Par komunismu un Bībeles baušļiem, balsojumu referendumā par krievu valodu un Krievijas armiju Ukrainā – Saskaņas kandidāts Valsts prezidenta amatam Sergejs Dolgopolovs
Trīs minūtes – tik ilgu laiku partijai Saskaņa vajadzēja, lai izlemtu, kuru kandidatūru virzīt Valsts prezidenta vēlēšanām. Partijas valdes loceklis, Saeimas deputāts Sergejs Dolgopolovs (73) ir pieredzējis šī politiskā spēka pārstāvis – kopš 2006.gada četras reizes ievēlēts Saeimā, savulaik bijis viens no Tautas saskaņas partijas un PCTVL veidotājiem. Pirms astoņiem gadiem Saskaņa prezidenta kandidātu meklēja ārpus biedru rindām – solīja atbalstu bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Aivaram Endziņam, bet tagad pirmo reizi prezidenta kandidātu izraudzījusies no savām rindām, atbalstot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju Dolgopolovu.
Vai jūs gribat būt Latvijas prezidents, vai arī tas ir tikai taktisks solis?
Ko nozīmē – gribat vai negribat? Ja mani ievēlēs, es pildīšu savus pienākumus ar vislielāko atbildības sajūtu, kā esmu darījis jebkuros amatos. Nevaru teikt, ka mans dzīves sapnis bija kļūt par pašvaldības vai Saeimas deputātu, bet man vienmēr likās – tikai aktīva dzīves pozīcija var ko mainīt. Tāpēc, ja vaicāsit, vai tas ir mans dzīves sapnis – nē, nav. Bet tas ir ļoti nopietns, atbildīgs solis. Apzinos, ka man būs, godīgi sakot, jāizliek viss, ko es māku un protu – visi spēki.
Kā pašam šķiet – vai esat pašlaik labākais kandidāts?
Nevaru teikt, ka esmu labākais kandidāts, jo labākais būtu tas, kas tiešām varētu reāli apvienot mūsu sabiedrību vienā vienotā [veselumā], jo sabiedrība ir sašķelta. Neviens no esošajiem kandidātiem nevarētu pretendēt uz nācijas līdera lomu, jo sašķeltai sabiedrībai nevar būt vienots līderis. Var būt cilvēks, kas mēģinātu mazināt plaisu sabiedrībā.
Kādu prezidentu jūs gribētu Latvijai?
Es gribētu, lai tas būtu normāls cilvēks, kas īpaši neatšķirtos no visiem pārējiem, kas dzīvo šajā valstī. Lai viņš būtu tāds, kādi mēs visi esam. Lai viņš nezīmētu kaut kādas rožainas gaisotnes, būtu vienkāršs. Komunikabls, runātu saprotamā valodā, lai prastu ne tikai klausīties, bet arī sadzirdēt. Lai būtu ar pietiekami stingru mugurkaulu.
Jūs šīm prasībām kvalificējaties?
Es domāju, ka jā.
Ko jūs gribētu izdarīt Latvijas labā?
Ziniet, es ļoti daudz ko gribētu, bet vajadzētu atgriezties uz mūsu grēcīgās zemes un savas vēlmes salikt pa plauktiņiem ar iespējām. Ja runājam par iespējām, kas paredzētas Satversmē, tad galvenais būtu nopietnāk strādāt likumdošanas jomā – ne tikai likt veto Saeimas brāķim, bet vairāk nodarboties ar likumdošanas iniciatīvām, balstoties nevis uz politiskām emocijām, bet uz ekspertu veidokļiem, uz sabiedrības vēlmēm un to nepieciešamību, ko diktē dzīve un Latvijas nacionālās intereses.
Piemēram, kādas likumdošanas iniciatīvas jūs varētu virzīt?
Tā varētu būt sociālā joma, uzņēmējdarbības joma – paskatieties, kas mums šodien notiek nodokļu politikā. Tagad tikai slinkais nerunā par to, ka vajadzētu būt progresīvam neapliekamajam minimumam – tā ir muļķība, [ka tā nav šobrīd].
Nevaram ignorēt ģeopolitisko situāciju – šobrīd pat vairāk par iekšpolitiskām funkcijām svarīgāk ir tas, ko prezidents var un dara ārpolitikā.
Prezidentam ir reprezentācijas funkcijas, viņš neveido ārpolitiku, tomēr varētu uzņemties moderatora lomu. Esmu ilgus gadus Saeimas Eiropas lietu komisijā un pateikšu, ka ļoti bieži mēs atpaliekam, vērtējot dažādas situācijas. Viens no piemēriem – kad bija runa par mūsu prioritātēm prezidentūras laikā, es teicu, ka būtu svarīgi padomāt par migrāciju. Tas bija pirms diviem gadiem. Toreiz uz mani skatījās ar zināmu neizpratni, bet tagad izrādās – mēs sitam atkal pa astēm, mēģinot iziet no situācijas, kur neesam pielikuši pirkstu, kad tā tikko sāka veidoties.
Kā Latvijai vajadzētu rīkoties?
Absolūtais svarīgāko jautājumu vairākums ES tiek pieņemts, vienojoties tikai visām 28 dalībvalstīm. Līdz ar to Latvijas pozīcijai jābūt vairāk vērstai uz nacionālajām interesēm, nevis uz vienmēr un visur [esošiem] solidaritātes principiem.
Īsāk sakot, nevajag bēgļus uzņemt?
Nē, to es nesaku. Diemžēl esam iejaukti šajā lietā, patīk vai nepatīk, mums būs jāpieņem šie bēgļi.
Gribētos saprast jūsu viedokli lielākās līnijās par Latvijas attīstību pēdējo 25 gadu laikā. Cik tas ceļš, ko izvēlējāmies, jūsu ieskatā, bija pareizs?
Jā, bija pareizs. Tikai vienīgā atšķirība – kad bija runa, ka stratēģiskais mērķis ir pāriet uz eiro, es tam kategoriski nepiekrītu, jo tas nav mērķis. Vienota valūta ir instruments. Nevajag jaukt mērķus ar mehānismiem. Mūsu mērķis ir cits – panākt, lai būtu stabila, labklājības pilna sabiedrība, lai cilvēki nebrauktu milzīgā skaitā ārpus valsts, meklējot laimi, darbu, iztikas minimumus. Daudz esmu apbraukājis ES un redzējis, kā viena otra valsts spēja izmantot tās priekšrocības, ko dod kopējais Eiropas tirgus. Mēs diemžēl tās izmantojām ne visai labi, citādi mums nebūtu problēmu ar ceļiem, infrastruktūru, ar cilvēku aizplūšanu.
Kur ir tā problēma, kāpēc mēs neizmantojam?
Pirmā problēma ir ne īpaši augsts profesionalitātes līmenis mūsu augstākajos ešelonos – ļoti daudz mētājamies no viena grāvja uz otru. Pieņemot lēmumus, maz domājam par tālejošām sekām. Dzīvojam tā vairāk vienas dienas formātā.
Atgriežoties pie lielajām līnijām – Atmodas laikā, 1988.gadā, jūs kļuvāt par kompartijas centrālkomitejas valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītāju.
Jā, es tur veselu gadu nostrādāju. Biju pirmais un pēdējais šā sektora vadītājs. Tā bija perestroikas novitāte. Mans uzdevums bija nodrošināt Komunistiskās partijas kontaktus ar visām sabiedriskajām organizācijām, to skaitā ar Tautas fronti, arodbiedrībām, kur nostrādāju ilgus gadus.
Kapēc periodā, kad padomju impērija bruka, iesaistījāties aktīvā kompartijas darbā?
Šajā gadījumā mani vilināja nevis darbs centrākomitejā, jo es ļoti labi zināju, ka tā sistēma nav savā uzplaukumā, bet interesēja darba saturs – paskatīties, kā procesi notiek ne tikai mūsu valstī, bet vispār.
Un ko jūs ieraudzījāt?
Es ieraudzīju daudz ko. Starp citu, visi LTF vadoņi bija pie manis ciemos, es biju pie viņiem. Biju vienīgais partijas darbinieks, ko LTF aicināja uz pirmo Baltijas asambleju Tallinā. Es biju visos LTF kongresos.
Pats atbalstījāt procesus, kas tolaik notika?
Ja neatbalstītu, šodien dzīvotu kaut kur citur – Kanādā, ASV, Krievijā vai vēl kaut kur.
Bet kā jūs to atbalstījāt, ja darbojāties centrālkomitejā?
Mans formālais uzdevums bija analizēt šos procesus un mēģināt izdarīt secinājumus – domāt par prognozēm.
Bet arī tālākā jūsu politiskā darbība saistīta ar spēkiem, kas skatās Austrumu virzienā.
Esmu viens no Tautas saskaņas partijas dibinātājiem, viens no PCTVL projekta autoriem, jo tā paliek mana dziļa pārliecība – sašķelties protam arī bez ārējās ietekmes, tāpēc process bija vērsts uz integrāciju, uz politisko spēku apvienošanu. Uz citiem principiem, ne uz sociālistiskiem, komunistiskiem, kapitālistiskiem vai kādiem citiem. Tā, lai cilvēkiem veidotos iespēja runāt savā starpā, ieklausīties un sadzirdēt.
Uz kādiem principiem tad?
Ziniet, tas saucās – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Man liekas, ļoti labs nosaukums. Cita lieta, ka dažādi politiķi un komentētāji ir mēģinājuši ielikt tanī citu saturisko pusi. Tas ir atkarīgs tikai no to cilvēku vai politisko spēku sirdsapziņas, ja tāda ir.
Kas ir tā politiskā ideja, kurai esat sekojis šos 20 gadus?
Tā ir formulēta tajā nosaukumā – vienota Latvija un cilvēka tiesības. Cilvēka tiesības uz normālu dzīvi, lai nevajadzētu domāt, kā savest galus kopā, lai būtu ticība, ka nākotne ir skaista, rožaina un droša.
Bet tas izklausās pēc tā, kā padomju laikos manā bērnībā…
(Pārtrauc.) Pareizi, tā tas izklausās. Es esmu vecā kaluma cilvēks.
Vai jums joprojām simpātiskas šķiet komunisma idejas?
Starp citu, komunisma idejas maz atšķiras no desmit baušļiem, ja nopietni runājam.
Bet jūs neatbildējāt uz jautājumu.
Es atbildu drusku plašāk, nekā jums gribētos – jā vai nē. Ja runājam par komunistiskām idejām kā tādām, nevis par to realizēšanas ceļiem, mehānismiem un struktūrām – tās tikai var atbalstīt, jo tās ir balstītas uz Bībeles baušļiem.
Bet jūs pirmīt sacījāt, ka atbalstāt to kursu, kurā Latvija virzījusies šos 25 gadus.
Eiropas ceļu. Bez šaubām – atbalstu.
Bet tas galīgi neiet kopā ar komunisma idejām.
Kāpēc? Piedodiet, jau šodien viena otra ES valsts dzīvo tādos apstākļos, teiksim, Vācija.
Jūs domājat, ka tur valda komunisms?
Tur ir problēmas, bet tām ir cits raksturs. Teiksim, Skandināvijā sociālistiskās idejas ir realizētas praksē. Ja paskatīsities sociālo sfēru, tur ir viss, uz ko aicina komunistiskā mācība. Palīdzība cilvēkam, solidaritāte.
Ja jums būtu iespēja nokļūt prezidenta amatā, jūs strādātu, lai vīzijas par šādu Latviju īstenotos?
Jā, neapšaubāmi. Tikai nesauksim tās par kapitālistiskajām, komunistiskajām vai kādām citām – sauksim vienkārši par idejām, kas tuvas jeburam normālam, parastam cilvēkam, nevis politiķiem, kuri skatās ar vienu aci uz Eiropu, ar otru uz citu pusi.
Ko jūs domājat ar normālu, parastu cilvēku?
Domāju, ka absolūtais Latvijas ļaužu vairākums ir normāli, strādājoši cilvēki.
Kāpēc jums šķiet, ka zināt, ko vairākums grib?
Es gribu būt tāds kā viņi. Te ir liela atšķirība. Negribu būt kaut kāds izņēmums – lēkāt, rādīt, ka lūk, es esmu izcila personība. Es esmu tāds pats.
Saeimā šo cilvēku ievēlēts vairākums ne tuvu nav tāds, kāds ir Saskaņas elektorāta ievēlētais.
Redziet, viens no mērķiem, kad piekritu kandidēt, man bija pamēģināt lauzt sabiedrībā tos stereotipus, ka, lūk, vispār tie politiķi ir, piedodiet, sūdabrāļi visi ar retiem izņēmumiem, bet tomēr ir viens kopīgs izņēmums – Saskaņā ir tikai vieni nelieši, Kremļa aģenti utt. Tāpat kā jebkurā partijā – ir savi varoņi, savi nelieši, ne ar ko neatšķiramies. Tikai mēs [Saskaņa] esam vienā otrā momentā ar reālistisku skatu.
Pieminējāt Kremļa agentus. Kāpēc Saskaņai joprojām ir sadarbības līgums ar Vienoto Krieviju?
Ir arī ar Jabloko, ar Savisāra Centra partiju [Igaunijā], ar Vienoto Krieviju, ar Ķīnas Komunistisko partiju.
Jums šķiet pieņemami tas, ko Krievija patlaban dara Ukrainā?
Es nezinu, ko viņa dara Ukrainā. Tiešām nezinu, jo tur neesmu bijis. Puses, kas ir iesaistītas konfliktā – vienalga, vai tā ir Krievijas informācija vai Ukrainas informācija, ar to man nepietiek. Lai izdarītu secinājumus, jābūt objektīvai informācijai.
Nesen bija dokumentālā filma, kurā Putins pats…
Neredzēju, piedodiet.
Tajā viņš pats atzina militāru līdzdalību Krimas aneksijā. Kā to vērtējat?
Ziniet, savā laikā es kā valdes loceklis atbalstīju mūsu partijas paziņojumu – kad vēl tikai sākās visi notikumi Maidanā -, ka mēs esam par Ukrainas valsts integritāti. Mans viedoklis nav mainījies.
Ukrainas problēma slēpjas nevis ārējos faktoros, bet iekšējos. Nemieri Kijevā sākās bez Krievijas palīdzības. Maidans bija pirmais solis – to izraisīja tas, ka Ukrainā bija un ir daudz smagu problēmu. Ne tā?
Protams, korupcija. Bet ir virkne pierādījumu par Krievijas armijas klātbūtni Ukrainā. Vai jūs atbalstāt to?
Kur tādi ir? Es tikai vakar pirmo reizi redzēju bildītes bez teksta, ka tur ir divi Krievijas kareivji.
Ne tikai divi. Arī pirms tam ir bijuši.
Nu, es neredzēju citu neko, izņemot tos.
Varbūt tad jums vajadzēja painteresēties?
A priekš kam?
Kā – priekš kam? Jūs sadarbojaties ar šo politisko spēku.
(Smejas.) Es nevaru to saikni nekādīgi pamanīt – ja jūs sadarbojaties ar kādu… Tad pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Krieviju?
Mans jautājums – vai jums ir pieņemamas darbības, ko viņi veic pret kaimiņvalsti?
Viena lieta – pieņemt vai nepieņemt politiku, otra – uzturēt kontaktus. Jebkurš karš obligāti beidzas vai nu ar pilnīgu pasaules iznīcināšanu tagadējos apstākļos, vai ar miera pārrunām. Jo ātrāk jūs to [miera dibināšanu] sāksit, jo labāk. Kā jūs to varat ietekmēt bez dialoga? Vienkārši iziet Sarkanajā laukumā un sākt bļaustīties?
Ja visi šādi izturētos, es pieņemu, ka jūsu atbalstītais politiskais spēks uzskatītu – viss ir kārtībā, tā var turpināt.
Es gribētu pasvītrot un atkārtot – ir runa nevis par atbalstu darbībām, bet par atbalstu kontaktiem. Šī sadarbība, godīgi sakot, ir ļoti lielā mērā formāla – izņemot to dokumentu, nekas cits diemžēl vai paldies Dievam, nezinu, kā to traktēt, nenotiek.
Ja jūs būtu prezidents, atbalstītu sankcijas pret Krieviju?
Sankcijas ir kontrproduktīvas, jo nedod rezultātu.
Kā ietekmēt to, lai Krievija nepārņem citas valsts teritoriju?
Kad divi puikas kaujas, jūs mēģināt panākt, lai viņi pārstāj, pēc tam sākat meklēt, kurš ir vainīgs. Nav nekā svarīgāka šodien kā pārtraukt karu, sākt pildīt Minskas vienošanos.
Ir dažādi minējumi, kādi varētu būt nākamie Krievijas soļi. NATO ģenerāļi izteikušies, ka nākamā varētu būt Baltija. Kā to vērtējat?
Ģenerāļi vienmēr izsakās vienādi, jo citādi nav attaisnota viņu eksistēšana un pagoni.
Jūs domājat, ka tā nekad nenotiks?
Nesaki nekad «nekad», bet, ja vērtējam reālus riskus, uzskatu – risks ir minimāls, ka Krievija uzbruks Baltijas valstīm.
Nesen mums notika referendums un jūs atzināt, ka balsojāt par krievu valodu kā otru valsts valodu. Kāpēc?
Es biju pret šo referendumu, jo vispār esmu pret muļķīgiem gājieniem. Bet uz to jautājumu, kāds bija formulēts, es nevarēju atbildēt citādi. Tas skanēja: vai jūs esat par krievu valodu kā otru valsts valodu? Cilvēkiem atšķiras mentalitātes. Latviskā izpratnē tas ir korekts jautājums. Ja to uzdosit krievu cilvēkam, viņam jautājuma pirmā daļa ir svarīgāka nekā otrā. Kā es, būdams krievu cilvēks, balsotu pret krievu valodu? Ne kā otru valodu, bet pret krievu valodu?
Nevar paņemt trīs vārdus no jautājuma.
Var. Mēs ļoti daudzas lietas uztveram ne ar saprātu, bet emocijām.
Kā var paļauties, ka jūs arī prezidenta amatā neizlasāt pilnu teikumu, bet paņemat trīs vārdus un sakāt: vispār es to neatbalstu, bet daru pavisam citādi?
Šeit vienīgi uz ko var paļauties? Uz to, ka principā vēss prāts un saprāts tomēr nekad nav bijusi mana vājā puse.
Kā varam būt droši, ka prezidenta amatā jūs saprātu vairāk izmantosit nekā emocijas?
Redziet, tas atkarīgs arī no tā – ko pārstāvat savā amatā un kāds ir jūsu uzdevums.
Ko jūs pārstāvētu?
Mēģinātu pārstāvēt visu Latvijas tautu. Visu – nedalot ne latviešos, ne nelatviešos.
CV
Padomju laikā darbojies komjaunatnes centrālkomitejā, Atmodas laikā – kompartijas centrālkomitejā.
Līdzdarbojies Tautas saskaņas partijas izveidē. No 1998.gada Rīgas domes deputāts.
Kopš 2006.gada ievēlēts Saeimā no Saskaņas centra saraksta.
