Svarīgākais notikums varētu skart nevis Austrumu partnerību, bet gan Grieķiju
Eiropas Savienība tuvojas Austrumu partnerības samitam, kurš šajās dienās notiek Rīgā, kā sprādzienbīstamam priekšmetam – bez trokšņiem vai straujām kustībām. Ka tik kaut kas atkal neuziet gaisā pēc šīs tikšanās starp ES un sešu Austrumu partnerības valstu – Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas – valdību vadītājiem.
ES valstu piesardzība neizbrīna. Iepriekšējais samits notika Viļņā 2013.gada novembrī un bija kā detonators Ukrainas karam, kurš iedragājis pamatus agrākajai izpratnei par Eiropas drošības arhitektūru. Izrādījās, ka lielākā valsts Eiropas austrumos, Krievija, ir gatava sūtīt tūkstošiem ar tankiem un lielgabaliem bruņotu karavīru cīņā, kurai ES atvēlē dažus dučus uzvalkos tērptu tehnokrātu.
Pēc mesiāniskās «krievu pasaules» apvienošanas idejas uzvirmošanas Eirāzijas ārēs un masu sajūsmas par iespēju aurot «Krim naš» («Krima ir mūsu») ir grūti atcerēties, ka faktiski šā kara izraisītājs bija tā laika Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča lēmums Viļņas samitā nodot lielas savas valsts iedzīvotāju daļas cerības un atteikties parakstīt asociācijas līgumu ar ES. Nav šaubu, ka Janukoviča aprēķinos svarīgu lomu spēlēja Krievijas aktīvā pretestība asociācijas līguma noslēgšanai, kuru Kremlis pēc sākotnējā vienaldzības perioda bija sācis uzskatīt par Rietumu sazvērestības sastāvdaļu, lai izvilinātu Ukrainu no Maskavas ietekmes sfēras. Taču Janukoviča piekāpšanās izraisīja masu protestus Kijevas centrā, kuru demonstranti nosauca par Eiromaidanu, un līdzās Ukrainas karogiem viņiem virs galvas plīvoja ES zilais karogs ar zelta zvaigžņu vainagu. Janukovičs krita, Putins rēca, un nu jau vairāk nekā gadu Ukrainas austrumos dun lielgabali.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.