Žurnāla rubrika: Svarīgi

Jāsāk domāt ar savu galvu

Posted on maijs 6, 2015 by - Pusdienās

Pēc četriem gadiem Vjačeslavs Dombrovskis pamet politiku ar skaudru secinājumu: «bieži vien nav bezspēcīgākas būtnes kā ministrs»

Politika un desa – abu ķidāšanai tik piemēroto B bāru Doma laukumā pusdienošanai izvēlējies nupat Saeimu pametušais deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Vistālākajā stūrī, prom no garāmgājēju acīm, Vjačeslavs jūtas ērti. Politikā pavadījis četrus gadus – daļu Saeimā, iepriekšējā sasaukumā vadot Zatlera Reformu partijas frakciju un šajā darbojoties Vienotībā, daļu – izglītības un ekonomikas ministra amatā. Viņš ir mainījies. No jauna, daudzsološa politiķa ar ASV Klārka Universitātē iegūtu doktora grādu kabatā pārvērties par pelēku, dzīves nogurdinātu vīru, kas kaļ biznesa plānus ar vārdā nenosauktu uzņēmēju atbalstu un lepojas ar labajiem kontaktiem visās Saeimas frakcijās. «Mana nelaime ir tāda, ka es viņus visus saprotu. Es pa druskai esmu kā tas cilvēks, ziniet, ar to asinsgrupu, kas visiem der, bet man neviena neder,» saka Vjačeslavs.

Saeimu pamet, jo mainījušies uzskati, kas un kā notiek. «Ja īsi, varbūt tāpēc [aizeju], ka pirms kādiem četriem gadiem es uzskatīju, ka vara kā tāda ir Saeimā un valdībā, bet pa šiem četriem gadiem esmu pārliecinājies, ka ar tiem varas centriem viss nav tik vienkārši. Piemēram, bieži vien nav bezspēcīgākas būtnes kā ministrs.» Kam tad pieder vara? «Pirmšķietami – valdošajai koalīcijai,» saka Vjačeslavs. Ar piebildi – tikai tādā apmērā, cik pašām partijām ir skaidrs, ko darīt, taču 80% nosakot ārējie apstākļi. Ar tiem mums klājoties gluži kā mežoņiem džungļos. «Amazones džungļos atrasta cilts, kura nespēj saredzēt likumsakarību starp diviem notikumiem – dzimumaktu un bērna piedzimšanu. Šai ciltij bērna piedzimšana ir tāds ārējs apstāklis,» stāsta Vjačeslavs. «To, cik daudz mūsu valsts dzīvē ārēji apstākļi ir iepriekš pieņemto lēmumu sekas, diezgan bieži liela sabiedrības un politiķu daļa nemaz neapzinās.»

Lai arī Zatlera partija pirms četriem gadiem ienāca politikā ar drosmīgiem reformu plāniem virknē nozaru, pēc Vjačeslava domām, tādā veidā, kā bija pieteiktas, tās nevarēja īstenot. «Reformas ir vajadzīgas, bet ne tādas, kā uzskatīja Reformu partija,» saka Vjačeslavs. Taktiski viss bijis jādara citādi, «ar citiem sagatavošanas darbiem un daudz lielāku domāšanu par to ietekmi». «Nepietiek ar to, ka var pacelt un dabūt cauri ļoti lielas, varbūt ne īpaši labi sagatavotas reformas,» viņš saka par izglības sistēmu. «Pieteiktās reformas bija tāds hibrīds starp vienu papīru, ko es paņēmu no Austrālijas pieredzes [..], un augstākajai izglītībai – vienas augstskolas redzējums par to, kas jadara. Bet apkopojot – tā bija mūsu visu nepietiekama politiskā pieredze.»

Pieredzes trūkums gan netraucējis citā nozarē – Ekonomikas ministrijā, kur Vjačeslava vadības laikā sekmīgi parlamentā virzījušies grozījumi Būvniecības likumā. Saeimas kuluāros izskanējušas aizdomas par īpašu pretimnākšanu būvniekiem. Vjačeslavs kādu interešu lobēšanu noliedz, bet atzīst – uzņēmēju viedokli uzklausa. «Romantiskajā nometnē ir uzskats, ka jebkādi kontakti ar uzņēmējiem labākajā gadījumā ir lobisms, sliktākajā – noziegums, līdzdalība ar oligarhiem un tā tālāk,» saka bijušais politiķis. «Tā saucamajiem gaišajiem spēkiem vajag ļoti kritiski paskatīties uz sevi, jo tā politikas piedeva, kas nāk no Briseles – liela daļa no tā Latvijai varbūt nav piemērota.» Tomēr pēc vairākkārtīgas izvaicāšanas Vjačeslavs neslēpj viedokli arī par ekonomisko lobiju ietekmi uz valdību un parlamentu – šo jomu savulaik pētījis arī augstskolā, analizējot politiskos ziedojumus. «Tajās jomās, kur tā ir slikta lieta – [ietekme ir] pārmērīgi liela. Te mēs runājam par tādu biznesu, kas orientējas uz valsts pasūtījumiem, kur notiek cīņa par to pārdali, kas ir būvniecībā, protams, un varbūt pat vēl interesantāk nekā būvniecībā – IT sektorā.» Un piebilstot: «Pēc būvniekiem vismaz kaut kas paliek, bet šie [IT sektors] māk apgūt pilnā apmērā.»

Vjačeslavs politiskos spēkus Saeimā iedalījis divās grupās atbilstoši uzskatiem par valsts attīstību. Viena grupa – romantisks skatījums uz attīstību, ko savulaik pats pārstāvējis, ienākot politikā ar karogu cīņā pret oligarhiem. «Šis romantiskais skatījums ir apmēram tāds, ka tie pareizie risinājumi ir kopumā zināmi, jo mums blakus ir attīstītas valstis, un vajag vienkārši nokopēt to, kas viņiem ir,» saka Vjačeslavs. Pret to ir pretestība «divu galveno iemeslu dēļ – ir cilvēki, kas no tām refomām zaudēs kaut kādu savu pīrāga daļu, oligarhi, un otra daļa – nu, vienkārši idioti». Pats gan uzskata, ka, piemēram, Aivara Lemberga ietekme Saeimā ir stipri pārspīlēta, bet uz jautājumu, vai oligarhi jāapkaro, atbild: «Es domāju, galvenais ir jautājums, vai, cīnoties pret to [oligarhiem], mēs nezaudējam iespējas, ko varētu izmantot, cīnoties par kaut ko.»

Otras cilvēku grupas uzskati politikā esot aptuveni šādi: «Jūs, pirmās nometnes pārstāvji, savā dzīvē neko neesat vadījuši, nekādus smagus lēmumus pieņēmuši, nevienu darbavietu īsti neesat radījuši, jūs te cenšaties mācīt, kā mums dzīvot.» Pats neesot bijis gatavs pievienoties ne vieniem, ne otriem. «Ja jūs esat pietiekami atvērts, tolerants, iepazīstaties gan ar vienas, gan ar otras grupas cilvēkiem, tad jūs saprotat, ka tā pasaule nav tik vienkārša, kā tiek uztverts divās karojošajās nometnēs – patiesība ir kaut kur pa vidu.» Ir vēl arī trešā frontes līnija politikā – etniskie jautājumi, kas aizņem lielu daļu politiskās darbakārtības, bet Vjačeslavu tie neinteresējot. «Es noteikti negribu piedalīties etnisko problēmu risināšanā. Kā man kādreiz teica viens gudrs cilvēks, ir viens drošs veids, kā nekad neatrisināt etniskās problēmas, tas ir – aktīvi tās risināt.» Viņaprāt, saspīlējums starp krievvalodīgajiem un latviešiem Latvijā pēdējo gadu laikā tikai pieaug. «Viss kļūst tikai sliktāk. Nav teikts atklāti, bet visur starp rindām var redzēt, ka krievvalodīgie Latvijā ir tāda piektā kolonna. Ja par viņiem tā domā, tad diezgan liela daļa no viņiem par tādiem droši vien kļūs,» saka Vjačeslavs. Kā vienīgo risinājumu viņš saskata Saskaņas iesaistīšanu valdībā. «Ar šo valsti viss būs kārtībā, ja mēs, pirmkārt, beigsim tērēt tik daudz laika etniskām problēmām, otrkārt, ja izveidosies konstruktīva sadarbība starp divām, manuprāt, galvenajām politisko uzskatu grupām.»

Turpmāk Dombrovskis savu laiku veltīšot domnīcas izveidei, kas būs «privāti finansēts pasākums, kurš mēģinās veidot vienprātību starp privāto un akadēmisko sektoru par to, kādas ir mūsu prioritātes nākamajiem pieciem gadiem, un mēģinās par to pārliecināt lēmumpieņēmējus». Kas būs finansētāji, viņš pagaidām neatklāj. No politikas pašlaik aiziet, bet partija nemaz nav jāpamet – Vienotībā bijušais Reformu partijas vadītājs tā arī neiestājās, lai arī startēja Saeimas vēlēšanās no šī saraksta. Kādam jaunam politiskajam spēkam tik drīz nedomā pieslieties – savstarpējā politiskā greizsirdība tikai traucējot ideju īstenošanai. Bet ideju netrūkstot. «Es negribu teikt neko sliktu par to, kas nāk no Briseles – tas viss ir ar labiem nodomiem. Bet uzstādījums – viena politika visiem – ir aplams, tāpēc vajadzētu tomēr sākt domāt ar savu galvu. Ne Briseles, ne Maskavas, bet ar savu galvu.»

Ēdienkarte

Dārzeņu salāti ar Mozzarella panētu sieru un svaigu piparmētru un apelsīnu mērci
Grilēts trifeļu laša Butterfly
Dārzeņu un siera zupa ar vistas gaļas ravioli
Napoleona kūka, greipfrūtu sula

Pretestībai ir jēga

Posted on maijs 6, 2015 by - Komentārs

Kāpēc Vējonis saka, ka militārie riski Latvijai ir zemi?

Naktī uz sestdienu, 3.maiju, Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā identificēti Krievijas Ropucha klases desantkuģi, Klio klases zemūdene un Parchim klases korvete. Vēlāk pie teritoriālo ūdeņu robežas manīta lidmašīna An-22.

Šādas ziņas kļuvušas gandrīz par ikdienu. Tikmēr no Ukrainas pastāvīgi pienāk informācija, ka Krievija ieved militāro tehniku Donbasa anklāvā, un NATO virspavēlnieks, ASV ģenerālis Filips Brīdlovs aprīļa beigās publiski paziņoja, ka visas pazīmes liecina – Krievija gatavojas jaunai ofensīvai Ukrainā.

Taču aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, kuram grūti pārmest stājas trūkumu nacionālās drošības jautājumos («ja vajadzēs, arī nošausim tos «zaļos cilvēciņus»», viņš pērn teica Ir), otrdien atzina, ka Latvijai «militārā drauda riski ir zemi». Latvijas amatpersonas tradicionāli cenšas iedzīvotājus mierināt, ka viss ir labi. Vai Vējonis apzināti izsakās klusinātos toņos, lai cilvēkus nesatrauktu?

Vērts ieklausīties ASV armijas Eiropā pavēlnieka ģenerālleitnanta Bena Hodžesa teiktajā, jo viņš līdzās Brīdlovam pēdējā laikā izvirzījies kā viens no atklātākajiem runātājiem par Krievijas draudiem. «Tā nav 80.gadu sarkanā armija,» nesen teica Hodžess. «Viņiem pagaidām nav spēju vienlaikus darīt to, ko viņi dara Ukrainā, un tā rīkoties arī Baltijā.»

Līdzīgs secinājums izriet no analīzes par Krievijas uzbrukumu Austrumukrainā, kuru veicis bijušais ASV aizsardzības sekretāra padomnieks Filips Karbers. Viņš aizgājušā gada laikā nedēļām ilgi uzturējies Ukrainā, daudzkārt apmeklējis fronti un pamatīgi pētījis Krievijas bruņoto spēku organizāciju un spējas.

Nepārprotami, šajā karā Krievijai un tās uz vietas savaņģotajiem separātistiem ir lielas priekšrocības bruņojumā, sevišķi tāpēc, ka ukraiņiem ļoti trūkst prettanku ieroču.

Tomēr Krievijas resursiem ir arī vērā ņemami ierobežojumi. Vienā no interesantākajām diagrammām Karbera prezentācijā (kuru iespējams noskatīties Center for Strategic and International Studies domnīcas YouTube kanālā) redzams, ka karam Donbasā bijis nepieciešams savākt vienības no visas plašās Krievijas teritorijas. Novaja Gazeta intervējusi kareivi, kas ticis ievainots cīņā par Debaļcevu, un jaunais Krievijas armijā karojošais burjats stāsta, kā ieradies Ukrainā no Mongolijas pierobežas vairāk nekā 4500 kilometru attālumā. Vienībām no Amūras, Sahalīnas un Kuriļu salām bijis jāceļo vēl tālāk.

Kareivji un tehnika mēro tik milzīgus attālumus, jo tikai profesionālie karavīri, tātad ierobežota daļa Krievijas militāro spēku, der tādām uzbrukuma operācijām, kādas notiek Ukrainā. Putins šajās kaujās negrib iesaistīt armijas obligātā dienesta kareivjus gan tāpēc, ka tas var mazināt kara popularitāti, gan arī tāpēc, ka šie neprofesionāļi vienkārši nav efektīvi karotāji. Tā kā zināms skaits vienību jāsaglabā arī Kaukāzā un austrumos pie Ķīnas robežas, ir skaidrs, ka Kremļa spējas būtiski palielināt spēkus Ukrainā ir ja ne izsmeltas, tad vismaz ierobežotas.

Savukārt Donbasā savilktajiem spēkiem nemaz nav gājis viegli. «Ir neticami, ka ukraiņi spēja tik labi noturēties pēdējās ofensīvas laikā,» saka Karbers. «Ja vien ukraiņi netiek ielenkti, viņi rada [ienaidniekam] trīs vai četras reizes lielākus zaudējumus, nekā tiek nodarīts viņiem» un daudzas Krievijas vislabāk apmācītās, elitārās vienības ir šajās kaujās ļoti smagi cietušas.

Karš Donbasā no Krievijas prasa nozīmīgu spēku ieguldījumu, un tas liek domāt, ka šobrīd Latvijai militāra uzbrukuma risks tiešām nav augsts.

Tomēr tā tas nebūs mūžīgi. Ģenerālis Hodžess atzīst, ka pēc 3-4 gadiem Krievijai varētu būt spējas izvērst militāros spēkus gan Ukrainā, gan Baltijā. Tāpēc Vējonis uzsver nepieciešamību Latvijai iegādāties bruņojumu, «lai nevienam potenciālajam agresoram nenāktu prātā skatīties Latvijas virzienā».

Daži varbūt teiks – kāda jēga? Vai tad Krievija nevarētu mūs jebkurā gadījumā pāris stundās «norullēt»? Ukrainas piemērs rāda, ka pretestība var būt efektīva pat cīņā, kas šķiet pavisam nevienlīdzīga. Turklāt mēs šajā pretimstāvēšanā neesam vieni. Kā pagājušās nedēļas žurnālā Ir teica Latvijas bruņoto spēku elitārās JTAC vienības komandieris majors Dans Jansons, kurš karojis un ticis ievainots Afganistānā, amerikāņi un citi mūsu NATO sabiedrotie «darīs visu iespējamo un neiespējamo, ja tāda vajadzība rastos».

Daudzi gaida jaunu Krievijas ofensīvu Donbasā šovasar, un jāatzīst, ka ukraiņu spēka rezerves arī nav bezgalīgas. Nekas neliecina, ka Putins būtu gatavs pievērsties mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai ar Rietumiem. Taču nedrīkstam tik ļoti satraukties par riskiem, ka zaudējam gribu aizstāvēties. Krievijas spējas nav neierobežotas, tās spēki nav neuzvarami. Gatavība un pašpārliecība ir labākie līdzekļi, lai arī nākotnē Latvijas aizsardzības ministrs varētu teikt, ka militārie riski Latvijai ir zemi.

Komentārs 140 zīmēs

Lai Lielajā talkā mežos būtu ko savākt. VARAM atteikusies no ieceres ieviest iepakojumu obligāto depozīta sistēmu.

Lai savilktu galus, strādā 5 darbus. Aivara Lemberga ienākumi 2014.gadā bija 450 tūkstoši eiro, par 140 tūkstošiem vairāk nekā gadu iepriekš.

Pasaules svarīgākā ziņa. Meitene! Vārdā Šarlote Elizabete Diāna! Nez, ko vecvecmāte domā par tādu vārdu salikumu? Bet tik smukiņa!

Zaudētāja parāde

Posted on maijs 6, 2015 by - Komentārs

Putins 9.maijā parādīs pasaulei, ka Krievija nevar uzvarēt

Šogad 9.maija parāde Sarkanajā laukumā Maskavā būs vērienīgākā kopš padomju laikiem – 16 tūkstoši karavīru, 200 tanku un citu bruņutehnikas vienību, 150 lidmašīnu. Taču šo izrādi no Ļeņina mauzoleja tribīnes Krievijas prezidenta Vladimira Putina kompānijā noskatīsies tikai saujiņa ārvalstu prominenču, starp kurām nebūs pārstāvju no Krievijas sabiedrotajām valstīm Otrajā pasaules karā ASV, Francijas, Lielbritānijas un lielum lielā vairākuma citu rietumvalstu.

Parādēm ir nozīme, bet 9.maija parādei Krievijā tā ir īpaša. Padomju laikos tā bija lielvalsts militārās varenības izrādīšana. Pēc PSRS sabrukuma pasākums pieklusa līdz ar tā iepriekšējo pamatmērķi, taču uzvaras «Lielajā Tēvijas karā» 60.jubilejā 2005.gadā Putins to atjaunoja kā Krievijas spēka un ietekmes demonstrējumu. Togad to apmeklēja gandrīz visu Eiropas valstu galvas, arī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura gan pabojāja Kremļa saimniekam svētkus, jo izmantoja iespēju nepaklusēt par karu izraisījušo Staļina un Hitlera vienošanos un Baltijas valstu okupāciju.

Šogad «uzvara pār fašismu» Kremlim ir arī Krimas aneksija pirms gada un karš Austrumukrainā. Jāatgādina, ka «fašisms», ko Putins metās apkarot, bija Ukrainas lēmums parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Šajā karā Kremlim faktiski nav sabiedroto. Un pat tikai būt parādes skatītāju rindās piekrituši ļoti nedaudzi un ar atrunām, ka tās tomēr esot 70 gadus senu notikumu, nevis Krievijas jaunā imperiālisma svinības.

Saraksts pastāvīgi mainās. Aprīļa beigās Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs optimistiski ziņoja, ka no 68 uzaicinātajām piedalīšanos «tādā vai citādā veidā» esot apstiprinājušas 30 valstis. Vislielākā starptautiskās sabiedrības uzmanība būtu pievērsta Ziemeļkorejas «tautas vadonim» Kimam Čenunam, taču šonedēļ uzzinājām, ka viņš tomēr nolēmis nebraukt, atsūtīšot uz Maskavu totalitārās valstiņas «parlamenta» priekšsēdētāju.

Svinības apmeklēšot Ķīnas, Indijas, Mongolijas, Vjetnamas, Serbijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Uzbekistānas, Tadžikistānas vadītāji, varbūt arī Brazīlijas prezidente. Taču pat Baltkrievijas «baķka» Aleksandrs Lukašenko nolēmis palikt mājās.

Toties būšot septiņu Āfrikas valstu delegācijas – no Burkinafaso, Dienvidāfrikas, Gvinejas, Lesoto, Libērijas, Mauritānijas, Somālijas. Visaugstākajā līmenī būšot pārstāvēta Kuba. «Tādā vai citādā veidā» piedalīšoties arī dažu Eiropas Savienības valstu, piemēram, Grieķijas un Kipras pārstāvji. Ungārijas premjerministrs Roberts Fiko nolikšot vainagu. Taču Čehijas prezidents Milošs Zēmans sabiedrības spiediena rezultātā atteicies no bravūrīgi paziņotā nodoma braukt.

Arī ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns 9.maijā būšot Maskavā, taču došoties turp caur Kijevu. Bet Vācijas kanclere Angela Merkele Maskavā pieminēs kara upurus tikai 10.maijā, turklāt 11.maijā varētu tikties ar opozīcijas līderiem, un Krievijas propaganda to jau dēvē, protams, par «nacisma reabilitāciju». Kultūras ministrs Vladimirs Medinskis pavēstījis, ka Vācijas un Francijas vadītāju neierašanās uz parādi nozīmējot «realitātes sajūtas zaudēšanu», kuras rezultāts varot būt «jauns karš». Reālākas gan šķiet jaunas sankcijas Krievijai, ja tā turpinās karu Ukrainā.

Latvijā 9.maijs būs, kā parasti, saspringts darbalaiks drošības dienestiem. Taču citādi, spriežot arī pēc līdz šim precīzā «uzvaras dienas» provokāciju intensitātes indikatora 16.marta, nekas īpašs laikam nav sagatavots. Koncerts, uguņošana, «Krima ir mūsu», kolorado vaboļu krāsas lentīšu ņirboņa un gan jau arī marginālu «antinacistu» izlēcieni būs, taču diezin vai bīstamāki nekā parasti.

Šogad acīmredzama personības dalīšanās «uzvaras» svinību Latvijā politiskajam jumtam, Putina partijas Vienotā Krievija līgumpartnerei Saskaņai, kam citus gadus 9.maijs bija iespēja saliedēt elektorātu. Vienot savus vēlētājus ap «krievu vēsturiskās telpas» atgūšanu nevar, bet nodot «krievu pasauli» nedrīkst.

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs pavēstījis, ka nebrauktu uz Maskavu svinēt, pat ja būtu aicināts, tomēr vēlētos pataisīt 9.maiju par Latvijā svinamu dienu, un tajā pašā laikā gan tiražē savus selfijus ar amerikāņu Abrams tankiem Rīgas ostā, gan stāsta, ka «mums vajadzīgas labas attiecības ar Krieviju», lai arī kāda «krīze» būtu tās attiecībās ar ES.

Ušakovs nav vientuļš vēlmju domāšanā par brīnumainu atgriešanos pie «partnerattiecībām» ar Krieviju, līdzīgas ilūzijas arvien ir arī dažiem citiem Eiropā. Taču «sociāldemokrātiska» šprotu lobēšana Rīgas «dvorikā» un Maskavas patriarhijā, kad Krievija sākusi karu par impērijas atjaunošanu, nevar būt ilgtermiņa politika. Sēdēšana uz žoga ir kaitīga politiskajai veselībai. Putins liek izvēlēties, kurā frontes pusē būt.

Lai cik skaļa 9.maijā tanku un saukļu rīboņa Sarkanajā laukumā, «uzvaras parādes» skatītāju šķidrās rindas vēlreiz atgādinās, ka Krievijai nav sabiedroto šajā karā. Bet uzvarēt viens pats tos, kuri tur nebūs, Putins nevar. Tā būs zaudētāja parāde.

Komentārs 140 zīmēs

Strīķe uz Ukrainu? Priekšniekam Streļčenokam diezin vai patiktu, ja KNAB graušanu vairs nevarētu iztēlot par «divu cilvēku konfliktu». 

Prokurore cietumā. Bijušajai Jūrmalas prokurorei Bogdanovai tiesa par kukuļņemšanu piespriedusi četru gadu cietumsodu. 

Viss ir uz labu. Eksports uz Krieviju sarucis, toties pieaug uz ES valstīm, un Latvijas ekonomika turpina augt.

Eiropas diena

Posted on maijs 6, 2015 by - Viedoklis

Kāpēc runas par Eiropas bankrotu aizēno Atmodas laika skaidro pārliecību, ka Baltijas ceļš ir Eiropas ceļš?

Pirms 65 gadiem, 1950.gada 9.maijā, Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca klajā ar ierosinājumu izveidot  Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tā mazinot nacionālo valdību iespējas pēc sava prāta rīkoties ar šiem karadarbībai būtiskajiem resursiem. Kamēr citviet Eiropā 9.maijs jau 30 gadus tiek atzīmēts kā Eiropas Savienības dzimšanas diena, Latvijā šis datums galvenokārt saistās ar nebeidzamām diskusijām par PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā un Latvijas okupāciju.

Eiropas dienas nozīmību aizēno ne tikai ikgadējais pasākums Pārdaugavā, bet arī gandrīz par labo toni kļuvušais īpatnēji atsvešinātais veids, kādā Latvijas publiskajā telpā pieņemts runāt par ES: pieminam, kad «jācīnās» par kūpinājumiem vai tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem, bet piemirstam, izmantojot ar ES līdzfinansējumu salabotos ceļus, atjaunotās slimnīcas, projektus izglītībā un sociālajā sfērā. Viss pozitīvais un populārais šķietami ir vietējo politiķu celts un gādāts, bet visi nepopulārie lēmumi nākuši no Briseles. Partiju vairums uz ES parlamenta vēlēšanām nāk ar programmām, kurām labākajā gadījumā ir kāda jēga Latvijas kontekstā, aizmirstot, ka viņu uzdevums būtu runāt par Eiropas mēroga problēmām, piedāvājot Eiropas mēroga risinājumus.

Iedzīvotāju atsvešinātā attieksme pret ES nav tikai Latvijas problēma. Visā Eiropā netrūkst spēku, kuri audzē politisko kapitālu, vietā un nevietā kritizējot ES. Ir cilvēki, kuri gatavi piebalsot Maskavas apzināti veidotajam diskursam par demokrātiskās Eiropas bankrotu un morālo pagrimumu.

Šādās  runās laiku vadot, aizmirstas, ka ES savos pamatos ir mūsu pašu izdarīta izvēle. Rietumeiropa, 50.gados sākot integrācijas procesu, pieņēma drosmīgu lēmumu veidot sadarbību bijušo ienaidnieku starpā. Baltija, 90.gados izsakot vēlmi iestāties ES, izvēlējās nākotni ārpus Neatkarīgo Valstu Sadraudzības. Abos gadījumos lēmumi izrādījušies tālredzīgi.

1989.gada augustā gatavojoties Baltijas ceļam, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautas kustības izsūtīja uzsaukumu starptautiskajai sabiedrībai, kurā rakstīja: «Baltijas valstis atkal stāv uz Eiropas sliekšņa, šodien Eiropa sveic mūs kā savus pazudušos dēlus. Taču mēs paši sevi nekad neesam uzskatījuši par pazudušiem. Sniegsim viens otram roku un turpmāk iesim pa kopīgo ceļu: Baltijas ceļš ir Eiropas ceļš, tas ir ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā, Baltijas ceļš ir ceļš uz mūsu kopīgajām mājām.»

Piedalīšanās kopīgo māju veidošanā ir ne tikai izvēle, bet arī privilēģija un nerimtīgs darbs. Šūmans brīdināja, ka vienotu Eiropu nevarēs radīt vienā dienā, to soli pa solim veidos konkrēti sasniegumi, kas pamazām radīs solidaritāti dalībvalstu starpā.

Tā kā nenotikušos karus ir grūti iztēloties, bet brīvību ļoti viegli uztvert kā pašsaprotamu, laiku pa laikam ir vērts paskatīties atpakaļ un novērtēt Eiropas un Baltijas ceļu. 9.maijs ir tam piemērota diena.

Uzkarsums

Posted on maijs 6, 2015 by - Redaktores sleja

 

Maijs ir viens no «karstajiem» mēnešiem Latvijas politiskajā kalendārā – tiklīdz neatkarības atjaunošanas svētki puslīdz kopīgi aizvadīti, ļaudis tūliņ atkal nošķiras nesamierināmās nometnēs. Vieni pošas līksmot par «dižo uzvaru» 9.maijā, citi atgādina, ka Latvijai nekas nav svinams šajā dienā, jo kārtējā okupācija taču nav atbrīvošana. Pa vidu – 8.maijs kā oficiālā nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.

Šajā žurnāla numurā starp zīmīgajiem datumiem vēlējāmies gan izķidāt vecos okupācijas varu mītus – tāpēc intervējam vēsturnieku, Okupācijas muzeja pārstāvi Uldi Neiburgu -, gan arī palūkoties, ko par aizgājušo padomju laiku zina jaunā paaudze. Aptaujājot vairāk nekā 150 vidusskolēnu, protams, nevar iegūt statistiski precīzu ainu, taču tendences iezīmējas. To, ka padomju reālijas ir izvējojušas no jauniešu galvām, var vērtēt kā ieguvumu, tomēr, ja vairāk nekā puse aptaujāto pirms skolas beigšanas nezina, kas ir «čeka», grūti un bail iedomāties, kāda viņu apziņā veidojas Latvijas vēstures kopbilde un cik skaidri ar šādām robainām brillēm var saredzēt šodienas politiskās izvēles.

Šogad maiju uzkarsē arī prezidenta vēlēšanu tuvums – jau pēc divām nedēļām būs zināmi oficiālie pretendenti. Šonedēļ intervējam jaunāko klātpienācēju kandidātu klubiņā, No sirds Latvijai atbalstīto juristu Gunāru Kūtri, kas pēkšņi izniris Ingunas Sudrabas vietā. Viņš stāsta, kāpēc savulaik referendumā balsojis pret Latvijas dalību ES, kā savelk galus pēc lielā kredīta maksājumiem, un atbild, kāpēc savā prioritāšu sarakstā nav nosaucis ne drošību, ne korupcijas apkarošanu.

Radars pasaule

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Bojāgājušo skaits 7,8 magnitūdas stiprajā Nepālas zemestrīcē pārsniedz 4300, ievainoto skaits ir tuvu 8000. Ap 100 cilvēku gājuši bojā Indijā un Ķīnā. Zemestrīcē gājis bojā viens Igaunijas iedzīvotājs. No 43 Latvijas valstspiederīgajiem, kas katastrofas dienās atradās Nepālā, neviens nav cietis. Zemestrīce izraisīja lavīnu Everestā, kas daļēji apraka alpīnistu bāzes nometni. Sākoties kāpšanas sezonai, kalna pakājē bija simtiem alpīnistu. Nepālā ieradušās starptautiskas glābšanas komandas, kas ar suņiem pārmeklē gruvešus. Cilvēki apmetušies parkos un citās atklātās vietās, jo zaudējuši pajumti vai baidās atgriezties mājās bažās par iespējamiem pēcgrūdieniem. Nepāla lūgusi starptautisko palīdzību, to līdz ar citām ES valstīm sniegs arī Latvija. Atjaunošanas darbiem Nepālā vajadzēs apmēram piecus miljardus ASV dolāru.

Prezidenta Petro Porošenko ideja par Eiropas Savienības miera uzturētāju misijas sūtīšanu uz Ukrainu Briselē pagaidām ir noraidīta, uzskatot, ka Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misija darbojas pietiekami labi. Pirmdien notikušajā Ukrainas un ES samitā Kijevā valsts vadītāji mudināti iespējami ātrāk īstenot solītās reformas. Brisele uzstāj, ka Ukrainā ir vajadzīga decentralizācija, lai dotu lielākas pilnvaras, neatkarību un vairāk naudas reģioniem, kā arī nopietnas tiesībsargājošo iestāžu un ekonomiskās reformas. Samita laikā pie prezidenta rezidences Kijevā protestēja kalnrači, kas iebilst pret pašreizējo situāciju un gaidāmajām pārmaiņām.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņojis, ka alianse palielinās reaģēšanas spēkus no 13 000 līdz 30 000 karavīriem, papildus izveidojot 5000 cilvēku vienību Eiropā. «Esam saskārušies ar krasi mainījušos drošības situāciju Eiropā,» sacīja Stoltenbergs, piebilstot, ka Krievija pārkāpusi  starptautiskos drošības noteikumus ar «agresīvām darbībām pret Ukrainu».

Polijas robežsargi lieguši iebraukt valstī krievu motociklistu bandai Nakts vilki, kas rīko pārbraucienu Maskava-Berlīne par godu tā dēvētajai Uzvaras dienai – 9.maijam. Polija paziņoja, ka neļaus motociklistu grupai šķērsot valsti, pa ceļam rīkojot tikšanos padomju karavīru atdusas vietā. Nodoms kritizēts sociālajos tīklos, vērtējot, ka tā būtu politiska provokācija. Taču 10 braucēji apturēti Terespolē, jo neatbilda kritērijiem, lai varētu iebraukt Polijā, paskaidroja robežsardze. Moto­ciklistu lūgumi tomēr atļaut šķērsot Poliju tikšot izskatīti kā atsevišķi gadījumi. Somija paudusi bažas, ka banda varētu mēģināt nokļūt Berlīnē cauri ziemeļvalstīm. Mediji vēsta, ka iepriekš atsevišķi Krievijas pilsoņi ar Šengenas vīzām jau bija paspējuši šķērsot robežu. 

Vēlēšanās Kazahstānā ar 97,7% vēlētāju atbalstu uzvarējis līdzšinējais prezidents Nursultans Nazarbajevs. Opozīcijas partijas šīm vēlēšanām kandidātus neizvirzīja. Nazarbajevs, kuram ir 74 gadi, valdījis Kazahstānā jau 26 gadus. Pēc šīm vēlēšanām viņš stāsies amatā uz piekto termiņu.

Nāvējošā zemestrīce

Radars Latvijā

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Saeimas deputāte Regīna Ločmele-Luņova (Saskaņa), kurai ir aizdomās turētās statuss lietā par izvairīšanos no nodokļu samaksas, nolēmusi nolikt Saeimas deputātes mandātu. Prokuratūra vēl nav lūgusi Saeimas piekrišanu deputātes izdošanai kriminālvajāšanai, taču viņa, iespējams, iesaistīta 3,6 miljonu eiro atmazgāšanas krimināllietā, kurā apsūdzētas kopumā 33 personas. Nākamais Saskaņas sarakstā, kas varētu saņemt deputāta mandātu, ir Igors Zujevs.

Pirmdienas, 27.aprīļa, rītā uz vairākām stundām bija pārtraukta lidostas Rīga darbība, jo pulksten 7 tika saņemts brīdinājuma zvans par it kā ēkā ievietotu spridzekli. Pēc darbinieku un pasažieru evakuācijas lidosta tika pārbaudīta, taču draudi izrādījās nepatiesi. Ap pulksten 10 lidostas darbību atjaunoja, taču rīta dīkstāves izraisīto reisu kavēšanos varēja just līdz vakaram. Ielidojošie reisi no rīta bija novirzīti uz citām lidostām – Tallinu, Viļņu, Palangu. Satiksmes ministrs Anrijs Matīss (Vienotība) pēc incidenta ierosināja, ka jāpārskata drošības noteikumi lidostā, jo nav atbalstāma situācija, ka viltus draudu dēļ pilnībā tiek apturēts darbs. Viņš iesaka ienākošās lidmašīnas līdzīgā situācijā novirzīt uz kādu no rezerves lidlaukiem un tur arī organizēt pasažieru plūsmu.

Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) savu kandidātu Valsts prezidenta amatam publiskos 11.maijā, paziņoja Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. ZZS partijas to izvēlēšoties pēc konsensusa principa. Zemnieku savienība amatam ieteikusi Jāni Dūklavu, Uldi Auguli, Andri Rāviņu, Liepājas partija – Uldi Sesku, partija Latvijai un Ventspilij – Gundaru Daudzi. Zaļā partija izvirzījusi Raimondu Vējoni, par ko neapmierinātību paudis Aivars Lembergs. Brigmanis atzina, ka prezidenta kandidāta izvēle patlaban ir partiju cīņa par varu, tomēr viņš nedomā, ka šādu domstarpību dēļ varētu krist valdība.

Prokuratūra Zolitūdes traģēdijas krimināllietā pie atbildības saukusi SIA Maxima Latvija darbinieci, kam inkriminēta darba aizsardzības noteikumu pārkāpšana, kas izraisīja smagas sekas. Persona bija atbildīga par darba drošības organizāciju uzņēmumā, taču pienākumi, kas viņai bija uzticēti saskaņā ar normatīvajiem aktiem, netika izpildīti, un rezultātā cieta cilvēki. Darbiniece joprojām strādājot uzņēmumā, taču pašlaik nepilda iepriekšējos pienākumus.

Kriminālprocesā par Pasažieru vilciena (PV) pārtraukto jaunu vilcienu iepirkumu ir četri aizdomās turamie – 2011.gadā par to atbildīgā valde, vēsta aģentūra BNS. Toreiz valdi vadīja Nils Freivalds, tajā strādāja Edmunds Kancēvičs, Jānis Pētersons un Mārtiņš Jirgens. Tiesībsargu pārbaudē konstatēts, ka PV valdes rīcībā, 2012.gada 3.oktobrī nosūtot Spānijas kompānijai Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A. (CAF) paziņojumu par vilciena piegādes līguma pārtraukšanu, ir saskatāmas noziedzīgu nodarījumu grupas pazīmes. PV akcionāru sapulce 2012.gadā norādīja uz šīs valdes atbildību, 2.aprīlī parakstot līgumu par vilcienu piegādi ar CAF, lai gan tas neatbilda konkursa nolikuma prasībām, un apdraudot 142,288 miljonu eiro Kohēzijas fonda finansējuma saņemšanu vilcienu iegādei.

Žurnālists Jānis Domburs izveidojis interneta portālu Domburs.lv. Tajā lasāmi viņa raksti, izveidots to arhīvs, pieejami raidījuma Kas notiek Latvijā? videoieraksti, apkopojot vienuviet 25 darba gados sastrādāto.

Tallinieši turīgākie, rīdzinieki vairāk maksā nodokļos

Ģimenes vidējie ienākumi, eiro mēnesī

Nodokļi no ienākumiem

Izmaksas par pārtikas grozu, eiro mēnesī

Avoti: Swedbank Privātpersonu finanšu institūta, kompānijas Nielsen pētījumi

Nedēļas citāts

Noliegšanas vēsture

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Pasaulē

Germanwings traģēdijas izmeklēšana atklāj kļūdas un nepilnības gan vācu lidsabiedrības, gan visas nozares attieksmē pret pilotu garīgajām problēmām

Kad Andreass Lubics 2009.gadā nosūtīja e-pastu Lufthansa, izsakot vēlmi atgriezties uzņēmuma pilotu mācību programmā pēc mēnesi ilgas prombūtnes, viņš vēstulei pievienoja ko tādu, kas tagad šķiet skaidrs brīdinājuma signāls par viņa patiesajām spējām vadīt pasažieru lidmašīnu: atzīšanos nopietnās depresijas problēmās.

Lufthansa lika jaunajam vācietim atkal iziet parastās kandidātu izvērtēšanas procedūras un medicīniskos testus. Taču nav ziņu, ka uzņēmums jebkādā veidā būtu mēģinājis panākt, lai Lubics iestājas atbilstošā ārstēšanās programmā. Veselības stāvoklim netika pievērsta īpaša uzmanība, ja neskaita parasto novērošanu, kas tiek piemērota pilotiem ar zināmām veselības problēmām.

Tā Lubics ar pārtraukumiem pabeidza mācību programmu, kuras beigās viņam uzticēja līdzpilota vietu Lufthansa zemo cenu meitasuzņēmumā Germanwings. Lufthansa tik maz zināja par Lubica psiholoģiskajām problēmām, ka ne uzņēmuma vadībai, ne medicīniskajam personālam nebija ne jausmas par mokošo drāmu, kas norisinājās viņa prātā un kulmināciju piedzīvoja divus vai trīs mēnešus pirms viņa pēdējā lidojuma. Izmeklētāji The New York Times pastāstīja, ka viņš šajā laikā bija apmeklējis vairāk nekā desmit ārstu, izmisīgi mēģinādams atrast risinājumu savām patiesajām vai iedomātajām slimībām.

Dažas dienas pēc tam, kad Lubics (27) šā gada 24.martā Francijas Alpos ietrieca Germanwings lidmašīnu ar 149 pasažieriem un apkalpes locekļiem, Lufthansa izpilddirektors droši paziņoja, ka pilots ir bijis «simtprocentīgi gatavs» lidojumam, tā atklājot, cik maz lidsabiedrība patiesībā zināja par Lubicu. Tas ir nopietni iedragājis uzņēmuma reputāciju, kā arī pasažieru ticību Lufthansa mācību programmām un personāla pārvaldības metodēm.

Lubica ceļš līdz mirklim, kad viņš liktenīgajā dienā palika viens Germanwings lidmašīnas pilotu kabīnē reisā no Barselonas uz Diseldorfu, atklāj kļūdas un nepilnības gan Lufthansa, gan visas nozares un tās regulētāju attieksmē pret pilotu garīgajām problēmām. Tas arī parāda, cik maz nozare un regulētāji patiesībā ir darījuši, lai atzītu pilotu psiholoģiskā stresa galējo izpausmi – pašnāvību – un ķertos pie šīs problēmas risināšanas.

Lidsabiedrība tā arī nopietni nepievērsās Lubica garīgā līdzsvara pārbaudīšanai līdz pat viņa pēdējam lidojumam.

Privātums svarīgāks?

Lai gan vācu pilots pagājušā gada augustā uzņēmuma ārsta uzraudzībā bija izgājis parasto lidsabiedrības medicīnisko pārbaudi, viņam bija arī nesenākas citu speciālistu izrakstītas zīmes, kurās Lubics bija atzīts par nespējīgu veikt savus darba pienākumus. Tās Lubics tā arī neparādīja savam darba devējam.

Pirms pēdējā lidojuma viņš, šķiet, metodiski izplānoja pats savu un pasažieru nāvi. Izmeklētāji stāsta, ka pilots šajās dienās bija pētījis iespējamos pašnāvības veidus un pārskatījis pilotu kabīnes drošības procedūras. Kad Lubics 24.marta rītā devās veikt lidojumu no Diseldorfas uz Barselonu un atpakaļ, viņa iPad interneta pārlūkā, pēc izmeklētāju teiktā, joprojām bija atvērtas lapas ar ziņām par divām nesenajām aviokatastrofām: pagājušā gada noslēpumaino Malaysia Airlines reisa 370 pazušanu un Mozambique Airlines 2013.gada lidojumu, kuru kapteinis apzināti nogāza Namībijā, nogalinot sevi, piecus citus apkalpes locekļus un visus 27 pasažierus.

«Lidsabiedrības vadība, uzraugi, dispečeri – viņi pilotus redz reti,» saka Andrē Drugs, bijušais Nīderlandes KLM Flight Academy psihologs, kurš pašlaik ir Eiropas Aviācijas psiholoģijas asociācijas prezidents. «Tas daudz prasa no pašiem pilotiem, kuriem jābūt atbildīgiem un paškritiskiem.»

Lufthansa labākajā gadījumā bija tikai daļēja nojausma par Lubica stāvokļa nopietnību un viņa problēmu ilgumu.

Arī tagad informācija par pilota slimības vēsturi ir nepilnīga, taču ir pieejamas liecības, ka psiholoģiskās problēmas bija dziļi iesakņojušās jau laikā, kad Lufthansa mācīja viņu lidošanai. Tikai dažas dienas pēc tam, kad uzņēmuma izpilddirektors Karstens Spors žurnālistiem galvoja par pilota gatavību lidošanai, vācu prokurori atklāja, ka Lubics jau labu laiku pirms pilota licences iegūšanas ir izrādījis pašnāvnieciskas tiek-smes un ārstējies pie psihoterapeitiem.

«Ja es būtu zinājis par viņa problēmām ar depresiju pirms pilota kursiem un sākotnējo mācību laikā, es droši vien nebūtu viņu pieņēmis darbā,» teica Reiners V. Kemlers, bijušais Lufthansa aviācijas psiholoģijas nodaļas vadītājs.

Jau 2012.gadā ANO Starptautiskā civilās aviācijas organizācija, kas nodarbojas ar vispārējo lidsabiedrību regulāciju, norādīja, ka tajās nenotiek sistemātiska psiholoģisku problēmu izskatīšana, it sevišķi jaunāko pilotu vidū, un uzņēmumiem vajadzētu tikt galā ar šo nepilnību. Organizācijas 2012.gadā izdotā Civilās aviācijas medicīnas rokasgrāmata norāda uz «acīmredzamo nesaskaņu» starp garīgu un fizisku problēmu izplatību jauno pilotu vidū «un to noteikšanai veltītajiem līdzekļiem (tradicionālajās medicīniskajās pārbaudēs)».

Vācijas Federālais aviācijas birojs, kas izsniedz pilotu licences, pilnībā paļaujas uz nepilniem 500 valstī sertificētajiem aviācijas ārstiem, kuriem pienākas izvērtēt pilotu gatavību lidošanai. Taču Eiropas Aviācijas drošības aģentūras pagājušā gada audits atklāja, ka Vācijas stingrie privāto datu aizsardzības noteikumi ir radījuši situāciju, kurā regulētāji no ārstiem nesaņem pietiekami plašu informāciju, lai amatpersonas varētu pienācīgi novērtēt pārbaužu rezultātus.

Eiropas Komisija (EK) vēl novembrī aicināja Vāciju tikt galā ar šo problēmu – vienu no vairāk nekā desmit uzraudzības nepilnībām, kuras bija atklājusi aviācijas drošības aģentūra. Berlīne pagājušogad EK iesniedza sarakstu ar piedāvātajām reformām, kuru Briseles ierēdņi pašlaik turpina caurskatīt. Komisijas slēdziens gaidāms tuvākajos mēnešos.

Citas valstis jau ir pieņēmušas stingrākus noteikumus nekā Vācija, lai tiktu galā ar depresiju un citām garīgām problēmām lidsabiedrību personāla vidū. Ričards Sēderbergs, Zviedrijas Transporta aģentūras Civilās aviācijas un jūrniecības departamenta medicīniskais direktors, stāsta, ka Zviedrijā depresija vien neliktu pilotam atņemt licenci uz mūžu, taču ārstēšanās laikā viņš nedrīkstētu doties lidojumos. Aģentūra tad pieprasītam pilotu iesniegt visus ar de-presiju saistītos medicīnisko pārbaužu dokumentus un doties uz psihiatrisko izvērtēšanu ik pēc aptuveni sešām nedēļām, turklāt pilots nedrīkstētu lidot vienatnē.

«Pilotu privātās dzīves neaizskaramību nedrīkst vērtēt augstāk par lidojumu drošību,» saka Dr. Sēderbergs.

Zināmais risks

Lubics tagad ir zināmākais pilots pašnāvnieks, taču nav vienīgais. Pēdējos gados vairāki komerciālo lidsabiedrību piloti ir, šķiet, apzināti nogāzuši lidmašīnu vai mēģinājuši to izdarīt. Lielākajai daļai iepriekš bija novērotas psiholoģiskas problēmas.

«Bija gandrīz sistemātiska vēlme to noliegt, jo sevišķi pilotu vidū, sakot, ka mēs gan tā nedarām,» uzskata Roberts Skots, bijušais britu Jūras kara flotes pilots un aviācijas konsultants, kurš tagad strādā Kanādas Garīgās veselības asociācijas nodaļā. «Tagad esam ieguvuši tik daudz pierādījumu, ka sākam negribīgi atzīt – jā, tā ir problēma.»

1997.gadā Indonēzijā nogāzās SilkAir boings, nogalinot visus 104 lidmašīnā esošos cilvēkus. Pilots neilgi pirms tam bija pazemināts amatā pēc sūdzībām par uzvedību un «kovbojiskajiem paradumiem», teikts kādā ASV valdības ziņojumā. Izmeklētāji vēlāk atklāja, ka pilotam bija arī finansiālas un ģimenes grūtības. ASV izmeklētāji secināja, ka viņš ir izdarījis pašnāvību. Taču Indonēzijas puse noraidīja šādu skaidrojumu.

Pēc diviem gadiem no Ņujorkas izlidojušais EgyptAir boings iegāzās Atlantijas okeānā, nogalinot 217 cilvēkus. ASV Nacionālā transporta drošības padome secināja, ka straujo aviolainera augstuma samazināšanu līdzpilots sācis apzināti, pirms tam vairākkārt atkārtojot: «Es paļaujos uz Dievu.» Ēģiptes spiediena dēļ amerikāņu izmeklētāji avāriju oficiālajā ziņojumā neatzina par pašnāvību, taču izslēdza arī mehānisku bojājumu iespēju, tā vietā vainojot līdzpilota pieļautas kļūdas lidmašīnas vadībā.

Tajā pašā gadā Air Botswana pilots, kuram medicīnisku iemeslu dēļ bija aizliegts lidot, bez atļaujas pacēlās vienā no lidsabiedrības turbopropelleru lidmašīnām un draudēja ietriekties divās pasažieru lidmašīnās, kas stāvēja uz zemes. Pasažierus paspēja evakuēt pirms lidaparātus aprija liesmas. Pats draudētājs mira.

Pārliecinošu pierādījumu trūkums par to, kas īsti pagājušogad notika Malaysia Airlines reisā 370, licis izmeklētājiem apsvērt iespēju – vai arī šī aviokatastrofa nevarētu būt kārtējais piemērs apzinātai lidmašīnas nogāšanai?

Ir bijuši arī vairāki izglābšanās gadījumi.

2010.gada augustā amerikāņu Spirit Airlines pilots reisā no Haiti atslēdza autopilotu un paātrināja lidaparātu gandrīz līdz maksimālajam ātrumam. Neparasti uzvedies viņš bija arī iepriekš, piemēram, 2010.gada februārī, kad lidojumā no Puertoriko apkalpe viņu atrada pilota kabīnē uz grīdas. Ne lidsabiedrībai, ne aviācijas ārstam viņš nebija pateicis, ka sācis lietot asinszāli, kuru nereti izmanto kā tautas līdzekli pret garīgām problēmām.

Savukārt 2012.gada martā JetBlue reiss uz Lasvegasu mainīja maršrutu: kapteinis sāka neskaidri murmulēt par reliģiju, 11.septembra terora aktiem, Irāku un atkārtot: «Mums jātic neticamajam.» Šajā reisā bija arī kāds atvaļināts pilots, kuram kopā ar līdzpilotu izdevās izdabūt kapteini no pilota kabīnes. Savaldīšanā piedalījās arī daži pasažieri. Vēlāk tiesa pilotu atzina par nepieskaitāmu un atbrīvoja no kriminālatbildības.

«Mani nebeidz pārsteigt, cik daudzi piloti lieto antidepresantus, lai risinātu nelielas problēmas ar depresiju, un turpina veikt lidojumus, neatklājot to lidsabiedrības ār-stiem – un dara tā joprojām,»  – tā 2011.gadā publicētā pētījuma kopsavilkumā rak-sta Dr. Ūve Štibens un Dr. Jirgens Krībels, kuri strādāja Lufthansa.

2009.gadā, kad Lubics atgriezās mācību programmā pēc mēnešiem ilgās prombūtnes, Štubens bija Lufthansa ārstniecisko pakalpojumu nodaļas vadītājs un droši vien bija viens no tiem, kuri izvērtēja jaunā vīrieša piemērotību darbam. Krībels  tolaik strādāja Lufthansa aeromedicīnas centrā, veicot jauno mācekļu psihiatrisko pārbaudi.

Štubens atteicās runāt par notikušo. Arī Krībels telefonsarunā sacīja: «Es nevaru komentēt šo situāciju, jo ar katastrofu saistītie fakti ietilpst manās konfidencialitātes saistībās.»

Iepriekšējās depresijas pieredzes dēļ Lubica medicīniskajā lietā bija atzīme, kas lika ārstiem pārbaudīt iespējamās ziņas par pilota psiholoģiskajām problēmām un pārsūtīt viņa lietu augstāka ranga iestādēm, ja viņiem bija aizdomas, ka tās ir atgriezušās. Lufthansa ir atteikusies atklāt šo pārbaužu veidu vai intensitāti.

Uz žurnālistu jautājumiem, ko tieši uzņēmums iesāka ar Lubica lietu, Lufthansa atbild: «Mēs nevēlamies aizsteigties priekšā prokurora veiktajai lietas izmeklēšanai, tāpēc šobrīd neizteiksimies par konkrēto gadījumu.»

Nepamanītais

Lubica vidusskolas izlaiduma gadagrāmatas fotogrāfijā redzams kalsns pusaudzis ar īsi apgrieztiem matiem un mazliet šķību smaidu. Andreass Ginters Lubics šķiet pilnīgs pretstats bezrūpīgam vidusskolniekam: klasesbiedri viņu ievēlēja par «trešo apzinīgāko» no visiem 108 Monstaboras ģimnāzijas beidzējiem Vācijas pilsētā Montabaurā.

Lubics izcēlās tikai vienā veidā: ar lidošanas kaisli un vēlmi kļūt par pilotu. Sāka ar planieriem jau 14 gadu vecumā. «Viņam bija talants. Ļoti precīzs un ātri visu saprata,» saka Peters Rikers (64), kurš ar planieriem lido jau 50 gadu un darbojās vietējā planieru klubā.

Tāgada Monstaboras gadagrāmatā uz aizmugurējā vāka pletās Lufthansa reklāma: «Vai gribi sapni par lidošanu padarīt par realitāti?» Lubica atbilde bija viennozīmīgs «jā». Uzreiz pēc vidusskolas viņš pieteicās Lufthansa pilotu akadēmijā, un 2008.gadā tika starp aptuveni 5% pretendentu, kurus pieņēma pilnajā mācību programmā.

Taču viņš programmu pārtrauca un dažus mēnešus pievērsās psihiatriskajai aprūpei, vismaz daļu no šā laika pavadot mājās. Kad Lubics nākamajā gadā bija gatavs atgriezties pilotu skolā, viņš Lufthansa nosūtīja e-pastu par savu «dziļās depresijas laiku», pievienojot medicīniskos izrakstus. Atkal izgājis veselības pārbaudi un atsācis mācības, izpildīja visas pilotu sagatavošanas programmas prasības un sekmīgi to pabeidza. Komerciālo lidmašīnu pilota licenci viņš ieguva 2012.gadā.

Lubica mācību procesā, šķiet, bija vēl vairāki pārtraukumi, ne tikai 2009.gadā izlaistie mēneši. Mācības viņš sāka 2008.gadā, taču Germanwings strādāt tika 2013.gada septembrī, lai gan parasti programmas ilgums nepārsniedz pusotru vai divus gadus. Pat atskaitot 11 mēnešus, kurus Lubics nostrādāja par stjuartu, gaidot kādas pilota vietas atbrīvošanos, viņa karjerā paliek vairāki nozīmīgi tukšumi, kas joprojām publiski nav paskaidroti. Lufthansa ir atteikusies sniegt pilnāku atskaiti, atsaucoties uz joprojām notiekošo izmeklēšanu.

Piedāvājums lidot Germanwings nebija tik prestižs kā darbs Lufthansa, taču Lubicam tas bija pilota karjeras sākums.

Viņš pamīšus dzīvoja vecāku mājā labā Montabauras rajonā un dzīvoklī nelielā Diseldorfas ārpilsētā ar savu draudzeni. Tās iedzīvotāji avīzēm stāsta, ka bieži redzēja Lubicu pilota formā. «Vienmēr smaidīja, vienmēr bija priecīgs,» atceras Habibalahs Hasani, kurš netālu pārdod picas. «Man viņš neizskatījās slims.»

Pēdējā pārbaude pie aviācijas ārsta Lubicam bija 2014.gada augustā, to viņš izgāja.

Planieru kluba pilots Rikers stāsta, ka Lubicu pagājušā gada rudenī bija redzējis četras vai piecas reizes, kad viņš nedēļas nogalēs atgriezās atjaunot savu planiera licenci, un šķita labā garastāvoklī. Taču jaunā pilota dzīve patiesībā nebija viegla.

Viņš bija sācis apmeklēt vairākus ārstus, sūdzoties vispirms par psiholoģiskajām problēmām, bet tad arī redzes vainām. Šā gada februārī un martā viņš devās uz pārbaudēm Diseldorfas Universitātes slimnīcā. Ārsti nespēja atklāt nekādu fizioloģisku iemeslu viņa redzes grūtībām, tāpēc izmeklētāji pieņem, ka problēmas varētu būt bijušas psihosomatiskas.

Izmeklētāji uzskata, ka Lubics šajā laikā ir bijis pie daudziem un dažādiem ārstiem, «krietni pāri desmitam». Pastāv varbūtība, ka viņš tā rīkojies apzināti, lai neviens neuzzinātu veselības problēmu patiesos apmērus, anonīmi saka kāds Vācijas valdības pārstāvis. Prokurori stāsta, ka Lubics negāja lūgt Lufthansa palīdzību, lai tiktu galā ar veselības problēmām. Lidsabiedrība tad būtu varējusi uz laiku aizliegt lidot, un varbūt viņš pat zaudētu darbu.

Pēc traģēdijas atklājās, ka Lubicam bija nesen izrakstītas speciālistu zīmes, kurā viņš tika atzīts par darbam nepiemērotu. Tiesa, tie nebija aviācijas ārsti. Savam darba devējam viņš to nebija atklājis. Vienu no šīm zīmēm Lubics saplēsa un izmeta atkritumos, kur to vēlāk atrada izmeklētāji.

Lidmašīna reisā no Diseldorfas uz Barselonu pacēlās 24.martā plkst.6.45, drīz pēc rītausmas. Kapteinis Patriks Sondenheimers to vadīja ceļā uz Spāniju, taču viņi bija vienojušies, ka atpakaļceļā lidmašīnu vadīs līdzpilots. Stundu tā pavadīja Barselonas El Prat lidostā. Lubics šajā laikā lidmašīnu nepameta, no pilota kabīnes izejot tikai uz brīdi, lai sasveicinātos ar ēdināšanas uzņēmuma darbinieku. Airbus flotes «darba zirgā» A320 torīt bija tikai dažas tukšas vietas. Lielu daļu lidmašīnas bija aizņēmuši skolēni, kuri atgriezās mājās pēc vidusskolas apmaiņas programmas, divi augstu vērtēti operas dziedātāji, modes industrijas darbinieki un citi cilvēki.

Lidmašīna no Barselonas pacēlās 26 minūtes pēc noteiktā laika, plkst.10.01. Maršruts bija skaists lidojums pāri Vidusjūrai, Azūra krastam un sniegiem klātajiem Francijas Alpiem. Drīz vien laineris lidoja paredzētajā 11 500 metru augstumā, un piloti sāka risināt draudzīgas sarunas, dzirdams audioierakstā. 10.30 kapteinis nolēma aiziet uz tualeti. Lubics kabīnē palika viens un sāka neplānotu augstuma samazināšanu. Francijas Izmeklēšanas un analīzes birojs atklājis, ka Lubics ieprogrammēja autopilotu samazināt augstumu līdz 30 metriem. Un paātrināja nolaišanās ātrumu. Kapteinis Sondenheimers noteikti saprata, ka kaut kas nav kārtībā – ja ne nolaišanās sākumā, tad pēc tam, kad līdzpilots nobloķēja pilotu kabīnes nocietinātās durvis.

Kapteinis sāka aizvien izmisīgāk klauvēt, prasot ielaist lidmašīnas vadības telpā. Gaisa satiksmes kontrolieri trauksmaini ziņoja, ka lidojuma augstums ir pārāk zems. Automātiskās sistēmas atkārtoti brīdināja palielināt augstumu. Salonā skanēja pasažieru kliedzieni.

Visa šī skaņu murskuļa laikā Lubics klusēja. Lidojuma beigās audioierakstā ir dzirdama tikai mierīgā elpošana. 10.40 un 47 sekundēs lidmašīna pazuda no radariem 1880 metru jeb klinšaino kalnu augstumā.