ZZS un Vienotības atbalstītais prezidenta amata kandidāts Raimonds Vējonis par Lemberga ietekmi, tikšanos ar Putinu un biogrāfijas plankumiem
Preses konferencē 14.maijā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (48) paziņoja, ka piekritis kandidēt uz valsts augstāko amatu, jo «pašreizējais brīdis prasa tādu Valsts prezidenta amata kandidātu, kam ir izpratne par valsts drošības jautājumiem». Viņš pats esot politikā jau ilgus gadus, tāpēc par sevi «neko jaunu es izstāstīt nevarēšu».
Vējonis bija minēts kā viens no iespējamajiem kandidātiem arī pirms četriem gadiem, kad Zaļo un Zemnieku savienības vadība deva priekšroku Andrim Bērziņam. Šajā reizē viņš ir viens no četriem partiju kandidātiem, par kuriem Saeima balsos 3.jūnijā.
Pagājušajā nedēļā iepazīstinājāt ar galvenajām tēzēm par mūsu spēka avotiem – nacionālo vienotību, patriotismu un sociālo taisnīgumu. Ko darīsit šajos virzienos, ja būsit prezidents?
Jau preses konferencē minēju, kas ir galvenie elementi. Viens ir cieņa pret citādi domājošiem. Manuprāt, ir ļoti nozīmīgi sabiedrībā stiprināt toleranci, lai neveidotos konflikti ne starp dažādām sociālām, ne tautību grupām.
Otrs – jautājumi, kas saistīti ar demokrātisko sapratni starp valsti un varu. Manuprāt, ir tomēr plaisa starp varu un sabiedrību. Šeit ir būtiska loma pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai. Es to redzu kā sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, lai tās būtu maksimāli pietuvinātas lēmumu pieņemšanai. Arī no prezidenta puses tas ir viens no formātiem – apkopojot nevalstisko organizāciju priekšlikumus, prezidentam ir iespējas virzīt jautājumus tālāk uz Saeimu vai Ministru kabinetu.
Kas ir jūsu minētās plaisas starp sabiedrību un varu galvenie iemesli?
Problēma, protams, ir pašā varā – par maz ieklausās nevalstiskajā sektorā, kurš, galu galā, pārstāv sabiedrību. Otrs – politiķi diemžēl ne vienmēr skaidro lēmumus, un tas bieži rada neuzticību un palielina plaisu starp varu un sabiedrību.
Vai aizklātais balsojums par prezidentu šo plaisu paplašina vai samazina?
Pats esmu bijis slēgtā balsojuma piekritējs, jo mūsu politiķi tomēr vēl nav nobrieduši atklātam lēmumam. Ir koalīcijas disciplīna. Tas tomēr brīžiem liedz cilvēkiem nostāties pret. Slēgtajā balsojumā, protams, ir problēma, ka tiek melots. Bet katrā ziņā slēgtajā balsojumā tie cilvēki, kuri nepiekrīt partijas vadības piedāvātajam risinājumam, var tomēr nobalsot citādi.
Vai sabiedrība arī nav nobriedusi, lai pieņemtu, ka atsevišķi politiķi atklāti pateiktu – frakcijas vairākums ir lēmis tā, bet mēs nepiekrītam?
Sabiedrība ir nobriedusi, bet tik un tā mazākumam ir jāpakļaujas vairākumam.
Vai to var formulēt tā: politiķi nav nobrieduši, lai nemelotu sabiedrībai?
Arī, tajā skaitā.
Ļoti īsajā tēžu izklāstā uzskatījāt par vajadzīgu atgādināt, ka atbalstāt tradicionālo ģimeni. Kā netradicionāla ģimene varētu apdraudēt jūsu nosauktās galvenās prioritātes – patriotismu un valsts drošību?
Es neapgalvoju, ka apdraud, bet mūsu valsts stabilitātes pamatā ir tas, ka sabiedrības vairākums ir par tradicionālo ģimeni, kas arī nostiprināta mūsu Satversmē. Tas ir arī mans personīgais viedoklis, ka ģimene – tā ir fundamentāla pamata vērtība, kur katram ģimenes loceklim ir noteikta atbildība un viņš pilda savus pienākumus.
Vai netradicionāla ģimene apdraud sabiedrību vairāk nekā, piemēram, seksuāla vardarbība pret sievieti vai bērnu seksuāla izmantošana?
Nē, bet es saku, ka pašreizējā brīdī sabiedrībā vairākums ir par tradicionālo ģimeni. To redzam arī no diskusijas, kas parādās Saeimā – viedoklis bieži vien ir ļoti negatīvs, un kaut kādā brīdī tas var radīt konfliktus.
Tas neizslēdz iespēju, ka nākotnē sabiedrības viedoklis mainās, bet pie tā ir jāstrādā.
Kā jūs kā aizsardzības ministrs vērtējat faktu, ka apstākļos, kad ir reāli draudi Latvijas neatkarībai, Saeimai galvenais apspriežamais jautājums ir tikumība?
Saeimā var ierosināt jebkuru jautājumu. Es negribētu zīmēt nekādas sazvērestības teorijas, ka tas tiek speciāli darīts, lai saasinātu viedokļus sabiedrībā. Kaut gan tas arī nav izslēgts. Jo Krievijas propagandas mašinērija strādā un mēģina sabiedrībā uzspiest vienu vai otru viedokli. Pēc hibrīdkara teorijas, refleksīvā kontrole ir paņēmiens.
Kurā hibrīdkara stadijā mēs pašlaik atrodamies, ja Krievijas jaunajā militārajā doktrīnā to ir astoņas, no kurām pirmās piecas ir bez militāra spēka lietošanas?
Esam kaut kur ap ceturto. Saliekot kopā visus faktorus, tā sanāk.
Vai prezidenta ievēlēšana būs hibrīdkara ceturtās fāzes lēmums?
Nedomāju. Bet katrā ziņā tas, ka Krievijas vēstnieks iejaucas Latvijas kā neatkarīgas valsts jautājumā par prezidentu, izteikdams viedokli, kādam prezidentam vajadzētu būt, zināmā mērā jau ir šis ceturtās fāzes elements.
Tā vai citādi, daudz kas Latvijā ir iesēts pietiekami auglīgā augsnē – var vilkt paralēles starp to, ko dzird Krievijas televīzijā un ko kāds Latvijas politiķis Saeimā runā.
Varētu citēt vienu no viedokļiem – par prezidenta amata kandidātu Vējoni: «Vai viņš var kļūt par nācijas līderi, kas ģeopolitiskās krīzes brīdī konsolidē sabiedrību – nu, par to es neesmu īpaši pārliecināts.» To saka Aivars Lembergs. Kāds būtu tas «krīzes brīdis», ja viņam NATO ir «okupanti»?
Gluži negribētu piekrist. Pērn par NATO kā okupācijas karaspēku tā retorika [Lembergam] bija, bet mēs it kā ar viņu izrunājām, un šāda retorika vairs neparādās.
Bet kādu nācijas līderi un kādam krīzes gadījumam tagad vajag Lembergam?
Man ir grūti komentēt, jāprasa viņam. Bet par nācijas līderi jau neviens nepiedzimst. Par tādu var kļūt pakāpeniski, līdzīgi, kā to izdarīja prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa ir nolikusi ļoti augstu latiņu, kādam vajadzētu būt prezidentam. Ja vajadzētu pateikt, ka mums ir gatavs nācijas līderis, es nevienu nevarētu nosaukt, izņemot Vairu Vīķi-Freibergu.
Lembergs gan var nosaukt. Paradoksālā kārtā viņš, tāpat kā Saskaņas Jānis Urbanovičs, uzskata, ka nācijas līderis varētu būt Māris Riekstiņš, Latvijas vēstnieks «okupantu» NATO. Kāpēc, jūsuprāt, tāds paradokss?
Nu, vai nu sauca, ka viņš uzreiz būtu nācijas līderis…
Ka viņš būtu labāks prezidents nekā jūs, jo saliedētu tautības.
Labāks vai sliktāks – tas ir ļoti subjektīvs vērtējums. Varbūt šiem diviem nosauktajiem cilvēkiem viņš ir labāks kandidāts nekā es.
Vai ZZS visi svarīgi lēmumi tiek saskaņoti ar Lembergu?
Manuprāt, vispār neviens lēmums netiek saskaņots ar Lembergu. Katru pirmdienu Liepājas un Ventspils partiju pārstāvji piedalās ZZS valdes sēdē, izsaka viedokli, bet ne tā, ka katrs lēmums tiktu saskaņots.
Formulēsim citādi – vai apvienība var pieņemt svarīgus politiskus lēmumus, kuri būtu pretēji Lemberga viedoklim?
Protams, ka pieņem lēmumus pretēji Lemberga viedoklim!
Piemēram?
Piemēram… Tagad uzreiz atcerēties… Piemēram, vienā no Valda Dombrovska valdībām piekritām paņemt Veselības ministriju. Tas bija pilnīgi, kategoriski pretēji Lemberga viedoklim, un tas vienmēr tiek pieminēts kā mūsu – mana un Augusta Brigmaņa – sliktā rīcība, ka mēs uzņēmāmies atbildību par veselības nozari, finanšu ministram neesot no ZZS.
Vīķe-Freiberga runā par ZZS maizestēviem. Kas tad ir jūsu partijas maize – vai joprojām ir melnā kase, no kuras 2001.-2006.gadā politiķiem esot izmaksāti septiņi miljoni ASV dolāru, kā bija minēts saistībā ar tā dēvēto Ventspils amatpersonu un Lemberga stipendiātu lietu?
Es neko nezinu par melnām kasēm un stipendiātiem. Viss partijas finansējums labi redzams KNAB mājaslapā, kur, protams, arī Lemberga kungs ir bijis ziedotājs un arī viņa partijas pārstāvji.
Tie miljoni nebija ziedojumi, bet kukuļi politiķiem.
Ja kāds kukuļus ir saņēmis, tad tiesībsargājošās institūcijas, ja tām informācija ir, attiecīgi lems. Jo es par to neko nezinu.
Ja tāda melnā kase būtu bijusi un kukuļi maksāti, vai jūs kā ZZS priekšsēdētājs nebūtu varējis par to nezināt?
Protams, ja kaut kas tāds eksistē, man kā priekšsēdētājam tas būtu jāzina. Bet es neko tādu nezinu, līdz ar to varu viennozīmīgi apgalvot, ka melnā kase vai kukuļi – nu, nav.
Vēl viena interesanta epizode ir jūsu tikšanās ar Putinu 2010.gadā Maskavā…
To jau jūs, mediji, uzpūtāt!
Nē, tas atrodams Vides ministrijas mājaslapā, kā jūs spiežat Putinam roku un sēžat ar viņu konferences Tīrais ūdens prezidijā.
Jā, bet tā bija atklāta tikšanās – es tikos un veselas piecas minūtes runāju ar viņu!
Un tas bija partijas Vienotā Krievija rīkots augsta līmeņa pasākums?
Nē, tas nav nekādas Vienotās Krievijas augsta līmeņa pasākums, tā ir starptautiska konference par ūdeni, un es piedalījos kā vides ministrs. Es biju runātājs, līdz ar to arī prezidijā sēdēju.
Ko runājāt ar Putinu tajās piecās minūtēs?
Runāju par līgumu, ko nepieciešams no-slēgt starp Latviju un Krieviju par sadarbību vides aizsardzībā. Sarunas ministru līmenī bija iestrēgušas, Putins tolaik vadīja valdību, un es viņu uzrunāju, ka, plānojot prezidenta Valda Zatlera vizīti uz Krieviju, būtu labi paketē [iekļaut] arī līgumu par vides aizsardzību. Pēc šīs sarunas atlikušajos mēnešos tika līdz galam saskaņoti līguma teksti un decembra vizītes laikā līgums parakstīts.
Kā prognozējat notikumu attīstību Ukrainā, un vai Latvija varētu būt nākamais Krievijas mērķis, ja jau esam ceturtajā kara fāzē?
Visi, protams, cer, ka Minskas līgums tiks ievērots un stabilitāte Ukrainā iestāsies. Bet fakti neliecina par to, jo notiek Krievijas bruņoto spēku koncentrēšana pie Ukrainas robežas, arī regulāra pamiera līguma neievērošana.
Es prognozēju, ka aktīvā militārā darbība kaut kādā brīdī atjaunosies. Pieļauju, ka tiks vēl gaidīts līdz jūnija, jūlija Eiropadomēm vai ārlietu ministru sanāk-smēm par soda sankcijām Krievijai – vai tās tiks vai netiks pagarinātas. Pašlaik viņi mēģina tēlot, ka tiek ievērots pamiers. Tā kā ģimenē – ja gribi kādu saldumiņu saņemt, tad esi tā kā pieklājīgs, un, kad neesi saņēmis, parādi savu patieso raksturu. Krievija arī paralēli strādā dažādos veidos, mēģinot panākt viedokļu dažādību ES, izmantojot ekonomiskos, enerģētiskos jautājumus – tā flirtēšana ar ungāriem, grieķiem un Kipru. Tas rada bažas par vienotu Eiropas viedokli, jo par sankcijām jālemj visām 28 valstīm.
Bet vai nākamais Krievijas mērķis varētu būt Baltija?
Teorētiski tas nav izslēgts, bet tajā pašā laikā, loģiski spriežot, karot daudzās vietās [vienlaikus] ir ļoti sarežģīti, Krievijas ekonomika arī nezeļ un neplaukst. Tāpēc Latvijas un Baltijas amatpersonām ir ļoti daudz jāstrādā, pirmām kārtām, pieņemot lēmumus par savu armiju stiprināšanu. Mēģinām arī iet uz daudz intensīvāku sadarbību ar NATO sabiedrotajiem. Krievija nemainīsies ātrā periodā. Līdz ar to mums jārunā par pastāvīgu NATO spēku klātbūtni reģionā, nevis rotācijas kārtībā kā pašlaik. Pirmām kārtām esam ieinteresēti, lai šeit būtu ASV spēki. Tas sabiedrībai dotu lielāku ticamību [NATO līguma] 5.pantam. ASV bruņotie spēki tomēr ir jaudīgākie pasaulē.
Vai tas ideālā variantā nozīmē ASV militāro bāzi Baltijā?
Pašreiz par jaunām militārām bāzēm nerunājam. Piedāvājam esošās NATO bāzes, kas ir Baltijā. Runājam par karavīru skaita palielināšanu un ka tie pastāvīgi šeit uzturētos.
Poļi prasa ne tikai karavīrus, bet arī smago tehniku un aprīkojumu.
Tas jau ir viens no lēmumiem, kas pieņemts Velsas samitā. Pašlaik diskutē militārie plānotāji, un, ļoti iespējams, jūnijā NATO aizsardzības ministru sanāksmē kādi [no samita uzstādījuma izrietoši konkrēti] lēmumi tiks pieņemti. Par ļoti ātrās reaģēšanas spēkiem lēmums pieņemts februārī, par štāba elementu izvietošanu arī tika pieņemts, tagad ir jautājums par tehniku, munīciju, ieroču izvietošanu.
Stiprinot mūsu spēkus Baltijā, stiprinot NATO klātbūtni reģionā, veidojas pietiekams atturēšanas efekts, lai jebkurš potenciālais agresors septiņreiz nomērītu, pirms kaut ko darītu. Tāpēc jābūt konsekventai un vienotai rīcībai gan no nacionālo politiķu puses, gan no NATO lielvalstu vadītāju puses. Jo, tikko viedokļi sāks šķelties, tiks parādīts NATO vājums. Tā būtu vislielākā kļūda.
Vai Latvija nav parādījusi savu vājumu, iebilzdama pret Krievijas dzelzceļa šefa Jakuņina iekļaušanu ES «melnajā sarakstā» vai atteikdamās runāt par bēgļu kvotām?
Ar bēgļu kvotām ir līdzīgi kā ar NATO valstu solidaritāti. Ja gribam atbalstu no citām valstīm, mums ir jābūt solidāriem.
Par bēgļiem – manuprāt, var runāt par citiem veidiem, kā iesaistīties bēgļu problēmu risināšanā. Piemēram, sūtot mūsu robežsargus, iespējams, arī karavīrus uz reģioniem, kur problēma ir aktuāla. Varbūt tiks atrasti formāti, kā neļaut bēgļiem sākt šo bīstamo ceļu no Āfrikas, kā apkarot kontrabandistus, kuri mēģina iedzīvoties.
Bet valdība noraidīja ideju par kvotām, neko vietā nepiedāvādama.
Nebiju valdības sēdē, nedzirdēju argumentāciju. Bet jebkurā gadījumā ir brīži, kad jābūt solidāriem pret partneriem. Jo līdzdalība Irākas karā, Afganistānā – tā arī ir solidaritāte, un tur šauj, un mūsu karavīri iet bojā. Bet mēs esam gatavi sniegt drošību citos reģionos, kur tas ir svarīgi mūsu NATO sabiedrotajiem. Un tajos brīžos, kad mums ir grūti, kad baidāmies, ka pēkšņi varam kļūt par mērķi, mums tiek sniegts atbalsts.
Vai valdība pašlaik ir gana stipra, lai pieņemtu drosmīgus lēmumus, vai arī tā varētu līdz rudenim krist, kā daži pareģo?
Manuprāt, valdība ir spējīga strādāt visus četrus gadus, jo es citādu koalīciju īpaši arī neredzu. Es personīgi neredzu iemeslus mainīt valdību.
Koalīcija var palikt, bet mainīties premjerministre. Vai Dana Reizniece-Ozola, jaunā Ventspils superzvaigzne, varētu nākt piekusušās, kā daži tagad apgalvo, Laimdotas Straujumas vietā?
Es neapgalvotu, ka viņa būtu piekususi, varu viennozīmīgi teikt, ka pašlaik viņa tiešām ir uzplaukusi un kā premjerministre ir gatava pieņemt lēmumus.
Jebkurai valdības krišanai vajag iemeslu. Neviena partija tāpat vien valdību nepametīs, lai sagrautu koalīciju. Līdz ar to esmu optimists, ka valdībai ir iespējas strādāt ilgstoši.
Vēl par premjerministriem – ZZS kandidāts ilgstoši bijis un paliek Lembergs. Vai tiešām uzskatāt viņu par reālu kandidātu?
Mums bija izvirzīti vairāki kandidāti, to skaitā arī es. Nedēļu pirms vēlēšanām tika pieņemts lēmums par Lemberga kunga izvirzīšanu. Lēmuma pieņemšanā ZZS es nepiedalījos, jo biju komandējumā.
Jūs veiksmīgi esat komandējumos, kad pieņem svarīgus lēmumus, taču jautājums bija – vai Lembergs ir reāls premjerministra kandidāts, vai arī tas ir blefs?
Kad partijas izvirza premjera kandidātus, tās parasti izvirza, nopietni domājot. It kā nevar teikt, ka tas ir blefs. Protams, lai runātu, ka viņš viennozīmīgi varētu būt reāl-s premjera kandidāts, ZZS vajag 51 balsi Saeimā. Jebkurā gadījumā par reālu kandidātu kļūst brīdī, kad partijas vienojas par koalīcijas līderi.
Vai pašlaik nejūtaties kā sorosīts un globālās oligarhijas aģents, kad jau Lembergam iebildumi pret jūsu kandidatūru?
Es nekad tā neesmu juties. Es esmu Latvijas politiķis, kas aizstāv Latvijas nacionālās intereses, stiprinot partnerību gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Es sevi klasificētu tā.
Par politiķiem tiek atrasti kompromitējoši materiāli, līdzko viņi pretendē uz svarīgiem amatiem. Jūs no tā sargājis Lemberga jumts, bet, ja nu tas būtu pabraucis nost – vai jūsu biogrāfijā var atrast lietas, kuras varētu izmantot pret jums?
Domāju, ka ne. Esmu politiskajā arēnā kopš 2002.gada, un visas lietas, kuras publiski ir parādījušās vai parādās, lai mēģinātu tā kā piešūt, ka kaut kādos laika periodos kaut kas ir bijis, nu…
Ja nu pēkšņi atklāsies, ka esat Lemberga stipendiāts?
Tas nekad neatklāsies – neesmu stipendiāts!
Vai esat drošs, ka ne tikai jūsu politiskajā, bet arī privātajā biogrāfijā nav melno plankumu, kuru atklāšana varētu diskreditēt gan prezidenta amatu, gan Latvijas valsti?
Man nekas tāds prātā nav. Safabricēt jau var visu ko, un tas ik pa brīdim Latvijas politikā notiek. Skumji, ka šādās situācijās bieži vien lielākā daļa sabiedrības neanalizē, vai tā ir vai nav patiesība, un kaut kāda ideja vienkārši tiek tiražēta. Man tas nav pieņemami.
Solvita Āboltiņa uzskata, ka pirmajās vēlēšanās neievēlēs nevienu. Kāda ir jūsu prognoze?
Tas, ka ir četri kandidāti, nav slikti, tā ir reāla sacensība. Bet prognozēt rezultātu grūti.
Esat pateicis, ka nepiedalīsities otrajās vēlēšanās. Vai nojaušat, kas varētu būt kandidāti otrajām vēlēšanām?
Man nav nekādas informācijas. Pašlaik pietiekami plaši apspriests ir Māris Riekstiņš, tīri teorētiski varētu būt.
Vai jāsecina, ka par prezidentu kļūs tāds, kuru atbalstīs Saskaņa?
Būtu bijis labi, ja koalīcijai būtu viens kandidāts. Ir divi. Ņemot vērā, ka situācija mainās katru dienu vai pat katru stundu, ļoti grūti prognozēt, kāds būs rezultāts 3.jūnijā.
Raimonds Vējonis
Dzimis 1966.gadā Pleskavas apgabalā Krievijā. Studējis ūdens un vides inženieriju Tamperē un Tallinā, 1995.gadā ieguvis bioloģijas maģistra grādu LU.
Latvijas Zaļās partijas biedrs kopš 1990.gada. 2006.gadā ievēlēts 9.Saeimā un pēc tam visos sasaukumos, ieskaitot tagadējo.
Ministra stāža rekordists: 2002. -2011.g. bija vides un reģionālās attīstības vai vides ministrs, no 2014. – aizsardzības.
