Žurnāla rubrika: Svarīgi

25 labas lietas

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Tēma

1990.gada 4.maijs daudziem palicis prātā kā viena no priecīgākajām dienām viņu mūžā. Kādas pārmaiņas notikušas šajos 25 gados, par kurām tagad varam priecāties? No kā esam atbrīvojušies, kas iegūts? Valstiski visbiežāk pieminēta iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, bet katram noteikti būs savs, individuāls saraksts – te viens variants

1. Saku «partija», domāju…

Daudzus gadus PSRS konstitūcijā bija noteikta komunistiskās partijas vadošā loma valstī. Sagrābusi varu apvērsumā un to nostiprinājusi ar militāru spēku un slepenpolicijas teroru, Komunistiskā partija vēlēšanās vienmēr uzvarēja ar vairāk nekā 99% balsu. 1990.gadā partijas varas monopols jau bija iedragāts, un mūsdienās iedzīvotāji var atļauties sūdzēties, ka partiju esot par daudz, bet balsot nav par ko.


2. Visu varu patērētājam!

Padomju Savienībā nebija reklāmu, bija lozungi. Nebija izpārdošanu, jo veikalu plaukti jau bija tukši. Televīzijā nebija trīsdesmit sekunžu reklāmas ar jaunām modelēm, bet stundām garas runas, kuras teica veci komunisti, lai slavētu sociālismu. Mūsdienās cilvēkiem patīk sūdzēties par reklāmām, bet tās nozīmē, ka vismaz ir kaut kas, ko pirkt.


3. Hallo!

Mobilo telefonu uzvaras gājiens būtiski izmainījis dzīvi visā pasaulē, tomēr LPSR laikos telefonsakariem bija savas sevišķās īpatnības. Nav pārsteigums, ka sazināšanās ar ārzemēm bija ļoti apgrūtināta, taču tālsaruna pie operatora bija jāpiesaka pat zvaniem no viena Latvijas rajona uz otru, teiksim, no Ludzas uz Rēzekni. Ja, ejot pa ielu, ienāca prātā kādam piezvanīt, bija jāatrod «taksofons», kura darbināšanai bija nepieciešami speciāli žetoni. Dažkārt ērtāk nekā zvanīt bija aiziet uz pastu un nosūtīt telegrammu.

Veikali Alūksnē 1983.gadā – dzērienu pietiek, pēc gaļas rinda

4. Pārpilnības rags

Ar ēdienu «strādnieku paradīzē» viss bija skaidrs. Maizes sortiments ierobežots: «ķieģelītis», baltmaizes batons, klona maize. Ja nav blata, tad pēc desas jāstāv rindā vai jāiet uz tirgu. Pupiņu kafija ir deficīts, bet banānu – nav un nebūs. Šodien – pastkastes pilnas ar lielveikalu reklāmām, spēj tikai orientēties starp bezglutēna doniņām, itāļu prosciutto, mango un kivi, bet Rīgas Centrāltirgu sevišķi iecienījuši ārzemju tūristi.


5. Savs kaktiņš, savs stūrītis

Padomju Savienība tā arī nespēja atrisināt tā saukto dzīvokļu jautājumu. Ap pilsētām radās jauni mikrorajoni, laukos cilvēkus pulcināja paneļmāju ciematos, tomēr daudzviet, it sevišķi Rīgā, iedzīvotājiem gadiem ilgi bija jāgaida rindā uz savu dzīvokli, pat jaunajos projektos mitinājās saspiestos apstākļos, un vecajās, nolaistajās centra mājās lielie pirmskara apartamenti bija pārtapuši «komunālajos dzīvokļos», kur trīs vai četras ģimenes drūzmējās vienā virtuvē un gaidīja rindā uz tualeti. 1990.gadā Latvijā uz vienu cilvēku esot bijuši 19,8 m2 dzīvojamās platības, taču daudzi dzīvoja krietni saspiestāk. 2009.gadā (pēdējā, par kuru ir dati) dzīvojamā platība uz cilvēku bija pieaugusi līdz 27,2 m2, un 90% no mājokļu platības bija privātīpašumā.


6. Latviešu īpatsvars aug

Viens no Atmodas kustības galvenajiem dzinējspēkiem bija bailes, ka latvieši varētu kļūt par mazākumtautību savā tēvzemē – 1989.gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka latvieši ir 52% no Latvijas iedzīvotājiem. Neatkarības gadi šo draudu krietni mazinājuši. 2014.gadā latviešu īpatsvars bija pieaudzis līdz 61,4%, kamēr krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits samazinājies par 43% – no 1,12 miljoniem līdz 634 tūkstošiem. Būtiskas izmaiņas notikušas arī izglītības sistēmā. 1990.gadā 155 tūkstoši skolēnu jeb 47% no kopskaita mācījās krievu valodas plūsmā, 2013.gadā tādu bija 53 tūkstoši jeb tikai 28% no visiem skolēniem.


7. No koka rubļiem līdz plastmasas kredītkartēm

Algas un pensijas pārskaita uz bankas kontu, rēķinus maksājam internetbankā, veikalā norēķināmies ar karti. Grūti atsaukt atmiņā laiku, kad darbinieki divreiz mēnesī stāvēja rindā pie uzņēmuma kases, lai uz rokas saņemtu algu, kad visi pirkumi notika skaidrā naudā, un 1991.gada janvārī PSRS finanšu ministrs Valentīns Pavlovs varēja vienkārši paziņot: pēc trim dienām apgrozībā esošās 50 un 100 rubļu naudaszīmes vairs nebūs derīgas.


8. Dzīvojam ilgāk

Padomju Latvijā dzīvildze (jaundzimušā paredzamais mūža garums) pārstāja būtiski pieaugt 60.gados un palika ap 70 gadiem līdz pat PSRS sabrukumam. 1990.gadā dzīvildze Latvijā bija 69,5, bet 2013.gadā tā bija pieaugusi līdz 74,4, nozīmīgi pārsniedzot padomju laika līmeni. Statistika rāda, ka ievērojami samazinājusies mirstība no dažādiem nelaimes gadījumiem – noslīkšanas, krišanas, bet sevišķi svarīga ir satiksmes drošības uzlabošanās. 1990.gadā, kad uz ceļiem bija daudz mazāk mašīnu, satiksmes negadījumos bojā gāja 947 cilvēki jeb 354 uz miljons iedzīvotājiem. 2014.gadā uz ceļiem mira 212 cilvēku jeb 106 uz miljons iedzīvotājiem.


9. Alma mater floreat

Valstī, kurā valdīja proletariāta diktatūra, pret intelektuālā darba darītājiem bija ideoloģiski aizspriedumi, un studentu skaits tika regulēts gan mākslīgi, ierobežojot vietu skaitu augstskolās, gan dabiski, jo diploms nebūt nenodrošināja lielākus ienākumus. 1990./1991. mācību gadā Latvijā bija tikai 46 tūkstoši studentu. Šis skaitlis strauji pieauga pēc neatkarības atgūšanas, un pat pēc pēdējo gadu krituma vēl aizvien ir gandrīz divreiz lielāks nekā pirms 25 gadiem. Turklāt studentiem mūsdienās ir iespēja iestāties gan kādā no pasaules slavenākajām universitātēm Lielbritānijā vai Amerikā, gan studēt tuvāk mājām vienā no jaunajām reģionālajām augstskolām, gan doties Erasmus apmaiņas programmā uz citām ES valstīm, un viņiem ir tā laime neko nezināt par vienu no padomju laika studentu absurdākajiem pienākumiem – pilnīgi visās fakultātēs studēt obligātos marksisma-ļeņinisma kursus.


Verdzene Izaura galvenie varoņi

10. No divi līdz bezgalībai

Viena kaste, divi kanāli. Tāds bija audiovizuālais piedāvājums PSRS norieta gados. Tiesa, Atmodas laikā atšķirības starp abiem kanāliem – «Maskavu» un «Rīgu» – kļuva aizvien izteiktākas, un 80.gadu nogalē zilo ekrānu atdzīvināja arī pirmais no slavenajiem «meksikāņu» seriāliem – Verdzene Izaura (šī sirdi plosošā melodrāma gan bija no Brazīlijas). Tagad seriāli deg tepat Latvijā, visa nācija vairs nepulcējas pusdeviņos Panorāmas skatīšanai, bet caur kabeli, satelītu un internetu pieejamais kanālu skaits ietiecas tūkstošos, un grūti novilkt robežu, kur beidzas televīzija un sākas mobilais telefons.


Padomju armijas parāde Brīvības ielā 1990.gada 23.februārī

11. Milzīgas karabāzes likvidācija

Daži Krievijai draudzīgi politiķi pielīdzinājuši NATO valstu spēku klātbūtni Latvijā padomju okupācijai, tāpēc derētu apskatīt faktus. Ar brīvās vēlēšanās apstiprinātas valdības piekrišanu ASV nesen uz Latviju atveda sešus Abrams tankus un sešas Bradley bruņumašīnas. Savukārt 90.gadu mijā Latvijas pilsētās ik uz soļa bija redzami cilvēki militārās uniformās. Visiem vīriešiem bija jāiziet divu gadu obligātais dienests padomju armijā, un viņi gandrīz vienmēr tika aizsūtīti tālu prom no Latvijas. Tikmēr nevienam neprasīja, vai te uz vietas drīkst atrasties 3009 karaspēka daļas, 250 000 padomju militārpersonu, liela kara flotes bāze Liepājā, divas tanku divīzijas un 185 kodolgalviņas.


12. Četrreiz bagātāki

Strādājošo vidējā alga 1990.gadā, pārrēķinot mūsdienu naudā, bija divi eiro mēnesī. 1991.gadā vecuma pensijas vidējais apmērs bija 1,11 eiro. Pērn vidējā alga bija 765 eiro, bet vidējā pensija – 266,26 eiro. Protams, 90.gadu sākumā vietējo preču cenas arī bija līdzvērtīgi zemas, un daļu šā simtkārtīgā ienākumu pieauguma nodrošinājusi valūtas vērtības celšanās. Taču kursa nostiprināšanās nav nejaušība, tā atspoguļo ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, un, pat neņemot vērā valūtas kursa svārstības, pēc Starptautiskā Valūtas fonda aprēķiniem, Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju kopš 1992.gada ir četrkāršojies.


Apģērbu tirdziņš uz Vandzenes ceļa Talsu rajonā 1995.gadā

13. Pelēcība aizskalota

Pietiekami glītu kostīmu vai uzvalku vēl varēja uzšūt ateljē, taču ar apaviem bija negals, un bija viens specifisks gaišpelēku vīriešu kurpju paveids, kas jau pa gabalu kliedza «padomju pilsonis». Jaunie ļaudis kāroja džinsenes, ārzemju radu atvestas vai nopirktas no kāda jūrnieka vai pie Laimas pulksteņa sastapta «farcovščika», bet ne jau visi tādas varēja dabūt, un cilvēku masa ielās bija vienveidīga. Tagad daži hipsteri pat humpalās, ja labi pameklē, var atrast ko gaumīgu, un ielas atplaukst raibā apģērbu daudzveidībā.


14. Uzņem ātrumu

Lai padomju laikos iegādātos automobili, bija jāpierakstās rindā, kurā gaidīšanas laiks bija apmēram astoņi gadi. Kad beidzot pienāca kārta, pircējam bija jābrauc uz vienu no retajiem specializētajiem autoveikaliem, kur pēc kārtējās rindas izstāvēšanas bija jāsamaksā uzreiz pilna cena (nekāda līzinga!) un tad varēja saņemt tādas krāsas mašīnu, kādu izdeva no noliktavas. 1990.gadā Latvijā bija 272 000 automobiļu individuālā īpašumā. 2013.gadā to jau bija divreiz vairāk – 568 000. Savulaik tik izplatītais žigulis tagad interesē tikai retroauto fanus, bet Latvijas ceļus iekarojusi vācu tehnika: Volkswagen, Audi, Opel un BMW.


15. Greizais plāns

Komunismu mēdza dēvēt par zinātnisku, taču tā radītā ekonomiskā sistēma bija absurda. Valsts plāns noteica, cik ir jāražo, un rezultātā brāķa bija daudz, bet preču veikalos maz. Katra cena tika noteikta centralizēti, un tā cilvēkiem laukos bija izdevīgāk barot lopiem maizi nekā graudus. Privātīpašuma nebija, viss piederēja «tautai», un tāpēc zagšana darbavietā tikai retajam radīja sirdsapziņas pārmetumus. Rietumu ekonomisti lēsa, ka PSRS darbojas kā vērtību iznīcinoša sistēma – pasaules tirgos tās rūpnieciskajiem ražojumiem bija mazāka vērtība nekā tajos izmantotajām izejvielām. Komunisms solīja efektivitāti un laimi un nesagādāja ne vienu, ne otru. Kapitālisms sola tikai efektivitāti, naudas pelnīšanu nesauc par spekulāciju, un atstāj katra paša ziņā, kas viņu padara laimīgu.


16. Maza, atvērta ekonomika

Mūsdienās šķiet pašsaprotami, ka izaugsmes galvenajam motoram jābūt eksportam, tāpēc grūti iedomāties, ka 1990.gadā viens no galvenajiem muitas departamenta dibināšanas iemesliem bija novērst Latvijā ražotu patēriņa preču izvešanu. Padomju ekonomikā pastāvīgā deficīta apstākļos bija jānovērš rūpnīcas Straume kafijas dzirnaviņu aizplūšana uz Poliju. 80.gadu beigās 90% eksportpreču sūtījām uz citām PSRS republikām, un lielāko daļu paņēma Krievija, Ukraina un Baltkrievija, bet ļoti maz tika Lietuvai vai Igaunijai. Pašlaik trīs ceturtdaļas Latvijas eksporta nonāk Eiropas Savienībā, un uz vienu pašu Lietuvu aiziet vairāk nekā uz Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju kopā.


17. Visi ceļi veda uz austrumiem

Padomju laikā nebija viegli no Latvijas aizlaisties. Pat tas ļoti mazais cilvēku skaits, kuram bija iespējas legāli apmeklēt citas valstis, brauca uz Maskavu gan lai kārtotu vīzu, gan lidotu uz ārzemēm. Lidostu Rīga apkalpoja tikai viena aviolīnija Aeroflot, kas nogādāja pasažierus uz ierobežotu skaitu PSRS pilsētu, pārsvarā pārējo 14 padomju republiku galvaspilsētām. Tagad no Rīgas bez vīzas var lidot ne tikai uz Šengenas zonas valstīm, bet arī uz ASV un daudzām citām, ar kurām Latvijai ir bezvīzu režīms. Lidostā Rīga darbojas 21 aviokompānija, un no tās bez pārsēšanās var nokļūt 87 galamērķos, kuri pārsvarā atrodas Rietumeiropā.

18. Atgriešanās

Otrā pasaules kara beigās apmēram 200 000 cilvēku devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, un daudzi no viņiem spītīgi saglabāja savu latvietību arī trimdā. Tiem, kas pēc neatkarības atjaunošanas palikuši ārzemēs, tagad ir daudz plašākas iespējas uzturēt sakarus ar Latviju un tur dzīvojošiem radiem, bet daudzi ir arī izmantojuši iespēju atgriezties. Redzamākais piemērs ir prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.


19. Ļeņina tupiks

Vai esat laimīgi aizmirsuši, kur Rīgā atradās Sarkanarmijas iela? Komunāru laukums? Kirova iela? Gorkija iela? Padomju bulvāris? Komjaunatnes krastmala? Kuru Rīgas rajonu rotāja Ļeņingradas, kuru – Ļeņina vārds, un kurš bija Proletāriešu rajons? Vai zināt, kurā pilsētā daži savu dzīvesvietu dēvēja par «galvas pilsētu», pateicoties milzīgajai Ļeņina galvai, kas atradās centrā? Un kuru pilsētu sauca par Stučku? Daudz labāk skan pašreizējie nosaukumi, kurus var atrast zem šī teksta.

(Bruņinieku iela, Esplanāde, Elizabetes iela, Valdemāra iela, Aspazijas un Meierovica bulvāri, 11.novembra krastmala, Kurzemes, Zemgales un Vidzemes rajoni,Valka, Aizkraukle)

20. Zelta druvas

Pēc Latvijas okupācijas padomju vara iznīcināja viensētas un izveidoja kolhozus – tik «efektīvu» saimniekošanas formu, ka ar bagātīgu lauksaimniecības zemi dāsni apveltītā PSRS allaž bija spiesta importēt graudus, lai neveidotos rindas pēc maizes. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lielākā daļa kolhozu atkal tika sadalīti un zeme atdota agrākajiem īpašniekiem, un diezgan ilgi pēc tam nācās dzirdēt vaimanas par «lauksaimniecības iznīcināšanu». Taču privātā saimniekošana izrādījusies efektīvāka: ilggadīga pieauguma tendence pēdējos trijos gados kulminējusies ar labākajām graudaugu ražām Latvijas vēsturē.


Larss Fredēns Neatkarības deklarācijas mītiņā 1990.gada 4.maijā

21. Saikne ar ārzemēm

Pēc Latvijas okupācijas, kad tika slēgtas ārzemju sūtniecības Rīgā, daudzus gadus diplomāti vairs šeit netika redzēti. Uz Latviju nebrauca augstākā līmeņa diplomāti no valstīm, kas neatzina inkorporāciju PSRS, lai nedotu pamatu apšaubīt šo politiku. Taču 1990.gada martā Rīgā tika atvērta pirmā diplomātiskā pārstāvniecība 50 gadu laikā – Zviedrijas Ļeņingradas konsulāta filiāle, kuras vadītājs Larss Fredēns palīdzēja veidot neatkarības kustības saikni ar ārpasauli. Tagad Latvijā atrodas 36 ārvalstu vēstniecības, kas ne tikai nodrošina šo valstu politisko pārstāvniecību, bet iedzīvina un stiprina savstarpējās kultūras un ekonomiskās saites.


Čikāgas piecīši koncertā Mežaparkā

22. Labrīt, Rīga, vai tu mani redzi?

Pat caur dzelzs priekškaru varēja dzirdēt mūziku – smagais roks lauza radio zāģi, trimdas latviešu grupas Čikāgas piecīši audioieraksti tika pusslepeni klausīti pie gariem svētku galdiem. Taču iedomāties, ka viņi visi varētu muzicēt Latvijā, likās tikpat neiespējami, kā dzejnieka Klāva Elsberga rūgtajā fantāzijā pēc Džona Lenona nāves, ka Bītlu dvēsele būtu varējis atbraukt spēlēt Alsungā, Talsos un Zilupē. «Diezgan es esmu smacis,» 1980.gadā rakstīja Elsbergs. Tagad brīvības laiku sagaidījušie var vismaz Rīgā pilnā balsī klātienē dziedāt līdzi gan vecām, gan jaunām Rietumu zvaigznēm.


23. Nebīstieties

4.maija deklarācija bija milzīga uzvara pār bailēm, uz kurām balstījās padomju vara. 1983.gada decembrī, mazāk nekā septiņus gadus pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Gunārs Astra tika notiesāts uz septiņiem gadiem sevišķa režīma labošanas kolonijā par to, ka pie viņa atrada Orvela romānu 1984 un vēl dažas grāmatas no aizliegtās literatūras saraksta. 4.maijā milzīgs cilvēku skaits bija gatavs atklāti atbalstīt rīcību, kuru no režīma aizstāvju viedokļa varēja uzskatīt par valsts nodevību. Tagad «pārrunas» Stūra mājā, plašais stukaču tīkls un viss ideoloģiskais represīvais aparāts ir pazudis, un vārda brīvība ir garantēta Satversmes 100.pantā.


24. Laiki un tikumi

Agrāk visi zināja, ka «Padomju Savienībā seksa nav», toties bija milzīgs mākslīgo abortu skaits. Seksuālās izglītības un pretapaugļošanās līdzekļu trūkums priekšlaicīgu grūtniecības pārtraukšanu padarīja par galveno kontracepcijas formu, un 1991.gadā uz katriem 100 dzīvi dzimušajiem bērniem bija 112 mākslīgo abortu. Kā redzams, tumsonība tikumību neveicina. Tagad, pateicoties brīvā sabiedrībā pieejamām zināšanām un iespējām novērst negribētas grūtniecības, to skaits ir radikāli samazinājies, un tagad uz katriem 100 dzīvi dzimušajiem ir 27 mākslīgie aborti.

Latvijas olimpiskā delegācija 1992.gada ziemas spēlēs Albervilā

25. Medaļnieki

Arī padomju laikā bija sporta zvaigznes un olimpiskie čempioni, kuru uzvarām kaismīgi sekoja līdzi Latvijas fani, tomēr tās bija pavisam citas emocijas, kad 1992.gada februārī Albervilas ziemas olimpisko spēļu atklāšanā bobslejists Jānis Ķipurs ienesa stadionā Latvijas karogu. Just līdzi savas valsts komandai nozīmē ko vairāk, nekā vienkārši interesēties par sportu, un var saprast, kāpēc slavenais hokeja vārtsargs Artūrs Irbe pēc dramatiskās uzvaras pār Krieviju 2000.gada pasaules čempionātā teica: «Es būtu gatavs atdot vienkārši pusdzīvi vienam šādam hokeja mačam».

RUNĀ LASĪTĀJI. Kas mainījies, kopš pasludinājām neatkarību pirms 25 gadiem?

Uz šo jautājumu žurnāls Ir lūdza atbildēt saviem lasītājiem. Vairāk nekā 550 cilvēku viedokļi palīdzēja mums izveidot šo «vārdu mākoni», kurā biežāk minētās lietas ir lielākas, bet retāk minētās – mazākas.


Foto – Imageforum/LETA, Jānis Valters Ezeriņš, F64, Uldis Briedis, LOK. Zīmējumi – Ernests Kļaviņš
Avoti: Centrālā statistikas pārvalde, Aizsardzības ministrija, Ārlietu ministrija, lidosta Rīga, CSDD

Es vēl atgriezīšos!

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Intervija

Finanšu pasaules leģenda Pols Volkers atzīst, ka Citadeles akcijas iegādājies bez lielas domāšanas, bet eirozonas nākotnei iesaka vienu recepti – disciplīnu

Bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas vadītājs Pols Volkers (87) ir staigājoša leģenda. Ilgstoši darbojies dažādos valsts amatos – bijis arī finanšu ministra vietnieks, Ņujorkas federālo rezervju bankas vadītājs, viņš 90.gadu vidū tomēr iesaistījās privātajā biznesā, sava drauga, bijušā Pasaules Bankas šefa Džeimsa Volfensona investīciju kompānijā. (Arī Volfensons līdz ar virkni ASV investoru ir jaunais Citadeles īpašnieks.) Kā Demokrātu partijas atbalstītājs 2008.gadā pievienojās prezidenta Obamas komandai, kļūstot par ekonomikas padomnieku, bet 2011.gadā amatu atstāja. Volkers ir kaislīgs makšķernieks, jo «tur neviens viņam nejautā par procentu likmēm», kā medijiem izteicies Volfensons. Viņš nelieto datoru, dzīvo pieticīgi un finansistu aprindās ir pazīstams kā Tall Paul jeb Garais Pols sava 201 cm garā auguma dēļ. Rīgā Volkers ieradās otrdien vienas dienas vizītē un atvēlēja 20 minūtes ekskluzīvai sarunai ar Ir.

Jūs šodien ielidojāt Rīgā un vakarā dosities prom. Kāds ir tik īsas vizītes mērķis?
Nu, kā – mēs esam nopirkuši šo brīnišķīgo banku. Gan [investoru grupas līderim] Timam Kolinsam, gan viņa draugiem un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai – visiem šī ir interesanta iespēja mazā valstī panākt, lai banka plaukst un pelna.

Tātad jūs vienkārši atbraucāt apskatīt skaisto biroju un pateiktu visiem «sveiki!»?
Taisnība, šoreiz tiešām atbraucu vienkārši iepazīties. Taču es vēl atgriezīšos. Nezinu, cik bieži šurp braukšu, bet šī ātrā vizīte vēl nav dzīves beigas. (Smaida.)

Bankas vadība brīdināja, ka pagaidām vēl neesat gatavs detalizēti runāt par Citadeles biznesu.
Tā ir, vēl neesmu detalizēti iepazinies ar lietām. Bet modernā Citadeles ēka man simbolizē to, ka bankai vienkārši nav cita ceļa kā piedāvāt jaunus kompleksus pakalpojumus un produktus klientiem.

Vai tad jūs neanalizējāt, ko pirkāt?
Vairāk paļāvos uz cilvēkiem, kas piedalījās šajā darījumā – tā arī bija mana analīze. 

Tims Kolinss vienkārši sacīja – tā ir laba banka, un jūs viņam atbildējāt: O.K., es pērku?
Kopumā – jā. Viņš gan drusku sīkāk izstāstīja par banku. Un es noticēju.

Ukrainas kara dēļ daudzi investori šaubās, vai Baltija ir droša. Vai domājāt par to, pērkot banku Latvijā?
Es tomēr neteiktu, ka jūs atrodaties frontes priekšējās līnijās. Protams, no Krievijas puses ir jūtams zināms nemiers. Tas ir redzams gan Ukrainā, gan citur. Taču es uzskatu – Latvijā un Baltijā situācija ir atšķirīga. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Baltijas valstis ir daļa no Eiropas. Un neviens negaida, ka tas varētu mainīties.

ASV Federālo rezervju sistēmas vadībā jūs kļuvāt par leģendu, uzveicot stagflāciju 80.gados. Taču daudzi amerikāņi tolaik nepriecājās, jo bezdarba līmenis pārsniedza 10%. Kā jūs tagad vērtējat – vai tolaik pieļāvāt kādas kļūdas, vai arī visu izdarījāt pareizi?
Jā, to esmu dzirdējis daudzreiz – ka bija grūti laiki, daudz bezdarbnieku. Bet, ja jūs sakāt, ka amerikāņi nebija apmierināti, tad man jāatgādina – viņi nebija apmierināti arī ar augsto inflācijas līmeni. (80.gadu sākumā tā sasniedza 13,5%, bet Volkera darbības laikā divos gados nokritās līdz 3,5% – red.) Cilvēkiem bija sajūta, ka valsts neko nespēj. Tāpēc bijām gatavi asai rīcībai. Bija mērķis – atjaunot cenu stabilitāti. Un to arī atjaunojām, kas pēc tam ļāva īstenot monetāro ekspansiju, nezaudējot kontroli pār cenām. Ar inflāciju vienmēr ir jāuzmanās. Ļoti labi, ka pašlaik tā ir zema, tāpāt kā inflācijas gaidas. Tad ekonomika strādā labāk.

Vai pašlaik var teikt, ka ASV nesenās krīzes sekas ir pilnīgi pārvarētas?
Es vienmēr uztraucos par krīzēm, tas ir manā dabā. Taču ceru, ka patlaban uztraukumam nav daudz iemeslu. Banku un finanšu sistēma atkal ir spēcīga. Taču vēl daudz arī darāmā. Vēl pagājušajā nedēļā es ieteicu īstenot lielu reorganizāciju ASV finanšu uzraudzības sistēmā, lai ar dievpalīgu varam izvairīties no nākamās krīzes.

Vai domājat, ka šis regulējums un 2010.gadā pieņemtais «Volkera likums», kas ierobežo spekulatīvas banku operācijas, paglābs no jaunām banku krīzēm? 
«Volkera likums» ir tikai neliela daļa no reformām, kas veiktas un skar tikai dažas lielas bankas un finanšu institūcijas Amerikā. Nedomāju, ka šī banka [Citadele] tiks iesaistīta kādos spekulatīvos darījumos, kā notika ar lielām bankām ASV un Eiropā. Taču šādas neattaisnojama riska darbības nav pieļaujamas bankās, kas sava lieluma dēļ bauda finanšu sistēmas un valdību atbalstu. Tās ir izdevīgā pozīcijā, jo zina – problēmu gadījumā tiks glābtas. Taču Citadele ir daudz mazāka banka, un tai vispār nav jānodarbojas ar šādiem darījumiem. Un tik mazai valstij kā Latvija vispār nav jāuzņemas šādi riski. Tādas ir manas domas.

Krīzes ir cikliskas. Kad gaidīt nākamo – pēc gadiem divdesmit?
Diemžēl nestabilitāte un krīzes ir atvērtas finanšu sistēmas sastāvdaļa. Cilvēki kļūst optimistiski, tirgi aug, un, ja tiek sasniegta zināma robeža, iestājas kolapss, kad visi metas pretējā virzienā. Tāda ir cilvēku daba. Inovācijas, zināma deva entuziasma un optimisma, mērena gatavība riskēt – tas ir labi. Bet, ja zaudējat kontroli, kā tas notika pēdējā ASV krīzē, kad cilvēki tikai tāpēc, ka cenas aug, pirka mājas, kuras tiem nebija vajadzīgas…

Latvijā bija līdzīgi.
Jā, tomēr ne tādā līmenī kā ASV. Pie mums ar to nodarbojas ļoti daudzi un ārkārtīgi viegli pelnīja. Procentu likmes bija zemas, bet sistēmā trūka disciplīnas. Un kādā brīdī viss aizgāja par tālu. No šīs pieredzes ir jāmācās.

Parex banka arī bija pārāk optimistiska kredītu ziņā un, kad sākās globālā krīze, bankrotēja. Pēc tam to izglāba valsts, bet jūs personīgi vienmēr esat bijis pretinieks šādam valsts atbalstam ASV.
Tolaik te darbojās citi puiši, es nevaru runāt viņu vietā.

Bet par ASV krīzi jūs nevainojat savu pēcteci Alanu Grīnspenu?
Es vispār nevienu nevainoju! (Smejas.) Diemžēl cilvēkus virza lieli dabas spēki. Tikai vēlāk visi sāk tīt filmu atpakaļ un jautāt – vai nevarēja rīkoties citādi? Un tā vienmēr.

Alans Grīnspens reiz izteicās, ka eiro ir nākotne tikai gadījumā, ja eirozona pārtaps vienotā valstī. Kādas ir jūsu domas?
Līdz vienai valstij ir diezgan tālu. Taču esmu pārliecināts, ka Eiropā krīzes situācijā jūtami pietrūka centralizētas uzraudzības. Arī te valdīja nekustamo īpašumu tirgus bums, turklāt auga budžeta deficīti. Un neviens par to nelikās ne zinis, iekams nogranda krīze. Īpaši jau Spānijā. Grieķijā bija drusku citādi, bet arī viņi pārāk daudz aizņēmās. Domāju, Eiropa ir guvusi mācību. Nepieciešama lielāka disciplīna, lai kopējā valūta funkcionētu.

Kas tieši jādara eirozonai?
Jāievēro noteiktie limiti. Kad veidoja ES, tika ieviests tā sauktais stabilitātes pakts – tajā skaitā atrunāti arī budžeta deficīta limiti. Taču praksē tos neievēroja. Tas ir viens no piemēriem, ka nepieciešama disciplīna.

Kāpēc neveidojāt karjeru Volstrītā pēc tam, kad beidzāt darbu ASV federālajās rezervēs?
Laikam nebiju pietiekami gudrs. (Smejas.)

Bet nopietni?
Saprotiet, manā jaunībā Volstrīta bija pilnīgi citāda. Tur bija lielas bankas, maz spekulatīvo darījumu ar banku līdzekļiem – tolaik tās neuzņēmās lielus riskus. Tāpēc visiem bija tāds šoks 70.gadu krīzes laikos. Es pats jaunībā nedaudz pastrādāju vienā no lielajām bankām. Bija interesanti. Bet es gribēju uzņemties lielāku atbildību, strādājot ASV valsts kasē. Tur bija interesantāk, pat neskatoties uz to, ka alga nebija nekāda lielā.

Jūs vairāk interesē valsts pārvalde?
Jā, kaut arī finansists, esmu puisis no valdības. Turklāt neesmu pārāk apmierināts ar pašreizējās valdības panākumiem. Tagad es tur negribētu būt. Valdība ASV ir iekūlusies lielās problēmās. Un zināmā mērā arī Eiropā. Es teiktu, ka vērojams globāls fenomens – demokrātiskās valdības ir pakļautas lielam spiedienam. Tas mani uztrauc.

Vai tad šādi noskaņojumi sabiedrībā nav cikliski?
Tiem jābūt cikliskiem, bet uzticības trūkums valdībām tagad ir aizgājis pārāk tālu. Īpaši tas redzams ASV. Mums patīk sacīt, ka amerikāņiem ir nosliece skeptiski vērtēt varu, bet pašlaik ir milzīgas ideoloģiskas domstarpības. Neuzticības līmenis, ciniskā attieksme – tas ne īpaši sader ar veselīgu demokrātiju.

Savulaik jūs entuziastiski atbalstījāt prezidentu Kenediju.
Kad Kenedijs kļuva par prezidentu, ikviens amerikānis bija entuziasma pilns. Pat republikāņi. (Smejas.) Visi ticēja, ka mums ir laba valdība, kas gatava nest uzplaukumu un laimi cilvēkiem, veidot labāku pasauli. Tolaik valdība bija vieta, kur gribējās strādāt, tāpēc es biju Kenedija administrācijā.

Tagad attieksme pret Obamas administrāciju ir gluži citāda. Mums regulāri notiek sabiedriskās domas aptaujas, kurās cilvēkiem jautā – vai uzskatāt, ka valdība lielākoties rīkojas pareizi? Kenedija laikā tam piekrita aptuveni 70% amerikāņu, tagad tikai 20% vai pat mazāk. Tā ir milzīga atšķirība. Un tas ir neveselīgs signāls. 

Kāpēc tā ir?
Acīmredzot ideoloģiskās atšķirības ir kļuvušas pārāk lielas – līdz pat necieņai. Es tiešām nezinu. Bet kā cilvēki attiecas pret valdību Latvijā?

Lielākoties arī skeptiski. 
Tas vēl nekas – galvenais, lai skepticims nepāraug cinismā.

Brauc un tievē ar KNAB!

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Analīze

Pretkorupcijas biroja vadošajos amatos Jaroslavs Streļčenoks uzaicinājis cilvēkus, kuriem ir pamatīga parādu nasta, un darbu viņi apvieno ar haltūrām

Agrā trešdienas rītā esam Ziepniekkalnā, kur bieži sastopamas mācību automašīnas. «Kāds baigi satraucies izskatās! Neuztraucieties, es jums palīdzēšu,» man pirmo reizi sēžoties pie auto stūres, mierina instruktors Jānis Roze, būdīgs skūtgalvis. Izstāsta, kā pārslēdzami ātrumi, darbināms sajūgs, grozāmi spoguļi.

Taču šis patiesībā nav stāsts par autobraukšanu – Jānis Roze ir augsta KNAB amatpersona, kuras identitāti birojs ļoti sargā. Līdz šim žurnālistiem nav izdevies satikties ar biroja iekšējās drošības nodaļas vadītāju un KNAB priekšnieka vietnieku korupcijas apkarošanas jautājumos. Arī man intervija tiek atteikta. Tāpēc uzdodos par autoskolas kursanti un pa telefonu piesakos braukšanas mācībām pie Rozes, lai pārliecinātos, ka paralēli darbam KNAB viņš tiešām strādā par instruktoru. 

Braukšanu ar slepeno amatpersonu esmu sarunājusi, kaut arī man nav tā dēvēto balto tiesību, kuras pirms braukšanas stundām izsniedz CSDD. Roze atzīst, bez tām braukt nedrīkstu arī instruktora klātbūtnē, taču, «ņemot vērā, ka pa pilsētu nebrauksim, tikai iepazīsim automašīnu, nedaudz pārkāpsim noteikumus». Instruktoram skaidroju – vēlos saprast, vai man ir saderība ar stūri, pirms tērēties autoskolā. 

Pabraukājam gar uzņēmumu Dzintars, un Roze aicina «paaugstināt adrenalīnu», iekļauties blīvākā satiksmē starp citām mašīnām un sabiedrisko transportu.

«Slepenais» instruktors

Pērn pavasarī pēc KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka uzaicinājuma Roze pameta darbu Drošības policijā, lai sāktu vadīt biroja iekšējās drošības nodaļu, kuras iepriekšējā vadītāja Sanita Zandersone-Reisa nesaskaņu dēļ aizgāja no darba. Amata viens no pienākumiem – dienesta pārbaudes par darbinieku iespējamiem pārkāpumiem. Kopš šā gada februāra Roze pilda arī KNAB priekšnieka vietnieka pienākumus korupcijas apkarošanas jautājumos. Agrāk šajā amatā strādāja Juta Strīķe, kuru Streļčenoks vairākkārt mēģinājis atbrīvot no darba, tagad pazeminot līdz galvenās speciālistes amatam juridiskajā nodaļā. Strīķes vietā Streļčenoks vēlējās redzēt savu studiju biedru, Drošības policijas izmeklētāju Aldi Višņevski, kurš piedāvājumu pieņēma, bet, kad tiesa atcēla Streļčenoka lēmumu par Strīķes atbrīvošanu, viņš atgriezās vecajā darbavietā.

Līdztekus tik atbildīgiem amatiem KNAB Jānis Roze atrod laiku, lai strādātu autoskolās – braukt ar kursantiem rītos un vakaros, kā arī brīvdienās viņš māca Cresco un Baltik Pūcēns, bet autoskolā Vanags man pastāsta, ka otrdienu un ceturtdienu vakaros Roze pasniedz teoriju skolas filiālē Baldonē. CSDD informācija liecina, sešos mēnešos (līdz marta beigām) Roze 14 cilvēkus mācījis braukt, bet 33 pie viņa skolojušies teorijā.

Kad pēc braukšanas ar Rozi atkal sazvanos, lai iztaujātu, kā izdodas savienot darbu KNAB ar autobraucēju mācīšanu, saruna beidzas īsti nesākusies. «Uz doto brīdi es droši vien nekādus komentārus nesniegšu,» Roze noliek klausuli un turpmāk uz zvaniem un īsziņām vairs neatbild. Rozes slepenā statusa dēļ viņa amatpersonas deklarācija nav publiski pieejama, taču neoficiāla informācija liecina – jaunajam KNAB darbiniekam ir lielas parādsaistības. Kādas tās ir, neizdodas noskaidrot arī ar KNAB preses sekretāres starpniecību. 

Pirmajā pusotru stundu garajā braukšanas reizē Roze gan no manis naudu tā arī nepaņem. Lai gan autoskolā esmu informēta, ka 9 eiro par vienu akadēmisko 45 minūšu stundu jeb 18 eiro par divām jāmaksā tieši instruktoram, Roze saka: «Tur ir tāda opcija, ja ejat uz Vanagu, jums ir brīvas braukšanas reizes.» Tātad, ja sākšu mācīties un izvēlēšos viņu par instruktoru, pirmo iespēju jau būšu izmantojusi. 

Tievēšanas eksperte

Roze nav vienīgā jaunā KNAB amatpersona, kas pienākumus birojā apvieno ar citiem darbiem. 2013.gada rudenī KNAB priekšnieks atbrīvoja no amata juridiskās un personālvadības nodaļas vadītāju Ilzi Dravenieci, vēlāk konkursā bez rezultāta meklēja jaunu vadītāju reorganizētajai juridiskajai nodaļai, bet šā gada februārī šim amatam izraudzījās juristi Ievu Otomeri. Viņa uz vairākiem gadiem pameta KNAB un strādāja advokātu birojā  Eversheds Bitans, bet iepriekš bija KNAB valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļas galvenā speciāliste. Šo nodaļu savulaik vadīja pašreizējā KNAB priekšnieka vietniece llze Jurča, bet viņas vietnieks tolaik bija Streļčenoks.

Otomeres amatpersonas deklarācija rāda ievērojamas parādsaistības – 187 387 eiro, turklāt kopš darba attiecību pārtraukšanas ar KNAB 2010.gadā tās sarukušas tikai par 13,5 tūkstošiem eiro. Iespējams, lielie parādi ir iemesls, kāpēc jāmeklē iespējas piepelnīties.

Trešdienās pulksten 12 klubā Figūras draugi kādā ēkā Stabu ielā Otomere cilvēkiem stāsta, kā tikt pie slaida auguma. Aizvadītajā nedēļā, kad viesojos klubā, esam trīs klausītājas. «Kādus likumus jūs ievērojat attiecībā uz dārzeņiem apjoma ziņā?» mums jautā KNAB amatpersona, savu stāstījumu raiti berot kā pupas, izvaicājot par graudaugu ēšanas paradumiem un arī alkohola lietošanu. Pati jau trīs gadus alkoholu nelieto nemaz, taču, ja atsāktu, tad alus dēļ. «Tas rūgtums ir vienkārši dievīgs,» atmiņās dalās tievēšanas eksperte, vienlaikus uzsverot, ka liesākais no alkoholiem ir arī lielākais apetītes rosinātājs.

Pēc nepilnas stundas Otomere nodarbību beidz. «Nākamreiz es no jums sagaidu kilogramu mazāk!» Kad jautāju par iestāšanos klubā, Otomere aicina ar cenām iepazīties mājaslapā, tagad esot atlaide pirmajai maksai – 13 eiro parasto 20 vietā. Pēc tam viena nodarbība maksā 7 eiro. Otomere stāsta, ka ar konsultēšanu nodarbojas jau divus gadus. Pati notievējusi par 34 kilogramiem un «nolēmu iedvesmot citus, ka viss ir iespējams». Nodarbība ilgst 45 minūtes, jo «visiem ir darbi, skriešana». Uzņēmums viņai nepieder, bet gan citai nodarbību vadītājai, kas arī norādīta mājaslapā.

Vadība problēmas nesaredz

KNAB vadība amatu savienošanā neko nosodāmu vai nepieļaujamu nesaskata. Gada laikā birojā pieņemti 11 lēmumi par amatu savienošanu gan augstākām amatpersonām, gan darbiniekiem. KNAB priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam nav laika atbildēt uz jautājumiem, bet klātienē komentārus sniedz viņa vietniece Ilze Jurča. «Pieļauju, savā pusdienlaikā mēs katrs nodarbojamies ar lietām, kas saistītas ar privāto dzīvi – ejam pie ārsta, uz masāžu, varbūt uz jogu,» biroja juridiskās nodaļas vadītājas konsultāciju biznesu komentē Jurča, atgādinot par privātās dzīves neaizsakaramību. 

KNAB priekšnieka vietniece šaubās, ka Otomeres dalību svara vērotāju pulciņā var nodēvēt par nodarbību vadīšanu. «Esat 100% pārliecināta, ka viņa vada šīs nodarbības?» Jurču nepārliecina ne tas, ka Otomere kluba mājaslapā norādīta kā nodarbību vadītāja, ne manis stāstītais par kursos redzēto. Jurča saka – pati savulaik ir līdzīgu pulciņu apmeklējusi, tajā cilvēki vienkārši dalās ar personīgo pieredzi. Lai vai kā, viņai neesot pienākuma uzraudzīt amatpersonu privāto dzīvi, bet hobijs ar vadību nav jasaskaņo.

Par Rozes darbu autoskolās Jurča uzsver – KNAB ir vērtējis, vai šāda amatu savienošana neradīs interešu konfliktu, netraucēs pildīt tiešos pienākumus un nebūs pretrunā ar nozares ētiku. «Tas ir izvērtēts un atļauja dota.» Jautāta, vai tādā veidā netiek pārkāpts Rozes slepenības statuss, biroja priekšnieka vietniece saka – žurnālisti, sabiedrībai atklājot nepubliskojamas amatpersonas vārdu, savu darbu jau esot padarījuši, «es neredzu, kādi tur vēl varētu būt riski». Rozes nenākšanu uz interviju Jurča nesauc par slēpšanu – vienkārši biroja šefs neesot vietnieku pilnvarojis sarunai.

Mūs uzvarēt grib visi

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Pusdienās

Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš uzskata – komandas lielākā problēma ir pārcenšanās

Kafejnīca Arēnā Rīga ir klusa. Tā darbojas pasākumu laikā, tāpēc «pusdienas» man ir līdzi – svaigi spiesta apelsīnu sula un burkānu sula. Uzbrucējs Kaspars Daugaviņš izvēlas pirmo. Viņam nupat beidzies treniņš, un par at-mosfēru izlasē stāstīt nav jāmudina. «Spēlēt izlasē – tie ir svētki. Katrs esam savā pasaules malā, tāpēc kopā uzspēlēt ir prieks. Visi esam arī labi draugi, un, kad satiekamies, iet jautri. Pirmajā treniņā gan vairs nav nekādas bakstīšanās ar nūjām. Jāspēlē.» Komandu viņš dēvē par perspektīvu. Jā, trūkstot pieredzes un pārliecības, taču «tas ir labs sākums – braukt uz pasaules čempionātu ar jaunu izlasi un mēģināt noturēt spēles līmeni». Uz jautājumu, kura spēlētāja pietrūks visvairāk, Kaspars smaida: «Visu! Trūkst ikviena! Latvijas hokeja resursi kopumā taču nav nekādi lielie.»

Izlasei nepievienosies NHL spēlētājs Zemgus Girgensons, kurš sācis atkopties no traumas. Daugaviņš uzsver, ka Zemgus ir viens no retajiem latviešiem, kurš spēlē pasaules spēcīgākajā līgā un ir galvas tiesu stiprāks par daudziem, taču «labi spēlētāji ir arī Mārča [Karsums], Kulda un Bārtulis un vēl rinda». Atceroties Zemgus pievienošanos izlasei pērn olimpiskajās spēlēs Sočos, Kaspars stāsta, ka būt zvaigznei nav tik viegli. «Jo uz tevi tiek pavērsts liels mikroskops, un gaida daudz. Brīnumus.»

Daugaviņš ilgi spēlējis Amerikā, tāpēc nojauš, ka Ronaldu Ķēniņu uz čempionātu nesagaidīt. Ja Ķēniņa pārstāvētā komanda nedabūs Stenlija kausu, visticamāk, braukšot cīnīties par Kaldera kausu – AHL augstāko apbalvojumu. Tieši to Kaspars ieguva 2011.gadā, spēlēdams Bingemtonas Senators sastāvā. Savukārt ar Bostonas Bruins viņš sasniedza Stenlija kausa finālu.

Pārbaudes spēlēs lielākoties latvieši zaudēja. Norvēģijai pat ar 7:3. «Jā, švaki, taču svarīgi, ka treneris redzēja, kā mēs reaģējam uz spēli, kad iet sūdīgi. Un saprata, kur piestrādāt.» Visu pagājušo nedēļu tika labotas kļūdas, strādāts pie taktikas. Un re – pagājušās nedēļas nogalē vinnēja Slovākiju abās pārbaudes spēlēs. Kaspars tajās iemeta trīs vārtus. Viņš nesapriecājas, jo pirms čempionāta «jābūt gan pacēlumam un ticībai, ka var labi nospēlēt, gan spriedzītei, kad zini, ka nav viss simtprocenti kārtībā».

Pirmie pretinieki latviešiem būs kanādieši. «Neviens negaida, ka Latvija uzvarēs. Cer, bet negaida,» saka Kaspars un atgādina par unikālo Latvijas un Kanādas (1:2) maču pērn Sočos. Ārzemju mediji rakstīja, ka Kanāda knapi paglābusies. Vārtsargs Kristers Gudļevskis atvairīja 56 ripas. Kaspara nebija laukumā, jo pirms spēles saslima, taču saprot, kā radās tāds rezultāts: «Neviens negaidīja, ka vinnēsim. Mums nebija psiholoģiskās nastas, ka jāuzvar. Vienkārši ej un sities, un baudi hokeju. Spēlē ar milzīgu pašatdevi, saliedētību. Pāris epizodēs jau kanādieši mūs vazāja kā bērnus, un sāpīgi bija zaudēt, bet tomēr arī prieks – varam!»

Kur tad tā varēšana pazūd, tiekoties ar vājākām komandām? Pagājušajā čempionātā vinnēja spēcīgos somus, amerikāņus, bet baltkrievus – nekā. «Jo pārcentāmies. Tā ir Latvijas izlases problēma – pārcenšanās. Zini, ka vajag vinnēt, liela atbildība, un tā centies, ka aizmirsti domāt.» Lai tā nenotiktu, esot savā starpā jārunā, jānoskaņojas. Nedrīkst aizmirst plānu, ko uzliec pirms spēles. «Un tas ir – iesist pirmajiem. Kad iemet pretinieks, steigā mēģina tos atgūt, un ielaiž vēl vienus. Nevajag visu uzreiz izdarīt. Mierīgi! Spēlē ir sešdesmit minūtes.»

Šogad izlasei jauns treneris – Aleksandrs Beļavskis. Kaspars viņu raksturo kā tolerantu. Uz spēlētājiem nekliedzot, jo «zina – ar to mūsdienu sportā kaut ko grūti panākt». «Jāizrunājas, jāsaprot un jāatrod vidusceļš.» Iepriekšējais izlases treneris Teds Nolans darbojies kā psihologs, taktisko jomu uzticot palīgiem. «Teds mācēja motivēt, pie lieliem sūdiem savākt un pateikt: nekas traks nav noticis, svarīgākais ir priekšā. Tā bija liela uzvaras atslēga.»

Kanāda, Čehija, Zviedrija, Šveice, Vācija, Austrija un Francija. Tās būs Latvijas pretinieces. Saku Kasparam, ka vismaz vienu spēli jau nu gan latvieši skatīsies – 4.maijā, svētku dienā. Ar Zviedriju. Kaspars nemaz nav pievērsis uzmanību šim datumam. Viņš domā tikai par pirmo spēli. «Mūsu uzdevums ir iegūt katrā spēlē vismaz trīs punktus, sasniegt ceturtdaļfinālu un noturēties A grupā,» saka Kaspars un nevēlas prognozēt, kā čempionātā veiksies. Par vienu komandu tomēr atļaujas izteikties – Šveici, jo pats savulaik spēlējis tās klubā HC Geneve-Servette. Šo izlasi, viņaprāt, būtu pa spēkam uzvarēt, jo vismaz Sočos tas izdevies. Un pats piebilst: «Tikai viens «bet» – olimpiādē bija Latvijas izlasei pilns sastāvs līderiem. Šveice gribēs atspēlēties. Skauž taču, ka ne tiem latviešiem savas spēcīgas iekšējās līgas, paši spēlē dažādos ārvalstu klubos, bet atbrauc un paņem priekšā viņu izlasi!» Daugaviņš ar Šveices spēlētājiem ir labās attiecībās un zina, ka pēc Sočiem treneri par zaudi «iedevuši iekšās». «Mūs uzvarēt grib visi. Izdzīt no A grupas. Jo – kā tas var būt, ka tik maza valsts bez nekādas hokeja infrastruktūras turas tajā tik ilgi.»

Braukt uz čempionātu ar izlasi Kaspars gribējis no bērnības, kad spēlēja hokeju uz dīķa ledus Berģos. «Nošķūrējām un dragājām. Pie televizora gaidīju spēles. Katra jauna hokejista pirmais sapnis ir Latvijas izlase, pēc tam – NHL.» Kaspars bijis vairākos pasaules čempionātos, un tas esot gluži kā sākt jaunu sezonu: ja negāja savā klubā, tad čempis ir otra iespēja pierādīt sevi. Labi spēlējot, var arī tikt pie kontrakta ar kādu klubu. Pāri visam, protams, ir lepnums par valsti. «Spēlēt izlasē – goda lieta! Un, ja vēl tādi līdzjutēji. Svētki!» Kaspars nezinot nevienu latvieti, kurš negribētu braukt uz čempionātu. «Vienkārši sports kļūst agresīvāks, ātrāks, un traumu ir daudz. Tas pats Karsums ļoti gribēja braukt, bet celis viņam stipri cietis. Spēlēt varētu, bet darītu to piesardzīgāk, lai nesabeigtu sevi pavisam. Tad jēga maza, jo nav simtprocentīgas atdeves.»

Drīz pēc čempionāta Kasparam paliks 27 gadi. Ko tāds vecums nozīmē hokejā? Kaspars smejas: «Tas laikam ir prime time*. Jauns, spēcīgs, un ir arī pieredze. Visaugstākajā punktā. Vai es esmu? Cenšos.» Tas, ka viņš tagad spēlē Maskavas Dinamo sastāvā, nenozīmē, ka par NHL vairs nedomā. «Protams, gribētu tur spēlēt. Un gribēšu, kamēr vien spēlēšu hokeju.»

Kā ir dzīvot pilsētā, kur uz ielas nogalina varai neērtu politiķi Borisu Ņemcovu? «Negribētu politiku jaukt ar sportu. Maskava ir piecpadsmit miljonu pilsēta. Par to uzzināju ziņās, tāpat kā daudzi. Es tur neko nevarēju izdarīt. Jā, es neatbalstu karu Ukrainā, taču tas neliedz spēlēt Eiropas labākajā līgā hokeju.» Iespējams, tās divas stundas, kurās cilvēki skatīsies hokeju, likšot aizmirsties dzīves problēmām. «Hokejs, tāpat kā māksla, ir izklaides bizness. Ir, kam patīk iet uz teātri, ir – kam uz sportu. Abi labi. Man, piemēram, patīk ar sievu uz teātri aiziet. It īpaši uz Improvizācijas teātri.»

Pēc intervijas Kaspars dodas pusdienās. Ēdienkarte sezonai atbilstoša: rīsi vai makaroni, sautēti dārzeņi un vistas gaļa. «Ļoti jāskatās līdzi, ko ēdu. Spēlējot Šveicē, iegaršojās viņu šokolāde.» Arī nekādas biezzupas ar saldo krējumu viņam «nespīd». Patlaban ķermeņa svars ir optimālais, audzēt nevajadzētu. Kasparam patīk gatavot. Kad beigsies sezona, varēs meistarot burgerus ar kraukšķīgu bekona šķēli.

* Labākais laiks – angļu val.

Ēdienkarte

Apelsīnu sula
Burkānu sula

Patiesības iznīcinātājs

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Komentārs

Arī Rietumos aizvien vairāk sāk satraukties par Putina informācijas karu

Putins ir patiesības pretmets. Tas nav tāpēc, ka viņš melo – jēdziens «meli» tomēr ietver sevī arī ideju, ka ir kāda patiesība, kuru meli slēpj vai sagroza.

Putina režīma uzsāktā informatīvā kara mērķis ir nevis sagrozīt patiesību, bet gan iznīcināt tās iespējamību. Jo, kad nav vairs patiesības, tad nav arī vairs taisnības, un paliek tikai vara. Ne velti šogad vislasītākā grāmata par Putina informācijas politiku ir Pītera Pomeranceva (Peter Pomeratsev) stāsts par saviem Krievijas valsts televīzijā pavadītajiem gadiem ar biedējošo nosaukumu: Nekas nav patiess un viss ir iespējams (Nothing Is True and Everything Is Possible).

Aizgājušajā nedēļas nogalē Lenarta Meri ārpolitikas un drošības konferencē Tallinā Krievijas pieteiktais informācijas karš bija viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem, jo tikai pēdējā gada laikā rietumnieki ir sākuši apjaust šā kara mērogu un nozīmību, turklāt sāk aust nelāgā atziņa, ka mūsu puse patlaban zaudē. Kā trāpīgi teica Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkēvičs, «viena puse spēlē futbolu, bet otra regbiju un tad vēl pa starpu arī nodarbojas ar grieķu-romiešu cīņu».

Krievija pārvērtusi informāciju par ieroci, kura galvenais uzdevums ir iznīcināt tās mērķu spējas pretoties. Krievijā tas nozīmē pārliecināt iedzīvotājus par Putinu kā lielvalsts slavas atjaunotāju, un tas viņa propagandas aparātam ir izdevies. Kā teica respektētā Levadas centra analītiķis Aleksejs Levinsons, noturīgi augstie Putina reitingi neatspoguļo atbalstu viņam personīgi, jo par citām viņa darbības jomām, piemēram, ekonomiku, cilvēki ir kritiski. Augstie reitingi ir veids, kā iedzīvotāji izsaka atbalstu domai, ka Krievija kā lielvalsts ir līdzvērtīga ASV, bet Kremlim tas ir izdevīgi, jo padara iedzīvotājus pasīvus. Levinsons teica, ka televīzijā redzētais «sniedz veldzi viņu svelošajai dvēselei», un mūzikas kritiķis un Krievijas vērotājs Artjoms Troickis atzina, ka krievi ir «deleģējuši savu laimi valstij» – pat ja pašiem iet briesmīgi, vismaz valsts izslienas staltāk.

Rietumos Kremļa informācijas ierocis grauj sabiedrības uzticību valstij un tās politiskajiem līderiem. Esam dzirdējuši brīdinājumus par šādu stratēģiju no vairākām Latvijas amatpersonām, taču tā nav tikai mūsu problēma. Televīzijas kanāls, kura nosaukums savulaik bija Russia Today un kas centās sniegt pozitīvu skatu par Krieviju ārzemniekiem, ir pārdēvēts par RT un par Krieviju vairs daudz neziņo. Tā galvenais saturs tagad ir negatīva informācija par Rietumiem. RT galvenā redaktore Margarita Simonjana savulaik teikusi, ka «objektivitāte neeksistē», un viņas vadītais kanāls strādā vaiga sviedros, lai šo doktrīnu realizētu, radot platformu visdažādākajiem ērmīgu uzskatu paudējiem. Gala beigās, ja patiesība nepastāv, kāpēc neziņot, ka ASV dod rīkojumus Ukrainas valdībai nodarboties ar krievu etnisko tīrīšanu no Rietumukrainas vai ka CIP radīja ebolas vīrusu?

Diemžēl laikā, kad cilvēku uzticība gan valdībām, gan tradicionāliem medijiem ir zema, šādas sazvērestības teorijas atrod dzirdīgas ausis pat Rietumos. Turklāt RT ir ļoti aktīvs internetā. Tas veiksmīgi izplatās caur sociālajiem medijiem un apgalvo, ka ir pirmais YouTube kanāls, kurš sasniedzis 2 miljardus skatījumu.

Kā cīnīties pret šo melu, puspatiesību un izgudrojumu viesuļuguni? Klasiskā atbilde – jādod iespēja lasītājiem un skatītājiem iepazīties ar patiesību, jo tā uzvarēs melus.

Nav šaubu, ka ir jānodarbojas ar Kremļa propagandas atspēkošanu, taču vairākiem konferences dalībniekiem bija bažas, vai ar to vien pietiks. Diemžēl daudzi nemaz negrib dzirdēt patiesību. Levadas centra darbinieka Levinsona uzskatā liela daļa Krievijas iedzīvotāju saprot, ka televīzija izplata melus, bet viņiem ir vienalga. Nesenā aptaujā gandrīz 40% teikuši, ka zina – Ukrainā atrodas Krievijas bruņotie spēki -, tomēr šobrīd nebūtu vēlams to atzīt.

Citus ir grūti sasniegt. Facebook un Google nerāda saviem lietotājiem neitrālu informācijas plūsmu. Interneta milžu algoritmi analizē, uz kādām saitēm katrs lietotājs klikšķina, un tad dod viņam vairāk tādu materiālu. Ja kāds reiz noskatās dažas RT sazvērestības teorijas, Facebook viņam rādīs aizvien vairāk tādu materiālu, un beigās viņš pat varētu nezināt, ka pastāv arī citas versijas.

Ko darīt? Pomerancevs iesaka taisīt tādu saturu, kādu Krievijas mediji nevar – par cilvēku īsto ikdienas dzīvi. Igaunijas vēstnieks Krievijā Jiri Luiks aicina atgūt pārliecību par Rietumu vērtībām un nekautrēties tās paust: Ukrainas lēmums nosodīt komunismu esot pamanīts arī Krievijā. Londonas City University profesors Alens Railijs, viens no ietekmīgākajiem ekspertiem par Gazprom konkurences pārkāpumiem, iesaka ķerties pie naudas avotiem, atmaskot un tiesāt Kremļa korumpantus.

Droši vien nav tikai viens veids, kā cīnīties pret Krievijas informācijas ieročiem. Taču par šo jautājumu ir jāsāk domāt daudz aktīvāk un radošāk, jo «informācija iedarbojas kā neredzama radiācija», kā rakstīts kādā Krievijā izdotā propagandas kara rokasgrāmatā. «Iedzīvotāji pat nejūt, kā tā uz viņiem iedarbojas, un valsts neieslēdz savu pašaizsardzības mehānismu.»

Komentārs 140 zīmēs

Saskaņas deputātei nepatikšanas. Regīna Ločmele-Luņova, kuru tur aizdomās par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noliks mandātu.

Vētra prezidentūrā. Pēc neparasti asas tikšanās Rīgā ar kolēģiem Grieķijas ministrs nobīdīts malā sarunās par eirozonas palīdzības programmu.

Zaļais sviests. No konservatīvās ZZS ievēlētā Iveta Grigule iestājusies Eiropar­lamenta liberāļu frakcijā. 

Kalpotājs Lembergs

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Komentārs

Prezidenta meklēšanas drudzis parāda oligarhu varas turpmāku mazināšanos

Prezidenta meklētāju zoodārzā nervozs drudzis. Valdības koalīcijas partijas bija paziņojušas, ka vienošoties par kopīgu amata kandidātu līdz 11.maijam. Taču pagājušonedēļ uzzinājām, ka līdz 11.maijam Zaļo un Zemnieku savienība tikai nosaukšot vienu savējo. Kad tad vienosies ar pārējiem partneriem? Un vai ZZS vispār var vienoties par savu kandidātu?

Butaforiskā «premjerministra kandidāta» Aivara Lemberga lojālisti varētu mēģināt stāstīt, ka ZZS nosauktais 11.maijā tad droši vien automātiski kļūšot arī par visas koalīcijas kopīgo kandidātu. Taču diezin vai šādu «pozitīvistu» būtu daudz.

Pat kādreizējos kabatas «zaļos zemniekus» Lembergs vairs nespēj savākt. Rīvēšanās apvienībā nupat sasniegusi vēl necik sen neiedomājamu līmeni – pret vareno Puzes ģenerāli publiski nostājas nu jau pat pelēkzaļš virsnieciņš no apvienības kādreiz vertikāli disciplinētajām rindām, turklāt runā pretī augstā valsts interešu tonī.

Svētdien TV3 raidījums Nekā personīga vēstīja, ka Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks faktiski pasludinājis par pretvalstisku Lemberga pretdarbību aizsardzības ministram Raimondam Vējonim un bez aplinkiem norādījis uz viņa interešu sakritību ar Krievijas interesēm.

Paslavējis «zaļo» iespējamo kandidātu Vējoni, Silenieks paziņoja, ka viņš nepatīkot Lembergam un arī Krievijai esot nevēlams. «Tas tikai mūs stiprina un mūs priecē. Ka ir arī viedokļi, kas nesakrīt ar valsts politiku,» Silenieks nezin kāpēc priecājās.

Silenieks nekad nav bijis neapdomīgs avantūrists, pat otrādi – vienmēr rādījis labu konjunktūras ožu un vēl necik sen bija viens no Lemberga viedo lēmumu skaidrotājiem tautai, par ko arī ticis atalgots ar labiem amatiem valsts uzņēmumu padomēs. Ja pieņemam, ka politiskā oža viņam arvien kārtībā, viņa krasais disidentisms var būt Lembergam pat ļaunāku vēstošs nekā Ventspils bākas Putina progresējošā nespēja kontrolēt savas spēka struktūras.

Grūti nosaukt citādi kā par Lembergam pazemojošu publisku karošanu ar kaut kādu tur Silenieku. Ventspils saimnieka pasludināto ienaidnieku līmenis līdz šim bijis – «amerikāņi», NATO «okupanti», «Brisele», Soross vai Valdis Dombrovskis, kuru globālajām it kā sazvērestībām viņš te, Latvijā, bliežot pretī drosmīgi kā Ventspils bruģa flīze vai parādes govs.

Bet te – «viņš [Silenieks] uz mani ir ļoti apvainojies», bet «man nav viņam jākalpo, lai viņš arī turpmāk dzīvotu vēl zaļāk», Lembergs pirms nedēļas čīkstulīgi taisnojās īpaši sasauktā preses konferencē, papriekš atgādinājis, ka nepateicīgais «zaļi dzīvotājs» ticis «iekārtots ļoti labā amatā Rīgas brīvostā». Sak, izauklēju, muļķis, čūskulēnu azotē. (Bezpalīdzības iespaidu tikai pastiprināja viņa pāķiski putiniskais jociņš, ka «man patīk sievietes un man nepatīk neviens vīrietis, tā ka arī Vējonis ir starp tiem».)

Politiskās vadības un iniciatīvas grožu slīdēšanu no rokām Lembergam nepalīdz noslēpt arī prezidenta pseidokandidātu dāsnā bārstīšana. «Zaļajiem» nu būtu viņam nepieņemamais Vējonis, taču pat «zemnieki» paguvuši izlikt uzreiz trīs – Jāni Dūklavu, Uldi Auguli un Andri Rāviņu -, vēl pirms Lemberga Latvijai un Ventspilij iepīkstējās par savu tikpat iedvesmojošo Gundaru Daudzi, kaut gan šai pagasta partijai kopumā esot padomā veseli četri un laikam vēl arī rezerves ritenis Uldis Sesks no Liepājas. Un pat Māri Riekstiņu – Latvijas vēstnieku «okupantu» NATO! – Lembergam sagribējies par kandidātu krietni pēc tam, kad iespējamo atbalstu viņam jau apspriedusi Putina partijas līgumpartnere Saskaņa.

Kandidātu mudžeklī ērti jūtas laikam vienīgi plakātu «Egils Levits» virs galvas pacēlusī Nacionālā apvienība, kura šo amatu sev ne kāro, ne plāno. Taču Lembergs nevar droši rēķināties ar manīgo konjunktūristu izpalīdzīgu roku, ja kopējais spēku salikums būs viņam par sliktu.

Izredzes pašai nokampt krēslu Pilī laikam arvien rēgojas arī Solvitai Āboltiņai, kuras Vienotībai bez viņas nīstās Sandras Kalnietes esot vismaz pusducis labāku iespējamo kandidātu ar Arti Pabriku priekšgalā, un jebkādās vienošanās ar Lembergu viņa vadītos no pirmām kārtām savām, ne viņa interesēm. Kas tur vēl – Artusa Kaimiņa un Daiņa Liepiņa publiskajā telpā izkonkurētais partijas biedrs Mārtiņš Bondars un Ingunas Sudrabas pastarpināti pilnvarotais Gunārs Kūtris? Ineta Ziemele, kas māca, ka prezidentam esot jāizriet no Satversmes, tātad laikam no Satversmes tiesas?

Jā, var piekrist tiem, kuri šausminās, ka politiķi Valsts prezidenta amata kandidātu meklējumus pārvērtuši par apkaunojošu farsu. Taču, lai cik neglīti simptomi, šis drudzis liecina par veselīgu pavērsienu Latvijas politikā – izčākst pēdējais no savulaik vairākiem vareniem «varas centriem», kuru darījumu rezultātā dabūjām gan prezidentus, gan valdības, pēc bija izspēlētas demokrātiska paskata izrādes tautas muļķošanai.

Tagad jau Lemberga mēģinājumi režisēt kārtējo izrādi liek viņam pašam izskatīties muļķīgi. Ir akūti nepieciešams nākamais, ļoti vienkāršais solis viņa un citu šā teātra spēlētāju ciešanu atvieglošanai un Latvijas politikas procesa atveseļošanai – atklāts balsojums Saeimā arī par Valsts prezidentu. Visiem būtu labāk.

Komentārs 140 zīmēs

Tiesnešu virsaiši izvēlas stagnāciju. Augstākās tiesas plēnums nolēmis virzīt apstiprināšanai Saeimā līdzšinējo priekšsēdētāju Bičkoviču.

Ušakova pieticība. Par Maskavas naudu Rīgā būšot tikai uguņošana 9.maijā, kam būtu jākļūst par Latvijā svinamu dienu, vēsta domes priekšsēdētājs.

Maskirovka? Putina motociklistu brauciens uz Berlīni var būt uzmanības novēršanai kā pērnvasar pirmais «humānais konvojs» Austrumukrainā.

Neatkarības sajūtas

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

1990.gada 4.maija deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu saviļņoja daudzus. Kādas emocijas ņem virsroku, domās apkopojot aizvadītos 25 neatkarības gadus? 


Jūsuprāt, kādā mērā Latvija ir izmantojusi visas attīstības iespējas un potenciālu kopš neatkarības atjaunošanas?

Lūdzu, atzīmējiet skalā no 1 līdz 10, kur 1 – nemaz nav izmantojusi, 10 – izmantojusi vispilnīgākajā veidā

Jūsuprāt, kuri ir «zelta laiki» Latvijai?



 

Aptauja veikta internetā 28.aprīlī. Atbildēja 1060 respondentu

Es nevīlos

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Viedoklis

Svētku brīdī vērts saskatīt savu vietu valstī

Teju visu ceturtdaļgadsimtu, kopš 1990.gada 4.maijā par liela soļa tiesu pietuvojāmies Latvijas brīvvalsts atjaunošanai, augstākās vai zemākās toņkārtās mūsu sabiedriskajās sarunās pārāk bieži dzirdam atziņas par vilšanos savā valstī.

Vēl pavisam nesen kādā televīzijas sarunu raidījumā savas – divdesmitpiecgadnieku –  paaudzes lielo vilšanos pauda kāds mūziķis. Lai arī ne pirmo reizi dzirdēju par valsti un vilšanos, tas man īpaši palika prātā un lika aizdomāties par teiktā jēgu. Laikam jau tādēļ, ka tā ir paaudze, kas pilnībā uzaugusi brīvā Latvijā un kas gandrīz varētu būt manu bērnu vecumā. Un jau tik dziļi vīlusies…

Vārdi «vilties» un «vilšanās» nozīmē kaut kā iecerēta, plānota vai solīta nepiepildīšanos. Tālāk gan rodas papildu jautājumi – pašu iecerēta vai kāda cita iecerēta priekš mums, pašu plānota vai citu ieplānotā mūsu vietā, citu vai pašam sev solītā nepiepildīšanās?

Interesanti, kas gan ir tas, ko tāds divdesmit gadu slieksni nesen pārkāpis cilvēkbērns ir cerējis, plānojis un saņēmis solījumā, tomēr nav ieguvis. Tādēļ ir tik sarūgtināts un jau paspējis apvainoties tieši uz valsti, nevis uz kādu konkrētu solītāju vai plānotāju. 

1990.gada maijā es mācījos vidusskolas priekšpēdējā klasē. Tālaika notikumiem aizrautīgi sekoju līdzi, tomēr neatceros, ka kādā no sabiedrisko organizāciju, parlamenta vai valdības dokumentiem tieši man kāds solītu, ka pēc gada es noteikti iestāšos augstskolā, ka vēlāk man noteikti būs labs darbs, mājoklis, ģimene un vispār laba dzīvošana. Turklāt tas viss nāks tāpat vien, bez īpašām pūlēm, smaga darba un pašas pieļautām kļūdām.

Neko tādu neviens man un arī nevienam citam nesolīja. Vienīgais, ko mums tiešām solīja, ko mēs paši neatlaidīgi prasījām un ko arī vēlāk dabūjām, bija brīvība. Brīvība nozīmēja brīvu valsti – politisko un saimniecisko brīvību, kā arī brīvību katram pašam veidot savu dzīvi un atbildēt par savām izvēlēm, jo nu tās varēji izdarīt pats, nevis totalitāra valsts tavā vietā. Turklāt līdz ar brīvību nāca arī atbildība visiem kopā veidot pašiem savu valsti. 

Ja mēs katrs tagad pie sevis klusībā un tā pavisam godīgi izietu cauri savas dzīves pēdējiem divdesmit pieciem gadiem, vai tiešām tā būtu pilnīga vilšanās – cerētā, solītā un plānotā nepiepildīšanās? Ja nu tomēr tie nav bijuši mūsu dzīves paši sliktākie divdesmit pieci gadi, tad kāpēc tik bieži un publiski gaužamies, ka mūsu valsts ir pilnīga izgāšanās un vilšanās?

Ja man, tev un arī kaimiņam ir tīri labi gājis šajā gadsimta ceturksnī, tad laikam jau tomēr arī atjaunotajai valstij ir tīri labi gājis. Valsts jau veidojas no mūsu visu dzīvēm. Mēs nedzīvojam pilnīgi atrauti no citiem sabiedrības locekļiem un no mūsu kopēji veidotās valsts. 

Es nevīlos atjaunotajā valstī. Tāpēc mans novēlējums valsts svētkos – nevajag vilties nedz savā dzīvē, nedz mūsu kopējā valstī, savu dzīvi vajag pašam dzīvot un mūsu valsti nemitīgi pilnveidot.

Spēka avoti

Posted on aprīlis 29, 2015 by - Redaktores sleja

 

Nesen Indijā robežsargs apgrozīja rokās manu pasi un ieinteresēts jautāja: «Nu, pastāstiet, kas tā jums ir par valsti – Latvija, cik cilvēku tur dzīvo?» Saņēmis atbildi, jaunais vīrietis apstulba: «Nejokojiet, divi miljoni taču nav pat Deli priekšpilsēta!» Un tomēr – mums ir sava valoda, sava valsts, un pēc dažiem gadiem svinēsim savas neatkarības simtgadi, es teicu patiesi pārsteigtajam indietim.

Šī saruna uzjundīja pacilātību un lepnumu. Patiesi, ikdienā viegli piemirst, cik daudzas vērtības un ērtības dzīvē nav pašsaprotamas, bet nākušas caur sviedriem, asinīm un arī veiksmi. Tāpēc šajā numurā, atzīmējot ceturtdaļgadsimtu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, esam atgādinājuši 25 zīmīgākās pārmaiņas šajos 25 gados.

Un pirmssvētku numura stāstos netrūkst latviešu, ar kuru darbiem tiešām var lepoties visa valsts. Baiba Eglāja un Arhitektoniskās izpētes grupa ar mīlestību un rūpību atjauno desmitiem izcilu vēstures pieminekļu. Andrejs Vasiļjevs ar Tildes kolēģiem rūpējas, lai latviešu valoda iesakņojas digitālajā realitātē un nepazūd kā reiz citas valodas, kuras nogulēja Gūtenberga drukas revolūciju. Majors Dans Jansons vada elitāru mūsu armijas vienību, kuras īpašās prasmes kaujas uguns vadībā ir uzvaras atslēga modernajā karā un iekļauj Latviju starp pasaules līderiem šajā specialitātē.

«Redzēsit, Indija reiz būs superlielvalsts, mēs pārvērtīsim savu cilvēku skaitu spēkā,» atvadoties ar smaidu man saka Indijas robežsargs. Uz to varu tikai atbildēt – latviešu nav daudz, bet tāpēc ikviens ar savām spējām un prasmēm ir svarīgs un neaizstājams, darot Latviju stipru.

Radars Pasaulē

Posted on aprīlis 22, 2015 by - Radars

 


Skaļas slepkavības Kijevā – savās dzīvesvietās nogalināti Krievijai simpatizējoši cilvēki. Tie ir prokremliskais žurnālists Oļess Buzina, kurš gaišā dienas laikā nošauts sava nama pagalmā, un gāztā eksprezidenta Viktora Janukoviča Reģionu partijas bijušais deputāts Oļegs Kalašņikovs, kurš nogalināts nama kāpnēs.

Ķīnas tiesa piespriedusi septiņu gadu cietumsodu liberālajai žurnālistei Gao Jui par valsts noslēpumu nodošanu ārvalstu pilsoņiem. Starptautiskais preses institūts viņu 2000.gadā iekļāva 50 «pasaules preses varoņu» sarakstā. Gao tika arestēta arī 1989.gadā pēc slaktiņa Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā, kur Ķīnas armija nošāva tūkstošiem demokrātijas atbalstītāju protestu dalībnieku. Tuvojoties slaktiņa 25.gadadienai, Gao kopā ar desmitiem citu valdības kritiķu tika aizturēta pērn.

20 gadu cietumsodu Ēģiptes tiesa piespriedusi gāztajam prezidentam Muhammedam Mursi un deviņiem viņa līdzgaitniekiem, atzīstot par vainīgiem protestētāju arestos un spīdzināšanā. Vēl diviem piespriesti 10 gadi cietumā. Militārā hunta Mursi no amata gāza 2013.gada jūlijā.

Somijas opozīcijas Centra partija uzvarējusi parlamenta vēlēšanās, sakaujot līdzšinējā premjera Aleksandra Stuba vadīto kreiso un labējo partiju koalīciju. No parlamenta 200 mandātiem Centra partija saņems 49. Otrajā vietā ar 38 mandātiem ierindojusies labējā spārna eiroskeptiķu partija. Līdzšinējā premjera konservatīvā Nacionālās koalīcijas partija ieguvusi 37, bet sociāldemokrāti – 34 mandātus.

Somijas telekomunikāciju tehnoloģiju kompānija Nokia iegādāsies Francijas un ASV telekomunikāciju iekārtu ražošanas uzņēmumu Alcatel-Lucent, tādējādi radot pasaulē lielāko mobilo telefonu tīkla iekārtu piegādātāju. Darījuma summa veidos 15,6 miljardus eiro. Jaunā uzņēmuma nosaukums būs Nokia, tas tiks bāzēts Somijā, un to pārvaldīs Nokia pašreizējā vadības komanda.

Japānas ātrvilciens sasniedzis jaunu ātruma rekordu – 603 km/h. Rekords sasniegts testa braucienos uz eksperimentālā sliežu ceļa netālu no Fudzi kalna. Tuvākajās nedēļās plānots atklāt jaunu ātrgaitas vilcienu, kas savienos Tokiju un Nagoju – 208 km attālumu tas veiks 40 minūtēs.

Bēgļu traģēdija Vidusjūrā

Pēc tam kad dažu dienu laikā Vidusjūrā noslīka aptuveni tūkstotis bēgļu no Ziemeļāfrikas, Eiropas Komisija nākusi klajā ar desmit soļu plānu imigrācijas krīzes risināšanai. Kopš gada sākuma Vidusjūrā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 1750 nelegālie imigranti, norāda Starptautiskā Migrācijas organizācija. Salīdzinot ar šo pašu periodu pērn, bojāgājušo skaits pieaudzis vairāk nekā 30 reizes