Žurnāla rubrika: Svarīgi

Balso par varavīksni

Posted on maijs 27, 2015 by - Komentārs

ANO ģenerālsekretārs apsveic tautas balsojumu par viendzimuma laulībām Īrijā

Tauta ir stulba un aizspriedumaina. Tai nevar uzticēties.

Tā klusi domā daudzi un ik pa reizei arī skaļi pasaka daži politiķi. Pati tauta gan viņus ievēlējusi, bet viņi labprāt atstātu visu tālāko lemšanu savā ziņā, pēc vajadzības aizbildinot nepopulārus vai attaisnojot aprobežotus lēmumus ar saviem pieņēmumiem par to, ko domā un kāda ir «tauta».

Vai vienmēr ir prātīgs, principiāls un pareizs šā lielā, daudzveidīgā indivīdu kopuma kolektīvais «viedoklis» (ja tā var saukt dažādu noskaņojumu un bieži vien niansētu attieksmju gradācijas iespiešanu formātā, kurā uz vienu jautājumu ir parasti tikai divas atbildes – jā vai nē)? Protams, nav – kuram tad vienmēr ir taisnība?

Tomēr iestāstīt sev, ka «tauta» un «tumsonība» ir bezmaz vai sinonīmi, nozīmē ne tikai apšaubīt demokrātijas jēgu (kas gan ne vienam vien pie amata tikušam varētu likties pievilcīgi), bet arī apzināti ignorēt daudzus gadījumus, kuri pierāda, ka «ierindas cilvēkiem» var būt daudz atvērtāka, iecietīgāka, «normālāka» attieksme nekā politikas zirnekļu burkā dzīvojošajiem.

Aizgājusī nedēļas nogale sniedza divus kārtējos piemērus.

Ja nu kādu valsti Eiropā varētu uzskatīt par neperspektīvu vietu viendzimuma laulības legalizācijai, tā noteikti būtu Īrija. Jau gadsimtiem ilgi katoļu baznīca ir bijusi cieši saaugusi ar īru nacionālo identitāti, un šo saistību tikai stiprināja neatkarīgās valsts izveidošana no pārsvarā katoļu apdzīvotās salas daļas 1922.gadā un daudzus gadu desmitus ilgušie asiņainie reliģiskie konflikti protestantu pārvaldītajā Ziemeļīrijā. Bīskapiem Īrijā bija milzīga ietekme pār politiku un sabiedrisko dzīvi, un līdz pat 90.gadiem tās likumdošana bija starp viskonservatīvākajām Rietumu pasaulē. Līdz 1978.gadam bija aizliegts pārdot pretapaugļošanās līdzekļus, un pat pēc tam līdz 1985.gadam bija nepieciešama ārsta recepte, lai tādus iegādātos. Homoseksuālisms tika dekriminalizēts tikai 1993.gadā pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma. Līdz 1995.gadam Īrijā bija aizliegta laulības šķiršana, un to legalizēja tikai pēc referenduma, kura rezultātu izšķīra ar gandrīz mikroskopisku vairākumu: par nobalsoja 50,28%, pret – 49,72%.

Savukārt piektdien, 22.maijā, ar pārliecinošu balsu vairākumu – 62,1% par – Īrijas vēlētāji referendumā atbalstīja viendzimuma laulību legalizāciju, par spīti pretestībai no katoļu baznīcas, kurai vēl aizvien piederot 84% iedzīvotāju. Vairākums nobalsoja par 42 no valsts 43 vēlēšanu apgabaliem.

Tā «konservatīvā» Īrija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas nevis caur parlamentu, bet gan tiešā tautas balsojumā devusi atļauju viendzimuma pāriem precēties, un par deviņpadsmito valsti pasaulē, kas to atļauj.

Kāpēc noticis tik straujš un būtisks pavērsiens īru uzskatos? Kā raksta The Economist, «vairākums Īrijas Republikas pilsoņu tagad atzīst, ka priesteru varai bija šausmīgas sekas neaizsargātām grupām, kuras neatbilda baznīcas priekšstatam par tradicionālu ģimeni, sākot ar vientuļām mātēm un beidzot ar apgādībā nodotajiem bērniem». 

«Par» balsojumu atbalstīja visas politiskās partijas, daudzi uzņēmēji, rokzvaigznes un liels vairākums jaunu cilvēku, kuriem šis jautājums lika pārvarēt jauniešiem raksturīgo politisko pasivitāti. Daži pat atlidoja no Austrālijas, lai tikai nobalsotu.

Starp tiem, kuri priecājās par rezultātu, bija ANO ģenerālsekretārs, korejietis Bans Kimuns: «Rezultāts sūta svarīgu ziņu pasaulei, ka visiem cilvēkiem ir tiesības baudīt cilvēktiesības un cilvēcisko cieņu neatkarīgi no tā, kas viņi ir vai ko viņi mīl.»

Mazākā mērogā arī Latvija pagājušajā nedēļā varēja svinēt tautas novēršanos no aprobežotas neiecietības. Dažādās aptaujās par iedzīvotāju attieksmi pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar citu ādas krāsu Latvija parasti uzrāda visai bēdīgus rezultātus. Taču atbalsts šā gada Eirovīzijas pārstāvei no Latvijas Aminatai Savadogo, kuras tēvs ir no Burkinafaso, dod cerību, ka cilvēki varbūt tomēr nav tik aizspriedumaini, cik varētu šķist. Šarmantā, talantīgā dziedātāja aizbrauca uz Eirovīzijas finālu, pateicoties tautas balsojumam, un grūti būs atrast kādu cilvēku Latvijā, kas neturēja par viņu īkšķi un nepriecājās par viņas labo rezultātu.

Neiecietības karognesēji Latvijas politiskajā elitē skatīsies pavisam citādi uz šiem rezultātiem, kas viņiem ir trauksmes signāls. Tagad būs jārunā vēl niknāk un skaļāk par Rietumu «dekadences» graujošo ietekmi un svešinieku radītajiem draudiem – tā, lai trīcētu griesti Jēkaba ielā, tiktu aizbāztas mutes mazdūšīgajiem politiskajiem sāncenšiem un ar gandarījumu varētu klausīties atpakaļrāpulības patrons Putins Kremlī. Politiķiem, kuriem būtiski svarīgi politiskās mobilizācijas rīki ir naida kuršana un baiļu sēšana, vislielākais drauds ir doma, ka starp atšķirīgiem cilvēkiem var valdīt miers un saticība. Tieši to simbolizē varavīksnes karogi virs priecīgā pūļa, kurš pie Dublinas pils sveica referenduma rezultātus ar valsts himnas nodziedāšanu un apliecināja, ka pat viskonservatīvākā tauta var izrādīties daudz iecietīgāka un labestīgāka, nekā daži mēdz domāt.

Komentārs 140 zīmēs

Rīgā samits vai slīkšņa? ES Austrumu partnerības valstu vadītāju tikšanās beidzās ar deklarāciju bez nozīmīga satura un izsauca daudzos vilšanos.

Viesu skaits viesnīcās pieaudzis par 3,4% 2015.gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2014.gadu. Mazāk brauc no Krievijas, bet vairāk no citām valstīm.

Grieķijai tuvojas patiesības brīdis. 5.jūnijā jāatmaksā 300 miljoni eiro Starptautis­kajam valūtas fondam, bet naudas lādes ir tukšas.

Kandidāti galdā

Posted on maijs 27, 2015 by - Komentārs

Vērtīgākas par prezidenta kandidātu diskusijām būtu viņu izvirzītāju debates

Visi Valsts prezidenta amata kandidāti nu ir izvirzīti oficiāli un ne tikai dodas vizītēs pie saviem vēlētājiem Saeimas frakcijās, bet arī piedalās debatēs plašsaziņas līdzekļos. Varētu vaicāt – kādēļ, ja par viņiem balsos Saeima, nevis tās vēlētāji?

Sabiedrībai šīs diskusijas palīdz saprast šo četru konkrēto cilvēku uzskatus par politiku un prezidenta uzdevumiem un arī labāk formulēt savus priekšstatus, kādam ir jābūt valsts galvam. Jau tāpēc vien šādas kandidātu diskusijas ir jēdzīgākas nekā viņu vizītes Saeimas frakcijās, kuru politiķi pieņem lēmumus par vēlēšanām neatkarīgi no tā, kādas frāzes izmij ar saviem viesiem televīzijas kameru priekšā.

Prezidenta vēlēšanu slēptos dzinējspēkus (par kuriem oficiālajiem kandidātiem pašiem var arī nebūt skaidra priekšstata) daudz labāk varētu palīdzēt nojaust diskusijas, kurās īstie prezidenta vēlētāji, Saeimas frakciju pārstāvji, publiski sadurtos par savu frakciju mērķiem un plānoto rīcību secīgajos balsojumos Saeimā, kuru būs vairāk par vienu.

Taču esam tur, kur esam – prezidenta vēlēšanas Saeimā būs aizklātas, bet balsotāju stāsti par saviem mērķiem un motīviem ne vienmēr atbildīs patiesībai. Un vēlēšanu iznākums visai maz būs atkarīgs no tā, ko diskusijās sabiedriskajos medijos runā partiju politiķu izvirzītie Raimonds Vējonis (ZZS), Egils Levits (ko izvirzījusi VL–TB/LNNK), Sergejs Dolgopolovs (Saskaņa) un Mārtiņš Bondars (LRA). Tāpēc atliek vien mēģināt saskatīt labāko arī šajā nebūt ne labākajā situācijā.

Ir vismaz divi potenciāli ieguvumi no amata pretendentu atrašanās sabiedrības uzmanības centrā. Pirmais – pat šāda ierobežota kandidātu publiska konkurence palīdz kliedēt lielā daļā sabiedrības arvien dzīvelīgo iedomu par visas tautas vēlētu prezidentu kā risinājumu Latvijas politikas problēmām.

Taisnība, protams, ka pašreizējā nav īsta konkurence par vēlētāju atbalstu vēlēšanās. Taču pat šis ļoti mērenais un skaitliski ierobežotais vēlēšanu simulācijas modelis parāda, cik iluzoras ir cerības vispārēja balsojuma rezultātā iegūt tautas vienotāju un pretim visiem kopīgam mērķim vedēju. Neviens no šiem četriem tāds acīmredzami nebūtu. Vēl jo mazāk būtu kāds, kas ar dažu procentu pārsvaru uzvarētu vismaz padsmit kandidātu sacensībā. Turklāt pat tad, ja konkurenti būtu tikai četri pašreizējie, Dolgopolovam būtu pat labākas izredzes būt starp līderiem nekā pašlaik, bet «īstās vēlēšanās» vēl labākas būtu Saskaņas vadonim Nilam Ušakovam.

Otrkārt, kandidātu debates diezin vai ļaus saprast, kurš kļūs par prezidentu, taču jau viņu izvirzīšana vien palīdz novērtēt izvirzītāju reālo politiku.

Paradoksāli, ka šādā ziņā visatklātākā izrādījusies Saskaņa. Tās Dolgopolovam nav nekā, ko iegūt vai zaudēt, taču tieši tāpēc Saskaņa, iespējams, iešāvusi sev arī otrā kājā, kamēr turpina asiņot pirmā, ko Ušakovs smagi ievainoja ar atbalstu krievu kā valsts valodai 2012.gada referendumā. (Pēc tam vēl arī Putins, iebrukdams Ukrainā, iesita pa galvu tik pamatīgi, ka Ušakovs nu streipuļodams grīļojas starp Krievijas patriarhu Kirilu Maskavā un amerikāņu Abrams tankiem Rīgas ostā.)

Tagad Dolgopolovs ir rāmi paziņojis, ka nezinot, vai Krima ir Ukrainā vai Krievijā, jo, viņaprāt, starptautiskās normas par valstu robežu nemainīšanu vairs neesot spēkā un vajagot jaunus «noteikumus, pēc kuriem veidot jaunu politisko karti». Tik atklāti Kremļa mērķi sagraut pēckara drošības izkārtojumu Eiropā un ar spēku pārzīmēt valstu robežas, šķiet, nav izpaudis pat Putins pats. Lai kāds būtu prezidenta vēlēšanu iznākums, Saskaņas kandidāta deklarētais redzējums ir vērtīgs ieguvums vēlētājiem.

Lai kāds būtu vēlēšanu iznākums, jau ZZS iekšējās cīņas par savu kandidātu akcentēja aizsardzības ministra Vējoņa konfliktu ar partijas maizestēvu Aivaru Lembergu, kuram NATO ir «okupanti».  Konflikts brīdina par daļas apvienības mērķu bīstamību Latvijas valstij, gan izvēloties prezidentu, gan ilgākā termiņā. ZZS būs jāizvēlas starp šīm pretējām politikām, līdz ar to arī vēlētājiem izvēle var kļūt vienkāršāka.

Vēlētājiem ir iespēja arī redzēt, ko vērts Bondara demonstrētais lēmumu īsto pieņēmēju kancelejas vadītāja izdarīgums. Lozungi ir tik «pareizi», kā no sabiedriskās domas aptaujām pārcelti – drošība, attīstība, reģioni, demogrāfija, sociālais taisnīgums – skaisti! To segumu varēs novērtēt, kad uzzināsim, kas finansējis kandidāta ilgstošo un vērienīgo kampaņu.

Bet vērtīgāko pienesumu godīgas politikas kultūras veidošanai neapšaubāmi sniedzis bezpartejiskais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Levits, kura piekrišana kandidēt, šķiet, bija nepatīkams pārsteigums arī viņa izvirzītājiem. Viņiem diezin vai pieņemams viņa «noraidījums līdz šim valdošajai shēmošanas un intrigu kultūrai».

Levita izredzes tikt ievēlētam tas diezin vai vairo. Taču, jo uzstājīgāk sabiedrība prasīs no shēmotājiem darbu atbilstību vārdiem, jo grūtāk politiķiem būs nesodīti iemelot vēlētājiem zoodārzos sashēmoto.

Komentārs 140 zīmēs

Ministrs un bizness. Īsts vai šķietams, taču veselības ministram Belēvičam ir interešu konflikts ar farmācijas uzņēmēju Belēviču.

Kremļa ceļojumu plāns. Krievijas premjerministra vietnieks Rogozins paziņojis, ka «tankiem vīzas nav vajadzīgas».

Paredzētāju šķēres. Arī otrajā Polijas prezidenta vēlēšanu kārtā aptaujas prognozēja uzvaru Komorovskim, taču atkal uzvarēja Duda.

Latvijas identitāte

Posted on maijs 27, 2015 by - Viedoklis

Cilvēks dzīvo skaisti, ja ir nokratījis nastu, bet neatkratās no atbildības

Identitāte ir mūsu iekšējais dzīvsudrabs, kas pulsē starp pagātni un nākotni, pārvietojas telpā un rada. Identitāti veido trīs elementi – izcelsme, nodoms un pārvērtēšana -, kas saistīti ar trim cilvēka spēkiem: atmiņu, gribu un prātu. Ja atmiņa nostiprina izcelsmi, griba piepilda nodomu un prāts pārvērtē dzīvi, varam runāt par stipru identitāti. Taču – vai vērtīgas ir tikai stipras identitātes? Identitāte var būt arī vāja. Kā mazs un kustīgs piliens cilvēkā tā iedvesmo politiku, ekonomiku un personisko dzīvi, vairo pašapziņu. Domājot par identitāti, mēs vienmēr atrodamies ceļā no sevis uz nāciju un atpakaļ.

Visvieglāk saprast sevi caur izcelsmi: «Esmu dzimis un audzis tais purvos pie Baltijas jūras, pie pelēkiem cinka viļņiem, kas vienmēr pa divi turas,» pareizām vai nepareizām asinīm dzīslās, ģimeni, vecākiem un vēl tālākiem senčiem, bērnības māju, stāstiem par apkaimi un valsti ar tās leģendām. Atmiņa ir iedzimts identitātes talants, kas uzpludina pagātnes avotus, literatūra pārvērš tos kultūras zīmēs, bet ideoloģija nostiprina kanonos. Ir vajadzīgs atmiņas darbs, lai no vēstures izveidotu identitāti, bet vēl vairāk ir vajadzīga brīvība.

25 neatkarības gados latvieši ir nostiprinājuši savus izcelsmes pamatus. Par to jāpateicas atdzimušajai pašapziņai un arī valsts kultūrpolitikai, kas atbalsta tradīcijas. Mūsu atsauces ir kļuvušas etniski un ģeogrāfiski plašākas, iekļāvušas citu tautu idejas, vērtības un pat naudu. Esam atvērtāki starpetniskai komunikācijai pašu mājās – svētkos, talkās un maratonskrējienos. Izcelsme nostiprinās arī ekonomiski, piešķirot saimniecībai papildu vērtību. Pieprasījuma līmenī redzam patērētāju aizrautību ar vietējām precēm, garšām un zīmoliem, kuriem ir spēks pat globālos tirgos. Piederības zīmes ekonomikā ir par maz novērtētas, taču mazā uzņēmējdarbība arvien rada nācijai un vietai raksturīgo ekonomiku. 

Otrs identitātes balsts ir nodoms – mērķis, iecere, vēlme, sevišķi rīts, pat valsts stratēģija un Nacionālais attīstības plāns. Identitāte nevar pastāvēt bez biedējošā nākotnes tukšuma, ko cenšamies piepildīt ar ieceri. Ikkatrā mīt sapņotājs un darītājs. Ja mērķi netiek sasniegti, nonākam šaubās un nelaimīgumā. Arvien ir svarīgi iztēloties, vēlēties un darīt, taču vissvarīgākais virzībā uz nākotni ir griba un apgaismots prāts. To pierāda pūles. No pagātnes uzpeld Ādams Smits: «Tautu bagātību izveido pūles, kas pieliktas zemei.» 

Mēs atšķiram šo pūļu klātbūtni no pagātnes mantotā ainavā, tātad pūles un prāts ir izveidojuši nākotni, ko tagad pazīstam kā pagātni. Kāpēc pārdot mežus, laukus un pilsētu kvartālus un doties par algādzi svešumā? Aiz svešu cilvēku vajadzību apmierināšanas stāv kalpa gars, bet tepat Latvijā ir zeme, telpa un ekonomika, kurai vajadzīgas zināšanas, pārliecība un lielāks kunga gars. Bez nodoma un gribas mēs nevaram vairot labklājību. Taču nodoms un griba latviešos vēl nav stipri, un arvien nevaram droši zināt, ko viņi grib no nākotnes, kādu ideju piešķir dzīvei.

Trešais identitātes balsts ir pārvērtēšana. Pagātne nedara cilvēku labu vai sliktu bez paša rīcības, bet cilvēku samaitā, ja viņš noliedz pagātnes kļūdas. Kāpēc Krievija agonē gadsimtu garumā? Tāpēc ka krievi nekad nav atzinuši pagātnes kļūdas. 

Visgrūtāk latviešiem iet ar pārvērtēšanu. Latvieši vēl nav tikuši galā ar savas vēstures melnajām un pelēkajām zonām – šķiras teroristiem un piļu dedzinātājiem, citu tautu šāvējiem un savas valsts nodevējiem, soļošanu svešos šineļos un naivu vai aizrautīgu kolaboracionismu. Mums arī nav nesamierināmas attieksmes pret mūsdienu sīko korupciju, kas tiek iemainīta pret lieliem sabiedriskiem zaudējumiem. 

Pārvērtēšanas būtība ir ceļa maiņa, ja nepieciešams, vai nožēla un gudrība, ja ceļu mainīt vairs nav iespējams. Tās jēga ir pieaugošs lepnums par vērtīgo un cildeno tautas un indivīda dzīvē. 

Pārvērtēšanai nepieciešama kritiskā domāšana, un tā ir saistīta ar pašcieņu. Kritiskā domāšana nav sevis noniecināšana un it visa kritizēšana, bet ar pašcieņu un cieņu apveltīta lietu noskaidrošana. Ja cilvēks nav brīvs, gudrs un sevi cienošs, pārvērtēšana viņam nav vajadzīga un viņš viegli pakļaujas stiprākai varai. Katram ir pienākums domāt un izveidot attieksmi pret vēsturi un tagadni. Kamēr katrs nebūs izkopis sevī pašcieņu un nicinājuma devu pret gļēvumu, ar ko esam kaitējuši sev un citiem, nākotne būs ļodzīga.

Identitāte nebūtu saprotama, ja tai nepiemistu iekšēja estētika – māka dzīvot skaisti un neatkarīgi, saglabājot interesi un atbildību par sabiedrībā notiekošo, izbraukt ar velosipēdu sestdienas rītā, talkā sakopt mežu. Cilvēks dzīvo skaisti, ja viņš ir nokratījis nastu, bet neatkratās no atbildības. Nastu nometušais vairs nav postpadomju cilvēks, bet brīvs šolaiku latvietis. Avots iztek un pārvēršas par strautu un upi, balsti kļūst stiprāki, un var celt tiltu, bet tilts iet upei šķērsām, un kur ved identitāte – pa tiltu vai upi -, arvien paliek katram pašam atbildams.

Ne-normāli

Posted on maijs 27, 2015 by - Redaktores sleja

 

Šonedēļ Ir noslēdz interviju ciklu ar prezidenta kandidātiem – jau trešdien Saeima vēlēs jauno valsts galvu. Martā šo sēriju sākām ar eiroparlamentārietes, kādreizējās LTF aktīvistes Sandras Kalnietes aicinājumu latviešiem beidzot atmosties un draudīgajā ģeopolitiskajā situācijā nepieļaut, ka prezidenta amatā nonāk cilvēks ar prokremlisku vai neskaidru nostāju. Bet interviju cikla pēdējais varonis ir Saeimas deputāts, bijušais LTF uzraugs un kompartijas centrālkomitejas funkcionārs Sergejs Dolgopolovs, kurš veldzējas komunisma idejās un atzīst: esmu vecā kaluma cilvēks.

Paradoksāls kūlenis ir sanācis! Kalniete partejisku intrigu dēļ pat netika izvirzīta, lai gan sabiedriskās domas aptaujās bija populāra, bet Dolgopolovs kā pirmo reizi pieteikts Saskaņas kandidāts rāmi pilina publikā pārliecību, ka viņa uzskati patiesībā pārstāv visu Latvijas «normālo» cilvēku vairākumu.

Vēlēšanu rezultātu paredzēt ir grūti, jo skaidra vairākuma nav nevienam, bet slepenā balsojuma tumsiņa var piesegt gan melus un uzmešanu, gan ļaut kādam sasparoties pret partijas «oficiālo» līniju.

Valdošo koalīciju ir sašķēlusi izvēle, kas tik simboliski raksturo un skaidro Latvijas politikas mazasinību – izvēle starp izcilu personību un kompromisa figūru. Kādas mokas! Gatavā elle zemes virsū, ko iežūžojis mērens klimats, mērens prasīgums un mērenas cerības. Izvēle ir tik grūta, ka ļoti iespējams – čiks vien Saeimai sanāks, un triecientempos būs jāvelk gaismā jaunu vēlēšanu kompromisa kandidāti, kas atbildīs mērena pieticīguma prasībām. Ak, Saeima, pierādi taču, ka neesi tik bezcerīgi «normāla».

Radars pasaulē

Posted on maijs 20, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

ES dalībvalstu ārlietu un aizsardzības ministri atbalstīja militāro operāciju cīņai pret cilvēku kontrabandistiem Vidusjūrā. Nekavējoties sāks plānot misiju, kas varētu oficiāli sākt darboties jau jūnijā – pie Ziemeļāfrikas krastiem plānots izvietot karakuģus un izlūkošanas lidmašīnas, lai iznīcinātu laivas, kas pieder cilvēku kontrabandistiem.

Lietuva, Latvija un Igaunija lūdz NATO vadību izvietot pastāvīgo brigādi Baltijas valstīs, lai censtos savaldīt Krieviju. Tas nepieciešams, reaģējot uz drošības situāciju reģionā.

Bostonas tiesas zvērinātie piesprieduši nāvessodu Džoharam Carnajevam par teroraktu sarīkošanu Bostonas maratona laikā 2013.gadā. Maratona laikā divos sprādzienos gāja bojā trīs cilvēki, bet 264 tika ievainoti. 

Ēģiptes tiesa piesprieda nāvessodu gāztajam prezidentam Muhamedam Mursi un vairāk nekā 100 citiem Musulmaņu brālības līderiem. Notiesātie tika atzīti par vainīgiem masveida cietumnieku bēgšanas organizēšanā 2011.gadā. Šo tiesas spriedumu asi nosodījuši ES pārstāvji.

Ukrainas prezidents Petro Porošenko bijušo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili iecēlis Konsultatīvās starptautiskās reformu padomes priekšsēdētāja amatā. Padomē iekļauts arī bijušais Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, ASV senators Džons Makeins un citas personas. Padomes galvenais uzdevums būs rekomendāciju un padomu sniegšana par reformu īstenošanu Ukrainā.

Trīs ģenerāļi arestēti par mēģinājumu veikt vardarbīgu valsts apvērsumu Burundi, no amata gāžot prezidentu Pjēru Nkurunzizu. Apvērsuma līderis ģenerālis Godfrīds Nijombare turpina bēguļot. Pēc vairākas dienas ilgušām sadursmēm valdībai un Nkurunzizam lojālie spēki apvērsuma mēģinājumu apturēja, un prezidents no Tanzānijas atgriezies Burundi. 

Viens no kādreiz lielākajiem šelfa ledājiem Larsena B ledājs Antarktīdā beigs eksistēt līdz 2020.gadam, ziņo NASA pētnieki. Aptuveni 10 tūkstošus gadu senais ledājs, kura platība 1995.gadā bija vairāk nekā 11 000 km2, sarucis līdz 1600 km2.

89 gadu vecumā miris amerikāņu blūza leģenda B.B.Kings. Par blūza karali dēvētais Kings ir uzņemts Rokenrola slavas zālē, kā arī dažādās aptaujās ierindots starp visu laiku labākajiem ģitāristiem. Kings izdevis vairāk nekā 50 albumu. Viņa pazīstamākās dziesmas ir Three O’Clock Blues, The Thrill Is Gone un When Love Comes to Town, ko viņš 1989.gadā ierakstīja ar īru rokgrupu U2.

Uz velosipēda katru dienu

Radars Latvijā

Posted on maijs 20, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Rīgas apgabaltiesa tā sauktajā digitālgeitā par vainīgiem atzina 13 krimināllietā apsūdzētos, septiņiem no viņiem – Jānim Lozem, Uldim Kokinam, Harijam Krongornam, Guntaram Spundem, Andrejam Zabeckim, Jānim Zipam un Jānim Svārpstonam – piespriežot reālu cietumsodu, bet sešiem – Andrejam Ēķim, Jurģim Liepniekam, Ojāram Rubenim, Valdim Purvinskim,  Andrianam Boldānam (Ļublinam) un Didzim Jonovam – nosakot naudas sodus. Piecas personas attaisnotas un viena atbrīvota no kriminālatbildības.

Gunārs Kūtris atsaucis savu kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu. Tā kā viņš nekandidēs, partija No sirds Latvijai neatbalstīs nevienu citu, pēc partijas valdes un frakcijas kopsēdes sacīja partijas līdere Inguna Sudraba. Prezidenta vēlēšanas notiks 3.jūnijā.

Latvijā ēnu ekonomikas līmenis pērn palicis iepriekšējā apjomā un patlaban ir gandrīz divreiz augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā, secināts jaunākajā SSE Riga pētījumā. Latvijas ēnu ekonomikas lielums 2014.gadā bija 23,5% no IKP. Kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā tā pērn samazinājusies par aptuveni 2,5-2,8% salīdzinājumā ar 2013.gadu, turpretim Latvijā tikai par 0,3%.

Par Stūra mājas pagalmā uzstādīto instalāciju ar krustā sistu Krievijas prezidenta Vladimira Putina lelli Krievijas vēstniecība Latvijā nosūtījusi notu Latvijas Ārlietu ministrijai. Savukārt izstādē Disidents izveidotās lelles instalācijas veidotāji saņēmuši draudus. Putina lelle ir daļa no Stūra mājā atklātās izstādes Disidents, kas ir no Okupācijas muzeja neatkarīga mākslinieku rīkota izstāde.

Ekonomikas ministrija komandītsabiedrībai Expo 2015 pieprasījusi atdot 800 000 eiro, kas izmaksāti par gatavošanos dalībai starptautiskajā izstādē World Expo 2015 Milānā, kurā Latvija tā arī nepiedalās. Expo 2015 vadītājs Ģirts Majors neredz pamatojumu ministrijas prasībai par līdzekļu atmaksu.

Ģenerālprokuratūra sākusi kriminālprocesu par projekta Skolas.lv pārtraukšanu, lai izvērtētu amatpersonu atbildību. Pieņemot lēmumu par projekta īstenošanas pārtraukšanu, par izšķērdētiem atzīstami 2 975 678 eiro. Tas liecina, ka Izglītības ministrijas amatpersonu bezdarbība radījusi būtisku kaitējumu valsts varai un pārvaldības kārtībai.

Latvija Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veidotā skolēnu zināšanu reitingā ierindojas 24.vietā, apsteidzot Lietuvu, bet krietni atpaliekot no Igaunijas. Igaunija ziņojumā ieņem 7.vietu pēc 15 gadus vecu skolēnu matemātikas un dabaszinātņu zināšanām, bet Lietuva ierindojas 31.vietā. Vislabākās zināšanas matemātikā un dabaszinātnēs ir Singapūras skolēniem.

Latvijas Arhitektūras gada balvu šogad ieguva Rundāles pils restaurācijas projekts. Pēc 50 gadus ilga mērķtiecīga darba Rundāles pils ansambļa atjaunošana noslēdzās pērn. Žūrija piešķīra arī četras sudraba balvas – paviljonam multimediālam dabas izglītības pasākumam Dabas koncertzāle, brīvdienu mājai Brieži Talsu novadā, dzīvokļu namam Skārņu ielā Vecrīgā, Rēzeknes Augstskolas Inženieru fakultātes studiju korpusam. Starptautiskā žūrija nolēma nepiešķirt balvas Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismaspils ēkai.

Baltijas lielākajos skriešanas svētkos – Rīgas maratonā – piedalījās 25 931 dalībnieks no 69 valstīm. Tomēr maratons nav beidzies bez traģiskiem negadījumiem – viens no tā dalībniekiem miris.

Latviskie Bieriņi un Buļļu apkaime

Mājsaimniecībās Rīgā latviešu valodu pārsvarā lieto Bieriņos un Buļļos, bet vismazāk – Daugavgrīvā un Bolderājā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie 2011.gada tautas skaitīšanas dati. Rīgā vidēji 43% iedzīvotāju ikdienā pārsvarā lieto latviešu valodu, Jūrmalā – 50%.

Rīgā latviski mājās runā


Nedēļas citāts

Citādie somu panki

Posted on maijs 20, 2015 by - Pasaulē

Īpaša Somijā radīta mācību metode palīdz cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem apgūt mūziku. Pateicoties tai, pankroka grupa PKN tagad ir nonākusi līdz Eirovīzijai

Eirovīzijas dziesmu konkurss šonedēļ Vīnē pulcē smalkas un skaistas popzvaigznes, bet vienu grupu viņu vidū grūti nepamanīt. Tie ir Somijas pārstāvji PKN. Raupji panki, turklāt no grupas dalībnieku uzvedības un runas veida viegli noprast, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi.

PKN veido četri vīri ar intelektuālās attīstības traucējumiem, vienam no viņiem ir Dauna sindroms. 2009.gadā dibinātā grupa jau ir ieguvusi vērā ņemamu sekotāju loku Somijā un koncertējusi arī ārzemēs, ieskaitot ASV, Lielbritāniju un Vāciju. Taču viņiem tas ir tikai sākums. Vīnē notiekošo konkursu redzēs ap 180 miljoniem skatītāju visā Eiropā un ārpus tās.

Daudzus ir pārsteigusi PKN dalībnieku spēja sākt komponistu un mūziķu karjeru, par spīti garīgajiem traucējumiem. Daļēji tas bijis iespējams, pateicoties tā sauktajai figūru nošu pieraksta sistēmai. Tas ir somu jaunievedums, kā cilvēkiem ar attīstības traucējumiem atvieglot mūzikas mācīšanos. Šī sistēma izstrādāta Helsinku Speciālajā mūzikas centrā Resonaari, ko vada nevalstiskā organizācija Helsinki Missio. Mūzikas nodarbības šajā centrā apmeklē aptuveni 200 skolnieku, parasti 1-2 reizes nedēļā. Lielākajai daļa no viņiem ir autisms. Tieši šeit aptuveni desmit gadus mācījās arī trīs PKN dalībnieki. Figūru nošu sistēma Somijā ir ievērojami ietekmējusi daudzu garīgās attīstības traucējumu skartu cilvēku dzīvi un mūziķu invalīdu redzamību sabiedrībā, tā palīdzot mainīt arī citu cilvēku attieksmi pret viņiem.

Somijas nacionālajā Eirovīzijas atlases konkursā PKN uzvarēja skatītāju balsojumā ar vienkāršu, pusotru minūti garu pankroka dziesmu. Tas nav mūzikas šedevrs, taču grupu stiprina panku saknes un sirdi sildošs stāsts, ko slavenu padarīja 2012.gada dokumentālā filma Punk Syndrome (Panku sindroms). Tā sekoja grupas ceļam no lētiem rokklubiem līdz popularitātei, parādot dalībnieku strīdus un salabšanu, kā arī dusmu un neapmierinātības pārtapšanu agresīvā mūzikā. Mūziķi filmā tiek rādīti kā asi, tomēr simpātiski cilvēki, kuriem grūti nejust līdzi.

Figūru nošu pieraksts balstās uz krāsainām zīmēm, kuras var piestiprināt pie klavieru taustiņiem vai ģitāras grifa un kuras atbilst nošu zīmēm. Filmā Punk Syndrome ir skaidri redzama PKN pieredze ar figūru notīm: dziesmu laikā sasaucoties, viņi izmanto krāsu nosaukumus.

Īpašo sistēmu 90. gados izstrādāja mūzikas terapeits Kārlo Ūsitalo. «Mana galvenā problēma bija saprast, kā būtu iespējams mācīt mūziku šādai grupai. Viņiem bija lielas grūtības saprast stāstīto, nopietni kustību traucējumi un lielas problēmas ar atcerēšanos. Viņiem nederēja neviena no tradicionālajām mācību metodēm,» skaidro Ūsitalo.

Tolaik jau bija izstrādātas dažādas sistēmas, kas ļāva cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem mehāniski nospēlēt skaņdarbus, taču Ūsitalo tās neapmierināja, jo viņš vēlējās skolniekiem ļaut attīstīt mūzikas izpratni.

Gadu gaitā, mēģinot un kļūdoties, viņš izveidoja un noslīpēja jaunu mūzikas pieraksta sistēmu, kuru ir ļoti viegli iemācīties, bet kura saglabā tradicionālajā mūzikas pierakstā ietverto informāciju. Tas nozīmē, ka daži mūziķi vēlāk var pakāpeniski pāriet pie parastajām notīm, kad ir iemācījušies spēlēt ar figūru notīm.

«Pirms 20 gadiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem Somijā nebija vērā ņemamas iespējas iemācīties spēlēt mūziku. Figūru notis viņiem sniedz šo iespēju. Tagad Somijā ir aptuveni tūkstotis cilvēku ar intelektuālās attīstības problēmām, kuri mācās spēlēt instrumentus,» stāsta Ūsitalo.

Maija sākumā Resonaari mūzikas skola organizēja divu dienu festivālu, kurā uzstājās aptuveni 20 skolnieku grupas. Koncertos piedalījās vairāk nekā simt mūziķu ar garīgās attīstības traucējumiem.

«Darba sākumā mūs pārsteidza fakts, ka Somija, šķiet, ir pirmā valsts, kur tiek izmantota šāda pieeja,» saka Resonaari direktors Marku Kaikonens. «Tik dažādu skolnieku iesaistīšana mūzikas mācību programmā un patiesa ticība viņu potenciālam – līdz šim tas nav noticis bieži.»

Šī sistēma ir piesaistījusi arī starptautisku uzmanību. Dziesmu grāmatas ar figūru notīm ir publicētas igauņu, japāņu un itāļu valodā. Centrs ir sācis sadarbības projektus ar partneriem no Īrijas, Skotijas, Japānas un arī Latvijas.

Iedvesmo arī latviešus

Latvijā ideju apmaiņu ar Resonaari jau kopš 2007.gada īsteno Pāvula Jurjāna skola Rīgā. Tajā ir sava specializēta mūzikas mācību programma 45 bērniem, no kuriem lielākajai daļai ir garīgās attīstības traucējumi. Anete Toča, skolas direktora vietniece mācību darbā bērniem ar īpašām vajadzībām, stāsta, ka labprāt izdotu dziesmu grāmatu ar figūru notīm un latviešu dziesmām. Taču, kā norāda Anna Petraškeviča, skolotāji šo metodi jau izmanto.

Petraškeviča savulaik strādāja Pāvula Jurjāna skolā, taču pašlaik viņa dzīvo Zviedrijā. Kad skola sāka sadarbību ar Resonaari, viņa bija direktora vietniece mācību darbā bērniem ar īpašām vajadzībām. «Somu skola ir paveikusi kaut ko ļoti iespaidīgu un iedvesmojošu. Salīdzinājumā ar citām mācību iestādēm cilvēkiem ar īpašām vajadzībām galvenā atšķirība ir Resonaari spēja mudināt skolniekus mācīties pašiem. Tur viņi iemācās lasīt mūziku, tātad arī mācīties tālāk saviem spēkiem,» saka Petraškeviča. «Svarīgi arī tas, ka skolā notiek uz mērķiem orientēts mācību process. Tas ievērojami atšķiras no mūsu līdzšinējās pieejas. Tāpēc es gribēju sākt sadarbību ar viņiem un ieviest šo metodi Latvijā.»

2009.gadā Pāvula Jurjāna skola un Resonaari apvienoja spēkus ar Igaunijas Tolaram fondu kopīgā projektā, lai izstrādātu specializētu mūzikas mācību programmu. Tajā ietilpa nometnes bērniem, skolotāju semināri un skolotāju rokasgrāmatas izdošana. Tagad viņi plāno vēl vienu projektu, kurā piedalītos arī Zviedrija. Anete Toča skaidro – jaunā projekta mērķis ir mudināt pusaudžus turpināt spēlēt grupās arī pēc skolas beigšanas. Ja viss noritēs pēc plāna, tas 2017.gadā noslēgsies ar lielu koncertu Rīgā, kur uzstāsies skolnieki ar īpašām vajadzībām no Latvijas, Igaunijas, Somijas un Zviedrijas.

Petraškeviča domā, ka figūru nošu dziesmu grāmatas izdošana latviešu valodā varētu ievērojami uzlabot situāciju Latvijā.

Marku Kaikonens uzsver, ka cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem mūzikas instrumenta apgūšana var radīt milzīgu attīstības vilni – veicināt pašvērtējumu, spēju sakārtotā veidā uztvert pasauli, motivēt turpināt mācīšanos. Mūzikas skolotāju rokasgrāmata bērniem ar īpašām vajadzībām, kas izdota Somijas, Igaunijas un Latvijas kopprojekta rezultātā, ilustrē to ar konkrētiem pieredzes stāstiem.

Viens no tiem ir soma Marko stāsts. Ilgu laiku viņu neinteresēja ne mācības, ne saikne ar citiem cilvēkiem, viņš dzīvoja noslēgtu, nesabiedrisku dzīvi. Mūzikas mācības viņu atvēra – pakāpeniski viņš kļuva aktīvāks, drošāk izmēģināja jaunas lietas, ieguva draugus un pat iesaistījās politiskās aktivitātēs, turklāt sāka arī mācīt mūziku citiem cilvēkiem ar attīstības traucējumiem.

«Visi menti ir dirsas»

PKN ir pārsteidzošākais piemērs tam, ko spēj cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem un specializētā mūzikas izglītība. Protams, viņu karjerai ikdienā ir nepieciešams krietni lielāks atbalsts nekā parastai garāžā izveidotai grupai. PKN ir iešifrēts grupas ģitārista un līdera vārds, jo nosaukuma pilnā versija ir Pertti Kurikan Nimipäivät (Perti Kurika vārda diena). Grupa izveidota kultūras meistardarbnīcā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuru vadīja nevalstiskā organizācija Lyhty. Tagad divi no Lyhty darbiniekiem, Kalle Pajame un Teivo Merkiniemi, ir grupas menedžeri. PKN tūrēs nekad nedodas vieni bez saviem palīgiem. Tekstus parasti raksta vokālists Kari Ālto un mūziku komponē ģitārists Perti Kurika, taču dziesmas aranžē viņu menedžeri.

Resonaari direktors Kaikonens ir pārliecināts, ka specializētās mūzikas izglītības panākumi neietekmēs tikai skolniekus vien. Viņš teic – daudzi personiski nepazīst cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem, bet viņu publiskās uzstāšanās mūzikas un mākslas projektos var izmainīt arī sabiedrības attieksmi, ieskaitot tos 180 miljonus cilvēku, kuri skatīsies Eirovīzijas dziesmu konkursu.

Skaidrs, ka PKN jau ir veicinājuši šādas pārmaiņas Somijā. Kā pienākas pankrokā, grupa dzied par to, kas viņus sadusmo. Dziesmās PKN pauž savu niknumu par politiķu meliem un vienaldzību pret invalīdu problēmām. Bet citkārt viņi vienkārši sūdzas par ikdienišķām lietām, kas viņus kaitina.

PKN nerimst izaicināt sabiedrībā pieņemtos uzskatus par vietu, kas atvēlama cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņu stāsts nenoliedzami iedvesmo daudzus invaliditātes skartus cilvēkus. Šajā ziņā grupas dalībnieki rāda priekšzīmi citiem, taču viņi nav nekādi pieķemmēti iecietības kampaņas pārstāvji. PKN ir nepieradināti panki un necenšas izpatikt klausītājiem. Viņi lamājas, dzer un vicina vidējo pirkstu, kā jau gaidāms no pankroka grupas.

Gatavojoties Eirovīzijai, grupa raisīja diskusijas ar saviem reklāmas videoklipiem, kuros basists Sami Helle nēsā krekliņu ar uzrakstu: «Visi menti ir dirsas.» Tas nebija vienkāršs pankroka sauklis, bet gan britu grupas Hard Skin krekls. Šī grupa 2014.gadā izdeva kopīgu singlu ar PKN, kurā viņi dzied Hard Skin dziesmas We Are the Wankers somu versiju.

Savu asumu grupa parādīja arī uzreiz pēc tam, kad PKN tika pasludināti par Eirovīzijas nacionālā atlases konkursa uzvarētājiem. «Kā jau dzīvē notiek, uzvar labākie,» vēl uz skatuves pateica vokālists Kari Ālto. Atbildot uz jautājumu par konkursu Vīnē, basa spēlētājs Sami Helle atbildēja: «Arī tur mēs uzspridzināsim visu to sūdu kaudzi.»

Protams, ne visi somi ir sajūsmā, ka valsti pārstāvēs muti brūķējoši panki. Daudzi Eirovīzijas fani uzskata, ka PKN neiederas šajā popmūzikas konkursā. Tomēr panku uzvara nacionālajā atlasē bija pārliecinoša – deviņu grupu konkurencē viņi savāca vairāk nekā 37% balsu (Somijā izvēli par 90% izšķir skatītāju balsojums, atlikušo daļu veido ekspertu viedokļi).

Un PKN negrasās apstāties pie sasniegtā, bet grib tālāk izaicināt un paplašināt sabiedrības priekšstatus par to, kāda vieta tajā ir cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Basists Sami Helle nesen paziņoja, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2017.gadā vēlas kandidēt uz amatu Helsinku domē.

Turpinājums sekos

Posted on maijs 20, 2015 by - Tēma

Skatot digitālgeitas lietu īsākos termiņos, sodi būtu bargāki, atzīst tiesnesis

Šoks! Ar šādām apsūdzēto emocijām beidzās slavenās «digitālgeitas» krimināllietas 254.tiesas sēde 15.maijā, kad pēc septiņu gadu procesa tika paziņots pirmās instances tiesas spriedums. Lai gan neviens no apsūdzētajiem savu vainu neatzina un visus šos gadus tiesībsargu izmeklēto afēru sauca vienkārši par biznesu, tiesa bija citās domās – konstatēja liela mēroga krāpšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un amatpersonu pārkāpumus, par kuriem septiņiem apsūdzētajiem piespriesti reāli cietumsodi, bet seši saņēma tikai naudas sodus. Protams, šo spriedumu vēl varēs pārsūdzēt, kad tā pilno versiju tiesa pabeigs rakstīt, visticamāk, vasaras beigās.

Desmitiem miljonu vērtā digitālās televīzijas ieviešana Latvijā sākās 2000.gadā, Andra Šķēles valdības laikā, taču šī projekta krāpnieciskais raksturs nāca gaismā trīs gadus vēlāk, kad premjers bija Einars Repše. Krimināllietā redzams, ka digitalizācija no sākta gala bija veidota kā vietējo darboņu peļņas ideja, kas sabiedrībai tika pasniegta kā respektablu ārvalstu speciālistu piesaiste. 

Satiksmes ministrijai pakļautais Latvijas Valsts Radio un televīzijas centrs savā paspārnē izveidoja uzņēmumu Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC), kam uzticēja modernās digitālās TV tehnoloģijas ieviešanu Latvijā. To bija paredzēts finansēt no mobilā operatora LMT dividendēm, tāpēc valstij piederošie 23% LMT daļu nonāca DLRTC īpašumā un vēlāk pat notika mēģinājums tos ieķīlāt. Lai īstenotu digitalizāciju, DLRTC ar valsts pilnvarnieku svētību noslēdza līgumu ar britu kompāniju Kempmayer Media Limited. 

Pretēji amatpersonu stāstītajam šai firmai nebija nekādas pieredzes digitālo projektu ieviešanā – tā bija «pastkastītes firma», kas vajadzīgo tehniku pirka no citiem piegādātājiem un, pēc prokuratūras domām, tika izmantota valsts naudas izkrāpšanai. Vēlāk arī Stokholmas šķīrējtiesa atzina DLRTC un Kempmayer līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža.

Slepenie bāleliņi

«Tur [aiz Kempmayer] nefigurē neviens latviešu bāleliņa uzvārds. Neviens,» 2003.gada rudenī televīzijas raidījumā Kas notiek Latvijā sacīja ekspremjers Andris Šķēle, noraidot arī aizdomas, ka pats varētu būt Kempmayer īstais īpašnieks. 

Prokuratūra pēc ilgstošās izmeklēšanas atzīst – Šķēle ir stāvējis blakus projektam, taču krimināli sodāmas darbības nav veicis, tāpēc šajā lietā viņš ir bijis tikai liecinieka statusā, kamēr vairāki viņa agrākie līdzgaitnieki sēdēja uz apsūdzēto sola un tagad ir saņēmuši krietnus naudas vai pat cietumsodus. «Caur [finansistu Hariju] Krongornu – pavisam tuvu,» saka bijušais digitālgeitas prokurors Edvīns Piliksers. Tomēr par «stāvēšanu klāt» neapsūdz. Pats Šķēle žurnālam Ir spriedumu komentēt atteicās.

Tomēr ne tikai līdzgaitnieki, bet arī dokumenti norāda uz Šķēles saitēm ar digitalizētājiem. Piemēram, par to liecina krimināllietā esošais protokols, ko 2003.gadā pēc kādas tikšanās ar advokātu Jāni Lozi un finansistu Krongornu uzrakstīja ārzonas kompānijas Guernsey International Trustees pārstāvis Maikls Neigls, norādot uz ekspremjera saistību ar digitālgeitu. Piezīmēs lasāms, ka Šķēle dibinājis The Yew Tree Trust, kuram sākotnēji caur citu Anglijā dibināto firmu Ratcliff piederēja 25% daļu digitālās TV ieviesējfirmā Kempmayer Media Ltd, bet vēlāk šīs daļas mainīja īpašnieku un nonāca Sterling Securities Limited rokās. 

Pratināšanā 2007.gada vasarā Neigls apliecināja, ka viņa ap 2002.gadu pārstāvētā kompānija administrējusi uzņēmumu shēmu, ar kuras palīdzību caur vairākām kompānijām, to skaitā  The Yew Tree Trust un Ratcliff,  kontrolētas īpašumtiesības daļai Kempmayer. Par The Yew Tree Trust patiesā labuma guvējiem Neigls sauca Šķēles bijušo sievu Dzintru un meitas. The Yew Tree Trust finansējums nācis no ārzonas kompānijas Abacus, kas 90.gadu beigās turēja trastu bijušajiem Ave lat Grupas īpašumiem, pretī Šķēlem izsniedzot slaveno 29 miljonu latu vekseli.

Pasludinot spriedumu digitālgeitas lietā, tiesnesis Juris Stukāns nolēma atcelt arī arestu vairāk nekā trim miljoniem ASV dolāru, kas atrodas Maltā reģistrēta uzņēmuma Digital International Ltd kontā Lombard bank. Tā 2003.gadā tika arestēta kā no DLRTC izkrāpta nauda. DLRTC noslēgtais digitalizācijas līgums lika uz Kempmayer kontiem pārskaitīt naudu par it kā tehnikas iegādi. Pamatojoties uz trim fiktīviem līgumiem, Kempmayer tālāk šo naudu pārskaitīja uz Maltas firmas kontu. Apsūdzība norāda, ka šajā kompānijā labuma guvējs bijis finansists Harijs Krongorns, taču ap 2004.gadu no šī statusa atteicās. 

No tiesneša publiski komentētā noprotams – pretēji prokuratūrai tiesa neuzskata, ka šo naudu varētu konfiscēt valsts labā, jo 2006.gada decembrī Stokholmas šķīrējtiesā valsts jau saņēma labvēlīgu spriedumu, ar kuru DLRTC līgums ar Kempmayer tika atzīts par spēkā neesošu un britu firmai bija jāatmaksā tā ietvaros saņemtā nauda DLRTC. Šis spriedums arī tika izpildīts, naudu DLRTC atguva. 

Neviens no lietas dalībniekiem nevēlas spekulēt, kurš pēc Maltas kontu atbloķēšanas saņems tur esošos miljonus – vairāki uzrunātie teic, ka tie nonāks pie personas, kura faktiski samaksāja šķīrējtiesas pietiesātos 10 miljonus. Šo summu, aizņemoties naudu no Šķēles, samaksāja bijušais LNT šefs Andrejs Ēķis, kuru prokuratūra uzskata par īsteno Kempmayer Media Limited dibinātāju un digitalizācijas projekta «tēvu».

Lēnais taisnīgums

Tiesa jau spriedumā pati atzinusi, ka lieta skatīta pārāk ilgi, tāpēc sodi mīkstāki. «Trešdaļa lietā esošo materiālu un liecinieku, manuprāt, nebija jāpārbuda,» pēc sprieduma pasludināšanas komentēja Stukāns, ilgos izskatīšanas iemeslus noveļot uz prokuroriem. Prokurors Monvīds Zelčs, kurš sākumā apsūdzību uzturēja tandēmā ar pensionēto Edvīnu Pilikseru, tiesneša komentāru sauc par matu skaldīšanu. Prokurors sapratīgu termiņu pārkāpumu nesaskata, jo lieta objektīvi prasīja laiku. Piliksers uzskata, ka samazināt sodus šā iemeslu dēļ bijis pareizi.

«Kopumā esmu apmierināts,» pēc sprieduma saka Zelčs – tiesnesis iedziļinājies lietā un pievienojies apsūdzībai, ka noziegums ir bijis. Pēc Piliksera domām, saņemtie sodi ir pietiekami: «Ja būs jāiet cietumā, tad tā viņiem ir traģēdija».

Zelčs prognozē – priekšā vēl ilga tiesvedība. Sodus saņēmušie gatavi apelācijai, prokurors vēl domās.

Atzīti par vainīgiem

Andrejs Ēķis. Bijušais LNT šefs. Ēķi prokuratūra uzskata par digitalizācijas idejas autoru, viņš par to izstāstījis premjera Andra Šķēles pārstāvim Jurģim Liepniekam, aicinot projektā iesaistīt Šķēli, kura krimināli sodāma dalība digitālgeitā nav konstatēta.
Tiesas spriedums: atzīts par vainīgu krāpšanā lielā apmērā un organizētā grupā. Naudas sods 43 200 eiro.

Jurģis Liepnieks. Kādreizējais Andra Šķēles runasvīrs. Tiek uzskatīts par vienu no afēras organizatoriem. Vēlāk publiski atklāja, ka Kempmayer dibinājis Ēķis, ar ārzonu firmu starpniecību projektam piesaistot Šķēli, un sniedza liecības par patiesajiem labuma guvējiem.
Spriedums: atzīts par līdzdalībnieku liela apmēra krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Attaisnots apsūdzībā par pilnvaru ļaunprātīgu pārsniegšanu mantkārīgā nolūkā. Naudas sods 72 000 eiro. Jāatmaksā valstij 184 106 eiro (viņa firmas Sofists ienākumi no Kempmayer par it kā mediju monitoringu u.c.)

Guntars Spunde. Bijušais Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra (DLRTC) ģenerāldirektors. Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra meitasuzņēmums DLRTC veica lielu summu pārskaitījumus Kempmayer, pamatojoties uz noslēgto 53,5 miljonu dolāru vērto digitalizācijas līgumu. 
Spriedums: atzīts par vainīgu krāpšanā lielā apmērā, pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā un pārsniegšanā un līdzdalību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Sods – brīvības atņemšana uz vienu gadu un naudas sods 28 800 eiro.

Valdis Purvinskis. Bijušais DLRTC konsultants. Digitalizācijas ieviesēji apgalvoja, ka Kempmayer ieteikusi britu sabiedriskās raidorganizācijas meitasfirma BBC Technology Limited, taču izmeklēšana atklāja – Spunde un Purvinskis ir apkrāpuši uzņēmumu, liekot tam atsaukties uz Kempmayer kā digitālās TV projekta ieviesēju.
Spriedums: atzīts par līdzdalībnieku liela apmēra krāpšanā. Sods – 18 000 eiro.

Jānis Loze. Advokāts. Lozes birojā 2002.gadā notika sapulce, kurā piedalījās Liepnieks, Bandēns, Kokins, Kvēps un Krongorns, nolemjot Latvijā dibināt Kempmayer meitasfirmu. Prokuratūra uzskata, ka advokāts piedalījies vairāk nekā 50 miljonu vērtā digitalizācijas līguma  noslēgšanā un sastādīšanā. 
Spriedums: atzīts par līdzdalībnieku liela apmēra krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Cietumsods uz diviem gadiem un naudas sods 36 000 eiro.

Harijs Krongorns. Finanšu konsultants Andra Šķēles ģimenes firmā Uzņēmumu vadība un konsultācijas. Uzskata par vienu no afēras organizatoriem un arī labuma guvēju Maltā reģistrētajā firmā Digital International Limited, pie kuras (caur Kempmayer Media Limited un tās meitasfirmu Kempmayer Media Latvia, kam bija noslēgti fiktīvi līgumi ar Maltas ārzonas uzņēmumu) nonāca DLRTC pārskaitītā nauda par digitālās TV tehnikas piegādi. 2003.gadā vairāk nekā trīs miljoni ASV dolāru tika arestēti.
Spriedums: atzīts par vainīgu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, attaisnots par līdzdalību liela apmēra krāpšanā. 3 gadu cietumsods.

Uldis Kokins. Nodokļu konsultants. Prokuratūra uzskata, ka viņš kopā ar Lozi un Krongornu organizēja visu fiktīvo līgumu procesu.
Spriedums: atzīts par līdzdalībnieku liela apmēra krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Cietumsods uz diviem gadiem un naudas sods 18 000 eiro.

Jānis Svārpstons. Bijušais Kempmayer valdes loceklis, finanšu direktors. Parakstīja fiktīvos līgumus ar Maltas ārzonas firmu, izsniedza rēķinus DLRTC – saskaņā ar līgumu Kempmayer tika pārskaitīti 4 056 744 lati, kurus prokuratūra uzskatīja par DLRTC nodarīto zaudējumu.
Spriedums: atzīts par līdzdalībnieku liela apmēra krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, attaisnots apsūdzībā par pilnvaru pārsniegšanu. Cietumsods uz trim gadiem un 25 200 eiro naudas sods.

Andrejs Zabeckis. Kempmayer valdes loceklis. Amatā iecelts pēc Ēķa ierosmes. Kopā ar Liepnieku bija iecelts par patiesā labuma guvēju ārzonas firmā.
Spriedums: atzīts par vainīgu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, attaisnots krāpšanas un pilnvaru pārsniegšanas apsūdzībās. Cietumsods uz trim gadiem, jāsamaksā valstij noziedzīgi iegūtā nauda – 16 470 eiro.

Jānis Zips. Kempmayer valdes loceklis. Nomaina amatā Zabecki. Līdz ar citiem valdes locekļiem parakstīja fiktīvos līgumus. 
Spriedums: atzīts par līdzdalībnieku liela apmēra krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, attaisnots apsūdzībā par pilnvaru pārsniegšanu. Cietumsods uz diviem gadiem un naudas sods 25 200 eiro.

Ojārs Rubenis. Bijušais Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valsts pilnvarnieks. Akceptēja DLRTC noslēgto vairāk nekā 53,5 miljonu dolāru vērto līgumu ar Kempmayer par digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā.
Spriedums: atzīts par vainīgu valsts amatpersonas bezdarbībā ar mantkārīgu nolūku. Sods – 18 000 eiro.

Didzis Jonovs. Bijušais LVRTC pilnvarnieks. Akceptēja DLRTC līgumu ar Kempmayer.
Spriedums: atzīts par vainīgu valsts amatpersonas bezdarbībā ar mantkārīgu nolūku. Sods – 18 000 eiro.

Adrians Ļubļins. Bijušais LVRTC pilnvarnieks. Akceptēja DLRTC līgumu ar Kempmayer.
Spriedums: atzīts par vainīgu valsts amatpersonas bezdarbībā ar mantkārīgu nolūku. Sods – 18 000 eiro.

Attaisnoti

Gints Bandēns. Uzņēmuma Interbaltija AG padomes priekšsēdētājs. Prokuratūra uzskatīja, ka ideja par digitālās TV ieviešanu radusies Andrejam Ēķim un juristam Gintam Bandēnam, kuru saistīja ar bijušo premjeru Vili Krištopanu. Prokuratūra uzskata, ka viņš kopā ar Liepnieku kārtoja Kempmayer struktūru. Tiesa attaisnoja apsūdzībā par liela apmēra krāpšanu.

Mārtiņš Kvēps. Advokāts. Piedalījās sapulcē, kurā izlemts Latvijā dibināt Kempmayer meitasfirmu. Prokuratūra uzskata, ka Kvēps sastādīja pirmo fiktīvo starta līgumu starp DLRTC un Kempmayer. Tiesa attaisnoja apsūdzībā par liela apmēra krāpšanu.

Alfrēds Janevics. Bijušais DLRTC valdes loceklis. Prokuratūras ieskatā nav atbilstoši pildījis savus pienākumus. Tiesa attaisnoja apsūdzībā par liela apmēra krāpšanas atbalstīšanu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā.

Jānis Plūme. Bijušais DLRTC valdes loceklis. Prokuratūras ieskatā nav atbilstoši pildījis savus pienākumus. Tiesa attaisnoja apsūdzībā par liela apmēra krāpšanas atbalstīšanu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā.

Juris Ulmanis. Kempmayer valdes loceklis. Pēc Ēķa ierosmes Kempmayer valdē nomaina Maiklu Flanaganu – pirmo Kempmayer direktoru (kam lietā ir liecinieka statuss). Ulmanis parakstījis fiktīvos līgumus ar Maltas ārzonas firmu, bet prokuratūra atzinusi, ka viņam bijusi mazāka rīcībspēja nekā pārējiem valdes locekļiem. Tiesa attaisnoja apsūdzībā par liela apmēra krāpšanu, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un noziedzīgu līdzekļu legalizāciju.

Citi

Māris Pauders. Bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs.Saslima ar psihisku kaiti un atbrīvots no kriminālatbildības. 

Ināra Rudaka. Bijusī LVRTC valsts pilnvarniece. Mirusi.

Digitālgeitas vēsture

1999
Vasara. LNT šefam Andrejam Ēķim rodas televīzijas digitalizācijas ideja. Jūlijā par premjeru kļūst Andris Šķēle. Vasaras beigās Ēķis izstāsta digitalizācijas ideju Šķēles runasvīram Jurģim Liepniekam, aicinot premjeru iesaistīties projektā. Tikmēr augustā ar ekspremjeru Vili Krištopanu saistīts jurists Maikls Flanagans nopērk «pastkastītes firmu» Kempmayer Media Ltd, kam būs centrālā loma digitalizācijā.

2000
Februāris. Par Kempmayer 50% daļu īpašnieku kļūst Liepniekam piederoša ārzonas firma Gedney Purcell Ventures Ltd.

Marts. LVRTC lemj par meitasfirmas Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC) izveidi. Pirmo lēmumu akceptē Šķēles partijas biedrs Aigars Kalvītis, aizvietojot atvaļinājumā esošo satiksmes ministru. DLTRC pārņem valstij piederošās LMT kapitāldaļas (23%), lai finansētu digitalizāciju.

2001
Februāris – par Kempmayer dalībniekiem kļūst astoņas ārzonu firmas. Izmaiņas Londonā kārto Liepnieks un jurists Gints Bandēns. Jūlijā Kempmayer dalībnieku sapulcē Rīgā ar Šķēles darījumiem saistītais advokāts Jānis Loze pārstāv četras no šīm firmām, bet vienā, Ratcliff, uzpeld Šķēle – darījumu virkne ved pie The Yew Tree Trust, kura dibinātājs ir Šķēle, bet patiesie labuma guvēji viņa šķirtā sieva un meitas.

2002
Jūlijs. Lozes birojā Liepnieks, Bandēns, Krongorns, Kokins, Kvēps nolemj Latvijā dibināt Kempmayer meitasfirmu finanšu darījumiem. Lēmums īstenots decembrī.

Novembris. LVRTC pilnvarnieki akceptē 53,5 miljonus dolāru līgumu starp DLRTC un Kempmayer, kas tiek pasniegts kā pieredzējis TV digitalizētājs. 14.novembrī līgums parakstīts Londonā. Decembrī Kempmayer kontā Parex bankā ienāk avanss – 3,37 miljoni dolāru.

2003
Jūnijs. Pie varas novembrī nākusī Einara Repšes valdība atklāj, ka līgums ar Kempmayer noslēgts bez tās ziņas. KNAB sāk izmeklēšanu. Repše ziņo, ka aiz digitalizācijas stāv latviešu «bāleliņi», ko Šķēle novembrī noliedz raidījumā Kas notiek Latvijā. Decembrī prokuratūra uzrāda pirmo apsūdzību Šķēles finansistam Krongornam.

2004
Septembris. Valsts Stokholmas arbitrāžā sāk tiesvedību par DLRTC un Kempmayer līguma atzīšanu par spēkā neesošu.

2006
Septembris. Stokholmā tiesa atzīst līgumu par spēkā neesošu, liek Kempmayer atmaksāt DLRTC saņemtos 6,9 miljonus dolāru, ar tiesas izdevumiem – 10 miljonus. Vēlāk izrādās, ka maksājumu veic Ēķis, aizņemoties naudu no Šķēles.

2007
Oktobris. Krimināllieta ar 20 apsūdzētajiem nonāk tiesā. Tikmēr likvidēts DLRTC, līdz ar to «pazūd» cietušais. Iztiesāšana pirmajā instancē ilgst septiņus gadus.

Kādam jābūt prezidentam?

Posted on maijs 20, 2015 by - Viedoklis

Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšana oficiāli startē šonedēļ, bet žurnāls Ir turpina publicēt sabiedrībā pazīstamu cilvēku viedokļus par šo izvēli

Ja man kāds vaicātu par iespējami labāko Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, es teiktu, ka tai būtu jābūt loterijai. Portālā Manabalss.lv ļaujam nācijai izvēlēties 100 iespējamos amata kandidātus un tad lozējam. Mēs noteikti iegūtu ne sliktāku prezidentu kā Andris Bērziņš. Veids, kā pašlaik tiek ievēlēts Valsts prezidents, ļoti līdzinās ložu vilkšanai vai pudeles griešanas spēlei, kurā vērtībām, politiskiem argumentiem, pieredzei, talantiem un oratora spējām nav gandrīz nekādas nozīmes. Visu nosaka tas, kā prezidenta amata kandidātu pasniedz viņu atbalstošie Saeimas deputāti, un tas, vai viņa atbalstītāji var sarunāt ievēlēšanai nepieciešamās balsis. Nedaudz bezcerīgi tas viss izskatās.

Pašlaik šķiet, ka 3.jūnijā turpināsies pudeles griešana, kurā izlozētais prezidents diez vai šķitīs labākais iespējamais valsts vadītājs. Tomēr, ja es varētu izvēlēties valsts vadītāju, mans prezidents būtu tas, kurš plašo un globālo pasauli redz kā iespēju, nevis apdraudējumu Latvijai. Es gribētu, lai prezidentam ir svarīgas ne tikai preambulas vērtības; viņa mērķim būtu jābūt visu Latvijas iedzīvotāju garīgai un ekonomiskai labklājībai. Prezidentam ar viņam pieejamajiem varas instrumentiem būtu jāveicina reformas izglītībā un zinātnē, kā arī veselības sistēmā. Latvijai ir nepieciešams enerģisks un dinamisks līderis.