskata pilnu dienu, jo apsūdzētajam jāierodas no Ventspils un tiesas zāle jādala ar vērienīgo digitālgeitas procesu.

Apsūdzības Lembergam ir smagas: kukuļa izspiešana, naudas legalizācija, dokumentu viltošana, dienesta stāvokļa izmantošana, nepatiesas ziņas amatpersonas deklarācijā, kukuļņemšana un interešu konflikts. Taču neviens no trim apsūdzētajiem – Aivars Lembergs, viņa dēls Anrijs un Ventspils tranzītbiznesa menedžeris Ansis Sormulis – savu vainu neatzīst.

Kad noslēgsies 2009.gada februārī sāktā iztiesāšana, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Boriss Geimans atsakās minēt, bet prokurora Jura Jurisa optimistiskā prognoze ir nākamā gada beigas. Kas ir bijuši galvenie procesa kavēkļi, un kādas grūtības vēl gaidāmas?

Kā ieriebt prokuroram

Šis process iezīmē virkni trūkumu politiskajā gribā un procesuālajās normās, dažas dienas pirms Lemberga apcietināšanas gadadienas sarunā ar Ir atzīst sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss, kurš kopā ar kolēģiem Ilgu Paegli un Jāni Ilsteru valsts vārdā uztur apsūdzības.

Prokurori kriminālprocesa laikā piedzīvojuši arī izrēķināšanās mēģinājumu – 2009.gadā Lembergs pret viņiem un cietušo uzņēmēju Aināru Gulbi vērsa civilprasību, prasot atlīdzināt morālo kaitējumu vairāk nekā 400 000 latu apmērā, jo tikusi izpausta Lemberga telefonsaruna ar LNT šefu Andreju Ēķi un ziņas par apsūdzētā veselības stāvokli. Pirmo reizi Latvijas tiesu vēsturē apsūdzētais vērsās pret apsūdzību uzturošajiem prokuroriem. 

«Visādi ir bijis arī mūsu iestādē [prokuratūrā], nebija vienota viedokļa – ja prokurors pilda pienākumus, tad prokuratūrai jāiestājas par viņu,» sakaitēto situāciju raksturo Juriss. Vadības līmenī atsevišķiem virsprokuroriem bijusi attieksme «lai viņi paši tiek galā», un Juriss to skaidro ar Lemberga ietekmi. «Tiesvedības mērķis bija iebiedēšana – panākt, ka prokuroram nav nekādas aizstāvības, lai prokurori pamet savu cīņas lauku,» tiesas kafejnīcā sēžot, noguris stāsta Juriss. Tomēr Lembergs civilprāvā zaudēja, un pēc šī precedenta tika arī grozīts likums – pret prokuroriem kā valsts apsūdzības uzturētājiem šādi vērsties vairs nevar.

Procesuālā gumija

Lietas apjoms ir milzīgs – 210 sējumu. Aizvadītajos gados uzklausīti jau desmitiem liecinieku, pēc prokuroru saraksta uz tiesu saucami vēl 27, arī ārzemnieki. Prokurors Juriss gan uzskata – liecību sniegšanu ietekmē fakts, ka Lembergs, turpinot pretēji drošības līdzeklim uzstāties kā pilsētas mērs, mēģina demonstrēt citiem, tajā skaitā lieciniekiem, – joprojām esmu ietekmīgs un varošs! «Liecību sniegšana mūsu ieskatā ir deformēta,» komentē Juriss.

Šajos gados tiesa konstatējusi aizstāvības ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, atgādina prokurors. Piemēram, nepratinot lieciniekus pēc būtības. Apkopojot faktorus, kas summējas garajā tiesas procesā, Juriss kā galvenos izceļ trīs – rakstveida pierādījumu pārbaudi, lūgumu pieteikšanu un atliktās tiesas sēdes.

Rakstveida pierādījumu pārbaude praktiski nozīmē to, ka tiesas sēdes laikā tiek nolasīti iepriekš izmeklēšanas procesā un tiesvedības gaitā lietai pievienotie dokumenti. Likums ļauj to arī nedarīt, taču Lemberga lietā šī pārbaude ir bijusi viens no laika zagļiem un noslēgusies tikai šonedēļ. Tiesai pat nācies apsaukt aizstāvību, kas lūgusi pārbaudīt arī lieku informāciju.

Atšķirībā no pirmstiesas procesa lietas iztiesāšana ar termiņiem netiek regulēta. Piemēram, lūgumi pirmstiesas procesā jāizskata trijās dienās, bet tiesā tos var izskatīt visu iztiesāšanas laiku. Juriss uzskata, ka šī kārtība būtu jāmaina – lūgumi, ar atsevišķiem izņēmumiem, jāizskata nākamajā sēdē. Lemberga lietā pa šiem gadiem bijuši aptuveni 400 dažādu lūgumu, saskaitījis prokurors. Tos visus vajag nolasīt, izteikt viedokļus, tiesai pieņemt lēmumu. Nesen aizstāvība pieteica vairāk nekā 100 lapu garu lūgumu par pierādījumu pārbaudes kārtību. «Tā tiek vilkts laiks, jo esence ir pēdējās divās lapās,» nopūšas prokurors.

Juriss rūpīgi seko katrai atliktajai tiesas sēdei un piefiksē, kurš to ierosinājis un kāpēc. «Pagaidām mūsu ieskatā vairums ir attiecināms uz aizstāvību. Prokurori nav nevienu dienu kavējuši, esam klāt kā pulkstens. Dažas reizes ir bijusi tiesas aizņemtība.» Ir gadījumi, kuros prokurors apšauba sēdes atlikšanu. Reiz tiesnesis palaidis apsūdzēto Anriju Lembergu uz kartinga sacensībām. «Mūsuprāt, tas nebija pamatoti – cietušie gaida, kamēr viens ar kartingu izvizināsies.» Taču nevar teikt, ka tiesa dod pārāk lielu vaļu apsūdzētajiem – pa šiem gadiem tiesa ir arī sodījusi procesa vilcinātājus, gan advokāti, gan apsūdzētais ir saņēmuši aizrādījumus un Lembergs arī naudas sodu vienas minimālās mēnešalgas apmērā. Lietas vilcināšana ir būtisks faktors, jo, nespējot spriedumu pasludināt saprātīgos termiņos, prokurors bažījas, kas notiesāšanas gadījumā var tikt mīkstināts sods.

Tiesneša Borisa Geimana ieskatā, kuru viņš pauž ar palīdzes Intas Šabohas starpniecību, krimināllieta tiek izskatīta bez novilcināšanas, un ilgais lietas iztiesāšanas laiks skaidrojams ar objektīviem apstākļiem – lielo apjomu, sarežģītību, daudziem lūgumiem, apstākli, ka nevar līdz galam pabeigt liecinieku iztaujāšanu. Cilvēki nevar ierasties veselības dēļ vai tāpēc, ka uzturas ārzemēs.

Vai lietai jau redzams gals? Tiesnesis to neņemas teikt. Prokurora Jura Jurisa optimistiskās prognozes, kuras realitātē var arī nepiepildīties, ļauj cerēt, ka pēc pusgada lietā sāksies tiesu debates, bet spriedums gaidāms ne agrāk kā nākamā gada vidū.

Ierodoties uz kārtējo tiesas sēdi, apsūdzētais Lembergs ir smaidīgs, un galvā viņam tradicionālā hūte. Tiesas procesu viņš žurnālam Ir raksturo ar ierasto frāzi – šī ir cīņa ar politiskajiem konkurentiem! Vai pats nav pielicis roku lietas vilcināšanā? «Nē, bet kā! Ja pa gadiem esmu kādas divas trīs reizes nebijis [tiesā] veselības dēļ, tad es domāju – pie maniem gadiem nemaz nav tik slikti.»

Apsūdzības Lembergam


  • Kukuļņemšana sevišķi lielos apmēros, izspiežot trīs ar Ventspils ostas tranzītu saistītu kompāniju – Puses, VentCompany un Lat Transnafta – kapitāldaļas un uzņēmēja Aināra Gulbja akcijas.
  • Naudas legalizācija – Lembergs, viņa dēls Anrijs un Ansis Sormulis apsūdzēti par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu lielā apmērā. 
  • Viltošana – saskaņā ar apsūdzību 1996.gadā ar nolūku slēpt Lihtenšteinā reģistrēto Vent Company 30 akciju piederību Lembergam radīts nepatiess dokuments.
  • Dienesta stāvokļa izmantošana – kā amatpersona Lembergs apsūdzēts par to, ka veicinājis un piedalījies mantiskos darījumos, kuri viņam ar likumu aizliegti, izdarot to mantkārīgā nolūkā un personīgo interešu dēļ. 
  • Nepatiesas ziņas deklarācijā – ārzonas firmu kapitāla daļu nenorādīšana deklarācijās, kopumā, pēc izmeklēšanas datiem, noslēpts vairāk nekā miljons latu. 
  • Interešu konflikts – apsūdzība par Ventspils mēra un Ventspils brīvostas valdes priekšsēža amatu izmantošanu, lai nodrošinātu labumu sev un ģimenei

Kļūdas labojums 17.09.2015.

Raksta agrākā versija saturēja teikumu “Viens spilgts piemērs – kad prokurori pārbaudīja sējumu ar aviobiļeti, apsūdzētais lūdzis nolasīt arī biļetes otrā pusē aprakstītos pasažiera pienākumus.” Šī informācija ir dzēsta, jo Aivars Lembergs nav izteicis šādu lūgumu. Lembergs ir izteicis lūgumus atļaut nolasīt lietā esošos rakstveida pierādījumus, kā arī atcelt tiesas aizliegumus apsūdzētajam pilnībā vai daļēji nolasīt konkrētus rakstveida pierādījumus un citus dokumentus. Šādi vairākkārtēji lūgumi radījuši prokuroriem iespaidu, ka prasība nolasīt dokumentus varētu attiekties pat uz aviobiļešu saturu. Ir publikācijā prokuroru viedoklis kļūdaini atspoguļots kā fakts. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!

Lemberga lieta tiesā

Pamatīgi iegrieza

Posted on marts 11, 2015 by - Analīze

Trekno gadu kredīti jāsāk atmaksāt 10 slimnīcām. Vai maks būs jāatver valdībai kā galvotājai vai pacientiem, kuri negrib vārgt arvien garākās rindās?

Brīnišķīgi, brīnišķīgi – par atjaunoto 7.korpusu sajūsminās Ludmila Muhina, kas pēc diagnostikas procedūrām atgūstas Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Sešdesmitgadniece pārdzīvojusi trīs infarktus, viņai ielikts stents, tāpēc ik gadu vajadzīga izmeklēšana. «Ārsts teica – lielas izredzes nodzīvot līdz simt gadiem,» Ludmila ir labā garastāvoklī. Tikmēr pašas slimnīcas finanšu veselība gan rada nopietnas bažas – ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) tajā saskata maksātnespējas pazīmes.

Šogad atklātā 7.korpusa atjaunošana Austrumu slimnīcai izmaksāja 8,7 miljonus eiro, no kuriem lauvastiesu deva ES fondi, bet pārējo – kredīts. Treknajos gados šī bija viena no desmit slimnīcām, kas ņēma lielus valsts galvotus kredītus attīstībai. Šogad jāsāk pamatsummas atmaksa, taču Austrumu slimnīca strādā ar zaudējumiem un liekas naudas tai nav. Tāpat kā pārējām kredītus ņēmušajām slimnīcām, kurām šogad aizdevējiem jāpārskaita kopā 6,7 miljoni eiro. Kur ņemt miljonus, tagad prāto ne tikai slimnīcu vadītāji, bet arī valdība kā kredītu galvotāja.

Miljoni aizripojuši

Austrumu slimnīca jau pasteigusies iesniegt Veselības ministrijai operatīvo pārskatu – pērn zaudējumi sasniedz 7,6 miljonus eiro, pēdējo četru gadu laikā kopā 23,7 miljonus. Spītējot tam, šogad jāatrod 1,8 miljoni eiro, lai sāktu atmaksāt 2007.gadā paņemto 55,5 miljonu eiro kredītu.

Nauda iztērēta trim mērķiem: ēku remontiem, medicīnas aprīkojuma un informācijas tehnoloģiju modernizācijai, stāsta slimnīcas ilggadējais vadītājs, tagad valdes loceklis Viesturs Boka. «Ja piebrauc pie Gaiļezera fasādes, var redzēt, kā izmantots kredīts: nomainīti logi, ēka nosiltināta, nokrāsota.» Slimnīcai, ko veido seši lieli stacionāri – Gaiļezers, Latvijas Onkoloģijas centrs, Biķernieki, Linezers, Latvijas Infektoloģijas centrs un Tuberkulozes un plaušu slimību centrs -, izstrādāta vienota datubāze un tiešsaistes vadības sistēma. Gaiļezerā izveidota neatliekamās palīdzības nodaļa, Toksikoloģijas un sepses klīnika, kā arī 7.korpuss. «Arī aparatūra atjaunota. Uzņemšanas nodaļā ar vidēji 200 pacientiem dienā bez ļoti ātras tomogrāfijas neko nevar izdarīt. Cita finansējuma, lai iegādātos aparatūru, mums nebija,» skaidro Boka.

Ņemot aizdevumu, viņš ar kolēģiem izstrādāja biznesa plānu, kas paredzēja peļņu. Taču krīzes dēļ Nacionālais veselības dienests 2011.gadā būtiski samazināja tarifus jeb valsts maksājumus par slimnīcu pakalpojumiem – iepriekšējo 822 eiro vietā vidējā summa par pacientu nokritās uz 618 eiro. 

Slimnīcas vadība ik gadu brīdinājusi ministriju par finanšu riskiem. Lai to pierādītu, jaunā valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga rāda vestuļu kaudzi trīs kilogramu smagumā. «Cik esmu redzējusi Austrumu slimnīcas finanšu rādītājus, skaidrs, ka tā ir sniegusi pakalpojumus par lielāku summu, nekā samaksāts,» atzīst jaunā Veselības ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa. Ministrija apņēmusies pārskatīt tarifus un lūgt 2015.gada veselības budžetā papildu finansējumu ārstniecības izdevumu segšanai.

Jautāta, vai Austrumu slimnīca spētu šogad pārskaitīt bankai 1,8 miljonu eiro kredītmaksājumu, Slokenberga uzskaita, kā iepriekšējos gados slimnīca ieekonomējusi vairāk nekā piecus miljonus: samazinājusi gultu skaitu, pacientu ārstēšanas ilgumu, medikamentus. Ja valdība atteiksies palīdzēt, slimnīca samaksās aizdevumu. «Bet labs gans aitas cērp, nevis dīrā. Mums vairs nevar likt taupīt. Organisms kļuvis mazasinīgs,» piebilst Boka.

Ja papildu naudu nepiešķirs, izmaksas būs jāsedz no pacientu ārstēšanai paredzētās naudas, un tas pagarinās rindas uz valsts apmaksātajiem pakapojumiem vismaz par pāris mēnešiem, brīdina Zvidriņa. Piemēram, pašlaik uz plānveida konorāro angiogrāfiju Austrumu slimnīcā jāgaida četrarpus mēneši. Slimnīcas vadība gan sola rindas nepagarināt, bet naudu nopelnīt, palielinot maksas pakalpojumu klāstu kaut vai svaigi izremontētajā 7.korpusā.

Treknā neapdomība

Valsts galvotos kredītus – kopumā 221 miljonu eiro infrastruktūras sakārtošanai – slimnīcas ņēma 2006. un 2007.gadā, kad valdību vadīja TP premjers Aigars Kalvītis, bet veselības un finanšu ministri bija viņa biedri – Gundars Bērziņš, Vinets Veldre un Oskars Spurdziņš. Vērienīgie iepirkumi iekrāsoja veselības nozari TP oranžajā krāsā, atstājot parādus un lielu neskaidrību par naudas izmantojumu, piemēram, Stradiņa slimnīcā.

Decembrī par valsts sekretāri ieceltā Zvidriņa, kurai tagad jālemj par trekno gadu kredītsaistību kārtošanu, ir netieši saistīta ar agrāk vareno Tautas partiju – viņas dzīvesbiedrs ir viens no ietekmīgajiem biedriem Edmunds Krastiņš. Pati Zvidriņa daudzus gadus strādāja Finanšu ministrijā, bija valsts sekretāra vietniece budžeta jautājumos un atstāja šo amatu 2006.gada vidū, saņemot ministra Spurdziņa atzinības rakstu «par ilggadēju darbu un nozīmīgu ieguldījumu valsts budžeta izdevumu politikas īstenošanā».

Tagad Zvidriņa uzsver – par valsts galvoto aizdevumu piešķiršanu atbild Finanšu ministrija, arī aizdevējiestāžu izvēle ir tās kompetencē. «Piešķirot valsts galvotos aizdevumus Kalvīša treknajos gados, tobrīd nerēķinājās ar iespējamu krīzes situāciju,» viņa vērš uzmanību, ka finansējumu veselības aprūpei vēlāk nācās samazināt.

Gandrīz visas valsts galvoto kredītu ņēmējas bija valsts slimnīcas. Kredītu pamatsumma visām jāsāk atmaksāt šogad un jāturpina aptuveni vēl 25 gadus. Izņēmums ir Kuldīgas slimnīca, kurai jāatmaksā vairs nepilni 300 tūkstoši eiro – tā 11 slimnīcu sarakstā iekļuvusi, jo valdība pirms diviem gadiem uzdeva ministrijai kontrolēt aizdevuma atmaksu.

«Nevienas slimnīcas vadība nav pateikusi, ka spēj simtprocentīgi samaksāt kredīta summu,» uzsver Zvidriņa. Viņa pieļauj, ka Veselības ministrija lūgs valdību šā gada budžetā atrast papildu naudu, lai segtu slimnīcu kredītu maksājumus. «Ja neiedos papildu naudu, problēma būs jārisina uz pacientu rēķina. Tas gan nebūtu pieļaujams, jo jau tagad ir garas rindas uz šiem pakalpojumiem,» saka Zvidriņa.

Kurš maksās? 

Vairums slimnīcu ir izmantojušas kredītu, lai kļūtu par mūsdienīgām ārstniecības iestādēm, pārliecinājusies valsts sekretāre. Taču slimnīcu vidū ir divas, kuras nav aizdevumu izmantojušas paredzētajiem mērķiem – Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs un Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, kuras valdes priekšsēdētājs Dins Šmits zaudējis ministra uzticību un pirmdien iesniedza atlūgumu. Vēl pagājušajā nedēļā Šmits premjerei Laimdotai Straujumai apgalvoja, ka slimnīcai nav grūtību nokārtot kredītsaistības, bet Zvidriņa saka pretējo: problēmas ir visnopietnākās.

Pirmkārt, Stradiņi ņēma 66 miljonu eiro kredītu modernizācijai, un līgums paredz naudu izmantot tikai šim mērķim, taču slimnīcas vadība sešus miljonus eiro noguldīja Latvijas krājbankā un tās bankrota dēļ zaudēja. Turklāt kredītlīgums ļauj pieprasīt tūlītēju aizdevuma atmaksu, ja naudu izmanto neatbilstoši mērķim – ja banka tā darītu, slimnīcas darbība būtu apdraudēta. Otrkārt, ministrijai joprojām nav izdevies no slimnīcas iegūt dokumentus par kredīta izmantojumu.

Kamēr slimnīcas gatavo finanšu pārskatus, kas sniegs priekšstatu par to spējām kārtot kredītsaistības, Zvidriņa pauž – valsts galvoti kredīti, valstij arī jāmaksā. Taču Finanšu ministrija skeptiski vērtē iespēju atrast papildu 6,7 miljonus eiro, lai šogad segtu slimnīcu kredītmaksājumus – situācija bija labi zināma, jau budžetu plānojot, turklāt uz riskiem norādīts jau kopš 2013.gada. Arī premjerministre Straujuma uzskata – veselības ministram Belēvičam jāpiedāvā risinājumi, kā kredītus atmaksāt, neprasot papildu naudu no valsts kases.

Valsts galvotie kredīti 

Aizdevumu lielums miljonos eiro un termiņi

Dati: Veselības ministrija

Kā iegrožot Putinu

Posted on marts 11, 2015 by - Pusdienās

Bijušais Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts (65) atklāj savu stratēģiju Kremļa savaldīšanai un pastāsta, ko nozīmē zviedru augošais atbalsts dalībai NATO

Latvijā labi pazīstam Zviedrijas politiķi Karlu Biltu, jo viņš ir bijis viens no svarīgākajiem Baltijas atbalstītājiem jau kopš 90.gadu pirmās puses, kad viņa vadītā valdība spēlēja nozīmīgu lomu sarunās par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Savukārt Putina režīmam viņš pēdējos gados kļuvis par vienu no galvenajiem ārvalstu ienaidniekiem, kuru speciāli cenšas nomelnot Kremļa galvenais TV propagandists Dmitrijs Kiseļovs. Taču Bilts ir arī viens no veiksmīgākajiem jaunās tviterpolitikas piekopējiem – viņam ir gandrīz 400 000 sekotāju.

Septembrī viņa Moderātu partija zaudēja parlamenta vēlēšanās, un oktobrī pēc astoņiem gadiem ārlietu ministra amatā viņš atstāja darbu Zviedrijas valdībā. Taču ierakstu straume tviterī liecina, ka viņš nav nolēmis pavadīt vairāk laiku ar ģimeni, sakārtot arhīvu vai ķerties pie memuāriem. Rīgā viņš ieradās pagājušajā nedēļā taisnā ceļā no mobilo tehnoloģiju kongresa Barselonā, un viņa tvītu tematiskais diapazons ietver gan Tuvo Austrumu miera procesu, gan Indijas budžeta pieņemšanu.

Bet ko īsti viņš tagad dara, prasu Biltam Zviedrijas vēstniecības bibliotēkas telpā vienīgajā viņa brīvajā stundā Rīgas apmeklējuma laikā. «Tas ir labs jautājums, kuru man uzdod arī sieva,» Bilts pasmaida. Viņš ir iegājis augsta līmeņa starptautisko organizāciju apritē un cita starpā ir vadošos amatos divās nevalstiskās organizācijās – Globālajā interneta pārvaldības komisijā un Eiropas Ārpolitikas padomē. Darbs, kas saistīts ar jaunajām tehnoloģijām, paverot «pavisam citu pasauli», viņš saka. «Tajā Igaunijai ir daudz lielāka vara nekā Krievijai, kas tur praktiski neeksistē.»

Tomēr pēdējā gada notikumi Ukrainā nozīmē, ka mūsu saruna veltīta gandrīz tikai vecajai, ģeopolitiskajai pasaulei, kurā Krievija dara visu, lai atgādinātu par savu eksistenci.

Sāku ar nedaudz provokatīvu jautājumu. Pirms 20 gadiem Bilts prestižajā ASV izdevumā Foreign Affairs publicēja rakstu Baltijas lakmusa tests, kurā izvirzīja tēzi, ka attieksme pret Baltijas valstu neatkarību būs viens no svarīgākajiem Krievijas demokrātiskuma rādītājiem. Tagad par Putina režīmu vairs ilūziju nevar būt, un daudzi brīdina, ka viņš centīsies Baltijā pārbaudīt, vai NATO 5.pants ir spēkā. Vai tagad Baltijas valstis nav kļuvušas par lakmusa papīru NATO solidaritātei?

«Es tā neformulētu,» viņš atbild. «NATO solidaritāte pastāv, man par to nav pilnīgi nekādu šaubu.» Taču pati svarīgākā aizsardzība valstu neatkarībai esot sabiedrības saliedētība. Neatkarības dienai veltītajā militārajā parādē Narvā Igaunijas bruņoto spēku virspavēlnieks teicis: mēs esam gatavi aizstāvēt savu valsti, tomēr galvenā mūsu valsts aizsardzība ir mūsu sabiedrības saliedētība.

Atbildu, ka pat vissaliedētākajai sabiedrībai ir grūti turēties pretī milzīgam militāram pārspēkam un pēdējā mēneša laikā no vairākiem augsta līmeņa Rietumu politiķiem un militārajām amatpersonām, to skaitā bijušā NATO ģenerālsekretāra, Lielbritānijas premjerministra un NATO spēku Eiropā komandiera vietnieka dzirdēti brīdinājumi, ka Krievija varētu sākt agresiju Baltijas valstīs. Viņš pats ir bijis starp tiem, kas visaktīvāk brīdina par Krievijas nodomiem – vai šāda iespēja viņu nesatrauc? «Šobrīd ne,» viņš atbild, «man šķiet, ka tie ir milzīgi pārspīlējumi.» Kāpēc tad šīs amatpersonas to saka? «Iespējams, viņi nepārzina reālo situāciju.»

Bilts uzskata, ka «mums nevajadzētu vērtēt par zemu grūtības, ar kurām Krievijas prezidentam Putinam būs jātiek galā pašā Krievijā un Ukrainā» sakarā ar tur sākto karu. Tiesa, ja viņš Ukrainā uzvarēs, tad «mēs varētu nonākt sarežģītākā situācijā», tomēr tas notiktu tikai pēc kāda laika.

Tātad viņš nepiekrīt versijai, ka, nonācis strupceļā Ukrainā, Putins meklēs citas teritorijas, kur gūt ātras uzvaras? «Mums ir jābūt modriem, protams, uzmanīgi jāseko notikumu attīstībai, bet šāda iespēja mani mazāk satrauc,» viņš atbild.

Kādi tad varētu būt Putina nākamie soļi? «Neesmu pilnīgi pārliecināts, ka Putina kungs pats to zina. Viņš spēlē taktisku spēli. Nezinu, vai viņš ir ticis skaidrībā ar stratēģiskajām spēlēm», un tas viņam radīs aizvien lielākus sarežģījumus. Putins esot sevi pārliecinājis, ka Krievijas ekonomiskās problēmas ātri pāries, bet Bilts domā, ka tā izrādīsies kļūda. Aizvien lielāku lomu Krievijas ekonomikā spēlē lieli, neefektīvi valsts uzņēmumi, un, pat ja naftas cena atkal pieaugs, tas neglābs tautsaimniecību, kurai trūkst reformu, privātās iniciatīvas un pieejas Rietumu finansēm un tehnoloģijām.

Jautāts, vai Putins ievēros nesen noslēgto Minskas pamieru, Bilts atbild īsi un konkrēti: «Nē.» Prasību līdz gada beigām atjaunot Ukrainas kontroli pār robežu ar Krieviju Putins nevarēs un negribēs ievērot, taču Vācijas valdības vadītāja Angela Merkele esot teikusi, ka šīs prasības ievērošana ir priekšnoteikums sankciju atcelšanai. Patlaban svarīgākais ir atņemt Putinam rīcības variantus. «Viņš domā īstermiņā. Viņš manevrē, meklē iespējas, meklē vājās vietas Rietumos. Ja viņš saredzēs vājumu Rietumos, viņš būs gatavs to izmantot.» Taču, ja Rietumi var saglabāt saliedētību un sniegt nepieciešamo atbalstu Ukrainai, «agrāk vai vēlāk viņš būs spiests ieskatīties acīs realitātei, ka Krievija ir izgāzusies».

Vai atbalsts Ukrainai nozīmē ieroču piegādāšanu? Bilts tādu iespēju neizslēdz, bet uzskata, ka svarīgākais ir ar mācībām un zināšanām palīdzēt Ukrainas aizsardzības spēkiem, kuros valda jukas. «Ieroči ir diezgan sarežģīts jautājums, jo ir nepieciešams diezgan ilgs mācību laiks, lai varētu izmantot modernākās ieroču sistēmas, turklāt tās parasti neizsniedz kuram katram,» norāda Bilts. «Skatoties uz visu postpadomju telpu, tanki, artilērija un kalašņikovi ir pieejami visās malās, taču dažkārt atpaliek spējas tos izmantot.»

Tomēr palīdzība Ukrainai – tai jākļūst par Rietumu prioritāti, svarīgāku par sankcijām. «Sankciju mērķis ir vājināt Krieviju. Taču, ja Ukraina ir pat vājāka, tad tas neko nenozīmē. Vara ir relatīva. Tāpēc ir svarīgāk palielināt atbalstu Ukrainai nekā vājināt Krieviju.»

Krievijas agresija ir izmainījusi sabiedrisko domu arī Bilta dzimtenē, nesen aptaujā vairāk cilvēku atbalstījuši valsts iestāšanos NATO, nekā to noraidījuši. Vai šis jautājums varētu tuvākajos gados nonākt valdības darba kārtībā? «Šaubos,» atbild patlaban opozīcijā esošo moderātu pārstāvis. «Pašreizējā valdība ir izteikti pret. Tas saistīts ar iekšējiem faktoriem šajās partijās. Vēl aizvien veci antiamerikāniski noskaņojumi ir diezgan svarīgi sociāldemokrātiskajā, kreisajā un zaļajā partijā.» Tomēr, par spīti politiskajai sāncensībai, Bilts neuzsver savas domstarpības ar pašreizējo valdību. Tās «fokuss būs uz praktiskās sadarbības attīstību» ar NATO un kaimiņvalstīm, kas, «patiesību sakot, arī ir svarīgākais aspekts». Valdība ar opozīciju sadarbojas, lai kopīgi izveidotu jaunu aizsardzības likumu, un sociāldemokrāti, kuri vēl pirms dažiem gadiem aicinājuši samazināt militāros tēriņus, tagad atbalsta to palielināšanu.

Tiklīdz intervija beigusies, Bilts sāk rediģēt iepriekšējā dienā lidmašīnā uzrakstīto runu, kas būs jānolasa Rīgā notiekošajā starpparlamentu konferencē par drošības jautājumiem. Latvijā labi pazīstamais zviedru diplomāts Larss Fredēns pirms daudziem gadiem aprakstīja Bilta neatslābstošo interesi par pasaules politiku un milzīgās darba spējas. Arī tagad viņš nepavisam nešķiet noguris vai gatavs doties «pelnītā atpūtā», un tās ir labas ziņas tiem, kuriem katra Baltijai draudzīga balss Eiropas politikā ir no svara.

Ēdienkarte

Divas melnas kafijas

Puišu problēmas

Posted on marts 11, 2015 by - Komentārs

Latvijā ir vislielākais zinātnieču īpatsvars un vismazākais finansējums zinātnei

Kamēr starptautiskā sieviešu diena Latvijā veiksmīgi turpina savu transformāciju no padomju tradīcijās balstītas iespējas darba vietā iedzert («Par sievietēm, biedri!») uz kapitālistiskā mārketinga dzītu ieganstu kādam kaut ko notirgot («8.martā – atlaides sievietēm!»), dažādas vietējās un starptautiskās organizācijas cenšas izlauzties cauri šai svētku sajūtai ar nopietnu informāciju par sieviešu stāvokli Latvijā, Eiropā un pasaulē.

Ziņojumi atklāj netaisnības, kurām aizvien pakļautas sievietes. ANO ziņojumā teikts, ka vairāk nekā trešā daļa pasaules sieviešu cietušas no vardarbības, un katra desmitā meitene, kas jaunāka par 18 gadiem, tikusi piespiesta nodarboties ar seksu.

Pat progresīvajā Eiropas Savienībā sievietes atalgojumā saņem par 16% mazāk nekā vīrieši. Turklāt darbos ar zemāku sociālo prestižu sieviešu īpatsvars mēdz būt ievērojami augstāks. ES tikai trešā daļa vadītāju ir sievietes, taču viņas ieņem divas trešdaļas darbavietu biroju palīgdarbos, kā arī pakalpojumu un tirdzniecības sektorā. Latvijā, kur sieviešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā ir vislielākais ES (uz katriem 100 vīriešiem ir 118 sieviešu), dzimumu proporcijas vadošos amatos ir vislīdzsvarotākās ES – 44% vadītāju ir sievietes, tomēr arī sieviešu īpatsvars starp zemākā prestiža amatiem ir gandrīz visaugstākais ES – ap trim ceturtdaļām.

Šie dati uzrunā sabiedrības sirdsapziņu, tomēr var iedomāties, ka dažs labs vīrietis ar savam dzimumam tradicionāli raksturīgo sacensības garu klusībā pie sevis nodomā – forši, veči vēl aizvien rullē.

Tāpēc būtu jāpievērš uzmanība arī datiem, kas rāda, ka dzimumu nevienlīdzība nāk par sliktu arī vīriešiem un ka nākotnē šis kaitējums varētu kļūt aizvien redzamāks.

Ir vispār atzīts fakts, ka modernajā pasaulē galvenais priekšnoteikums laba darba iegūšanai ir izglītība. Jo vairāk gadu pavadīts mācoties un studējot, jo lielāks atalgojums un jo mazāka iespēja ilgstoši palikt bezdarbnieku rindās.

Diemžēl šajā vissvarīgākajā no visām individuālās konkurētspējas jomām «stiprajam dzimumam» pēdējos gados neveicas tik labi kā sievietēm, un, lai gan šī parādība ir vērojama daudzās attīstītās valstīs, Latvijā puišu un vīriešu atpalikšana no meitenēm un sievietēm ir sevišķi uzkrītoša.

Kā lasāms nesen publicētajā Eiropas Komisijas ziņojumā par Latvijas tautsaimniecību, 13,8% puišu priekšlaicīgi pamet mācības skolā, kas ir ievērojami vairāk nekā meitenes – 5,8%. Starptautiskajās PISA izglītības pārbaudēs sliktus rezultātus lasīšanā uzrāda ceturtā daļa piecpadsmitgadīgo Latvijas puišu, bet mazāk nekā desmitā daļa meiteņu, kurām ir arī labāki rezultāti zinātnē.

Nav pārsteigums, ka šī plaisa saglabājas augstākajā izglītībā. Visās ES valstīs lielāks skaits sieviešu iegūst augstāko izglītību nekā vīriešu, taču Latvijā šī atšķirība ir vislielākā. 53,1% sieviešu vecumā no 30 līdz 34 gadiem ir ieguvušas augstāko izglītību, bet to ir spējuši izdarīt tikai 28,3% vīriešu šajā vecuma grupā. Visbeidzot, Latvijā ir pasaulē augstākais sieviešu īpatsvars starp doktora grāda ieguvējiem – 60% (ES šis rādītājs ir 47%, bet ASV – 53%).

Lai gan Latvijā šīs atšķirības izpaužas viskrasāk, tās novērojamas daudzās valstīs. ASV jau vairākus gadus aug satraukums par puišu vājajām sekmēm. Izglītības speciālisti aizvien biežāk uzdod sev jautājumu, vai mūsdienās attīstīto valstu pedagoģiskās metodes nav kļuvušas piemērotas tikai viena tipa cilvēkam. Kā rakstījis The New York Times komentētājs Deivids Bruks (David Brooks), Rietumos izglītības sistēmas ir kļuvušas kulturāli viendabīgas, tajās sekmes gūst cilvēki, kas «vērsti uz sadarbību, disciplinēti, kārtīgi, kam patīk mācīties, kas ir strādīgi un ambiciozi». «Cilvēki, kuri neatbilst šim kulturālajam ideālam, norobežojas un sadumpojas. Ne visi, bet daudzi no tiem, kas neiederas, ir puiši.»

Ja vēl lielākā daļa skolotāju ir sievietes un skolās nav daudz vīriešu (kā tas ir Latvijā), ar kuriem identificēties, nav brīnums, ka liels skaits puišu no izglītības sistēmas atsvešinās.

Ir ļoti labi, ka ar sekmēm izglītībā sievietes var apliecināt savas spējas un inteliģenci. Taču vīriešu izkrišana no šīs jomas nāk visiem par sliktu. Ņemot vērā izplatīto priekšstatu, ka nozarēs, kurās vairāk strādā sievietes, ir zemāks prestižs, nav grūti vilkt kopsakarības starp faktu, ka Latvijā sieviešu īpatsvars zinātniskajā personālā ir augstākais ES – 52%, un ka vienlaikus Latvijā valsts budžeta loma zinātniskās pētniecības finansēšanā ir viszemākā ES. Šāda nevienlīdzības izpausme kavē visas valsts attīstību. Savukārt vīrieši, kuri izkrīt no izglītības sistēmas, nolemti nabadzīgākai, nestabilākai dzīvei, kas nav ne viņu pašu, ne sabiedrības interesēs.

Tāpat kā citās jomās sievietēm ir nepieciešama sevišķa palīdzība, lai panāktu līdztiesību, acīmredzot izglītībā, jo sevišķi pamatskolā un vidusskolā, būtu sevišķi jāpadomā par vīriešiem. Dzimumu nevienlīdzība nav tikai «sieviešu problēma». Tās samezglojumi ir kavēklis visas sabiedrības attīstībai.

Komentārs 140 zīmēs

Gadu pēc eiro ieviešanas – cenas samazinājušās. Februārī jau otro mēnesi pēc kārtas cenas Latvijā bija zemākas nekā pirms 12 mēnešiem.

Putins iedevis ordeņus Ļitviņenko iespējamajam slepkavam un Čečenijas vadonim Kadirovam, kurš uzslavējis par Ņemcova nogalināšanu aizturēto.

Saules krēms, peldbikses un slēptā kamera. Grieķijas valdība izdomājusi, ka ārvalstu tūristi tai varētu palīdzēt atklāt pašmāju nodokļu nemaksātājus.

Partija KNAB

Posted on marts 11, 2015 by - Komentārs

Streļčenoks veido KNAB par nekontrolētu represīvu politisku spēku

Nākamās Saeimas vēlēšanās varētu piedalīties KNAB partija (Gods pār varu droši vien) ar premjerministra amata kandidātu Jaroslavu Streļčenoku, kas priekšvēlēšanu cīņas metodes papildinātu ar politisko konkurentu administratīvu sodīšanu un kriminālvajāšanu, kratīšanām un arestiem. Izklausās neticami?

Diemžēl tas būtu loģisks politiķa Streļčenoka evolūcijas etaps. Vēl tikai pirms pusotra gada šķita skandalozi nepieņemami KNAB priekšnieka aizplīvurotie mājieni par kādas «politiskas aizmugures» sazvērēšanos pret viņu un paziņojumi, ka viņš zaudēšot ticību KNAB neitralitātei, ja zaudēs savu amatu. Kopš tā laika KNAB noripojis katastrofālu politizēšanās ceļu, un tagad biroja pamatdarbs līdzās priekšnieka paštaisnā nekļūdīguma apliecināšanai un viņa varas vertikālē neiederīgu darbinieku vajāšanai ir gan mediju ietekmēšana, gan savas koalīcijas veidošana Saeimā.

Janvārī Streļčenoks pavēstīja, ka vērsīšoties pie Saeimas frakcijām un deputātiem. Februārī uzzinājām, ka viņš sūtīšot vēstules personīgi katram Saeimas deputātam un aicina vismaz piecus deputātus iesniegt likumprojektu, kas nostiprinātu viņa neatkarību, ko apdraudot premjerministres partija Vienotība, kas, kā viņš paziņoja, baidoties zaudēt politisko ietekmi birojā.

Nupat uzzinājām par vēl vienu KNAB politiskās darbības virzienu – sev netīkamas preses apkarošanu. Birojs nosūtījis Nacionālajai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei sūdzību par KNAB ieskatā «neobjektīvām» un «tendenciozām» Latvijas radio, Latvijas televīzijas un portāla Lsm.lv ziņām, kuras «kultivē ideju par konfliktu» birojā.

Sūdzībai, ko KNAB noteicis par ierobežotas pieejamības informāciju, pievienota tabula ar 182 publikāciju izvērtējumu. Birojs izlaidis ikvienam pilsonim, politiķus un amatpersonas ieskaitot, pieejamo savas taisnības panākšanas posmu – savā ieskatā nepatiesu ziņu atsaukšanas prasīšanu. Tā vietā KNAB acīmredzot gribētu valsts cenzūru un sankcijas pret «nepareizajiem» sabiedriskajiem medijiem.

KNAB iezīmējis arī nākamo posmu šajā kampaņā, starp sabiedrisko mediju «neobjektīvajām ziņām» ielikdams arī privātās ziņu aģentūras LETA publikācijas. Turklāt līdzās ziņām Streļčenoks gribētu aizliegt arī viņam netīkamus viedokļus. Piemēram, tabulas «neobjektīvo» ziņu ailītē ielikts Kārļa Streipa citāts: «Acīmredzot Jaroslavs Streļčenoks ar darbu netiek galā.» KNAB spriedums: «Vienpusējs, nepamatots viedoklis.»

KNAB ir neatkarīga valsts iestāde ar represīvām funkcijām. Tas nozīmē – iestādei jābūt politiski neitrālai, tā nedrīkst būt politiski angažēta, un nedrīkstētu būt pat aizdomu par tās politisku ieinteresētību.

Taču KNAB ir izvēlējies atklāti iesaistīties politikā un ļaunprātīgi izmantot savu varu un neatkarību, turklāt to vairs pat nemēģina slēpt, tieši otrādi – draudīgi uzsver. Streļčenoka vietniece Ilze Jurča ir paziņojusi: «Mums nav jāatskaitās nevienam par to, kāpēc mēs izvēlējāmies šādu ceļu vai tādu ceļu. Un jāatceras, ka mēs esam valsts iestāde, mēs reprezentējam valsts varu.»

Represīva un nekontrolēta valsts vara kā ierocis pret politiskiem konkurentiem un vārda brīvību – tas ir tas, par ko ir kļuvis KNAB Streļčenoka vadībā.

Streļčenoks gan tieši, gan netieši parāda, kādu valsts varas modeli mēģina atdarināt Latvijā. Viņš konsekventi atsaka intervijas «neobjektīvajiem» Latvijas medijiem, toties labprāt tās sniedz krievu Pirmajam Baltijas kanālam. Bet viņa ciešākie politiskie sabiedrotie Saeimā ir Putina partijas līgumpartnere Saskaņa un Aivara Lemberga «zaļie zemnieki». Varam iedomāties, kā korupciju Latvijā apkarotu politiska koalīcija, kurā ir Streļčenoks, smagos noziegumos apsūdzētais Lembergs un Krievijas galvenā gangstera partneri.

Opozīcija Streļčenoka politiski represīvajai koalīcijai patiesībā ir ļoti vāja, un viņa histēriskā kampaņošana pret Vienotību ir stipri pārspīlēta. Premjerministre līdz šim izvēlējusies nedarīt gandrīz neko un, tāpat kā partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura notiekošo atkal nodēvējusi par «divu cilvēku konfliktu», arvien kultivē ideju par «konfliktu» birojā, nevis mēģina novērst Streļčenoka konfliktu ar pretkorupcijas iestādes jēgu un mērķiem, bet nu jau arī ar demokrātiskas valsts pamatbrīvībām. Turklāt Straujumas bikli cilātie iespējamie «risinājumi» līdz šim saistīti lielākoties ar biroja institucionālās neatkarības vai vispār iestādes likvidēšanu, nevis ar amatam bīstami nepiemērotā priekšnieka atlaišanu.

Tiesa, pēc KNAB kā valsts cenzora ambīciju nonākšanas atklātībā premjerministre pirmdien dusmīgi paziņoja, ka rosināšot Saeimai lemt par Streļčenoka atlaišanu, kad būs saņēmusi viņa darba vērtējumu. Taču Streļčenoka koalīcijas partneriem Saeimā un valdībā viedoklis jau gatavs. ZZS neredzot iemeslus viņa atlaišanai, bet Saskaņas Urbanovičs (kas savulaik bija lamājis KNAB par «absolūti politizētu») ir pārliecināts, ka Streļčenokam vienkārši «neļauj strādāt».

Saeimas vairākums acīmredzot vēlētos ļaut Streļčenokam turpināt strādāt pie demokrātiskas valsts pamatprincipu degradēšanas. Līdz ar to KNAB tapšana par prokremlisku politisku spēku diemžēl paliek reāla.

Komentārs 140 zīmēs

Kārtis galdā. Bijušais Krievijas vēstnieks: «Mums bija programma – 2009.gadam jābūt «krievu gadam» Rīgā, bet 2010.gadam – Saeimā.»

Atlantiska apņemšanās. Ģenerālis Džons O’Konors: ASV tanki un karavīri Latvijā paliks tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai atturētu Krievijas agresiju. 

Lielā Latvija. Martins Dukurs jau trešo reizi kļuvis par pasaules čempionu skeletonā.

Atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas: domas un darbi

Posted on marts 11, 2015 by - Aptauja

 

Vai, jūsuprāt, Valsts prezidents Saeimai būtu jāievēlē atklātā balsojumā?


Dati: TNS aptauja, 950 respondenti

Par atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās

Iniciatīva platformā Manabalss. lv

* Situācija 10.marta pusdienlaikā

Saeimas darbi

Februārī Saeima atkārtoti noraidīja grozījumus Satversmē, ar kuriem tiktu noteikts atklāts balsojums Valsts prezidenta vēlēšanās

Atbildības koncentrēšana

Posted on marts 11, 2015 by - Viedoklis

Mānija lēmumus «stumt uz augšu» nozīmē atņemt atbildību lielākai daļai darbinieku

Sēžu TechChill Baltics konferencē, tvītoju par tehnoloģijām un runātāju padomiem, ar vienu aci sekoju līdzi Ukrainas notikumiem, un pēkšņi acīs iekrīt ziņa: valdība atbalsta Nacionālās operas nosaukuma maiņu. Nācās drusku piedomāt, pirms sapratu – tiešām mūsu izpildvaras augstākais lēmējorgāns, Ministru kabinets, ir sēdējis un vismaz kādu brīdi apspriedis jautājumu par operas nosaukumu. Vai tad tas nebūtu Kultūras ministrijas kompetencē? Varbūt pat jālemj pašai operas vadībai? Viņiem taču būtu jāatbild par mārketinga stratēģiju, kurā ietilpst arī teātra nosaukums.

Dažas dienas iepriekš parakstīju TechHub līgumu ar Lattelecom par atbalstu mūsu pasākumiem. Esam gaužām pateicīgi par palīdzību, un ieguldījums interneta iekārtās mums ir ļoti svarīgs, taču Lattelecom mērogam tā ir sīka vienība. Bet, lūk, arī uz šī dokumenta vajag valdes priekšsēdētāja Jura Gulbja parakstu. Nešaubos, ka viņam nav bijis laika visu izlasīt, tomēr pašrocīgi ir jāparakstās.

Prātā vēl nāk neskaitāmie atvaļinājuma iesniegumi (manis paša atvaļinājumu ieskaitot!) un citi birokrātiski dokumenti, kas Latvijā jāparaksta uzņēmuma vadītājam. Tas ļoti atšķiras no vienkāršotās dokumentu aprites, ko esmu redzējis Rietumu uzņēmumos ASV, Somijā un Lielbritānijā. Protams, statūti, finanšu dokumenti, lielie līgumi ir nopietni sagatavoti un uzņēmuma vadības rūpīgi parakstīti. Bet vadība nodod tiesības pieņemt un parakstīt lauvastiesu lēmumu nākamā līmeņa vadītājiem un vēl zemāk – lai darbinieki izlemj, izpilda nolemto un arī atbild par to.

Latvijā bieži vēl slimojam ar postpadomja pieeju – lēmumi koncentrējas augstākās vadības rokās, reti atbildība tiek deleģēta. Noteikti saņemšu iebildumus, ka lēmumi jau ir zemāku instanču sagatavoti, bet valdība un uzņēmumu vadība tikai tos formāli apstiprina vai paraksta. Bet arī formalitātes var mainīt! Kā arī grāmatvedības noteikumus – citādi tieši no finansistiem vai VID nāks pirmie iebildumi, ja, piemēram, Lattelecom valdes priekšsēdētājs centīsies deleģēt līgumu parakstīšanu. Viņš taču ir paraksttiesīgā persona, kā tad cits varētu parakstīt?!

Draugi, citur pasaulē tā nenotiek. Esmu parakstījis daudzus līgumus, pārstāvot firmas, kurās neesmu juridiski formāla amatpersona. Piemēram, ASV ir skaidrs likumu rāmis, ka uzņēmumu saista līgums, kuru paraksta darbinieks ar attiecīgu rangu organizācijā, kuram nodotas šādas tiesības. Arī ja vadība par konkrēto līgumu nezina – ja tikai līguma otrai pusei būtu pašsaprotami, ka attiecīgā persona ir lemttiesīga konkrētajā  jautājumā.

Mānija Latvijā lēmumus «stumt uz augšu» nozīmē reālas atbildības atņemšanu lielākai daļai darbinieku. Skumji, jo mācēt pieņemt sakarīgus lēmumus ir viena no uzņēmumu (un arī valsts aparāta) veiksmes atslēgām. Diemžēl risinājums nav vienkāršs, uzņēmumu vadītāji nevar tikai paši vien to mainīt. Vai nav pienācis laiks arī valdībā par virkni lēmumu uzdot jautājumu: «Kāpēc mums par šo jālemj? Izlemiet paši – esam gatavi dot padomu, bet atbildība jāuzņemas jums!»

Vēl ir laiks

Posted on marts 11, 2015 by - Redaktores sleja

 

Lauru vainagi kā augstākās atzinības zīmes, sienas pulkstenis ar zelta folijas loku, ko slavenākais latviešu dzejnieku pāris sauca par saulespuķi, abu pazīšanās 35 gados uzrakstītās 2499 vēstules un mammas foto. Šīs lietas no pagājušās tūkstošgades stāsta par sievieti, kura, vēl dzīva esot, iemantoja ģēnija pārlaicīgumu. Viņas laika līnija šogad rāda 150.

Aspazijas lietas, par kurām šonedēļ stāstām, var uzskatīt par zudušā laika liecībām un patraukties tām garām kā apsūbējušām relikvijām. Bet var apstāties, iepauzēt un minēt tās kā rēbusu – pamēģināt saprast, kāds spēks gadu simtus (un reizēm pat tūkstošus) senām personībām ļauj pārvarēt laiku, no savējā ielēkt mūsējā. Starp citu, Aspazijas dzimšanas diena ir arī brīnišķīga iespēja ievilkt jaunu elpu pēdējos gados līdz aizsmakumam nokliegtajam 16.martam. Jānosvin!

Pagātne var būt gan šausmu, gan spēka avots, taču dzīvot tajā nevar. Tāpēc turpinām mest skatienus nākotnē – šonedēļ interviju sērijā ar iespējamajiem Valsts prezidenta kandidātiem mūsu viesis ir Egils Levits. Viņš pārliecinoši izskaidro, kāpēc prezidenta vēlēšanas nedrīkst būt slepenas. Loģiskais arguments – ka tautas ievēlēto priekšstāvju politiskās gribas izpausmi nevar slēpt no tautas – ir tik skaidrs, ka taisni jābrīnās, kāpēc Satversme un politiķu vairākums joprojām teic pretējo.

Diemžēl domu un darbu nesakritība nav netikums, ko pārmest tikai deputātiem. Arī tautas vairākums sakās atbalstām atklātas prezidenta vēlēšanas, taču platformā Manabalss.lv par šādu Satversmes grozījumu projektu no desmit tūkstošiem vajadzīgo parakstu savākti tikai trīsarpus. Vēl ir laiks to labot!