Latvijā ir par maz bērnu un naudas, lai uzturētu pašreizējo skolu tīklu. Un par maz drosmīgu politiķu, lai to atzītu un mainītu. Tā padziļinās plaisa starp pilsētām un laukiem, kur bērnu sekmes un tālākās izglītības izredzes ir stipri vājākas nekā pilsētā. Kāpēc lauku skolas grimst atpalicībā un jauniešu vienīgais glābiņš ir doties prom?
Kad Klinta Šimanska pabeigs Tirzas pamatskolas 9.klasi, viņa turpinās mācības Valmieras tehnikumā. Klintai patīk Tirza un arī pamatskola, kurā reiz mācījās tētis un tagad viņa pati, taču «pilsētā ir vairāk iespēju nekā laukos», secina meitene.
Tirzas pamatskola ir viena no mazajām Latvijas skolām, tajā mācās tikai 79 bērni. Klintas klase ar 11 audzēkņiem pārējo klašu vidū ir liela. Visi Klintas klasesbiedri pēc šā mācību gada beigām brauks prom no Tirzas, lai tālāk skolotos Valmierā, Madonā, netālajā Lizumā vai Gulbenē. Klinta jau izpētījusi, ka tehnikuma dienesta viesnīca maksā tikai astoņus eiro mēnesī, un viņas ģimene parēķinājusi, ka meitas dzīvošana Valmierā nebūs necik dārgāka par dzīvi Tirzā, ja viņa mācības turpinātu netālajā Lizuma vidusskolā. «Gulbene ir tuvāk, bet tik maza, ka viss jau zināms. Gribas lielu pilsētu, bet uzreiz uz Rīgu… mazliet bailīgi,» stāsta Klinta. Viņai ir sapnis pēc vidējās izglītības iegūšanas startēt Latvijas Universitātē vai Rīgas Stradiņa universitātē medicīnas studijām.
Dodoties uz lielāku pilsētu, Klinta uzlabo savas izglītības izredzes, jo tur iespēju mācīties un paplašināt redzesloku tiešām ir vairāk, liecina izglītības pētījumi vairāku gadu garumā. Zināšanu atšķirība lauku un pilsētas bērniem ir milzīga. Piemēram, matemātikas valsts pārbaudes darbā Tirzas pamatskolas devītklasnieki pērn ieguva 55% no maksimālā punktu skaita, savukārt Gulbenes ģimnāzijā tas izdevās 64%, bet Rīgas Āgenskalna valsts ģimnāzijā – 75% audzēkņu. Līdzīgs Tirzas skolēnu sniegums ir arī latviešu un angļu valodas eksāmenos, tas par trešdaļu atpaliek no pilsētnieku rezultātiem. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) starptautiskais izglītības vides un skolēnu sasniegumu novērtēšanas pētījums (PISA) jau desmit gadus signalizē par šo būtisko problēmu: piecpadsmitgadīgo skolēnu sekmes matemātikā, dabaszinātnēs un lasīšanā lauku skolās sistemātiski atpaliek no vienaudžu sasniegumiem pilsētās.
Tomēr līdz šim izglītības politiķi ignorēja šo biedējošo plaisu, un mazo lauku skolu Latvijā joprojām ir daudz – tieši tajās mācās aptuveni puse visu pamatskolēnu. Kopš finanšu krīzes ir slēgtas 92 un apvienotas 166 skolas, taču joprojām 88 skolās bērnu skaits nepārsniedz 50. Tā ir katra devītā skola Latvijā.
Līdz šim Izglītības un zinātnes ministrija ir tikai mudinājusi, bet nav spiedusi pašvaldības mainīt skolu tīklu. Daudzas mazās lauku skolas ir glābtas, pārveidojot par kopienas izglītības centriem, kur skola apvienota ar bērnudārzu, notiek tālākizglītības kursi vai mācības pieaugušajiem, vakaros rosās interešu pulciņi. Taču skolēnu sek-mju rezultāti nepielūdzami rāda – šāds attīstības ceļš ļauj pašvaldībai finansēt skolas uzturēšanu, bet nepalīdz bērniem iegūt labu izglītību.
Radikāli mainīt situāciju izglītības ministre Mārīte Seile pagaidām nav gatava. Taču, apzinoties, ka līdzšinējās pārmaiņas nav cēlušas izglītības kvalitātes latiņu, ministrija beidzot tomēr uzdrošinājusies diktēt, cik lielām klasēm jābūt vidusskolā.
Bērnu nav, skolas ir
Pirms desmit gadiem Latvijā bija vairāk nekā 300 tūkstoši skolēnu un 993 skolas. Tagad aina ir stipri mainījusies, bērnu ir par trešdaļu mazāk – 199 tūkstoši. Taču skolu skaits rucis krietni gausāk, pat ne par ceturto daļu, un pašlaik apstājies pie 768. Joprojām ir pašvaldības, kas turpina uzturēt skolas ar pavisam niecīgu audzēkņu skaitu. Piemēram, Latgales pusē Skaistas sākumskolā mācās astoņi bērni, Dagdas novada Konstantinovā – divpadsmit.
Visvairāk mazo skolu ir Krāslavas, Jēkabpils, Alūksnes un Madonas novadā – katrā pa piecām. Madonas novadā šovasar tiks slēgta Sarkaņu pamatskola, kas atrodas tikai četrus kilometrus no Madonas. Taču Lazdonas skola, kas ir tikai 4,6 kilometrus no pilsētas un māca 45 bērnus, turpinās darbu. «Skola padara laukus pievilcīgākus dzīvošanai,» skaidro novada domes izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne. Tomēr uzsver, ka skolu tīkls mainās – pašvaldībām ir grūti nerēķināties, ka nekad vairs nebūs tā, ka katrā pagastā būs pa skolai.
Arī Tirzas pamatskola, no kuras apmēram desmit kilometru attālumā ir vēl divas skolas – Druvienas pamatskola un Lizuma vidusskola -, bet līdz novada centram Gulbenē ir tikai 25 kilometri, atrodas kā vēža spīlēs. Lai pamatotu savu eksistenci, tā īsteno speciālu izglītības programmu Gulbenes novada bērniem ar valodas attīstības traucējumiem, uzņemas strādāt arī ar skolēniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi. Kopā ar 79 pamatskolas bērniem skolas ēku izmanto arī 29 bērndārznieki, vēl arī astoņi pieaugušie mēģina ar nokavēšanos iegūt pamatizglītību.
«Kritiskā robeža, kad jāsāk domāt par skolas slēgšanu, ir 50 skolēni. Mēs šai robežai vēl neesam pietuvojušies. Bet jāpierāda, ka spējam izglītības kvalitāti celt. Tikai tad skola nebūs apdraudēta,» saka Tirzas pamatskolas direktore Svetlana Ziepniece, kas skolā māca arī vēsturi. Viņa atzīst, ka Tirzas skolēnu sekmes valsts pārbaudes darbos ir vājas. 9.klašu latviešu valodas eksāmenā divas trešdaļas jeb 67% audzēkņu knapi pārvarēja sekmības slieksni, saņemot tikai 4-5 balles, bet angļu valodā šo zemo vērtējumu ieguva pat 86% pamatskolas beidzēju. Labāk gājis matemātikā, kur 56% nopelnīja 6-8 balles.
«Es zinu, kur ir problēmas,» Ziepniece norāda uz diviem faktoriem, skaidrojot zemos rezultātus. Pirmais: «Pilsētu bērniem ir lielākas iespējas gūt plašu dzīves pieredzi. Laukos iet secen ļoti daudzi notikumi: izrādes, izstādes, koncerti. Pilsētnieki ir konkurētspējīgāki, tas ir nenoliedzami.» Tādēļ direktore priecājas par Klintu un pārējiem absolventiem, kas turpinās mācīties pilsētā.
Otrs faktors: no Tirzas pamatskolas 18 skolotājiem tikai pieci, ieskaitot direktori, strādā pilnu likmi. Pārējie darbu apvieno ar strādāšanu citur. Mazās skolās nav paralēlklašu, un virknei priekšmetu skolotāju tāpēc ir ierobežots stundu skaits, līdz ar to maza darba samaksa. Lai nopelnītu, fizikas, ķīmijas, vēstures, ģeogrāfijas skolotāji bieži strādā nevis vienā, bet paralēli braukā uz divām vai pat trijām lauku skolām. Izglītības eksperte Zane Oliņa, programmas Iespējamā misija valdes locekle, viņus sauc par mobilajām brigādēm. «Bet mēs gribam skolotājus, kas pazīst bērnus un zina, kā viņiem iemācīt!»
«OECD datu analīze rāda, ka mazs skolēnu skaits klasē nenodrošina labāku izglītību,» uzsver Oliņa. Viņasprāt, lauku bērnu vājās sekmes ir saistītas ar ģimeņu sociālekonomisko stāvokli. Bezdarbs Latgales reģionā ir četras reizes lielāks nekā Rīgas reģionā, Latgalē katrs piektais ir bez pastāvīgiem ienākumiem. Vidzemes reģionā 10% ir bezdarbnieki, un tas ir divreiz vairāk nekā Rīgā un tās apkaimē. Bet nabadzība ierobežo bērnu iespējas izzināt pasauli. «Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk varam iemācīties,» Oliņa iezīmē izglītības likumsakarību – pētījumos ir pierādīts, ka 30% skolēna sasniegumu ir atkarīgi no viņa iepriekšējās dzīves pieredzes, proti, ko no stundās mācītā viņš redzējis dabā, ceļojumos, muzejos, izstādēs, bērnu nometnēs, cik lasījis mājās atrodamās grāmatās un kas ģimenē pārrunāts, skaidrots vai kopīgi veiktos eksperimentos pētīts. Bet, lai bērniem nodrošinātu šādu pilnvērtīgu, interesanta izziņas procesa pilnu ikdienu, vecākiem vajag vismaz divas lietas: laiku un naudu.
Bailes liek mainīties
To, ka mazajās skolās ir daudz trūkumu, visi apzinās. Tomēr katra no tām mēģina noturēties pēc iespējas ilgāk. Arī Tirzas pamatskola. «Šobrīd cenšamies mainīt priekšstatus par mācību procesu,» stāsta direktore. «Nevis lasām teoriju un meklējam piemērus, bet otrādi – vērojam procesus dabā un meklējam tiem izskaidrojumus. Piemēram, pamanām, ka ceļa līkumā ārējā malā akmeņu vienmēr ir vairāk nekā iekšējā. Kāpēc? Bērni kopā ar fizikas skolotāju meklē atbildi. Mums ir dabaszinību pulciņš, lai par to ieinteresētu jaunākos skolēnus, kas vēl nemācās ne fiziku, ne ķīmiju.»
Vēstures stundās Ziepniece mudina audzēkņus pašus pētīt un meklēt faktus: «Tikko man bija divas stundas par Otro pasaules karu, un bērniem vajadzēja atrast atmiņas par laiku pirms kara. Uzdevums ir prognozēt, kas ar šiem cilvēkiem, dzimtu, viņu īpašumiem notika kara un pēckara laikā. Pēc tam būs uzdevums pārbaudīt, vai viņu prognozes ir bijušas pareizas.» Ik pa laikam tiek izmantota arī tāda metode kā tiesas prāva, mācot bērnus agrumentēti izteikt viedokli.
Informācijas tehnoloģijas var dažādot mācību procesu, tāpēc gandrīz katrā klasē ir interaktīvā tāfele vai ar datoru savienots televizors. Dienā, kad viesojos skolā, dziedāšanas stundā 9.klase skatās 80.gadu estrādes dziesmu ierakstus. Bioloģijas stundā bērniem pie interaktīvās tāfeles jāsagrupē dabas piesārņojumu veidi.
Direktores mērķis ir panākt, lai Tirzas skola ir kas vairāk par vietu, kur vienkopus jūtas labi gan bērndārznieki un skolēni, gan teicamnieki un bērni ar mācīšanās grūtībām. «Gribu, lai skolotāji uz mācību procesu palūkojas plašāk, lai nestaigā bailēs zaudēt darbavietu. Mēs gribam mainīties: lai skolotāji mācās strādāt dažādās nestandarta situācijās un veido arī bērnos ieradumu strādāt.»
Skola vai sociālā māja?
Izglītības ekspertu viedoklis par to, vai lauku skolas jāsaglabā pat tad, ja tajās mācās pārdesmit skolēnu, ir atšķirīgs. 2009.gadā, kad tika skaidri noformulēts, ka skolu ir par daudz, 57 uzreiz likvidēja, bet 84 apvienoja un daudzas pēc Sorosa fonda-Latvija iniciatīvas Pārmaiņu iespēja skolām ierosinājuma pārveidoja par daudzfunkcionāliem vietējās kopienas centriem. Iniciatīvas koordinatore Aija Tūna uzskata, ka līdz pat 9.klasei bērniem jādod iespēja mācīties tuvāk mājām, pat ja skolā ir tikai trīs bērni. Vienlaikus viņa uzsver – katrai mazajai skolai nevajag savu administrāciju, tā var ietaupīt izmaksas. «Mēs nesaglabājam veco skolas modeli, kurā katrai skolai vajag direktoru, vietnieku un visus mācību priekšmetu skolotājus, bet gribam saglabāt skolu kā vietu, kur notiek mācības,» saka Tūna.
Izglītības eksperte uzskata, ka izglītības kvalitātei jābūt tādai, kas der nevis izcilniekiem, bet katram bērnam. «Vienalga, runājam par lielas pilsētas problemātiskiem rajoniem vai nomaļiem laukiem, visur ir skolēni, kuriem ir sociālās atstumtības risks. Sociālo funkciju pildīšana ir tikai viens no risinājumiem, lai pašvaldībai būtu vieglāk uzturēt skolas ēku. Mēs gribam, lai šajās skolās notiek citas lietas.» Tūna uzskaita tās mazo lauku skolu priekšrocības, kas redzamas arī Tirzā: visi bērni saņem skolotāju uzmanību, neviens nav atstumts, katrs iesaistās vai nu deju kolektīvā, vai dzied korī, sporto, spēlē amatierteātrī.
Savukārt Zane Oliņa neatbalsta mazo skolu pārveidošanu daudzfunkcionālos centros: «Tādēļ arī neesam varējuši optimizēt skolu tīklu, jo ar izglītības budžetu mēģinām skolās risināt kultūras, sociālās, reģionālās attīstības un citas problēmas.»
Divi naudas burkāni
Pēdējos sešus gadus ministrija bijusi pasīva skolu tīkla optimizēšanā, allaž uzsverot – skolu ēkas pieder pašvaldībām, un tātad tikai tās var lemt, būt vai nebūt mazajām skolām. Taču tagad, reformējot pedagogu samaksas sistēmu, ministrija grib noteikt minimālo skolēnu skaitu vidusskolā, lai mudinātu pašvaldības veidot lielākas klases. Ministrijas izstrādātais, bet valdībā vēl neapstiprinātais skolotāju algu modelis paredz: lai mērķdotācijas algām saņemtu pilnā apjomā, pašvaldībām jānodrošina, ka no 2016.gada 1.septembra deviņās lielajās pilsētās vidusskolās katrā klasē mācās vismaz 22 bērni, reģionu pilsētās – 18, bet novados – 12. Sākotnēji laukos latiņa bija vēl augstāka, 14 bērni, taču pašvaldību iebildumu dēļ to samazināja.
Atbalstot šo prasību, Zane Oliņa skaidro – jo lielāki aug bērni, jo lielākas ir viņu intelektuālās vajadzības. Sākot no 7.klases, svarīga ir iespēja iedziļināties, tāpēc vajag gan labus priekšmetu skolotājus, gan infrastruktūru laboratorijas eksperimentiem un metodiskos materiālus, kas mazās skolās visbiežāk nav pieejami. Turklāt, ja skolā ir vairākas paralēlklases, jaunietis var izvēlēties starp humanitāro, dabaszinātņu vai komercklasi, bet šādas specializācijas iespējas nav, ja klase ir tikai viena.
Ministrija zina, ka šo prasību par minimālo skolēnu skaitu 10.klasē pašlaik nespētu izpildīt ceturtā daļa no visām Latvijas skolām – 23 pilsētas, 10 reģionālās un 52 novadu vidusskolas. Taču lēmums par šo skolu tālāko likteni ir pašvaldību, nevis ministrijas rokās. Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure uzsver – par jebkuras klases vai skolas slēgšanu lēmums jāpieņem pašvaldībā, «balstoties uz sociālekonomiskās situācijas analīzi».
Piemēram, Ugāles vidusskolas 10.klasē pašlaik mācās 11 skolēni, vai nākamajā gadā skaits atbildīs ministrijas ieteiktajam minimumam, nav zināms. Vidusskolas direktora vietnieks Guntis Mačtams stāsta, ka pašvaldība solījusi – ja skolēnu būs mazāk par 12 un valsts maksātā alga skolotājiem tādēļ būs mazāka nekā kolēģiem citās skolās, pašvaldība šo starpību pati kompensēs. Pretējā gadījumā, ja Ugālē netiks nokomplektēta 10.klase, jauniešiem būtu jāmēro 40 kilometri uz kādu no Ventspils vidusskolām.
Lieki nestrīdoties, ministrija piekrīt – lai katra pašvaldība pati lemj. Taču lai rēķinās, ka nepilnajās klasēs mērķdotācija būs mazāka, bet pašvaldībai pašai pārdalīt valsts naudu starp savas teritorijas skolām būs liegts.
Otrs sulīgs burkāns, ko ministrija grib izmantot skolu tīkla optimizēšanai, ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi. Summa ir liela – 163 miljoni eiro nākamajos septiņos gados, stāsta valsts sekretāres pienākumu izpildītāja Evija Papule. Naudu varētu sadalīt starp aptuveni 110 skolām. Projektus pašvaldības varēs iesniegt no rudens, tos vērtēs nākamgad, bet ministrija jau skaidro: priekšroka būs vidusskolas klašu koncentrēšanai pilsētās vai novadu centros. Tātad, piemēram, Ugāles skola, tāpat kā citas lauku vidusskolas, nevarēs pretendēt uz šo finansējumu.
Miljonu mērķis ir uzlabot mācību vidi. «Nauda nav paredzēta remontiem, bet ergonometriskai videi, tas nozīmē, ka klasē jābūt iespējām dažādi savietot mēbeles, lai skolēni strādātu gan lielās, gan mazās grupās,» skaidro Papule. Modernā klasē skolotājam vairs nav visu stundu jāstāv klases priekšā un jārunā. Svarīgi attīstīt arī bērnu prasmes mācīties patstāvīgi, kur liela loma ir tehnoloģijām. Tāpēc daļa no Eiropas naudas tiks dota tehnoloģijām. «Bet mēs neatbalstām datorzinību kabinetu apgādi ar jauniem datoriem. Tieši otrādi – gribam, lai datori būtu katrā mācību kabinetā.»
Trūkst politiķu izlēmības
Abi naudas argumenti – skolotāju algu reforma un Eiropas fondi izglītības procesa modernizēšanai – tomēr nav radikāli un skaidri risinājumi skolu tīkla sakārtošanai. Gulbenes novadā, kur atrodas arī Tirzas pamatskola, pavisam ir 17 skolas, no kurām trijās – Druvienas, Litenes un Daukstes pamatskolās – bērnu skaits nepārsniedz 50. Aprēķināts, ka Gulbenes pilsētā viena skolēna uzturēšana pašvaldībai izmaksā ap 30-40 eiro mēnesī, bet novadā – ap 150 eiro. «Lai cik izmaksātu, nekāda filozofija nedarbojas. Mazās skolas cīnās,» saka Gulbenes novada domes izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs Arnis Šķēls. Viņš nenoraida pārmetumus, ka pašvaldību deputātiem pietrūkst dūšas rīkoties racionāli un slēgt ekonomiski neizdevīgās skolas. Lēmums par katras skolas likvidāciju vienmēr ir nepopulārs. «Bet arī valsts līmenī nav nekādas izšķiršanās. Ministrija vienmēr saka, lai pašvaldības pašas izlemj. Bet korekti būtu, ja valsts vadītāji noteiktu, kāds tad ir minimālais skolēnu skaits skolas atvēršanai un uzturēšanai.»
To pašu saka eksperte Oliņa – valdībai ir jāpieņem drosmīgi lēmumi par to, ka skolu tīkls jāsakārto. Kamēr šādu lēmumu nav, liela daļa budžeta naudas tiek «nokurināta ēkās». «Vienalga, pašvaldības vai valsts nauda, tā ir nodokļu maksātāju nauda. Ja skola ir bijusi jau 90 gadus, kurš pašvaldības vadītājs gribētu būt tas, kurš to aizslēdz!? Tādēļ ir vajadzīga politiskā griba. Jautājums – vai saprotam, cik tas ir būtiski, ja gribam uzlabot izglītības kvalitāti,» saka Oliņa.
Valdības deklarācijā šāda politiskā griba pašlaik nav atrodama. Ministru prezidente Laimdota Straujuma (Vienotība) ar preses sekretāres starpniecību atzīst, ka skolēnu skaits skolā ietekmē izglītības kvalitāti, tādēļ pieļauj iespēju sekot citu valstu, arī Igaunijas piemēram, un Latvijā noteikt minimālo skolēnu skaitu skolā. Taču par to vēl esot jādiskutē un lēmumi jāpieņem Izglītības ministrijai.
Vienotības izvirzītā ministre Mārīte Seile uz jautājumu, kādēļ valdībā ir tik grūti lemt par skolu tīkla optimizēšanu, atbild, ka matemātiski tas būtu gaužām vienkārši. «Diemžēl aiz vārdiem «skolu tīkls» slēpjas daudz emocionālu un racionālu, objektīvu un subjektīvu faktoru, kas šo jēdzienu padara patiesi sarežģītu. Vienkopus savijas bažas par to, kā bērniem nokļūt skolā, kā saglabāt pēc iespējas vairāk darbavietu, ko iesākt ar skolas ēku, kā izpatikt vēlētājiem, kā saglabāt dzīvību pagastā, kurā iedzīvotāju skaits dramatiski sarucis, un daudzi citi jautājumi,» saka ministre, kura, tāpat kā Saeimas Izglītības komisijas vadītājs Jānis Vucāns (ZZS), atkārto jau zināmo – pašvaldībām būs vien pašām jālemj, kuras skolas reorganizēt, kuras slēgt.
Tikmēr Emīls Kozulis, Klintas klasesbiedrs, pēc 9.klases beigšanas nolēmis tālāk mācīties Madonā. Lai gan Lizuma vidusskola ir tikai 10 kilometru no mājām, puisis nolēmis doties uz kaimiņu novada centru, kas atrodas nepilnu 40 kilometru attālumā. Viņš izvēlas pilsētas skolu, gatavs dzīvot internātā. «Tur izglītība labāka. Ir jācīnās par sevi,» saka Emīls.
